Apvienotās lietas no C-357/10 līdz C-359/10

Duomo Gpa Srl u.c.

pret

Comune di Baranzate

un

Comune di Venegono Inferiore

(Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“EKL 3., 10., 43., 49. un 81. pants — Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Direktīva 2006/123/EK — 15. un 16. pants — Pašvaldību nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanas, pārbaudes un iekasēšanas pakalpojumu koncesija — Valsts tiesību akti — Minimālais pamatkapitāls — Pienākums”

Sprieduma kopsavilkums

1. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Līguma normas – Attiecīgas piemērošanas jomas – Kritēriji

   (EKL 43. un 49. pants)

2. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko noteiktas zināmas prasības uzņēmējiem, kuri vēlas veikt pašvaldību nodokļu aprēķināšanas, pārbaudes un iekasēšanas darbības – Nepieļaujamība – Pamatojums ar vispārējām interesēm – Neesamība

   (EKL 43. un 49. pants)

1.  Saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvības principa un brīvības veikt uzņēmējdarbību principa attiecīgo piemērošanas jomu nodalīšanu ir jānoskaidro, vai uzņēmējs veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tas piedāvā attiecīgo pakalpojumu. Šajā kontekstā uzņēmējdarbības veikšanas jēdziens nozīmē, ka uzņēmējs pastāvīgā un ilgstošā veidā piedāvā savus pakalpojumus, šim mērķim izmantojot uzņēmumu galamērķa dalībvalstī. Savukārt par “pakalpojumu sniegšanu” EKL 49. panta izpratnē ir uzskatāma visu tādu pakalpojumu sniegšana, kas netiek piedāvāti pastāvīgā un ilgstošā veidā, šim mērķim izmantojot uzņēmumu galamērķa dalībvalstī.

   Neviena no Līguma normām neļauj abstrakti noteikt laiku vai biežumu, kura pārsniegšanas gadījumā pakalpojuma vai noteikta pakalpojuma veida sniegšanu vairs nevar uzskatīt par pakalpojumu sniegšanu [Līguma izpratnē], un līdz ar to jēdziens “pakalpojums” Līguma izpratnē var attiekties uz ļoti atšķirīgu veidu pakalpojumiem, tostarp pakalpojumiem, kuri tiek sniegti ilgu laika posmu, pat vairākus gadus.

   Līdz ar to tiesību norma, ar ko noteiktas zināmas prasības uzņēmējiem, kuri vēlas veikt pašvaldību nodokļu aprēķināšanas, pārbaudes un iekasēšanas darbības, principā var ietilpt gan EKL 43. panta, gan EKL 49. panta piemērošanas jomā. Secinājums būtu citāds, ja faktiski pašvaldību nodokļu iekasēšana nevarētu tikt veikta, neizmantojot uzņēmumu galamērķa dalībvalsts teritorijā. Ja nepieciešams, tas, vai tas tā ir, ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

   (sal. ar 30.–33. punktu)

2.  EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tiesību normu, ar kuru paredzēts, ka:

   —

   uzņēmējiem, izņemot sabiedrības, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij, ir pienākums pielāgot, ja nepieciešams, pilnībā apmaksātā kapitāla apmēru, to palielinot līdz vismaz EUR 10 miljoniem, lai tiem būtu tiesības veikt pašvaldību nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanas, pārbaudes un iekasēšanas darbības;

   —	tiesības noslēgt līgumus par šādiem pakalpojumiem uzņēmējiem, kas neatbilst šādai prasībai par minimālo pamatkapitālu, nav spēkā un,

   —

   kamēr nav izpildīts pienākums par pamatkapitāla pielāgošanu, ir aizliegts piešķirt tiesības noslēgt jaunus līgumus par šiem pakalpojumiem vai piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās, kas rīkotas, lai piešķirtu šādas tiesības. Proti, šāds pienākums ir brīvības veikt uzņēmējdarbību, kā arī pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, jo, pirmkārt, tas ietver nosacījumu par minimālo pamatkapitāla apmēru un, otrkārt, tas liek privātajiem uzņēmumiem, kas vēlas veikt attiecīgās darbības, tikt reģistrētiem kā juridiskām personām. Tātad šāda tiesību norma apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgu brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanu. Turklāt šāda tiesību norma ietver nesamērīgus un tātad neattaisnotus EKL 43. un 49. pantā paredzēto brīvību ierobežojumus, jo tā būtiski pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi aizsargāt valsts administrāciju pret koncesionāru saistību neizpildi. (sal. ar 38., 43., 45. un 46. punktu un rezolutīvo daļu)

Apvienotās lietas no C-357/10 līdz C-359/10

Duomo Gpa Srl u.c.

pret

Comune di Baranzate

un

Comune di Venegono Inferiore

(Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“EKL 3., 10., 43., 49. un 81. pants — Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Direktīva 2006/123/EK — 15. un 16. pants — Pašvaldību nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanas, pārbaudes un iekasēšanas pakalpojumu koncesija — Valsts tiesību akti — Minimālais pamatkapitāls — Pienākums”

Sprieduma kopsavilkums

1. Personu brīva pārvietošanās — Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Līguma normas — Attiecīgas piemērošanas jomas — Kritēriji

   (EKL 43. un 49. pants)

2. Personu brīva pārvietošanās — Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Ierobežojumi — Valsts tiesiskais regulējums, ar ko noteiktas zināmas prasības uzņēmējiem, kuri vēlas veikt pašvaldību nodokļu aprēķināšanas, pārbaudes un iekasēšanas darbības — Nepieļaujamība — Pamatojums ar vispārējām interesēm — Neesamība

   (EKL 43. un 49. pants)

1.  Saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvības principa un brīvības veikt uzņēmējdarbību principa attiecīgo piemērošanas jomu nodalīšanu ir jānoskaidro, vai uzņēmējs veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tas piedāvā attiecīgo pakalpojumu. Šajā kontekstā uzņēmējdarbības veikšanas jēdziens nozīmē, ka uzņēmējs pastāvīgā un ilgstošā veidā piedāvā savus pakalpojumus, šim mērķim izmantojot uzņēmumu galamērķa dalībvalstī. Savukārt par “pakalpojumu sniegšanu” EKL 49. panta izpratnē ir uzskatāma visu tādu pakalpojumu sniegšana, kas netiek piedāvāti pastāvīgā un ilgstošā veidā, šim mērķim izmantojot uzņēmumu galamērķa dalībvalstī.

   Neviena no Līguma normām neļauj abstrakti noteikt laiku vai biežumu, kura pārsniegšanas gadījumā pakalpojuma vai noteikta pakalpojuma veida sniegšanu vairs nevar uzskatīt par pakalpojumu sniegšanu [Līguma izpratnē], un līdz ar to jēdziens “pakalpojums” Līguma izpratnē var attiekties uz ļoti atšķirīgu veidu pakalpojumiem, tostarp pakalpojumiem, kuri tiek sniegti ilgu laika posmu, pat vairākus gadus.

   Līdz ar to tiesību norma, ar ko noteiktas zināmas prasības uzņēmējiem, kuri vēlas veikt pašvaldību nodokļu aprēķināšanas, pārbaudes un iekasēšanas darbības, principā var ietilpt gan EKL 43. panta, gan EKL 49. panta piemērošanas jomā. Secinājums būtu citāds, ja faktiski pašvaldību nodokļu iekasēšana nevarētu tikt veikta, neizmantojot uzņēmumu galamērķa dalībvalsts teritorijā. Ja nepieciešams, tas, vai tas tā ir, ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

   (sal. ar 30.–33. punktu)

2.  EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tiesību normu, ar kuru paredzēts, ka:

   —

   uzņēmējiem, izņemot sabiedrības, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij, ir pienākums pielāgot, ja nepieciešams, pilnībā apmaksātā kapitāla apmēru, to palielinot līdz vismaz EUR 10 miljoniem, lai tiem būtu tiesības veikt pašvaldību nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanas, pārbaudes un iekasēšanas darbības;

   —	tiesības noslēgt līgumus par šādiem pakalpojumiem uzņēmējiem, kas neatbilst šādai prasībai par minimālo pamatkapitālu, nav spēkā un,

   —

   kamēr nav izpildīts pienākums par pamatkapitāla pielāgošanu, ir aizliegts piešķirt tiesības noslēgt jaunus līgumus par šiem pakalpojumiem vai piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās, kas rīkotas, lai piešķirtu šādas tiesības. Proti, šāds pienākums ir brīvības veikt uzņēmējdarbību, kā arī pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, jo, pirmkārt, tas ietver nosacījumu par minimālo pamatkapitāla apmēru un, otrkārt, tas liek privātajiem uzņēmumiem, kas vēlas veikt attiecīgās darbības, tikt reģistrētiem kā juridiskām personām. Tātad šāda tiesību norma apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgu brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanu. Turklāt šāda tiesību norma ietver nesamērīgus un tātad neattaisnotus EKL 43. un 49. pantā paredzēto brīvību ierobežojumus, jo tā būtiski pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi aizsargāt valsts administrāciju pret koncesionāru saistību neizpildi. (sal. ar 38., 43., 45. un 46. punktu un rezolutīvo daļu)