7.3.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 63/16

(1)

Francija 2005. gada 21. decembrī Komisijai iesniedza La Poste piesaistīto valsts ierēdņu pensiju finansēšanas veida reformas projekta uzmetumu.

(2)

Francija 2006. gada 2. martā pa e-pastu nosūtīja reformas paziņojuma projektu. Pirms paziņojuma iesniegšanas 2006. gada 29. martā notika tikšanās, kuras laikā Komisija uzsvēra, ka paziņojuma projekts ir lielā mērā nepilnīgs, un norādīja uz trūkstošajiem elementiem. Francija 2006. gada 7. aprīlī Komisijai iesniedza daļu no šīs informācijas.

(3)

Francija 2006. gada 23. jūnijā saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu Komisijai paziņoja par La Poste piesaistīto valsts ierēdņu pensiju finansēšanas veida reformu (turpmāk tekstā – “reforma”), norādot, ka tā uzskata, ka paziņojumā aprakstītā reforma neietver valsts atbalstu Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē.

(4)

Komisija 2006. gada 20. jūlijā Francijai nosūtīja lūgumu sniegt papildu informāciju gan par paziņoto reformu, gan par iespējamu kompensējošu atbalstu, kas La Poste varētu būt bijis piešķirts iepriekš. Francija savu atbildi nosūtīja 2006. gada 17. augustā.

(5)

Komisija ar 2006. gada 12. oktobra vēstuli informēja Franciju par lēmumu sākt Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz pasākumiem, kas saistīti ar La Poste piesaistīto valsts ierēdņu pensiju finansēšanas veida reformu.

(6)

Francija savus apsvērumus iesniedza ar 2006. gada 14. decembra vēstuli.

(7)

Komisijas lēmums sākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (2). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt apsvērumus par attiecīgajiem pasākumiem.

(8)

Komisija apsvērumus saņēma no […] (3) un pārsūtīja tos Francijai. Francijas attiecīgos komentārus Komisija saņēma 2007. gada 27. februārī.

(9)

Komisija 2007. gada 12. martā un 2007. gada 30. maijā Francijai nosūtīja papildu jautājumus. Francijas atbildes Komisija saņēma attiecīgi 2007. gada 27. aprīlī un 2007. gada 8. jūnijā.

(10)

Kopienas politikas mērķis pasta nozarē ir pabeigt pasta pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi un ar piemērota tiesiskā regulējuma palīdzību nodrošināt, ka visi Kopienas iedzīvotāji visā Kopienas teritorijā var saņemt efektīvus, uzticamus un kvalitatīvus pasta pakalpojumus par pieņemamām cenām. Ņemot vērā pasta pakalpojumu nozīmi gan ekonomikas izaugsmē, gan Kopienas sociālajā kohēzijā un labklājībā, šī nozare uzskatāma par vienu no prioritārajām Kopienas darbības jomām.

(11)

Šie Kopienas mērķi attiecībā uz pasta pakalpojumiem tika iekļauti Kopienas tiesībās ar pasta pakalpojumu pamatdirektīvu, t. i., Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/67/EK par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (4), ar kuru tika izveidots pilnīgs Kopienas pasta pakalpojumu tiesiskais regulējums.

(12)

Direktīvā 97/67/EK, kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2002/39/EK (5), ir noteikti turpmākie tirgus pakāpeniskās un kontrolētās atvēršanas posmi un vēl vairāk ierobežots to pasta pakalpojumu loks, kurus var rezervēt. Saskaņā ar Direktīvu 97/67/EK dalībvalstis konkurences noteikumus var nepiemērot šādai korespondencei:

(13)

Komisija 2006. gada oktobrī iesniedza priekšlikumu (6) par Kopienas pasta tirgu pilnīgu atvēršanu konkurencei līdz 2009. gadam, ievērojot Direktīvā 97/67/EK noteikto termiņu.

(14)

Francijā vispārējie pasta pakalpojumi ir definēti kā nozares rezervētie pakalpojumi (valsts iekšējā un starptautiskā korespondence, tostarp tiešais pasts, ievērojot Direktīvā 97/67/EK noteiktos masas/cenas ierobežojumus) un valsts un starptautiskā līmenī piedāvāti paku, kuru masa nepārsniedz 20 kg, vietējo un starptautisko sūtījumu pakalpojumi, preses, ierakstīto sūtījumu, apdrošināto sūtījumu un atpakaļsūtīšanas pakalpojumi.

(15)

Viena no Francijas tirgus iezīmēm ir ievērojamā konkurence “augšupējo” pakalpojumu jomā (piemēram, worksharing). Attiecībā uz “lejupējiem” pakalpojumiem konkurence avīžu jomas uzņēmēju darbības rezultātā īpaši attīstās gan neadresēto, gan adresēto sūtījumu jomā. Attiecībā uz liela apjoma sūtījumiem vietējie uzņēmēji aktīvi darbojas lielajās pilsētās, to sūtījumu jomā, kuru masa pārsniedz 50 g. Visbeidzot, ekspressūtījumu un paku (parcels) tirgi ir liberalizēti, un tajos iekšzemes un starptautiskie uzņēmēji konkurē savā starpā (7).

(16)

Ar Francijas 1990. gada 2. jūlija Likumu Nr. 90-568 par pasta un telekomunikāciju sabiedrisko pakalpojumu organizāciju (turpmāk tekstā – “1990. gada likums”) kādreizējā telekomunikāciju ģenerāldirekcija tika pārveidota divās publisko tiesību juridiskās personās – La Poste un France Télécom.

(17)

Kopš 1991. gada 1. janvāraLa Poste ir autonoms publisko tiesību uzņēmums. Saskaņā ar plānošanas līgumu, kas noslēgts ar valsti, La Poste darbojas korespondences, eksprespaku, finanšu pakalpojumu un pieejamu sabiedrisko pakalpojumu jomā.

(18)

La Poste un tā filiāles kopumā veido valsts uzņēmumu grupu, kura, ievērojot katrā atsevišķā darbības jomā saistošo tiesību aktu nosacījumus, pilda uzdevumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un veic uzņēmējdarbību konkurējošos tirgos.

(19)

Piemērojot Direktīvu 97/67/EK, ar 1999. gada 25. jūnija virzības Likumu Nr. 99-533 par teritorijas plānošanu un ilgtspējīgu attīstību La Poste tika norīkots par Francijas vispārējo pasta pakalpojumu sniedzēju. La Poste iekšzemē un starptautiski nodrošina pasta sūtījumu sabiedriskos pakalpojumus, kas ietver vispārējos pasta pakalpojumus un jo īpaši preses pārvadāšanas un piegādes sabiedriskos pakalpojumus, uz kuriem attiecas īpašs režīms, kas noteikts pasta un elektronisko komunikāciju kodeksā. Šis uzņēmums nodrošina arī visus citus pasta sūtījumu, dažāda veida korespondences, priekšmetu un preču savākšanas, šķirošanas, pārvadāšanas un piegādes pakalpojumus. Finanšu darbību tas veic saskaņā ar monetārā un finanšu kodeksa L. 518.-25. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

(20)

La Poste apgrozījuma sadalījums ir šāds (avots: La Poste grupas darbības pārskats, 2005. g.).

(21)

La Poste klientus var dalīt uzņēmumos, kuri izmanto 90 % no korespondences un eksprespaku pakalpojumiem, un privātpersonās, kuras nodrošina atlikušos 10 % no apgrozījuma par minētajiem pakalpojumiem. Attiecībā uz finanšu pakalpojumiem situācija ir gluži pretēja, jo 95 % no bankas pakalpojumu peļņas nodrošina privātpersonas.

(22)

La Poste darbinieki pēc to statusa dalās divās grupās:

(23)

La Poste attiecīgo darbinieku skaita sadalījums ir šāds (avots: La Poste grupas finanšu pārskats, 2005. g.).

(24)

Kopš 1990. gada La Poste pakāpeniski pārtrauca pieņemt darbā ierēdņus, bet galvenokārt sāka pieņemt darbā darbiniekus, uz kuriem attiecas privātās tiesības. Faktiski La Poste, pensijā aizgājušos ierēdņus aizstājot ar darbiniekiem, uz kuriem attiecas privātās tiesības, sāka pakāpenisku darbinieku statusa maiņas procesu, ciktāl tas bija iespējams, ievērojot ierēdņu statusu un juridiski noteiktus ierobežojumus. Turpmākajos gados, kuros pensijā dosies liels skaits ierēdņu, La Poste plāno turpināt ierēdņu aizstāšanu ar darbiniekiem, uz kuriem attiecas privātās tiesības.

(25)

Valsts ierēdņiem piemērojamo pensiju režīmu nosaka civilo un militāro pensiju kodekss.

(26)

Saskaņā ar Francijas Valsts kontroles ziņojumu (8) šajā režīmā ietilpst darba ņēmēja iemaksu likme iemaksām pensiju budžetā (7,85 %) un darba devēja iemaksu likme, ko maksā valsts struktūras, kurās strādā norīkoti ierēdņi (33 %). Tomēr attiecībā uz valsts nodarbinātiem ierēdņiem juridiski nepastāv “darba devēja” iemaksu likme. Salīdzinot pensiju izdevumus, kas jāsedz valstij (pēc tam, kad atskaitīti ieņēmumi no darba ņēmēja iemaksām), ar strādājošajiem ierēdņiem izmaksāto algu summu, tomēr ir iespējams aprēķināt “darba devēja” iemaksu likmi, ko bieži raksturo kā netiešu (9). Saskaņā ar Ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministrijas aplēsēm 2003. gadā valstij sedzamā darba devēja iemaksu netiešā likme bija 51,9 %, proti, 44,7 % attiecībā uz civilajiem darbiniekiem un 91,8 % attiecībā uz militārpersonām, kas nozīmē, ka attiecībā uz civilajiem ierēdņiem šī likme bija vairāk nekā trīsreiz lielāka par likmi, kas tiek maksāta privātajā sektorā saskaņā ar šim sektoram piemērojamiem tiesību aktiem un koplīgumiem (10).

(27)

La Poste strādājošie ierēdņi ir piederīgi valsts civildienestam. Līdz ar to saskaņā ar 20. pantu 1983. gada 13. jūlija Likumā Nr. 83-634 par ierēdņu tiesībām un pienākumiem uz šiem ierēdņiem attiecas valsts civilo darbinieku un militārpersonu pensiju režīms, kuru nosaka civilo un militāro pensiju kodekss. Uz La Poste piesaistītajiem valsts ierēdņiem salīdzinājumā ar citiem valsts ierēdņiem pensiju ziņā neattiecas nekādas īpašas priekšrocības. Turklāt atšķirībā no citiem valsts uzņēmumiem La Poste nepiedalās nevienā īpašā uzņēmuma vai nozares režīmā.

(28)

Saskaņā ar 1990. gada likuma 30. pantu (11) valsts saglabā juridisko atbildību par La Poste piesaistīto ierēdņu statusa nodrošināšanu un ir atbildīga par viņu pensiju izmaksāšanu. Ierēdņiem maksājamo pensiju summas katru gadu tiek noteiktas, balsojot par budžeta likumu, un tas vienlīdz attiecas uz La Poste piesaistītajiem ierēdņiem (12).

(29)

Lēmumi par La Poste piesaistīto valsts ierēdņu pensiju režīmu nav La Poste kompetencē. Uzņēmums nekādā veidā nevar ietekmēt ne ieturēto iemaksu, ne izmaksāto pensiju lielumu.

(30)

Ar 1990. gada likuma 30. pantu noteikts, ka La Poste ir jānodrošina sociālās apdrošināšanas režīma finansiālais līdzsvars attiecībā uz šim uzņēmumam piesaistītajiem valsts ierēdņiem. Saskaņā ar minēto pantu La Poste ir pilnībā jāfinansē uzņēmuma ierēdņiem izmaksātās valsts pensijas, valstij atlīdzinot attiecīgi izmaksātās summas (no kurām atņemtas strādājošo ierēdņu veiktās iemaksas):

“To kompensējot, [La Poste (…) ir pienākums] Valsts kasei pārskaitīt:

(31)

Šis finansēšanas veids nozīmē atkāpšanos no vispārīgajām tiesībām. Faktiski La Poste“darba devēja” iemaksas atbilst “definēto maksājumu” režīmam, jo to mērķis ir segt attiecīgajā gadā valsts izmaksātās pensijas, neparedzot nekādu saikni ar La Poste strādājošo un iemaksas veicošo ierēdņu bāzi. Atšķirībā no darba devējiem, kuriem piemērojamas vispārīgās tiesības un pārdales sistēma, La Poste nemaksā no saistībām atbrīvojošas iemaksas, bet tam ar 1990. gada likumu bija uzlikts pienākums attiecībā uz tā ierēdņiem nodrošināt pensiju režīma līdzsvaru.

(32)

“Mērķu un attīstības līgums”, kas uzskatāms par valsts un La Poste plānošanas līgumu 1998.–2001. gadam un kas pagarināts uz 2002. un 2003. finanšu gadu, bet pēc tam “sasniegumu un konverģences līgums” 2003.–2007. gadam minēto kompensāciju stabilizēja 1997. gada cenās, izsakot euro (turpmāk tekstā – “1998. gada maksimālās robežas noteikšana”). Tā valsts izmaksāto pensiju daļa, kuru nesedz ne La Poste“darba devēja” iemaksas, ne ierēdņu iemaksas pensiju budžetā, jāsedz valstij.

(33)

Turpmāk redzamajā tabulā sniegts pārskats par La Poste veiktajām iemaksām valstij kopš 1998. gada (nemainīgās cenās, izsakot euro) un valsts veiktajiem maksājumiem par La Poste piesaistīto ierēdņu pensijām (miljonos euro).

(34)

Tādējādi saskaņā ar Francijas sniegto informāciju pensiju izmaksu kopsumma, kuru valsts sedza laikā no 1998. gada līdz 2005. gadam, 2006. gada 30. jūnijā bija aptuveni […].

(35)

Ja reforma nenotiktu, La Poste uzliktais pienākums nodrošināt režīma finansiālo līdzsvaru nozīmētu, ka uzņēmumam La Poste savas saistības pret valsti jāiegrāmato ārpusbilances postenī, bet pēc pāriešanas uz IFRS (International Financial Reporting Standard – starptautiskais finanšu pārskatu standarts) normām, kam jānotiek vēlākais 2007. gadā, – bilances uzkrājumu postenī. Tā kā La Poste veic publiskus vērtspapīru piedāvājumus, taču nav kotēts biržā, tika nolemts, ka uzņēmums uz IFRS normām pāries, sākot no 2007. gada pusgada pārskatu publicēšanas.

(36)

Ierēdņu iegūto pensijas tiesību saistību summa, kas 2005. gada 31. decembrī bija iegrāmatota La Poste ārpusbilances postenī, bija 76 miljardi euro (no tiem 34 miljardi euro attiecās uz strādājošo ierēdņu iegūtajām tiesībām). Francija lēš, ka tiesībām, kas iegūtas līdz La Poste izveidei, tas ir, laikposmā, kad uz La Poste galvenajām darbībām vēl neattiecās konkurences noteikumi, atbilst […] miljardi euro.

(37)

Tas, ka no 1990. gada pakāpeniski samazinās ierēdņu pieņemšana darbā (14) un ka palielinās paredzamais dzīves ilgums, automātiski nozīmē, ka kopš 1990. gada La Poste maksājamo pensiju summa (15) salīdzinājumā ar uzņēmumā La Poste joprojām strādājošo ierēdņu algu summu arvien palielinās.

(38)

Ar 76. pantu 2003. gada 21. augusta Likumā Nr. 2003-775 par pensiju reformu tika ieviesta RAFP (Retraite Additionnelle de la Fonction Publique – civildienesta papildu pensija), publisks papildu pensijas režīms, kas ir obligāts no 2005. gada 1. janvāra. Tas ir pensiju režīms pēc uzkrājumu sadales un punktu principa, kura mērķis ir dot iespēju iegūt pensijas tiesības. Režīmu pārvalda valsts uzraudzībā esoša administratīva valsts struktūra – Civildienesta papildu pensijas iestāde (Établissement de retraite additionnelle de la fonction publique).

(39)

La Poste veic RAFP iemaksas par uzņēmumam piesaistītajiem ierēdņiem un katru mēnesi Civildienesta papildu pensijas iestādei pārskaita iemaksas, kas tam jāveic kā darba devējam, un no ierēdņu algām tieši ieturētās iemaksas. La Poste“darba devēja” iemaksas, kas tiek veiktas par RAFP, ir no saistībām atbrīvojošas.

(40)

Tāpat kā citiem valsts ierēdņiem arī La Poste piesaistītajiem valsts ierēdņiem ir iespēja izmantot ierēdņiem noteiktos priekšlaicīgas pensionēšanās noteikumus – par darba pakāpenisku pārtraukšanu un pirmspensijas atvaļinājumu.

(41)

La Poste attiecībā uz tam piesaistītajiem ierēdņiem pilnībā sedz šādu priekšlaicīgas pensionēšanās režīmu izmaksas. Šajā nolūkā ir izveidots uzkrājums tiem ierēdņiem, kuri ir pievienojušies kādam no priekšlaicīgas pensionēšanās režīmiem.

(42)

La Poste piesaistīto valsts ierēdņu pensiju esošā finansēšanas veida reformas juridiskais pamats valsts iekšējās tiesībās tiktu nodrošināts ar grozījumiem 1990. gada likuma 30. pantā un La Poste darba uzdevumā, kas apstiprināts ar 1990. gada 29. decembra Dekrētu Nr. 90-1214. Minētā darba uzdevuma 46. pantā ir paredzēta kārtība, kādā La Poste atlīdzina valstij pensiju izmaksas, kas uzņēmumam noteiktas 1990. gada likumā.

(43)

Lai reforma būtu iestrādāta valsts iekšējās tiesībās, papildus grozījumiem divos minētajos dokumentos jāparedz kārtība, kādā nosaka un maksā no saistībām atbrīvojošo “darba devēja” iemaksu, kas uzņēmumam La Poste tiktu noteikta valstij atlīdzināmo pensiju izmaksu vietā.

(44)

Attiecīgos noteikumus, kuri projekta veidā tika nosūtīti Komisijai kā pielikums pie Francijas apsvērumiem par procedūras sākšanas lēmumu, Parlaments pieņēma bez grozījumiem, un pašlaik šie noteikumi ir ietverti 2006. gada budžeta grozījumu likuma 150. pantā (16).

(45)

Šajā posmā šo noteikumu galvenās sekas ir tās, ka La Poste maksātās “darba devēja” iemaksas ir noteiktas kā no saistībām atbrīvojošas.

(46)

Papildus tam 2006. gada budžeta grozījumu likuma 150. pantā ir paredzēts taisnīgas konkurences likmes (taux d’équité concurrentielle – TEC) princips un noteikts, ka kārtību, kādā aprēķina un maksā “darba devēja” iemaksas, paredz atsevišķā dekrētā. Attiecīgais dekrēts tika publicēts 2007. gada 2. janvārī (17). Turklāt ar minēto 150. pantu tiek grozīti finanšu plūsmas noteikumi, proti, iemaksas vairs netiek maksātas tieši valstij, bet tiek pārskaitītas La Poste pensiju finansēšanas valsts iestādei (l’Établissement public national de financement des retraites de La Poste)  (18).

(47)

Saskaņā ar Francijas sniegto informāciju paziņotās reformas būtība ir aizstāt pašreizējās La Poste iemaksas ar iemaksām, kas La Poste pensiju izmaksas pielīdzinātu iemaksām, kādas veic konkurenti, un kas būtu no saistībām atbrīvojošas.

(48)

Reforma paredz, ka no 2006. gada La Poste maksātu no saistībām atbrīvojošas “darba devēja” iemaksas, kuras pamatotos uz TEC. To aprēķinātu tā, lai La Poste algām piemērojamo obligāto sociālo iemaksu un nodokļu līmeni vienādotu ar līmeni, kāds ir citiem pārvadājumu un banku nozares uzņēmumiem, uz kuriem attiecas vispārīgie sociālo maksājumu noteikumi. Sākotnēji Francija plānoja šo aprēķinu piemērot tikai attiecībā uz tiem riskiem, kuri ir gan privātuzņēmumu darbiniekiem, gan valsts ierēdņiem (19).

(49)

Tā kā iemaksu bāzes un likmes attiecīgi ierēdņiem un privāto tiesību darbiniekiem atšķiras un tā kā dažādās tautsaimniecības nozarēs iemaksas var nedaudz atšķirties, vienādošanas metode pamatojas uz izmaksu modelēšanu.

(50)

Kā paskaidrots procedūras sākšanas lēmumā, aprēķinus sāk ar to, ka modelē, kādām algu izmaksām būtu jābūt konkurentam, lai tā darbinieku tīrā alga būtu tāda pati kā La Poste ierēdņiem, ja šis konkurents algo darbiniekus, uz kuriem attiecas vispārīgie sociālo iemaksu (ieskaitot pensiju iemaksas) noteikumi, un tam ir identiska personāla struktūra un darbības veidi.

(51)

No saistībām atbrīvojošā iemaksa, kuru La Poste maksātu pēc reformas, ir starpība starp minētās modelēšanas rezultātā iegūtajām algu izmaksām un ierēdņu faktiskajām algu izmaksām (neieskaitot pensijas). Šādi aprēķinātās iemaksas aizstātu 1990. gada likuma 30. pantā paredzētās La Poste iemaksas. La Poste tās maksātu administratīvai valsts iestādei.

(52)

Minētās iemaksas attiecinot pret La Poste strādājošo ierēdņu kategoriju skalai atbilstīgajām bruto algām (20), iegūst La Poste iemaksu likmi, kas tiek saukta par taisnīgas konkurences likmi (TEC). Šīs iemaksas aprēķinās katru gadu, lai tādējādi ņemtu vērā La Poste strādājošo ierēdņu atalgojuma faktiskās izmaiņas un vispārīgajās tiesībās noteikto obligāto sociālo iemaksu un nodokļu līmeņa izmaiņas.

(53)

Tādējādi La Poste no saistībām atbrīvojošo iemaksu aprēķins pamatojas uz to, ka La Poste algām piemērojamo obligāto sociālo iemaksu un nodokļu līmeni vienādo ar līmeni, kāds ir citiem pārvadājumu un banku nozares uzņēmumiem, uz kuriem attiecas vispārīgās tiesības. Līdz ar to šī metode nenodrošina kopējo algu izmaksu (algas un iemaksas) vienādošanu.

(54)

La Poste iemaksu aprēķina jaunā kārtība neietekmē La Poste piesaistīto ierēdņu individuālo situāciju ne pensiju tiesību, ne iemaksu, ne statusa ziņā.

(55)

Tā kā La Poste darbojas divās nozarēs – pasta un banku –, kurās “darba devēja” iemaksas saskaņā ar vispārīgajām tiesībām atšķiras, praksē tiks aprēķinātas divas TEC:

(56)

Gada kopējo TEC var aprēķināt kā abu likmju svērto vidējo, svarus piekārtojot pēc katras attiecīgās nozares ierēdņu kategoriju skalai atbilstīgo bruto algu kopsummas. Pamatojoties uz 2005. gada datiem, sākotnējā kopējā TEC ir 37,2 % no La Poste kategoriju skalai atbilstīgo bruto algu kopsummas.

(57)

Iepriekš aprakstītās TEC piemērošana notiks pakāpeniski, pēc četru gadu pārejas perioda. La Poste no saistībām atbrīvojošās iemaksas 2006. gadā tiks noteiktas tā, lai iemaksu līmenis, izteikts euro, būtu vienāds ar to, kāds tas ir atbilstoši pašreizējiem noteikumiem (tas pašlaik tiek lēsts aptuveni […] % apmērā no kategoriju skalai atbilstīgo bruto algu kopsummas). Attiecībā uz 2007.–2009. gadu iemaksu likme tiks noteikta, TEC pieskaitot pagaidu papildiemaksu […] % apmērā no kategoriju skalai atbilstīgo bruto algu kopsummas 2007. gadā, […] % 2008. gadā un […] % 2009. gadā. No 2010. gada šī papildiemaksa tiks likvidēta.

(58)

Ņemot vērā šo kārtību, pārejas periodā piemērojamās sākotnējās kopējās TEC  (22) attīstībai būtu jābūt šādai (aplēses, pamatojoties uz 2005. gada datiem).

(59)

La Poste2006. gada 29. decembrīLa Poste pensiju finansēšanas valsts iestādei samaksāja vienreizēju ārkārtas iemaksu 2 miljardu euro apmērā (23). Šī iemaksa tika maksāta tikai vienu reizi, 2006. gadā.

(60)

Šīs iemaksas princips un summa tika noteikti sarunās starp valsti un La Poste. Tās summa iegūta, izsverot attiecīgi valsts tūlītējās budžeta vajadzības un La Poste maksātspēju. […]

(61)

La Poste grupas struktūrvienības vienreizējās ārkārtas iemaksas nomaksā piedalījās proporcionāli tajās tieši strādājošo valsts ierēdņu algu kopsummai, kā redzams nākamajā tabulā.

(62)

Saskaņā ar Francijas sniegto informāciju viena no iespējām, ko valsts var izmantot, ir La Poste piesaistīto ierēdņu pensiju režīmu piesaistīt vispārīgo tiesību režīmiem. Līdz šim sarunas ar pensiju vispārīgo režīmu pārstāvjiem nav bijušas, taču Francija plāno šādas sarunas sākt, kolīdz tas būs iespējams.

(63)

Veikusi sākotnējo izpēti, Komisija pirmām kārtām konstatēja, ka ar paziņoto reformu La Poste tiek atbrīvots no izmaksām, kas tam bija jāsedz saskaņā ar 1990. gada likumu. Komisija vēlējās noskaidrot, vai La Poste izmaksas, uz kurām attiecās samazinājums, pilnībā uzskatāmas par “pārmērīgām” izmaksām Kopienas judikatūras nozīmē. Konkrēti, Combus  (25) lietas spriedumā Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa šķiet uzskatām, ka “pārmērīgas” izmaksas ir izmaksas, kuras izriet no tāda uzņēmuma darbinieku izņēmuma statusa, uz kuru pēc reformas attiecas personāla pārvaldības vispārīgās tiesības, proti, tādas pašas kā konkurentiem (26). Tomēr šajā konkrētajā gadījumā Francija nav pieņēmusi nekādas tiesību normas, kas paredzētu atcelt vai grozīt La Poste ierēdņu īpašo nodarbināšanas režīmu un pensiju tiesību iegūšanas veidu.

(64)

Papildus tam Francija apgalvoja, ka reformas mērķis ir La Poste izmaksas par šim uzņēmumam piesaistītajiem valsts ierēdņiem izmaksātajām pensijām pakāpeniski pielīdzināt konkurentu izmaksām. Komisija pauda šaubas par to, vai pēc reformas īstenošanas tiešām būtu nodrošināta taisnīga konkurence.

(65)

Visbeidzot, Francija apgalvoja, ka par labu La Poste iepriekš nav tikuši noteikti nekādi citi kompensējoši pasākumi, kas to noteikšanas brīdī būtu bijuši paredzēti, lai neitralizētu ietekmi, ko rada papildu izmaksas, kas saskaņā ar La Poste īpašo režīmu bija uzliktas ierēdņu pensiju finansēšanas jomā. Tomēr La Poste kopš 1998. gada valstij vairs neatlīdzina visu pensiju summu, kas izmaksāta ierēdņiem, pretēji 1990. gada likuma 30. pantā noteiktajam pienākumam.

(66)

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija attiecīgajā posmā nevarēja izslēgt iespēju, ka ar attiecīgajiem pasākumiem uzņēmumam La Poste netiek piešķirtas ekonomiskas priekšrocības un ka šie pasākumi neietver valsts atbalstu.

(67)

Komisijai bija jānoskaidro, vai, pieņemot, ka attiecīgie pasākumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu, šie pasākumi var tikt atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu saskaņā ar Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā noteiktajām atkāpēm.

(68)

Komisija jau iepriekš ir atļāvusi valsts atbalsta pasākumus, ar kuriem kādas nozares uzņēmumus atbrīvo no šīs nozares īpašajām pensiju saistībām, kuras pārsniedz vispārīgā pensiju režīma saistības un ir bijušas noteiktas monopola periodā (27). Pasākumi, uz kuriem attiecas šis lēmums, ir paredzēti, lai La Poste izmaksas par šim uzņēmumam piesaistītajiem valsts ierēdņiem izmaksātajām pensijām pakāpeniski pielīdzinātu konkurentu pensiju izmaksām. Tomēr Komisija attiecīgajā posmā nevarēja secināt, ka La Poste tiešām ir līdzīgā situācijā kā tā konkurenti, kas būtu ļāvis pierādīt, ka atbalsts bija vajadzīgs, lai spētu pilnībā izmantot pasta pakalpojumu tirgus liberalizācijas priekšrocības.

(69)

Francija procedūras laikā neatsaucās uz Līguma 86. panta 2.punktu.

(70)

Procedūras ietvaros kopīgus apsvērumus iesniedza divas ieinteresētās personas: […].

(71)

[…].

(72)

Galvenais jautājums, ko radot pasākumi, kuri minēti procedūras sākšanas lēmumā, ir tas, vai ierēdņu nodarbināšana ir uzskatāma par “pārmērīgu” slogu, kura atvieglošana nav uzskatāma par valsts atbalstu.

(73)

Pirmkārt, […] apgalvo, ka šajā konkrētajā lietā Combus spriedums nav piemērojams. La Poste lietā vairāki elementi atšķiroties no Combus lietas. Plānotā reforma neizslēdzot iespēju, ka La Poste var pieņemt darbā ierēdņus; valsts atbalsta neesība Combus lietā galvenokārt esot saistāma ar faktu, ka izmaksu slogu uzņēmās Combus darbinieki; visbeidzot, konkurences konteksts esot pilnīgi citāds, jo uzņēmumam La Poste ir ekskluzīvas tiesības.

(74)

Otrkārt, vērtējot to, vai ierēdņu nodarbināšanas radītais slogs ir “pārmērīgs”, būtu jāuzskaita visas ar minēto ierēdņu nodarbināšanu saistītās priekšrocības (28) un trūkumi.

(75)

Treškārt, uz attiecīgajiem pasākumiem Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts neattiecoties, jo tie neveicinot konkurenci.

(76)

Neesot ievēroti EDF/GDF pensiju reformas stingrie nosacījumi, kas aprakstīti Lēmumā 2005/145/EK, jo, pirmkārt, tā vietā, lai likvidētu šķēršļus iekļūšanai tirgū, ar konkrēto reformu tiekot ierobežotas konkurentu iespējas attīstīties tirgos, kuros darbojas La Poste, un, otrkārt, reformā neesot ievērots samērīgums, jo Francija neesot pierādījusi, ka attiecīgie pasākumi vismazāk kaitē konkurencei.

(77)

Turklāt reforma neesot taisnīga, jo kopīgo risku sarakstā nav iekļauts bezdarba risks, nav novērtētas priekšrocības, kādas piešķirtas uzņēmumam ar ekskluzīvām tiesībām, tiek ieviesti subjektīvi sadalījuma koeficienti par labu La Poste un nav ņemts vērā kompensējošais atbalsts, kas La Poste varētu būt bijis piešķirts iepriekš (29).

(78)

Procedūras sākšanas lēmumā noteiktajā termiņā netika saņemti nekādi citi apsvērumi. Komisija šo termiņu nepagarināja, jo tā uzskatīja, ka nebija neviena pienācīgi pamatota gadījuma tādā nozīmē, kā noteikts 6. panta 1. punktā Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (30), kura dēļ termiņš būtu pagarināms.

(79)

Francija savus apsvērumus iesniedza 2006. gada 14. decembrī. Atbildot uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem, papildu informācija tika sniegta 2007. gada 27. aprīlī un 2007. gada 8. jūnijā.

(80)

Francija uzskata, ka tā ir pierādījusi, ka paredzētā reforma neietver valsts atbalstu. Pašreizējais La Poste piesaistīto ierēdņu pensiju režīms, kas noteikts ar 1990. gada 2. jūlija likumu, liekot La Poste uzņemties pārmērīgu finansiālo slogu salīdzinājumā ar vispārīgajās tiesībās noteikto un nostādot uzņēmumu ievērojami neizdevīgākā konkurences situācijā. Plānotās reformas mērķis esot tikai likvidēt šā režīma radīto neizdevīgo konkurences stāvokli, La Poste ierēdņu pensiju izmaksu finansēšanas nosacījumus pielīdzinot tiem, kādi piemērojami privātiem uzņēmumiem attiecībā uz darbiniekiem, kas strādā nozarēs, kurās darbojas La Poste. Likvidējot šo pārmērīgo finansiālo slogu, ko valsts bija uzlikusi La Poste, šim uzņēmumam netiktu sniegtas nekādas priekšrocības salīdzinājumā ar tā konkurentiem.

(81)

Pensiju izmaksas, kas La Poste jāsedz saskaņā ar 1990. gada likuma, neesot uzskatāmas par parastām izmaksām. Tikai tas vien, ka uzņēmumam ar kādu likumu noteikts īpašs režīms, pats par sevi nenozīmējot, ka šis režīms ir parasts. Vērtējums par to, vai kādas izmaksas ir “parastas”, saskaņā ar Kopienas noteikumiem par valsts atbalstu ir pilnībā nošķirts no jautājuma par šo izmaksu juridisko pamatu. Atgādinot paziņojumā izklāstītos argumentus, Francija uzskata, ka ar 1990. gada likumu radītie pienākumi, ar kuriem atkāpjas no vispārīgajām tiesībām, saskaņā ar 63. punktu Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (31) nav uzskatāmi par piederīgiem pienākumu kategorijai, kas rada uzņēmuma “parastās izmaksas” (“saistības, kas uzņēmumam ir saskaņā ar nodarbinātības tiesību aktiem vai koplīgumiem ar arodbiedrībām, nodrošināt atlaišanas pabalstus un/vai pirmstermiņa pensijas”).

(82)

Francija apstrīd Komisijas ļoti šauro interpretāciju attiecībā uz Combus lietas sprieduma piemērojamību. Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas un Pirmās instances tiesas iedibināto judikatūru valsts atbalsta jēdziens piemērojams tikai tādiem valsts iejaukšanās gadījumiem, ar kuriem jebkādā veidā tiek mazinātas izmaksas, kas uzņēmumam parasti jāsedz no sava budžeta, un ar kuriem tādējādi, attiecīgajam uzņēmumam sniedzot noteiktu priekšrocību, var tikt apdraudēta konkurence. No šā principa izrietot Komisijas lēmumu prakse un Kopienas judikatūra, saskaņā ar kuru valsts noteikta neizdevīga strukturālā stāvokļa likvidēšana nav uzskatāma par priekšrocību, ko varētu kvalificēt kā atbalstu, jo mērķis ir atbrīvot uzņēmumu no pārmērīga sloga un tādējādi atjaunot taisnīgus konkurences nosacījumus. Šis princips tiešā viedā izrietot no valsts atbalsta jēdziena, kā to precizējusi Tiesa. Tas ir ticis atzīts un piemērots ne tikai Combus lietas spriedumā, bet arī vairākās citās lietās, kuras minētas paziņojumā, piemēram, Sabena/Swissair un Enirisorse  (32).

(83)

Komisijas iebildumi attiecībā uz to, ka Combus lietā apstākļi bija atšķirīgi, būtu noraidāmi. Pirmkārt, apstāklis, ka Combus lietā attiecīgais pasākums izpaudās kā valsts izmaksāta kompensācija ierēdņiem par to, ka tiek mainīts to statuss, nenozīmējot, ka līdz ar La Poste pārmērīgā sloga likvidēšanu attiecībā uz valsts ierēdņu pensiju finansēšanu būtu obligāti jāmaina šo ierēdņu statuss vai tiem jāmaksā kāds atlīdzinājums. Saskaņā ar Pirmās instances tiesas pieeju bija jānoskaidro, vai 1) Combus bija neizdevīgā strukturālā stāvoklī salīdzinājumā ar tā konkurentiem (“ierēdņu priviliģētā un dārgi izmaksājošā statusa” dēļ) un 2) vai valsts iejaukšanās deva iespēju Combus atbrīvoties no šā neizdevīgā konkurences stāvokļa (konkrētajā gadījumā – ar darbinieku statusa maiņu un valsts izmaksātu atlīdzinājumu). Otrkārt, Francija uzskata, ka uzņēmumā La Poste, ievērojot 1990. gada likumā noteiktos ierobežojumus, jau kopš 1990. gada faktiski notiek pakāpeniska ierēdņu aizstāšana ar darbiniekiem, uz kuriem attiecas privātās tiesības, jo pensijā aizejošos ierēdņus aizstāj ar privāto tiesību darbiniekiem un pakāpeniski tiek izbeigta ierēdņu pieņemšana darbā. Tātad šajā konkrētajā gadījumā ir konstatējams arī šis apstāklis. Turklāt 1990. gada likumu 2005. gada maijā grozīja, atceļot ierobežojumus attiecībā uz tādu darbinieku pieņemšanu darbā, uz kuriem attiecas privātās tiesības. Tagad likums paredz vispārīgu principu, ka darbā pieņem darbiniekus, uz kuriem attiecas privātās tiesības: “La Poste, ievērojot plānošanas līgumā noteiktās norādes, saskaņā ar koplīgumu režīmu var pieņemt darbā līgumdarbiniekus”.

(84)

Francija atgādina, ka La Poste iepriekš, jo īpaši tā izveides laikā 1990.–1991. gadā, nav noteikti nekādi kompensējoši pasākumi, kas to noteikšanas brīdī būtu bijuši paredzēti, lai neitralizētu ietekmi, ko rada La Poste uzliktais pārmērīgais strukturālais slogs, kas bija saistīts ar La Poste piesaistīto ierēdņu pensiju finansēšanu.

(85)

Stabilizācijas noteikumi, kas pieņemti 1998. gadā, tikai daļēji mazināja La Poste pārmērīgās izmaksas. Šā mehānisma rezultātā tika stabilizētas bruto summas, ko La Poste maksāja valstij par ierēdņiem, taču nekādi netika ņemts vērā tas, ka samazinājās iemaksas veicošo strādājošo ierēdņu bāze.

(86)

Stabilizācijas noteikumi tāpat neliekot apšaubīt to, ka slogs, kas La Poste bija jāuzņemas saskaņā ar 1990. gada likumu, ir pārmērīgs, jo La Poste iemaksas joprojām tiek veiktas saskaņā ar “definēto maksājumu” režīmu un nav no saistībām atbrīvojošas iemaksas. Tādējādi stabilizācijas noteikumi nemainīja ne principu, ka pensiju saistības iegrāmato La Poste ārpusbilances postenī, ne aprēķinu kārtību, ne pienākumu līdz ar pāreju uz IFRS normām šīs saistības iegrāmatot uzkrājumos, ja šie noteikumi paliktu spēkā.

(87)

Visbeidzot, Francija norāda, ka papildus vispārējiem pasta pakalpojumiem La Poste jāsedz papildu izmaksas arī attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (SIEG) preses pārvadāšanas un piegādes un teritoriālās plānošanas jomā. Laikā no 2000. gada līdz 2005. gadam kompensācijas trūkums par šiem diviem uzdevumiem sasniedza aptuveni […] gadā.

(88)

Lai kvantificētu papildu izmaksas, kādas uzņēmumam La Poste 1998.–2005. gadā radīja piemērojamais atkāpes režīms, La Poste ar retropolācijas metodi veica precīzākus attiecīgā perioda TEC aprēķinus (33).

(89)

Tādējādi valstij atmaksājamo ierēdņu pensiju izmaksu stabilizēšana nemainīgās cenās, izsakot euro, esot tikai daļēji kompensējusi neizdevīgo strukturālo stāvokli un nekādā gadījumā nav radījusi La Poste nekādas priekšrocības salīdzinājumā ar tā konkurentiem. Tāpēc tā neesot uzskatāma par atbalstu.

(90)

Attiecībā uz to, vai tiešām tiktu nodrošināta taisnīga konkurence, Francija apstrīd visus trīs procedūras sākšanas lēmumā minētos šaubu punktus.

(91)

Pirmām kārtām, bezdarba riska izslēgšana no TEC aprēķina esot pamatota, jo tas ir risks, kas valsts ierēdņus neskar to statusa dēļ. Turklāt būtu paradoksāli likt La Poste maksāt bezdarba iemaksas, kaut arī uzņēmums personāla pārvaldībā nevar izmantot elastīgu pieeju, kas parasti tiek nodrošināta par šo iemaksu veikšanu. Atbildot uz vienu no Komisijas jautājumiem, Francija jo īpaši norādīja, ka La Poste strādājošiem ierēdņiem nav nekādu iespēju pilntiesīgi “atgriezties” valsts dienestā, jo šāda pāreja citā amatā ir iespējama, ja ir izpildīti trīs nosacījumi: attiecīgais ierēdnis ir iesniedzis šādu lūgumu (brīvprātības princips), attiecīgajā uzņemošajā administrācijas iestādē ir brīvas darbavietas un šīs darbavietas ir ar līdzvērtīgu nepieciešamo kvalifikāciju. Ņemot vērā šos aspektus, Francija uzskata, ka mobilitātes noteikumu potenciālā ietekme ir niecīga, jo ierēdņu nodarbinātībai raksturīga neelastība.

(92)

Papildus tam Francija uzsver, ka ierēdņu nodarbināšana uzņēmumam La Poste rada papildu izmaksas salīdzinājumā ar darbiniekiem, uz kuriem attiecas privātās tiesības (34), un šis efekts vērojams neatkarīgi no attiecīgā līmeņa un pat pēc korekcijām attiecībā uz darba stāža atšķirībām. Pat neņemot vērā bezdarba risku un ar ierēdņu statusa neelastību saistītās ievērojamās papildu izmaksas, La Poste arī pēc reformas, neraugoties uz taisnīgas konkurences likmes piemērošanu, kopējās algu izmaksas būtu lielākas nekā konkurentiem, kamēr vien La Poste vēl strādātu ierēdņi.

(93)

Savukārt attiecībā uz TEC Francija uzskata, ka tās definīcijā ir ievērota piesardzība. Francija uzsver, ka La Poste īstenotā pašapdrošināšana attiecībā uz maksājumiem skaidrā naudā slimības, maternitātes, paternitātes un adopcijas gadījumā izmaksā dārgāk nekā iemaksas, ko saskaņā ar vispārīgo režīmu veic uzņēmumi, uz kuriem attiecas vispārīgās tiesības. Taču šīs papildu izmaksas TEC aprēķinā nebija ņemtas vērā.

(94)

Tomēr, atbildot uz Komisijas lūgumu, Francija aprēķināja tādu TEC, kurā ņemti vērā visi riski, ieskaitot tos, kuri nav kopīgi ar privāto sektoru, un riskus, kurus sedz ar atšķirīgu režīmu – La Poste pašapdrošināšanu (35). TEC izmaiņas, pieņemot, ka tiek ņemtas vērā bezdarba un AGS iemaksas, ārkārtas solidaritātes iemaksas, kā arī maksājumi skaidrā naudā slimības, maternitātes, paternitātes un adopcijas gadījumā, 2006. gadā būtu tādas, ka grozītā kopējā TEC būtu […] %, nevis 37,2 %, kā bija minēts paziņojumā. Analizējot pa nozarēm, grozītā TEC pasta nozarē būtu […] % (pretēji paziņotajiem 36,9 %) un banku nozarē – […] % (pretēji paziņotajiem 39,9 %).

(95)

Francija aprēķināja arī La Poste“darba devēja” iemaksu tīrās diskontētās vērtības (VAN) dažādos variantos.

(96)

Saskaņā ar Francijas sniegto informāciju, grozot TEC, papildu VAN, kas La Poste būtu jāmaksā, būtu 2 miljardi euro. Francija konstatē, ka šī summa atbilst vienreizējai ārkārtas iemaksai, kuru La Poste veica 2006. gada 29. decembrī.

(97)

Francija secina, ka paziņotā reforma neietver valsts atbalstu, jo La Poste negūs nekādas priekšrocības salīdzinājumā ar tā konkurentiem.

(98)

Tomēr, atbildot uz Komisijas apsvērumiem un jautājumiem, Francija paziņoja, ka vispārīgās vienošanās ietvaros par šo reformu tā ir gatava apņemties, ka:

(99)

Attiecībā uz ierēdņu algu kopsummas dalījumu pa “finanšu pakalpojumu” un “korespondences/paku” nozarēm Francija norāda, ka šis dalījums pamatojas uz diviem objektīviem kritērijiem:

(100)

Neraugoties uz domstarpībām par principiem, taču vēloties panākt vispārīgu vienošanos par šo reformu, Francija paziņoja, ka tā ir gatava apņemties, ka, veicot ikgadējo TEC aprēķinu, banku nozares ierēdņiem tiktu pierēķināta La Banque Postale vairākarodu darbinieku daļa, kas pārrēķināta, pamatojoties uz La Poste analītiskās uzskaites datiem.

(101)

Atbildot uz Komisijas jautājumiem, Francija aplūkoja arī tā dēvēto “raksturīgo” pieeju, kura koncentrējas uz analīzi par uzņēmuma saistību pildīšanu attiecībā uz ierēdņu pensijām. Pirmām kārtām Francija uzsver, ka tai šāda pieeja šķiet absolūti nepiemērota La Poste situācijai, jo 1) šis uzņēmums ir bijis spiests pieņemt, ka tam piesaista valsts ierēdņus, kuru statusu nodrošina un joprojām nosaka valsts un kuru pensiju režīms ir režīms, kas piemērojams visiem valsts civilajiem darbiniekiem un militārpersonām, un 2) tas ir pārtraucis pieņemt darbā ierēdņus.

(102)

Pēc tam Francija analizēja, vai uzņēmuma La Poste valstij veiktās iemaksas par šim uzņēmumam piesaistīto ierēdņu pensiju finansēšanu atbilst nosacījumiem, kādus pieņemtu privātā sektora uzņēmums. Lai tas varētu notikt, valsts saņemtajam atlīdzinājumam būtu jābūt vismaz vienādam ar La Poste saistību tīro diskontēto vērtību un tādējādi būtu jānodrošina šo saistību pilnīga kapitalizētā finansēšana. Piemērojot šos principus, Francija pārliecinājās, ka La Poste iepriekš veiktie maksājumi sedza parastās aktuārās saistības (38) un ka La Poste turpmāko valstij veicamo maksājumu tīrā diskontētā vērtība ir vienāda ar gada parasto aktuāro saistību tīro diskontēto vērtību. Francija no šīs analīzes secina, ka “darba devēja” iemaksu likme būtu […] %, proti, ievērojami zemāka par paziņoto TEC. Piemērojot šo likmi, La Poste būtu jāmaksā papildu […] salīdzinājumā ar uzņēmumam piemērojamām saistībām, tas ir, saistībām par tiem gadiem, ko ierēdņi uzņēmumā nostrādājuši kopš tā izveides 1990. gadā.

(103)

Ja Komisija secinātu, ka reforma ietver atbalstu, Francija principā piekrīt Komisijas procedūras sākšanas lēmumā sniegtajai argumentācijai attiecībā uz atbalsta saderību ar kopējo tirgu, jo paziņotās reformas mērķis ir tieši nodrošināt, ka La Poste atrodas līdzīgā situācijā kā tā konkurenti. Francija uzsver, ka procedūras sākšanas lēmumā ir atgādināts, ka atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, ja tas uzņēmumam dod iespēju atbrīvoties no sloga, kas tam bija uzlikts laikposmā līdz liberalizācijai un kas ievērojami ietekmētu šā uzņēmuma konkurētspēju liberalizācijas apstākļos.

(104)

Attiecībā uz pensiju finansēšanas plānoto piesaisti vispārīgo tiesību režīmam Francija uzsver, ka šis jautājums neietekmē paziņotās reformas analīzi no valsts atbalsta viedokļa. Attiecībā uz La Poste un valsts attiecībām valsts atbalsta neesības nodrošināšanai pietiek ar to, ka tiek ieviestas uz TEC balstītas no saistībām atbrīvojošas iemaksas, ko veic La Poste, un nav jāvērtē reformas rezultātā piemērojamie valsts ierēdņu pensiju finansēšanas nosacījumi. Šajā kontekstā līdz ar plānoto piesaisti būtu tikai divas iesaistītās personas – valsts un Valsts vecuma apdrošināšanas kase (Caisse nationale d’assurance vieillesse) –, jo pēc paziņotās reformas īstenošanas La Poste būs atbrīvots no visiem ar šo saistītajiem pienākumiem. Tā kā neviena no abām piesaistes īstenošanā iesaistītajām personām Līguma nozīmē nevar tikt kvalificēta kā uzņēmums, piesaiste nevar ietvert nekādu valsts atbalstu.

(105)

Savus komentārus par ieinteresēto personu apsvērumiem Francija iesniedza 2007. gada 27. februārī. Tā uzskata, ka attiecīgie apsvērumi nerada pamatu apšaubīt analīzi, kuras rezultātā secināts, ka plānotais pasākums – saskaņā ar izklāstu, kas sniegts paziņojumā un pēc tam notikušajā aktīvajā sarakstē ar Komisiju, – neietver valsts atbalstu. Tādējādi Francija uzskata, ka trešās personas nav sniegušas būtiskus argumentus, bet tikai atkārtojušas procedūras sākšanas lēmumā minētās šaubas, attiecībā uz kurām Francija uzskata, ka ir pierādījusi to nepamatotību.

(106)

Pasākumi, kurus Komisija vērtēja šajā lēmumā, ir maksimālās robežas noteikšana 1998. gadā un La Poste piesaistīto valsts ierēdņu pensiju režīma paziņotā reforma saskaņā ar 2006. gada budžeta grozījumu likuma 150. pantu.

(107)

Saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu konkrēts pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu, ja ir izpildīti visi četri šie nosacījumi:

(108)

Līguma 87. panta 1. punkts attiecas uz atbalstu, ko piešķir dalībvalstis vai ko piešķir no valsts līdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, attiecīgajiem pasākumiem jābūt valstij piedēvējamas darbības rezultātam un tiem jābūt īstenotiem, izmantojot valsts līdzekļus.

(109)

Pirmkārt, 1998. gadā ieviestā maksimālā robeža attiecībā uz La Poste iemaksām ir valsts un La Poste starpā noslēgta līguma rezultāts, ko Francija raksturo kā “1990. gada likuma noteikumu piemērošanas īpašo kārtību”. Savukārt 2006. gada reforma pamatojas uz likumu. Tādējādi attiecīgie pasākumi ir piedēvējami Francijai.

(110)

Otrkārt, vērtējamie pasākumi ir tādi, kuru rezultātā valstij var nākties atteikties no finanšu līdzekļiem, jo La Poste vairs nenodrošina tam piesaistīto valsts ierēdņu režīma finansiālo līdzsvaru. Tomēr saskaņā ar iedibināto judikatūru par valsts līdzekļiem ir uzskatāma arī valsts iestāžu atteikšanās no nodokļu vai citiem ieņēmumiem (39). Tādējādi attiecīgajiem pasākumiem tiktu izmantoti valsts līdzekļi.

(111)

Komisija konstatē, ka tirgi, kuros darbojas La Poste grupa, ir vispārēji atvērti Kopienas iekšējai tirdzniecībai, īpaši ņemot vērā Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvu 88/361/EEK par Līguma 67. panta īstenošanu (40) (kapitāla brīva aprite), Padomes 1989. gada 15. decembra otro Direktīvu 89/646/EEK par normatīvu un administratīvu aktu koordinēšanu attiecībā uz kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu un grozījumiem Direktīvā 77/780/EEK (41) (uzņēmējdarbības brīvība) un Direktīvu 97/67/EK (pasta pakalpojumu direktīva). La Poste grupas 2005. gada finanšu pārskats liecina, ka:

(112)

Turklāt minētajā finanšu pārskatā ir uzsvērts, ka grupai ir attīstības potenciāls atvērtajos Francijas un Eiropas tirgos.

(113)

Tāpat atbildē uz Valsts kontroles 2003. gada ziņojumu par La Poste  (42) šā uzņēmuma prezidents skaidroja, ka “grupa turpinās internacionalizēšanos, ņemot vērā tirgu atvēršanu un grupas lielāko klientu internacionalizēšanos. Uzņēmumi korespondences, paku un ekspressūtījumu jomā arvien biežāk izmanto Eiropas līmeņa iepirkumu konkursus. Grupai jābūt spējīgai piedalīties tajos.”

(114)

Šajā kontekstā ir pietiekami konstatēt, ka tirgi, kuros darbojas La Poste, ir ar pārrobežu dimensiju un ka La Poste konkurē ar citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem un Francijas uzņēmumiem, kuri šajos tirgos darbojas starptautiskā līmenī.

(115)

Attiecīgie pasākumi apgrūtina to Kopienas uzņēmumu komercdarbību, kuri vēlētos attīstīties Francijā.

(116)

Tā kā attiecīgie pasākumi stiprina La Poste stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri konkurē Kopienas iekšējā tirdzniecībā, Komisija uzskata, ka minētie pasākumi ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un draud radīt uzņēmumu savstarpējās konkurences izkropļojumus.

(117)

Tas, ka attiecībā uz dažām La Poste darbībām pastāv likumīgs monopols, nemaina šo secinājumu. Ņemot vērā kopš 1998. gada pakāpeniski notiekošo pasta pakalpojumu liberalizāciju un pilnīgas liberalizācijas sākumu, ir prognozējams tirdzniecības ietekmēšanas risks (43), pat attiecībā uz darbībām, kurās pašlaik ir monopols, jo La Poste saimnieciskās darbības sistēmā monopoldarbībām un konkurences darbībām (piemēram, ekspressūtījumiem) izmanto kopīgus saimnieciskos procesus. Turklāt monopoldarbības var arī netieši konkurēt ar darbībām ārpus pasta nozares, uz kurām attiecas konkurence, piemēram, izmantojot e-pastu (“e-aizstāšana”) (44) vai faksu.

(118)

Lai novērtētu to, vai attiecīgie pasākumi ietver valsts atbalstu, jānosaka, vai ar šiem pasākumiem La Poste tiek sniegta ekonomiska priekšrocība tādā ziņā, ka pasākumi uzņēmumam ļauj izvairīties no tādu izmaksu segšanas, kuras parasti būtu jāsedz no paša uzņēmuma finanšu līdzekļiem, un ka tādējādi šie pasākumi ir lieguši tirgus spēkiem radīt to parasto iedarbību (45).

(119)

Atbalsts tiek sniegts tad, ja tiek mazinātas no uzņēmuma budžeta parasti sedzamās izmaksas, ņemot vērā attiecīgo izmaksu sistēmas veidu vai ekonomisko struktūru. Attiecīgi pēc pretēja principa iespējams definēt “īpašas izmaksas”, kuras ir papildus parastajām izmaksām (46). Šādu īpašu izmaksu atcelšana ar kādu tiesību normu nerada saņēmējam nekādas priekšrocības un tādējādi nav uzskatāma par valsts atbalstu.

(120)

Ņemot vērā Tiesas judikatūru selektivitātes analīzes jomā (47), kas norāda, ka, lai noteiktu, vai konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai piemērotā atšķirīgā attieksme atbilst vai neatbilst “sistēmas veidam un ekonomiskajai struktūrai”, jāveic salīdzinājums ar atskaites sistēmu no strukturālā viedokļa parastā tirgus situācijā, tad, lai noskaidrotu, vai izmaksas ir “parastas” vai “īpašas”, jādefinē atskaites sistēma vai salīdzināmais lielums, lai tādējādi noteiktu uzņēmumus, kuri, ņemot vērā attiecīgo pasākumu mērķi, ir līdzīgā juridiskā vai faktiskā situācijā (48).

(121)

Vispirms jāatgādina, ka reforma neparedz vienādot attiecīgo ierēdņu pensiju tiesības ar tām, kādas ir La Poste galveno konkurentu darbiniekiem. Tāpat attiecīgie darbinieki pēc definīcijas ir ierēdņi, kuri saglabā savu īpašo statusu, savukārt La Poste galveno konkurentu darbinieki strādā, pamatojoties uz privāto tiesību līgumiem. Tādējādi attiecīgo pasākumu mērķis, stingri ņemot, nav saistīts ar dažādu attiecīgi privāto tiesību darbinieku vai ierēdņu pensiju režīmu radīto izmaksu sistēmu. Mērķis drīzāk ir plašāks, proti, nodrošināt taisnīgu konkurenci starp La Poste un tā konkurentiem, īpaši ņemot vērā to, ka daļa no La Poste darbiniekiem ir šim uzņēmumam piesaistīti ierēdņi.

(122)

Teorētiski varētu būt vairākas atskaites sistēmas: La Poste konkurentu stāvoklis, citu valsts struktūru stāvoklis, valsts ierēdņiem piemērojamais pensiju režīms vai France Télécom (6.1.3.1. iedaļa). Ja nederētu neviens šāda veida ārējs salīdzināmais lielums, par priekšrocības esības noteikšanas atskaites sistēmu būtu izmantojams paša La Poste stāvoklis līdz atbalsta piešķiršanai (6.1.3.2. iedaļa).

(123)

Visbeidzot, lai noskaidrotu šīs procedūras sākšanas lēmumā paustās šaubas, Komisija vērtēs arī to, vai La Poste samazinātās izmaksas pilnībā vai daļēji uzskatāmas par “pārmērīgām” izmaksām vai “neizdevīgu strukturālo stāvokli” Pirmās instances tiesas judikatūras izpratnē (6.1.3.3. iedaļa).

(124)

Komisijai būtu ļoti grūti noteikt uzņēmumus, kuri ir līdzīgā juridiskā un faktiskā situācijā kā La Poste, ņemot vērā taisnīgas konkurences ieviešanu attiecībā uz pensiju režīmu.

(125)

Pirmkārt, La Poste konkurenti ir sabiedrības, uz kurām attiecas privātās tiesības un kuras darbojas konkurencei atvērtos tirgos, savukārt La Poste statuss ir līdzīgs kā rūpnieciskām un komerciālām valsts struktūrām (EPIC)  (49) un šim uzņēmumam ir likumīgs monopols (50). Turklāt tas, ka La Poste konkurentu darbinieki strādā, pamatojoties uz privāto tiesību līgumiem, bet salīdzinājums attiecas konkrēti uz La Poste strādājošiem ierēdņiem, nozīmē, ka tos nevar uzskatīt par esošiem līdzīgā juridiskajā un faktiskajā situācijā, ņemot vērā pasākumu mērķi un analizējot to, vai pastāv kādas priekšrocības Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē. Ir jāuzsver, ka ierēdņu pensiju sistēma, kā norādīts 25. un turpmākajos apsvērumos, izriet no atšķirīga juridiskā režīma, kas ir skaidri nodalīts no režīma, kāds piemērojams darbiniekiem, uz kuriem attiecas privātās tiesības. Tas jebkurā gadījumā nozīmē, ka, ņemot vērā plašāko mērķi, proti, nodrošināt taisnīgu konkurenci starp La Poste un tā konkurentiem, ir skaidrs, ka La Poste faktiskā un juridiskā situācija uzskatāma par atšķirīgu no tā konkurentu situācijas.

(126)

Līdz ar to La Poste konkurentus nevar izmantot par salīdzināmajiem lielumiem analīzē, kura Komisijai jāveic, lai noskaidrotu, vai pastāv kādas priekšrocības Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē.

(127)

Tomēr Komisija jau tagad norāda, ka šāds salīdzināmais lielums neapšaubāmi būtu vajadzīgs, lai novērtētu konkrētā iespējamā atbalsta saderību ar kopējo tirgu saskaņā ar Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, konkrētāk analizējot konkurences kropļojumus atbalsta skartajos tirgos.

(128)

Komisija centās noskaidrot, vai varētu tikt piemeklēti kādi citi salīdzināmie lielumi.

(129)

Teorētiski viens šāds salīdzināmais lielums varētu būt valsts ierēdņiem piemērojamais pensiju režīms, ko nosaka civilo un militāro pensiju kodekss. Tomēr šis režīms pats par sevi nebūtu piemērojams faktiskajos apstākļos, kuri līdzīgi La Poste apstākļiem. Piemēram, valsts ierēdņi parasti nestrādā tādās komerciālajās nozarēs, kādās darbojas La Poste.

(130)

No EPIC, kurām ir līdzīgs statuss kā La Poste, Komisija nespēja atlasīt tādu saimniecisko subjektu kopumu, kuri veidotu viendabīgu grupu, ko varētu izmantot par salīdzināmo lielumu. Tikai atsevišķām EPIC, īpaši Valsts mežu birojam (l'Office National des Forêts) vai Parīzes Naudas kaltuvei (la Monnaie de Paris), ir zināma līdzība ar La Poste situāciju. Tomēr ar šīm atsevišķajām līdzībām nepietiek, lai noteiktu vienu izmantojamu salīdzināmo lielumu.

(131)

Līdz ar to Komisija uzskata, ka šajā lietā par salīdzināmajiem lielumiem neder ne valsts struktūras, ne valsts ierēdņiem piemērojamais pensiju režīms.

(132)

Papildus tam Komisija izskatīja iespēju La Poste salīdzināt ar France Télécom. Ar 1990. gada likumu kādreizējā telekomunikāciju ģenerāldirekcija tika pārveidota divās publisko tiesību juridiskās personās – La Poste un France Télécom. Uzņēmums France Télécom nodarbina gan darbiniekus, uz kuriem attiecas privātās tiesības, gan ierēdņus, taču 1996. gadā kļuva par akciju sabiedrību, kas kotēta biržā. Līdz ar to, ņemot vērā attiecīgo pasākumu mērķi, šis uzņēmums vairs nav līdzīgā juridiskajā un faktiskajā situācijā. Turklāt, […], Komisijā ir iesniegta sūdzība par uzņēmumam France Télécom piemērojamo obligāto sociālo iemaksu un nodokļu noteikumu saderību ar kopējo tirgu, un Komisija nevar pieļaut, ka ar šo lēmumu tiek ietekmēti tās secinājumi minētajā lietā.

(133)

Apkopojot minēto, Komisija uzskata, ka nav neviena ārēja salīdzināmā lieluma, kas dotu iespēju definēt “parastas” iemaksas, kādas veic uzņēmumi, kuri, ņemot vērā attiecīgo pasākumu mērķi, atrodas līdzīgā juridiskā un faktiskā situācijā kā La Poste.

(134)

Ja Komisijai būtu izdevies atrast izmantojamu ārēju salīdzināmo lielumu, attiecībā pret kuru noteikt, vai izmaksas ir bijušas “pārmērīgas”, attiecīgie pasākumi atsevišķu nosacījumu gadījumā varētu arī nebūt atzīti par valsts atbalstu, īpaši attiecībā uz TEC aprēķinu.

(135)

Ne Francijas minētais Komisijas lēmums Sabena/Swissair lietā (51), ne spriedums Enirisorse lietā nemaina Komisijas secinājumus par priekšrocību esību attiecībā uz La Poste. Jāuzsver, ka Sabena/Swissair lēmumā konstatēts, ka pasākums, kas vērsts uz kādu nozari (aviotransportu), nevis konkrētu uzņēmumu, ir uzskatāms par vispārīgu tautsaimniecības politikas pasākumu. Pasākuma nozares, nevis individuālais (attiecībā uz tikai vienu uzņēmumu) raksturs ir būtiska atšķirība salīdzinājumā ar La Poste lietu, īpaši tādā ziņā, ka tas Komisijai deva iespēju noteikt ārēju salīdzināmo lielumu – citām Beļģijas rūpniecības nozarēm piemērojamo sociālo iemaksu režīmu. Tāpat arī Enirisorse lietas spriedumā Tiesa savu secinājumu pamato ar apstrīdētā pasākuma salīdzinājumu ar “parastu situāciju” (52), kuru Tiesai izdevās definēt, taču kura šajā lietā līdzīgā veidā nepastāv.

(136)

Tādējādi analizējot to, vai pastāv kādas priekšrocības Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē, Komisijai La Poste situācija jāizvērtē, attiecīgi salīdzinot obligātās sociālās iemaksas un nodokļus līdz attiecīgo pasākumu veikšanai un pēc tās.

(137)

Obligātās sociālās iemaksas un nodokļi līdz attiecīgo pasākumu veikšanai ir iemaksas un nodokļi, kas noteikti ar 1990. gada likumu. Tā kā nav ārēja salīdzināmā lieluma, šīs iemaksas un nodokļi uzskatāmi par atskaites sistēmu, kas dod iespēju noteikt, vai pastāv kādas priekšrocības.

(138)

Maksimālās robežas ieviešana 1998. gadā deva iespēju samazināt “darba devēja” iemaksas attiecībā uz La Poste piesaistīto ierēdņu pensijām par summu, kura saskaņā ar Francijas aprēķiniem laika posmā no 1998. gada līdz 2006. gadam bija […].

(139)

Ar 2006. gada likumu La Poste iemaksas tiek aizstātas ar iemaksām, kas La Poste pensiju izmaksas pielīdzina izmaksām, kādas ir konkurentiem, un kas ir no saistībām atbrīvojošas. Ja šis likums nebūtu pieņemts, “darba devēja” iemaksu likme, neraugoties uz maksimālās robežas noteikšanas pozitīvo ietekmi, turpmākajos gados ievērojami pieaugtu, kas skaidrojams galvenokārt ar to, ka, tā kā La Poste vairs nepieņem darbā ierēdņus, pasliktinātos aktīvo (iemaksas veicošo) un neaktīvo (maksājumus saņemošo) darbinieku attiecība.

(140)

Līdz ar to Komisija konstatē, ka ar attiecīgajiem pasākumiem La Poste tiek atbrīvots no izmaksām, kas tam būtu jāsedz saskaņā ar 1990. gada likumu.

(141)

Analizējot to, vai attiecībā uz La Poste pensiju izmaksas ir parastas vai nav, Komisija uzskata, ka saistības, kas uzņēmumam jāpilda saskaņā ar darba tiesību aktiem vai koplīgumiem ar arodbiedrībām attiecībā uz atlaišanas pabalstiem un/vai priekšlaicīgu pensionēšanos, uzskatāmas par parastajām izmaksām, kas uzņēmumam jāfinansē no saviem līdzekļiem (53).

(142)

Tādējādi Komisija secina, ka pensiju izmaksas, kas La Poste jāsedz saskaņā ar 1990. gada likumu, ir parastas izmaksas (54). Līdz ar to, tā kā attiecīgie pasākumi dotu iespēju izvairīties no tādu izmaksu segšanas, kas parasti būtu jāsedz no paša La Poste finanšu līdzekļiem, ar attiecīgajiem pasākumiem uzņēmumam tiek piešķirta priekšrocība Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē.

(143)

Attiecīgā priekšrocība ir selektīva, jo tā attiecas tikai uz La Poste. Tā kā nav ārējas atskaites sistēmas, šo ierobežojumu nevar pamatot ar attiecīgās sistēmas veidu vai ekonomisko struktūru.

(144)

Procedūras sākšanas lēmumā bija iekļautas sīkas atsauces uz Combus spriedumu, kurā Pirmās instances tiesa šķiet uzskatām, ka “pārmērīgas” izmaksas ir izmaksas, kuras izriet no tāda uzņēmuma darbinieku izņēmuma statusa, uz kuru pēc reformas attiecas personāla pārvaldības vispārīgās tiesības, proti, tādas pašas kā konkurentiem. Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka (55): “attiecīgā pasākuma mērķis bija aizstāt Combus nodarbināto ierēdņu priviliģēto un dārgi izmaksājošo statusu ar līgumdarbinieku statusu, kas ir līdzīgs to darbinieku statusam, kuri strādā citos autobusu transporta uzņēmumos, kas konkurē ar Combus. Tātad nolūks bija atbrīvot Combus no neizdevīgā strukturālā stāvokļa, kādā uzņēmums atradās salīdzinājumā ar tā konkurentiem no privātā sektora. Taču EK līguma 87. panta 1. punkta vienīgais mērķis ir aizliegt priekšrocības par labu atsevišķiem uzņēmumiem, un atbalsta jēdziens ietver tikai tādu iejaukšanos, ar kuru tiek mazinātas izmaksas, kas uzņēmumam parasti jāsedz no sava budžeta, un kura uzskatāma par ekonomisku priekšrocību, kādu atbalsta saņēmējs uzņēmums nebūtu guvis parastos tirgus apstākļos. […] Turklāt Dānijas valsts tā vietā, lai samaksātu 100 miljonus Dānijas kronu lielo summu tieši Combus nodarbinātajiem ierēdņiem, tādu pašu rezultātu būtu varējusi iegūt, minētos ierēdņus pārceļot citā amatā valsts administrācijā un neizmaksājot īpašu kompensāciju, tādējādi dodot Combus iespēju tūlīt pieņemt darbā līgumdarbiniekus ar privāto tiesību statusu.”

(145)

Vispārīgā kontekstā pirmām kārtām jāatgādina, ka Tiesa Combus lietas judikatūru neapstiprināja. Atsevišķi Tiesas judikatūras elementi ir pretrunā ar pieņēmumu, ka neizdevīga strukturālā stāvokļa kompensēšana izslēdz atbalsta esību. Piemēram, Tiesa ir pastāvīgi norādījusi, ka atbalsta esība ir jāvērtē, ņemot vērā valsts iejaukšanās sekas, nevis tās iemeslus vai mērķus (56). Tiesa ir arī lēmusi, ka valsts atbalsta jēdziens ietver valsts iestāžu piešķirtās priekšrocības, ar kurām dažādā veidā tiek mazinātas izmaksas, kas uzņēmumam parasti jāsedz no sava budžeta (57). Tiesa ir arī skaidri norādījusi, ka ar darbinieku atalgojumu saistītās izmaksas pēc to definīcijas ir sedzamas no uzņēmuma budžeta neatkarīgi no tā, vai šīs izmaksas izriet vai neizriet no tiesiskām saistībām vai koplīgumiem (58). Ņemot to vērā, Tiesa ir atzinusi, ka fakts, ka valsts pasākumu mērķis ir kompensēt papildu izmaksas, nenozīmē, ka šos pasākumus nevarētu kvalificēt kā atbalstu (59).

(146)

Tomēr Francija uzstāj uz Pirmās instances tiesas Combus spriedumā noteiktā principa piemērošanu, apgalvojot, ka ar paziņoto reformu La Poste tikai tiekot atbrīvots no “pārmērīgām” izmaksām. Komisijai jāuzsver, ka ir vairāki būtiski elementi, kas norāda uz Combus lietas atšķirībām no šīs konkrētās lietas, par ko liecina šādi elementi.

(147)

Komisija uzskata, ka Combus lietas un šīs konkrētās lietas faktu atšķirības ir pietiekami lielas, lai būtu pamatoti katrā no šīm lietām izmantot atšķirīgu argumentāciju.

(148)

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka Francijas piedāvātā tā dēvētā “raksturīgā” pieeja nav piemērota, īpaši ņemot vērā attiecīgā ierēdņu (slēgtā) kopuma īpatnības un to, ka uzņēmums izveidots nesen. Jāpiebilst, ka Francija piekrīt šim uzskatam. Turklāt Francijas aprēķinos La Poste faktiski segtās izmaksas (un tādējādi ņemot vērā 1998. gadā noteikto maksimālo robežu) salīdzinātas ar izmaksām, kādas La Poste būtu bijis jāsedz, ja uzņēmums līdz ar tā izveidošanas brīdi, 1991. gada 1. janvāri, būtu ieviesis jaunu pensiju režīmu, kas nodrošinātu tādus pašus maksājumus, bet tiktu pārvaldīts ar kapitalizāciju. Komisija uzskata, ka šis salīdzinājums ir pārāk hipotētisks, lai no tā varētu izdarīt derīgus secinājumus par attiecīgo pasākumu atbalsta veidu.

(149)

Ar attiecīgajiem pasākumiem tiek sniegta selektīva ekonomiska priekšrocība, jo tā attiecas tikai uz vienu uzņēmumu – La Poste  (63). Šādi pasākumi principā draud radīt konkurences apstākļu izkropļojumus (64).

(150)

No iepriekšējiem apsvērumiem un, ņemot vērā attiecīgo judikatūru, tostarp spriedumu Combus lietā, izriet, ka attiecīgie pasākumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē.

(151)

Maksimālās robežas noteikšana 1998. gadā notika, par to iepriekš neziņojot Komisijai. Līdz ar to tā ir nelikumīga.

(152)

Komisija attiecībā uz šo norāda, ka maksimālās robežas noteikšana izraisīja sekas gan liberalizētajos tirgos, gan attiecībā uz likumīga monopola darbībām. Tādējādi La Poste nenodarbojās tikai ar monopoldarbībām (65). Līdz ar to maksimālās robežas noteikšanu nevar uzskatīt par esošu atbalstu.

(153)

Par 2006. gada reformu Komisijai tika paziņots. Tās īstenošana ir apturēta tādā ziņā, ka La Poste turpina maksāt “darba devēja” iemaksas, kas izriet no 1998. gadā noteiktās maksimālās robežas. Līdz ar to 2006. gada reforma nav īstenota.

(154)

Ir pilnīgi skaidrs, ka šajā konkrētajā lietā nav piemērojamas Līguma 87. panta 2. punktā paredzētās atkāpes attiecībā uz sociālu atbalstu, ko piešķir individuāliem patērētājiem, atbalstu, ko sniedz, lai novērstu kaitējumu, ko nodarījušas dabas katastrofas vai ārkārtēji notikumi, vai atbalstu, ko sniedz dažos Vācijas Federatīvās Republikas apvidos.

(155)

Attiecībā uz Līguma 87. panta 3. punktā noteiktajām atkāpēm Komisija konstatē, ka attiecīgais atbalsts nav paredzēts, lai veicinātu ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs, tas nav projekts, kas īstenojams visas Eiropas interesēs, vai paredzēts, lai novērstu nopietnus traucējumus Francijas tautsaimniecībā. Vēl jo vairāk šis atbalsts nav paredzēts, lai veicinātu kultūru un kultūras mantojuma saglabāšanu.

(156)

Ir jāizvērtē, vai Komisija attiecīgos pasākumus var atzīt par saderīgiem saskaņā ar Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kas paredz, ka atbalstu var atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu, ja tas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību un ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm.

(157)

Komisija turklāt atgādina, ka Francija neatsaucās uz Līguma 86. panta 2. punktu kā uz La Poste piešķirtā atbalsta saderības pamatojumu.

(158)

Ņemot vērā reformas veidu un sekas, proti, La Poste iemaksu pielīdzināšanu konkurentu iemaksām, Komisija uzskata, ka atbalsta saderības novērtējums ir jāveic, vērtējot vienlīdzīgu nosacījumu (level playing field) izveidi La Poste un tā konkurentu obligāto sociālo iemaksu un nodokļu jomā korespondences/paku un finanšu pakalpojumu nozarēs, kas ir galvenās La Poste darbības jomas (66).

(159)

Lai izanalizētu atbalsta sekas un novērtētu konkurences ierobežojumu intensitāti, Komisijai vispirms ir jānovērtē La Poste veikto iemaksu līmenis salīdzinājumā ar tā konkurentiem, ņemot vērā Francijas saistības. Pēc tam Komisija noteiks, kas būtu noticis, ja La Poste nebūtu saņēmis attiecīgo atbalstu. Tad tiks analizētas atbalsta pozitīvās un negatīvās sekas. Līdz ar to būs iespējams noteikt vispārīgo saderību ar kopējo tirgu.

(160)

Komisija ļoti padziļināti izpētīja TEC aprēķina metodi.

(161)

Pirmām kārtām jāatgādina, ka La Poste iemaksu režīma un vispārīgo tiesību režīma atšķirības nosaka divi elementi:

(162)

Attiecībā uz pirmo punktu vispārīgo tiesību darba devējs veic no saistībām atbrīvojošas iemaksas saskaņā ar pārdales sistēmu. Savukārt La Poste neveic no saistībām atbrīvojošas iemaksas, bet tam ar 1990. gada likumu bija uzlikts pienākums attiecībā uz tā ierēdņiem nodrošināt pensiju režīma līdzsvaru. Līdz ar “darba devēja” iemaksu maksimālās summas ieviešanu 1998. gadā, nenosakot nekādu konkrētu iemaksu likmi, un vēlāk veiktām pamatīgākām izmaiņām ar 2006. gada likumu tiek ieviestas no saistībām atbrīvojošas iemaksas.

(163)

Tādējādi attiecīgais atbalsts sniedz risinājumu attiecībā uz La Poste režīma pirmo atšķirību no vispārīgo tiesību režīma.

(164)

Attiecībā uz otro punktu Komisija pārliecinājās, ka nākotnes finanšu plūsmu VAN saskaņā ar 1990. gada likumu pārsniedz nākotnes finanšu plūsmu VAN, piemērojot grozīto TEC  (67). Ja atbalsta nebūtu, La Poste būtu jāveic lielākas iemaksas nekā saskaņā ar vispārīgajām tiesībām.

(165)

Papildus tam Komisija norāda, ka, lai izveidotu patiešām vienlīdzīgus nosacījumus salīdzinājumā ar La Poste konkurentiem, TEC būtu jāveic divi grozījumi.

(166)

Francijas piedāvātie grozījumi TEC aprēķinā dod iespēju ar šo mehānismu La Poste algām piemērojamo obligāto sociālo iemaksu un nodokļu līmeni vienādot ar līmeni, kāds ir citiem “korespondences/paku” un banku nozares uzņēmumiem, uz kuriem attiecas vispārīgie sociālo maksājumu noteikumi. Tomēr Francijas paziņojumā paredzētais pārejas periods no 2006. gada līdz 2010. gadam nedrīkst radīt iespēju, ka La Poste veic iemaksas, kuru līmenis ir zemāks par grozīto TEC.

(167)

Ja reforma netiktu veikta, uzņēmumam La Poste savā uzskaitē no 2006. finanšu gada būtu jāparedz uzkrājumi attiecībā uz tā ierēdņu pensiju saistībām. Šie uzkrājumi tieši izrietētu no tā, ka “darba devēja” iemaksas par La Poste ierēdņu pensijām nav no saistībām atbrīvojošas.

(168)

Ja atbalsta nebūtu, La Poste iemaksas nebūtu pielīdzinātas to iemaksu līmenim, ko veic uzņēmuma konkurenti. Līdz ar to La Poste būtu neizdevīgā stāvoklī un liberalizētajos tirgos (tādos kā finanšu pakalpojumi vai ekspressūtījumi) nevarētu konkurēt, pamatojoties uz savām īstajām spējām.

(169)

Ja reforma netiktu īstenota, uzņēmumam La Poste katru gadu būtu jānodrošina attiecīgs savu iemaksu finansējums, kā rezultātā salīdzinājumā ar reformēto režīmu ik gadu rastos papildu izmaksas vairāku simtu miljonu euro apmērā (71). Tomēr Komisija uzskata, ka papildu izmaksas (kas konkurentiem nav jāsedz) nav tik lielas, lai La Poste būtu spiests samazināt savu darbību konkurencei atvērtajās nozarēs SIEG piemērošanas jomā vai ārpus tās.

(170)

Jānorāda, ka ievērojama attiecīgo izmaksu daļa ir saistīta ar SIEG, tādējādi uzņēmumam La Poste principā vajadzētu varēt saņemt kompensāciju par attiecīgajām papildu izmaksām (72). Turklāt iemaksām, kas attiecas uz darbībām, kuras nav pieskaitāmas SIEG, nav būtiskas ietekmes uz La Poste plānotajām darbībām. Attiecīgās iemaksas uzskatāmas par pastāvīgajām izmaksām. Tas, ka šīs izmaksas ir pastāvīgas, nozīmē, ka tās nevar ietekmēt La Poste komerciālos lēmumus, īpaši turpmākos investīciju lēmumus. Pastāvīgās izmaksas La Poste jāsedz neatkarīgi no tā, vai uzņēmums izvēlas par labu vienam vai otram investīciju projektam.

(171)

Apstākļi, kuros iemaksu līmenis varētu būtiski ietekmēt La Poste darbību, būtu vai nu iemaksu īpaši lielā summa, kuras rezultātā La Poste varētu nākties pamest tirgu, vai ievērojams kapitāla izmaksu pieaugums.

(172)

Ņemot vērā La Poste stāvokli, šķiet, ka šā uzņēmuma bankrots nav uzskatāms par būtisku risku (73).

(173)

Teorētiski nevar absolūti izslēgt iespēju, ka La Poste sedzamās ikgadējās papildu iemaksas būtu pasliktinājušas tā bilanci, kā rezultātā lielāku kapitāla izmaksu dēļ būtu varējuši mainīties uzņēmuma finansēšanas nosacījumi. Tomēr šī iespēja ir ļoti maz ticama, ņemot vērā iepriekš izklāstītos argumentus, un tirgus apstākļu izmaiņas (ja tādas būtu) noteikti nebūtu ievērojamas.

(174)

Pasta nozares liberalizācijas process ir pastāvīgi risinājies kopš 1998. gada (74). Maksimālās robežas noteikšana un La Poste piemērojamā pensiju režīma reforma ir svarīgi posmi uzņēmuma pielāgošanā pakāpeniskai liberalizācijai un ceļā uz Francijas pasta tirgus pilnīgu liberalizāciju (75). Turklāt ir atzīts, ka pasta tirgu liberalizācijai Kopienas līmenī ir svarīga loma Lisabonas izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā (76). No vairāk politiska viedokļa, tomēr joprojām saistībā ar Kopienas interesēm, Komisija uzskata, ka pasta nozares liberalizācija varētu būt apgrūtināta, ja netiktu apstiprināti tādi pensiju reformu projekti kā tas, uz kuru attiecas šis lēmums.

(175)

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saskaņā ar 1990. gada likumu La Poste piemērojamais pensiju režīms ir ar īpašām iezīmēm (tādām kā La Poste“darba devēja” iemaksas, kuras nav no saistībām atbrīvojošas, vai šo iemaksu līmenis, kas ir augstāks par konkurentu veikto iemaksu līmeni), kuras, tās skatot izolēti, rada konkurences kropļojumus par sliktu La Poste. Attiecīgā atbalsta galvenās sekas ir tās, ka La Poste iemaksas pielīdzina tā konkurentu veiktajām iemaksām, tādējādi likvidējot īpašos konkurences kropļojumus, kas skar La Poste.

(176)

Komisija turklāt uzskata, ka attiecīgie pasākumi atbilst Kopienas interešu mērķim, ko ar tiem paredzēts sasniegt. Ne ar kādiem citiem instrumentiem šo jautājumu nebūtu bijis iespējams atrisināt efektīvāk. Nozarēs, kurās ir noteikti SIEG, protams, varētu piešķirt sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas, taču šāda pieeja ilgtermiņā nav ilgtspējīga, ņemot vērā problēmas strukturālo raksturu.

(177)

Turklāt maksimālās robežas noteikšana un pēc tam reforma La Poste palīdzēja pakāpeniski sākt darboties kā privātam investoram, kas saskaras ar parastiem uzņēmējdarbības ierobežojumiem. Šajā perspektīvā tika īstenoti jau pieņemtie pasākumi, piemēram, darbinieku pieņemšana darbā, pamatojoties uz privāto tiesību līgumiem (tā vietā, lai pieņemtu darbā ierēdņus).

(178)

Attiecībā uz pasākumu samērīgumu piešķirtais atbalsts ir ierobežots līdz stingram minimumam, jo grozīto TEC aprēķina, ietverot visas būtiskās iemaksas.

(179)

Visbeidzot, lai gan attiecīgie pasākumi pensionāriem veicamo maksājumu ziņā neattiecas uz īpašu režīmu, tie ļauj padarīt ilgtspējīgu tādu finansēšanas mehānismu, kuru vēsturiskā attīstība padarīja neizmantojamu. Komisija uzskata, ka šie pasākumi līdz ar to iekļaujas daudz plašākajā dalībvalstu pensiju sistēmu reformas kontekstā, un šo reformu atbalsta gan Padome, gan Komisija.

(180)

Attiecīgie produkti un tirgi var tikt klasificēti šādi:

(181)

Statiskas analīzes kontekstā Komisija uzskata, ka:

(182)

Dinamiskas analīzes kontekstā, īpaši attiecībā uz tirgiem, kuri ietilpst rezervētajā nozarē, bet turpmākajos gados visdrīzāk tiks atvērti konkurencei, Komisija uzskata, ka:

(183)

No iepriekš minētā izriet, ka uzņēmumam La Poste piešķirtā atbalsta negatīvās sekas būtu mērenas.

(184)

Tā kā, ņemot vērā Francijas saistības, pasākumi aprobežojas ar to, kas ir stingri nepieciešams, lai izveidotu vienlīdzīgus nosacījumus attiecībā uz obligātajām sociālajām iemaksām un nodokļiem, un likvidē konkurences kropļojumu, kas La Poste nostādīja neizdevīgā stāvoklī, šiem pasākumiem nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm. Līdz ar to Komisija uzskata, ka attiecīgais atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu un nav vajadzīgi nekādi kompensējošie pasākumi.

(185)

Komisija savā Lēmumā 2005/145/EK EDF lietā atļāva sniegt valsts atbalstu, ar kuru kādas nozares uzņēmumus atbrīvo no īpašajām pensiju saistībām, kuras pārsniedz vispārīgā pensiju režīma saistības un ir bijušas noteiktas monopola periodā. Minētajā lietā Komisija uzskatīja, ka daļēja to izmaksu mazināšana, kuras izriet no finansēšanas mehānisma, kāds piemērojams īpašo pensiju tiesībām, kas iegūtas līdz reformas datumam, uzskatāma par valsts atbalstu Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē un var tikt atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu. Saderības analīzes kontekstā Komisija atzina, ka EDF situācija pēc tās būtības īpaši neatšķiras no “neatgūstamo izmaksu” situācijas enerģētikas jomā. Atbalsts bija paredzēts, lai atvieglotu pārēju uz konkurencei atvērtu enerģētikas nozari. Komisija uzskatīja, ka ir adekvāti EDF sniegto atbalstu pielīdzināt neatgūstamo izmaksu kompensācijai, un paziņoja, ka šādu pieeju tā izmantos arī, analizējot citus līdzīgus gadījumus.

(186)

EDF lietas lēmumā atbalsts attiecās tikai uz darbībām, kas bija tradicionālas monopoldarbības. Šajā konkrētajā lietā tā nav, jo tā attiecas gan uz rezervēto nozari, gan liberalizēto nozari. Tādējādi EDF un La Poste lietas nav absolūti līdzīgas. Tomēr, veicot neatgūstamo izmaksu metodei līdzīgu analīzi, šīs konkrētās procedūras sākšanas lēmumā skaidrots, ka: “Komisija šajā posmā nevar secināt, ka attiecīgie pasākumi ir vajadzīgi, lai spētu pilnībā izmantot pasta pakalpojumu tirgus liberalizācijas priekšrocības. Šādu secinājumu varētu izdarīt, ja Komisija pārliecinātos, ka La Poste patiešām atrodas līdzīgā situācijā kā tā konkurenti”.

(187)

Tagad Komisija ir konstatējusi, ka:

(188)

Līdz ar to Komisija uzskata, ka ar attiecīgo atbalstu La Poste tiek atbrīvots no īpašām pensiju saistībām, kuras pārsniedz vispārīgā pensiju režīma saistības un ir bijušas noteiktas monopola periodā.

(189)

Komisija konstatē, ka līdz 2006. gadam La Poste ierēdņu pensiju saistības gada pārskatos grāmatoja ārpusbilances postenī. Ja iemaksām netiktu noteikts no saistībām atbrīvojošs raksturs, La Poste attiecīgās saistības no 2007. gada būtu jāiegrāmato bilances uzkrājumu postenī. Tas izriet no starptautisko grāmatvedības standartu parastas piemērošanas bez atkāpēm, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 19. jūlija Regulā (EK) Nr. 1606/2002 par starptautisko grāmatvedības standartu piemērošanu (80). Tādējādi uzkrājumu neveidošana nav uzskatāma par valsts atbalstu. Turklāt tajā nav iesaistīti papildu valsts līdzekļi salīdzinājumā ar attiecīgajos pasākumos izmantotajiem.

(190)

Maksimālās robežas noteikšana 1998. gadā un La Poste piesaistīto valsts ierēdņu pensiju režīma reforma saskaņā ar 2006. gada budžeta grozījumu likuma 150. pantu ir ar kopējo tirgu saderīgs valsts atbalsts, ar nosacījumu, ka: