Lieta C‑579/16 P

Eiropas Komisija

pret

FIH Holding A/S
un
FIH Erhvervsbank A/S

Apelācija – Valsts atbalsts – “Atbalsta” jēdziens – “Ekonomiskās priekšrocības” jēdziens – Privāta tirgus ekonomikas dalībnieka princips – Piemērojamības un piemērošanas nosacījumi – Finanšu krīze – Secīgas bankas glābšanas operācijas – Risku, kas izriet no pirmajā glābšanas operācijā radītajām dalībvalsts saistībām, ņemšana vai neņemšana vērā, izvērtējot otro glābšanas operāciju

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2018. gada 6. marta spriedums

1. Valsts atbalsts–Jēdziens–Vērtēšanas kritēriji–Kumulatīvi nosacījumi

   (LESD 107. panta 1. punkts)

2. Valsts atbalsts–Jēdziens–Novērtējums atbilstoši privātā ieguldītāja kritērijam–Vērtējums, ņemot vērā visu atbilstošo informāciju par strīdīgo darījumu un tā kontekstu–Dalībvalsts pienākums sniegt visu atbilstošo informāciju, lai izvērtētu privātā ieguldītāja kritēriju

   (LESD 107. panta 1. punkts)

3. Valsts atbalsts–Jēdziens–Novērtējums atbilstoši privātā ieguldītāja kritērijam–Vērtējuma elementi–Riski, kas izriet no iepriekš piešķirta atbalsta un kuri saistīti ar valsts kā publiskās varas nesēja statusu

   (LESD 107. panta 1. punkts)

1.  Pasākuma kvalificēšanai par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīta visu turpmāk izklāstīto nosacījumu izpilde. Pirmkārt, pasākumam jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šai intervencei jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīva priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam ir jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot.

   Attiecībā uz trešo no šiem nosacījumiem par priekšrocības selektivitāti ir jānorāda, ka par valsts atbalstu tiek uzskatīti tādi iesaistīšanās pasākumi, kuri jebkādā to formā var tieši vai netieši piešķirt priekšrocības uzņēmumiem vai kuri ir jāuzskata par ekonomisku priekšrocību, kādu uzņēmums atbalsta saņēmējs nebūtu varējis iegūt parastos tirgus apstākļos.

   (skat. 43. un 44. punktu)

2.  Ņemot vērā LESD 107. panta 1. punkta mērķi nodrošināt neizkropļotu konkurenci tostarp valsts un privāto uzņēmumu starpā, “atbalsta” jēdziens šīs normas izpratnē neietver pasākumu par labu uzņēmumam, izmantojot valsts līdzekļus, ja tas šādu pašu priekšrocību būtu varējis gūt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem. Tātad šīs priekšrocības piešķiršanas apstākļu izvērtējums ir jāveic, piemērojot privātā tirgus dalībnieka principu.

   Turklāt šis princips ir viens no faktoriem, kas Komisijai ir jāņem vērā, lai konstatētu atbalsta esamību, un tādējādi tas nav izņēmums, kas būtu piemērojams tikai pēc dalībvalsts lūguma, ja tiktu konstatēts, ka ir izpildīti “valsts atbalsta” jēdziena elementi, kas paredzēti LESD 107. panta 1. punktā.

   Līdz ar to, kad izrādās, ka privātā tirgus dalībnieka princips varētu būt piemērojams, Komisijai ir jālūdz attiecīgajai dalībvalstij tai sniegt visu būtisko informāciju, kas tai ļauj pārbaudīt, vai šī principa piemērošanas nosacījumi ir izpildīti.

   (skat. 45.–47. punktu)

3.  Lai novērtētu, vai to pašu pasākumu parastos tirgus apstākļos būtu veicis privāts tirgus dalībnieks situācijā, kura būtu vistuvākā valsts situācijai, ir jāņem vērā tikai priekšrocības un pienākumi, kas ir saistīti ar valsts situāciju privāta tirgus dalībnieka statusā, izslēdzot tos, kas ir saistīti ar tās valsts varas nesējas statusu.

   Tādējādi, izvērtējot valsts pasākuma ekonomisko racionalitāti, kā to prasa privātā tirgus dalībnieka princips, Tiesa nevarēja ņemt vērā visas izmaksas, kas valstij rodas saistībā ar darba ņēmēju atlaišanu, bezdarbnieku pabalsta izmaksām un atbalstu ražošanas infrastruktūras atjaunošanai, kā arī piešķirtās garantijas un prasījumus, kuru kreditore ir valsts, ciktāl tie paši par sevi veido valsts atbalstu.

   Runājot konkrēti par pēdējo minēto gadījumu, tā kā ar atbalsta piešķiršanu dalībvalsts pēc definīcijas tiecas sasniegt citus mērķus, kas neietver uzņēmumu rīcībā nodoto līdzekļu rentabilitāti, ir jāuzskata, ka šos līdzekļus dalībvalsts principā ir piešķīrusi, īstenojot valsts varas prerogatīvas.

   No tā izriet, ka riski, ar kuriem saskaras valsts un kuri tai izriet no tās agrāk piešķirtā valsts atbalsta, ir saistīti ar tās publiskās varas nesēja statusu un tādējādi tajos nav elementu, kurus privāts tirgus dalībnieks savos aprēķinos būtu ņēmis vērā parastos tirgus apstākļos.

   (skat. 55.–58. punktu)