(Lieta C‑269/18 PPU)

Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie
pret
C

un

J
un
S
pret
Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie

(Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Tiesas Reglamenta 99. pants – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32/ES – 46. panta 6. un 8. punkts – Acīmredzami nepamatots starptautiskās aizsardzības pieteikums – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – Atļauja palikt dalībvalsts teritorijā – Direktīva 2008/115/EK – 2., 3. un 15. pants – Nelikumīga uzturēšanās – Aizturēšana

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2018. gada 5. jūlija rīkojums

1. Prejudiciāli jautājumi – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Nosacījumi – Persona, kurai piemērota brīvības atņemšana – Strīda risinājums, kuram var būt ietekme uz šo brīvības atņemšanu

   (Tiesas statūtu 23.a pants; Tiesas Reglamenta 107. pants)

2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Piemērojamība personām – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, kura pieteikums tika noraidīts pirmajā instancē – Iekļaušana – Atļauja palikt dalībvalsts teritorijā, gaidot par šo noraidījumu iesniegtas pārsūdzības iznākumu – Ietekmes neesamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 3. panta 2. punkts un 6. panta 4. un 6. punkts)

3. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidījums tā acīmredzamas nepamatotības dēļ – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – Automātiska apturoša spēka neesamība – Procedūra, kurā ir jālemj par pieteikuma iesniedzēja iespēju palikt dalībvalsts teritorijā, gaidot par šo noraidījumu viņa iesniegtas pārsūdzības iznākumu – Atļauja palikt dalībvalsts teritorijā šīs procedūras laikā – Aizturēšana izraidīšanas nolūkā Direktīvas 2008/11 izpratnē – Nepieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 15. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 32. panta 2. punkts un 46. panta 5., 6. un 8. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 36.–39. punktu)

2.  Ir taisnība, ka 2013. gada 30. maija sprieduma Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343) 47. un 49. punktā Tiesa nosprieda, ka atļauja palikt dalībvalsts teritorijā, lai efektīvi pārsūdzētu starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidījumu, liedz piemērot Direktīvu 2008/115 trešās valsts valstspiederīgajam, kas iesniedzis šo pieteikumu, līdz pārsūdzības par šī pieteikuma noraidījumu iznākumam (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 43. punkts). Tomēr no minētā sprieduma nevar tikt izsecināts, ka šāda atļauja palikt dalībvalsts teritorijā liedz uzskatīt, ka kopš starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas brīža, izņemot gadījumus, kad pastāv tiesības uzturēties vai uzturēšanās atļauja, attiecīgās personas uzturēšanās kļūst par nelikumīgu Direktīvas 2008/115 izpratnē. Turpretim, ja vien trešās valsts valstspiederīgajam nav piešķirtas tiesības uzturēties vai tāda uzturēšanās atļauja, kāda ir paredzēta Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punktā, viņš nelikumīgi uzturas [dalībvalstī] Direktīvas 2008/115 izpratnē kopš brīža, kad atbildīgā iestāde pirmajā instancē ir noraidījusi viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, neatkarīgi no tā, vai pastāv atļauja palikt teritorijā, gaidot pārsūdzības par šo noraidījumu iznākumu (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 44. un 59. punkts).

   Tātad uzreiz pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidījuma vai kopā ar to – ar vienu un to pašu administratīvo aktu – principā attiecībā uz attiecīgo personu var tikt pieņemts atgriešanas lēmums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 59. punkts).

   (skat. 46.–48. punktu)

3.  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj trešās valsts valstspiederīgā, kura starptautiskās aizsardzības pieteikumu kompetentā administratīvā iestāde pirmajā instancē ir noraidījusi kā acīmredzami nepamatotu, aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, ja saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 6. un 8. punktu viņam ir likumīgi atļauts palikt valsts teritorijā līdz laikam, kamēr tiek pieņemts lēmums par viņa prasību attiecībā uz tiesībām palikt šajā teritorijā pārsūdzības par lēmumu, ar kuru ticis noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, iznākuma gaidīšanas laikā.

   Šajā ziņā tiesības efektīvi vērsties tiesā paredz, ka visām atgriešanas lēmuma tiesiskajām sekām ir jābūt apturētām, kas savukārt nozīmē, ka ieinteresētā persona nevar tikt aizturēta izraidīšanas nolūkā saskaņā ar Direktīvas 2008/115 15. pantu, kamēr tai ir atļauts palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 62. punkts). Tas pats attiecas arī uz trešās valsts valstspiederīgo, kura starptautiskās aizsardzības pieteikums ticis noraidīts kā acīmredzami nepamatots saskaņā ar Direktīvas 2013/32 32. panta 2. punktu.

   Taisnība, ka no Direktīvas 2013/32 46. panta 5. un 6. punkta izriet, ka šādā gadījumā attiecīgajai personai nav automātisku tiesību palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā, gaidot savas pārsūdzības iznākumu. Tomēr saskaņā ar šīs direktīvas 46. panta 6. punkta pēdējās daļas prasībām šai personai ir jābūt iespējai vērsties tiesā, kura izlems, vai tā var palikt šajā teritorijā, līdz tās pārsūdzība tiks izlemta pēc būtības. Šīs pašas direktīvas 46. panta 8. punktā ir paredzēts, ka, gaidot šīs procedūras, ar kuru tiks izlemts, vai ieinteresētā persona var palikt, iznākumu, attiecīgajai dalībvalstij ir jāatļauj šai personai palikt tās teritorijā.

   No visa iepriekš minētā izriet, ka trešās valsts valstspiederīgais, kura starptautiskās aizsardzības pieteikums ticis noraidīts kā acīmredzami nepamatots, nevar tikt aizturēts, piemērojot Direktīvas 2008/115 15. pantu, līdz pārsūdzības par noraidīšanas lēmumu iesniegšanas termiņa beigām. Ja šāda pārsūdzība tiek iesniegta, ieinteresētajai personai tāpat nevar tikt piemērots aizturēšanas pasākums, pamatojoties uz šo pantu, kamēr tai ir atļauts palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 8. punktu.

   (skat. 51.–55. punktu un rezolutīvo daļu)