8.7.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 214/8

1.1.

Integrētā ražošana ir konkrēts piemērs tādai lauksaimniecības darbībai, kurā ņemti vērā ilgtspējīgas attīstības ekonomiskie, ekoloģiskie un sociālie aspekti. EESK vēlas, lai tiktu stiprināti pārtikas ražošanas modeļi, kuros priekšroka dota dabas resursu racionālai izmantošanai un augstu vides standartu ievērošanai.

1.2.

EESK uzskata, ka lauksaimniecības darbībā ir jānodrošina līdzsvarotība starp vides aizsardzību, rentabilitāti un sociālajām vajadzībām. Ilgtspējīga lauksaimniecība ir viena no pilsoniskās sabiedrības pamatprasībām, un to var panākt, izmantojot dažādus ražošanas modeļus. Integrētā ražošana ir apliecinājums Eiropas lauksaimnieku ieinteresētībai vēl vairāk ievērot ilgtspējīgas ražošanas standartus.

1.3.

Valstu līmenī īstenojot jauno kopējo lauksaimniecības politiku, dalībvalstīm jānodrošina, ka lauku attīstības plānos integrētajai ražošanai paredzēti jauni stimuli un ka tiek sekmēta tās integrācija jaunajās līdzvērtības sistēmās, kas izveidotas saistībā ar tā dēvēto “ekoloģisko maksājumu”.

1.4.

EESK aicina Eiropas Komisiju sagatavot detalizētu pārskatu par integrētās ražošanas stāvokli dažādās ES valstīs. Tiesību aktu atšķirības, privāto sertificēšanas sistēmu attīstība, kā arī atšķirības ne tikai starp valstīm, bet arī reģioniem, neveicina šā ražošanas modeļa plašāku izvēršanu. Būtu vēlams, lai Komisija izstrādātu paziņojumu par integrēto ražošanu, jo šāds dokuments varētu sniegt aktualizētu informāciju Savienības līmenī par integrētās ražošanas apjomu Eiropā.

1.5.

Lai nodrošinātu sistēmas konsekvenci un zināmu saskaņotību, vajadzētu sākt Eiropas mēroga debates par iespēju izstrādāt minimālos ES standartus. Savienības pamatnostādnes sekmētu lauksaimnieku un patērētāju labāku izpratni par integrētās ražošanas modeli, un tās būtu jābalsta uz Eiropas atbalsta politikas instrumentiem, kas šobrīd tiek pārskatīti.

1.6.

EESK konstatē, ka trūkst informācijas patērētājiem un ka jāveido skaidrāks priekšstats par reālo situāciju lauku saimniecībā. Daudzie kvalitātes marķējumi rada neskaidrības tiešajiem patērētājiem, un tāpēc vajadzētu aktīvāk rīkoties, lai iedzīvotāji varētu plašāk izmantot tos lauksaimniecības produktus, kuri atbilst augstiem ekonomiskiem, sociāliem un vides standartiem.

1.7.

Lai plašāk izvērstu integrēto ražošanu, vajadzīgi papildu pasākumi pētniecības un tehniskās apmācības jomā, kopējo iniciatīvu izstrādē un, protams, saziņa ar patērētājiem un lauksaimniecības nozares pārstāvjiem, kas nav informēti par priekšrocībām, ko var sniegt tāds ražošanas modelis, kurā profesionāli un atbilstīgi vides prasībām tiek optimizēta dabas resursu izmantošana.

1.8.

EESK atbalsta brīvprātīgu integrētās ražošanas sistēmu Eiropā. Lai gan daudzi integrētās ražošanas elementi kļūs obligāti, vienīgi ar brīvprātīgu sistēmu varēs panākt, ka lauksaimnieki vairāk ievēro vides prasības un ka palielinās lauku saimniecību rentabilitāte.

2.1.

Iepriekšējos atzinumos EESK ir apskatījusi dažus ar pārtikas ražošanu saistītus svarīgus problēmjautājumus Eiropas sabiedrībā, proti, apgādes drošība, zinātniskā izpēte un inovācija lauksaimniecībā, klimata pārmaiņas, dabas resursu izsīkšana un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana. Tāpēc ir lietderīgi izvērtēt tādu ražošanas modeli, kas atbilst gan lauksaimnieku, gan patērētāju vajadzībām, t.i., integrētās ražošanas modeli.

2.2.

Lauksaimniecība mūsdienās piedāvā jaunas iespējas un progresīvas tehnoloģijas, kas var uzlabot lauksaimniecības ieguldījumu vides jomā un vienlaikus dot labumu lauksaimniekam, uzlabojot lauku saimniecības vadību un rentabilitāti. Lauksaimniecību gaida vērienīgs uzdevums – nodrošināt ar veselīgu pārtiku iedzīvotājus, kuru skaits pasaulē 2050. gadā pārsniegs 9 miljardus.

2.3.

Lauksaimniecības darbība, kas pašreiz attīstās šajā jomā, ir sarežģīta un apgrūtināta, tāpēc lauksaimniekiem jābūt labāk sagatavotiem un viņiem ir vajadzīgas zināšanas par tehniskiem un vides jautājumiem, lai sekmētu vides aizsardzību, ražošanas metožu pārredzamību un pārtikas nodrošinājumu. Lauksaimniecība ir stratēģiska nozare, kurā konsekventi un saskaņoti jāņem vērā vajadzības ekonomikas, sociālajā un vides jomā.

2.4.

Lauksaimniecības zemes un mežu platības aizņem 80 % ES teritorijas. Tā kā lauksaimnieki izmanto dabas resursus, viņi uzņemas atbildību par dabas resursu aizsardzību un ilgtspējīgu izmantošanu. Šā lauksaimniekiem un patērētājiem kopīgā mērķa sasniegšanu sekmē inovācija un pētniecība, izstrādājot jaunas integrētās ražošanas metodes, kuras nodrošina resursu racionālāku izmantošanu.

2.5.

Integrētās ražošanas modelis ir ilgtspējīgas lauksaimniecības veids, kura mērķis ir uzlabot lauksaimnieciskās darbības rentabilitāti, vienlaikus ievērojot augstus sociālos un vides standartus. Jebkurā gadījumā tam ir jābūt izglītojošam instrumentam, lai patērētājiem palīdzētu izprast jauno vides un pārtikas ražošanas savstarpējo saikni. Tirdzniecības nozarei ir jāatbalsta un jāatzīst šis ražošanas modelis. Jābūt arī komerciālai ieinteresētībai, kas sekmē integrēto ražošanu.

2.6.

Bieži vien sistēmas efektivitāti joprojām negatīvi ietekmē sarežģītais sertifikācijas process, turklāt atsevišķās valstīs tas izmaksā ļoti dārgi.

3.1.

Starptautiskā kaitīgo dzīvnieku un augu bioloģiskās kontroles organizācija (IOBC) integrēto ražošanu definē šādi: pārtikas ražošanas lauksaimniecības sistēma, kas optimizē dabas resursu izmantošanu un to regulējošos mehānismus, nodrošinot ilgtermiņā funkcionējošu un ilgtspējīgu lauksaimniecību. Bioloģiskās metodes, audzēšanas metodes un ķīmiskie procesi tajā tiek izraudzīti, lai nodrošinātu līdzsvarotību starp vides aizsardzību, rentabilitāti un sociālajām vajadzībām.

3.2.

Būtībā mēs atsaucamies uz brīvprātīgu modeli, kas balstīts uz inovatīvu instrumentu un tehnoloģiju praktisku un pastāvīgu pielietojumu (izmantojot zināšanu un pieredzes apmaiņu starp tehniskajiem dienestiem, lauksaimnieku un saimniecību); ar šiem rīkiem, ja tos izmanto efektīvi, var sasniegt kvalitātes, drošības un vides aizsardzības standartus, kādus vēlas mūsdienu sabiedrība.

3.3.

Jēdzienu “integrētā ražošana” bieži vien lieto kā sinonīmu “integrētajai lauksaimniecībai”, un daudzās valstīs vienlaikus izmanto gan vienu, gan otru jēdzienu. Lai gan tās ir paralēlas sistēmas ar daudziem kopīgiem aspektiem, tās ir atšķirīgas, jo saistītas ar diviem atšķirīgiem ražošanas modeļiem, un lauksaimnieks var izvēlēties vienu no tiem. Integrētajā ražošanā izmanto nozaru pieeju, kurā katram produktam ir atšķirīgi noteikumi, savukārt integrētā lauksaimniecība ir saistīta ar lauku saimniecības vispārēju vadību.

3.4.

Integrētā ražošana ietver lauksaimnieciskās ražošanas ekoloģiskos, ētiskos un sociālos aspektus, kā arī pārtikas kvalitātes un nekaitīguma aspektus. Patlaban to uzskata par vienu no pārtikas ražošanas augstākajiem starptautiskajiem standartiem. Integrētās ražošanas pamatnostādnes un ar to saistītie instrumenti ir apliecinājuši savu lietderību, un no tiem ideju smēlušās lauksaimnieku organizācijas, kuras vēlas ražot kvalitatīvu pārtiku, vienlaikus ievērojot augstus vides un sociālos standartus.

3.5.

Papildus iepriekš minētajiem mērķiem integrētā ražošana veicina arī lauksaimniecības nozares strukturēšanu, iekļaujot tajā ekspertu tehniskos padomdevēju dienestus, kuru uzdevums ir plānot lauksaimniecības darbības, kas ražotājiem jāveic savās saimniecībās atbilstīgi integrētās ražošanas noteikumos paredzētajai metodoloģijai. Tas nozīmē, ka konkrēti un pastāvīgi jāpiemēro tādas vispārīgas koncepcijas kā inovācija un tehnoloģija.

3.6.

Integrētajā ražošanā tradicionālās metodes apvienotas ar mūsdienu tehnoloģiju. Pateicoties pastāvīgai un dinamiskai pārskatīšanai un novērtēšanai, tajā ņemta vērā jaunākā zinātība un tehnoloģijas. Kā piemēru var minēt precīzo lauksaimniecību, kurā, izmantojot progresīvākās GPS tehnoloģijas, lauksaimnieks var ietaupīt naudas līdzekļus un samazināt piesārņojumu, izkliedējot mēslojumu un pesticīdus mazākā apjomā. Pirms lauksaimnieks izvēlas ražošanas periodu, metodi un vietu, iepriekš tiek novērtēti apstākļi: augsne, klimats, ūdens, barības vielas utt.

3.7.

Integrētā ražošana sekmē ātru zinātības apmaiņu starp lauksaimniekiem, tehniskajiem padomdevējiem un publiskajām iestādēm, mazinot tādējādi atsevišķu risku ietekmi lauku saimniecības vadībā.

3.8.

Šāds ražošanas modelis piedāvā patērētājiem augstāku kvalitātes un nekaitīguma līmeni, vairojot patērētāju uzticēšanos produktiem, ko tie pirks un patērēs; ir jāoptimizē floras un faunas aizsardzība, izmantojot mazāk agresīvas metodes, un ar dabas resursu pārdomātu apsaimniekošanu jāpanāk bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.

3.9.

Izmantojot šo sistēmu, lauksaimnieki var samazināt ražošanas izmaksas, kā arī uzlabot un modernizēt lauku saimniecību vadību. Popularizējot produktu kvalitāti, var panākt lielāku rentabilitāti un augstāku dzīves kvalitāti lauku vidē un – galvenais – saglabāt iedzīvotāju skaitu lauku apgabalos.

3.10.

Integrētā ražošana neapšaubāmi ir galvenais nosacījums, lai piemērotu ilgtspējīgas lauksaimniecības koncepciju, un tā var būt par atsauci, uz kuru virzīt ES lauksaimniecības modeli.

4.1.

Atšķirībā no ekoloģisko produktu un taisnīgas tirdzniecības sistēmām integrētajai ražošanai patlaban nav tiesiskā regulējuma Eiropas līmenī, ne arī ES vadlīniju, kas orientētu šo brīvprātīgo ražošanas modeli.

4.2.

Tomēr pēdējos gados ir pieaudzis publisko iniciatīvu skaits integrētās ražošanas jomā; dažos gadījumos ir izstrādāts regulējums valsts vai reģionālajā līmenī (Portugālē, Francijā, Apvienotajā Karalistē, Beļģijā un Spānijā), savukārt citos gadījumos izstrādātas privātas iniciatīvas lielveikalu pārraudzībā (1). Šāda daudzveidība radījusi atšķirības integrētās ražošanas definēšanā, mērķos un attīstībā.

4.3.

Tāpēc 2001. gadā tika sagatavota ES iniciatīva ilgtspējīgai lauksaimniecības attīstībai (EISA), lai ES mērogā veicinātu un atbalstītu dažus saskaņotus integrētās ražošanas principus. Viens no šīs organizācijas pirmajiem uzdevumiem bija izstrādāt Eiropas integrētās ražošanas kodeksu (2), kuru izmantoja FAO, lai definētu ilgtspējīgas lauksaimniecības metodes. Eiropas augļu un dārzeņu ražotāju reģionu asambleja (AREFLH) 2002. gadā pauda atbalstu ES regulējumam un 2013. gada aprīlī publicēja praktiskus norādījumus par integrēto ražošanu (3).

4.4.

Tāpat kā citu ražošanas modeļu gadījumā, garantijas marķējumu var piešķirt arī integrētajā ražošanas sistēmā ražotiem produktiem, kuru kontroli un sertificēšanu veikušas apstiprinātas sertifikācijas iestādes. Šo garantijas marķējumu var izmantot produktiem, kas atbilst vispārējiem standartiem un katrai kultūraugu šķirnei noteiktajiem tehniskajiem standartiem. Dažos gadījumos (Dānijā, Holandē) netiek sertificēts kāds konkrēts produkts, bet gan visa saimniecība, kurā izmanto šo ražošanas modeli. Joprojām līdztekus pastāv valsts un reģionālā līmeņa kvalitātes marķējumi.

5.1.1.

Tradicionālās, bioloģiskās un integrētās ražošanas modeļi ir leģitīmi, tiem ir atšķirīgas un arī kopīgas iezīmes, un tie visos gadījumos ir piemēroti risinājumi pārtikas ražošanai.

5.1.2.

Tradicionālajā lauksaimniecībā izmanto dažas integrētās lauksaimniecības metodes vai tehnoloģijas. Jauns faktors, kas tuvina abus ražošanas modeļus, ir direktīvā par pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu (4) noteiktā prasība no 2014. gada sekmēt integrētu augu aizsardzību. Integrētā ražošana ir modelis, uz kuru pamazām virzās tradicionālā lauksaimniecība. Tā ir pozitīva tendence, kuru vēlams saglabāt.

5.1.3.

Integrētajai ražošanai jebkurā gadījumā ir būtiska pievienotā vērtība, kuras pamatā ir ražotāja brīvprātīgs lēmums piemērot modeli, kurā jāievēro stingri sertifikācijas noteikumi, kas balstīti uz stingrām kontrolēm un augsti kvalificētu speciālistu vērtējumu, kā arī individuālu apmācību, energoefektivitātes un oglekļa emisijas samazināšanas mērķiem, tehnoloģisko sistēmu izmantošanu riska pārvaldībai, mēslošanai, atzarošanai, augsnes pielāgošanai u.c.

5.1.4.

Pašlaik daudzi lauksaimnieki pievēršas integrētajai ražošanai, lai optimizētu saimniecības ražošanas jaudu, vienlaikus palielinot augsnes auglību, iznīcinot vai samazinot pesticīdu atlikumus un uzlabojot kultūraugu veselību (5).

5.1.5.

Tradicionālo un bioloģisko lauksaimniecību reglamentē ES līmenī, tostarp bioloģiskajā lauksaimniecībā izmantojot kvalitātes marķējumu. Savukārt integrētā lauksaimniecība attīstītās valstu un reģionu līmenī, un tajā vērojamas lielas atšķirības un arvien lielāks normatīvais haoss.

5.1.6.

Integrētā ražošana kļūst aizvien nozīmīgāka, un ir vajadzīgi papildpasākumi, lai Eiropas iedzīvotājus efektīvā veidā informētu par šo ražošanas veidu.

5.2.1.

Eiropas Savienībai vajadzētu sīki izvērtēt integrētās ražošanas stāvokli Eiropā, lai apzinātu tās pašreizējo situāciju un attīstības potenciālu. No ES rīcībā esošajiem mehānismiem vispiemērotākais būtu Komisijas paziņojums, kurā apskatītas ar šo modeli saistītās problēmas un ES loma šajā jomā.

5.2.2.

Tā kā integrētās ražošanas regulējums valstu un reģionālajā līmenī ir atšķirīgs, mums vajadzētu noskaidrot, vai ES līmenī nevajadzētu saskaņot pašreizējos tiesību aktus. Pašlaik atbalstu integrētajai ražošanai ES piešķir, izmantojot lauku attīstības plānus un TKO darbības programmas, piemēram, augļu un dārzeņu nozarē. Jaunās KLP pamatā būs ilgtspēja; tāpēc ir loģiski, ka integrētā ražošana sniedz savu ieguldījumu jauno “ekoloģisko maksājumu” praktiskā ieviešanā, izmantojot deleģētos aktus. Jaunā Eiropas Inovāciju apvienība arī var pavērt jaunas iespējas šim ražošanas modelim (6).

5.2.3.

Agrāk līdzīgas debates notika par to, vai bioloģiskās lauksaimniecības un taisnīgas tirdzniecības sistēmām ir vajadzīgs regulējums vai ne. Reģionālajā un valstu līmenī līdztekus pastāv daudzi kvalitātes marķējumi, kas norāda uz integrēto ražošanu, tāpēc ir uzsāktas debates par iespēju izveidot jaunu ES marķējumu vai vienkāršot jau esošos marķējumus. Vispirms ES jāuzlabo patērētāju informēšana par esošo marķējumu, lai produkta kvalitātei vai izcelsmei būtu lielāka vērtība.

5.2.4.

Integrētās ražošanas nozare ir daudzveidīga un neviendabīga, tāpēc pastāv vienprātīgs viedoklis, ka šajā jomā ES līmenī ir vajadzīgas obligātās vadlīnijas, kas nodrošinātu lielāku saskaņotību un atzīšanu.

5.3.1.

Patlaban integrētā ražošana attīstās arvien plašāk, jo pieaug to lauksaimnieku skaits, kuri nolēmuši uzlabot savas saimniecības rentabilitāti, vienlaikus palielinot lauksaimniecības ieguldījumu vides un dabas resursu aizsardzībā. Taču, neraugoties uz pieaugošo interesi lauksaimniecības nozarē, sabiedrībai joprojām nav skaidrs, ko nozīmē integrētā ražošana un kāds var būt tās ieguldījums ilgtspējīgas lauksaimniecības modelī.

5.3.2.

EESK konstatē nepilnības šā ražošanas modeļa plašākā izvēršanā un aicina stiprināt lauksaimnieku apmācību un mudināt ražotājus izstrādāt kopīgas iniciatīvas vides aizsardzības jomā. Lauksaimniekiem jānodrošina vislielākā pārredzamība patērētājiem par attiecīgajām ražošanas metodēm un jācenšas parādīt, kā inovācija var sekmēt ilgtspējīgu lauksaimniecību. Daudzās ES valstīs tiek īstenotas iniciatīvas, kuru mērķis ir iepazīstināt patērētājus ar reālo situāciju lauku saimniecībās un veidot labāku izpratni par tādu svarīgu darbību kā pārtikas ražošana.

5.4.1.

Integrētā kaitēkļu apkarošana ir viens no integrētās ražošanas komponentiem, kas no 2014. gada būs obligāts, kā tas noteikts Direktīvas 2009/128 par pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu 14. pantā. Šī obligātā prasība visiem lauksaimniekiem, ir būtisks solis ceļā uz integrētās ražošanas plašāku izvēršanu ES, un šajā nolūkā ir vajadzīgs jauns ES ražošanas standarts kaitēkļu apkarošanas jomā.

5.4.2.

Lai arī daži integrētās ražošanas tradicionālie elementi pamazām kļūst par obligātu prasību lauksaimniecības praksē, integrētās ražošanas sistēmai arī turpmāk jābūt brīvprātīgai, lai veicinātu lauksaimnieku iekļaušanos tajā, ņemot vērā attiecīgos saimnieciskos, vides un ģeogrāfiskos apstākļus. Lauksaimnieka lēmums pāriet uz integrēto ražošanu nozīmē būtiskas izmaiņas saimniecības vadībā, bet jo īpaši – apjomīgas investīcijas tehniskās palīdzības, apmācības, kontroles, atbilstīga materiāla un produktu jomā.