12.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 338/37

(1)

Starptautiskajā kontekstā atšķirīgu nodokļu tiesību aktu pastāvēšana ir vispārēji pieņemama, jo tā ir fiskālās suverenitātes sekas. Šajā kontekstā dažas, parasti mazas trešās valstis ar ierobežotām finansiālajām vajadzībām ir izvēlējušās zemu ienākumu nodokli, ko vispārēji piemēro gan privātpersonām, gan uzņēmumiem, vai pat neuzliek ienākuma nodokli. Tāda nodokļu politika ne vienmēr pati par sevi ir uzskatāma par nevēlamu, ja vien valsts piedalās starptautiskajā sadarbībā, lai citas valstis varētu īstenot savu nodokļu politiku.

(2)

Tomēr politika, kas rada zemu ienākumu nodokļa līmeni vai pat neuzliek maksājumu vispār, bieži vien ir saistīta ar nepietiekamu pārredzamību vai informācijas apmaiņu ar citām valstīm. Attiecīgās valstis piesaista ieguldījumus, piedāvājot nerezidentiem patvērumu dažu veidu pārvietojamiem ienākumiem vai kapitālam un ļaujot tiem no nodokļu administrācijas rezidences valstī noslēpt, ka pastāv šādi ienākumi vai kapitāls.

(3)

Starptautiskos forumos ir uzsāktas dažādas iniciatīvas minēto problēmu risināšanai, piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā vai G20. Turklāt Pasaules forums pārredzamībai un informācijas apmaiņai nodokļu jautājumos (turpmāk “Pasaules forums”) ir izstrādājis pārredzamības un informācijas apmaiņas standartus nodokļu jautājumos. 2009. gadā Pasaules forums vienojās pārskatīt šo standartu īstenošanu. Tas ir iesaistījies visaptverošā salīdzinošās vērtēšanas procesā, un daudzas tradicionālās zemo nodokļu jurisdikcijas ir piekritušas noslēgt divpusējus nolīgumus par informācijas apmaiņu nodokļu jautājumos.

(4)

Savienībā uz jautājumiem par pārredzamību un informācijas apmaiņu attiecas Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīva 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (1). Turklāt Savienībā pastāv vienprātība, kas pausta Rīcības kodeksā par uzņēmējdarbības aplikšanu ar nodokļiem, uz ko norādīts Ecofin Padomes 1997. gada 1. decembra sanāksmes par nodokļu politiku secinājumu 1. pielikumā (2): kaitīgi nodokļu pasākumi nav pieņemami; līdz ar to dalībvalstīm ir grūti tādus pasākumus saglabāt vai ieviest. Turklāt vairāki pasākumi, uz kuriem, iespējams, attiecas Rīcības kodekss, tiek pakļauti padziļinātajām pārbaudēm saskaņā ar noteikumiem par valsts atbalstu, kas noteikti Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD).

(5)

Attiecībās ar trešām valstīm Eiropas Savienība ir centusies tās pārliecināt pieslieties Savienības pārredzamības un informācijas apmaiņas principiem (līdzīgi vispārēji pieņemtajiem starptautiskajiem standartiem attiecībā uz pārredzamību un informācijas apmaiņu) un nelabvēlīgu nodokļu pasākumu atcelšanas principam, kā aprakstīts Komisijas paziņojumā par labas pārvaldības veicināšanu nodokļu lietās (3) un Komisijas paziņojumā par nodokļiem un attīstību sadarbībā ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās (4).

(6)

Dalībvalstis, kuru nodokļu bāzi ir nelabvēlīgi ietekmējis pārredzamības trūkums vai kaitīgi trešu valstu pasākumi, ir veikušas pasākumus, lai stāvokli uzlabotu. Tomēr nodokļu maksātāji atbild uz šādiem pasākumiem, virzot uzņēmējdarbību vai darījumus caur citu jurisdikciju ar zemāku aizsardzības līmeni. Šis risks ir īpaši svarīgs Savienībā, ņemot vērā uzņēmēju brīvību veikt uzņēmējdarbību jebkurā Eiropas Savienības vietā. Līdz ar to aizsardzības līmenis, kas Savienībā pieejams pret tādu nodokļu bāzes graušanu, sliecas atbilst zemākā līmeņa aizsardzībai, ko piedāvā kāda no dalībvalstīm.

(7)

Izkropļojumi, ko šī situācija rada Savienībā, var izraisīt mākslīgas kapitāla plūsmas un nodokļu maksātāju pārvietošanos iekšējā tirgū un tādējādi kaitēt tā pareizai darbībai, kā arī graut dalībvalstu nodokļu bāzi. Šādi izkropļojumi būtu jānovērš, izmantojot pieeju, kas kopīga visām dalībvalstīm.

(8)

Tāpēc ir nepieciešams precīzi formulēt minimālos labas pārvaldības standartus nodokļu lietās gan attiecībā uz pārredzamību un informācijas apmaiņu, gan saistībā ar kaitīgiem nodokļu pasākumiem, un vairākus pasākumus, kas jāveic attiecībā uz trešām valstīm, lai mudinātu šīs valstis ievērot šādus standartus.

(9)

Attiecībā uz pārredzamību un informācijas apmaiņu starptautiski atzīts standarts ir noteikts darba uzdevumā, par kuru vienojās Pasaules forums 2009. gadā. Tāpēc minētais darba uzdevums jāņem par pamatu šim ieteikumam. Ciktāl ir runa par kaitīgiem nodokļu pasākumiem, Rīcības kodekss par uzņēmējdarbības aplikšanu ar nodokļiem ir sevi Savienībā apliecinājis kā noderīgu atsauces dokumentu. Dalībvalstis ir apņēmušās veicināt minētā kodeksa principus trešās valstīs. Tādēļ ir lietderīgi šā ieteikuma vajadzībām atsaukties uz minētā kodeksa kritērijiem. Šajā sakarā ir arī lietderīgi atsaukties uz darbu, ko veic Rīcības kodeksa grupa (uzņēmējdarbības nodokļi), kas izveidota pie Padomes, lai izvērtētu nodokļu pasākumus, kuri var ietilpt Rīcības kodeksā par uzņēmējdarbības aplikšanu ar nodokļiem (5). Lietas, kuras izvērtējusi minētā grupa, var palīdzēt noteikt, vai konkrēta darbība ir uzskatāma par kaitīgu.

(10)

Šim ieteikumam būtu jānorāda pasākumu kopums, kas piemērojams attiecībā uz trešām valstīm, kuras neatbilst minimālajiem labas pārvaldības standartiem nodokļu jautājumos. Kopīgi piemērojot šos pasākumus, dalībvalstis varētu ievērojami paaugstināt katras atsevišķi veikto pasākumu vispārējo efektivitāti. Tā varētu samazināt nodokļu ieņēmumu zaudējumus, kā arī nodokļu administrāciju administratīvās izmaksas un atbilstības nodrošināšanas slogu nodokļu maksātājiem.

(11)

Lai veicinātu minimālo labas pārvaldības standartu piemērošanu nodokļu lietās, ir arī nepieciešams norādīt pozitīvus pasākumus, kas sniegtu pamudinājumu trešām valstīm, kuras izpilda šos standartus vai ir apņēmušās tos pildīt, bet kurām ir nepieciešama palīdzība, lai to panāktu.

(12)

Pasākumiem, kuri norādīti šajā ieteikumā un kurus piemēro dalībvalstis, ir jābūt saderīgiem ar Savienības tiesību aktiem, it īpaši ar pamatbrīvībām, kas ietvertas LESD,

a)

“ienākuma nodoklis” nozīmē jebkuru ienākumu nodokli, ko iekasē no fiziskas vai juridiskas personas, neņemot vērā tā iekasēšanas veidu, un ko uzliek kādas valsts, tās politiskā iedalījuma vienību vai vietējo varas iestāžu vārdā;

b)

“treša valsts” ir jurisdikcija, kas nav dalībvalsts;

c)

“valsts melnais saraksts” ir dalībvalsts pieņemts saraksts, kurā nosaka citas jurisdikcijas, kurām dalībvalsts piemēro iepriekš noteiktus nodokļu pasākumus vai nodokļu politiku.

a)

tā ir pieņēmusi tiesiskos, regulatīvos un administratīvos pasākumus nolūkā ievērot pielikumā izklāstītos pārredzamības un informācijas apmaiņas standartus un efektīvi piemēro minētos pasākumus;

b)

tā nepiemēro kaitīgus nodokļu pasākumus uzņēmējdarbības nodokļu jomā.

a)

vai priekšrocības tiek piešķirtas tikai nerezidentiem vai attiecībā uz darījumiem ar nerezidentiem, vai

b)

vai priekšrocības ir norobežotas no iekšzemes tirgus un tādējādi neietekmē valsts nodokļa bāzi, vai

c)

vai priekšrocības tiek piešķirtas pat bez reālas saimnieciskas darbības un būtiskas saimnieciskas klātbūtnes trešajā valstī, kura piedāvā šādas nodokļu priekšrocības, vai

d)

vai noteikumi par peļņas noteikšanu attiecībā uz darbošanos starptautiskā koncernā atšķiras no starptautiski atzītiem principiem, it īpaši noteikumiem, par kuriem panākta vienošanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā, vai

e)

vai nodokļu pasākumiem trūkst pārredzamības, ieskaitot gadījumus, kad tiesību normas nepārredzamā veidā tiek mīkstinātas administratīvā līmenī.

4.1.

Nolūkā piemērot 4.3. punktu dalībvalstīm būtu jāpublicē to trešo valstu melnais saraksts, kuras neievēro 3. punktā izklāstītos minimālos standartus. Melnajos sarakstos būtu jāatsaucas uz šo ieteikumu.

4.2.

Dalībvalstīm, kuras ir pieņēmušas savus melnos sarakstus, šādos sarakstos būtu jāiekļauj trešās valstis, kuras neatbilst 3. punktā izklāstītajiem minimālajiem standartiem.

4.3.

Katrai dalībvalstij, kura ir noslēgusi nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas konvenciju ar trešu valsti, kura nepilda 3. punktā izklāstītos minimālos standartus, būtu tādā veidā, kas ir vispiemērotākais, lai uzlabotu trešās valsts atbilstību šiem standartiem, vai nu jāpieprasa atsākt sarunas par konvenciju, vai jāatceļ vai jāizbeidz konvencija.

5.1.

Trešās valstis, kuras atbilst 3. punktā izklāstītajiem minimālajiem standartiem, dalībvalstīm būtu jāsvītro no 4.1. punktā minētajiem melnajiem sarakstiem.

5.2.

Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja trešās valstis, kuras atbilst 3. punktā izklāstītajiem minimālajiem standartiem, svītrot no esošajiem 4.2. punktā minētajiem melnajiem sarakstiem.

5.3.

Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja sākt divpusējas sarunas, lai noslēgtu konvencijas par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu ar trešajām valstīm, kuras atbilst 3. punktā izklāstītajiem minimālajiem standartiem.

6.1.

Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja piedāvāt ciešāku sadarbību un palīdzību trešām valstīm, īpaši jaunattīstības valstīm, kuras ir apņēmušās ievērot 3. punktā izklāstītos minimālos standartus, lai palīdzētu šīm trešām valstīm efektīvi cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu agresīvu plānošanu. Šim nolūkam tās varētu uz ierobežotu laiku norīkot darbā uz šādām valstīm nodokļu ekspertus.

Spriežot par trešo valstu apņemšanos ievērot minētos minimālos standartus, dalībvalstīm būtu jāņem vērā visas konkrētās norādes par to, it īpaši attiecīgās trešās valsts jau veiktie pasākumi ceļā uz atbilstību.

6.2.

Kamēr trešā valsts saņem palīdzību saskaņā ar 6.1. punktu un veic sagaidāmo progresu pretim atbilstībai minētajiem minimālajiem standartiem, dalībvalstīm būtu jāatturas piemērot 4. punktā minētos pasākumus, izņemot sarunu atsākšanu par konvencijām par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu.