Veselības aprūpe citās ES valstīs – pacientu tiesības

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

• ES valstij, kas sniedz veselības aprūpi, jānodrošina, ka:
  • pacientiem ir pieejama visa nepieciešamā informācija, lai veiktu informētu izvēli, tostarp par ārstēšanas iespējām, sniegtās veselības aprūpes pieejamību, kvalitāti, drošību un cenām, kā arī par atļaujām vai reģistrācijas statusu;
  • pastāv pārredzamas sūdzību iesniegšanas procedūras;
  • ir ieviestas profesionālās atbildības apdrošināšanas sistēmas vai līdzīgas garantijas;
  • tiek ievērota personas datu konfidencialitāte;
  • pacienti var saņemt rakstisku vai elektronisku medicīnisko karti par veikto ārstēšanu;
  • tiek piemērota veselības aprūpes maksa tādā pašā līmenī, kādā maksā līdzīgā veselības stāvoklī esoši vietējie pacienti, vai, ja nav salīdzināmas cenas vietējiem pacientiem, pieprasa maksu, kas aprēķināta saskaņā ar objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem.
• ES valstij, kurā pacients ir apdrošināts, jānodrošina, ka:
  • tiek atlīdzinātas sniegtās veselības aprūpes izmaksas;
  • ir pieejama informācija par pacientu tiesībām un pabalsta tiesībām;
  • pacientiem ir pieejama turpmāk nepieciešamā medicīniskā aprūpe;
  • pacienti var piekļūt savai slimības vēsturei.
• Ir izveidoti valsts kontaktpunkti, lai sniegtu informāciju un apspriestos ar pacientu organizācijām, veselības aprūpes sniedzējiem un apdrošinātājiem.
• Veselības aprūpes sniedzējiem jānodrošina pacientiem piekļuve visai nepieciešamajai informācijai, lai varētu veikt informētu izvēli, tostarp šādai:
  • ārstēšanas iespējas;
  • pieejamība;
  • sniegtās veselības aprūpes kvalitāte un drošība;
  • cenas;
  • atļaujas vai reģistrācijas statuss.
• Pacienta valstij ir jāatlīdzina ārstēšanas izmaksas tādā līmenī, kādā tas notiek pašā valstī.
• Pirms došanās ārstēties uz ārvalstīm pacientam, iespējams, jāsaņem iepriekšēja atļauja no savas valsts. Tas var būt nepieciešams gadījumā, ja medicīniskā aprūpe ietver vismaz vienas nakts pavadīšanu slimnīcā un/vai augsti specializēta un dārga medicīniskā aprīkojuma izmantošanu vai ja tas rada īpašu risku pacientam vai sabiedrībai.
• Valsts iestāde var atteikties piešķirt iepriekšēju atļauju, ja tā uzskata, ka var pacientam sniegt vajadzīgo veselības aprūpi medicīniski pamatojamā laikposmā.
• Pieprasījumi par ārstēšanu citā ES valstī ir jāizskata pieņemamā laikposmā.
• Receptes, kas ir izsniegtas vienā ES valstī, ir derīgas citās ES valstīs.
• Valstu veselības iestādēm ir savstarpēji jāsadarbojas, īstenojot šo tiesību aktu un attīstot Eiropas references tīklus starp veselības aprūpes sniedzējiem un ekspertīzes centriem.
• Šī sadarbība aptver retu slimību ārstēšanu, e-veselības risinājumu izstrādi un jaunu veselības aprūpes tehnoloģiju novērtēšanu.
• Šis tiesību akts neattiecas uz ilgtermiņa aprūpi vai orgānu piešķiršanu un piekļuvi tiem, kā arī vakcināciju.
• Šī direktīva neietekmē to, kā ES valstis organizē un finansē savas valsts veselības aprūpes sistēmas saviem pilsoņiem.
• Eiropas Komisija reizi trijos gados sagatavo ziņojumu par šīs sistēmas un direktīvas darbību. Pirmais ziņojums tika pieņemts 2015. gada septembrī un otrais – 2018. gada septembrī.

Komisija ir pieņēmusi vairākus īstenošanas un deleģētos aktus saistībā ar Direktīvu 2011/24/ES. Tie ir šādi:

• Īstenošanas direktīva 2012/52/ES par citā ES valstī izsniegtu recepšu atzīšanu;
• Lēmums 2013/329/ES, ar ko paredz noteikumus attiecībā uz tādu valsts iestāžu vai struktūru tīkla izveidošanu, pārvaldību un darbības pārredzamību, kuras atbild par veselības aprūpes tehnoloģijas novērtēšanu;
• Īstenošanas lēmums 2014/286/ES, ar ko nosaka kritērijus un nosacījumus, kas jāizpilda Eiropas references tīkliem un veselības aprūpes sniedzējiem, kuri vēlas pievienoties Eiropas references tīklam;
• Deleģētais lēmums 2014/287/ES, ar ko nosaka kritērijus Eiropas references tīklu un to dalībnieku izveidošanai un izvērtēšanai, kā arī informācijas un zināšanu apmaiņas veicināšanai saistībā ar šādu tīklu izveidi un izvērtēšanu;
• Īstenošanas lēmums 2019/1765, ar ko paredz par e-veselību atbildīgo valsts iestāžu tīkla izveidošanas, pārvaldības un darbības noteikumus un kas pēc tam tika grozīts ar Īstenošanas lēmumu (ES) 2020/1023 par datu pārrobežu apmaiņu starp nacionālajām kontaktu izsekošanas un brīdināšanas mobilajām lietotnēm cīņā pret Covid-19 pandēmiju. Jo īpaši ar grozījumiem Īstenošanas lēmumā (ES) 2020/1023 Īstenošanas lēmumam 2019/1765 tiek pievienoti divi jauni pielikumi, kuros ir paredzēti pienākumi:
  • iesaistītajām ES dalībvalstīm kā kopīgiem pārziņiem federācijas vārtejā, kurā notiek datu pārrobežu apstrāde starp nacionālajām kontaktu izsekošanas un brīdināšanas mobilajām lietotnēm;
  • Komisijai kā datu apstrādātājai federatīvajā vārtejai, kurā notiek pārrobežu datu apstrāde starp nacionālajām kontaktu izsekošanas un brīdināšanas mobilajām lietotnēm.