Eiropas Savienības kopējā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

PVN piemēro visiem darījumiem, ko par samaksu ES veic nodokļu maksātājs (t. i., persona vai uzņēmums, kas piegādā preces vai sniedz pakalpojumus savas uzņēmējdarbības ietvaros).

Importam Eiropas Savienībā piemēro PVN. Saskaņā ar Padomes Direktīvu (ES) 2025/1539, sākot ar 2028. gada 1. jūliju, par tādu preču tālpārdošanai, kas importētas no trešām valstīm, piemērojamo importa PVN vienmēr būs atbildīgs piegādātājs vai uzskatītais piegādātājs (platformas), nevis, kā paredz vispārējais noteikums, jebkura persona, kas importē.

Ar grozījumu direktīvu (ES) 2025/516 ievieš plašas izmaiņas, lai modernizētu PVN sistēmu un pielāgotu to digitālajai ekonomikai. Tajos ietilpst jauni noteikumi par elektronisko rēķinu izrakstīšanu un digitālo ziņošanu platformām, kas nodrošina īstermiņa izmitināšanas pakalpojumus un pasažieru pārvadājumus, kā arī paplašinātas vienas pieturas punkta (OSS) vienkāršošanas shēmas, lai vēl vairāk samazinātu nepieciešamību reģistrēties PVN vairākās dalībvalstīs, paredzot pakāpeniskus piemērošanas termiņus no 2027. gada līdz 2035. gadam.

Darījumi, par kuriem uzliek nodokli, ietver preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu ES, preču iegādi starp ES dalībvalstīm (precēm, ko piegādā un nosūta vai transportē uzņēmums vienā ES dalībvalstī uzņēmumam citā ES dalībvalstī) un preču importu ES no trešām valstīm.

• Nodokļa uzlikšanas vietai tiek piemēroti dažādi noteikumi atkarībā no darījuma veida, piegādātā produkta veida un tā, vai tiek veikta transportēšana:
  • Preču piegāde. Preču piegādes vieta.
  • Preču iegāde starp dalībvalstīm. Preču piegādes vieta (t. i., dalībvalsts, kurā preces tiks ievestas pēc transportēšanas no citas dalībvalsts).
  • Preču imports. Parasti tā ir dalībvalsts, kurā preces tiek ievestas.
  • Pakalpojumu sniegšana. Pakalpojumu sniegšanas vieta. Tā ir atkarīga ne vien no sniegtā pakalpojuma veida, bet arī no pakalpojuma saņēmēja veida. Galvenais noteikums ir tāds, ka nodoklis pakalpojumam tiek uzlikts klienta atrašanās vietā, ja tas ir uzņēmums, vai piegādātāja atrašanās vietā, ja klients ir privātpersona. Lai nodrošinātu, ka par pakalpojumu nodoklis tiek uzlikts vietā, kur tas faktiski tiek izmantots, šiem vispārīgajiem noteikumiem pastāv daži izņēmumi attiecībā uz, piemēram:
    • pakalpojumiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu;
    • pasažieru pārvadājumiem;
    • darbībām, kas saistītas ar kultūru, sportu, izglītību un izklaidi;
    • restorānu pakalpojumiem.
• PVN iekasē atkarībā no darījuma veida, piemēram, kad preces ir piegādātas vai pakalpojumi ir sniegti. PVN var iekasēt par preču iegādi starp dalībvalstīm, ja preču piegāde uz attiecīgo dalībvalsti ir uzskatāma par pabeigtu. Attiecībā uz importu ES teritorijā nodokli iekasē brīdī, kad preces tiek ievestas dalībvalstī. No 2028. gada 1. jūlija no trešām valstīm importētu preču tālpārdošanas piegādātājs vai uzskatāmais piegādātājs (platformas) vienmēr būs atbildīgs par importa PVN. Tomēr dalībvalstis noteiktos apstākļos var atļaut pircējam samaksāt importa PVN, ja piegādātājs vai uzskatāmais piegādātājs nepilda savus pienākumus, neskarot piegādātāja atbildību.
• Summa, par kuru aprēķina nodokli, attiecībā uz preču piegādi, pakalpojumu sniegšanu un preču iegādi starp dalībvalstīm ietver visus maksājumus piegādātājam. Ja preces tiek importētas, šī summa ir to vērtība muitas vajadzībām. Nodevas, nodokļi un citi maksājumi ir iekļauti summā, kurai uzliek nodokli, taču pašu PVN, klientam piešķirtās cenu atlaides un rabatus tajā neiekļauj.
• Standarta PVN likme, kas visām dalībvalstīm jāpiemēro precēm un pakalpojumiem, ir vismaz 15 %. Dalībvalstis noteiktām precēm vai pakalpojumiem, kas uzskaitīti direktīvas III pielikumā, var piemērot vienu vai divas samazinātas likmes, kas nedrīkst būt mazākas par 5 %. Noteiktos apstākļos var piemērot arī vairākus šo noteikumu izņēmumus (piemēram, samazinātas likmes citām precēm vai pakalpojumiem).
• Direktīvā pieļauti arī atbrīvojumi no PVN. To lielākā daļa ir atbrīvojumi bez atskaitīšanas tiesībām, piemēram, medicīniskā aprūpe, sociālie pakalpojumi vai finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi. Tomēr pastāv arī atbrīvojumi ar atskaitīšanas tiesībām, piemēram, attiecībā uz preču iegādi starp dalībvalstīm vai preču eksportu uz trešām valstīm. Dalībvalstīm lielākā daļa atbrīvojumu ir jāievēro obligāti, vien daži no tiem nav obligāti.
• No 2032. gada 1. jūlija elektroniskā PVN atbrīvojuma sertifikāta izmantošana kļūst obligāta noteiktiem darījumiem, kas atbrīvoti saskaņā ar direktīvas 151. pantu. Līdz tam dalībvalstis var turpināt izmantot papīra sertifikātus vai esošās elektroniskās sistēmas, ja tās to vēlas. Dalībvalstīm būs laiks līdz 2031. gada 30. jūnijam, lai pieņemtu nepieciešamos likumus, noteikumus un administratīvos pasākumus, lai izpildītu jaunos noteikumus. Sertifikātu izdod tiesīgā iestāde vai persona, kuras pirkumiem piemēro atbrīvojumu; to elektroniski paraksta kopā ar uzņemošo dalībvalsti, un tas aizstāj iepriekš lietoto papīra veidlapu.
• Eiropas Komisija izstrādā un pārvalda centralizētu IT sistēmu elektronisko atbrīvojuma sertifikātu glabāšanai un apstrādei. Šī sistēma reģistrē sertifikātus, ko izsniegušas tiesīgās iestādes vai personas, nodrošina to pieejamību piegādātājiem un valsts iestādēm un darbojas, pamatojoties uz kopējām tehniskajām specifikācijām.
• Nodokļu maksātājam var būt tiesības atskaitīt PVN summu, kas samaksāta par tādām precēm vai pakalpojumiem, kuri izmantoti ar nodokli apliekamos darījumos dalībvalstī, kurā šīs preces ir iegādātas vai pakalpojumi ir saņemti. Šo priekšnodokli var atskaitīt no PVN, kas jāmaksā par darījumiem, kas apliekami ar nodokli, piemēram, par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu valsts iekšienē. Kopumā tiesības uz atskaitīšanu nepastāv tādas saimnieciskās darbības gadījumos, kas ir atbrīvota no PVN, vai ja nodokļa maksātājs piemēro īpašu režīmu. Atsevišķos gadījumos atskaitīšanu var ierobežot vai koriģēt.
• Direktīvā ir arī noteikti nodokļu maksātāju un dažu to personu, kas nav nodokļu maksātāji, pienākumi. Kopumā PVN ir jāmaksā ikvienam nodokļu maksātājam, kas veic preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, par kuru uzliek nodokli. Pastāvošie izņēmumi – noteikti darījumi, kuros PVN maksā klients, piemēram, attiecībā uz pakalpojumiem, kurus uzņēmumam sniedz citas valsts piegādātājs, un darījumiem, kuros dalībvalsts ir tiesīga noteikt, ka par PVN nomaksu ir atbildīgs klients, kā tas ir saistībā ar piegādēm, kurās pastāv krāpšanas risks.
• No 2028. gada 1. jūlija importēto preču tālpārdošanas piegādātājiem vai uzskatītajiem piegādātājiem, kas nav nodibināti ES un nav reģistrēti importa vienas pieturas punkta (IOSS) portālā, ir pienākums iecelt nodokļu pārstāvi attiecīgajā importa dalībvalstī, lai pildītu PVN saistības par atbilstošiem sūtījumiem. Šo pienākumu nepiemēro, ja piegādātājs ir nodibināts valstī, uz kuru attiecas ES savstarpējās palīdzības nolīgums.
• Dalībvalstis var arī paredzēt, ka citas personas, piemēram, netiešie muitas pārstāvji vai personas, kuras ir atbildīgas par muitas parādiem, ir solidāri atbildīgas par importēto preču tālpārdošanas importa PVN.
• Direktīvā ir paredzēti izņēmumi, ko dalībvalstis var veikt no standarta PVN noteikumiem, piemēram, lai novērstu noteikta veida izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Pastāv arī īpaši PVN režīmi, kas paredzēti dokumentācijas apjoma samazināšanai, piemēram, mazajiem uzņēmumiem un lauksaimniekiem.
• Papildus tam direktīva ļauj dalībvalstīm, kuras vissmagāk ietekmē ar PVN saistīta krāpšana, īslaicīgi piemērot vispārēju apgrieztās PVN maksāšanas kārtību. Tas nozīmē, ka atbildība par PVN maksāšanu tiek nodota no piegādātāja klientam. Dalībvalstis var izmantot šo pasākumu tikai attiecībā uz tādām preču piegādēm un tādu pakalpojumu sniegšanu iekšzemē, kam viena darījuma robežvērtība pārsniedz 17 500 EUR, kā arī tikai līdz 2022. gada 30. jūnijam un ievērojot ļoti stingrus nosacījumus.

Direktīvā 2006/112/EK ir izdarīti vairāki grozījumi, tostarp daži grozījumi saistībā ar Covid-19 pandēmiju.

• Ar grozījumu Direktīvu (ES) 2020/284 ievieš konkrētas prasības maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, nosakot pienākumu uzskaitīt maksājumus pārrobežu e-komercijas jomā. Šī informācija tiek darīta pieejama valstu nodokļu iestādēm, ievērojot stingrus nosacījumus, tostarp attiecībā uz datu aizsardzību. Šīs prasības piemēro kopš 2024. gada 1. janvāra.
• Ar grozījumu Direktīvu (ES) 2020/285 ievieš vienkāršotus noteikumus, lai samazinātu administratīvo slogu un saistību izpildes izmaksas mazajiem uzņēmumiem un radītu labvēlīgāku nodokļu vidi, kas veicinātu to izaugsmi un pārrobežu tirdzniecības attīstību. Mazie uzņēmumi var pretendēt uz vienkāršotiem PVN saistību izpildes noteikumiem, ja to gada apgrozījums nepārsniedz attiecīgās dalībvalsts noteikto robežvērtību, kas nevar pārsniegt 85 000 EUR. Noteiktos apstākļos mazie uzņēmumi no citām dalībvalstīm, kuri nepārsniedz šo robežvērtību, varēs gūt labumu no vienkāršotās shēmas, ja to kopējais gada apgrozījums visā ES nepārsniegs 100 000 EUR. Šos jaunos noteikumus piemēro kopš 2025. gada 1. janvāra. Grozījumu direktīva (ES) 2025/516 precizē, kā tiek aprēķinātas apgrozījuma robežvērtības, nodrošinot, ka tiek ņemti vērā tikai tālpārdošanas darījumi no piegādātāja dibināšanas dalībvalsts.
• E-komercijas PVN paketē (grozījumu direktīvas (ES) 2017/2455 un 2019/1995) ievieš jaunus vienkāršojumus uzņēmumiem, kuri veic preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu ārpus savas valsts robežām. Tādējādi tiek nodrošināts, ka PVN par šādām piegādēm tiek pareizi samaksāts pircēja dalībvalstij saskaņā ar nodokļu uzlikšanas principu galamērķa dalībvalstī. Pirmie pasākumi stājās spēkā 2015. gadā un attiecās tikai uz telekomunikāciju, apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem. Uzņēmumi, kuri nodrošina preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu patērētājiem ES, tagad var deklarēt un maksāt PVN vienkāršotā sistēmā (vienas pieturas aģentūrā). Grozījumu direktīva (ES) 2025/516 vēl vairāk paplašina darījumu tvērumu, uz kuriem attiecas šie vienkāršojumi.
• Pēc Covid-19 uzliesmojuma ar grozījumu direktīvu (ES) 2020/1109 otrās paketes spēkā stāšanās datums tika pārcelts no 2021. gada 1. janvāra uz 2021. gada 1. jūliju, lai dalībvalstīm un uzņēmumiem būtu vairāk laika sagatavoties jaunajiem noteikumiem.
• Pēc Apvienotās Karalistes (AK) izstāšanās no ES ar grozījumu Direktīvu (ES) 2020/1756 Ziemeļīrijā tika ieviesti atsevišķi PVN identifikācijas numuri ar īpašu apzīmējumu, lai nošķirtu:
  • nodokļa maksātājus un juridiskas personas, kas nav nodokļa maksātājas, kuru darījumiem ar precēm, kas atrodas Ziemeļīrijā, piemēro ES tiesību noteikumus par PVN;
  • personas, kas veic citus darījumus, saistībā ar kuriem tās tiek identificētas PVN piemērošanas nolūkā Apvienotajā Karalistē.
• Ar grozījumu direktīvu (ES) 2020/2020 nodrošināja cenas ziņā pieejamāku piekļuvi Covid-19 vakcīnu un in vitro diagnostikas medicīnas ierīču (testu komplektu) piegādēm, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju Eiropā. No 2020. gada 12. decembra līdz 2022. gada 31. decembrim dalībvalstis var:
  • noteikt atbrīvojumu no PVN ar atskaitīšanas tiesībām attiecībā uz Covid-19 vakcīnu un in vitro diagnostikas medicīnas ierīču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, kas cieši saistīti ar šīm vakcīnām un ierīcēm;
  • piemērot samazinātu PVN likmi Covid-19 in vitro diagnostikas medicīnas ierīču piegādei un saistīto pakalpojumu sniegšanai, kā tas jau ir attiecībā uz vakcīnām.
• Grozījumu direktīva (ES) 2021/1159 attiecas uz pagaidu atbrīvojumiem importam un konkrētām piegādēm, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju. Tādējādi Eiropas Komisijai un ES aģentūrām tiek atvieglota preču un pakalpojumu iegāde, lai tās šīs preces un pakalpojumus bez maksas (t. i., kā ziedojumus) sadalītu dalībvalstīm.

PVN sistēmas reforma

Komisijas 2016. gada rīcības plānā PVN jomā ierosinātās reformas ietvaros ar grozījumu direktīvu (ES) 2022/542 groza direktīvu 2006/112/EK:

• atjauninot to preču un pakalpojumu sarakstu, kam var piemērot samazinātas PVN likmes (III pielikums); vienlaikus jāņem vērā, ka to preču skaits, kurām var piemērot samazinātas likmes, ir ierobežots, lai novērstu samazinātu likmju pārmērīgi plašu izmantošanu;
• esošās atkāpes, kas dažām dalībvalstīm ļāva piemērot preferenciālas likmes konkrētiem produktiem, atverot visām dalībvalstīm, ar nosacījumu, ka tās ir saderīgas ar saskaņotajiem principiem;
• pakāpeniski atceļot samazinātu likmju vai atbrīvojumu periodus, kas noteikti attiecībā uz produktiem, kuri rada negatīvu ietekmi uz vidi (piemēram, uz fosilo kurināmo un citām precēm, kam ir līdzīga ietekme uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, un kas beigsies vēlākais līdz 2030. gada 1. janvārim, kā arī periodus, kas noteikti attiecībā uz ķīmiskajiem pesticīdiem un ķīmiskajiem mēslošanas līdzekļiem un kas beigsies vēlākais līdz 2032. gada 1. janvārim);
• ļaujot dalībvalstīm piemērot samazinātas likmes, jo īpaši:
  • interneta piekļuves pakalpojumiem, lai novērstu to vājo pārklājumu un veicinātu to attīstību;
  • saules enerģijas paneļiem, elektriskajiem velosipēdiem un atkritumu pārstrādes pakalpojumiem, kas uzskatāmi par videi draudzīgām precēm un pakalpojumiem;
  • precēm un pakalpojumiem, kas kalpo konkrētiem sociālās un kultūras politikas mērķiem.

Padomes Direktīva (ES) 2025/425 (2025. gada 18. februāris) groza Direktīvu 2006/112/EK saistībā ar obligātā elektroniskā PVN atbrīvojuma sertifikāta ieviešanu. Dalībvalstis piemēro šos jaunos noteikumus līdz 2031. gada 1. jūlijam, ar pārejas periodu līdz 2032. gada 30. jūnijam, kad elektroniskā sertifikāta izmantošana kļūst obligāta.

Padomes Direktīva (ES) 2025/516 (2025. gada 11. marts), ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa (PVN) noteikumiem digitālajam laikmetam. Tā ievieš elektronisko rēķinu izrakstīšanu kā noklusējuma risinājumu, jaunus digitālās ziņošanas pienākumus, "domātā piegādātāja" noteikumus platformām īstermiņa izmitināšanas un pasažieru pārvadājumu pakalpojumu jomā, paplašina vienas pieturas aģentūras darbības jomu un paredz pakāpeniskus piemērošanas termiņus no 2027. līdz 2035. gadam.

Padomes Direktīva (ES) 2025/1539 (2025. gada 18. jūlijs) groza Direktīvu 2006/112/EK attiecībā uz PVN noteikumiem par importēto preču tālpārdošanu, nodokļu pārstāvju iecelšanu un īpašo režīmu atcelšanu. To piemēro no 2028. gada 1. jūlija.