—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8. un 10. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 21. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu un jo īpaši tās 11. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gadā publicēto ziņojumu par transpersonām un interseksuāļiem,

—

ņemot vērā Komisijas finansētā izmēģinājuma projekta “Health4LGBTI” galīgos ziņojumus par nevienlīdzību veselības aprūpes jomā, ar ko saskaras LGBTI,

—

ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES ceļvedi homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai (2),

—

ņemot vērā 2016. gada 13. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2015. gadā (3),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2015. gada maijā publicēto dokumentu par interseksuāļu pamattiesību stāvokli (4),

—

ņemot vērā FRA 2017. gada novembra tiešsaistes publikāciju par minimālā vecuma prasību apzināšanu attiecībā uz bērna tiesībām Eiropas Savienībā (5),

—

ņemot vērā FRA 2018. gada pamattiesību ziņojumu,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

—

ņemot vērā Eiropas Konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu,

—

ņemot vērā 2017. gadā pieņemto Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 2191 par interseksuāļu cilvēktiesību veicināšanu un viņu diskriminācijas izskaušanu,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2015. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un interseksuāļiem,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—

ņemot vērā 2013. gada ziņojumu, ko sniedzis ANO īpašais referents jautājumos par spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

—

ņemot vērā Jogjakartas principus (“Principi un valstu pienākumi attiecībā uz starptautisko cilvēktiesību aktu piemērošanu seksuālās orientācijas, dzimtes identitātes, dzimtes izpausmes un dzimumpazīmju ziņā”), kas pieņemti 2006. gada novembrī, un 10 papildu principus (“plus 10”), kas pieņemti 2017. gada 10. novembrī,

—

ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par interseksuāļu tiesībām (O-000132/2018 – B8-0007/2019 un O-000133/2018 – B8-0008/2019),

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā interseksuāļi piedzimst ar fiziskām dzimumpazīmēm, kas neatbilst sieviešu vai vīriešu ķermeņu medicīniskajām vai sociālajām normām, un šīs dzimumpazīmju variācijas var izpausties kā primārās pazīmes (piemēram, iekšējie un ārējie dzimumorgāni un hromosomālā un hormonālā struktūra) un/vai sekundārās pazīmes (piemēram, muskuļu masa, apmatojuma sadalījums, augums);

B.

tā kā interseksuāļi Eiropas Savienībā bieži saskaras ar vardarbību un diskrimināciju un plašāka sabiedrība un politikas veidotāji par šiem cilvēktiesību pārkāpumiem parasti neuzzina;

C.

tā kā interseksuāliem zīdaiņiem bieži tiek veiktas operācijas un ārstēšana, lai gan lielākoties tā nav medicīniski nepieciešama; tā kā kosmētiskas operācijas un neatliekamas operācijas mēdz būt piedāvātas kopā, liedzot vecākiem un interseksuāļiem pilnīgu informāciju par katras operācijas ietekmi;

D.

tā kā interseksuālu bērnu operācijas un ārstēšana notiek bez viņu iepriekšējas personiskas, pilnīgas un informētas piekrišanas; tā kā interseksuāļu dzimumorgānu izkropļošana var radīt mūžilgas sekas, piemēram, psiholoģisku traumu un fiziskus traucējumus;

E.

tā kā pie vēl citām minoritātēm un marginalizētām grupām piederīgi interseksuāļi un interseksuāli bērni intersekcionālās identitātes dēļ saskaras ar vēl lielāku marginalizāciju, sociālo atstumtību un vardarbības un diskriminācijas risku;

F.

tā kā lielākajā daļā dalībvalstu interseksuālu bērnu vai interseksuāli ar invaliditāti var operēt ar likumīgā aizbildņa piekrišanu neatkarīgi no paša interseksuāļa spējas lemt patstāvīgi;

G.

tā kā daudzos gadījumos vecāki un/vai likumīgie aizbildņi saskaras ar lielu spiedienu pieņemt lēmumu, lai gan nav pilnīgi informēti par mūžilgajām sekām, ko tas radīs bērnam;

H.

tā kā daudziem interseksuāļiem nav pilnīgi pieejamas viņu medicīniskās kartes, tāpēc viņi nezina, ka ir interseksuāļi, vai nezina, kāda ārstēšana viņiem ir veikta;

I.

tā kā interseksuālas variācijas joprojām tiek klasificētas kā slimības, piemēram, Pasaules Veselības organizācijas Starptautiskajā slimību klasifikatorā (SSK), lai gan nav pierādījumu, ka ārstēšana ilgtermiņā dotu panākumus;

J.

tā kā daļa interseksuāļu neidentificējas ar dzimumu, kas tiem medicīniski noteikts pēc piedzimšanas; tā kā likumīga dzimuma atzīšana uz pašnoteikšanās pamata ir iespējama tikai sešās dalībvalstīs; tā kā daudzas dalībvalstis kā priekšnosacījumu likumīgai dzimuma atzīšanai joprojām prasa sterilizāciju;

K.

tā kā ES līmeņa un lielākoties arī dalībvalstu diskriminācijas novēršanas tiesību akti neattiecas uz diskrimināciju uz dzimumpazīmju pamata nedz kā atsevišķu kategoriju, nedz kā dzimumdiskriminācijas formu;

L.

tā kā daudzi interseksuāli bērni Eiropas Savienībā saskaras ar cilvēktiesību pārkāpumiem un dzimumorgānu izkropļošanu dzimumnormalizācijas ceļā,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.