Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Zoonožu un zoonožu ierosinātāju uzraudzība

Zoonožu un zoonožu ierosinātāju uzraudzība

 

KOPSAVILKUMS:

Direktīva 2003/99/EK par dzīvnieku slimību un infekciju uzraudzību

KĀDS IR ŠĪS DIREKTĪVAS MĒRĶIS?

Ar to nosaka minimālās prasības, kas jāievēro visās ES valstīs, lai stiprinātu to esošās sistēmas, ar kurām uzrauga slimības un infekcijas, ko var tiešā vai netiešā veidā pārnēsāt starp dzīvniekiem un cilvēkiem.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Ar šo direktīvu uz labo ES valstu uzraudzību saistībā ar:

  • zoonozēm (slimības un infekcijas, kas ir dabīgā ceļā tieši vai netieši pārnēsājamas dzīvnieku un cilvēku starpā);
  • zoonozes ierosinātājiem (kas ir jebkurš vīruss, baktērija, sēne, parazīts vai cits bioloģisks veselums, kas var izraisīt zoonozi);
  • saistīto mikrobu rezistenci*.

Stingrāka zoonožu un zoonožu ierosinātāju rezistences uzraudzība

Par uzraudzības sistēmu izveidi un uzturēšanu ir atbildīgas ES valstis. Uzraudzību veic primārās ražošanas* līmenī vai citos pārtikas aprites posmos, tostarp cilvēku uzturā izmantotā pārtikā un dzīvnieku barībā.

Prioritāri uzraudzību piemēro šādām zoonozēm:

  • bruceloze,
  • kampilobakterioze,
  • ehinokokoze,
  • listerioze,
  • salmoneloze,
  • trihineloze,
  • tuberkuloze, ko izraisa Mycobacterium bovis,
  • verotoksigēnie Escherichia coli.

Atkarībā no epidemioloģiskās situācijas uzraudzība arī attiecas uz šādām zoonozēm:

  • vīrusu zoonozes (kalicivīruss, A hepatīta vīruss, gripas vīruss, trakumsērga un posmkāju pārnēsātie vīrusi);
  • Bakteriālās zoonozes (borelioze, botulisms, leptospiroze, psitakoze, tuberkuloze, kas nav norādīta iepriekš, vibrioze, jersinioze un tās ierosinātāji);
  • parazītu zoonozes (anisakiāze, kriptosporidioze, cisticerkoze, un toksoplazmoze).

Uzraudzības metode

Dažos gadījumos regulārās uzraudzības procesā vāktie dati nav pietiekami. Lai attiecībā uz vienu vai vairākām zoonozēm izvērtētu ar tām saistītos riskus un lai noteiktu nulles līnijas lielumus, iespējams, ir vajadzīgas koordinētas uzraudzības programmas.

ES valstis ir atbildīgas par to, lai ar uzraudzību nodrošinātu salīdzināmus datus par mikrobu rezistences parādīšanos zoonožu ierosinātājos un, attiecīgā gadījumā, citos svarīgos slimību ierosinātājos.

Ar zoonožu, zoonožu ierosinātāju un mikrobu rezistences uzraudzību pārtikā un barībā papildina cilvēku izolātu uzraudzību, ko veic saskaņā ar Lēmumu Nr. 1082/2013/ES par nopietnu pārrobežu veselības apdraudējumu novēršanu.

Pārtikas izcelsmes infekciju uzliesmojumi

ES valstu kompetentajām iestādēm ir jāizmeklē pārtikas izcelsmes infekciju uzliesmojumi, apkopojot datus par epidemioloģisko profilu, iespējami skartajiem pārtikas produktiem un iespējamiem uzliesmojuma cēloņiem.

Informācijas apmaiņa

  • Lai ES līmenī iegūtu visaptverošus un salīdzināmus datus, ir jāapmainās ar informāciju. Katrā ES valstī viena vai vairākas kompetentās iestādes sadarbojas ar iestādēm, kuras ir atbildīgas par dzīvnieku veselību un barības un pārtikas higiēnu. Jo īpaši pārtikas izcelsmes infekciju uzliesmojumu gadījumā ir būtiski nodrošināt ātru informācijas apmaiņu brīdināšanas tīklos (piemēram, ātrās brīdināšanas sistēmā pārtikas un barības jomā), lai mazinātu šāda uzliesmojuma radīto ietekmi uz sabiedrības veselību un ekonomiku. Lai nodrošinātu paraugu augsta līmeņa analīzi, tiek izraudzītas arī ES un valstu references laboratorijas.
  • ES valstīm ir jāizvērtē zoonožu, zoonožu ierosinātāju un mikrobu rezistences tendences un avoti un katru gadu līdz maija beigām jāiesniedz ziņojums Eiropas Komisijai. Komisija šos ziņojumus pārsūta Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei, kura tos izskata un līdz katra gada novembra beigām publicē kopsavilkuma ziņojumu.

KOPŠ KURA LAIKA ŠĪ DIREKTĪVA IR PIEMĒROJAMA?

Tā ir piemērojama kopš 2003. gada 12. decembra. ES valstu tiesību aktos tā bija jātransponē līdz 2004. gada 12. aprīlim.

KONTEKSTS

Plašāka informācija:

GALVENIE TERMINI

Mikrobu rezistence: mikroorganisma spēja izdzīvot vai pat augt noteiktas koncentrācijas antibakteriāla līdzekļa klātbūtnē, kas parasti ir pietiekama, lai kavētu tās pašas sugas mikroorganismu attīstību vai tos nogalinātu.
Primārā ražošana: primāro produktu ražošana, audzēšana vai kultivēšana (tostarp lauksaimniecības dzīvnieku audzēšana, apstrāde un ražošana) pirms to nokaušanas. Tā arī ietver savvaļas produktu medīšanu, zvejošanu un vākšanu.

PAMATDOKUMENTS

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/99/EK (2003. gada 17. novembris) par zoonožu un zoonožu ierosinātāju uzraudzību, ar kuru groza Padomes Lēmumu 90/424/EEK un atceļ Padomes Direktīvu 92/117/EEK (OV L 325, 12.12.2003., 31.–40. lpp.)

Direktīvas 2003/99/EK turpmākie grozījumi ir iekļauti pamattekstā. Šai konsolidētajai versijai ir tikai dokumentāla vērtība.

SAISTĪTIE DOKUMENTI

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1082/2013/ES (2013. gada 22. oktobris) par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 2119/98/EK (OV L 293, 5.11.2013., 1.–15. lpp.)

Skatīt konsolidēto versiju.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 2160/2003 (2003. gada 17. novembris) par salmonellas un dažu citu pārtikā sastopamu zoonozes īpašu izraisītāju kontroli (OV L 325, 12.12.2003., 1.–15. lpp.)

Skatīt konsolidēto versiju.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1.–24. lpp.)

Skatīt konsolidēto versiju.

Pēdējo reizi atjaunots: 29.01.2018

Top