1.

Šeit izklāstītais redzējums laikposmam līdz 2050. gadam ir paredzēts, lai noteiktu rīcības virzienu līdz 2020. gadam un pēc tam.

2050. gadā mēs dzīvosim labi planētas ekoloģisko iespēju robežās. Mūsu labklājības un veselīgas vides pamatā būs novatoriska aprites ekonomika, kurā nekas netiek izšķērdēts un dabas resursi tiek pārvaldīti ilgtspējīgi un bioloģiskā daudzveidība ir aizsargāta, augstu vērtēta un atjaunota tā, lai uzlabotu sabiedrības izturētspēju. Zemais oglekļa dioksīda emisiju līmenis jau sen būs atsaistīts no resursu izmantojuma, nosakot virzību uz drošu un ilgtspējīgu globālo sabiedrību.

2.

Pēdējo 40 gadu laikā ir ieviests plašs tiesību aktu kopums vides jomā, kas veido vienu no pilnīgākajiem mūsdienu standartiem pasaulē. Tas ir palīdzējis risināt dažus no nopietnākajiem vides jautājumiem, kas ir būtiski iedzīvotājiem un uzņēmumiem Savienībā.

3.

Pēdējo gadu desmitu laikā ir būtiski samazinātas piesārņojošo vielu emisijas gaisā, ūdenī un augsnē, un pēdējos gados – SEG emisijas. Savienības tiesību akti ķīmisko vielu jomā ir modernizēti, un daudzu toksisku vai bīstamu vielu, piemēram, svina, kadmija un dzīvsudraba, izmantojums ir ierobežots produktos, kas tiek lietoti vairākumā mājsaimniecību. Savienības iedzīvotāji bauda tādu ūdens kvalitātes līmeni, kas ir viens no augstākajiem pasaulē, un vairāk nekā 18 % Savienības teritorijas un 4 % tās jūras ūdeņu ir noteikti kā aizsargājamas dabas teritorijas.

4.

Savienības vides politika ir veicinājusi inovācijas un ieguldījumus vides precēs un pakalpojumos, radot darbvietas un eksporta iespējas (1). Secīgas paplašināšanās dēļ augsti vides aizsardzības standarti tiek piemēroti lielā Eiropas kontinenta daļā, un Savienības pūliņi ir palīdzējuši palielināt starptautisko apņemšanos cīnīties pret klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības izzušanu un palīdzējuši īstenot sekmīgus pasaules mēroga centienus likvidēt ozona slāni noārdošas vielas un svinu saturošu degvielu.

5.

Ievērojami panākumi ir gūti vides mērķu integrēšanā pārējos Savienības politikas virzienos un darbībās. Reformētajā kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) kopš 2003. gada tiešie maksājumi ir saistīti ar prasību lauksaimniekiem uzturēt zemi labā lauksaimniecības un vides stāvoklī un ievērot attiecīgos tiesību aktus vides jomā. Cīņa pret klimata pārmaiņām ir kļuvusi par neatņemamu enerģētikas politikas daļu, un ir gūti panākumi resursu izmantošanas efektivitātes, klimata pārmaiņu un energoefektivitātes apsvērumu integrēšanā citās svarīgās jomās, piemēram, transporta un būvniecības jomā.

6.

Tomēr daudzas Savienībā vides jomā novērojamās tendences joprojām rada pamatu satraukumam – tas lielā mērā saistīts ar spēkā esošo Savienības vides tiesību aktu nepietiekamu īstenošanu. Tikai 17 % sugu un dzīvotņu, kas novērtēti saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu (2), ir labvēlīgā saglabāšanas stāvoklī, un dabas kapitāla degradācija un izzušana apdraud centienus sasniegt Savienības bioloģiskās daudzveidības un klimata pārmaiņu mērķus. Ar šādu sugu un dzīvotņu stāvokli, kā arī ar dabas kapitāla degradāciju un izzušanu ir saistīti lieli papildu izdevumi, kas mūsu ekonomiskajā un sociālajā sistēmā vēl nav pienācīgi novērtēti. 30 % Savienības teritorijas ir ļoti sadrumstaloti, kas ietekmē sasaisti starp ekosistēmām, to veselību un spēju sniegt pakalpojumus, kā arī dzīvotņu dzīvotspēju. Lai gan Savienībā ir gūti panākumi, atsaistot izaugsmi no SEG emisijām, resursu izmantošanas un ietekmes uz vidi, resursu izmantošana joprojām ir diezgan neilgtspējīga un neefektīva un atkritumi vēl netiek pienācīgi apsaimniekoti. Tāpēc Savienības uzņēmumiem ir liegtas nozīmīgās iespējas, ko sniedz resursu efektīva izmantošana konkurētspējas, izmaksu samazināšanas, ražīguma uzlabošanas un apgādes drošības ziņā. Ūdens kvalitāte un gaisa piesārņojuma līmenis joprojām ir problemātisks daudzās Eiropas daļās, un Savienības iedzīvotāji joprojām ir pakļauti bīstamu vielu iedarbībai, kas var kaitēt viņu veselībai un labklājībai. Neilgtspējīgas zemes izmantošanas dēļ tiek šķērdēta auglīga augsne, un turpinās zemes degradēšana, kas ietekmē pārtikas nodrošinājumu pasaulē un bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanas iespējas.

7.

Savienības vides izmaiņu un klimata pārmaiņu cēloņi arvien biežāk ir izmaiņas, kas notiek pasaules līmenī, tostarp saistībā ar demogrāfijas tendencēm, patēriņa, ražošanas un tirdzniecības modeļiem, kā arī strauju tehnikas attīstību. Šādas norises var radīt ievērojamas ekonomiskās izaugsmes un sabiedrības labklājības iespējas, taču arī problēmas un nenoteiktību attiecībā uz Savienības ekonomiku un sabiedrību un vides degradāciju visā pasaulē (3).

8.

Gan pašreizējā izšķērdīgā ražošanas un patēriņa sistēma pasaules ekonomikā, gan vispārējā pieprasījuma pieaugums pēc precēm un pakalpojumiem un resursu noplicināšana palielina nozīmīgu izejvielu, minerālu un enerģijas izmaksas, radot lielāku piesārņojumu un vairāk atkritumu, palielinot globālās SEG emisijas un saasinot augsnes degradāciju, atmežošanu un bioloģiskās daudzveidības izzušanu. Gandrīz divu trešdaļu pasaules ekosistēmu stāvoklis pasliktinās (4), un ir pierādījumi, ka planētas iespējas saistībā ar bioloģisko daudzveidību, klimata pārmaiņām un slāpekļa ciklu jau ir pārslogotas (5). Līdz 2030. gadam varētu rasties 40 % liels pasaules mēroga ūdens deficīts, ja vien netiks gūti ievērojami panākumi resursu efektivitātes uzlabošanā. Pastāv arī risks, ka klimata pārmaiņas vēl vairāk saasinās šīs problēmas un radīs lielas izmaksas (6). 2011. gadā dabas katastrofas, kas izcēlās daļēji klimata pārmaiņu dēļ, radīja globālus ekonomiskus zaudējumus vairāk nekā EUR 300 miljardu apmērā. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) ir brīdinājusi, ka turpmāka dabas kapitāla degradācija un erozija rada neatgriezenisku pārmaiņu risku, kas var apdraudēt dzīves līmeņa paaugstināšanos divu gadsimtu garumā un radīt būtiskas izmaksas (7).

9.

Dažu minēto sarežģīto jautājumu risināšanai būtu pilnībā jāizmanto pašreizējo vides tehnoloģiju potenciāls un jānodrošina labāko pieejamo metožu un inovāciju pastāvīga izstrāde un izmantošana rūpniecībā, kā arī plašāk jāizmanto tirgus instrumenti. Ir nepieciešama strauja attīstība daudzsološās zinātnes un tehnoloģiju jomās. Tas būtu jāīsteno, stimulējot pētniecību un radot apstākļus, kas veicina privātos ieguldījumus saistībā ar pētniecību. Vienlaikus ir nepieciešama labāka izpratne par potenciālajiem riskiem videi un cilvēku veselībai, kas rodas saistībā ar jaunajām tehnoloģijām, un labāks šādu tehnoloģiju novērtējums un pārvaldība. Tas ir priekšnoteikums jauno tehnoloģiju atbalstam sabiedrībā, kā arī Savienības spējai efektīvi un savlaicīgi noteikt potenciālos riskus saistībā ar tehnoloģiju attīstību un tos novērst. Izteikti svarīgām tehnoloģiskām inovācijām jāiet roku rokā ar sabiedriskās apspriešanas un līdzdalības procesiem.

10.

Lai nākotnē būtu iespējams labi dzīvot, jau tagad ir jāveic steidzami un saskaņoti pasākumi, lai uzlabotu ekoloģisko izturētspēju un palielinātu ieguvumus, ko vides politika spēj sniegt ekonomikai un sabiedrībai, vienlaikus ievērojot planētas ekoloģiskos ierobežojumus. 7. VRP atspoguļota Savienības apņemšanās pāriet uz iekļaujošu zaļo ekonomiku, kas nodrošina izaugsmi un attīstību, aizsargā cilvēku veselību un labklājību, nodrošina pienācīgas darbvietas, mazina nevienlīdzību, veic ieguldījumus bioloģiskajā daudzveidībā, tostarp tās sniegtajos ekosistēmas pakalpojumos (dabas kapitālā), un, ņemot vērā tā patieso vērtību un būtisko ieguldījumu cilvēku labklājībā un ekonomikas uzplaukumā, saglabā to.

11.

Lai nodrošinātu pāreju uz iekļaujošu zaļu ekonomiku, nepieciešams integrēt vides jautājumus citās politikas jomās, piemēram, enerģētikas, transporta, lauksaimniecības, zivsaimniecības, tirdzniecības, ekonomikas un rūpniecības, pētniecības un inovāciju, nodarbinātības, attīstības, ārlietu, drošības, izglītības un apmācības, kā arī sociālās un tūrisma politikas jomā, lai izveidotu saskaņotu un vienotu pieeju. Rīcība Savienībā būtu jāpapildina ar enerģiskāku rīcību pasaules mērogā un sadarbību ar kaimiņvalstīm ar mērķi risināt kopējas problēmas.

12.

Savienība ir sākusi šo pārveidi, izmantojot ilgtermiņa integrētas stratēģijas, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības izzušanu (8), uzlabotu resursu izmantošanas efektivitāti (9) un paātrinātu pāreju uz drošu un ilgtspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni (10). Komisija ir turpinājusi integrēt vides jautājumus un mērķus nesen sāktās iniciatīvās citās būtiskās politikas jomās, tostarp enerģētikas (11) un transporta (12) jomā, un centusies veicināt pozitīvu ietekmi uz vidi, veicot reformas Savienības lauksaimniecības un lauku attīstības, zivsaimniecības un kohēzijas politikā, pamatojoties uz līdzšinējiem sasniegumiem. Šajā sakarībā atbilstības panākšana starp nozarēm ir īpaši svarīga, lai veicinātu lauksaimniecības ilgtspēju, atbalstot jutīgu ekosistēmu, piemēram, ūdenstilpju, augsnes un sugu dzīvotņu aizsardzību.

13.

Savienība ir uzņēmusies daudzas juridiski saistošas saistības atbilstīgi daudzpusējiem vides nolīgumiem, kā arī politiski saistošas vides saistības, tostarp tās, kas saskaņotas ilgtspējīgai attīstībai veltītajā ANO konferencē (“Rio+20”) (13). “Rio+20” nobeiguma dokumentā atzīts, ka iekļaujošā un zaļā ekonomika ir svarīgs līdzeklis ilgtspējīgas attīstības sasniegšanai un nabadzības izskaušanai. Minētajā dokumentā paredzēts rīcības pamatplāns, kas ietver visus trīs ilgtspējīgas attīstības aspektus (vides, sociālo un ekonomisko), no kuriem daudzi ir atspoguļoti 7. VRP prioritārajos mērķos. “Rio+20” tika panākta vienošanās izstrādāt ilgtspējīgas attīstības mērķus, kas atbilstu ANO attīstības programmai laikposmam pēc 2015. gada un būtu tajā integrēti, lai stiprinātu iestāžu sistēmu un attīstītu ilgtspējīgas attīstības finansēšanas stratēģiju. “Rio+20” ir arī pieņemta desmit gadu pamatprogramma par ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu. Savienībai un tās dalībvalstīm tagad būtu jānodrošina šo saistību īstenošana Savienībā un būtu jāveicina to īstenošana visā pasaulē.

14.

7. VRP papildina minētos centienus, nosakot Savienības prioritāros mērķus, kas sasniedzami laikposmā līdz 2020. gadam. 7. VRP atbalsta īstenošanu un veicina rīcību visos līmeņos, kā arī sekmē ar vidi un klimatu saistītus ieguldījumus, arī pēc 2020. gada.

15.

Daudzos gadījumos rīcība prioritāro mērķu sasniegšanai būs nepieciešama galvenokārt valsts, reģionālā vai vietējā līmenī saskaņā ar subsidiaritātes principu. Citos gadījumos būs vajadzīgi papildu pasākumi Savienības un starptautiskā līmenī. Sabiedrībai arī vajadzētu būt aktīvi iesaistītai vides politikā un informētai par to. Tā kā vides politika ir kopīgās kompetences joma Savienībā, viens no 7. VRP mērķiem ir uzņemties kopīgu atbildību par kopīgiem mērķiem un uzdevumiem un nodrošināt godīgas konkurences nosacījumus uzņēmumiem un publiskajam sektoram. Skaidri mērķi un uzdevumi arī palīdz radīt izpratni par virzienu un paredzamu rīcības pamatu politikas veidotājiem un citām ieinteresētajām personām, tostarp reģioniem un pilsētām, uzņēmumiem, sociālajiem partneriem un iedzīvotājiem.

16.

Vides un klimata politikas izstrādes integrācija un saskaņotība var palīdzēt nodrošināt, ka Savienības ekonomika un sabiedrība ir labi sagatavojušās iepriekš minētajām problēmām. Šādai rīcībai jāpievēršas trim tematiskajiem mērķiem:

Minētie trīs tematiskie mērķi ir savstarpēji saistīti, un tie jāīsteno paralēli. Rīcība saistībā ar vienu mērķi bieži dos ieguldījumu pārējo mērķu sasniegšanā. Piemēram, uzlabojot resursu izmantošanas efektivitāti, tiks mazināts spiediens uz dabas kapitālu, savukārt palielinoties Savienības dabas kapitāla izturētspējai, uzlabosies cilvēku veselība un labklājība. Pielāgošanās un mazināšanas pasākumi attiecībā uz klimata pārmaiņām palielinās Savienības ekonomikas un sabiedrības izturētspēju, vienlaikus stimulējot inovācijas un aizsargājot Savienības dabas resursus.

17.

Savienības ekonomikas uzplaukuma un labklājības pamatā ir tās dabas kapitāls, t. i., tās bioloģiskā daudzveidība, tostarp ekosistēmas, kuras nodrošina būtiskas preces un pakalpojumus, sākot ar auglīgu augsni un daudzfunkcionāliem mežiem līdz ražīgām zemēm un jūrām, no kvalitatīva saldūdens un tīra gaisa līdz apputeksnēšanai un klimata regulēšanai, un aizsardzībai pret dabas katastrofām. Savienības tiesību aktu ievērojamas daļas mērķis ir aizsargāt, saglabāt un paplašināt dabas kapitālu, to vidū ir Ūdens pamatdirektīva (14), Jūras stratēģijas pamatdirektīva (15), Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīva (16), Nitrātu direktīva (17), Plūdu direktīva (18), Prioritāro vielu direktīva (19), Gaisa kvalitātes pamatdirektīva un ar to saistītās direktīvas (20), Dzīvotņu un Putnu direktīvas (21). Tiesību akti attiecībā uz klimata pārmaiņām, ķīmiskajām vielām, rūpnieciskām emisijām un atkritumiem arī palīdz mazināt slodzi augsnei un bioloģiskajai daudzveidībai, tostarp ekosistēmām, sugām un dzīvotnēm, kā arī samazina barības vielu noplūdi.

18.

Tomēr nesen veikti novērtējumi liecina, ka bioloģiskā daudzveidība Savienībā joprojām turpina izzust un ka vairākumā ekosistēmu ir notikusi nopietna degradācija (22), ko izraisījuši dažādi kaitējoši faktori. Piemēram, invazīvas svešzemju sugas vairāk apdraud augu, dzīvnieku un cilvēku veselību, nekā tas iepriekš bija lēsts. ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā līdz 2020. gadam ir noteikti mērķi un pasākumi, kas jāveic, lai mainītu minētās negatīvās tendences, apturētu bioloģiskās daudzveidības zudumus un ekosistēmu pakalpojumu degradāciju līdz 2020. gadam un, cik vien iespējams, atjaunotu zaudēto (23). Lai Savienība varētu sasniegt savu 2020. gada bioloģiskās daudzveidības pamatmērķi, ir jāizvērš minētās stratēģijas īstenošana un jāvirzās uz tajā noteikto mērķu sasniegšanu. Lai gan šajā stratēģijā ir iekļauti pasākumi, kas uzlabos Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas, tostarp Natura 2000 tīkla, īstenošanu, pamatmērķa sasniegšanai būs pilnībā jāīsteno visi spēkā esošie tiesību akti, kuru mērķis ir aizsargāt dabas kapitālu.

19.

Neraugoties uz Ūdens pamatdirektīvas prasību aizsargāt, uzlabot un atjaunot visas virszemes un gruntsūdeņu krātuves un ievērojamām līdzšinējām pūlēm, “laba ekoloģiskā stāvokļa” mērķi līdz 2015. gadam panākt, visticamāk, varēs tikai attiecībā uz aptuveni 53 % virszemes ūdensobjektu Savienībā (24). Nozīmīgām grūtībām ir pakļauts arī Jūras stratēģijas pamatdirektīvas mērķis panākt “labu vides stāvokli” līdz 2020. gadam, inter alia tādēļ, ka joprojām turpinās pārzveja, jūras piesārņojums (tostarp zemūdens trokšņa piesārņojums un jūrā esošie atkritumi), kā arī globālās sasilšanas ietekmes dēļ, piemēram, okeānu paskābināšanās. Lai risinātu šīs problēmas efektīvi, izšķiroši svarīga būs cieša sadarbība Savienības iekšienē un ar tās kaimiņvalstīm, jo īpaši attiecībā uz Vidusjūru un Melno jūru, kur lielākā daļa piekrastes valstu nav Savienības dalībvalstis. Lai gan Savienības gaisa un rūpniecisko emisiju politika ir palīdzējusi samazināt daudzu veidu piesārņojumu, ekosistēmas joprojām cieš no pārmērīgu slāpekļa un sēra nosēdumu veidošanās un ozona piesārņojuma, kas saistīts ar transporta, elektroenerģijas ražošanas un neilgtspējīgas lauksaimniecības prakses radītajām emisijām.

20.

Tāpēc, lai aizsargātu, saglabātu, paplašinātu un patiesi novērtētu Savienības dabas kapitālu, būtu arī jārisina problēmas to izcelsmes vietā, inter alia labāk integrējot dabas kapitāla mērķus citu politikas jomu izstrādē un īstenošanā un nodrošinot, lai politikas virzieni būtu saskaņoti un sniegtu savstarpējus ieguvumus. Ar vidi saistītie elementi, kas noteikti Komisijas reformas priekšlikumos, jo īpaši attiecībā uz Savienības lauksaimniecību, zivsaimniecību un kohēzijas politiku, ar kuriem vienlaikus ir ierosināti priekšlikumi par videi nekaitīgāku Savienības budžetu saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, ir paredzēti, lai atbalstītu minēto mērķu sasniegšanu. Tā kā lauksaimniecībā un mežsaimniecībā izmantojamā zeme kopā aizņem 78 % Savienības sauszemes teritorijas, šīm nozarēm joprojām ir nozīmīga loma, lai saglabātu dabas resursus, jo īpaši labas kvalitātes ūdeni un augsni, kā arī bioloģisko daudzveidību un dažādas kultūrainavas. Videi nekaitīgāka KLP veicinās arī videi labvēlīgu lauksaimniecības un mežsaimniecības praksi, piemēram, kultūru dažādošanu, ilggadīgo zālāju un ganību aizsardzību, un ilgtspējīgu agromežsaimniecību un arī veicinās ekoloģiski vērtīgas lauksaimniecības zemes un mežu teritoriju izveidi un uzturēšanu, tostarp izmantojot gan liela mēroga, gan tradicionālo praksi. Tas arī palielinās zemes izmantojuma, zemes izmantojuma izmaiņu un mežsaimniecības jomas spējas nodrošināt oglekļa uzglabāšanu. Ilgtspējīgas lauksaimniecības būtisks elements ir tāda saimniekošana laukos, kuru raksturo atbildība pret turpmākajām paaudzēm un kura tajā pašā laikā turpina efektīvi izmantot resursus un ir produktīva.

21.

Savienībai ir vislielākā jūras teritorija pasaulē, un tāpēc tā ir īpaši atbildīga par jūras vides aizsardzības nodrošināšanu. Attiecībā uz jūras vidi, lai gan jūrniecības nozare piedāvā ekonomiskās iespējas, sākot ar zveju, kuģošanu un akvakultūru līdz izejvielām, jūras enerģijai un jūras biotehnoloģijām, ir jārūpējas, lai nodrošinātu, ka to izmantošana ir saderīga ar jūras un piekrastes ekosistēmu saglabāšanu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Turklāt jūras teritoriālā plānošana un integrēta piekrastes apsaimniekošana dalībvalstīs un starp tām var būt efektīvs līdzeklis jūras ūdeņu un piekrastes teritoriju ilgtspējīgas izmantošanas koordinēšanai, piemērojot ekosistēmisku pieeju dažādu nozaru darbību pārvaldībai minētajās teritorijās. Daļējs iemesls tam, ka jūras vide nav pienācīgi aizsargāta, ir tas, ka nav laikā pabeigts Natura 2000 tīkls, tāpēc dalībvalstīm būtu jāpieliek vairāk pūļu šajā jomā. Jūras aizsargājamās teritorijas arī ir jāpārvalda efektīvāk.

22.

Uz ekosistēmu balstītas pieejas klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās jomā, kuras nāk par labu bioloģiskajai daudzveidībai un citu ekosistēmu pakalpojumu nodrošināšanai, būtu jāizmanto plašāk kā daļa no Savienības klimata pārmaiņu politikas, savukārt citi vides mērķi, piemēram, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, kā arī augsnes un ūdens aizsardzība, būtu pilnībā jāņem vērā, pieņemot lēmumus attiecībā uz atjaunojamo enerģiju. Visbeidzot, būs jāpieņem pasākumi, kas risinātu transporta izraisīta gaisa piesārņojuma un CO2 emisiju problēmas (25).

23.

Degradācija, sadrumstalotība un neilgtspējīga zemes izmantošana Savienībā apdraud vairāku būtisku ekosistēmu pakalpojumu sniegšanu, radot draudus bioloģiskajai daudzveidībai un palielinot Eiropas neaizsargātību pret klimata pārmaiņām un dabas katastrofām. Tas arī pastiprina augsnes degradāciju un pārtuksnešošanos. Vairāk nekā 25 % Savienības teritorijas ir skārusi ūdens izraisīta augsnes erozija, kas iespaido augsnes funkcijas un ietekmē saldūdens kvalitāti. Augsnes piesārņojums un pārklāšana ar mākslīgu segumu ir arī joprojām aktuālas problēmas. Domājams, ka ir piesārņots vairāk nekā pusmiljons teritoriju visā Savienībā, un, kamēr tās nav noteiktas un novērtētas, tās turpinās radīt potenciāli nopietnus vides, ekonomikas, sociālos un veselības riskus. Katru gadu vairāk nekā 1 000 km2 zemes tiek izmantoti mājokļu būvei, rūpniecībai, transportam vai atpūtai. Šādas ilgtermiņa izmaiņas ir sarežģīti vai dārgi labot, un tās gandrīz vienmēr ir saistītas ar kompromisiem starp dažādām sociālām, ekonomiskām un vides vajadzībām. Vides apsvērumi, tostarp ūdens aizsardzība un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana būtu jāintegrē lēmumos saistībā ar zemes izmantošanas plānošanu, lai nodrošinātu, ka tie ir ilgtspējīgāki, nolūkā līdz 2050. gadam sasniegt mērķi – aizņemtas zemes platību tīro pieaugumu nulles līmenī.

24.

Dalībvalstu līmenī panākumi augsnes aizsardzībā ir atšķirīgi, tostarp attiecībā uz piesārņoto teritoriju noteikšanu, izpratnes veicināšanu, pētniecību un izstrādi monitoringa sistēmu jomā. Tomēr attiecībā uz riska noteikšanu un citiem novēršanas centieniem panākumi nav līdzvērtīgi un Savienības līmeņa ziņošana par rezultātiem nav pilnīga. Lai reaģētu uz tādām problēmām kā negatīva ietekme uz dabisko ūdens aprites ciklu, Komisija ir izstrādājusi pamatnostādnes attiecībā uz augsnes sablīvēšanos (26). Citi centieni, piemēram, regulatīvā konteksta nostiprināšana, sadarbības tīklu attīstīšana, apmaiņa ar zināšanām, pamatnostādnes lauksaimnieciskajai ražošanai un paraugprakses piemēru noteikšana, arī var palīdzēt labāk aizsargāt augsni. Komisija ir iesniegusi priekšlikumu direktīvai, ar ko nosaka pamatnostādnes augsnes aizsardzībai un groza Direktīvu 2004/35/EK (27).

25.

Lai samazinātu cilvēku izraisīto būtiskāko slodzi uz zemi, augsni un citām ekosistēmām Eiropā, tiks veikti pasākumi, kas nodrošinās pienācīgu vides, sociālās un ekonomiskās ietekmes ievērošanu lēmumos saistībā ar zemes izmantošanu visos attiecīgajos līmeņos. “Rio+20” rezultāts, atzīstot zemes labas apsaimniekošanas ekonomisko un sociālo nozīmīgumu, ir aicinājums panākt “augsnes degradācijas ziņā neitrālu stāvokli”. Savienībai un tās dalībvalstīm būtu jāpārdomā, kā vislabāk padarīt īstenojamas šādas saistības to attiecīgajās kompetences jomās. Savienībai un dalībvalstīm arī vistuvākajā laikā būtu jāapsver, kā risināt augsnes kvalitātes problēmas, izmantojot mērķtiecīgu un samērīgu uz risku pamatotu pieeju ar saistošu tiesisko regulējumu. Būtu jānosaka arī mērķi attiecībā uz ilgtspējīgu zemes izmantošanu un augsni.

26.

Lai gan slāpekļa un fosfora ienesas vidē Savienībā pēdējo 20 gadu laikā ir ievērojami samazinājušās, pārmērīga barības vielu noplūde turpina ietekmēt gaisa un ūdens kvalitāti un negatīvi ietekmēt ekosistēmas, radot būtiskas problēmas cilvēku veselībai. Jo īpaši steidzami ir jārisina amonjaka noplūde neefektīvas mēslošanas līdzekļu pārvaldības un neatbilstīgas notekūdeņu attīrīšanas dēļ, lai nākotnē ievērojami samazinātu barības vielu noplūdi. Ir vajadzīgs arī turpmāks darbs, lai pārvaldītu barības vielu ciklu rentablākā, ilgtspējīgākā un resursefektīvākā veidā un paaugstinātu mēslošanas līdzekļu izmantošanas efektivitāti. Minētais darbs rada nepieciešamību pēc ieguldījumiem pētniecībā un Savienības vides tiesību aktu saskaņotības un īstenošanas uzlabošanas, lai risinātu šīs problēmas, vajadzības gadījumā nosakot stingrākas prasības un raugoties uz barības vielu ciklu kā daļu no holistiskākas pieejas, kas savstarpēji integrē un savieno Savienības esošās politikas jomas, kurām ir nozīme, risinot eitrofikācijas un pārmērīgas barības vielu noplūdes problēmas, kā arī nepieļaujot situācijas, kad barības vielu emisijas nokļūst vides apritē.

27.

Rīcība saskaņā ar ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, lai atjaunotu vismaz 15 % degradēto ekosistēmu Savienībā un paplašinātu zaļās infrastruktūras izmantošanu, – tas ir instruments, kas ar dabiskiem risinājumiem nodrošina ekoloģiskus, ekonomiskus un sociālus ieguvumus, iekļaujot zaļās zonas, ūdens ekosistēmas un citus fiziskos raksturlielumus sauszemes un jūras teritorijās, palīdzēs pārvarēt zemes platību sadrumstalotību. Šāda rīcība līdztekus Putnu un Dzīvotņu direktīvas pilnīgai īstenošanai, kuru atbalstīs prioritārās rīcības programmas, paplašinās dabas kapitālu un palielinās ekosistēmu izturētspēju, un tā var radīt rentablas iespējas attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanu, pielāgošanos klimata pārmaiņām un katastrofu riska pārvaldību. Tikmēr dalībvalstu centieni kartēt un novērtēt ekosistēmas un to pakalpojumus uzlabos datu pieejamību un kopīgi ar 2015. gadā plānoto iniciatīvu “nav bioloģiskās daudzveidības neto zuduma” palīdzēs saglabāt dabas kapitāla resursus dažādos mērogos. Ekosistēmu pakalpojumu ekonomiskās vērtības iekļaušana grāmatvedības uzskaites un pārskatu sistēmās Savienībā un valstu līmenī līdz 2020. gadam ļaus labāk pārvaldīt Savienības dabas kapitālu.

28.

Lai aizsargātu, saglabātu un paplašinātu Savienības dabas kapitālu, 7. VRP nodrošina, ka līdz 2020. gadam:

Lai to panāktu, nepieciešams jo īpaši:

29.

Stratēģija “Eiropa 2020” cenšas veicināt ilgtspējīgu izaugsmi un izveidot jaunu konkurētspējīgāku ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kurā resursi tiek izmantoti efektīvi un ilgtspējīgi. Tās pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” mērķis ir atbalstīt pāreju uz ekonomiku, kas efektīvi izmanto visus resursus, absolūti atsaista ekonomikas izaugsmi no resursu un enerģijas izmantošanas un tās ietekmes uz vidi, samazina SEG emisijas, uzlabo konkurētspēju ar efektivitātes un inovācijas palīdzību un veicina lielāku energoapgādes un resursapgādes drošību, tostarp kopumā samazinot resursu izmantošanu. Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā un Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni (30) ir galvenie pamatiniciatīvas elementi, kuri veido pamatu turpmākajām darbībām minēto mērķu sasniegšanai, un tie būtu jāatbalsta, dalībvalstīm apmainoties ar paraugpraksi. Turklāt partnerība starp Savienību, tās dalībvalstīm un rūpniecību atbilstīgi Savienības integrētajai rūpniecības politikai nodrošinās līdzekļus, lai veicinātu ieguldījumus un inovācijas sešos ar zaļo ekonomiku saistītajos izaugsmes tirgos (31).

30.

Inovācija resursu izmantošanas efektivitātes uzlabošanai ir vajadzīga visā ekonomikā, lai uzlabotu konkurētspēju laikā, kad paaugstinās resursu cenas, tie ir nepietiekami un pastāv izejvielu apgādes ierobežojumi un atkarība no importa. Uzņēmējdarbības sektors ir primārais inovācijas, tostarp ekoinovācijas, veicinātājs. Tomēr tirgus pats vien nespēs sasniegt vēlamos rezultātus, un, lai nodrošinātu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) veiktspēju vides jomā, tiem jo īpaši vajadzīga konkrēta palīdzība jauno tehnoloģiju apgūšanā, tostarp izmantojot pētniecības un inovāciju partnerības atkritumu jomā (32). Valdības rīcībai Savienības un dalībvalstu līmenī ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu pareizos pamatnosacījumus ieguldījumiem un ekoinovācijai, veicinot ilgtspējīgas uzņēmējdarbības attīstību vai tehnoloģisku risinājumu izstrādi saistībā ar vides problēmām un popularizējot ilgtspējīgus resursu izmantošanas modeļus (33).

31.

Šai pamatprasībai attiecībā uz vides problēmu risināšanu ir arī būtiski sociālekonomiski ieguvumi, un tā var stimulēt konkurētspēju. Potenciāls nodarbinātības pieaugums, ko rada pāreja uz zemu oglekļa dioksīda emisiju, resursu ziņā efektīvu, drošu un ilgtspējīgu ekonomiku, ir būtisks stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības mērķu sasniegšanai (34). Nodarbinātība vides tehnoloģiju un pakalpojumu nozarē Savienībā pēdējos gados ir palielinājusies par aptuveni 3 % gadā (35). Pasaules ekonozaru tirgus vērtība tiek lēsta vismaz viena triljona euro apmērā (36), un paredzams, ka tā gandrīz divkāršosies nākamo desmit gadu laikā. Eiropas uzņēmumi pasaules mērogā jau ir līderpozīcijās otrreizējas pārstrādes un energoefektivitātes jomā, un tie ir jāmudina gūt labumu no globālā pieprasījuma pieauguma, kas tiek atbalstīts Ekoinovācijas rīcības plānā (37). Piemēram, paredzams, ka Eiropas atjaunojamās enerģijas nozarē vien līdz 2020. gadam radīsies vairāk nekā 400 000 jaunu darbvietu (38). Ilgtspējīga bioekonomika var veicināt arī viedu un zaļu izaugsmi Eiropā, un vienlaikus tā var gūt labumu no pilnveidotas resursu izmantošanas efektivitātes.

32.

Savienības klimata un enerģētikas tiesību aktu kopuma pilnīga īstenošana ir būtiska, lai sasniegtu noteiktos mērķus līdz 2020. gadam un izveidotu konkurētspējīgu, drošu un ilgtspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni līdz 2050. gadam. Lai gan Savienība pašlaik sekmīgi virzās uz iekšzemes SEG emisiju samazināšanu līdz 2020. gadam par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gadu, tomēr 20 % energoefektivitātes mērķa sasniegšanai būs nepieciešami ātrāki efektivitātes uzlabojumi un uzvedības maiņa. Ir sagaidāms, ka jaunā Energoefektivitātes direktīva (39) šajā sakarībā sniegs ievērojamu ieguldījumu, un to varētu papildināt, nosakot energoefektivitātes prasības produktiem, kas ienāk Savienības tirgū. Visaptverošs novērtējums par ilgtspējīgas biomasas pieejamību arī ir svarīgs, ņemot vērā aizvien pieaugošo pieprasījumu pēc enerģijas un diskusiju par pretrunām starp zemes izmantojumu pārtikas ražošanai un zemes izmantojumu bioenerģijas ražošanai. Ir arī izšķiroši svarīgi nodrošināt, ka biomasa visos tās iespējamos veidos tiek ražota un izmantota ilgtspējīgi un efektīvi visā tās aprites ciklā, lai mazinātu vai novērstu negatīvo ietekmi uz vidi un klimatu, kā arī pienācīgi ņemtu vērā biomasas kā resursa dažādo izmantojuma veidu ekonomisko kontekstu. Tas varētu veicināt zema oglekļa emisiju līmeņa ekonomikas izveidi.

33.

Visām ekonomikas nozarēm būs jāsniedz ieguldījums SEG emisiju mazināšanā, lai Savienība izpildītu savu daļu no pasaules mēroga centieniem. Savienībai ir jāvienojas par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar tās klimata un enerģētikas regulējumu pēc 2020. gada, lai sagatavotos starptautiskām sarunām par jaunu juridiski saistošu nolīgumu un lai nodrošinātu dalībvalstīm, rūpniecībai un citām nozarēm skaidru juridiski saistošu satvaru un mērķi(-us) nepieciešamo vidēja termiņa un ilgtermiņa ieguldījumu veikšanai emisiju samazināšanā, energoefektivitātē un atjaunojamajās enerģijās. Tāpēc Savienībai jāapsver politikas risinājumi, lai veiktu pāreju uz zemu oglekļa dioksīda emisiju ekonomiku pakāpeniskā, izmaksu ziņā lietderīgā veidā, ņemot vērā vispārējās norādes Ceļvedī virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni līdz 2050. gadam, kam būtu jākalpo par pamatu turpmākam darbam. Zaļā grāmata par klimata un enerģijas politikas satvaru 2030. gadam (40) ir nozīmīgs solis šajā virzienā. Enerģētikas ceļvedis 2050. gadam un Baltā grāmata par transportu jāatbalsta ar spēcīgu politikas satvaru. Turklāt dalībvalstīm ir jāizstrādā un jāievieš ilgtermiņa izmaksu ziņā efektīvas zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa attīstības stratēģijas, lai sasniegtu Savienības mērķi līdz gadsimta vidum samazināt SEG emisijas par 80–95 %, salīdzinot ar 1990. gadu, kas ir daļa no pasaules mēroga centieniem ierobežot planētas vidējo temperatūras pieaugumu līdz ne vairāk kā 2 °C, salīdzinot ar temperatūras līmeni pirmsrūpnieciskajā laikā, kā arī saistībā ar samazinājumu, kāds attīstītajām valstīm kā grupai jāpanāk atbilstīgi Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) sniegtajiem pierādījumiem. Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēma pēc 2020. gada joprojām būs Savienības klimata politikas galvenais pīlārs, un tajā būtu jāveic strukturālas reformas, lai veicinātu ieguldījumus tehnoloģijās ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Atbilstīgi starptautiskajām saistībām Savienībai kopīgi ar citām Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) līgumslēdzējām pusēm būtu jāatbalsta jaunattīstības valstis to centienos mazināt klimata pārmaiņas, veidojot šo valstu spējas, sniedzot finansiālu atbalstu un tām nododot tehnoloģijas.

34.

Labāko pieejamo metožu izmantojums ražošanā saskaņā ar Rūpniecisko emisiju direktīvu (41) radīs labākus resursu izmantošanas modeļus un samazinās emisijas no vairāk nekā 50 000 lielām rūpnieciskām iekārtām Savienībā, tādējādi būtiski sekmējot novatorisku metožu izstrādi, padarot ekonomiku zaļāku un ilgtermiņā samazinot izmaksas rūpniecības nozarē. Šo tendenci var vēl vairāk veicināt, rūpniecībai īstenojot vides pārvaldības sistēmas, piemēram, tādas kā EMAS  (42),

35.

Dažiem spēkā esošiem politikas instrumentiem, kas attiecas uz ražošanu un patēriņu, ir ierobežota darbības joma. Nepieciešams regulējums, kas sniedz atbilstīgus signālus ražotājiem un patērētājiem veicināt resursu izmantošanas efektivitāti un aprites ekonomiku. Tiks veikti pasākumi, kas vēl vairāk uzlabos preču un pakalpojumu vides rādītājus Savienības tirgū visā to aprites ciklā, tostarp ar tādu pasākumu palīdzību, kuri palielinās apgādi ar vides ziņā ilgtspējīgākiem produktiem un veicinās būtisku pavērsienu patērētāju pieprasījumā pēc šādiem produktiem. Tas tiks panākts, izmantojot līdzsvarotu stimulu kopumu patērētājiem un uzņēmumiem (tostarp MVU), tirgus instrumentus un regulējumu, kas samazinās to darbības un produktu ietekmi uz vidi. Patērētājiem būtu jāsaņem precīza, viegli uztverama un uzticama informācija par produktiem, ko viņi iegādājas, izmantojot skaidru un saskaņotu marķējumu, tostarp informācija, kas saistīta ar vides prasībām. Iepakošana būtu jāpilnveido, lai mazinātu ietekmi uz vidi, un būtu jāatbalsta arī resursu izmantošanas ziņā efektīvi uzņēmējdarbības modeļi, piemēram, produktu un pakalpojumu sistēmas, tostarp produktu iznomāšana. Spēkā esošie tiesību akti par produktiem, piemēram, Ekodizaina direktīva, Energomarķējuma direktīva (43) un Ekomarķējuma regula (44), tiks pārskatīti, lai uzlabotu produktu vides rādītājus un resursefektivitāti visā to aprites ciklā un lai īstenotu spēkā esošos noteikumus, izmantojot saskaņotāku politisko un tiesisko regulējumu ilgtspējīgai ražošanai un patēriņam Savienībā (45). Šādam satvaram, kura pamatā ir aprites cikla rādītāji, būtu jāmazina spēkā esošā Savienības tiesību aktu kopuma ilgtspējīgam patēriņam un ražošanai sadrumstalotība un darbības jomas ierobežojumi, kas ļautu atklāt un – ja tas nepieciešams – novērst politikas, veicināšanas pasākumu un tiesību aktu trūkumus, lai nodrošinātu, ka ir noteiktas minimālās prasības attiecībā uz produktu un pakalpojumu vides rādītājiem.

36.

Tā kā 80 % no produkta ietekmes uz vidi tā aprites cikla laikā rodas to projektēšanas posmā, Savienības politikas regulējumam būtu jānodrošina, lai prioritārie produkti, kas tiek laisti Savienības tirgū, tiktu projektēti ekoloģiski, kas ļaus optimizēt resursu un materiālu efektīvu izmantošanu. Tas būtu jādara, pievēršoties inter alia produkta izturīgumam, salabošanas iespējamībai, atkārtotai izmantošanai, pārstrādei, pārstrādātiem materiāliem un produkta aprites ciklam. Produktu izcelsmei jābūt ilgtspējīgai, un tiem jābūt projektētiem tā, lai tos varētu atkārtoti izmantot un otrreizēji pārstrādāt. Minētajām prasībām vajadzēs būt īstenojamām un ieviešamām. Tiks pastiprināti Savienības un dalībvalstu līmeņa centieni novērst šķēršļus ekoinovācijai (46) un pilnā mērā atraisīt Eiropas ekonozaru potenciālu, tādējādi nodrošinot ieguvumus saistībā ar videi nekaitīgām darbvietām un izaugsmi.

37.

Lai izveidotu rīcības satvaru resursu izmantošanas efektivitātes aspektu uzlabošanai ne tikai saistībā ar SEG emisijām un enerģiju, tiks noteikti mērķi patēriņa kopējās ietekmes uz vidi mazināšanai aprites cikla laikā, jo īpaši attiecībā uz pārtikas, mājokļu un mobilitātes sektoru (47). Minētie sektori kopā rada gandrīz 80 % no patēriņa ietekmes uz vidi. Šajā sakarībā “Eiropas pusgada” procesā būtu jāapsver arī rādītāji un mērķi attiecībā uz zemes, ūdens un izejvielu izmantošanas ietekmi, kā arī oglekļa emisiju ietekmi. “Rio+20” tika atzīta vajadzība būtiski samazināt pārtikas zudumus pēc ražas novākšanas, citus pārtikas zudumus un atkritumus visā pārtikas apritē. Komisijai būtu jāizstrādā visaptveroša stratēģija, lai cīnītos pret nevajadzīgu pārtikas atkritumu radīšanu, un jāstrādā kopīgi ar dalībvalstīm cīņā pret pārmērīgu pārtikas atkritumu rašanos. Šajā sakarībā noderīgi būtu arī centieni attiecīgos gadījumos veicināt pārtikas atkritumu kompostēšanu un anaerobo sadalīšanu.

38.

Papildus obligātajām zaļā publiskā iepirkuma prasībām attiecībā uz dažām produktu kategorijām (48) lielākā daļa dalībvalstu ir pieņēmušas brīvprātīgus rīcības plānus, un daudzas ir izvirzījušas mērķus atsevišķām produktu grupām. Tomēr visu līmeņu pārvaldes iestādēm ir ievērojamas iespējas vēl vairāk samazināt to ietekmi uz vidi, pieņemot lēmumus par pirkumu. Dalībvalstīm un reģioniem vajadzētu veikt turpmākus pasākumus, lai sasniegtu mērķi piemērot zaļā iepirkuma kritērijus vismaz 50 % no piedāvājumu konkursiem. Komisija apsvērs iespēju ierosināt turpmākus nozaru tiesību aktus, lai noteiktu obligātas zaļā publiskā iepirkuma prasības attiecībā uz papildu produktu kategorijām un attiecībā uz dalībvalstu progresa regulārās uzraudzības darbības jomu, pamatojoties uz atbilstīgiem dalībvalstu datiem, vienlaikus ņemot vērā nepieciešamību samazināt administratīvo slogu. Būtu jāizveido brīvprātīgi zaļo iepirkumu dalībnieku tīkli.

39.

Pastāv arī ievērojams potenciāls atkritumu rašanās novēršanai un apsaimniekošanas uzlabošanai Savienībā, lai efektīvāk izmantotu resursus, atvērtu jaunus tirgus, radītu jaunas darbvietas un samazinātu atkarību no izejvielu importa, tajā pašā laikā samazinot ietekmi uz vidi (49). Savienībā katru gadu saražo 2,7 miljardus tonnu atkritumu, no kuriem 98 miljoni tonnu (4 %) ir bīstami. Savienībā 2011. gadā vidēji tika radīti 503 kg atkritumu uz vienu iedzīvotāju, bet daudzums dalībvalstīs ir atšķirīgs – no 298 kg līdz 718 kg. Vidēji tikai 40 % no cietajiem atkritumiem tiek sagatavoti atkārtotai izmantošanai vai pārstrādāti, turpretim dažās dalībvalstīs tiek sasniegta 70 % pārstrāde apmērā, tas liecina par to, ka atkritumus var izmantot kā vienu no galvenajiem Savienības resursiem. Tajā pašā laikā daudzās dalībvalstīs vairāk nekā 75 % sadzīves atkritumu tiek apglabāti poligonos (50).

40.

Lai atkritumus pārvērstu par resursu, kā aicināts Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā, ir pilnībā jāīsteno Savienības tiesību akti atkritumu jomā visā Savienībā, pamatojoties uz atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas stingru piemērošanu un ietverot dažādus atkritumu veidus (51). Vajadzīgi papildu centieni, lai samazinātu radīto atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju un radīto atkritumu daudzumu absolūtos skaitļos. Lai panāktu resursu efektīvas izmantošanas mērķus, ir arī jāierobežo izmantošana reģenerācijai enerģijā, attiecinot to tikai uz nepārstrādājamiem (52) atkritumiem, pakāpeniski jāizbeidz pārstrādājamu vai reģenerējamu (53) atkritumu apglabāšana poligonos, jānodrošina kvalitatīva pārstrāde, kuras rezultātā iegūtā materiāla izmantošana nenovestu pie vispārējas kaitīgas ietekmes uz vidi vai cilvēku veselību, kā arī jāattīsta otrreizējo izejvielu tirgus. Bīstami atkritumi būs jāapsaimnieko tā, lai samazinātu būtisku negatīvu ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, par ko tika panākta vienošanās “Rio+20”. Lai sasniegtu minēto mērķi, daudz sistemātiskāk visā Savienībā būtu jāpiemēro tirgus instrumenti un citi pasākumi, kas rada priekšrocības atkritumu rašanās novēršanai, pārstrādei un atkārtotai izmantošanai, tostarp nosakot vēl stingrāku ražotāju atbildību, vienlaikus atbalstot tādus materiālu aprites ciklus, kas nav toksiski. Būtu jānovērš pārstrādes darbību šķēršļi Savienības iekšējā tirgū un jāpārskata pašreizējie mērķi attiecībā uz atkritumu rašanās novēršanu, atkārtotu izmantošanu, pārstrādi, reģenerāciju un atkritumu novirzīšanu no poligoniem, lai virzītos uz aprites ciklā pamatotu aprites ekonomiku, kurā resursi tiek izmantoti kaskādes veidā un atliekvielu daudzums ir tuvs nullei.

41.

Resursu efektivitāte ūdens nozarē arī tiks noteikta kā prioritāra, lai palīdzētu panākt labu ūdens resursu stāvokli. Lai gan sausums un ūdens trūkums ietekmē arvien lielāku Eiropas daļu, tiek lēsts, ka 20–40 % Eiropā pieejamā ūdens joprojām tiek izšķērdēts, piemēram, noplūžu dēļ sadales sistēmā vai pienācīgi neieviešot ūdens efektīvas izmantošanas tehnoloģijas. Saskaņā ar pieejamajiem modelēšanas rezultātiem joprojām pastāv plašas iespējas uzlabot ūdens izmantošanas efektivitāti Savienībā. Turklāt ir sagaidāms, ka augošais pieprasījums un klimata pārmaiņu ietekme ievērojami palielinās slodzi uz Eiropas ūdens resursiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, Savienībai un tās dalībvalstīm būtu jārīkojas, lai nodrošinātu, ka iedzīvotājiem ir pieejams tīrs ūdens un ka ūdens ieguvē tiek ievēroti pieejamo atjaunojamo ūdens resursu ierobežojumi līdz 2020. gadam, lai uzturētu, sasniegtu vai pilnveidotu labu ūdens stāvokli saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu, tostarp uzlabojot ūdens resursu izmantošanas efektivitāti ar tādu tirgus mehānismu palīdzību kā ūdens cenu noteikšana, kas atspoguļo ūdens patieso vērtību, kā arī izmantojot citus instrumentus, piemēram, izglītošanu un izpratnes veicināšanu (54). Nozares, kas patērē ūdeni visvairāk, piemēram, enerģijas ražošana un lauksaimniecība, būtu jāmudina piešķirt prioritāti resursu ziņā visefektīvākajai ūdens izmantošanai. Panākumus veicinās inovatīvu tehnoloģiju, sistēmu un uzņēmējdarbības modeļu paātrināta demonstrācija un ieviešana, pamatojoties uz Eiropas inovācijas partnerības ūdens resursu jomā stratēģisko īstenošanas plānu.

42.

Ilgtermiņa un paredzama politikas sistēma visās minētajās jomās palīdzēs veicināt ieguldījumus un pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnībā attīstītu videi nekaitīgāku tehnoloģiju tirgu un veicinātu ilgtspējīgus uzņēmējdarbības risinājumus. Resursu efektivitātes rādītāji un mērķi, pastiprināti ar stingri noteiktu datu vākšanas sistēmu, publiskā un privātā sektora lēmumu pieņēmējiem nodrošinātu nepieciešamās pamatnostādnes ekonomikas pārveidē. Tiklīdz par tiem tiks panākta vienošanās Savienības līmenī, šādi rādītāji un mērķi kļūs par 7. VRP sastāvdaļu. Lai atbalstītu šo procesu, līdz 2015. gadam ir nepieciešams izstrādāt metodoloģijas resursu izmantošanas efektivitātes mērīšanai attiecībā uz ūdeni, zemi, izejvielām un oglekli.

43.

Lai padarītu Savienību par resursu izmantošanas ziņā efektīvu zaļo ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, programma nodrošina, ka līdz 2020. gadam:

Lai to panāktu, nepieciešams jo īpaši:

44.

Ar Savienības vides tiesību aktiem ir panākti būtiski ieguvumi sabiedrības veselībai un labklājībai. Tomēr ūdens piesārņojums, gaisa piesārņojums un ķīmiskās vielas sabiedrībā joprojām rada visvairāk satraukuma par vidi Savienībā (57). Pasaules Veselības organizācija (PVO) lēš, ka 53 Eiropas valstīs negatīvi vides faktori ir atbildīgi par 15–20 % no visiem nāves gadījumiem (58). ESAO prognozē, ka līdz 2050. gadam pilsētu gaisa piesārņojums visā pasaulē kļūs par galveno ar vidi saistīto nāves cēloni.

45.

Uz ievērojamu daļu Savienības iedzīvotāju joprojām kaitīgi iedarbojas gaisa piesārņojums, tostarp gaisa piesārņojums telpās, kura apjomi pārsniedz PVO ieteiktos standartus (59). Piemēram, vietējie ar oglēm darbinātie apkures un iekšdedzes dzinēji un iekārtas ir mutagēno un kancerogēno policiklisko aromātisko ogļūdeņražu (PAH) un sīko daļiņu (PM 10, PM 2,5 un PM 1) bīstamu emisiju avots. Rīcība ir jo īpaši vajadzīga teritorijās, piemēram, pilsētās, kur uz cilvēkiem, jo īpaši jutīgām vai mazāk aizsargātām sabiedrības grupām, un ekosistēmām lielā apjomā iedarbojas kaitīgi piesārņotāji. Lai nodrošinātu veselīgu vidi visiem, vietējie pasākumi jāpapildina ar atbilstīgu politiku gan valsts, gan Savienības līmenī.

46.

Piekļuve apmierinošas kvalitātes ūdenim joprojām ir problemātiska vairākās Savienības lauku teritorijās. Tomēr no labas kvalitātes Eiropas peldūdeņu nodrošināšanas labumu gūst gan cilvēku veselība, gan Savienības tūrisma nozare. Plūdu un sausuma negatīvās sekas cilvēku veselībai un saimnieciskai darbībai tiek piedzīvotas arvien biežāk, kas daļēji skaidrojams ar izmaiņām hidroloģiskajā ciklā un zemes izmantojumā.

47.

Pašreizējās politikas nepilnīga īstenošana kavē sasniegt Savienībā pienācīgus gaisa un ūdens kvalitātes standartus. Savienība atjauninās mērķus saskaņā ar jaunākajiem zinātnes konstatējumiem un aktīvāk centīsies nodrošināt sinerģiju ar citiem politikas mērķiem tādās jomās kā klimata pārmaiņas, mobilitāte un transports, bioloģiskā daudzveidība un jūras un sauszemes vide. Piemēram, dažu gaisa piesārņotāju, tostarp gaistošu klimata piesārņotāju apjoma samazināšana var būtiski palīdzēt mazināt klimata pārmaiņas. Turpmākajā darbā šajā virzienā tiks ņemts vērā visaptverošs pārskats par Savienības gaisa kvalitātes tiesību aktiem un Eiropas ūdens resursu aizsardzības plāna īstenošana.

48.

Piesārņojuma novēršana izcelsmes vietā joprojām ir prioritāte, un Rūpniecisko emisiju direktīvas īstenošanas rezultātā vēl vairāk samazināsies emisijas no galvenajām rūpniecības nozarēm. Ceļvedī uz Eiropas vienoto transporta telpu izvirzīto mērķu sasniegšana arī veicinās ilgtspējīgāku mobilitāti Savienībā, tādējādi risinot problēmas, ko rada ievērojami trokšņa un lokāla gaisa piesārņojuma avoti.

49.

Pieejamie dati par ilgtermiņa vidēja stipruma ietekmi parāda, ka 65 % Eiropas iedzīvotāju, kas dzīvo lielo pilsētu teritorijās, ietekmē augsts trokšņa līmenis (60), un vairāk nekā 20 % – nakts trokšņa līmeņi, pie kuriem bieži sastopama kaitīga ietekme uz veselību.

50.

Horizontālie tiesību akti ķīmisko vielu jomā (REACH regula (61) un Klasificēšanas, marķēšanas un iepakošanas regula (62)), kā arī tiesību akti attiecībā uz biocīdiem (63) un augu aizsardzības produktiem (64) nodrošina pamata aizsardzību cilvēku veselībai un videi, nodrošina stabilitāti un paredzamību uzņēmējiem un veicina tādu izmēģinājuma metožu pielietošanu, kurās neizmanto dzīvniekus. Tomēr joprojām ir neskaidrība par visu kombinēto ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, ko rada dažādas ķīmiskās vielas (maisījumi), nanomateriāli, ķīmiskās vielas, kas ietekmē endokrīno (hormonālo) sistēmu (endokrīnās sistēmas traucējumus izraisošas vielas), un produktos esošās ķīmiskās vielas. Pētījumi norāda uz to, ka dažām ķimikālijām ir endokrīno sistēmu graujošas īpašības, kas var izraisīt dažādu negatīvu ietekmi uz veselību un vidi, tostarp ietekme uz bērnu attīstību, iespējams, pat ļoti mazās devās, un ka šāda ietekme pamato vajadzību apsvērt piesardzīgu rīcību.

Šajā sakarībā ir jāpieliek vairāk pūļu, lai nodrošinātu, ka līdz 2020. gadam visas attiecīgās vielas, kas ir par pamatu ļoti lielām bažām, tostarp vielas ar endokrīno sistēmu graujošām īpašībām, tiek iekļautas REACH regulas kandidātvielu sarakstā. Ir nepieciešams rīkoties, lai risinātu šādas problēmas, jo īpaši, ja Savienība vēlas sasniegt mērķi, par kuru 2002. gadā vienojās Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību un kuru no jauna apstiprināja “Rio+20”, kā arī pieņēma kā mērķi Stratēģiskā pieejā ķīmisko vielu pārvaldībai, proti, līdz 2020. gadam līdz minimumam samazināt ievērojamo negatīvo ietekmi, ko ķīmiskās vielas rada cilvēku veselībai un videi, un reāli, efektīvi, saskaņoti un koordinēti reaģēt uz jauniem un aktuāliem jautājumiem un problēmām.

Savienība turpinās izstrādāt un īstenot pieejas, kas vērstas uz to, lai mazinātu ķīmisko vielu kombinēto ietekmi un bažas par endokrīnās sistēmas traucējumus izraisošo vielu drošību, kas tiks iestrādātas visos attiecīgajos Savienības tiesību aktos. Jo īpaši Savienība izstrādās saskaņotu pieeju uz apdraudējumu pamatotiem kritērijiem, lai noteiktu endokrīnās sistēmas traucējumus izraisošās vielas. Savienība arī noteiks visaptverošu pieeju, lai līdz minimumam mazinātu saskarsmi ar bīstamajām vielām, tostarp produktos esošajām ķīmiskajām vielām. Kā daļa no visaptverošas pieejas, kas paredz riska novērtēšanu un pārvaldību, informāciju un uzraudzību, tiks panākta nanomateriālu un citu materiālu ar līdzīgām īpašībām drošība un ilgtspējīga pārvaldība. Ir arī bažas par tādu materiālu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, kuru daļiņas ir tik sīkas, ka uz tām pat neattiecas nanomateriālu definīcija, bet kuriem varētu būt līdzīgas īpašības kā nanomateriāliem. Šādas bažas būtu sīkāk jāizskata Komisijas plānotajā nanomateriālu definīcijas pārskatīšanā 2014. gadā, ņemot vērā pieredzi un zinātnisko, kā arī tehnoloģisko attīstību. Kopā šīs pieejas uzlabos zināšanu bāzi par ķīmiskajām vielām un nodrošinās paredzamu regulējumu, kas veicinās ilgtspējīgāku risinājumu izstrādi.

51.

Tikmēr priekšrocības var sniegt augošais bioloģisko produktu, ķīmisko vielu un materiālu tirgus, piemēram, mazāk SEG emisiju un jaunas tirgus iespējas, bet jābūt uzmanīgiem, lai nodrošinātu, ka šādu produktu pilnais aprites cikls ir ilgtspējīgs un nesaasina konkurenci par zemes vai ūdens platībām, kā arī nepalielina emisiju līmeņus.

52.

Klimata pārmaiņas vēl vairāk saasinās vides problēmas, izraisot ilgstošus sausuma laikposmus un karstuma viļņus, plūdus, vētras, meža ugunsgrēkus, augsnes un piekrastes eroziju un jaunas vai bīstamākas cilvēku, dzīvnieku vai augu slimības. Jāveic īpaši pasākumi, lai nodrošinātu, ka Savienība ir pienācīgi sagatavota ietekmei un izmaiņām, ko rada klimata pārmaiņas, un stiprina vides, ekonomisko un sociālo izturētspēju. Tā kā klimata pārmaiņu ietekme skar un arī turpmāk skars daudzas nozares, Savienības politikas jomās vairāk jāintegrē pielāgošanās un katastrofu riska pārvaldības apsvērumi.

53.

Turklāt pasākumiem, kas paredzēti, lai uzlabotu ekoloģisko un klimata izturētspēju, piemēram, ekosistēmu atjaunošana un “zaļā” infrastruktūra, var būt nozīmīgi sociālekonomiskie ieguvumi, tostarp sabiedrības veselībai. Pienācīgi jāpārvalda sinerģija un iespējamie kompromisi starp klimata un citiem vides mērķiem, piemēram, gaisa kvalitātes jomā. Piemēram, pāreja uz konkrētiem zemākas oglekļa emisijas degvielas veidiem, reaģējot uz apsvērumiem, kas saistīti ar klimatu vai piegādes drošību, varētu izraisīt cieto daļiņu daudzuma ievērojamu palielināšanos un bīstamas emisijas, jo īpaši tad, ja nav atbilstīgu mazināšanas tehnoloģiju.

54.

Lai aizsargātu Savienības iedzīvotāju veselību un labklājību no ietekmes un riskiem, kas saistīti ar vidi, 7. VRP nodrošina, ka līdz 2020. gadam:

Lai to panāktu, nepieciešams jo īpaši:

55.

Iepriekš minēto prioritāro tematisko mērķu sasniegšanai vajadzīga veicinoša sistēma, kas atbalsta reālu darbību. Tiks veikti pasākumi, lai uzlabotu šīs veicinošās sistēmas četrus galvenos pīlārus: uzlabot veidu, kā Savienības vides tiesību akti tiek īstenoti visās jomās; uzlabot vides politikas zinātnes atziņu un pierādījumu bāzi; nodrošināt ieguldījumus un radīt pareizos stimulus, lai aizsargātu vidi; un, visbeidzot, uzlabot vides integrāciju un politikas saskaņotību gan vides politikas jomā, gan starp vides politiku un citām politikas jomām. Minētie horizontālie pasākumi dos plašāku labumu Savienības vides politikai, pārsniedzot 7. VRP darbības jomu un termiņu.

56.

Papildus nozīmīgajiem uzlabojumiem veselības un vides aizsardzības jomā, ieguvumi, nodrošinot to, ka faktiski ir īstenoti Savienības vides tiesību akti, ir trīskārtīgi: tiek izveidoti vienlīdzīgi konkurences apstākļi uzņēmējiem, kuri darbojas iekšējā tirgū, tiek stimulētas inovācijas un veicinātas pirmsācēja priekšrocības Eiropas uzņēmumiem daudzās nozarēs. Savukārt izmaksas, kas saistītas ar tiesību aktu neīstenošanu, ir lielas, pēc aptuvenām aplēsēm aptuveni EUR 50 miljardi gadā, ietverot izmaksas, kas saistītas ar pārkāpumu lietām (67). 2009. gadā vien tika ierosināta 451 pārkāpumu lieta saistībā ar Savienības vides tiesību aktiem, 2011. gadā tika reģistrētas vēl 299 lietas, un tika sākti 114 jauni tiesas procesi (68), tādējādi vides acquis ir Savienības tiesību aktu joma, kurā pārkāpumu tiesvedība tiek ierosināta visbiežāk. Komisija arī tieši no Savienības iedzīvotājiem saņem neskaitāmas sūdzības, no kurām daudzas varētu sekmīgāk risināt dalībvalsts vai vietējā līmenī.

57.

Tāpēc turpmākajos gados galvenā prioritāte tiks dota Savienības vides acquis īstenošanas uzlabošanai dalībvalstu līmenī. Starp dalībvalstīm un dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības īstenošanā. Ir nepieciešams Savienības, valsts, reģionālā un vietējā līmenī vides tiesību aktu īstenošanā iesaistītos nodrošināt ar zināšanām, instrumentiem un spējām uzlabot ieguvumu gūšanu no minētajiem tiesību aktiem, kā arī uzlabot izpildes procesa pārvaldību.

58.

Lielais pārkāpumu, sūdzību un lūgumrakstu skaits vides jomā parāda, ka vajadzīga reāla un darbotiesspējīga kontroles un līdzsvara sistēma valsts līmenī, lai palīdzētu apzināt un risināt īstenošanas problēmas, kā arī vajadzīgi pasākumi, lai vispirms nepieļautu šo problēmu rašanos, piemēram, politikas izstrādes posmā saikne starp attiecīgajām pārvaldēm, kas atbildīgas par īstenošanu, un ekspertiem. Šajā sakarā centieni laikposmā līdz 2020. gadam būs vērsti uz uzlabojumu panākšanu četrās galvenajās jomās.

59.

Pirmkārt, tiks uzlabots veids, kā tiek savākti un izplatīti dati par īstenošanu, lai palīdzētu plašai sabiedrībai un vides speciālistiem pilnībā saprast Savienības vides tiesību aktu mērķi un priekšrocības, kā valsts un vietējās pārvaldes iestādes īsteno Savienības saistības (69). Šā mērķa īstenošanā ieguldījumu varētu dot pieejamo tiešsaites instrumentu izmantošana. Saskaroties ar īstenošanas problēmām, kas raksturīgas individuālai dalībvalstij, ir paredzēts sniegt palīdzību, kas līdzinās pielāgotai pieejai, ko ievēro “Eiropas pusgada” procesā. Piemēram, ar Komisiju un individuālām dalībvalstīm tiks izveidoti partnerības īstenošanas nolīgumi, ar kuriem risina tādus jautājumus kā to, kur atrast īstenošanai vajadzīgo finansiālo atbalstu un labākas informācijas sistēmas, lai sekotu līdzi virzībai. Lai maksimāli palielinātu šīs pieejas efektivitāti, dalībvalstīm atbilstīgi un saskaņā ar savu administratīvo procedūru vajadzētu veicināt vietējo un reģionālo iestāžu piedalīšanos. Reģionu komitejas un Komisijas izveidotā tehniskā sadarbības platforma atvieglos dialogu un informācijas apkopošanu, lai uzlabotu tiesību aktu īstenošanu vietējā līmenī.

60.

Otrkārt, Savienība piemēros prasības saistībā ar inspekcijām un pārraudzību plašākam Savienības vides tiesību aktu kopumam un turpinās izstrādāt inspekciju atbalsta jaudu Savienības līmenī, par pamatu ņemot jau esošās struktūras, tostarp lai reaģētu uz dalībvalstu lūgumu pēc atbalsta un risinātu situācijas, kad ir pamatots iemesls bažām, kā arī lai veicinātu sadarbību visā Savienībā. Ir jāveicina pastiprināta salīdzinošā izvērtēšana un apmaiņa ar paraugpraksi, kā arī vienošanās par kopīgu inspekciju veikšanu dalībvalstīs, kad tās to pieprasa.

61.

Treškārt, vajadzības gadījumā tiks uzlabots veids, kādā tiek izskatītas un atrisinātas sūdzības par Savienības vides tiesību aktu īstenošanu.

62.

Ceturtkārt, Savienības iedzīvotāji varēs viegli piekļūt tiesu iestāžu pakalpojumiem vides jautājumos un iegūs reālu tiesisko aizsardzību saskaņā ar Orhūsas konvenciju un izmaiņām, ko nesusi Lisabonas līguma stāšanās spēkā un jaunākā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra. Tiks veicināta arī strīdu ārpustiesas atrisināšana kā alternatīva tiesvedībai.

63.

Vēl vairāk tiks uzlabots vides pārvaldības vispārīgais standarts visā Savienībā, kā arī starptautiskajā līmenī, palielinot sadarbību Savienības līmenī starp speciālistiem vides aizsardzības jomā, tostarp valsts juristiem, prokuroriem, ombudiem, tiesnešiem un inspektoriem, piemēram, Eiropas Savienības tīklu vides tiesību aktu ieviešanai un īstenošanai (IMPEL), un mudinot šādus speciālistus dalīties ar paraugprakses piemēriem.

64.

Komisija ne vien palīdzēs dalībvalstīm uzlabot atbilstību noteikumiem (70), bet arī savas kompetences satvarā turpinās nodrošināt, ka tiesību akti atspoguļo jaunākos zinātnes konstatējumus, tajos tiek ņemta vērā pieredze, ko dalībvalstis gūst, īstenojot Savienības saistības, un tie ir saskanīgi un atbilst savam mērķim. Kopumā, ja juridiskās saistības ir pietiekami skaidras un precīzas, un gadījumos, kad to saskaņota piemērošana visās dalībvalstīs šķiet visefektīvākais veids, lai sasniegtu Savienības mērķus, minētās juridiskās saistības tiks ietvertas regulās, kam ir tieša un izmērāma ietekme un kas rada mazāk nekonsekvences īstenošanā. Komisija pastiprinās rezultātu rādītāju izmantošanu un citus veidus, kā publiski sekot līdzi tam, kā dalībvalstīs tiek īstenoti konkrēti tiesību akti.

65.

Lai maksimāli palielinātu ieguvumus no Savienības vides tiesību aktiem, uzlabojot to īstenošanu, 7. VRP nodrošina, ka līdz 2020. gadam:

Lai to panāktu, nepieciešams jo īpaši:

66.

Savienības vides politika pamatojas uz vides monitoringu, datiem, rādītājiem un novērtējumiem, kas saistīti ar Savienības tiesību aktu īstenošanu, kā arī oficiālu zinātnisko izpēti un “iedzīvotāju zinātnes” iniciatīvām. Ir panākts ievērojams progress šīs zināšanu bāzes nostiprināšanā, kas ir palielinājis informētību un uzlabojis politikas veidotāju un sabiedrības paļāvību uz pierādījumiem, kuri pamato šo politikas pieeju, tostarp politikas nostādnes, kurās tiek piemērots piesardzības princips. Tas ir palīdzējis uzlabot izpratni par sarežģītām vides un sociālām problēmām.

67.

Savienības un starptautiskā līmenī jāveic pasākumi, lai vēl vairāk stiprinātu un uzlabotu zinātnes un politikas saskarni vides jomā un iedzīvotāju iesaistīšanos, piemēram, ieceļot galvenos zinātniskos padomdevējus, kā to jau ir izdarījusi Komisija un dažas dalībvalstis, vai labāk izmantojot iestādes vai struktūras, kas specializējas zinātnes atziņu pielāgošanā valsts politikas vajadzībām, piemēram, valsts vides aģentūras un Eiropas Vides aģentūra, kā arī Eiropas vides informācijas un novērojumu tīkls (EIONET).

68.

Tomēr pašreizējo izmaiņu gaita un neskaidrības par iespējamajām tendencēm nākotnē prasa veikt turpmākus pasākumus, lai saglabātu un stiprinātu šo zināšanu un pierādījumu bāzi, lai nodrošinātu, ka Savienības politika turpina pamatoties uz pareizu izpratni par vides stāvokli, iespējamiem reaģēšanas variantiem un to sekām.

69.

Pēdējos gadu desmitos ir uzlabojies veids, kā vides informāciju un statistiku vāc un izmanto Savienības un valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, kā arī pasaulē. Tomēr datu vākšana un kvalitāte joprojām ir atšķirīga, un avotu daudzums var apgrūtināt piekļuvi datiem. Tāpēc ir vajadzīgi nepārtraukti ieguldījumi, lai nodrošinātu ticamu, salīdzināmu un kvalitatīvu datu un rādītāju pieejamību un to, ka tiem var piekļūt politikas izveidē un īstenošanā iesaistītie. Vides informācijas sistēmām jābūt izveidotām tā, lai varētu viegli iekļaut jaunu informāciju par aktuāliem tematiem. Jāturpina izstrādāt Savienības līmeņa elektronisku datu apmaiņu, nodrošinot tai pietiekamu elastību aptvert jaunas jomas.

70.

Kopīgas vides informācijas sistēmas (71) principa “izveido vienreiz, izmanto bieži” turpmāka īstenošana un kopēja pieeja un standarti par sistemātiskas telpiskās informācijas iegūšanu un apstrādi saskaņā ar INSPIRE  (72) un Copernicus  (73) sistēmām, kā arī citām Eiropas vides informācijas sistēmām (piemēram, Eiropas Bioloģiskās daudzveidības informācijas sistēma (BISE) un Eiropas Ūdens informācijas sistēma (WISE)), kā arī pūles, lai racionalizētu ziņošanas pienākumus, kuri noteikti dažādos attiecīgajos tiesību aktos, palīdzēs izvairīties no divkārša darba un likvidēs jebkādu lieku administratīvo slogu pārvaldes iestādēm. Būtu jāpanāk arī progress attiecībā uz statistikas datu, tostarp ar atkritumiem saistīto datu, pieejamību un saskaņošanu. Dalībvalstīm jādara sabiedrībai vairāk pieejama informācija, kas savākta plānu, programmu un projektu satvarā, lai novērtētu ietekmi uz vidi (piemēram, informācija, kas gūta vides vai stratēģiskajos ietekmes novērtējumos).

71.

Joprojām pastāv ievērojamas nepilnības zināšanās, un dažas no tām skar 7. VRP prioritāros mērķus. Tāpēc, lai novērstu minētās nepilnības, ir svarīgi ieguldīt turpmākā datu vākšanā un izpētē, lai nodrošinātu, ka publiskā sektora iestādēm un uzņēmumiem ir stabils pamats lēmumu pieņemšanai, kas pilnībā atspoguļo patiesos sociālos, ekonomiskos un vides ieguvumus un izmaksas. Piecas nepilnības pelna īpašu ievērību:

Pamatprogramma “Apvārsnis 2020” sniegs iespēju koncentrēt centienus pētniecības jomā un izmantot Eiropas inovatīvo potenciālu, apvienojot resursus un zināšanas dažādās jomās un nozarēs Savienības un starptautiskā līmenī.

72.

Jaunas un aktuālas problēmas, ko rada strauja tehnoloģiju attīstība (piemēram, nanomateriāli un materiāli ar līdzīgām īpašībām, netradicionāli enerģijas avoti, oglekļa piesaiste un uzkrāšana un elektromagnētiskie viļņi), kura apsteidz politikas izstrādes gaitu, sarežģī riska pārvaldību un var izraisīt konfliktējošas intereses, vajadzības un vēlmes. Tas savukārt var palielināt sabiedrības bažas un iespējamu naidīgumu pret jaunajām tehnoloģijām. Tāpēc ir jānodrošina plašākas un atklātas sabiedrības diskusijas par vides apdraudējumu un iespējamajiem kompromisiem, ko esam gatavi pieņemt, ņemot vērā dažkārt nepilnīgu vai neskaidru informāciju par aktuāliem riskiem un to, kā šādu risku gadījumā būtu jārīkojas. Sistemātiska pieeja vides apdraudējumu pārvaldībā uzlabos Savienības spēju sekot līdzi tehnoloģiju attīstībai un laikus uz to reaģēt, tādējādi nodrošinot arī pārliecību sabiedrībai.

73.

Lai uzlabotu zināšanu un pierādījumu bāzi Savienības vides politikā, 7. VRO nodrošina, ka līdz 2020. gadam:

Lai to panāktu, nepieciešams jo īpaši:

74.

Lai sasniegtu 7. VRP programmā izklāstītos mērķus, būs nepieciešami attiecīgi ieguldījumi no publiskiem un privātiem avotiem. Tajā pašā laikā, lai gan daudzas valstis cīnās, lai tiktu galā ar ekonomikas un finanšu krīzi, vajadzība pēc ekonomiskām reformām un valsts parādu samazināšana sniedz jaunas iespējas strauji virzīties uz resursu izmantošanas ziņā efektīvāku, drošāku un ilgtspējīgāku ekonomiku, kas rada zemas oglekļa emisijas.

75.

Piesaistīt ieguldījumus dažās jomās pašlaik ir grūti, jo īpaši tādēļ, ka nav cenu signālu no tirgus vai tie ir kropļoti, kas rodas no tā, ka netiek pienācīgi ņemtas vērā vides izmaksas vai ka tiek maksātas publiskā finansējuma subsīdijas par videi kaitīgām darbībām.

76.

Savienībai un dalībvalstīm vajadzēs izveidot piemērotus apstākļus, lai panāktu to, ka atbilstīgi tiek iekļauti vides ārējie faktori, tostarp nodrošinot, ka privātajam sektoram tiek nosūtīti pareizie tirgus signāli, pienācīgi ņemot vērā jebkādu negatīvu sociālo ietekmi. Tas nozīmē sistemātiskāk piemērot principu “piesārņotājs maksā”, jo īpaši Komisijas vadībā Savienības un dalībvalstu līmenī pakāpeniski atceļot videi kaitīgas subsīdijas un izmantojot pieeju, kam pamatā ir rīcība, inter alia arī “Eiropas pusgadu”, un apsverot fiskālus pasākumus ilgtspējīgas resursu izmantošanas atbalstam, piemēram, novirzot nodokļus no darbaspēka uz piesārņojumu. Tā kā dabas resursu kļūst arvien mazāk, var palielināties ekonomiskā rente un peļņa, kas saistīta ar resursu īpašumtiesībām vai to ekskluzīvu izmantošanu. Publiskā intervence, lai nodrošinātu, ka šāda rente nav pārmērīga un ka tiek ņemti vērā ārējie faktori, ļaus efektīvāk izmantot minētos resursus un palīdzēs novērst tirgus kropļojumus, kā arī vairot publiskos ieņēmumus. Vides un klimata prioritātes tiks īstenotas “Eiropas pusgada” satvarā, tostarp iekļaujot galvenos rādītāju, ja minētās prioritātes ir būtiskas ilgtspējīgas izaugsmes iespējām konkrētās dalībvalstīs, kurām adresēti valstij paredzētie ieteikumi. Citi tirgus instrumenti, piemēram, maksājumi par ekosistēmu pakalpojumiem, jāizmanto plašāk Savienības un dalībvalstu līmenī, lai stimulētu privātā sektora iesaistīšanos un dabas kapitāla ilgtspējīgu pārvaldību.

77.

Privātais sektors, jo īpaši MVU, arī jāmudina izmantot iespējas, ko piedāvā jaunā Savienības finanšu sistēma, lai palielinātu tā līdzdalību pūliņos sasniegt vides un klimata mērķus, jo īpaši saistībā ar ekoinovāciju pasākumiem un jaunu tehnoloģiju ieviešanu. Publiskā un privātā sektora iniciatīvas ekoinovāciju jomā jāveicina ar Eiropas inovācijas partnerībām, piemēram, ar inovācijas partnerību ūdens jomā (74). Izmantojot jauno sistēmu inovatīviem finanšu instrumentiem (75), jāatvieglo privātā sektora piekļuve ieguldījumu finansējumam vides jomā, jo īpaši bioloģiskajā daudzveidībā un klimata pārmaiņās. Eiropas uzņēmumi būtu arī turpmāk jāmudina finanšu pārskatos sniegt vides informāciju – vairāk, nekā to paredz spēkā esošie Savienības tiesību akti (76).

78.

Priekšlikumos par Savienības daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam Komisija ir uzlabojusi vides un klimata mērķu integrēšanu visos Savienības finansēšanas instrumentos, lai sniegtu iespēju dalībvalstīm sasniegt saistītus mērķus. Tā ir arī ierosinājusi palielināt ar klimatu saistītos izdevumus vismaz līdz 20 % no visa budžeta. Galvenajās politikas jomās, piemēram, lauksaimniecībā, lauku attīstībā un kohēzijas politikā, būtu jāpastiprina stimuli nodrošināt videi labvēlīgas patēriņa preces un pakalpojumus, un finansējumu, kas saistīts ar ex ante nosacījumiem vides jomā, tostarp sniedzot atbalstu (papildu) pasākumiem. Tādējādi būtu jānodrošina, ka finansējums tiek tērēts daudz efektīvāk atbilstīgi vides un klimata jomas mērķiem. Minētajos priekšlikumos ir paredzēts saskaņot Savienības rīcībpolitikas ar atbilstīgiem finanšu resursiem īstenošanas pasākumu veikšanai un papildu līdzekļiem vides un klimata pārmaiņu jomā, lai varētu panākt konkrētus un atbilstīgus ieguvumus uz vietas.

79.

Papildus šādai racionalizēšanai LIFE programma (77) ļaus apvienot līdzekļus un tos labāk saskaņot ar politikas prioritātēm stratēģiskākā un izmaksu ziņā efektīvākā veidā, lai atbalstītu pasākumus vides un klimata pārmaiņu jomā, īstenojot virkni projektu, tostarp “integrētos projektus”.

80.

Papildu ieguldījumu avots ir palielināts kapitāls Eiropas Investīciju bankai (EIB) 2012. gada “Izaugsmes un nodarbinātības pakta” satvarā (78), kas jātērē atbilstīgi Savienības mērķiem vides un klimata jomā.

81.

Pieredze, kas gūta 2007.–2013. gada plānošanas laikposmā, liecina, ka videi ir pieejami ievērojami līdzekļi, bet to izmantošana visos līmeņos pirmajos gados ir bijusi ļoti nevienmērīga un tādējādi var apdraudēt apstiprināto mērķu sasniegšanu. Lai izvairītos no pieredzes atkārtošanās, dalībvalstīm ir jāintegrē vides un klimata mērķi finansēšanas stratēģijās un programmās, kas attiecas uz ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, lauku attīstību un jūrlietu politiku, jāprioritizē finansējuma agrīna izmantošana vides un klimata pārmaiņu jomā un jānostiprina īstenošanas struktūru spēja panākt izmaksu ziņā izdevīgus un ilgtspējīgus ieguldījumus, lai nodrošinātu adekvātu nepieciešamo finansiālo atbalstu ieguldījumiem šajās jomās.

82.

Turklāt ir bijis grūti izsekot izdevumiem bioloģiskās daudzveidības un klimata jomā. Lai novērtētu šo mērķu sasniegšanā gūtos panākumus, jāizveido uzraudzības un ziņošanas sistēma Savienības un dalībvalstu līmenī. Šādas sistēmas izveide ir svarīga, ņemot vērā Savienības vispārējos centienus attiecībā uz daudzpusējiem nolīgumiem par klimata pārmaiņām un bioloģisko daudzveidību. Šajā sakarā Savienība sniegs ieguldījumu “Rio+20” uzsāktajā starpvaldību procesā, novērtējot ar finansējumu saistītās vajadzības un piedāvājot variantus efektīvai ilgtspējīgas attīstības finansēšanas stratēģijai.

83.

Ir jāturpina darbs, lai izstrādātu rādītājus ekonomiskās attīstības novērošanai un kas papildina iekšzemes kopproduktu (IKP) un ir plašāki par to. Pārredzamu, ilgtspējīgu ieguldījumu nodrošināšana ir atkarīga no pareizas vides preču vērtības noteikšanas. Būs vajadzīgi turpmāki pūliņi, lai noteiktu mūsu ekosistēmu vērtību un to noplicināšanas izmaksas, un attiecīgi stimuli, kas pamatos politiku un lēmumus par ieguldījumiem. Būs intensīvāk jāstrādā pie vides kontu sistēmas izveides, kas ietver fiziskus un naudas kontus dabas kapitāla un ekosistēmu pakalpojumiem. Tas atbilst “Rio+20” secinājumiem, kuros atzīta nepieciešamība pēc plašākiem virzību veicinošiem pasākumiem, lai novērtētu labklājību un ilgtspējību, ne vien IKP.

84.

Lai nodrošinātu ieguldījumus vides un klimata politikā un risinātu jautājumus saistībā ar vides ārējiem faktoriem, 7. VRP nodrošina, ka līdz 2020. gadam:

Lai to panāktu, nepieciešams jo īpaši:

85.

Lai gan vides aizsardzības apsvērumu integrēšana citās Savienības politikas jomās un pasākumos kopš 1997. gada ir Līgumā noteikta prasība, vispārējais vides stāvoklis Eiropā liecina, ka līdz šim panāktais progress, lai arī vērā ņemams dažās jomās, nav bijis pietiekams, lai mainītu visas negatīvās tendences. Lai sasniegtu daudzus no 7. VRP prioritārajiem mērķiem, vēl efektīvāk būs jāintegrē ar vidi un klimatu saistīti apsvērumi citās politikas jomās, kā arī būs vajadzīga saskaņotāka, koordinētāka politikas pieeja, kas sniedz vairākas priekšrocības. Tam būtu jāpalīdz nodrošināt, ka grūti kompromisi tiek risināti jau sākumā, nevis īstenošanas posmā un ka efektīvāk var mazināt nenovēršamu ietekmi. Nepieciešamie pasākumi būtu jāizstrādā laikus, lai nodrošinātu attiecīgo mērķu sasniegšanu. Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva (79) un Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva (80), pareizi tās piemērojot, ir efektīvi līdzekļi, lai nodrošinātu, ka vides aizsardzības prasības tiek integrētas plānos un programmās, kā arī projektos.

86.

Vietējām un reģionālām iestādēm, kas parasti ir atbildīgas par lēmumiem par zemes un jūras teritoriju izmantojumu, ir īpaši liela nozīme, novērtējot ietekmi uz vidi un aizsargājot, saglabājot un uzlabojot dabas kapitālu, tādējādi arī panākot lielāku izturētspēju pret klimata pārmaiņu ietekmi un pret dabas katastrofām.

87.

Paredzētajai enerģētikas un transporta tīklu paplašināšanai, kurā ietilpst jūrā būvējama infrastruktūra, būs jābūt saderīgai ar dabas aizsardzību un vajadzībām un pienākumiem, kas saistīti ar pielāgošanos klimata pārmaiņām. Zaļās infrastruktūras iekļaušana saistītos plānos un programmās var palīdzēt pārvarēt dzīvotņu sadrumstalotību un saglabāt vai atjaunot ekoloģisko tīklojumu, uzlabot ekosistēmu izturētspēju un tādējādi garantēt nepārtrauktus ekosistēmas pakalpojumus, tostarp oglekļa dioksīda piesaisti un pielāgošanos klimata pārmaiņām, vienlaikus nodrošinot veselīgāku dzīves vidi un atpūtas vietas cilvēkiem.

88.

7. VRP ietver vairākus prioritārus mērķus, kas paredzēti, lai uzlabotu integrāciju. Savos priekšlikumos par kopējās lauksaimniecības politikas, kopējās zivsaimniecības politikas, Eiropas komunikāciju tīklu un kohēzijas politikas reformām Komisija ir iekļāvusi pasākumus, kas turpina atbalstīt vides integrāciju un ilgtspējību. Lai 7. VRP būtu sekmīga, šīm rīcībpolitikām jāturpina palīdzēt sasniegt ar vidi saistītos uzdevumus un mērķus. Tāpat centieniem, kas galvenokārt paredzēti, lai sasniegtu vides uzlabojumus, jābūt tādiem, ar kuriem gūst papildu ieguvumus arī citās politikas jomās, kur vien tas iespējams. Piemēram, centienus atjaunot ekosistēmas var virzīt tā, lai labumu gūtu dzīvotnes un sugas un piesaistītu oglekļa dioksīdu, vienlaikus uzlabojot ekosistēmu pakalpojumu sniegšanu, kas ir vitāli svarīgi daudzās ekonomikas nozarēs, piemēram, apputeksnēšana vai ūdens attīrīšana lauksaimniecībā, un radot videi draudzīgas darbvietas.

89.

Lai uzlabotu vides integrāciju un politikas saskaņotību, 7. VRP nodrošina, ka līdz 2020. gadam:

Lai to panāktu, nepieciešams jo īpaši:

90.

Savienība ir blīvi apdzīvota, un līdz 2020. gadam 80 % tās iedzīvotāju, visticamāk, dzīvos pilsētu un piepilsētu teritorijās. Dzīves kvalitāti tieši ietekmēs pilsētvides stāvoklis. Pilsētu ietekme uz vidi arī krietni pārsniedz to fiziskās robežas, jo pilsētas lielā mērā balstās uz piepilsētu un lauku reģioniem, lai apmierinātu pieprasījumu pēc pārtikas, enerģijas, telpas un resursiem un lai apsaimniekotu atkritumus.

91.

Vairākums pilsētu saskaras ar kopīgu vides pamatproblēmu kopumu, tostarp gaisa kvalitātes problēmām, augstu trokšņu līmeni, satiksmes sastrēgumiem, SEG emisijām, bioloģiskās daudzveidības izzušanu un degradāciju, ūdens trūkumu, plūdiem un vētrām, zaļo teritoriju samazināšanos, piesārņotām vietām, pamestiem rūpniecības objektiem un nepiemērotu atkritumu un enerģētikas pārvaldību. Tajā pašā laikā Savienības pilsētas ir standartu noteicējas pilsētu ilgtspējībā un bieži vien ir celmlauži inovatīviem risinājumiem vides problēmu jomā (81), tostarp ar stratēģiju “Eiropa 2020” saistītām resursu efektivitātes un zaļās ekonomikas iniciatīvām. Arvien lielāks Eiropas pilsētu skaits vides ilgtspējību liek pilsētu attīstības stratēģiju pamatā.

92.

Savienībā aizvien augošās urbanizācijas rezultātā ir uzlabojusies informētība par dabas nozīmi pilsētvidē. Aizvien pamanāmāka ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ar tādām darbībām kā dabiskas dimensijas atkalieviešana pilsētvidē un ainavu veidošana pilsētās. Eiropas pilsētu bioloģiskās daudzveidības rādītāji ir jānovērtē un jāuzlabo. Minētajā novērtējumā varētu izmantot īpašu indeksu par pilsētu bioloģisko daudzveidību, piemēram, Singapūras indeksu, ar kuru iepazīstināja ANO bioloģiskās daudzveidības konferencē Nagojā 2010. gadā.

93.

Savienības iedzīvotāji neatkarīgi no tā, vai viņi ir pilsētu un lauku iedzīvotāji, gūst labumu no dažādām Savienības rīcībpolitikām un iniciatīvām, kas atbalsta pilsētu teritoriju ilgtspējīgu attīstību. Tomēr šādai ilgtspējīgai attīstībai vajadzīga reāla un efektīva koordinācija starp dažādiem administratīviem līmeņiem un pāri administratīvajām robežām un sistemātiska reģionālo un vietējo iestāžu iesaistīšana tādu rīcībpolitiku plānošanā, formulēšanā un izstrādē, kas ietekmē pilsētvides kvalitāti. To nodrošināt palīdzētu uzlaboti koordinācijas mehānismi valsts un reģionālā līmenī, kas ierosināti saskaņā ar vienoto stratēģisko satvaru nākamajā plānošanas laikposmā, un “pilsētu attīstības tīkla” (82) izveide, kas arī piesaistītu vairāk ieinteresēto personu grupu un plašu sabiedrību viņus ietekmējošu lēmumu pieņemšanā. Vietējās un reģionālās iestādes gūtu labumu arī no turpmākas rīku izstrādes, ar ko racionalizē vides datu vākšanu un pārvaldību un veicina apmaiņu ar informāciju un paraugpraksi, kā arī no pūliņiem uzlabot vides tiesību aktu īstenošanu Savienības, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī (83). Tas ir saskaņā ar “Rio+20” izteikto apņemšanos veicināt integrētu pieeju ilgtspējīgu pilsētu un apdzīvotu vietu plānošanā, būvēšanā un pārvaldē. Integrēta pieeja pilsētu un teritoriālajā plānošanā, kurā ir pilnībā ņemti vērā ilgtermiņa vides apsvērumi un ekonomiskās, sociālās un teritoriālās problēmas, ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu, ka pilsētu pašvaldības ir ilgtspējīga, efektīva un veselīga vieta dzīvošanai un darbam.

94.

Savienībai jāturpina veicināt un vajadzības gadījumā paplašināt esošās iniciatīvas, kas atbalsta inovācijas un paraugpraksi pilsētās, tīklu izveidi un informācijas apmaiņu, un mudināt pilsētas parādīt savu vadošo lomu ilgtspējīgā pilsētu attīstībā (84). Savienības iestādēm un dalībvalstīm vajadzētu atvieglot un veicināt Savienības finansējuma izmantošanu, kas pieejams saskaņā ar kohēzijas politiku un citiem fondiem, lai atbalstītu pilsētu centienus sekmēt pilsētu ilgtspējīgu attīstību, palielināt informētību un mudināt vietējos dalībniekus iesaistīties (85). Pilsētām paredzētu ilgtspējības kritēriju kopuma izstrāde un vienošanās par tiem, ņemot vērā apspriedes ar dalībvalstīm un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, sniegtu atsauces bāzi šādām iniciatīvām un sekmētu saskaņotu un integrētu pieeju pilsētu ilgtspējīgai attīstībai (86).

95.

Lai uzlabotu ilgtspējību Savienības pilsētās, 7. VRP nodrošina, ka līdz 2020. gadam:

Lai to panāktu, nepieciešams jo īpaši:

96.

Ilgtspējīgas resursu izmantošanas nodrošināšana pašlaik pasaulē ir viens no steidzamākajiem uzdevumiem, un tā ir svarīga, lai izskaustu nabadzību un nodrošinātu ilgtspējīgu nākotni pasaulei (87). “Rio+20” pasaules līderi atjaunoja savu apņemšanos veicināt ilgtspējīgu attīstību un nodrošināt planētai, tagadējām un nākamajām paaudzēm ekonomiskā, sociālā un vides ziņā ilgtspējīgas nākotnes sekmēšanu. Viņi arī atzina, ka iekļaujoša un zaļā ekonomika ir svarīgs līdzeklis, kā panākt ilgtspējīgu attīstību. “Rio+20” tika norādīts, ka, ņemot vērā iedzīvotāju skaita pieaugumu un arvien urbanizētāku pasauli, šie uzdevumi prasīs starptautisku rīcību vairākās jomās, piemēram, ūdens, okeānu, ilgtspējīgas zemes un ekosistēmu, resursu izmantošanas efektivitātes (jo īpaši atkritumu), ķīmisko vielu drošas pārvaldības, ilgtspējīgas enerģijas un klimata pārmaiņu jomā. Papildu rīcība arī vajadzīga, lai pakāpeniski atceltu videi kaitīgas subsīdijas, tostarp fosilā kurināmā subsīdijas. Papildus šo apņemšanos īstenošanai vietējā, valsts un Savienības līmenī Savienība proaktīvi iesaistīsies starptautiskos centienos izstrādāt risinājumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību visā pasaulē.

97.

“Rio+20” nolēma aizstāt ANO Ilgtspējīgas attīstības komisiju ar augsta līmeņa politisko forumu, kas veicinās triju ilgtspējīgas attīstības dimensiju integrāciju un uzraudzīs un pārbaudīs “Rio+20” rezultātu – kā arī citu saistītu ANO augstākā līmeņa sanāksmju un konferenču rezultātu – īstenošanas virzību, tādā veidā sekmējot ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošanu kā daļu no visaptverošās sistēmas laikposmā pēc 2015. gada.

98.

Daudzus no prioritārajiem mērķiem, kas izklāstīti 7. VRP, var pilnībā sasniegt tikai ar globālu pieeju un sadarbībā ar partnervalstīm un aizjūras zemēm un teritorijām. Šā iemesla dēļ Savienībai un tās dalībvalstīm jāiesaistās attiecīgos starptautiskos, reģionālos un divpusējos procesos spēcīgā, mērķtiecīgā, vienotā un saskaņotā veidā. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš Melnās jūras un Arktikas reģioniem, kur nepieciešama ciešāka sadarbība un lielāka Savienības līdzdalība, tostarp līdzdarbojoties Konvencijā par Melnās jūras aizsardzību pret piesārņojumu un iegūstot pastāvīgā novērotāja statusu Arktikas padomē, lai risinātu jaunas un kopīgas vides problēmas. Savienībai un dalībvalstīm jāturpina veicināt reālu, uz noteikumiem balstītu globālās vides politikas sistēmu, kuru papildina efektīvāka un stratēģiskāka pieeja, kurā divpusēji un reģionāla līmeņa politiskie dialogi un sadarbība ir pielāgoti Savienības stratēģiskajiem partneriem, kandidātvalstīm un kaimiņvalstīm un jaunattīstības valstīm, to atbalstot ar atbilstīgu finansējumu.

99.

Laikposms, ko aptver 7. VRP, atbilst galvenajiem posmiem starptautiskajā klimata, bioloģiskās daudzveidības un ķīmisko vielu politikā. Lai nepārsniegtu 2 °C robežvērtību, līdz 2050. gadam globālās SEG emisijas jāsamazina vismaz par 50 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Tomēr valstu līdzšinējās apņemšanās samazināt SEG emisijas nesniegs vairāk kā trešo daļu no samazinājumiem, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam (88). Bez apņēmīgākas globālas rīcības klimata pārmaiņas, visticamāk, netiks ierobežotas. Pat vislabākā scenārija gadījumā vēsturisko SEG emisiju dēļ valstis aizvien vairāk saskarsies ar nenovēršamo klimata pārmaiņu ietekmi un tām būs jāizstrādā stratēģijas, lai pielāgotos klimata pārmaiņām. Durbanas Pastiprinātas rīcības platformas satvarā līdz 2015. gadam jāvienojas par visaptverošu un spēcīgu nolīgumu, kas piemērojams visiem un jāīsteno no 2020. gada. Savienība arī turpmāk proaktīvi iesaistīsies šajā procesā, tostarp diskusijās par to, kā likvidēt plaisu starp pašreizējo attīstīto un jaunattīstības valstu apņemšanos samazināt emisijas, un diskusijās par darbībām, kas vajadzīgas, lai turpinātu darbu emisiju jomā, kas saderīgs ar 2 °C mērķi, ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldības padomes jaunākos konstatējumus. “Rio+20” rezultātu īstenošanai arī ir jānodrošina saskaņotība ar šo procesu un tā papildināšana, lai abi procesi viens otru savstarpēji pastiprinātu. Pasākumiem pēc “Rio+20” arī jāpalīdz samazināt SEG emisijas, tādējādi atbalstot cīņu pret klimata pārmaiņām. Vienlaikus Savienībai ir jāturpina un vēl vairāk jāpastiprina klimata pārmaiņu partnerība ar stratēģiskajiem partneriem un jāveic turpmāki pasākumi, lai iekļautu ar vidi un klimatu saistītus apsvērumus savā tirdzniecības un attīstības politikā atbilstīgi savstarpējām saistībām un savstarpējam izdevīgumam.

100.

Globālie mērķi bioloģiskās daudzveidības jomā (89), kas noteikti Konvencijā par bioloģisko daudzveidību, jāsasniedz līdz 2020. gadam; tie ir pamats, lai apturētu un galu galā nepieļautu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos visā pasaulē. Savienība dos savu artavu šo centienu īstenošanā, tostarp attiecībā uz to, lai līdz 2015. gadam divkāršotu starptautiskā finansējuma plūsmas kopējo apjomu pasākumiem bioloģiskās daudzveidības jomā jaunattīstības valstīs, un vismaz saglabās šo līmeni līdz 2020. gadam, kā izklāstīts CBD resursu mobilizācijas stratēģijas sakarā saskaņotajos sagatavošanās mērķos (90). Turklāt ir svarīgi, lai Savienība, kad tā kļūs par Starpvaldību zinātnes un politikas platformas bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā (IPBES) pilntiesīgu locekli, aktīvi piedalītos šīs platformas darbā nolūkā veidot saikni starp vietējām, reģionālām un starptautiskām iestādēm bioloģiskās daudzveidības pārvaldības jomā. Savienība turpinās atbalstīt Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par cīņu pret pārtuksnešošanos (UNCCD) īstenošanu, jo īpaši veicot pasākumus centienos sasniegt augsnes degradācijas ziņā neitrālu stāvokli, par ko panākta vienošanās “Rio+20”. Tā arī pastiprinās centienus, lai sasniegtu “Rio+20” uzsvērto mērķi attiecībā uz ķīmisko vielu pareizu pārvaldību visā to aprites ciklā un bīstamo atkritumu pareizu pārvaldību un lai atbalstītu attiecīgās konvencijas. Savienība turpinās būt aktīva un konstruktīva, palīdzot šādos procesos sasniegt nospraustos mērķus.

101.

Savienībai ir labi rezultāti saistībā ar dalību daudzpusējos vides nolīgumos (MEA), tomēr vairākas dalībvalstis joprojām nav ratificējušas galvenos nolīgumus. Tas apdraud Savienības uzticamību saistītās sarunās. Dalībvalstīm un Savienībai ir jānodrošina savlaicīga visu to MEA ratificēšana un attiecīgi apstiprināšana, ko tās ir parakstījušas.

102.

Savienībai un dalībvalstīm būtu proaktīvi jāiesaistās starptautiskās sarunās par jauniem un aktuāliem jautājumiem, jo īpaši par jaunām konvencijām, nolīgumiem un novērtējumiem, un attiecīgi šajā sakarībā atkārtoti jāapstiprina to ciešā apņemšanās turpināt centienus cik ātri vien iespējams sākt sarunas ANO Ģenerālajā asamblejā par ANO Jūras tiesību konvencijas (UNCLOS, United Nations Convention on the Law of the Sea) īstenošanas nolīgumu attiecībā uz jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu teritorijās, kas ir ārpus valstu jurisdikcijas, un par pirmā “pasaules okeānu novērtējuma” pabeigšanu.

103.

Savienībai būtu arī jāizmanto sava pozīcija – viens no lielākajiem tirgiem pasaulē –, lai veicinātu rīcībpolitikas un pieejas, kas samazina spiedienu uz pasaules dabas resursu bāzi. To var panākt, mainot patēriņa un ražošanas modeļus, tostarp veicot nepieciešamos pasākumus, lai sekmētu resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu starptautiskā līmenī un īstenotu ilgtspējīga patēriņa un ražošanas desmit gadu plānu, kā arī nodrošinot, ka tirdzniecības un iekšējā tirgus politika palīdz sasniegt mērķus vides un klimata jomā un sniedz stimulu citām valstīm uzlabot un ieviest tiesisko regulējumu un standartus vides jomā, lai tajā novērstu vides dempingu. Savienība turpinās veicināt ilgtspējīgu attīstību, apspriežot un īstenojot īpašus noteikumus starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos un divpusējos meža tiesību aktu ieviešanas, pārvaldības un tirdzniecības brīvprātīgajos partnerības nolīgumos, kas nodrošina, ka no partnervalstīm ES tirgū ienāk tikai likumīgi iegūti kokmateriāli. Šajā sakarībā Savienības Kokmateriālu regula (91) ir juridiskais pamats, ko Savienība izmanto pasaules mēroga nelikumīgas mežistrādes problēmas risināšanā saistībā ar pieprasījumu pēc koksnes un koksnes izstrādājumiem. Tiks izpētīti arī citi politikas varianti, lai mazinātu Savienības patēriņa ietekmi uz pasaules vidi, tostarp atmežošanu un meža degradāciju.

104.

Savienībai starptautiskā līmenī būtu arī jāturpina palielināt tās ieguldījums iniciatīvās, ar ko atbilstīgi tās iekšpolitikai tiek sekmēta pāreja uz iekļaujošu un zaļo ekonomiku, piemēram, piemērotu sekmējošo apstākļu veicināšanā, tādu tirgus instrumentu un rādītāju izstrādē, kuri ietver ne tikai IKP.

105.

Savienībai jāturpina veicināt vides ziņā atbildīga uzņēmējdarbība. Jauni pienākumi saskaņā ar Savienības Atbildīgo uzņēmumu iniciatīvu (92) biržā kotētiem un lieliem nekotētiem ieguves un primārās mežizstrādes uzņēmumiem ziņot par maksājumiem, ko tie veic valdībām, nodrošinās lielāku pārredzamību un pārskatatbildību attiecībā uz to, kā tiek izmantoti dabas resursi. Savienībai kā vadošajai vides preču un pakalpojumu nodrošinātājai vajadzētu veicināt globālus zaļos standartus, brīvu vides preču un pakalpojumu tirdzniecību, videi un klimatam nekaitīgu tehnoloģiju plašāku izmantošanu, ieguldījumu un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību un starptautisku apmaiņu ar paraugpraksi.

106.

Lai palielinātu Savienības efektivitāti starptautisku vides un klimata pārmaiņu problēmu risināšanā, 7. VRP nodrošina, ka līdz 2020. gadam:

Lai to panāktu, nepieciešams jo īpaši: