29.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 181/4

(1)

Savienība ir noteikusi sev mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās un ir atvieglota tiesu iestāžu pieejamība, jo īpaši piemērojot tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas principu civillietās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Savienībai ir jāpieņem pasākumi saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai.

(2)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 81. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienībā tiesu iestāžu sadarbībai civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, jāpamatojas uz tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas principu.

(3)

Kopējā tiesiskuma telpā bez iekšējām robežām svarīgi ir noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt vienā dalībvalstī noteikto aizsardzības pasākumu ātru un vienkāršu atzīšanu un attiecīgos gadījumos izpildi citā dalībvalstī, lai nodrošinātu, ka aizsardzība, ko fiziskai personai sniedz vienā dalībvalstī, saglabājas un tiek sniegta jebkurā citā dalībvalstī, uz kuru minētā persona ceļo vai pārceļas. Būtu jānodrošina, lai Savienības pilsoņi, likumīgi izmantojot savas tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 2. punktu un LESD 21. pantu, nezaudētu minēto aizsardzību.

(4)

Savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Savienībā un mērķis nodrošināt aizsardzības pasākumu ātrāku un ar mazākām izmaksām saistītu apriti Savienībā attaisno principu, saskaņā ar kuru aizsardzības pasākumi, kas noteikti vienā dalībvalstī, tiek atzīti visās citās dalībvalstīs bez kādas īpašas procedūras. Tādēļ pret aizsardzības pasākumu, kas noteikts vienā dalībvalstī (“izcelsmes dalībvalsts”), būtu jāattiecas tā, it kā tas būtu noteikts dalībvalstī, kurā lūdz tā atzīšanu (“uzrunātā dalībvalsts”).

(5)

Lai panāktu aizsardzības pasākumu brīvu apriti, ir vajadzīgi un lietderīgi, ka normas, ar kurām reglamentē aizsardzības pasākumu atzīšanu un attiecīgos gadījumos – izpildi –, reglamentē Savienības tiesību akts, kas ir saistošs un tieši piemērojams.

(6)

Šī regula būtu jāpiemēro aizsardzības pasākumiem, kurus nosaka nolūkā aizsargāt personu, ja ir nopietns pamats uzskatīt, ka ir apdraudēta minētās personas dzīvība, fiziskā vai psiholoģiskā neaizskaramība, personas brīvība, drošība vai seksuālā neaizskaramība, lai, piemēram, novērstu jebkādu vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, vai vardarbību ciešās attiecībās, piemēram, fizisku vardarbību, uzmākšanos, seksuālu vardarbību, vajāšanu, iebiedēšanu vai cita veida netiešu ietekmēšanu. Ir svarīgi uzsvērt, ka šo regulu piemēro visiem cietušajiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir cietuši no vardarbības saistībā ar dzimumu.

(7)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus (3), nodrošina, ka noziegumos cietušie saņem pienācīgu informāciju un atbalstu.

(8)

Šī regula papildina Direktīvu 2012/29/ES. Tas, ka persona tiek aizsargāta saskaņā ar civillietās noteiktu aizsardzības pasākumu, nenozīmē, ka minēto personu nevar definēt kā “cietušo” saskaņā ar minēto direktīvu.

(9)

Šīs regulas darbības joma ietilpst jomā, kas paredz tiesu iestāžu sadarbību civillietās LESD 81. panta nozīmē. Šo regulu piemēro tikai aizsardzības pasākumiem, kas noteikti civillietās. Uz aizsardzības pasākumiem, kas pieņemti krimināllietās, attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/99/ES (2011. gada 13. decembris) par Eiropas aizsardzības rīkojumu (4).

(10)

Jēdziens “civillietas” būtu jāinterpretē autonomi saskaņā ar Savienības tiesību principiem. Aizsardzības pasākuma civiltiesiskā rakstura izvērtēšanā noteicošajam nevajadzētu būt tās iestādes veidam – civillietu, administratīvo lietu vai krimināllietu –, kura noteikusi aizsardzības pasākumu.

(11)

Šai regulai nebūtu jāiejaucas Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību (5) (“Briseles IIa regulas”) darbībā. Lēmumi, kuri pieņemti saskaņā ar Briseles IIa regulu, būtu arī turpmāk jāatzīst un jāizpilda saskaņā ar minēto regulu.

(12)

Šajā regulā ir ņemtas vērā dalībvalstu dažādās tiesiskās tradīcijas, un tā neiejaucas valstu sistēmās, kuras piemēro aizsardzības pasākumu noteikšanai. Šī regula nerada dalībvalstīm pienākumu grozīt savas valsts sistēmas, lai civillietās varētu noteikt aizsardzības pasākumus, vai ieviest aizsardzības pasākumus civillietās šīs regulas piemērošanai.

(13)

Lai ņemtu vērā to iestāžu dažādos veidus, kuras dalībvalstīs nosaka aizsardzības pasākumus civillietās, un atšķirībā no citām tiesu iestāžu sadarbības jomām, šī regula būtu jāpiemēro gan tiesu iestāžu nolēmumiem, gan administratīvo iestāžu lēmumiem ar noteikumu, ka administratīvās iestādes dod garantijas jo īpaši attiecībā uz objektivitāti un pušu tiesībām uz lēmuma pārskatīšanu tiesā. Policijas iestādes nekādā gadījumā nebūtu jāuzskata par izdevējiestādēm šīs regulas nozīmē.

(14)

Pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu, aizsardzības pasākumi, kas izcelsmes dalībvalstī noteikti civillietās, uzrunātajā dalībvalstī būtu jāatzīst par aizsardzības pasākumiem civillietās saskaņā ar šo regulu.

(15)

Saskaņā ar savstarpējās atzīšanas principu atzīšana ir spēkā visā aizsardzības pasākuma ilguma laikā. Tomēr, ņemot vērā to aizsardzības pasākumu dažādību, kuri paredzēti dalībvalstu tiesību aktos, jo īpaši attiecībā uz to ilgumu un to, ka šī regula parasti tiks piemērota steidzamos gadījumos, atzīšanai saskaņā ar šo regulu izņēmuma kārtā vajadzētu būt spēkā tikai uz 12 mēnešu laikposmu no šajā regulā paredzētās apliecības izdošanas neatkarīgi no tā, ka pats aizsardzības pasākums var būt ilgāks (vienalga, vai pasākums ir pagaidu, ar konkrētu termiņu vai beztermiņa).

(16)

Gadījumos, kad aizsardzības pasākuma ilgums ir garāks par 12 mēnešiem, atzīšanas spēkā esamības ierobežojumam saskaņā ar šo regulu nebūtu jāskar aizsargātās personas tiesības atsaukties uz minēto aizsardzības pasākumu saskaņā ar jebkuru citu pieejamu Savienības tiesību aktu, kurā paredzēta atzīšana, vai iesniegt pieteikumu valsts aizsardzības pasākuma noteikšanai uzrunātajā dalībvalstī.

(17)

Šīs regulas priekšmeta īpašā rakstura dēļ atzīšanas spēkā esamības ierobežošana ir izņēmuma gadījums un tai nebūtu jākalpo par precedentu citiem instrumentiem civillietās un komerclietās.

(18)

Šai regulai būtu jāattiecas tikai uz tāda pienākuma atzīšanu, kurš noteikts ar aizsardzības pasākumu. Tai nebūtu jāregulē aizsardzības pasākuma īstenošanas vai izpildes kārtība un nebūtu jāattiecas uz iespējamām sankcijām, kuras varētu piemērot, ja aizsardzības pasākumā noteiktais pienākums uzrunātajā dalībvalstī tiktu pārkāpts. Minētos jautājumus nosaka minētās dalībvalsts tiesību aktos. Tomēr saskaņā ar Savienības tiesību vispārējiem principiem un īpaši savstarpējās atzīšanas principu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka saskaņā ar šo regulu atzītie aizsardzības pasākumi var stāties spēkā uzrunātajā dalībvalstī.

(19)

Ar aizsardzības pasākumiem, uz kuriem attiecas šī regula, būtu jāsniedz aizsargātajai personai aizsardzība viņas dzīvesvietā, darbavietā vai citā vietā, ko minētā persona regulāri apmeklē, piemēram, tuvu radinieku dzīvesvietā vai skolā vai izglītības iestādē, kuru apmeklē viņas bērns. Neatkarīgi no tā, vai attiecīgā vieta vai tā apgabala platība, kurā aizsardzības pasākums darbojas, aizsardzības pasākumā ir norādīta kā viena vai vairākas noteiktas adreses vai kā atsauce uz ierobežotu zonu, kurai persona, kas rada apdraudējumu, attiecīgi nedrīkst tuvoties vai kurā nedrīkst iekļūt (vai abu kombinācija), ar aizsardzības pasākumu uzliktā pienākuma atzīšana ir saistīta ar mērķi, kāds šai vietai ir saistībā ar aizsargāto personu, nevis ar konkrēto adresi.

(20)

Ievērojot iepriekš izklāstīto un ar noteikumu, ka tiek saglabāta aizsardzības pasākuma raksturs un būtiskie elementi, uzrunātās dalībvalsts kompetentajai iestādei vajadzētu būt iespējai koriģēt aizsardzības pasākuma faktiskos elementus, ja šāda korekcija ir vajadzīga, lai aizsardzības pasākuma atzīšana būtu efektīva praksē uzrunātajā dalībvalstī. Faktiskie elementi ietver adresi, vispārēju atrašanās vietu vai minimālo attālumu no aizsargātās personas, adreses vai vispārējās atrašanās vietas, kurš jāievēro personai, kas rada apdraudējumu. Tomēr šāda korekcija nedrīkst skart aizsardzības pasākuma veidu un tā civiltiesisko raksturu.

(21)

Lai atvieglotu aizsardzības pasākuma koriģēšanu, apliecībā būtu jānorāda, vai aizsardzības pasākumā norādītā adrese ir dzīvesvieta, darbavieta vai vieta, kuru aizsargātā persona regulāri apmeklē. Turklāt, attiecīgā gadījumā apliecībā būtu jānorāda arī ierobežota zona (aptuvens rādiuss no konkrētās adreses), kurā uz personu, kas rada apdraudējumu, attiecas aizsardzības pasākumā noteiktais pienākums.

(22)

Lai atvieglotu aizsardzības pasākumu brīvu apriti Savienībā, ar šo regulu būtu jāievieš vienota apliecības forma un šajā nolūkā jāizveido daudzvalodu standarta veidlapa. Izdevējiestādei pēc aizsargātās personas pieprasījuma būtu jāizdod apliecība.

(23)

Apliecības daudzvalodu standarta veidlapā vajadzētu būt pēc iespējas mazāk brīva teksta laukiem, lai tulkojumu vai transliterāciju vairumā gadījumu varētu nodrošināt, aizsargātajai personai neradot izmaksas, izmantojot standarta veidlapu attiecīgajā valodā. Jebkādas izmaksas par tulkošanu, kas nepieciešama papildus daudzvalodu standarta veidlapā iekļautajam tekstam, ir jāsadala saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem.

(24)

Ja apliecībā ir brīvs teksts, uzrunātās dalībvalsts kompetentajai iestādei būtu jānosaka, vai ir vajadzīgs tulkojums vai transliterācija. Tam nebūtu jāliedz aizsargātajai personai vai izcelsmes dalībvalsts izdevējiestādei nodrošināt tulkojumu vai transliterāciju pēc savas iniciatīvas.

(25)

Lai gadījumos, kad aizsardzības pasākums noteikts aizmuguriski vai saskaņā ar tiesvedību, kurā nav paredzēta personas, kas rada apdraudējumu, iepriekšēja informēšana (“ex parte tiesvedība”), nodrošinātu, ka tiek ievērotas minētās personas tiesības uz aizstāvību, apliecības izdošanai vajadzētu būt iespējamai tikai tad, ja minētajai personai ir bijusi iespēja nodrošināt sev aizstāvību pret aizsardzības pasākumu. Tomēr, lai novērstu apiešanu un ņemot vērā to, ka gadījumi, kuros nepieciešami aizsardzības pasākumi, parasti ir steidzami, nebūtu jānosaka, ka apliecību var izdot tikai pēc tam, kad beidzies termiņš šādai aizstāvībai. Apliecība būtu jāizdod, tiklīdz aizsardzības pasākums ir izpildāms izcelsmes dalībvalstī.

(26)

Ņemot vērā tādus mērķus kā vienkāršība un ātrums, šajā regulā paredz vienkāršas un ātras metodes, kuras jāizmanto, lai personu, kas rada apdraudējumu, informētu par tiesvedības pasākumiem. Minētās īpašās informēšanas metodes būtu jāpiemēro vienīgi šīs regulas nolūkos, ņemot vērā tās priekšmeta īpašo raksturu, tām nebūtu jākalpo par precedentu citiem instrumentiem civillietās un komerclietās un nebūtu jāietekmē tos dalībvalsts pienākumus attiecībā uz tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanu ārvalstīs civillietās, kuri saistīti ar divpusēju vai daudzpusēju vienošanos starp minēto dalībvalsti un trešo valsti.

(27)

Informējot par apliecību personu, kas rada apdraudējumu, un arī koriģējot aizsardzības pasākuma faktiskos elementus uzrunātajā dalībvalstī, pietiekami liela uzmanība būtu jāvelta tam, lai ievērotu aizsargātās personas intereses, proti, lai netiktu atklāta viņas atrašanās vieta vai cita kontaktinformācija. Personai, kas rada apdraudējumu, šāda informācija nebūtu jāatklāj, ja vien šāda atklāšana nepieciešama, lai nodrošinātu aizsardzības pasākuma ievērošanu vai izpildi.

(28)

Apliecības izdošanai nevajadzētu būt pārsūdzamai.

(29)

Apliecībā būtu jāveic labojumi, ja acīmredzamas kļūdas vai neprecizitātes dēļ, piemēram, drukas kļūdas vai transkripcijas vai kopēšanas kļūdas dēļ apliecība nepareizi atspoguļo aizsardzības pasākumu, vai tā būtu jāatsauc, ja ir skaidrs, ka tā izsniegta nepamatoti, piemēram, ja izmantota pasākumam, kas neietilpst šīs regulas darbības jomā, vai tikusi izdota, pārkāpjot izdošanas nosacījumus.

(30)

Izcelsmes dalībvalsts izdevējiestādei pēc pieprasījuma būtu jāpalīdz aizsargātajai personai iegūt informāciju par tām uzrunātās dalībvalsts iestādēm, kurās ir jāatsaucas uz aizsardzības pasākumu vai kurās ir jāprasa tā izpilde.

(31)

Lai tiesas spriešana notiktu saskaņoti, būtu jāizvairās no nesavienojamu nolēmumu pieņemšanas divās dalībvalstīs. Šajā nolūkā regulā būtu jāparedz pamati aizsardzības pasākuma atzīšanas vai izpildes atteikumam gadījumos, kad tas nav savienojams ar uzrunātajā dalībvalstī pieņemtu vai atzītu tiesas nolēmumu.

(32)

Sabiedrības interešu apsvērumi ārkārtas gadījumos var būt attaisnojums tam, ka uzrunātās dalībvalsts tiesas atsakās atzīt vai izpildīt aizsardzības pasākumu, ja tā piemērošana būtu klajā pretrunā minētās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai. Tomēr tiesām nevajadzētu būt iespējai piemērot sabiedriskās kārtības izņēmumu, lai atteiktos atzīt vai izpildīt aizsardzības pasākumu, kad tas būtu pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā izklāstītajām tiesībām un jo īpaši tās 21. pantam.

(33)

Ja aizsardzības pasākumu aptur vai atceļ vai apliecību atsauc izcelsmes dalībvalstī, uzrunātās dalībvalsts kompetentajai iestādei pēc attiecīgās apliecības iesniegšanas būtu jāaptur vai jāatceļ aizsardzības pasākuma atzīšanas spēkā esamība un vajadzības gadījumā izpilde.

(34)

Tiesu iestādēm citās dalībvalstīs vajadzētu būt aizsargātajai personai faktiski pieejamām. Lai šādu faktisku pieejamību nodrošinātu procedūrās, uz kurām attiecas šī regula, ir jāsniedz juridiskā palīdzība saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/8/EK (2003. gada 27. janvāris) par to, kā uzlabot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopīgus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos (6).

(35)

Lai atvieglotu šīs regulas piemērošanu, būtu jāparedz, ka dalībvalstis saistībā ar Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās, kurš izveidots ar Padomes Lēmumu 2001/470/EK (7), sniedz konkrētu informāciju par to, kādus valsts noteikumus un kādu kārtību tajās piemēro attiecībā uz aizsardzības pasākumiem civillietās. Dalībvalstu sniegtajai informācijai vajadzētu būt pieejamai Eiropas e-tiesiskuma portālā.

(36)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz šajā regulā paredzēto veidlapu izstrādi un to tālāku grozīšanu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (8).

(37)

Lai pieņemtu īstenošanas aktus, ar ko izstrādā un pēc tam groza veidlapas, kuras paredzētas šajā regulā, būtu jāizmanto pārbaudes procedūra.

(38)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Jo īpaši tā tiecas nodrošināt tiesības uz aizstāvību un taisnīgu tiesu, kas paredzētas hartas 47. un 48. pantā. Šī regula būtu jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(39)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, paredzēt noteikumus vienkāršam un ātram mehānismam, lai atzītu dalībvalstī civillietās noteiktus aizsardzības pasākumus, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(40)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, minētās dalībvalstis ir paziņojušas, ka tās vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(41)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(42)

Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs 2011. gada 17. oktobrī sniedza atzinumu (9), pamatojoties uz 41. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (10),

1)

“aizsardzības pasākums” ir jebkurš lēmums neatkarīgi no tā nosaukuma, kuru nosaka izcelsmes dalībvalsts izdevējiestāde saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem un ar kuru nosaka vienu vai vairākus turpmāk minētos pienākumus personai, kas rada apdraudējumu, ar mērķi aizsargāt citu personu, ja var tikt apdraudēta pēdējās minētās personas fiziskā vai psiholoģiskā neaizskaramība:

2)

“aizsargātā persona” ir fiziska persona, kura ir ar aizsardzības pasākumu piešķirtās aizsardzības objekts;

3)

“persona, kas rada apdraudējumu,” ir fiziska persona, kurai nosaka vienu vai vairākus no 1. punktā minētajiem pienākumiem;

4)

“izdevējiestāde” ir jebkura tiesu iestāde vai jebkura cita dalībvalsts izraudzīta iestāde, kuras kompetencē ir jautājumi, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā, ar noteikumu, ka šāda cita iestāde pusēm garantē objektivitāti un to, ka tās lēmumus attiecībā uz aizsardzības pasākumu, saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tā darbojas, var pārskatīt tiesu iestādē un tiem ir tāds pats spēks un sekas kā tiesu iestādes pieņemtiem nolēmumiem tādos pašos jautājumos;

5)

“izcelsmes dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā aizsardzības pasākums ir noteikts;

6)

“uzrunātā dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā tiek lūgta aizsardzības pasākuma atzīšana un vajadzības gadījumā izpilde.

a)

aizsardzības pasākuma kopiju, kas atbilst nosacījumiem, lai noteiktu tā autentiskumu;

b)

apliecību, kas saskaņā ar 5. pantu izdota izcelsmes dalībvalstī; un

c)

vajadzības gadījumā apliecības transliterāciju un/vai tulkojumu saskaņā ar 16. pantu.

a)

izdevējiestādes nosaukums un adrese/kontaktinformācija;

b)

lietas atsauces numurs;

c)

apliecības izdošanas datums;

d)

informācija par aizsargāto personu – vārds, uzvārds, dzimšanas datums un vieta – ja zināms – un adrese, kas izmantojama paziņošanas nolūkā un kurai pievienots skaidri redzams brīdinājums, ka minētā adrese var tikt atklāta personai, kas rada apdraudējumu;

e)

informācija par personu, kas rada apdraudējumu – vārds, uzvārds, dzimšanas datums un vieta – ja zināms – un adrese, kas izmantojama paziņošanas nolūkā;

f)

visa informācija, kas nepieciešama aizsardzības pasākuma izpildei, tostarp vajadzības gadījumā norādot pasākuma veidu un pienākumus, kas ar to noteikti personai, kura rada apdraudējumu, kā arī precizējot, kāda funkcija ir vietai un/vai ierobežotai zonai, kurai minētajai personai ir aizliegts attiecīgi tuvoties vai kurā ir aizliegts iekļūt;

g)

aizsardzības pasākuma ilgums;

h)

atzīšanas spēkā esamības ilgums atbilstīgi 4. panta 4. punktam;

i)

deklarācija, kas apliecina, ka ir izpildītas 6. pantā paredzētās prasības;

j)

informācija par tiesībām, kuras ir piešķirtas saskaņā ar 9. un 13. pantu;

k)

ērtības labad šīs regulas pilns nosaukums.

a)

labo, ja pārrakstīšanās kļūdas dēļ ir radusies neatbilstība starp aizsardzības pasākumu un apliecību; vai

b)

atsauc, ja skaidri redzams, ka tā, ņemot vērā 6. pantā izklāstītās prasības un šīs regulas darbības jomu, ir izsniegta nepamatoti.

a)

acīmredzami pretrunā uzrunātās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai; vai

b)

nesavienojama ar uzrunātajā dalībvalstī pieņemtu vai atzītu spriedumu.

a)

to iestāžu veidu, kuras ir kompetentas jautājumos, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā, vajadzības gadījumā norādot:

b)

valodu vai valodas, kurās veikti tulkojumi ir pieņemami, kā minēts 16. panta 1. punktā.