19.10.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 282/1

(1)

Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Pušu konferences 21. sesijā (COP 21), kas notika Parīzē no 2015. gada 30. novembra līdz 12. decembrim, tika pieņemts nolīguma teksts par to, kā stiprināt globālo reakciju uz klimata pārmaiņu draudiem.

(2)

saskaņā ar Padomes Lēmumu (ES) 2016/590 (2) Parīzes nolīgums tika parakstīts 2016. gada 22. aprīlī.

(3)

Parīzes nolīgums stāsies spēkā trīsdesmitajā dienā pēc dienas, kad vismaz 55 UNFCCC Puses, kas pēc aplēsēm rada vismaz 55 % no kopējām siltumnīcefekta gāzu emisijām, būs deponējušas savus ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentus. UNFCCC puses ir arī Savienība un tās dalībvalstis. Eiropadome savos 2016. gada 18. marta secinājumos uzsvēra, ka Savienībai un tās dalībvalstīm Parīzes nolīgums jānoslēdz pēc iespējas drīz un laikus, lai kļūtu par nolīguma Pusēm no tā spēkā stāšanās brīža.

(4)

Parīzes nolīgums aizstāj pieeju, ko paredz 1997. gada Kioto protokols.

(5)

Parīzes nolīgumā inter alia ir izvirzīts ilgtermiņa mērķis, kas atbilst mērķim temperatūras pieaugumu pasaulē noturēt krietni zem 2 °C atzīmes, salīdzinot ar pirmsindustriālo līmeni, un turpināt centienus ierobežot to 1,5 °C robežās, salīdzinot ar pirmsindustriālo līmeni. Lai šo mērķi sasniegtu, Puses sagatavos, paziņos un uzturēs secīgus valsts noteiktos devumus.

(6)

Saskaņā ar Parīzes nolīgumu, sākot ar 2023. gadu, Pusēm reizi piecos gados jāveic globālā izsvēršana, kuras pamatā būs jaunākās zinātnes atziņas un līdzšinējā īstenošana un kuras gaitā izvērtēs gūtās sekmes un izskatīs panāktos emisijas samazinājumus, pielāgošanos un sniegto atbalstu, un katram nākamajam katras Puses valsts noteiktajam devumam jābūt lielākam par tās tābrīža valsts noteikto devumu un jābūt pēc iespējas vērienīgākam.

(7)

Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam ir apstiprināts saistošais mērķis līdz 2030. gadam visas tautsaimniecības mērogā panākt siltumnīcefekta gāzu emisijas iekšējo samazinājumu vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Padome 2015. gada 6. martā pieņēma šo Savienības un tās dalībvalstu devumu kā to iecerēto valsts noteikto devumu, kas tika iesniegts UNFCCC sekretariātam.

(8)

Paziņojumā, kas pievienots priekšlikumam Savienībai parakstīt Parīzes nolīgumu, Komisija uzsvēra, ka globāla pāreja uz tīru enerģiju prasa mainīt investīciju modeļus un stimulus visās rīcībpolitikas jomās. Viena no nozīmīgākajām Savienības prioritātēm ir noturīgas Enerģētikas savienības izveide, lai apgādātu iedzīvotājus ar drošu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu enerģiju par pieņemamu cenu. Lai to panāktu, ir jāturpina vērienīgi pasākumi klimata jomā un jāpanāk progress pārējos Enerģētikas savienības aspektos.

(9)

Padome savos 2015. gada 18. septembra secinājumos apliecināja, ka Savienība un tās dalībvalstis ir iecerējušas saistībā Parīzes nolīgumu rīkoties kopīgi, un atzinīgi vērtēja Norvēģijas un Islandes ieceri piedalīties kopīgajā rīcībā.

(10)

Savienība un tās dalībvalstis par kopīgo rīcību vienosies pienācīgā brīdī, un tā aptvers attiecīgo emisijas līmeni, kas iedalīts Savienībai un tās dalībvalstīm.

(11)

Parīzes nolīguma 4. panta 16. punkts paredz, ka par kopīgu rīcību, tostarp par katrai Pusei attiecīgajā laikposmā iedalīto emisijas līmeni, ir jāinformē sekretariāts.

(12)

Parīzes nolīgums atbilst Līguma 191. pantā minētajiem Eiropas Savienības mērķiem vides jomā, proti, saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti; aizsargāt cilvēku veselību; sekmēt starptautiska mēroga pasākumus, lai risinātu reģionālas vai pasaules vides problēmas, un jo īpaši cīnīties pret klimata pārmaiņām.

(13)

Tādēļ Savienības vārdā būtu jāapstiprina Parīzes nolīgums un deklarācija par kompetenci,