12.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 334/62

(1)

Komisija ir iepazinusies ar dažāda veida informāciju par to, ka pastāv fonds, kas paredzēts tam, lai kompensētu degvielas cenu paaugstināšanos, ar ko kopš 2004. gada saskaras Francijas zvejniecības uzņēmumi. Saskaņā ar šo informāciju šī fonda (saukts par Fondu zvejniecības risku novēršanai – FPAP) pasludinātais mērķis bija izlīdzināt degvielas cenas īstermiņa svārstības zvejniecības nozarei, taču faktiski tas šiem uzņēmumiem nodrošināja tādu degvielas cenu, kas nepārprotami bija zemāka par tirgus cenu.

(2)

Acīmredzot bija paredzēts, ka sākotnēji šī fonda darbību nodrošinās tikai un vienīgi ieguldījumi, ko veic attiecīgajā nozarē strādājošie. Darbības princips būtu bijis vienkāršs: fonds segtu to degvielas izmaksu daļu, kas pārsniedz vienam litram noteikto bāzes cenu, bet savukārt tad, kad degvielas cena būtu nokritusies zem šīs bāzes cenas, uzņēmumi veiktu ieguldījumus FPAP. Tādējādi sistēmas finansēšanai būtu sasniegts līdzsvars, neizmantojot valsts līdzekļus.

(3)

Tomēr, tā kā degvielas tirgus cena vienmēr ievērojami pārsniedza minēto bāzes cenu, Komisija izvirzīja pieņēmumu, ka FPAP darbība ir iespējama tikai ar valsts finansiālo atbalstu un ka šis finansiālais atbalsts ir uzskatāms par valsts atbalstu EK līguma 87. panta nozīmē.

(4)

2005. gada 25. augustā Komisija lūdza, lai Francija tai līdz 2005. gada 5. septembrim dara zināmu, vai valsts bija veikusi vai paredzējusi veikt konkrētus pasākumus, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar degvielas izmaksu palielināšanos. Komisija arī atgādināja, ka, ja šie pasākumi ir saistīti ar valsts atbalstu, tad tie jādara tai zināmi saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu.

(5)

Tā kā netika sniegta atbilde, tad Komisija saskaņā ar 10. pantu Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta [tagad 88. pants] piemērošanai (1), 2005. gada 21. septembrī pieprasīja Francijai trīs nedēļu laikā sniegt informāciju par šo fondu, lai Komisija varētu pārbaudīt, vai faktiski ir sniegts valsts atbalsts un, ja vajadzīgs, – vai šis valsts atbalsts ir vai nav saderīgs ar kopējo tirgu.

(6)

Francija 2005. gada 7. oktobrī atbildēja uz Komisijas 2005. gada 25. augusta pieprasījumu, norādot, ka “Francija nav veikusi nekādus ar valsts atbalstu saistītus pasākumus, lai risinātu grūtības, ko izraisījusi nesenā degvielas cenu ievērojamā paaugstināšanās”. Tomēr Francija norādīja, ka tā ir sekmējusi “pasākumus, ko ierosinājuši attiecīgajā nozarē strādājošie”, izveidojot fondu zvejniecības risku novēršanai. Šajā vēstulē nebija nekas teikts par naudas līdzekļu avansa maksājumiem, ko bija piešķīrusi valsts. Tieši otrādi, no Francijas iestāžu atbildes netieši izrietēja, ka nozarē strādājošo pārvaldītā fonda finansējuma pamatā bija tikai un vienīgi tas, ka tika apvienoti fonda dalībnieku finansiālie spēki.

(7)

Komisija 2005. gada 21. oktobrī Francijas iestādēm atgādināja par savu 2005. gada 21. septembra oficiālo pieprasījumu sniegt informāciju par FPAP, vēlreiz piešķirot divu nedēļu termiņu.

(8)

Tā kā noteiktajā termiņā no Francijas nebija atbildes, Komisija saskaņā ar iepriekš minētā 10. panta 3. punktu nolēma adresēt Francijai rīkojumu sniegt informāciju, kas nepieciešama šai pārbaudei. Šis rīkojums, kura datums bija 2005. gada 5. decembris, tika darīts zināms 2005. gada 6. decembrī, un atbildei tika dots triju nedēļu termiņš.

(9)

Francija atbildēja ar 2005. gada 21. decembra vēstuli, ko Komisija saņēma 2005. gada 27. decembrī. Šajā vēstulē bija atsauce uz kādu iepriekšēju vēstuli, kuras datums bija 6. decembris un kura tika saņemta 8. decembrī, un kura bija nosūtīta, atbildot uz Komisijas 2005. gada 21. septembra vēstuli (sk. šā lēmuma 4. apsvērumu). Ar abām šīm vēstulēm Francija Komisijai nosūtīja FPAP statūtus un trīs līgumus par atmaksājamu avansu, ko valsts izmaksā FPAP.

(10)

Pēc šo atbilžu un tām pievienoto dokumentu izskatīšanas Komisija 2006. gada 8. martā informēja Franciju par savu lēmumu uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta EK līguma 88. panta 2. punktā un Regulas (EK) Nr. 659/1999 6. pantā.

(11)

Komisijas lēmums uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša2006. gada 19. aprīļa izdevumā (2). Komisija aicināja ieinteresētās personas viena mēneša laikā iesniegt savus apsvērumus par attiecīgajiem pasākumiem.

(12)

Francija savus apsvērumus darīja zināmus ar 2006. gada 21. aprīļa vēstuli, un tie bija izteikti tās iestāžu paziņojuma veidā. Šim paziņojumam ir pievienota argumentācija, kura izskatās tā, it kā sākotnēji būtu bijusi paredzēta iekšējai lietošanai; šī argumentācija izskaidro nostāju, kas jāieņem pret Komisijas argumentiem.

(13)

2006. gada 17. maijā advokātu birojs no Nantes “Ménard, Quimbert un partneri” (turpmāk tekstā – MQA) pa telefaksu norādīja, ka sniegs apsvērumus FPAP vārdā, un tādēļ lūdz tam piešķirt noteiktu termiņu. Komisija piekrita sniegt divu nedēļu termiņa pagarinājumu. MQA pēc tam ar parasto vēstuli, kas datēta ar 17. maiju un ko Komisija saņēma 23. maijā, nosūtīja apsvērumu rakstu uz Coopération Maritime veidlapas; rakstu bija parakstījis FPAP ģenerālsekretārs Jean-Luc de Feuardent, un tā datums bija 18. maijs. Trešajā MQA vēstulē, kuras datums arī bija 17. maijs un kuru Komisija saņēma 14. jūnijā, bija iekļauta “jauna [to] apsvērumu versija, kurā izlabotas dažas ierēdņa pieļautas kļūdas”; patiesībā tie bija jauni dokumenti, kas Komisijai vēl nebija nosūtīti un kas ietvēra iepriekš minētā ģenerālsekretāra Jean-Luc de Feuardent papildu apsvērumus iesniegtajam rakstam, kuriem bija pievienoti vairāki dokumenti par FPAP darbību (statūti, darbības veids, informatīvas piezīmes, iemaksu fiskālie nosacījumi, Finanšu ģenerālās inspekcijas un Lauksaimniecības un Zvejniecības ģenerālās inspekcijas kopējās misijas vēstule). Visbeidzot MQA pēdējā vēstulē, kuras datums bija 2006. gada 12. jūnijs un kuru tajā pašā dienā pa telefaksu nosūtīja Komisijai, atbildot uz tās 19. maija vēstuli, un kura bija “kļūdaini datēta ar 17. maiju, nosūtot “Confédération de la Coopération, de la Mutualité et du Crédit Maritime” ģenerālsekretāra Jean-Luc de Feuardent2006. gada 18. maija apsvērumus”, bija iekļauti tie paši papildu apsvērumi, kas bija nosūtīti ar trešo, 17. maija, vēstuli, taču bez pievienotajiem dokumentiem.

(14)

Komisija 2006. gada 14. jūnijā nosūtīja Francijai MQA trešo, 2006. gada 17. maija, vēstuli (to versiju, par kuru bija norādīts, ka tajā izlabotas ierēdņa kļūdas) un MQA pēdējo, 2006. gada 12. jūnija, vēstuli, pieprasot, lai tā viena mēneša laikā saņemtu Francijas apsvērumus. 2006. gada 12. jūlijā Francija lūdza pagarināt termiņu līdz 1. septembrim. 2006. gada 18. jūlijā Komisija piekrita piešķirt papildu termiņu – vienu mēnesi. 2006. gada 26. septembrī Francija atbildēja, ka tā nevēlas sniegt nekādus īpašus apsvērumus, bet norādīja, ka MQA2006. gada 17./19. maija vēstule neatbilst Jean-Luc de Feuardent apsvērumiem. 2006. gada 9. oktobrī Komisija Francijai sniedza sīkāku informāciju par vēstulēm, kas saņemtas no MQA, pieprasot desmit dienu laikā apstiprināt, ka Francijas iestādes ir iepazinušās ar Jean-Luc de Feuardent iesniegto apsvērumu rakstu. Francija 2006. gada 23. oktobrī atbildēja, ka tās rīcībā nav šā raksta, ko tā iepriekš minējusi tikai tāpēc, ka tas bija minēts [MQA] 12. jūnija vēstulē. Tā kā Francija paziņoja, ka tā šo vēstuli nav saņēmusi, Komisija to tai nosūtīja ar 2006. gada 27. oktobra oficiālo sūtījumu, pieprasot, lai tās iespējamie apsvērumi Komisijai tiktu nosūtīti ne vēlāk kā līdz 15. novembrim.

(15)

Francija 2006. gada 27. novembrī informēja Komisiju, ka tai par šo dokumentu nav nekādu īpašu komentāru.

(16)

Saskaņā ar Francijas 1884. gada 21. marta likumu, kas grozīts ar 1920. gada 12. marta likumu, FPAP tika izveidota kā arodapvienība. Statūtu projektu apstiprināja dibināšanas sanāksmē, kas notika 2004. gada 10. februārī, un paši statūti ir datēti ar 2004. gada 9. aprīli.

(17)

Šie statūti (4. pants) nosaka, ka apvienība ir izveidota uz 99 gadiem. Apvienības juridiskā adrese ir Paris, 24, rue du Rocher – tā pati adrese, kurā atrodas “Confédération de la coopération, de la mutualité et du crédit maritimes” (turpmāk tekstā – Coopération Maritime).

(18)

Saskaņā ar 7. pantu dibinātāji ir Coopération Maritime, iepirkumu un attīstības centrs CECOMER, mazumtirgotāju kooperatīva sabiedrība, kas ir iepirkumu centrs zvejnieku kooperatīviem, kuri nodarbojas ar to materiālu un produktu sagādi, kas nepieciešami zvejniecības nozares darbībai, Amatierzvejas pārvaldības centrs un divas personas no zvejniecības nozares. 2004. gada 10. februāra dibināšanas sanāksmē šie pieci dibinātāji tika iecelti par FPAP administratoriem līdz kārtējai kopsapulcei, kurai bija jānotiek 2007. gadā. Tādējādi jāsecina, ka FPAP ir zvejniecības nozares un ar to ekonomiski saistīto struktūru (zvejnieku kooperatīvi, iepirkumu centrs, zvejniecības uzņēmumu pārvaldības centri) veidojums.

(19)

Kandidātiem, kas vēlas iestāties, ir jāiesniedz pierādījumi, ka to darbība ir saistīta ar zvejniecību; tomēr apvienība var uzņemt arī “ikvienu citu personu, kas gatava apvienībai sniegt morālo atbalstu”, ja šādas kategorijas dalībnieku skaits nepārsniedz 5 % no apvienības dalībnieku kopējā skaita. Francija savā 2005. gada 6. decembra vēstulē precizē, ka FPAP ir 2 013 dalībnieki un 2 385 kuģi, kas atbilst 30 % no Francijas flotes.

(20)

Statūtu 2. pantā ir teikts: “Apvienības mērķis ir attīstīt produktus, kas zvejniecības uzņēmējiem ļautu segt šādus riskus: dīzeļdegvielas cenu svārstības, jūras piesārņojums vai ar piesārņojumu saistīts veselības apdraudējums, kvotu slēgšana vai zvejas iespēju ievērojama samazināšana, ar tirgu saistītie riski. Tā nosaukums ir Fonds zvejniecības risku novēršanai.” Tādējādi FPAP ir izveidots kā savstarpējās apdrošināšanas sabiedrība, kas saviem dalībniekiem apmaiņā pret to iemaksām piedāvā noteiktu skaitu pakalpojumu.

(21)

Francija ir atsūtījusi to trīs līgumu kopijas, kuri noslēgti starp valsti un FPAP un kuri attiecas uz atmaksājamiem avansiem, ko valsts izmaksā šim fondam. Šos avansus izmaksā ar Valsts zvejniecības un akvakultūras produktu starpnozaru biroja (Office national interprofessionnel des produits de la mer et de l’aquaculture – OFIMER) starpniecību. Pirmais līgums, kura datums ir 2004. gada 12. novembris, ir par summu 15 miljonu euro apmērā; otrais, kura datums ir 2005. gada 27. maijs, – par summu 10 miljonu euro apmērā; trešais, kura datums ir 2005. gada 11. oktobris, – par summu 40 miljonu euro apmērā. Tātad saskaņā ar šiem trim līgumiem FPAP ir avansā izmaksāta summa 65 miljonu euro apmērā.

(22)

Saskaņā ar argumentāciju, kas pievienota Francijas 2006. gada 21. aprīļa piezīmei (sk. šā lēmuma 11. apsvērumu), ir arī iespējams, ka FPAP ir izmaksāts vēl viens avanss 12 miljonu euro apmērā (sk. šā lēmuma 40. apsvērumu).

(23)

Saskaņā ar šo līgumu 1. pantu “FPAP darbojas, pamatojoties uz iemaksām, ko tā dalībnieki iemaksā, lai izveidotu finansiālu segumu riskiem, kurus rada naftas cenu svārstības un no tām izrietošās pārvaldības izmaksas”. Šie līgumi liecina, ka, lai gan saskaņā ar FPAP statūtiem tā oficiālais mērķis attiecībā uz pakalpojumiem, ko tas varētu sniegt, ir samērā plašs (sk. šā lēmuma 20. apsvērumu), patiesībā tā darbība bija saistīta tikai ar to, lai zvejniecības uzņēmumiem nodrošinātu finansiālu segumu pret degvielas cenu pieaugumu.

(24)

Saskaņā ar 2004. gada 12. novembra līguma 2. pantu “naudas līdzekļu avansa mērķis ir ieviest mehānismu, kas nodrošinātu segumu pret starptautisko naftas cenu svārstībām, skaitot no 2004. gada 1. novembra; šis avanss ļaus nākotnes līgumu tirgos pirkt iespēju līgumu. Fonda dalībniekiem izmaksātajām kompensācijām jāatbilst cenas starpībai starp maksimālo segto cenu un bāzes indeksa mēneša vidējo cenu attiecīgajā mēnesī”. 2005. gada 27. maija līguma 2. pants ir formulēts gandrīz tāpat: tas seguma mehānisma “ieviešanas” vietā paredz šāda mehānisma “īstenošanu”, un kā datums, no kura segums varēs sākt darboties, avansam, kas izmaksāts saskaņā ar šo līgumu, ir norādīts 2005. gada 1. marts. Tas pats sakāms par 2005. gada 11. oktobra līgumu; 2. pants paredz, ka attiecībā uz izmaksāto avansu fonds riska seguma darbību īsteno, “sākot no 2005. gada 1. jūlija un vismaz līdz 2005. gada 31. decembrim, nākotnes līgumu tirgū pērkot iespēju līgumus par cenu līdz 0,17 euro par litru”. Ir precizēts, ka “fonda dalībniekiem izmaksātajām kompensācijām maksimāli jāatbilst cenas starpībai, kas konstatēta starp cenu 0,30 euro par litru un mēneša vidējo bāzes cenu attiecīgajā mēnesī, ja tā pārsniedz 0,30 euro par litru”.

(25)

No FPAP detalizētās instrukcijas izriet, ka šis riska seguma mehānisms darbojas, izmantojot finanšu nodrošinājuma līgumus, kuri noslēgti starp FPAP un uzņēmumiem, kas ir tā dalībnieki. Dalībnieki maksā iestāšanās maksu 150 euro apmērā un nodrošinājuma iemaksu, kuru aprēķina atkarībā no novērtētā degvielas daudzuma litros, – 0,035 centus par litru degvielas. Pretī zvejniecības uzņēmumi saņem kompensāciju, kuru nosaka pēc patērētā degvielas daudzuma apdrošinātā daudzuma robežās un kuras aprēķināšanas kārtība ir izklāstīta minētajā instrukcijā.

(26)

Šā lēmuma 21. apsvērumā minēto līgumu 3. pantā ir norādīts, ka avansa maksājumus OFIMER var izmaksāt tikai pēc konkrētu apliecinošu dokumentu saņemšanas. Starp šiem dokumentiem jābūt FPAP apspriežu struktūras protokolam, kurā atļauta valsts izmaksātā avansa pārvaldība un kurā attiecībā uz abiem pirmajiem līgumiem ir izklāstīts tas, kādā veidā šis avanss tiks izlietots, kā arī provizoriskajam budžetam. Ar savu 2005. gada 6. decembra paziņojumu Francija apstiprināja, ka norādītās summas, kas kopā sasniedz 65 miljonus euro, tiešām tikušas piešķirtas FPAP. Šajā paziņojumā ir precizēts, ka avansa maksājumi piešķirti, lai “pēc iespējas ātrāk nodrošinātu FPAP darbību laika posmā no 2004. gada novembra līdz 2005. gada decembrim”.

(27)

Turklāt FPAP uzņemas veikt uzskaiti, kas pēc pieprasījuma ļautu noskaidrot avansa maksājumu izlietojumu, kā arī līdzekļu un tēriņu sadalījumu. Uzskaites dokumenti jāglabā desmit gadus un pēc vienkārša pieprasījuma jānodod dažādo valsts iestāžu rīcībā.

(28)

Līgumu 4. pants nosaka, ka procentu likme, ko piemēro summai, kuru FPAP par šo avansu jāmaksā OFIMER, ir 4,45 %. Summa 15 miljonu euro apmērā, par kuru noslēgts 2004. gada 12. novembra līgums, jāatmaksā vēlākais 2006. gada 1. novembrī; summa 10 miljonu euro apmērā, par kuru noslēgts 2005. gada 27. maija līgums, jāatmaksā vēlākais 2007. gada 1. maijā un summa 40 miljonu euro apmērā, par kuru noslēgts 2005. gada 11. oktobra līgums, – vēlākais 2007. gada 1. jūlijā.

(29)

Tādējādi, ņemot vērā trīs (iespējams, četrus) līgumus, kas noslēgti starp Francijas valsti un minēto fondu, FPAP darbība saistībā ar pirmo no mērķiem, kuri noteikti statūtu 2. pantā (zvejniecības uzņēmumiem ļaut segt riskus, kas saistīti ar dīzeļdegvielas cenu svārstībām), ir divējāda:

(30)

Attiecībā uz valsts atbalstu fonds ir jāaplūko, ņemot vērā abus šos aspektus, no vienas puses, kad tas kā uzņēmums rīkojas nākotnes līgumu tirgū un, no otras puses, kad tas zvejniecības uzņēmumiem daļēji kompensē izmaksas, kas saistītas ar degvielas iegādēm, lai samazinātu šo uzņēmumu ražošanas izmaksas.

(31)

Iemesli oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanai bija šādi.

(32)

Fondam FPAP piešķirto avansu var uzskatīt par īstermiņa aizdevumu ar likmi 4,45 %. Komisija tomēr norāda, ka šim fondam nepieder nekāds nekustamais īpašums un ka tā pašu kapitāls ir ārkārtīgi mazs, jo to veido tikai tā dalībnieku iemaksas. Tādēļ neviena kredītiestāde šādu aizdevumu nekad nepiešķirtu.

(33)

No tā izriet, ka šim fondam ir finansiālas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas veic darbību nākotnes līgumu tirgū. Šīs priekšrocības ir uzskatāmas par fondam piešķirtu valsts atbalstu. Neviens no EK līguma 87. panta noteikumiem vai no to pamatnostādņu noteikumiem, ko Komisija pieņēmusi valsts atbalsta režīmu analīzei, šo atbalstu neļauj uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu.

(34)

No otras puses, šīs darbības dēļ zvejniecības uzņēmumi, kas ir FPAP dalībnieki, var pirkt degvielu par samazinātu cenu. Tas ir uzskatāms par atbalstu, kurš uzņēmumiem, kas izmanto fonda sniegtās priekšrocības, ļauj samazināt ražošanas izmaksas. Taču saskaņā ar 3.7. punktu Pamatnostādnēs valsts atbalsta izskatīšanai zivsaimniecībā un akvakultūrā (3) šāda veida darbības atbalsts, kurš neparedz nekādas saistības, parasti jāuzskata par nesaderīgu ar kopējo tirgu.

(35)

Arī šajā ziņā tas ir atbalsts, kurš uzņēmumiem, kas ir FPAP dalībnieki, ļauj samazināt ražošanas izmaksas. Arī šajā gadījumā neviens no EK līguma 87. panta noteikumiem vai no to pamatnostādņu noteikumiem, ko Komisija pieņēmusi valsts atbalsta režīmu analīzei, šo atbalstu neļauj uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu. Tieši tāpat saskaņā ar 3.7. punktu Pamatnostādnēs attiecībā uz zivsaimniecības nozari šāda veida darbības atbalsts, kurš neparedz nekādas saistības, jāuzskata par nesaderīgu ar kopējo tirgu.

(36)

Ņemot vērā visu tās rīcībā esošo informāciju, Komisija uzskatīja, ka pastāv nopietnas šaubas par to, vai šis atbalsta pasākumus, kas vienlaikus sniedz priekšrocības gan pašam FPAP, gan zvejniecības uzņēmumiem, kuri ir tā dalībnieki, ir saderīgs ar kopējo tirgu.

(37)

Francijas komentāri tika iesniegti ar 2006. gada 21. aprīļa atbildi. Par FPAP un MQA izvirzītajiem argumentiem vēlāk netika iesniegti nekādi papildu apsvērumi.

(38)

Francija norāda, ka Komisijas analīzē uzmanība būtu jāpievērš valsts piešķirtā avansa veidam un piešķiršanas nosacījumiem, nevis FPAP darbībai.

(39)

Tā šajā saistībā norāda, ka:

(40)

Komisija norāda, ka Francija savai atbildei pievienotajā argumentācijā (sk. šā lēmuma 12. apsvērumu) norāda, ka “nešķiet, ka būtu jāpiemin, ka ir pieņemts lēmums par 12 miljonu euro avansu, jo šodien līgums vēl nav parakstīts, taču nav jānonāk strupceļā. Tiek ierosināts norādīt, ka notiek apsvēršana”.

(41)

Komisija ir no MQA saņēmusi vairākas dažāda satura vēstules, kuras nosūtītas bez noteiktas kārtības (sk. to, kas teikts šī lēmuma 13. apsvērumā) un kuras var apkopot šādi: 2006. gada 18. maija apsvērumu raksts uz Coopération Maritime veidlapas, ko parakstījis FPAP ģenerālsekretārs, un MQA papildu apsvērumi FPAP vārdā, kuriem pievienoti vairāki dokumenti par FPAP darbību (statūti, instrukcija, informatīvi paziņojumi, nodokļu režīms attiecībā uz šīm iemaksām, Finanšu ģenerālās inspekcijas un Lauksaimniecības un Zvejniecības ģenerālās inspekcijas kopējās misijas vēstule).

(42)

Analizējot no MQA saņemtos dokumentus, jāsecina, ka FPAP piekrīt Francijas argumentam, norādot, ka nevar priekšlaikus spriest par to, ka “parāds tā atmaksāšanas brīdī tiks vienkārši likvidēts”, jo nekāda parāda atmaksāšanas saistību nepildīšana nav konstatēta. Runājot par pārējo, FPAP pretēji Francijai savā argumentācijā uzmanību velta nevis atbalsta veidam un piešķiršanas nosacījumiem, bet gan fonda statusam un darbībai.

(43)

Galvenie argumentācijas virzieni, ko FPAP izvēlējies, lai apstrīdētu to, ka Francijas valsts piešķirtie avansa maksājumi uzskatāmi par valsts atbalstu, vai to nesaderību ar kopējo tirgu, var apkopot šādi:

(44)

FPAP iejaukšanās mērķis patiesībā esot bijis veicināt zvejniecības saglabāšanu reģionālā līmenī un novērst to, ka tāljūras kuģi pievēršas tuvākiem resursiem vai ka traleri sāk meklēt specifiskākas zvejas zonas, kurām jāpatērē mazāk enerģijas. Tā mērķis esot bijis aizsargāt resursus, sistēmas līdzsvaru un daudzveidību, ieviešot pielāgošanās stadiju. Šādā veidā FPAP esot apsteidzis glābšanas un pārstrukturēšanas plānus un de minimis griestu paredzamo atcelšanu. Šo iemeslu dēļ FPAP dara zināmus šādus argumentus:

(45)

Visbeidzot, MQA kopā ar saviem apsvērumiem nosūtīja to divu vēstuļu kopijas, kuras par budžetu atbildīgais ministrs sūtījis FPAP un kuras liecina, ka FPAP un visi tās dalībnieki izmanto noteiktas nodokļu priekšrocības. Attiecībā uz FPAP šīs priekšrocības izpaužas kā atbrīvojums no uzņēmuma peļņas nodokļa, kā arī, iespējams, no uzņēmējdarbības nodokļa, bet attiecībā uz zvejniekiem – uzņēmumu īpašniekiem tās izpaužas kā iespēja apvienībai veiktos maksājumus atskaitīt no saviem apliekamajiem ienākumiem.

(46)

Šis lēmums neattiecas uz nodokļu priekšrocībām, kas minētas 45. apsvērumā. Komisija par tām uzzināja tikai tad, kad tā nolēma uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru. Par šīm nodokļu priekšrocībām tiek veikta atsevišķa analīze lietā NN 38/2007, lai noteiktu, vai tās ir uzskatāmas par valsts atbalstu un, ja tā ir, vai šāds atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu.

(47)

Fondam FPAP ir mērķis, kas attiecībā uz valsts atbalstu ir jāizskata divējādā veidā:

(48)

Vispirms ir jānosaka, vai FPAP var ietilpināt uzņēmumu kategorijā. Ja nevar, tad Līguma 87. panta 1. punkts FPAP nav piemērojams. Attiecībā uz šo jautājumu Komisija atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgu judikatūru konkurences tiesību jomā jēdziens “uzņēmums” aptver ikvienu struktūru, kas veic saimniecisko darbību, neatkarīgi no šīs struktūras juridiskā statusa vai tās finansēšanas veida (4). Saimniecisku darbību veido jebkādas darbības, kas saistītas ar preču vai pakalpojumu piedāvāšanu attiecīgajā tirgū (5).

(49)

Sabiedrības, kas veic darbību izejvielu nākotnes līgumu tirgos, parasti ir privātas sabiedrības, kas darbojas saskaņā ar tirgus ekonomikas likumiem. Veicot darījumus šajos nākotnes līgumu tirgos, attiecīgais uzņēmējs paļaujas uz to, ka produkta iegādes cena gadījumā, ja tas šo produktu par parasto tirgus cenu iegādāsies nākotnē, atšķirsies no cenas, par kuru tas noslēdzis iespēju līgumu. Tādējādi uzņēmums, kas veic darbību šādā tirgū, uzņemas risku, kas saistīts ar to, ka nav zināms, kā mainīsies cena. Šajā lietā FPAP ir faktiski rīkojies kā uzņēmums naftas produktu nākotnes līgumu tirgū. To darot, tas ir arī zvejniecības nozares ekonomikas dalībnieks, jo tas sabiedrībai CECOMER, fonda FPAP dibinātājai un administratoram un zvejnieku kooperatīvu iepirkumu centram, sagādā degvielu par cenu, kas atšķiras no parastās tirgus cenas, par kuru šī sabiedrība pirktu degvielu. Ja iespēju līgumu iegādes darījums, kas pēc būtības ir spekulatīvs darījums, izrādās izdevīgs, tad cena, par kuru īpašumtiesības uz degvielu nodod kooperatīviem, ir zemāka nekā tirgus cena. FPAP tādējādi uzņemas risku, cerot, ka šā riska uzņemšanās tam būs finansiāli izdevīga. Savukārt zvejnieku kooperatīvi šo degvielu pēc tam pārdod zvejniecības uzņēmumiem atkarībā no cenas, par kuru tie varējuši to nopirkt no CECOMER. Tas, ar kāda veida darbībām īpašumtiesības uz degvielu, ko nopircis FPAP, tiek nodotas CECOMER, mazumtirgotāju kooperatīvai sabiedrībai, nav zināms, taču, lai arī CECOMER ir FPAP dibinātāja, tie ir darījumi, ko veic starp divām neatkarīgām struktūrām. Šie darījumi, ar kuriem tiek nodotas īpašumtiesības uz degvielu, ir jāanalizē kā līgumiski darījumi; pat ja tām, ļoti iespējams, ir kādas īpašas iezīmes, vienošanās, ar kurām tiek veikti minētie darījumi, tās tomēr ir privāttiesību vienošanās un tādējādi ir uzskatāmas pat par privāttiesību līgumiem. Ir skaidrs, ka FPAP darbība, kas tātad izpaužas kā darījumu veikšana naftas produktu nākotnes līgumu tirgū, lai nopirktu šos produktus un vēlāk īpašumtiesības uz tiem nodotu CECOMER, kas ir komercuzņēmums, ir saimnieciska darbība. Turklāt lēmumā par procedūras uzsākšanu Komisija norādīja: “FPAP mērķis ir radīt iespēju nākotnes līgumu tirgos pirkt finansiālos iespēju līgumus. Pat ja tas nav nepārprotami norādīts, minētie nākotnes līgumu tirgi acīmredzot ir naftas un tās produktu tirgi. Tādējādi jāsecina, ka FPAP, kas ir izveidots kā arodapvienība, rīkojas šajos nākotnes līgumu tirgos un iegādājas un pārdod nākotnes līgumus, kā to darītu parasta privāta sabiedrība, kura veiktu darbību šāda veida tirgū un darbotos saskaņā ar tirgus ekonomikas likumiem”. Savās atbildēs Francija un FPAP neapstrīdēja, ka FPAP veica šādus iespēju līgumu pirkšanas un pārdošanas darījumus. Francija šajā ziņā neizteica nekādus komentārus, bet FPAP tikai norādīja, ka “FPAP ir veicis darījumus pasaules “commodities” tirgū saistībā ar brokeriem vai specializētām finanšu iestādēm. Ir grūti iedomāties tirgu, kurā būtu vēl lielāka konkurence un kurš būtu vēl plašāks un svārstīgāks. Tādēļ fonds nav saņēmis nekādas tarifu priekšrocības un nekādus īpašus nosacījumus salīdzinājumā ar pārējiem tirgus dalībniekiem. (…) Tādējādi jautājums būtībā attiecas uz avansā izmaksāto naudas līdzekļu izcelsmi …”; tādējādi tas neapšauba Komisijas apgalvojumu, ka tas šajos nākotnes līgumu tirgos ir rīkojies kā parasts uzņēmums. Turklāt jānorāda, ka FPAP funkcijas nekādā ziņā nav pielīdzināmas sabiedrisku līdzekļu administratora funkcijām, kas tos pārvalda sabiedrības interesēs. Nevar arī uzskatīt, ka ar FPAP darbību valsts vai tās pakļautībā esoša organizācija īstenotu valsts varas prerogatīvas.

(50)

Tāpēc ir skaidrs, ka FPAP ir jāuzskata par uzņēmumu Kopienas konkurences tiesību aktu nozīmē. Tādēļ nav nepieciešams apsvērt tā būtību un tā statusu. Konkrētāk, apstāklim, ka tam varētu nebūt nolūka gūt pelņu, nav nekādas nozīmes. Turklāt, pat ja to, runājot paša FPAP vārdiem, uzskatītu par “naftas produktu patērētāju [federāciju], kuras mērķis drīzāk ir aizsardzība no tirgus, nevis iejaukšanās tajā”, šie “patērētāji” faktiski ir uzņēmumi (zvejnieku kooperatīvi un zvejniecības uzņēmumi), kuri vēlas samazināt savas ražošanas izmaksas. Šāda redakcija, kas uzņēmumiem ir pilnīgi loģiska, tomēr liedz šos uzņēmumus uzskatīt par individuāliem patērētājiem Līguma 87. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē, kurā ir atļauts sociāls atbalsts, ko piešķir individuāliem patērētājiem. Tādēļ Francijas vai paša FPAP izvirzītie argumenti attiecībā gan uz tā statusu, darbības veidu un mērķiem, gan uz tā īpašo stāvokli naftas produktu tirgū nav pieņemami.

(51)

Komisija uzskata, ka šajā lietā ir pamatoti valsts atbalsta esību vērtēt, piemērojot privātā kreditora principu.

(52)

Līdzekļi, kas nāca no trīs avansa maksājumiem, kuru piešķiršanas nosacījumi ir zināmi, bija jāatmaksā ar procentu likmi 4,45 %. Attiecībā uz iespējamo ceturto avansu 12 miljonu euro apmērā var pieņemt, ka to piešķīra ar identiskiem vai ļoti līdzīgiem nosacījumiem. Tādējādi šie līdzekļi, ko piešķīra valsts, patiesībā ir aizdevums, kas piešķirts ar šādu likmi. Protams, šī likme ir augstāka nekā bāzes likme, ko Komisija izmantoja, lai noteiktu, vai subsidētajā aizdevumā var konstatēt atbalsta pazīmes, un kas 2004. gadā bija noteikta 4,43 % (7) un kopš 2005. gada 1. janvāra – 4,08 % (8). No tā izriet, ka vismaz teorētiski piešķirtajos avansa maksājumos varētu nebūt valsts atbalsta pazīmju, ja tie būtu piešķirti saskaņā ar parastajiem tirgus ekonomikas nosacījumiem.

(53)

Taču Komisija uzskata, ka šie avansa maksājumi netika piešķirti saskaņā ar parastajiem tirgus nosacījumiem, jo neviens privātais kreditors nebūtu piekritis piešķirt attiecīgās summas, ja nebūtu nodrošinājuma attiecībā uz FPAP darbības dzīvotspēju un iespējamību pēc atmaksāšanas termiņa beigām atgūt aizdotos līdzekļus.

(54)

FPAP sākotnējo kapitālu veido tā dalībnieku iemaksas (sk. 23. un 25. apsvērumu). Ne Francija, ne FPAP nav snieguši skaitlisku informāciju par līdzekļu apjomu, ko veidoja šīs iemaksas. Saskaņā ar argumentāciju, kas bija pievienota 2006. gada 21. aprīļa vēstulei, Francijas iestādes, norādījušas, ka, “sagatavojot 2005. gada 6. decembra atbildi, šī informācija bija sniegta projektā, bet pēc starpministriju apstiprinājuma to svītroja”, uzskata arī, ka “nešķiet, ka atbilde būtu jāsniedz tagad”.

(55)

Komisija tomēr pieņem, ka tās bija salīdzinoši mazas summas salīdzinājumā ar iespējamo izdevumu apjomu. Pamatojoties uz norādēm, kas iekļautas rakstā, kuru parakstījis FPAP ģenerālsekretārs, 2004. gada novembra “FPAP detalizētajā instrukcijā” un 2006. gada janvāra “FPAP informatīvajā piezīmē”, var veikt šādu aptuvenu aplēsi: apmēram 2 500 dalībnieku (FPAP dalībnieku skaits, ko norādījušas Francijas iestādes) iemaksā iestāšanās maksu 150 euro jeb kopā – 375 000euro apmērā, kam jāpieskaita iemaksas, kuras sedz pašu riska nodrošinājumu (sk. 25. apsvērumu). Pieļaujot, ka tiek nodrošināts viss patērētās dīzeļdegvielas apjoms, un pamatojoties uz 24 metru gara tralera indikatīvo patēriņu, ko darīja zināmu FPAP (apmēram 10 tonnas degvielas nedēļā), pieņēmumu, ka maksimālais darbības laiks ir 48 nedēļas gadā jeb 480 tonnu patēriņš (lai gan darbības nedēļu skaits drīzāk varētu būt no 38 līdz 40 nedēļām, nevis 48), un FPAP ieguldījuma vienas vienības vērtību jeb 0,0035 euro par litru, 2 500 kuģiem kopā var iegūt 4 200 000euro lielu summu gadā. Trešais iemaksu avots ir saistīts ar statūtos paredzētu iespēju, ka apvienība, nepārsniedzot 5 % robežu, var uzņemt “ikvienu citu personu, kas gatava apvienībai sniegt morālo atbalstu”. Iespējams, ka tā ir ļoti maza summa. Tā kā nav nekādu norāžu par to dalībnieku skaitu, kuri ir gatavi sniegt morālu atbalstu, un par viņu iemaksu summu, var izvirzīt ļoti augstu pieņēmumu, proti, ka ieņēmumi tādējādi papildināti par 125 000euro (125 dalībnieki, kuru darbība nav saistīta ar zvejniecību, jeb maksimālais skaits, kas atļauts FPAP statūtos [5 % no 2 500 dalībniekiem], × 1 000euro).

(56)

Kopējais ieņēmumu skaits, ko veidotu šīs dažādās iemaksas, tādējādi sasniegtu 4 200 000 + 375 000 + 125 000 jeb 4 700 000euro gadā. Šis ir ārkārtīgi optimistisks pieņēmums, saskaņā ar kuru aprēķins veikts, pamatojoties uz 24 metrus gara tralera indikatīvo patēriņu, ja tas strādā 48 nedēļas gadā, un pamatojoties uz pieņēmumu, ka tiek nodrošināts viss degvielas patēriņš. Komisija to ņem vērā tikai tāpēc, lai varētu mēģināt noteikt maksimālo teorētiski iespējamo FPAP ieņēmumu summu. Taču, ja ņem vērā, ka Francija norādīja, ka fonda dalībnieku kuģu skaits ir 2 385, no kuriem vērā ņemama daļa ir piekrastes kuģu, kuri ir īsāki par 12 metriem un kuru gada degvielas patēriņš ir drīzāk 200 tonnas, nevis 480 tonnas, kas izmantotas iepriekš veiktajā aprēķinā, tad ir iespējams, ka faktiskā summa ir ievērojami mazāka. Ņemot vērā, ka Francijas flotē ir apmēram 1 500 kuģu, kas garāki par 12 metriem, un ka 95,3 % no šāda izmēra kuģiem jeb apmēram 1 400 kuģi saņem FPAP garantijas (9), jāsecina, ka aptuveni 1 000 kuģu, kas ir īsāki par 12 metriem, arī saņem FPAP garantijas. Tātad gada ieņēmumu kopsumma katrā ziņā ir zemāka par šiem 4,7 miljoniem euro.

(57)

Pēc šiem hipotētiskajiem ieņēmumu aprēķiniem Komisija norāda, ka FPAP, no vienas puses, nepieder nekāds nekustamais īpašums un ka, no otras puses, tā kustamā manta, ko veido tikai un vienīgi dalībnieku iemaksas, ir ļoti maza. Šī iemesla dēļ Komisija uzskata, ka parastajos tirgus ekonomikas apstākļos banka, piemēram, Crédit Maritime, kura, pašas vārdiem runājot, ir “zvejniecības nozares dabiskais partneris”, nekad nebūtu aizdevusi (vai “izmaksājusi avansā”, ja lietojam terminoloģiju, kas izmantota starp valsti un FPAP noslēgtajos līgumos) attiecīgās summas (vai pat tikai kādu šo summu daļu) FPAP, lai tas veiktu darījumus nākotnes līgumu tirgū, ja tā iepriekš nebūtu saņēmusi pieņemamu nodrošinājumu par iespējamu maksātspēju pēc aizdevuma atmaksāšanas termiņa beigām.

(58)

Francija iebilst, ka šāds secinājums ir “apgalvojums, kas nav pamatots ar konkrētu pārbaudi kredītiestādēs, un ka būtu bijis iespējams izveidot galvojuma mehānismus”. Tomēr pārbaude, ko Valsts Finanšu konsultantu un speciālistu kamera veica (10) trīsdesmit piecās bankās, sniedz samērā precīzu priekšstatu par standartiem, saskaņā ar kuriem Francijas kredītiestādes piešķir saviem klientiem kredītus. Lai ierobežotu kredītrisku attiecībā pret saviem klientiem, kredītiestāžu vadītāji ir likuši ievērot standartus par kredītu maksimālo lielumu, kuru pamatā ir vairāki koeficienti, kas ļauj analizēt uzņēmumu finansiālo stāvokli un to iespējas atmaksāt parādu un kas ir atkarīgi no tādiem dažādiem kritērijiem kā pašu līdzekļi, bilance, termiņa parādu līmenis, apgrozījums un finansiālās izmaksas. No šīs analīzes izriet, ka attiecība starp “kopējo parādu bankām un pašu līdzekļiem” pārsniedz 2,50, tad parādās brīdinājums par risku, kurš, protams, neliedz pilnīgi un galīgi piešķirt aizdevumu, bet liek kredītiestādei prasīt lielāku nodrošinājumu. FPAP gadījumā, ja piešķirtos avansa maksājumus 65 miljonu apmērā salīdzina ar iepriekš veikto pašu līdzekļu optimistisko novērtējumu (4,7 miljoni euro, sk. 56. apsvērumu), tad šī attiecība ir 13,82 jeb gandrīz sešas reizes lielāka nekā riska augšējā robeža. Protams, ja avansa maksājumu reālā summa būtu vēl lielāka (77 miljoni, ņemot vērā iespējamo papildu avansa maksājumu 12 miljonu apmērā, kas minēts 22. apsvērumā) vai ja pašu līdzekļu faktiskā summa būtu ievērojami zemāka, tad šī hipotētiskā attiecībā kļūtu vēl lielāka. Pie šāda riska līmeņa neviena kredītiestāde nekad nebūtu apsvērusi iespēju piešķirt aizdevumu, pat ja mantiska (piemēram, pirkuma iespēju līgumu ieķīlāšana vai FPAP iegādāto degvielas krājumu ieķīlāšana) vai personīga (dalībnieku personīgās mantas hipotekārā ieķīlāšana vai to kuģu ieķīlāšana) nodrošinājuma izmantošana tiešām ir daļa no paņēmieniem, kas bankām ļauj samazināt maksātnespējas risku. Tomēr jānorāda, ka gadījumā, ja par nodrošinājumu tiktu izmantota dalībnieku personīgā manta, tad zvejniecības uzņēmumi pamatoti būtu atturīgāki attiecībā uz iestāšanos FPAP. Pastāv arī citi paņēmieni, ar kuriem tiek nodots vai sadalīts ar klientiem saistītais risks, piemēram, aizdevuma līdzfinansējums no vairākām kredītiestādēm, galvojuma sabiedrību izmantošana vai reģionālo un departamenta garantijas fondu atbalsta izmantošana (kam pašiem parasti ir galvojuma sabiedrību garantijas), taču visos šajos gadījumos galvojumu parasti piešķir tikai uzņēmumiem, kuriem ir ļoti labs stāvoklis un kuri ir potenciāli rentabli, un par summu, kas nekad nepārsniedz 50 % no parāda (vai arī FPAP gadījumā par summu, kas nedaudz pārsniegtu 30 miljonus euro, bet pēc tam joprojām saglabājas aizdevuma risks, kurš trīs reizes pārsniedz riska augšējo robežu).

(59)

Kad Francija attiecībā uz šiem paņēmieniem norāda, ka “būtu bijis iespējams” izveidot nodrošinājuma mehānismus, tā netieši atzīst, ka šādi mehānismi šajā gadījumā nebija izveidoti un ka valsts izmaksātie avansi bija piešķirti, neprasot nodrošinājumu, kas būtu pielīdzināms tam, kuru parasti izmanto kredītiestādes. Šādos apstākļos Komisija secina, ka Francija nav rīkojusies kā privātais kreditors un ka tai nebija nodrošinājuma, ka FPAP spēs atmaksāt tā rīcībā nodotos līdzekļus.

(60)

Turklāt FPAP ar savas padomes starpniecību norāda, ka saskaņā ar Francijas tiesību aktiem uz apvienību gulstas civiltiesiskā atbildība un ka šī atbildība nav ierobežota, piebilstot, ka arodapvienības rīcība var radīt atbildību par lielām summām. Protams, Komisija atzīmē, ka tāda veida organizācijas gadījumā kā FPAP, kad nākotnes līgumu tirgos veiktie darījumi rada noteiktu risku un var izraisīt lielus zaudējumus, runa var būt par ļoti lielām summām. Tomēr nekas neliecina, ka gadījumā, ja rastos nopietni zaudējumi, FPAP atbildību to segšanā uzņemtos tā dalībnieki. Nevienā no iesniegtajiem dokumentiem (statūti, instrukcija, informatīvais paziņojums) nav minēts šāds mehānisms. Vienīgais finansiālais apsvērums, kas parādās šajos dokumentos, attiecas uz iemaksām, par kurām teikts, ka tad, ja kāds dalībnieks izstājas, tās iegūst apvienība (10. pants). No otras puses, Komisija norāda, ka 1884. gada 21. marta likums, saskaņā ar kuru izveidoja FPAP, ir likums, kas Francijā atļāva veidot arodapvienības. Ir pilnīgi skaidrs, ka šāda likuma būtība nav radīt ekonomisku vai finansiālu atbildību attiecīgajai apvienībai. Tādēļ Komisija nesaprot, kā lielu finansiālu zaudējumu gadījumā šos zaudējumus varētu kompensēt tās dalībnieki.

(61)

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija uzskata, ka nav ievērots privāta kreditora princips.

(62)

Komisija uzskata, ka aplēstā summa ieņēmumiem, ko veido dažādās dalībnieku iemaksas, pat atbilstoši visaugstākajam pieņēmumam, nekad nebūtu FPAP ļāvusi veikt darījumus nākotnes līgumu tirgū, neizmantojot ārējus līdzekļus. Šos ārējos līdzekļus sniedza valsts ar OFIMER starpniecību, un tie tika sniegti kā vismaz trīs avansa maksājumi, kurus secīgi veica laika posmā no 2004. gada novembra līdz 2005. gada oktobrim un kuru kopsumma saskaņā ar Francijas sniegto informāciju sasniedza 65 miljonus euro. Iespējams, ka tika izmaksāts arī ceturtais avanss 12 miljonu euro apmērā; no tā, kas teikts 22. apsvērumā minētajā argumentācijā, var secināt, ka attiecīgajā datumā notika attiecīgā līguma parakstīšana.

(63)

Francija nav sniegusi nekādus pierādījumus, kas būtu pretrunā šādai analīzei. Minētajā argumentācijā var arī lasīt: “[Komisija] uzskata, ka FPAP, ņemot vērā tā līdzekļus, nespēj veikt darījumus bez valsts piešķirta atmaksājama avansa. Pret šo apgalvojumu nevar izvirzīt nevienu argumentu”. Tādējādi Komisija var pamatoti uzskatīt, ka šie avansa maksājumi tika piešķirti saskaņā ar nosacījumiem, kas nav parastie tirgus nosacījumi (sk. šā lēmuma 51. līdz 61. apsvērumu).

(64)

Turklāt Komisija norāda, ka ne Francija, ne FPAP nav Komisijai snieguši norādes par to līdzekļu summu, kurus FPAP bija iesaistījusi šajos nākotnes līgumu tirgos, vai par veikto darījumu rezultātiem. Saskaņā ar jau minēto argumentāciju Francijas iestādes ir apzināti izvēlējušās nesniegt šo informāciju; tajā ir norādīts, ka “Komisijai varētu sniegt šo informāciju, taču ir jānovērtē tas, cik izdevīgi ir šo informāciju sniegt tagad”. Taču Komisija konstatē, ka tā šo informāciju nav saņēmusi ne ar minēto vēstuli, ne arī vēlāk.

(65)

Visbeidzot, Francija, kā arī FPAP un tā padome uzskata, ka Komisija nevar priekšlaikus spriest par to, ka pastāv valsts atbalsts, jo nav konstatēta nekāda parāda atmaksāšanas saistību nepildīšana (Francija: “Atmaksājamu avansu nevar kvalificēt par valsts atbalstu, kamēr nav pienācis tā atmaksāšanas termiņš.”FPAP: “Vai šo summu var vai nevar atmaksāt? Šis ir galvenais jautājumus, kuru uzdod Komisija.”MQA: “Nevienam no aizdevumiem, ko Francija piešķīra FPAP, nav pienācis termiņš. Šajā posmā vēl nav konstatēts neviens saistību nepildīšanas gadījums un nekas neliecina, ka Francijas valsts, atmaksāšanas termiņam beidzoties, parādu vienkārši anulēs.”). Komisija šajā saistībā atgādina, ka FPAP piešķirtā atbalsta atzīšana par valsts atbalstu pirmkārt ir saistīta ar Francijas lēmumu piešķirt FPAP aizdevumu, ko tas citādi nevarētu saņemt, un tas tā būtu pat tad, ja tiktu ievēroti atmaksāšanas termiņi. Tāpēc tad, kad Komisija aplūko jautājumu par FPAP maksātspēju, beidzoties aizdevuma atmaksāšanas termiņam, tā to dara vispirms tādēļ, ka FPAP maksātspējas jautājums ir pats galvenais, kas jāņem vērā, vērtējot situāciju, kādā privāta kredītiestāde parastos apstākļos piešķirtu aizdevumu, nevis tādēļ, ka tai ir aizdomas par to, ka aizdevums būtu pārtapis par vienkāršu finansiālu palīdzību.

(66)

No šāda viedokļa raugoties, tad, ja izrādītos, ka avansa maksājumi netiktu atmaksāti attiecīgajos termiņos vai vispār netiktu atmaksāti, tas vienlaikus apstiprinātu, ka FPAP tā statūtos paredzētās darbības nav spējusi veikt bez ārēja kredīta piešķiršanas un ka parastajos apstākļos neviena kredītiestāde tam šādu kredītu nepiešķirtu. Taču šajā sakarībā Komisija norāda, ka Francija to nav informējusi par FPAP saņemto avansa maksājumu iespējamu atmaksāšanu. Bija paredzēts, ka 2006. gada 1. novembrī jāatmaksā avansa maksājums 15 miljonu euro apmērā, par kuru bija noslēgts 2004. gada 12. novembra līgums, 2007. gada 1. maijā – avansa maksājums 10 miljonu euro apmērā, par kuru bija noslēgts 2005. gada 27. maija līgums, un 2007. gada 1. jūlijā – avansa maksājums 40 miljonu euro apmērā, par kuru bija noslēgts 2005. gada 11. oktobra līgums (sk. 21. apsvērumu). Attiecībā uz ceturto avansa maksājumu, ko FPAP varētu būt saņēmis (sk. 22. apsvērumu), nav zināms ne līguma datums, ne atmaksāšanas termiņš.

(67)

Visi trīs atmaksāšanas termiņi tagad ir pagājuši. Pirmais termiņš bija pagājis jau tad, kad Francija 2006. gada 27. novembrī – pēc tam, kad bija pieņemts lēmums par oficiālās pārbaudes procedūras uzsākšanu, – nosūtīja Komisijai savu pēdējo vēstuli. Komisija uzskata, ka tajā gadījumā, ja šis avansa maksājums būtu faktiski atmaksāts, Francija vai pats FPAP būtu nekavējoties par to paziņojis Komisijai, jo viens no argumentiem, kas tika izvirzīts saistībā ar Komisijas analīzi, bija tāds, ka šos avansa maksājumus nevar kvalificēt par valsts atbalstu, kamēr nav beidzies to atmaksāšanas termiņš. Nav nekādu šaubu, ka tad, ja pirmais avansa maksājums būtu ticis atmaksāts, Francija būtu Komisijai par to paziņojusi savā 2006. gada 27. novembra vēstulē un būtu rīkojusies tāpat arī attiecībā uz otro un trešo avansa maksājumu, kuri bija jāatmaksā 2007. gada 1. maijā un 1. jūlijā, kā arī attiecībā uz iespējamo ceturto avansa maksājumu. Turklāt, spriežot pēc atsauksmēm par šo lietu profesionālajā presē, līdz šim brīdim atmaksāšana vēl nav notikusi. Tādējādi Komisija uzskata, ka atbalsts, ko sākumā piešķīra avansa maksājuma veidā, ir pārtapis par atbalstu tiešu subsīdiju veidā.

(68)

Tāpēc visu iepriekš minēto iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka valsts piešķirtie avansa maksājumi ir finansiālas priekšrocības, kas piešķirtas no valsts līdzekļiem.

(69)

Komisija norāda, ka starp valsti un FPAP noslēgtajos trīs līgumos ir nepārprotami paredzēts, ka izmaksāto valsts līdzekļu mērķis ir izveidot mehānismu, kas nodrošinātu segumu pret starptautisko naftas cenu svārstībām, un ka šis mehānisms ļaus nākotnes līgumu tirgos iegādāties iespēju līgumus. Taču ir skaidrs, ka FPAP sākotnējie naudas līdzekļi, ko veidoja tikai tā dalībnieku iemaksas, tam nebūtu ļāvuši veikt šādus darījumus, vismaz ne tādā mērogā, kādā tie tika veikti. Piemēram, pirmajā līgumā, ko noslēdza 2004. gada 12. novembrī, ir norādīts, ka 15 miljonu euro avansa maksājuma mērķis ir “ļaut sākt mehānisma darbību”. Tādēļ tieši ar šo avansa maksājumu palīdzību FPAP spēja plašā apjomā veikt iespēju līgumu iegādes darījumus nākotnes līgumu tirgos.

(70)

Citiem vārdiem, šķiet, ka valsts ir konkrēti atbalstījusi FPAP izveidi, ko nodibināja kā profesionālu apvienību, un tā iesaistīšanos naftas produktu nākotnes līgumu tirgos, lai gan šī darbība neatbilst arodapvienības parastajai darbībai, turklāt šī apvienība konkurēja ar privātajiem uzņēmumiem, ko nevar uzskatīt par parastajiem konkurences apstākļiem. Francija kopš 2005. gada 7. oktobra arī atzīst, ka “valdība ir sekmējusi pasākumus, ko ierosinājuši attiecīgajā nozarē strādājošie un kas izpaudās, izveidojot fondu zvejniecības risku novēršanai. Šis fonds, kuru pārvalda attiecīgajā nozarē strādājošie, ļauj zvejniekiem apvienot finansiālos spēkus, lai nākotnes līgumu tirgū pirktu finansiālos iespēju līgumus un lai tādējādi iegūtu segumu pret degvielas cenu svārstību risku”, taču nenorāda, ka minētie zvejnieku “finansiālie spēki” pastāvēja, pateicoties valsts līdzekļiem, jo līdz šim datumam bija izmaksāti jau divi avansa maksājumi. Tomēr nav šaubu, ka FPAP, lemjot par tā rīcībā nodoto līdzekļu izmantošanu, bija jāņem vērā valsts iestāžu prasības. No šāda viedokļa raugoties, tas, ka tika izveidota starpministriju inspekcijas misija ar uzdevumu “veikt auditu par FPAP mehānisma faktisko darbību un pārbaudīt, vai tēriņu apstākļi ir atbilstoši, ņemot vērā tiesību aktus un noteikumus par valsts tēriņiem, un vai tie atbilst saistībām, kuras uzņēmušies šo līdzekļu pārvaldītāji”, liecina par valsts rūpēm nodrošināt, lai FPAP līdzekļi tiktu izlietoti atbilstoši tam, kas paredzēts līgumos.

(71)

Tādēļ, ņemot vērā visas šīs norādes, Komisija uzskata, ka finansiālās priekšrocības, par ko uzskatāmi avansa maksājumi, kuras saņēma FPAP, lai tas naftas nākotnes līgumu tirgos iegādātos finansiālos iespēju līgumus, ir piešķīrusi valstij (11).

(72)

FPAP bauda noteiktas finansiālas priekšrocības salīdzinājumā ar pārējām sabiedrībām, kas veic darījumus nākotnes līgumu tirgū, neatkarīgi no tā, vai tās ir sabiedrības, kas parasti darbojas šādos tirgos, vai sabiedrības, kas pārējās dalībvalstīs vai pat pašā Francijā ir vai var būt dibinātas tāpat kā FPAP, proti, veidojot arodapvienību.

(73)

Francija norāda, ka “nevar uzskatīt, ka FPAP bauda kaut kādas priekšrocības salīdzinājumā ar citām privātām struktūrām, kam varētu būt tādas pašas funkcijas, jo tā ir vienīgā profesionālā struktūra Francijā, kuras mērķis ir apvienot zvejniecības uzņēmumus, lai nākotnes līgumu tirgos pirktu iespēju līgumus”. Komisija atbildot norāda, ka FPAP situācija no konkurences noteikumu viedokļa ir jāvērtē nevis tikai attiecībā pret citām Francijas struktūrām, kuras apvieno zvejniecības uzņēmumus un kurām ir tādas pašas funkcijas kā minētajam fondam, bet arī attiecībā pret visiem Francijas un Eiropas uzņēmumiem, kuri varētu veikt darījumus naftas produktu nākotnes līgumu tirgū.

(74)

FPAP apstrīd arī to, ka tas būtu darbojies saskaņā ar privileģētiem nosacījumiem, veicot savu ieguldītāja darbību nākotnes līgumu tirgū: saskaņā ar paša teikto “fonds ir veicis darījumus pasaules “commodities” tirgū saistībā ar brokeriem vai specializētām finanšu iestādēm. (…) [Tas] nav saņēmis nekādas tarifu priekšrocības un nekādus īpašus nosacījumus salīdzinājumā ar pārējiem tirgus dalībniekiem”. Komisija neapgalvo, ka finansiālās priekšrocības FPAP radīja īpaša attieksme pret FPAP salīdzinājumā ar pārējiem tirgus dalībniekiem, bet uzsver, ka šis fonds šajā tirgū darījumus spēja veikt tikai tāpēc, ka tā rīcībā bija valsts piešķirti līdzekļi finanšu darījumu veikšanai, kuri pārsniedza paša FPAP finansiālos spēkus, lai gan valsts šādus līdzekļus līdzīgos apstākļos nepiešķīra citiem uzņēmumiem, kas tāpat kā FPAP varēja būt ieinteresēti veikt darījumus šajā tirgū (piemēram, uzņēmumi no citām darbības nozarēm, kuras skāris naftas cenas pieaugums) vai kas šajā tirgū veic darījumus tādu iemeslu dēļ, kuri saistīti ar to ekonomisko vai tirdzniecības stratēģiju (piemēram, naftas uzņēmumi).

(75)

FPAP turklāt atzīst šādu priekšrocību esību. Kādā Confédération de la Coopération Maritime dokumentā, kas nebija nosūtīs Komisijai, bet bija publicēts Bretaņas reģiona zvejniecības un akvakultūras komitejas (Assises de la pêche et de l'aquaculture de la Région Bretagne) tīmekļa vietnē (12), ģenerālsekretārs Jean-Luc de Feuardent, apkopojot galvenos jautājumus, kurus izskatīja kādā sanāksmē ar Bretaņas reģionu 2006. gada 24. maijā, norāda: “Līdz šodienai valsts ir piekritusi piešķirt 65 miljonus euro. Turklāt FPAP“commodities” tirgū ir no iespēju līgumiem ieguvis vairākus miljonus euro, kas neapstrīdami ir uzskatāmi par pievienoto vērtību.” Komisija no tā secina, ka finansiālo iespēju līgumu iegādes darījumus naftas produktu tirgū FPAP spēja veikt, tikai pateicoties valsts līdzekļiem, kuri bija tā rīcībā un kuri nebija citu struktūru vai uzņēmumu rīcībā, un no kuriem tas guva tiešu peļņu. No tā izriet, ka priekšrocības, ko tas baudīja, rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus.

(76)

Tā kā saskaņā ar to, kā norādījis ģenerālsekretārs Jean-Luc de Feuardent, FPAP ir veicis darījumus “commodities” tirgū, tad FPAP ir veicis darījumus pasaules naftas produktu tirgū.

(77)

Tā darbība tādējādi ir pārsniegusi to, kas būtu tikai un vienīgi Francijas tirgus, tā ka var pamatoti uzskatīt, ka piešķirtie avansa maksājumi ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(78)

Tādējādi ir izpildīti visi četri nosacījumi, kas nepieciešami, lai varētu konstatēt valsts atbalsta esību: FPAP izmaksātie avansa maksājumi ir veikti no valsts līdzekļiem, tie saistāmi ar valsti, tie rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, un tie ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tādējādi FPAP piešķirtais atbalsts ir valsts atbalsts EK līguma 87. panta nozīmē attiecībā uz to naudas līdzekļu daļu, kuru veido valsts līdzekļi un kuru izmanto iespēju līgumu iegādei naftas produktu nākotnes līgumu tirgū.

(79)

Kā liecina starp valsti un FPAP noslēgtie līgumi, šā avansa maksājumu veidā piešķirtā valsts atbalsta mērķis bija ļaut FPAP sākt veikt darījumus naftas un tās produktu nākotnes līgumu tirgos, kā arī nodrošināt šādu darījumu turpināšanu. Tātad tas ir atbalsts FPAP darbībai. Francija arī ar savu 2005. gada 6. decembra vēstuli atzīst, ka minētās summas tika piešķirtas, lai “nodrošinātu FPAP darbību”.

(80)

Saskaņā ar Līguma 87. panta 2. un 3. punktu dažas atbalsta kategorijas tiek uzskatītas vai var tikt uzskatītas par saderīgām ar kopējo tirgu. Ir jāpārbauda, vai šo atbalstu FPAP darbībai var iekļaut kādā no šīm kategorijām.

(81)

Komisija norāda, ka šis atbalsts neatbilst nevienam no 87. panta 2. punktā paredzētajiem gadījumiem.

(82)

Tas nav paredzēts, lai novērstu kaitējumu, ko nodarījušas dabas katastrofas vai citi ārkārtēji notikumi. Komisija šajā sakarībā atgādina, ka naftas cenu svārstības ir cieši saistītas ar saimniecisko darbību. Šīs svārstības skar arī citas darbības nozares, kas patērē naftas produktus, visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, un tās nevar uzskatīt par dabas katastrofu vai ārkārtēju notikumu Līguma 87. panta nozīmē. Tādēļ šis atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

(83)

Šo atbalstu arī nevar uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu, tiešā veidā pamatojoties uz Līguma 87. panta 3. punktu un tajā paredzētajiem dažādajiem gadījumiem.

(84)

Komisija arī norāda, ka šim atbalstam FPAP darbībai nevar piemērot nevienu no pamatnostādnēm, ko tā pieņēmusi valsts atbalsta analīzei.

(85)

Tātad jāsecina, ka atbalstu, kas FPAP sniegts iespēju līgumu iegādei nākotnes līgumu tirgū, neviens no Līgumā atļautajiem izņēmumiem neļauj uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu.

(86)

Pirms Komisija veic analīzi par atbalstu, kura dēļ tika uzsākta oficiālā izmeklēšanas procedūra, tai ir jāformulē nostāja attiecībā uz FPAP argumentu, ka tam un zvejniecības uzņēmumiem piešķirtais atbalsts jāizskata, ņemot vērā de minimis sliekšņa paaugstināšanu zvejniecības nozarē. Kā norāda FPAP, attiecīgās summas (vidēji apmēram 16 000euro uz vienu uzņēmumu, izņemot atbalstu, ko tas uzskata par tiešu sociālo atbalstu zvejniekiem) esot nepārprotami zemākas par tām, kuras bija paredzēts pieņemt brīdī, kad FPAP izmaksāja kompensācijas (30 000euro uz vienu uzņēmumu) (13). Arī Francijas iestādes savā atbildē norāda uz de minimis sliekšņa paaugstināšanu, taču neprasa to piemērot aplūkojamajam atbalstam.

(87)

Vispirms Komisija atgādina, ka saskaņā ar 3. pantu Komisijas 2004. gada 6. oktobra Regulā (EK) Nr. 1860/2004 par EK Līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam lauksaimniecības un zivsaimniecības nozarē (14), pantu, kurš bija spēkā laikā, kad zvejniecības uzņēmumiem tika piešķirts šis atbalsts, maksimālā summa de minimis atbalstam bija 3 000euro uz vienu uzņēmumu trīs gadu laikā; atbalsts, kas tiek izskatīts šajā lietā, ievērojami pārsniedz šīs summas, un turklāt Francija savos apsvērumos nav norādījusi uz šo griestu iespējamo piemērošanu uzņēmumiem, kuriem tos būtu bijis iespējams piemērot. No otras puses, pat ja summa 30 000euro apmērā, kura minēta nesen pieņemtajā Komisijas Regulā (EK) Nr. 875/2007 (15), ir lielāka par 16 000euro, ko iepriekš minēja FPAP, šī summa ir tikai vidējā summa. Turklāt Francija summu 16 000euro apmērā ir ieguvusi kļūdaini, no tās atņemot to atbalsta daļu, kuru tā kvalificē par sociālu atbalstu, bet kura ir jāņem vērā analīzē (sk. 122. un 123. apsvērumu). Tādējādi, ņemot vērā to, ka FPAP dalībnieki ir dažāda lieluma uzņēmumi, var droši apgalvot, ka atsevišķiem uzņēmumiem piešķirtā atbalsta summa pārsniedz30 000euro. Piemēram, 20 līdz 25 metrus gariem traleriem kompensācijas summa gadā sasniedz apmēram 35 000euro jeb 70 000euro divu gadu laikā, proti, 2005. un 2006. gadā (16). Jebkurā gadījumā, kā norādīts iepriekš, Francija nav prasījusi jauno de minimis griestu piemērošanu un nav sniegusi nekādus pierādījumus, ka tā to būtu darījusi. Tādēļ, ņemot vērā visus šos apstākļus, saistībā ar valsts atbalsta shēmu pastāvīgu pārraudzību Komisijai ir pienākums pārbaudīt šā atbalsta saderību ar Līguma 87. panta noteikumiem.

(88)

Francija uzskata, ka Komisijai nav pamata attiecināt savu analīzi par valsts atbalsta esību uz šo fonda darbības aspektu. Francija norāda, ka “atbalsta atzīšanā par valsts atbalstu nevar pamatoties uz ad hoc analīzi par atmaksājamu valsts avansu, kā arī nevar pamatoties uz FPAP darbības analīzi. Tāpēc Francijas iestādes vēlas, lai tiktu izskatīta tikai novērtējuma 3.1. daļa. Tā 3.2. daļā būtībā tiek nosodīta darbība, ko veic FPAP, kura ir arodapvienība, kas savu iespēju līgumu pirkšanas darbību veic, lai tās dalībniekiem nodrošinātu segumu pret dīzeļdegvielas cenas svārstībām” (17).

(89)

Komisija atbildot atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgu judikatūru atbalstu neraksturo tā piešķiršanas iemesli vai mērķi, bet to nosaka atkarībā no tā ietekmes (18). Papildus finansiālo iespēju līgumu iegādei nākotnes līgumu tirgū FPAP mērķis saskaņā ar līgumiem, kas noslēgti ar valsti, ir arī maksāt zvejniecības uzņēmumiem kompensāciju, kas atbilst cenas starpībai starp maksimālo nosegto cenu un bāzes indeksa mēneša vidējo cenu attiecīgajā mēnesī. Tādēļ Komisija uzskata, ka zvejniecības uzņēmumi ar FPAP izveidotās sistēmas starpniecību ir saņēmuši īpašas priekšrocības un ka valsts piešķirto avansa maksājumu ietekmi ir jāanalizē ne tikai saistībā ar priekšrocībām, kas piešķirtas FPAP, bet arī saistībā ar priekšrocībām, kas piešķirtas zvejniecības uzņēmumiem.

(90)

Zvejniecības uzņēmumi no FPAP darbības guva divu veidu priekšrocības: no vienas puses, tie varēja sev iegūt degvielu par izdevīgu cenu un, no otras puses, saņēma maksājumus, kas daļēji kompensēja to izdevumus par degvielu.

(91)

Runājot par pirmo aspektu, tas, ka FPAP nākotnes līgumu tirgos iegādājās iespēju līgumus un īpašumtiesības uz degvielu, kas bija nopirkta ar nākotnes līgumiem, vēlāk nodeva sabiedrībai CECOMER, zvejnieku kooperatīvu iepirkumu centram, ļāva uzņēmumiem, kuri bija FPAP dalībnieki, pirkt degvielu, ko bija nopirkuši šie kooperatīvi, par cenu, kura bija zemāka par parasto tirgus cenu. Taču, kā norādīts iepriekš (sk. šī lēmuma 75. apsvērumu), tas bija iespējams tikai tāpēc, ka “līdz šodienai valsts ir piekritusi piešķirt 65 miljonus euro. Turklāt FPAP“commodities” tirgū ir no iespēju līgumiem ieguvis vairākus miljonus euro, kas neapstrīdami ir uzskatāmi par pievienoto vērtību.” Komisija tādēļ konstatē, ka degvielas piegāde zvejniecības uzņēmumiem par cenu, kas ir zemāka nekā parastā tirgus cena, bija iespējama, pateicoties valsts piešķirtajiem avansa maksājumiem un FPAP pašu līdzekļiem, tas ir, tā dalībnieku iemaksu kopsummai un peļņai, kura tika gūta spekulatīvajos darījumos naftas produktu nākotnes līgumu tirgū.

(92)

Tādu pašu dubultu izcelsmi var konstatēt līdzekļiem (valsts līdzekļiem un līdzekļiem, kas tika iegūti FPAP privātajā darbībā), kuri tika izmantoti, lai finansētu kompensācijas, ko izmaksāja zvejniecības uzņēmumiem.

(93)

Kā aprakstīts šā lēmuma 24. apsvērumā, saskaņā ar 2004. gada 12. novembra līgumu un 2005. gada 27. maija līgumu FPAP sedz cenas atšķirību, kas pastāv starp “maksimālo segto cenu” un bāzes indeksa mēneša vidējo cenu attiecīgajā mēnesī, un saskaņā ar 2005. gada 11. oktobra līgumu – cenu atšķirību starp cenu 0,30 euro par litru un mēneša vidējo bāzes cenu attiecīgajā mēnesī, ja tā pārsniedz 0,30 euro par litru.

(94)

Sākotnēji paredzētā “izlīdzināšanas” mehānisma pamatā bija pieņēmums, ka papildu izmaksas, salīdzinot ar bāzes cenu konkrētā periodā, varētu kompensēt ar iemaksām, ko dalībnieki veic periodā, kad cenas ir zemākas. Sistēma tādējādi zināmā mērā sevi finansētu pati. Ģenerālsekretāra Jean-Luc de Feuardent dokumentā, kas jau minēts šā lēmuma 75. apsvērumā, ir teikts, ka “tehniskajā ziņā FPAP varēja noslēgt pirmos iespēju līgumus jau 2004. gada aprīlī; tolaik CECOOMER vajadzības (apmēram 200 miljoni litru) 2005. gadam bija iespējams nosegt par 0,28 centiem par litru par apmēram 4 miljoniem euro”. Tādējādi 2004. gada sākumā FPAP būtu spējis apmierināt relatīvi pieticīgās “dīzeļdegvielas cenu apdrošināšanas” vajadzības, izmantojot pašu līdzekļus. Tādēļ šķiet, ka saskaņā ar sākotnējo koncepciju fonds būtu spējis pats sevi finansēt.

(95)

Tomēr naftas cenas saglabājās ļoti augstā līmenī, un, tā kā pievienošanās FPAP bija kļuvusi par vispārēju parādību, FPAP dalībnieku skaits ļoti ātri un ievērojami pieauga. No tā izriet, ka šīs “dīzeļdegvielas cenu apdrošināšanas” izmaksas ārkārtīgi strauji pieauga un ka tās bija iespējams segt, tikai izmantojot avansa maksājumus, ko valsts piešķīra FPAP.

(96)

Lai novērtētu kredītlīdzekļus, kas FPAP bija nepieciešami, lai segtu “dīzeļdegvielas cenu apdrošināšanas” izmaksas 2005. gadā, var pamatoties uz pieņēmumu, ka līmenis degvielas patēriņam, kuram zvejniecības uzņēmumi prasīja kompensāciju, no 200 miljoniem litru (sk. 94. apsvērumu) varēja būt pieaudzis līdz gandrīz 900 miljoniem litru. Ja ņem vērā gada patēriņa vidējos lielumus, kas izmantoti par pamatu aprēķiniem, kuri veikti 55. un 56. apsvērumā, tad patēriņš 1 000 kuģiem, kuru garums nepārsniedz 12 metrus, būtu 1 000 kuģi 200 tonnas par kuģi jeb 200 000 tonnas, bet kuģiem, kuru garums pārsniedz 12 metrus, tas būtu 1 400 kuģi 480 tonnas par kuģi jeb 672 000 tonnas, kas kopā ir 872 000 tonnas (jeb 872 miljoni litru). Realitātē, kā norādīts 55. apsvērumā, ja ņem vērā, ka kuģi nodarbojas ar zveju nevis 48, bet drīzāk 38 nedēļas gadā, tad patēriņš varētu būt tuvāks 700 000 tonnām (1 000 kuģi ar garumu zem 12 m 158 tonnas jeb 158 000 tonnas, un 1 400 kuģi ar garumu virs 12 m 380 tonnas jeb 532 000 tonnas). Ja pieņem, ka kompensācijas maksimālā summa ir 0,12 euro par litru, kas bija maksimālā summa, kuru piemēroja trešajam avansa maksājumam (19), tad FPAP finansiālās vajadzības tādējādi sasniedza 85 miljonus euro gadā. Ievērojot to apstākli, ka zvejniecības uzņēmumi, iespējams, bija apdrošinājuši tikai daļu no sava degvielas patēriņa, nepieciešamie kredītlīdzekļi varēja būt vēl mazāki, taču to apjoms joprojām ir vairāki desmiti miljoni euro gadā, salīdzinot ar sākotnēji aplēsto summu, proti, 4 miljoni euro 2005. gadā. Tāpēc kļūst skaidrs, ka FPAP nebūtu spējis sniegt nodrošinājumu saviem dalībniekiem, pretī saņemot to iemaksas un neizmantojot ārējus līdzekļus, proti, tos, ko šajā gadījumā piešķīra valsts.

(97)

Šādā kontekstā FPAP ir izmantojis valsts līdzekļus, lai apmierinātu vajadzības pēc šīs “dīzeļdegvielas cenu apdrošināšanas”, un tam bija pienākums tos pārvaldīt pēc iespējas labāk. FPAP naudas līdzekļus tātad veido dalībnieku iemaksas, valsts avansa maksājumi un iespējamā peļņa no tā darbības naftas nākotnes līgumu tirgos. Tā daļa no šiem līdzekļiem, kuru veido valsts avansa maksājumi, neapstrīdami ir uzskatāmi par valsts līdzekļiem. Runājot par peļņu, kas gūta nākotnes līgumu tirgos un kas zvejniecības uzņēmumiem ir ļāvusi sev sagādāt lētāku degvielu, to bija iespējams gūt, tikai pateicoties tam, ka bija valsts līdzekļi, kuri FPAP ļāva veikt finanšu darījumus nākotnes līgumu tirgos. Turklāt, lai gan nav zināmas starp FPAP un CECOMER noslēgto vienošanos konkrētās iezīmes un neviens no Francijas atsūtītajiem dokumentiem par tām neko neļauj secināt, Komisija pieņem, ka kompensācijas, ko maksāja uzņēmumiem, kuri bija fonda dalībnieki, un kas atbilda cenas starpībai, bija mazākas nekā tad, ja CECOMER un zvejnieku kooperatīvi būtu zvejniekiem piegādājuši degvielu, kas būtu pirkta parastajā tirgū, tas ir, bez FPAP darījumiem nākotnes līgumu tirgos. Tādējādi peļņa, kas ar FPAP darījumiem tika gūta nākotnes līgumu tirgū, tika nodota CECOMER, zvejnieku kooperatīvu apgādes kooperatīviem, un, visbeidzot, zvejniecības uzņēmumiem, kuri no šiem kooperatīviem iegādājās degvielu. Praktiskās sekas bez šaubām bija tādas, ka FPAP varēja turpināt maksāt kompensācijas ilgākā laika posmā nekā tad, ja FPAP būtu tikai starpniecības struktūra ar uzdevumu sadalīt 67 miljonus (vai 77 miljonus) euro, ko valsts bija piešķīrusi “dīzeļdegvielas cenu apdrošināšanas” mehānisma aizsegā.

(98)

Tādēļ Komisija uzskata, ka tieši valsts līdzekļu dēļ neatkarīgo no tā, vai tie tika tiešā veidā iemaksāti FPAP naudas līdzekļos vai tika izmantoti, lai gūtu peļņu, kas papildināja fonda naudas līdzekļus, zvejniecības uzņēmumi varēja baudīt finansiālas priekšrocības, no vienas puses, iegūstot iespēju iegādāties degvielu par izdevīgāku cenu un, no otras puses, saņemot kompensācijas maksājumus, kurus aprēķināja atkarībā no bāzes cenas.

(99)

Trīs, iespējams, četri līgumi, kas noslēgti starp valsti un FPAP, paredz, ka avansa maksājumu veidā izmaksāto valsts līdzekļu galīgais mērķis ir daļēji kompensēt zvejniecības uzņēmumiem degvielas izmaksas. Kompensācijas, ko zvejniekiem izmaksā kā starpību starp bāzes cenu un mazumtirdzniecības cenu, papildina zemāka dīzeļdegvielas mazumtirdzniecības cena, kuru prasa piegādātājs, kas visbiežāk ir zvejnieku kooperatīvs.

(100)

FPAP naudas līdzekļi, ko sākotnēji veidoja tā dalībnieku iemaksas, bet vēlāk papildināja pirmais valsts avansa maksājums, tam ļāva veikt darījumus nākotnes līgumu tirgos un gūt tur peļņu, taču šī peļņa nebija pietiekama, lai tas vienlaikus varētu zvejniecības uzņēmumiem apmaiņā pret to iemaksām samaksāt garantēto kompensāciju. Tomēr divi, iespējams, trīs papildu avansa maksājumi tam ļāva turpināt savu darbību, pirms tam nācās pakāpeniski slēgt savas pozīcijas, lai iegūtu skaidras naudas līdzekļus, kuri bija vajadzīgi kompensāciju izmaksai. Komisija norāda, ka lēmumus par darījumiem nākotnes līgumu tirgos pieņēma FPAP priekšsēdētājs. Lēmumu konkrētā īstenošana tika veikta, izmantojot brokerus un specializētas finanšu iestādes (sk. 74. apsvērumu), kam FPAP maksāja atlīdzību, kuras lielumi Komisijai nav zināmi. Taču, lai gan FPAP statūtos ir paredzēts, ka priekšsēdētājam obligāti jāapspriežas ar administratīvo padomi, “lai lemtu par īstenojamajiem seguma projektiem”, valsts šajā administratīvajā padomē nav pārstāvēta. Tādējādi, pat ja FPAP bija vispārējs pienākums “veikt uzskaiti, kas pēc pieprasījuma ļauj noskaidrot avansa maksājuma izlietojumu, kā arī fonda līdzekļu un tēriņu sadalījumu”, valsts nelēma ne par FPAP īstenojamo stratēģiju attiecībā uz iespēju līgumu iegādi, ne par to, cik liela finansiālā kompensācija jāmaksā uzņēmumiem. No tā izriet, kā tika pierādīts 4.1.1.4. punktā, ka, lai gan nav nekādu šaubu, ka atbalstu, kuru veido trīs, iespējams, četri piešķirtie avansa maksājumi, ir saistāms ar valsti, to pašu nevar teikt par papildu priekšrocībām, ko zvejniecības uzņēmumi varēja izmantot, pateicoties, no vienas puses, to iemaksām un, no otras puses, visu fonda naudas līdzekļu pārdomātai pārvaldībai. Ja, pateicoties darījumiem, ko veica nākotnes līgumu tirgū, atbalsts, ko galu galā izmaksāja zvejniekiem, bija lielāks nekā valsts līdzekļi, kurus FPAP bija sākotnēji saņēmis, tad tā atbalsta daļa, kas pārsniedz avansā izmaksāto valsts līdzekļu summu, nav radusies valsts lēmuma rezultātā. Tādējādi pēc Komisijas domām, pat ja no grāmatvedības viedokļa nav iespējams precīzi nošķirt to, kas nāk no valsts līdzekļiem, un to, kas nāk no pašu līdzekļiem, jo, lai veiktu darījumus naftas nākotnes līgumu tirgū un lai maksātu kompensācijas, tika izmantoti visi naudas līdzekļi, tās priekšrocības, kas atbilst starpībai starp atbalsta kopsummu, kuru izmantoja zvejniecības uzņēmumi, un to avansa maksājumu kopsummu, ko zvejniecības uzņēmumiem piešķīra valsts, nav saistāms ar valsti.

(101)

Komisija uzskata, ka atvieglojumi, ko zvejniecības uzņēmumi, kas ir FPAP dalībnieki, saņem attiecībā uz saviem degvielas izdevumiem, ir noteikta priekšrocība par labu šiem uzņēmumiem, jo tikai tie var izmantot šos atvieglojumus. To stāvoklis pastiprinās, salīdzinot ar citu stāvokli, kāds ir citiem uzņēmumiem, kuri ar tiem konkurē Kopienas tirgū, neatkarīgi no tā, vai tie ir zvejniecības uzņēmumi vai uzņēmumi no citām saimnieciskās darbības nozarēm, kuri ir ieinteresēti samazināt tās savas ražošanas izmaksas, kas saistītas ar izdevumiem par degvielu. Turklāt, tā kā šis seguma mehānisms ir paredzēts tikai un vienīgi zvejniecības uzņēmumiem, priekšrocības, kas šādā veidā piešķirtas šiem uzņēmumiem, ir jāanalizē kā nozares priekšrocības, kuras nav pieejamas pārējām nozarēm. Taču ikviens atbalsta veids, kas rada priekšrocības kādai konkrētai nozarei, rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus (sk. Komisijas 2006. gada 8. februāra Lēmumu 2006/269/EK par nodokļu atbrīvojumiem attiecībā uz profesionāliem zvejniekiem (Zviedrija) (20), 31. un 35. apsvērums).

(102)

Francija iebilst, ka šis atbalsts nerada priekšrocības uzņēmumiem, kas ir FPAP dalībnieki, jo “pievienošanās FPAP ir brīvprātīga un tam var pievienoties visi zvejniecības uzņēmumi, ja vien tie veic attiecīgās iemaksas”. MQA piebilst, ka pievienošanās fondam ir iespējama “neatkarīgi no ieinteresēto saņēmēju struktūras vai valstspiederības”. FPAP precizē, ka “uzņēmumi, kas ir FPAP dalībnieki, pieder gan Francijas akcionāriem, gan Spānijas un Nīderlandes akcionāriem”.

(103)

Komisija atbildot norāda, ka FPAP var pievienoties tikai tie zvejniecības uzņēmumi, kuru kuģi ir reģistrēti Francijas kontinentālās daļas teritorijā vai aizjūras departamentos. Tāpēc uzņēmumi, kuru kapitāla daļas pieder akcionāriem no Nīderlandes vai Spānijas, bet kuriem pieder Francijas kuģi, tiešām var pievienoties FPAP; nav šaubu, ka tas tā ir to kuģu gadījumā, kurus Francija un FPAP ir pieminējuši savās atbildēs. Taču citi Kopienas kuģi tam nevar pievienoties.

(104)

Visi uzņēmumi, kas saņem FPAP maksāto kompensāciju, Kopienas tirgū konkurē ar uzņēmumiem, kuru kuģiem ir citu dalībvalstu karogi un kuri arī ir ieinteresēti samazināt savas ražošanas izmaksas, kas saistītas ar izdevumiem par degvielu, bet kuru rīcībā nav tāda veida kompensācijas sistēmas kā tā, ko ieviesis FPAP. Šā iemesla dēļ priekšrocības, ko izmanto zvejniecības uzņēmumi, kuri ir fonda dalībnieki, vai tie uzņēmumi, kuri tam vēl nav pievienojušies, bet kas to var izdarīt, tas ir, visi uzņēmumi, kuru kuģiem ir Francijas karogs, ir nepārprotami uzskatāmas par konkurences izkropļojumu.

(105)

FPAP arī uzskata, ka konkurences izkropļošanas faktori ir meklējami kaut kur citur. Atsaucoties uz to, ka pastāv ievērojamas papildu izmaksas, kam pēc tā domām nav ekonomiska pamatojuma, piemēram, izmaksas, ko rada zvejas flotes daudzgadu vadības plānu pārvaldība, proti, šīs flotes kopējās kapacitātes pārvaldība, vai arī izmaksas, kas saistītas ar “ražošanas tiesību” pārvaldību, FPAP cita starpā norāda, ka “Ar valstu “politiku” saistītās “tiesības” (…) ir patiesais konkurenci izkropļojošais faktors [un] šīs tiesības lielā mērā ir ārpus ekonomikas jomas”.

(106)

Komisija šajā saistībā norāda, ka šīs izmaksas neatkarīgi no tā, vai Francijā tās ir augstākas vai zemākas nekā izmaksas, kas pastāv pārējās dalībvalstīs, rodas to ierobežojumu dēļ, kuri ir saistīti ar tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru šodien tiek veikta zvejas darbība. Savā 2007. gada 26. februāra paziņojumā (21) par tiesībpamatotas pārvaldības instrumentiem zivsaimniecībā Komisija atgādina, ka Kopienas zvejniecības nozarei raksturīga liela pārvaldības instrumentu un mehānismu daudzveidība un ka līdzīgas situācijas dažādās dalībvalstīs dažreiz tiek risinātas ļoti atšķirīgā veidā. No tā izriet, ka zvejas tiesību pirkšana un pārdošana dažās dalībvalstīs ir parasta prakse – gan jau izveidojušos tirgos, gan netiešā veidā. FPAP minētās izmaksas ir izmaksas, ar ko saskaras flotes dažādajās dalībvalstīs, un tās atbilst zvejniecības nozares ekonomiskajai attīstībai. Tās rada to pārvaldības pasākumu īstenošana valsts līmenī, kuri ir nepieciešami zvejniecības kopējās politikas dēļ. Šī īstenošana neattaisno to, ka kādā konkrētā dalībvalstī tiek ieviests īpašs atbalsts. Šī iemesla dēļ pretēji tam, ko apgalvo FPAP, konkurences izkropļošana nav jāvērtē “attiecīgā tirgus” robežās, piemēram, “reģionālā mikrotirgū”, ko tas ir pieminējis, taču, kā paredzēts Līgumā, visā kopējā tirgū. Tādēļ, ja FPAP atbalsta sekas ir tādas, ka tas atvieglo zvejniecības saglabāšanu reģionālā līmenī un aizsargā resursus, novēršot to, ka tāljūras kuģi pievēršas tuvākiem resursiem vai ka traleri sāk meklēt specifiskākas zvejas zonas, kā norāda FPAP, tad tas pilnībā atbilst atbalstam, kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, un tātad ir uzskatāms par valsts atbalstu.

(107)

Tādējādi visu iepriekš minēto iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka valsts sniegtie līdzekļi, kurus ar FPAP starpniecību izmantojuši zvejniecības uzņēmumi, rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus.

(108)

FPAP apstrīd to, ka atbalsts, kas piešķirts zvejniecības uzņēmumiem, kuri ir apvienības dalībnieki, ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. FPAP norāda, ka šie uzņēmumi savu darbību veic “tirgū, kas nekādā gadījumā nav vienots, bet kura pamatā drīzāk ir reģionālo mikrotirgu mozaīka”.

(109)

Komisija atbildot konstatē, ka kopējā vērtība zvejniecības un akvakultūras produktiem, ko Francija eksportē uz pārējo pasauli, 2005. gadā bija 1 290 miljoni euro, un 80 % no šiem produktiem tika eksportēti uz Eiropas Savienības dalībvalstīm. Savukārt kopējā vērtība šīs kategorijas produktu importam Francijā 2005. gadā bija 3 693 miljoni euro, un atkarībā no dažādiem avotiem 40 līdz 60 % no šiem produktiem tika ievesti no Eiropas Savienības dalībvalstīm (22). Salīdzinājumam, Francijas produkcijas kopējā vērtība bija 1 868 miljoni euro. Tādēļ, pat neveicot ārkārtīgi sīku ekonomisko analīzi ar konkrētiem skaitļiem (23), ir skaidrs, ka neatkarīgi no tā, kā mainās katras sugas cenas, ko katru dienu konstatē Francijas vai Eiropas ostās, zvejniecības un akvakultūras tirdzniecības apjoms starp Franciju un pārējo Eiropu lielā mērā ir par labu Francijas bilancei. Pasākumiem, kuru mērķis ir veicināt ievērojama skaita Francijas zvejniecības uzņēmumu (vairāk nekā 30 % no visas flotes) darbību, samazinot to ražošanas izmaksas, katrā ziņā ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm zvejniecības jomā.

(110)

Tāpēc ir skaidrs, ka priekšrocības, ko zvejniecības uzņēmumi saņēmuši tādēļ, ka tiek segta daļa no to ražošanas izmaksām, ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(111)

Četri nosacījumi, kas nepieciešami, lai varētu konstatēt valsts atbalsta esību, ir izpildīti tikai daļēji. Priekšrocības, ko saņēmuši zvejniecības uzņēmumi, tiešām ir saistītas ar valsts līdzekļu izmantošanu, tās rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, un tās ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. Taču ar valsti tās ir saistāmas tikai atbilstoši avansa maksājumu summai, ciktāl šie maksājumi ir tikai daļa no FPAP naudas līdzekļiem un ciktāl valsts nav iejaukusies izvēlē, ko FPAP veicis, lai gūtu peļņu no tā rīcībā nodotajiem līdzekļiem. Tādēļ to, ka pastāv valsts atbalsts EK līguma 87. panta nozīmē, Komisija var secināt tikai atbilstoši sniegto valsts līdzekļu apjomam, tas ir, 77 miljonu euro apmērā.

(112)

Visbeidzot, Komisija norāda, ka Francijas iestādes, neraugoties uz to 2005. gada 7. oktobra un 2006. gada 21. aprīļa atbildi, patiesībā neapstrīd Komisijas secinājumus par valsts atbalsta esību. Kad Nacionālā Asambleja izskatīja 2007. gada finanšu likuma projektu, lauksaimniecības un zvejniecības ministrs uz jautājumu par FPAP nākotni atbildēja: “FPAP darbojas kopš 2004. gada 1. novembra, taču Eiropas Komisija to cieši uzrauga, jo runa ir par valsts atbalstu.” (24).

(113)

Saskaņā ar Līguma 87. panta 2. un 3. punktu dažas atbalsta kategorijas tiek uzskatītas vai var tikt uzskatītas par saderīgām ar kopējo tirgu.

(114)

Komisija norāda, ka šis atbalsts neatbilst nevienam no Līguma 87. panta 2. punktā paredzētajiem gadījumiem.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija uzskata, ka attiecīgais valsts atbalsts, ko saņēmuši zvejniecības uzņēmumi, nav saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

(115)

Šo atbalstu arī nevar uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu, pamatojoties uz Līguma 87. panta 3. punktu un tajā paredzētajiem dažādajiem gadījumiem.

(116)

No visiem šiem apstākļiem izriet, ka valsts atbalsts, kas zvejniecības uzņēmumiem piešķirts degvielas izdevumu atvieglojumiem, neatbilst nevienam no izņēmumiem, kuri paredzēti Līguma 87. pantā.

(117)

Tā kā runa ir par atbalstu zvejniecības uzņēmumiem, tas ir arī jāanalizē, ņemot vērā pamatnostādnes valsts atbalsta izskatīšanai zivsaimniecībā un akvakultūrā (turpmāk tekstā – pamatnostādnes).

(118)

Šā atbalsta mērķis ir samazināt zvejniecības uzņēmumu ražošanas izmaksas. Tam piemīt darbības atbalsta iezīmes.

(119)

Komisija vispirms atgādina, ka saskaņā ar šo pamatnostādņu 3.5. punktu “valsts atbalsts nedrīkst būt aizsardzības pasākums – tam jāsekmē zvejniecības produktu ražošanas un tirdzniecības racionalizācija un efektivitāte. Ikvienam šāda veida atbalstam jāveicina ilgtspējīgi uzlabojumi, lai nozare attīstītos, pamatojoties vienīgi uz peļņu tirgū.”

(120)

Taču, kā teikts šā lēmuma 115. apsvēruma c) apakšpunktā, ar degvielu saistīto izdevumu atvieglojumi nav paredzēti, lai panāktu ilgtspējīgu zvejniecību saskaņā ar kopējās zvejniecības politikas mērķiem, bet gan lai nodrošinātu zvejniecības uzņēmumu nemainīgu darbību. Šā iemesla dēļ Komisija uzskata, ka šim atbalstam katrā ziņā piemīt pamatnostādņu 3.5. punktā minētais aizsargājošais raksturs un ka to tāpēc nevar uzskatīt par saderīgu ar pamatnostādnēs noteikto principu.

(121)

Protams, Francija savās atbildēs, ko tā sniedza pēc oficiālās jzmeklēšanas procedūras uzsākšanas, norādīja, ka “ar FPAP darbībām tika priekšlaikus īstenoti lietderīgi pasākumi, ko glābšanas un pārstrukturēšanas plāni, kad tie būtu pieņemti, tikai ilustrētu un apstiprinātu”. Tomēr Francija tikai daudz vēlāk, proti, 2008. gada janvārī, informēja Komisiju par to, ka tiek īstenoti pasākumi, kas raksturoti kā atbalsta pasākumi zvejniecības uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai un ko Komisija reģistrējusi ar numuru NN 09/2008, un kas pašlaik tiek analizēti. Šādā gadījumā, pat ja pieņemtu Francijas argumentu, ka ar FPAP darbībām zināmā mērā tika priekšlaikus veikti šie atbalsta pasākumi uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai, tas nekādā veidā neietekmētu to saderīgumu ar kopējo tirgu, jo pastāv būtiskas atšķirības starp FPAP īstenotajiem pasākumiem un nosacījumiem, kuriem jāatbilst atbalsta režīmiem uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai un kuri aprakstīti Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (26). Pretēji tam, kas noteikts minētajās pamatnostādnēs, atbalsts, ko sniedza ar FPAP darbībām, tika vienādi piešķirts visiem zvejniecības uzņēmumiem, nevis tikai tiem, kas nonākuši grūtībās. No otras puses, atbalsts uzņēmumu glābšanai nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus un tam jāizpaužas kā atmaksājamam aizdevumam vai galvojumam; savukārt atbalsts pārstrukturēšanai jāpiešķir saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem un uz ierobežotu termiņu. Taču atbalsts, ko Francija piešķīrusi ar FPAP starpniecību, neatbilst nevienam no paredzētajiem nosacījumiem: zvejniecības uzņēmumi šo atbalstu izmanto kopš 2004. gada, tas netiek piešķirts aizdevuma vai galvojuma veidā, un nav paredzēta tā atmaksāšana saistībā ar konkrētu pārstrukturēšanas plānu.

(122)

FPAP arī uzskata, ka piešķirto atbalstu attaisno tas apstāklis, ka patiesībā tas ir atbalsts algoto darbinieku ienākumiem. FPAP šajā saistībā raksta: “FPAP ir izveidots kā “riska novēršanas grupējums”, lai 2 500 uzņēmumiem, kas ir tā dalībnieki, izveidotu juridisku aizsardzības instrumentu Francijas likuma … nozīmē. Šajā ziņā atbalsts algoto darbinieku ienākumiem, kas iekļauts pārstrukturēšanas plānā, ir atļauts. Tas nekādā veidā neietekmē konkurences noteikumus. Tieši otrādi, tas ir saistīts ar tiem Kopienas principiem, kuri darbiniekiem garantē pienācīgu minimālo ienākumu līmeni.”FPAP turpina, norādot, ka tās sistēmas dēļ, kas paredz, ka jūrniekiem, kuri veido kuģa komandu, algas maksā atkarībā no peļņas, sekas būtu tādas, ka zvejniecības uzņēmumu algotajiem darbiniekiem tiktu atņemta viņu alga vai viņi pat paliktu parādā kuģu īpašniekiem. Visbeidzot, tas precizē, ka 25 no 65 miljoniem no valsts piešķirto avansa maksājumu summas “tiešā veidā attiecās uz avansa maksājumiem darbiniekiem un ir jāanalizē kā tieša sociāla darbība”. MQA piebilst: “Ja aizņēmumus uzskata par atbalstu peļņai nevis pašam FPAP, bet zvejniecības uzņēmumiem, kas ir tā dalībnieki, tad runa tiešām būtu par sociālo atbalstu. Šādā veidā sniegtā finansiālā palīdzība faktiski būtu tiešā veidā saistīta ar atalgojumu jūrniekiem.”

(123)

Par šiem apgalvojumiem Komisija vēlas izteikt vairākus komentārus:

(124)

MQA uzskata, ka runa varētu būt arī par sociālekonomiskiem pasākumiem: “pamatnostādnēs (…) tiek uzskatīts, ka sociālekonomiskus pasākumus var atzīt par saderīgiem. Šajā lietā FPAP ir pilnībā pārredzams, un pasākumiem, ko Komisija atzinusi par atbalstu, ir acīmredzams sociālekonomisks raksturs.”

(125)

Komisija konstatē, ka MQA nesniedz neko tādu, kas attiecīgo atbalstu ļautu izskatīt, ņemot vērā pamatnostādņu 4.5. punktu, kurā paredzēts, ka, izvērtējot katru gadījumu individuāli, par saderīgu ar kopējo tirgu var uzskatīt darba ņēmējiem sniegtu tiešu atbalstu, kas atbilst sociālekonomiskiem pasākumiem. Minētajā punktā ir precizēts, ka to var uzskatīt par saderīgu tikai tad, ja “ja tā ir daļa no sociālekonomiska rakstura atbalsta pasākumiem, ar ko kompensē ienākumu zaudējumus, kuri radušies saistībā ar jaudas koriģēšanas pasākumiem, kas pieņemti atbilstoši Regulas (EK) Nr. 2371/2002 11. panta 1. punktam” (Padomes 2002. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (32). Taču FPAP izveide nav saistīta ar kopīgu plānu, par kuru lēmums pieņemts saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2371/2002, lai pielāgotu zvejas jaudu. Tāpēc ar MQA izvirzīto argumentu nekādā veidā nevar pamatot šo darbības atbalsta piešķiršanu.

(126)

MQA arī norāda, ka nav pareizi apgalvot, ka atbalsts tika piešķirts bez jebkādiem nosacījumiem. MQA apgalvo, ka “valsts, lai piešķirtu šos aizdevumus, prasīja FPAP uzrādīt dažādus attaisnojošos dokumentus, kuriem jāpierāda, ka fonds tiek stingri pārvaldīts un ka fonds un tā dalībnieki ir apņēmušies īstenot ilgtspējīgus risinājumus jaunajiem ražošanas apstākļiem zvejniecības nozarē”. MQA uzsver šo prasību par pārredzamu uzskaiti un valsts lēmumu pieprasīt, ka tiek īstenota starpministriju apsekojuma misija.

(127)

Komisija šo pārredzamības un kontroles prasību ņem vērā, vienlaikus norādot, ka tā ir elementāra prasība, jo runa ir par iejaukšanos, ko finansē no valsts līdzekļiem. Tā tomēr pauž nožēlu, ka šādā pārredzamības kontekstā Francijas iestādes, neraugoties uz pieprasījumiem, kas tika izteikti procedūras laikā, tai nav nosūtījušas detalizētu informāciju, kurā būtu iekļauti skaitļi par fonda darbību. Komisija visbeidzot konstatē, ka tā nav tikusi informēta ne par MQA minēto apsekojuma misiju, ne a fortiori par šīs misijas secinājumiem, ko Francijas iestādes pieprasīja uz 2005. gada novembra vidu.

(128)

Tādēļ Komisija uzskata, ka valsts piešķirtais atbalsts katrā ziņā ir iekļaujams darbības atbalsta kategorijā, kas minēts pamatnostādņu 3.7. punktā, kurā teikts: “Valsts atbalsts, kas piešķirts, saņēmējam neuzliekot saistības attiecībā uz kopējās zivsaimniecības politikas mērķu sasniegšanu, un kas paredzēts uzņēmuma stāvokļa uzlabošanai un likviditātes palielināšanai (…), kā darbības atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu”. Šie avansa maksājumi tātad nav saderīgi ar kopējo tirgu.

(129)

Komisija konstatē, ka Francija, pārkāpjot Līguma 88. panta 3. punktu, ir nelikumīgi veikusi dažādus atbalsta pasākumus, kas minēti šajā lēmumā.

(130)

Pamatojoties uz šā lēmuma 4.1. daļā veikto analīzi, Komisija uzskata, ka FPAP naudas līdzekļu palielināšana, piešķirot trīs vai, iespējams, četrus avansa maksājumus par kopējo summu 65 vai, iespējams, 77 miljonu euro apmērā, ir uzskatāma par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar Līguma 87. panta 2. un 3. punktu. Tā kā neviena kredītiestāde nebūtu piešķīrusi tāda veida avansa maksājumus kā tie, kurus piešķīra FPAP, un tā kā saskaņā ar pieejamo informāciju šie avansa maksājumi nav atmaksāti, šie maksājumi ir pārtapuši par tiešām subsīdijām (sk. 67. apsvērumu) un tātad par valsts atbalstu attiecīgās summas apmērā.

(131)

Pamatojoties uz šā lēmuma 4.2. punktā veikto analīzi, Komisija uzskata, ka atbalsts, kas avansa maksājumu veidā piešķirts FPAP un kas zvejniecības uzņēmumiem ļāva pirkt degvielu par izdevīgāku cenu un saņemt kompensējošus maksājumus saistībā ar dīzeļdegvielas cenu apdrošināšanu, ir uzskatāms par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar Līguma 87. panta 2. un 3. punktu.

(132)

Francijas sniegtā valsts atbalsta summa ir 65 miljoni euro vai 77 miljoni euro, ja ir bijis ceturtais līgums. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu, ja nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja. Šis mērķis ir sasniegts tad, kad attiecīgo atbalstu, kam attiecīgā gadījumā pieskaitīta kavējuma nauda, saņēmēji vai, citiem vārdiem, uzņēmēji, kas to faktiski izmantojuši, ir atmaksājuši (33). Tātad atgūšanas mērķis būs sasniegts tad, kad tiks atmaksāta summa 65 vai 77 miljonu euro apmērā.

(133)

Lai noteiktu, kāda summa jāatgūst no FPAP un kāda – no zvejniecības uzņēmumiem, ir jāņem vērā tas, ka FPAP, vienlaikus rīkojoties arī kā uzņēmējs nākotnes līgumu tirgos, zvejniecības uzņēmumiem piešķīra kompensācijas saistībā ar dīzeļdegvielas cenu apdrošināšanas sistēmu, ko tas bija izveidojis, un piegādāja tiem degvielu par izdevīgu cenu. Analīze, kas šajā lēmumā veikta par šīs īpašās sistēmas vispārējiem saimnieciskajiem aspektiem, liecina, ka FPAP savu uzdevumu ir izpildījis, pakāpeniski nododot tālāk valsts piešķirto atbalstu. Šā iemesla dēļ atbalsts, kas jāatgūst no FPAP, ir tā daļa no 65 vai 77 miljoniem euro, kas netika nodota zvejniecības uzņēmumiem, bet tas atbalsts, kas jāatgūst no zvejniecības uzņēmumiem, ir tā daļa, kas tiem tika nodota.

(134)

Komisijai nav zināms, kādu summu FPAP faktiski pārskait zvejniecības uzņēmumiem. Komisija šajā saistībā norāda, ka, neraugoties uz Francijai adresēto rīkojumu sniegt visu nepieciešamo informāciju par FPAP darbību, tā nav darījusi zināmu ne šā fonda naudas līdzekļu izmantošanas veidu, ne tā uzskaiti. Tā kā šādas informācijas nav un lai ņemtu vērā Tiesas judikatūru (34), Komisija uzskata, ka ir lietderīgi sniegt dažas norādes par metodiku atgūstamā atbalsta summas noteikšanai.

(135)

Nosakot šīs vadlīnijas, Komisija ņēma vērā to, ka saskaņā ar attiecīgajiem līgumiem FPAP ir pienākums veikt grāmatvedības uzskaiti, kas ļauj noskaidrot avansa maksājumu izlietojumu, kā arī ienākumu un izdevumu sadalījumu, un ka tas ir uzņēmies saistības saglabāt uzskaites dokumentus 10 gadus un tos pēc vienkārša pieprasījuma nodot dažādu valsts struktūru rīcībā (sk. 27. apsvērumu). Pamatojoties uz šīm norādēm, iestādes vai struktūras, kam būs uzdots piemērot šo atgūšanas lēmumu, varēs noskaidrot FPAP naudas līdzekļu apriti, kā arī šo naudas līdzekļu stāvokli laikā, kad šis lēmums būs jāpilda. Turklāt, tā kā zvejniecības uzņēmumu grāmatvedības uzskaiti parasti veic pārvaldības grupējumi, kas pieder Amatierzvejas pārvaldības centram, kurš ir pārstāvēts FPAP valdē, kompensācijas, ko izmaksāja FPAP, var konstatēt arī pēc attiecīgo uzņēmumu grāmatvedības datiem.

(136)

Nesaderīgā atbalsta summa, kas jāatgūst no FPAP, ir tā valsts atbalsta daļa, kura netika nodota zvejniecības uzņēmumiem, tas ir, tā avansa maksājumu summa, ko izmantoja FPAP darbības finansēšanai, kā arī tā šo maksājumu summa, ko tas ir saglabājis savā kasē. Iestāde, kura nodarbosies ar līdzekļu atgūšanu, kopējo darbības izdevumu summu varēs noskaidrot no FPAP uzskaites. Tā kā naudai ir atvietojams raksturs un tās izcelsmi nav iespējams noskaidrot atkarībā no tās izlietojuma, Komisija uzskata, ka tā valsts avansa maksājumu daļa, ar ko tika finansēti šie darbības izdevumi, atbilst šo izdevumu kopsummai, kas reizināta ar attiecību starp šiem avansa maksājumiem un šo avansa maksājumu un FPAP pašu līdzekļu summu (dalībnieku iemaksas). Tādā pašā veidā kasē saglabāto avansa maksājumu summu var noteikt, kasē atlikušo summu reizinot ar to pašu attiecības koeficientu.

(137)

Kā norādīts iepriekš, atbalsts, kas jāatgūst no visiem zvejniecības uzņēmumiem, atbilst avansa maksājumiem 66 vai 77 miljonu euro apmērā, no kā atņem summu, kas jāatgūst no FPAP saskaņā ar 136. apsvērumā minētajām norādēm. Savukārt attiecībā uz valsts atbalstu, kas jāatgūst no katra no šiem uzņēmumiem, jāņem vērā tas, ka no grāmatvedības viedokļa nav iespējams nošķirt atbalstu, kas atzīstams par valsts atbalstu, un atbalstu, kas nav saistāms ar valsti (sk. šā lēmuma 4.2.1.2. punktu).

(138)

Komisija uzskata, ka valsts atbalstu, kas jāatgūst no katra uzņēmuma, var aprēķināt, pamatojoties uz kompensāciju, ko katrs uzņēmums saņēmis saistībā ar dīzeļdegvielas cenu apdrošināšanu.

(139)

Pieņemot šo kompensāciju par aprēķina pamatu, Komisija neņem vērā atbilstošās subsīdijas, kas izpaudās ietaupījumos, kurus katrs uzņēmums ieguva, pērkot degvielu par cenu, kas bija mazāka par tirgus cenu. Komisija uzskata, ka tā rīkoties ir pamatoti, jo uzņēmumi, kas izmantojuši izdevīgas cenas degvielas iegādei, ir tie paši uzņēmumi, kas saņēmuši kompensācijas saistībā ar dīzeļdegvielas cenu apdrošināšanu, turklāt tas noticis pilnībā līdzīgās proporcijās tādēļ, ka jo vairāk kāds uzņēmums pirka degvielu par izdevīgāku cenu, jo lielākas kompensācijas tas saņēma, un otrādi. Izvēloties šādu pamatu, starp attiecīgajiem uzņēmumiem netiks ieviesta neatbilstība attiecībā uz atmaksāšanas pienākumiem, ko tiem piemēros. Turklāt Komisija piebilst, ka gadījumā, ja par aprēķina pamatu izmantotu atbilstošās subsīdijas, tad šajā sakarībā par katru degvielas iegādes darījumu, kas būtu veikts laikā, kad FPAP veica darbību naftas nākotnes līgumu tirgos, būtu jāaprēķina starpība starp izdevumiem, ko radītu pirkums par attiecīgās dienas cenu, un izmaksām, par ko kooperatīvs faktiski izrakstīja rēķinu pēc tam, kad bija noteicis, kāda būtu attiecīgās dienas cena, kas piemērojama nopirktajai degvielai piegādes vietā. Šādu metodi būtu grūtāk izmantot. Šā iemesla dēļ Komisija uzskata par piemērotāku ieteikt tādu aprēķina pamatu, kas atvieglos to iestāžu un struktūru uzdevumu, kurām būs jāizpilda šis atgūšanas lēmums.

(140)

Tādēļ Komisija uzskata, ka valsts atbalstu, kas jāatgūst no katra uzņēmuma, var aprēķināt, pamatojoties uz kompensāciju, ko katrs uzņēmums saņēmis saistībā ar dīzeļdegvielas cenu apdrošināšanu. Atgūstamais valsts atbalsts jāaprēķina, šai kompensācijai piemērojot procentuālu lielumu, kas atbilst attiecībai starp valsts atbalsta kopsummu, kas jāatgūst no zvejniecības uzņēmumiem, un to kompensāciju kopsummu, ko FPAP zvejniecības uzņēmumiem izmaksāja saistībā ar dīzeļdegvielas cenu apdrošināšanu.

(141)

Tādēļ summa, kas jāatgūst no katra zvejniecības uzņēmuma, ir jāaprēķina pēc šādām formulām:

kur:

(142)

Šajā formulā tiek ņemts vērā pieņēmums, ka FPAP nākotnes līgumu tirgū ir guvis peļņu, kas pēc tam ir pilnībā nodota zvejniecības uzņēmumiem. Kā aprakstīts šajā lēmumā, tas ir visticamākais gadījums. Taču jāparedz arī tāds teorētisks gadījums, kurā FPAP būtu piedzīvojis zaudējumus nākotnes līgumu tirgū, kā rezultātā zvejniecības uzņēmumi būtu saņēmuši tādu kompensāciju kopsummu, kas ir mazāka par avansa maksājumu summu, no kuras atņemta summa, kas jāatgūst no FPAP. Šādā gadījumā dalījums (avansi – R*FPAP)/kopā I kopumā būtu lielāks par 1, jo īpaši tad, ja summa “R*FPAP” ir neliela; iepriekš minētas formulas piemērošanai tad būtu tāds iznākums, ka kopsumma, kas jāatgūst no zvejniecības uzņēmumiem būtu lielāka nekā summa, ko tie saņēmuši. Šā iemesla dēļ šajā īpašajā gadījumā ir jāparedz, ka summa, kas jāatgūst no katra uzņēmuma, atbilst kompensācijas summai, ko katrs no šiem uzņēmumiem saņēmis saistībā ar “dīzeļdegvielas cenu apdrošināšanu”. Šādā gadījumā starpība starp valsts avansa maksājumiem un kompensācijām, kas izmaksātas zvejniecības uzņēmumiem, būtu jāatgūst no FPAP, kurš šo starpību faktiski būtu iztērējis.

(143)

Valsts atbalstu, ko saņēmuši zvejniecības uzņēmumi, var neatgūt, ja dienā, kad tos piešķīra, tie atbilda nosacījumiem, kas paredzēti Regulā (EK) Nr. 1860/2004, vai nosacījumiem, kas paredzēti Regulā (EK) Nr. 875/2007 par de minimis atbalstu,

a)

kopējo summu (pamatsumma un procenti), kas jāatgūst no FPAP;

b)

sīku aprakstu par pasākumiem, kas jau veikti un paredzēti, lai izpildītu šo lēmumu;

c)

dokumentus, kas apliecina, ka FPAP ir pieprasīts atmaksāt atbalsta summu.

a)

to zvejniecības uzņēmumu sarakstu, kas saņēmuši 2. pantā minēto atbalstu, un kopsummu, ko saņēmis katrs no tiem;

b)

kopējo summu (pamatsumma un procenti), kas jāatgūst no katra saņēmēja;

c)

sīku aprakstu par pasākumiem, kas jau veikti un paredzēti, lai izpildītu šo lēmumu;

d)

dokumentus, kas apliecina, ka saņēmējiem ir pieprasīts atmaksāt atbalsta summu.