Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par konkrētu plastmasas izstrādājumu vidiskās ietekmes samazināšanu”

(COM(2018) 340 final – 2018/0172(COD))

(2019/C 62/34)

Ziņotāja:

Maria NIKOLOPOULOU

Apspriešanās	Padome, 15.6.2018. Eiropas Parlaments, 11.6.2018.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 192. panta 1. punkts un 304. pants
Pilnsapulces lēmums	17.4.2018.
Atbildīgā specializētā nodaļa	Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	5.10.2018.
Pieņemts plenārsesijā	17.10.2018.
Plenārsesija Nr.	538
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	210/3/2

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atbalsta priekšlikumu direktīvai par vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem un uzskata to par būtisku elementu aprites ekonomikas stratēģijā un ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā.

1.2.

Komiteja īpaši uzsver, ka pārejai uz ilgtspēju pirmām kārtām nepieciešama visu politisko, ekonomisko, sociālo, vides un kultūras procesu dalībnieku iesaistīšana, arī katru iedzīvotāju iesaistot jaunā produktu ražošanas, patēriņa un reciklēšanas paradigmā. Tāpēc būtisks priekšnosacījums visos līmeņos ir izglītība, apmācība un izpratnes veidošanas kampaņas, īpašu uzmanību pievēršot skolas vecuma jauniešiem.

1.3.

Komiteja uzskata, ka Komisijas priekšlikums ir nozīmīgs pilotprojekts, kas paredz īpašu pieeju jūrās un okeānos visbiežāk sastopamajiem plastmasas izstrādājumiem. Tomēr priekšlikums varētu būt vēl vērienīgāks un vienlaikus, lai nodrošinātu tā sekmīgu īstenošanu, tam būtu jāpievieno ceļvedis un citas iniciatīvas.

1.4.

Komiteja it īpaši iesaka:

1.4.1.

izvērtēt 10 priekšmetu saraksta paplašināšanu un iekļaut citus priekšmetus, kuriem tirgū jau ir pieejamas ilgtspējīgas alternatīvas atbilstošā daudzumā un par atbilstošu cenu;

1.4.2.

precizēt principu, saskaņā ar kuru visiem bioloģiski noārdāmiem izstrādājumiem jābūt arī kompostējamiem, nosakot konkrētus fotodegradācijas termiņus uz sauszemes un jūrā;

1.4.3.

zvejnieki var būt izšķiroši svarīgs faktors jūru un okeānu attīrīšanā. Pēc iespējas drīz jāpaplašina stimuli attiecībā uz zvejas rīku atgriešanu, attiecinot tos arī uz visiem zvejas laikā savāktajiem atkritumiem. Lai pilnībā attīstītu jaunu jūru un okeānu attīrīšanas sistēmu, jāiesaista visas ieinteresētās puses un vietējās iestādes. Turklāt visās ostās, tostarp arī mazākajās, jāizveido moderna atkritumu savākšanas un pārredzamas to apsaimniekošanas sistēma;

1.4.4.

lai gan 90 % vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu, kas sastopami Eiropas tirgū, ir ražoti trešās valstīs, ir būtiski svarīgi palīdzēt visiem nozares uzņēmumiem pāriet uz ilgtspējīgāku ražošanu. Proti, ar finanšu un nodokļu instrumentu palīdzību jāveicina inovācija un attīstība tādās jomās kā ekodizains, bioplastmasa un otrreizējas izejvielas. Tādējādi ES varēs gūt labumu no ievērojama tirdzniecības bilances pieauguma, veicināt ilgtspējīgāko uzņēmumu attīstību un palielināt kvalitatīvi augstvērtīgu darbvietu skaitu;

1.4.5.

princips “piesārņotājs maksā”, kas ieviests ar Direktīvu 2004/35/EK, ir būtisks Komisijas priekšlikuma pīlārs, un tas ir pamatā atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes izmaksu taisnīgākai un līdzsvarotākai sadalei. Pareizi piemērota, direktīva pavērs iespēju samazināt minētās izmaksas tiem uzņēmumiem, kuros ir sertificēti procesi, kas ļauj novērst piesārņojumu vai tieši atgūt ražotos piesārņojošos produktus;

1.4.6.

labāka koordinācija starp pārējiem spēkā esošajiem tiesību aktiem par atkritumu apsaimniekošanu un pārstrādi, īpaši pievēršoties atkritumu dalītai vākšanai. Turklāt būtu svarīgi, lai dalībvalstis ieviestu saskaņotas atļaujas un sodus;

1.4.7.

stratēģijai attiecībā uz vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem būs ierobežota ietekme, ja Komisija neizstrādās ad hoc stratēģiju, kā ilgtspējīgāk apsaimniekot un kontrolēt iekšējos ūdeņus (ezerus un upes), caur kuriem iziet 80 % jūrās sastopamo atkritumu. Komiteja iesaka sekmēt tādu pārvaldības sistēmu plašu ieviešanu, kurās iesaistītas publiskā sektora un privātās iestādes, un organizēta pilsoniskā sabiedrība, piemēram, “upes līgumi”, kas būtu jāvērtē kā pamata priekšnosacījums, lai piekļūtu noteiktiem vides aizsardzības fondiem (piemēram, Interreg);

1.4.8.

plastmasas izstrādājumiem paredzētu marķēšanas un izsekojamības sistēmu ieviešana varētu sniegt pievienoto vērtību atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes procesos. Īpaša logotipa izveide varētu stiprināt patērētāju uzticēšanos, it īpaši no otrreizējām izejvielām ražotiem izstrādājumiem;

1.4.9.

direktīva būtu jāpārskata ik pēc trijiem, nevis ik pēc sešiem gadiem. Šā priekšlikuma pamatā ir fakts, ka pārraudzības mehānismi jau darbojas un ir apstiprināti (skaitīšanas metode). Turklāt šāds pasākums ļautu atrisināt problēmas, kas varētu rasties piemērošanas posma laikā, un, ja būtu nepieciešams, grozīt vai paplašināt 10 priekšmetu sarakstu atkarībā no direktīvas īstenošanas stāvokļa un attīstības ekodizaina jomā;

1.4.10.

būtu vairāk jāizplata daudzie labas prakses piemēri, kas sastopami aprites ekonomikā, stiprinot Eiropas aprites ekonomikas jautājumos ieinteresēto personu platformu, ko izveidojusi EESK un kas ir efektīvs instruments pieredzes apmaiņai visu ieinteresēto personu starpā.

2.   Ievads

2.1.

Eiropas Savienībā plastmasas atkritumi veido no 80 % līdz 85 % no jūras piedrazojuma, no kuriem 50 % ir vienreizlietojami plastmasas priekšmeti (VPP), bet 27 % ir plastmasu saturoši zvejas rīki, kas izmantoti tradicionālajā zvejā un akvakultūrā un pamesti vai nozaudēti jūrā.

2.2.

Desmit VPP, kas visbiežāk tiek atrasti Eiropas pludmalēs, atbilst 86 % no visiem atrastajiem priekšmetiem un 43 % no kopējā jūras piedrazojuma. Tie ir ikdienas lietošanas izstrādājumi, kuru sastāvs ne vienmēr asociējas ar plastmasu (1): pārtikas tara, dzērienu glāzes, vates kociņi, šķīvji, salmiņi, balonu kociņi, dzērienu tara un korķīši, tabakas izstrādājumu filtri, mitrās salvetes un plastmasas maisiņi. Šie 10 priekšmeti kopā ar zvejas rīkiem pēc skaita veido aptuveni 70 % no visiem jūras atkritumiem (2).

2.3.

Lai VPP, kas parasti ražoti no polietilēna un polipropilēna, vidē noārdītos, vajadzīgi vidēji 300 gadi, bet dažos gadījumos to fotodegradācija var ilgt pat 1 000 gadu. Turklāt noārdīšanās nenozīmē, ka plastmasas izstrādājums dabā pilnībā sadalās, – tas pārveidojas par mikroplastmasu un kļūst cilvēka acij neredzams.

2.4.

Plastmasa ir viens no 20. gadsimta vērtīgākajiem izgudrojumiem, kas lielā mērā ietekmējis mūsu dzīvi. Tās fiziskās īpašības (elastīgums, vieglums un izturība) padara to par daudzpusīga pielietojuma materiālu; kā tas ir ar VPP, kas ir ideāli piemēroti lietošanai brīvā dabā (piemēram, piknikā). Tas nozīmē, ka VPP ir produkti, kuriem ir augsts risks izplatīties dabā neatkarīgi no daudzu patērētāju gribas un atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes sistēmu efektivitātes. Vides ietekmes risks ir nesamērīgi liels, it īpaši ņemot vērā, ka šo izstrādājumu paredzētais lietošanas laiks dažkārt nepārsniedz 5 minūtes.

2.5.

VPP, kas nenonāk atkritumu apsaimniekošanas ķēdē, uzkrājas jūrās un okeānos, nodarot kaitējumu videi un cilvēka veselībai, jo tie nonāk barības ķēdē. Turklāt šī parādība ietekmē vairākas ekonomikas nozares, piemēram, tūrismu, zvejniecību un jūras transportu.

2.6.

Jūras piedrazojums ir pārrobežu problēma, un tās simbols ir plastmasas salas (3). Eiropas Savienība ir apņēmusies vērsties pret šo parādību saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķiem (4) un Parīzes nolīgumu (COP 21). Plastmasas stratēģija (5) bija pirmais solis šajā virzienā saskaņā ar ES rīcības plānu pārejai uz aprites ekonomiku (6).

3.   Komisijas priekšlikuma kopsavilkums

3.1.

Direktīvas priekšlikuma mērķis ir nepieļaut VPP un zvejas rīku plastmasas atkritumu (makroplastmasas) nonākšanu jūrā un samazināt to skaitu, papildinot Plastmasas stratēģijā jau paredzētos pasākumus un novēršot pašreizējos pasākumos un tiesību aktos atklātās nepilnības.

3.2.

Direktīva ir arī saistīta ar iniciatīvu, kuras mērķis ir atbrīvoties no vienreizlietojamiem plastmasas iepirkumu maisiņiem (dodot priekšroku citiem maisiņiem, kas ražoti no bioplastmasas vai kompostējamiem materiāliem), kas ir radikāli un īsā laikā mainījusi patērētāju ieradumus, tādējādi ļoti labvēlīgi ietekmējot vidi (7).

3.3.   Vienreizlietojami plastmasas priekšmeti (VPP)

3.3.1.

Balstoties uz dažādās Eiropas pludmalēs veikto atkritumu skaitīšanu, priekšlikums ir vērsts uz 10 VPP, kas visbiežāk sastopami pludmalēs. Komisija ir paredzējusi virkni pasākumu, kuru pamatā ir ilgtspējīgu un cenas ziņā pieejamu alternatīvu izstrādājumu pieejamība. Ja tādi tirgū jau ir, paredzēts atbrīvoties no to analogiem, kas rada lielāko piesārņojumu (piemēram, salmiņi, šķīvji un vates kociņi). Ja tādu nav, tiek ieviesti vairāki pasākumi, kas vērsti uz patēriņa samazināšanu, izmantojot izpratnes veicināšanas kampaņas un veicinot ekodizainu, lai iespējami drīz sāktu ražot alternatīvus, bioloģiski saderīgus un reciklējamus materiālus (piemēram, pārtikas taru, dzērienu glāzes, balonus, paciņas un iesaiņojumus, dzērienu taru, tabakas izstrādājumu filtrus, mitrās salvetes, vieglās plastmasas maisiņus).

3.3.2.

Direktīva nosaka ražotāja paplašinātas atbildības shēmas piemērošanu visiem izstrādājumiem, uz kuriem neattiecas tirdzniecības ierobežošanas pasākums; šīs shēmas mērķis ir palīdzēt segt izmaksas, kas rodas, novēršot šādu izstrādājumu kļūšanu par atkritumiem un apsaimniekojot šādus par atkritumiem kļuvušus izstrādājumus.

3.3.3.

Komisija ierosina arī ieviest marķēšanas sistēmu, lai informētu patērētājus par atkritumu apsaimniekošanu un tādējādi veicinātu dalīto savākšanu un reciklēšanu. Šī pasākuma ietvaros paredzēts informēt par tādiem uzvedības veidiem, no kuriem ir jāizvairās (piemēram, mitro salvešu lietošana).

3.3.4.

Priekšlikums paredz konkrētus pasākumus attiecībā uz izstrādājumu dizainu (piemēram, pudelēm piestiprinātus korķīšus) un vērienīgus mērķus attiecībā uz reciklēšanu (piemēram, reciklēt 90 % dalīti savākto vienreizlietojamo plastmasas pudeļu).

3.4.   Plastmasu saturoši zvejas rīki

3.4.1.

Direktīvā ierosināts izveidot integrētu un modernu zvejas rīku savākšanas sistēmu, pamatojoties uz 3 galvenajiem punktiem: īpaša mehānisma un dalītās savākšanas iekārtu ieviešana ostās, stimuli zvejniekiem, kuri zvejas rīkus atved atpakaļ vai nodod to jūrā pamestās atliekas, ražotāja paplašinātas atbildības shēmas ieviešana attiecībā uz zvejas rīku ražotājiem, tostarp MVU. Ražotāja paplašinātās atbildības shēmas piemērošanas gaitā iekasētie līdzekļi tiks izmantoti, lai segtu izmaksas, kas rodas, novēršot atkritumu rašanos (sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņas) un apsaimniekojot atkritumus, tostarp aizvācot piedrazojumu, ko veido vienreizlietojami plastmasas priekšmeti.

3.5.

Liela daļa VPP tiek ražoti valstīs, kas atrodas ārpus ES. Tas nozīmē, ka priekšlikums varētu veicināt ilgtspējīgas ražošanas attīstību Eiropā, pateicoties lielam iekšējam pieprasījumam. Tāpēc tiek gaidīts, ka šis regulējums veicinās arī ātrāku konkurētspējīgas, ilgtspējīgas un dekarbonizētas ekonomikas izaugsmi, radot skaidras priekšrocības tirdzniecības bilancē ar trešām valstīm un labvēlīgi ietekmējot kvalitatīvi augstvērtīgu darbvietu radīšanu.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) viena no pirmajām atbalstīja ilgtspējīgu attīstību, kas pamatojas gan uz iedzīvotāju, gan uz visu politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras procesu dalībnieku izpratnes veicināšanu. Tāpēc izglītībai visos līmeņos ir izšķiroši svarīga loma, lai veidotu pamatu jauna veida ražošanai, patēriņam un dzīvesveidam, saudzējot vidi. Uzņēmumi, ņemot vērā to korporatīvo sociālo atbildību, ir izšķiroši svarīgs faktors šajā izpratnes veicināšanas un izglītošanas darbā. Organizēta pilsoniskā sabiedrība jau ir īstenojusi daudzus brīvprātīgus pasākumus, kas Komisijas iniciatīvai varētu sniegt nozīmīgu pievienoto vērtību.

4.2.

EESK atgādina, ka piesārņojums ir globāla problēma. Jebkura Eiropas iniciatīva, neatkarīgi no tās redzējuma un tvēruma, būs nepietiekama, ja to nepapildinās plašāks ilgtspējīgas attīstības projekts, kurā iesaistītos gan Savienības augsti attīstītās valstis, gan jaunattīstības valstis. It īpaši ieteicams veidot sinerģiju ar trešām kaimiņvalstīm, lai nodrošinātu ilgtspējīgu pārvaldību tādām slēgtām jūrām kā Melnā jūra un Vidusjūra. Tāpēc komiteja pauž cerību, ka ES uzņemsies arvien lielāku lomu ilgtspējīgas attīstības procesu vadīšanā.

4.3.

EESK atbalsta priekšlikumu, kura mērķis ir nepieļaut VPP un zvejas rīku plastmasas atkritumu nonākšanu jūrā un samazināt to skaitu. Komiteja saprot ideju koncentrēties uz ierobežotu to izstrādājumu skaitu, kam saskaņā ar pilotprojekta koncepciju ir liela ietekme uz vidi, un uzskata šo iniciatīvu par nozīmīgu soli virzībā uz patiešām ilgtspējīgas ekonomikas izveidi, Rīcības plāna pārejai uz aprites ekonomiku (8) īstenošanā, kā arī par papildinājumu ES stratēģijai attiecībā uz plastmasu (9). Komiteja tomēr uzskata, ka Komisijas iniciatīva varētu būt vēl vērienīgāka, proti, paplašināt sarakstu ar visiem tiem ilgtspējīgajiem produktiem, kas jau ir pieejami pietiekamā daudzumā un par pieņemamu cenu (piemēram, kafijas kapsulas) un, iesaistot EFSA, nodrošināt to nekaitīgumu.

4.4.

EESK uzskata, ka priekšlikums ierobežot tirdzniecību ir atbilstošs tikai gadījumā, ja izstrādājumiem jau ir pieejamas ilgtspējīgas alternatīvas, kas ir drošas videi un cilvēkiem un ko patērētāji var iegādāties par pieņemamu cenu.

4.5.

Lai atrisinātu plastmasas atkritumu uzkrāšanās problēmu, līdztekus atkritumu apsaimniekošanai liela nozīme ir arī patēriņa ieradumiem un ražošanas modelim. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai valstu valdības ieviestu visus nepieciešamos instrumentus, ar ko stimulē ilgtspējīgu plastmasas izstrādājumu lietošanu, veicinot un atbalstot visracionālākos ražošanas un patēriņa procesus. Vienlaikus ir svarīgi veicināt iedzīvotāju izpratni jau no skolas vecuma, lai viņi rīkotos atbildīgi un piedalītos atkritumu dalītā savākšanā.

4.6.

VPP ir produkti, kuriem ir augsts risks izplatīties vidē neatkarīgi no daudzu patērētāju gribas un atkritumu apsaimniekošanas un reciklēšanas sistēmu efektivitātes. Tā kā nav iespējams izveidot par 100 % efektīvu atkritumu savākšanas un reciklēšanas mehānismu, izstrādājumiem iespējami drīz jārada ilgtspējīgas alternatīvas un jāveic pasākumi to radītā piesārņojuma līmeņa pazemināšanai (10).

4.7.

Ekodizains ir izšķiroši svarīgs faktors, lai izstrādājumiem, kuri rada lielāko piesārņojumu, radītu bioloģiski saderīgas alternatīvas. Komiteja iesaka ES jaunajā finanšu shēmā paredzēt šai jomai atbilstošus resursus, it īpaši izmantojot jauno “Apvārsnis” programmu. EESK uzskata, ka zaļie jauninājumi bioplastmasas un otrreizējo izejvielu jomā vai tādu fermentu kā PETase lietošana, kuri spēj “ēst” plastmasu, var sniegt pievienoto vērtību visai Savienībai no ekonomiskā, sociālā un vides viedokļa.

4.8.

Komiteja iesaka piemērot īpašu pieeju tiem plastmasas izstrādājumiem, kurus paredzēts pārveidot par otrreizējām izejvielām. Īpaši svarīgi ir, lai plastmasas izstrādājuma sastāvā nebūtu toksisku ķīmisku piedevu, kas varētu nepieļaut to reciklēšanu un nodarīt kaitējumu cilvēkiem, uzņēmumiem un videi. Turklāt ir svarīgi noteikt dzīves cikla beigas, jo tos nevar reciklēt neskaitāmas reizes.

4.9.

EESK uzskata, ka viens no iniciatīvas redzamākajiem ierobežojumiem ir tas, ka trūkst regulējuma, kas papildinātu bioloģiskās noārdāmības jēdzienu. Patiesībā tas, ka plastmasas izstrādājums ir bioloģiski noārdāms, ne vienmēr nozīmē, ka tas ir ekoloģiski ilgtspējīgs. Plastmasas izstrādājumi un it īpaši VPP var pārveidoties par mikroplastmasu, piesārņojot vidi un nonākot barības ķēdē. Tāpēc komiteja iesaka iespējami drīz precizēt principu, ka visi “bioloģiski noārdāmie” plastmasas izstrādājumi ir arī “ kompostējami” , t. i., tie nav ne toksiski, ne arī kaitīgi videi. Šajā saistībā ir svarīgi noteikt arī konkrētus termiņus attiecībā uz bioloģisko noārdāmību jūrā un uz sauszemes atbilstoši saskaņotajam standartam EN 13432 (11). Visbeidzot, ir jāizveido Eiropas marķēšanas sistēma, paredzot atbilstošus kontroles mehānismus, lai novērstu krāpšanu.

4.10.

EESK atbalsta priekšlikumu par zvejas rīku atgriešanas veicināšanu, paredzot zvejniekiem stimulus. Komiteja norāda, ka atkritumu dalīta vākšana nav ne viegls, ne arī ātri veicams pasākums, tāpēc pauž cerību, ka stimuli būs atbilstoši laikam, ko zvejnieki patērēs atkritumu dalītai vākšanai.

4.10.1.

Šis pasākums būtu jāattiecina uz visu to atkritumu atgriešanu, kuri tiek savākti zvejas laikā un par kuru izkraušanu ostās saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem zvejniekiem ir jāmaksā. Tas nozīmē, ka pašlaik zvejnieki maksā, lai attīrītu jūru un izceltu krastā atkritumus, ko viņi nav radījuši, bet gan savākuši. Šī iemesla dēļ pašreizējos pasākumus attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu jaunā Eiropas Zivsaimniecības fonda 2021.–2026. gadam kontekstā ieteicams pārskatīt, veicinot aktīvu un atbildīgu rīcību.

4.10.2.

Tā kā gan peldošo, gan nogrimušo atkritumu skaits ir liels, zvejnieki var sniegt ievērojamu pievienoto vērtību to savākšanā. Nesen ieviestie ierobežojumi attiecībā uz vairākiem zivju resursiem ļauj šos stimulus uzskatīt par ekonomiskās kompensācijas elementu (12). Tādējādi pēc atbilstošas apmācības un zvejnieku asociāciju tiešas iesaistīšanas attīrīšanas darbu varētu pārveidot par citu interesantu saimniecisku darbību, piemēram, makšķerēšanas tūrismu (zilā ekonomika), ko bieži praktizē zvejas dabisko pārtraukumu laikā. Šis pasākums būtu jāiekļauj jaunajā Eiropas Zivsaimniecības fondā, un tā ieviešanai būtu jāparedz īpaša Eiropas leģislatīvā iniciatīva.

4.11.

Komiteja atbalsta ražotāja paplašinātas atbildības (EPR) shēmas ieviešanu, jo tā atbilst principam “piesārņotājs maksā”. Līdz šim izmaksas, kas saistītas ar jūras piesārņojumu, sedza citas ražošanas nozares (tūrisms (13), jūras transports, zvejniecība) un iedzīvotāji (maksājot lielākus nodokļus par atkritumu savākšanu, apsaimniekošanu un reciklēšanu). Shēmas ieviešanas brīdī būs svarīgi nodrošināt, ka šis princips tiek piemērots uzņēmumiem, kas patiešām ražo piesārņojošus izstrādājumus, un netiek pārcelts uz galīgo cenu, ko maksā patērētāji (14).

4.12.

Komiteja saskaņā ar Direktīvas 2004/35/EK (15) kritērijiem aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt iespēju samazināt ekonomisko slogu uzņēmumiem, kas veic sertificētas darbības, lai tieši atgūtu to ražoto izstrādājumu radīto piesārņojumu (piemēram, atpakaļ nododamu iepakojumu sistēma). Lai gan šīs labās prakses izvērtēšana ir valsts iestāžu tiešā kompetencē, to vajadzētu pakļaut arī Eiropas kontrolei otrā līmenī.

4.13.

EESK apzinās, ka pāreja uz aprites ekonomiku daudziem uzņēmumiem radīs augstas izmaksas. Tāpēc komiteja pauž cerību, ka šis process, kas ir tik neatliekams no vides viedokļa, tiks papildināts ar finanšu un nodokļu stimuliem, lai ļautu uzņēmumiem īstenot pāreju uz ilgtspējīgu ražošanu. Ir svarīgi minēto procesu pārvaldīt un pārraudzīt Eiropas līmenī, lai novērstu negodīgu konkurenci iekšējā tirgū.

4.14.

Pāreja uz aprites ekonomiku var visai Eiropas Savienībai pavērt iespējas konkurētspējas un nodarbinātības jomā. Lai izmantotu šīs iespējas, jāizveido moderna izglītības un apmācības sistēma. Šādā nolūkā nepieciešama arī atbilstoša aktīva nodarbinātības politika, lai atjauninātu darba ņēmēju prasmes.

4.15.

Komiteja arī atbalsta ideju izstrādāt direktīvu, lai katra dalībvalsts varētu ieviest regulējumu atbilstoši savām īpatnībām, tomēr būtu svarīgi iespējami drīz mazināt atšķirības attiecībā uz atļaujām un sodiem (16). Šajā saistībā ir būtiski svarīgi, lai valstu valdības iesaistītu organizēto pilsonisko sabiedrību visos posmos – no tiesību aktu izstrādes līdz to ieviešanai, pārraudzībai un izvērtēšanai. Piemērojot izskatāmo direktīvu, dažos gadījumos izvirzīto mērķu sasniegšanai ir noteikti laika ierobežojumi, taču daudzos citos gadījumos (piemēram, PET reciklēšanai) termiņi nav noteikti. EESK uzskata, ka skaidru un visiem vienādu termiņu trūkums var vairot nelīdzsvarotību regulējuma transponēšanas posmā.

4.16.

Komiteja norāda, ka pārraudzības mehānismi jau darbojas un ir apstiprināti (skaitīšanas metode). Šā iemesla dēļ direktīvu ieteicams pārskatīt ik pēc trijiem, nevis ik pēc sešiem gadiem, kā paredzēts sākotnējā priekšlikumā. Šāds pasākums ļautu atrisināt problēmas, kas varētu rasties piemērošanas posma laikā, un, ja būtu nepieciešams, grozīt vai paplašināt 10 VPP sarakstu atkarībā no direktīvas īstenošanas stāvokļa un attīstības ekodizaina jomā.

5.   Īpašas piezīmes

5.1.

Saskaņā ar UNEP datiem (17) 80 % atkritumu, kas uzkrājušies jūrās un okeānos, ir ražoti uz sauszemes un nonāk jūrā pa upēm. Tas nozīmē, ka jāveic arvien labāk koordinēti pasākumi, lai nepieļautu atkritumu nonākšanu jūrā. Ar VPP saistītie pasākumi uzlabos ezeru un upju stāvokli, tomēr nav īpašu noteikumu attiecībā uz zvejas rīkiem. Šā iemesla dēļ EESK iesaka izskatāmo direktīvu attiecināt arī uz ezeriem un upēm, izmantojot Eiropas līmeņa stratēģiju iekšējo ūdeņu ilgtspējīgākai pārvaldībai.

5.2.

Upes līgumi (18) ir laba, ļoti sekmīga un Eiropā izplatīta prakse, kas var būt ļoti efektīva iekšējo ūdeņu pārvaldībai hidroģeoloģisko un vides risku gadījumā. Minētā instrumenta spēks ir atklāta pārvaldība, kas ļauj teritoriālā līmenī iesaistīt visus publiskā sektora, privāto iestāžu un organizētās pilsoniskās sabiedrības dalībniekus. Šī pieredze būtu jāapkopo, izveidojot Eiropas datu bāzi, lai veicinātu organisku un strukturētu attīstību visā ES. Atbilstīgi jaunajai “Apvārsnis Eiropa” programmai, saskaņā ar kuru 35 % no budžeta būtu jāparedz ar klimatu un vidi saistītiem pasākumiem, komiteja iesaka minētos līgumus noteikt par būtisku priekšnosacījumu, lai piekļūtu noteiktiem Eiropas fondiem, kas saistīti ar vides ilgtspējas pētniecību un inovāciju, un fondiem, kuru mērķis ir teritoriju pārraudzība ar hidroģeoloģisko un vides risku saistītos jautājumos (piemēram, Interreg).

5.3.

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi, lai direktīva tiktu īstenota saskaņoti un koordinēti ar pārējiem ES tiesību aktiem atkritumu un ūdens jomā, jo īpaši ar Atkritumu pamatdirektīvu (19), Iepakojuma un izlietotā iepakojuma direktīvu (20), Jūras stratēģijas pamatdirektīvu (21) un Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvu (22). Īpaša uzmanība būtu jāpievērš Eiropas regulējumam atkritumu apsaimniekošanas jomā (23).

5.3.1.

Ir svarīgi, lai būtu izveidotas atbilstīgas atkritumu apsaimniekošanas struktūras (piemēram, kompostējamu atkritumu dalīta vākšana, lai tos varētu efektīvi un pareizi apstrādāt reciklēšanas iekārtās) un patērētājiem par tām tiktu sniegta skaidra informācija. Pareiza šķirošana veicinās arī 3D drukas tehnoloģiju pielietojumu, jo plastmasu var viegli izmantot kā izejvielu jaunu objektu radīšanai.

5.3.2.

Lai arī tie nav VPP, komiteja aicina Komisiju ņemt vērā aizvien pieaugošo daudzumu bioloģisko (biomedia) filtru, kas tiek atrasti daudzās Eiropas pludmalēs notekūdeņu apsaimniekošanas sistēmu defektu dēļ.

5.4.

Digitalizācija var būt spēcīgs sabiedrotais cīņā pret piesārņojumu un ilgtspējīgas ekonomikas veicināšanā. Plastmasas izstrādājumiem paredzētu marķēšanas un izsekojamības sistēmu ieviešana varētu sniegt pievienoto vērtību atkritumu apsaimniekošanas un reciklēšanas procesos. Īpaša logotipa izveide varētu stiprināt patērētāju uzticēšanos, it īpaši no otrreizējām izejvielām ražotiem izstrādājumiem (24).

5.5.

Komiteja iesaka ieviest kopīgu un augstas kvalitātes regulējumu sertifikācijai attiecībā uz atbilstību vides aizsardzības prasībām. Šī iniciatīva ir būtiski svarīga, lai uzņēmumiem ļautu sasniegt augstākos ilgtspējas standartus, novēršot prasību pārklāšanos un papildu ekonomisko slogu.

5.6.

EESK vēlreiz izvirza jautājumu par dažādām ostu sistēmām ES (25). Eiropā ir simtiem mazu ostu, kas ir izšķiroši svarīgs faktors to nelielo vietējo kopienu attīstībai, kuru pastāvēšanu nodrošina jūra un zveja. Komisijas priekšlikums paredz veikt (metožu, tehnoloģiju un infrastruktūras) modernizāciju, ko vietējā līmenī būtu grūti īstenot bez Eiropas Savienības finansiālā atbalsta. Šis process ir būtisks, lai novērstu depopulāciju un saglabātu gan vietējās ražošanas īpatnības, gan arī pašas kopienas.

5.6.1.

Komiteja iesaka ar ražotāja paplašinātas atbildības shēmas palīdzību iekasētos līdzekļus, pamatojoties uz Direktīvu (ES) 2018/851, paredzēt arī ostu infrastruktūras atjaunošanai atbilstīgi atkritumu savākšanas un apsaimniekošanas augstākajiem standartiem. Vienlaikus EESK uzskata, ka ir svarīgi iesaistīt vietējā līmeņa iestādes un pilsonisko sabiedrību, īpaši pievēršoties mazām piekrastes pašvaldībām (kurās iedzīvotāju skaits nepārsniedz 5 000), lai atrastu kopīgus risinājumus, kas ilgtermiņā nerada lielas izmaksas.

5.7.

Komitejas rīcībā kopīgi ar Komisiju ir aprites ekonomikas platforma (26), kas jau ir guvusi nozīmīgus rezultātus, atvieglojot dažādu jau iesaistīto dalībnieku līdzšinējās apjomīgās pieredzes un labas prakses apkopošanu un apmaiņu, kā arī veicinot to izplatīšanu un atdarināšanu. Minētā platforma ir svarīgs instruments, kas pelnījis plašāku pielietojumu.

---

(1)  95 % cigarešu filtru ir izgatavoti no plastmasas. https://www.noordzee.nl/hele-noordzeekust-schoon-2764-vrijwilligers-ruimen-11163-kilo-afval-op/

(2)  Pludmales atkritumu skaitīšana ir starptautiski atzīta metode jūras piedrazojuma sastāva mērīšanai. Zinātnes aprindas to uzskata par ļoti ticamu rādītāju, uz ko var balstīt politikas izstrādi. Skaitīšanas metodes pamatā ir ziņojumi, ko sagatavo dalībvalstis un apkopo Kopīgais pētniecības centrs (KPC), īstenojot Jūras stratēģijas pamatdirektīvu 2008/56/EK. Datu avots: UNEP, 2017.

(3)  Plastmasas salas atrodas starptautiskajos ūdeņos, un, lai tās likvidētu, jāpanāk globāla līmeņa vienošanās. Šīs salas daudzu gadu garumā ir veidojušās, pateicoties jūras straumēm, kas sanesušas vienkopus lielu daļu plastmasas izstrādājumu no jaunattīstības valstīm (galvenokārt Dienvidaustumāzijā).

(4)  IAM Nr. 3, 9, 12 un 14 (Veselība un labklājība; Rūpniecība, jauninājumi un infrastruktūra; Atbildīgs patēriņš un ražošana; Dzīvība ūdenī).

(5)  COM(2018) 28 final.

(6)  COM(2015) 614 final.

(7)  Direktīva (ES) 2015/720 (OV C 214, 8.7.2014., 40. lpp.).

(8)  OV C 264, 20.7.2016., 98. lpp., OV C 367, 10.10.2018., 97. lpp.

(9)  OV C 283, 10.8.2018., 61. lpp.

(10)  OV C 230, 14.7.2015., 33. lpp.

(11)  UNI EN 13432:2002 ir Eiropas Standartizācijas komitejas saskaņots standarts, kādām jābūt materiāla īpašībām, lai to varētu definēt kā bioloģiski noārdāmu vai kompostējamu.

(12)  OV C 283, 10.8.2018., 61. lpp.

(13)  OV C 209, 30.6.2017., 1. lpp.

(14)  OV C 81, 2.3.2018., 22. lpp.

(15)  Direktīva 2004/35/EK nosaka principu “piesārņotājs maksā”. Tas nozīmē, ka uzņēmums, kas nodara videi kaitējumu, ir par to atbildīgs, tāpēc tam jāveic nepieciešamie preventīvie vai kaitējuma novēršanas pasākumi un jāsedz visas ar to saistītās izmaksas.

(16)  OV C 283, 10.8.2018., 61. lpp.

(17)  UNEP, Marine plastic debris and microplastics, 2016.

(18)  Upes līgumi ir laba prakse, kas pirmoreiz tika pielietota Francijā 90. gados. To nozīme un lietderība tika atzīta 2000. gadā notikušajā Pasaules ūdens forumā. Sākotnēji upes līgumu mērķis bija hidroģeoloģiskā riska novēršana. Pēdējos gados daudzās ES valstīs tie ir kļuvuši par nozīmīgu instrumentu atbildīgai un ilgtspējīgai iekšējo ūdeņu pārvaldībai, izmantojot augšupēju pieeju.

(19)  Direktīva 2008/98/EK.

(20)  Direktīva 1994/62/EK.

(21)  Direktīva 2008/56/EK.

(22)  Direktīva 91/271/EEK.

(23)  Direktīva 2008/98/EK.

(24)  OV C 283, 10.8.2018., 61. lpp.

(25)  OV C 288, 31.8.2017., 68. lpp.

(26)  https://circulareconomy.europa.eu/platform/en