5.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 135/43

—

atcelt Padomes 2013. gada 15. novembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1154/2013, ciktāl tā skar prasītāju;

—

atcelt Padomes 2013. gada 15. novembra Lēmumu 2013/661/KĀDP, ciktāl tas skar prasītāju,

—

atzīt par nepieņemamu attiecībā uz prasītāju Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012;

—

atzīt par nepieņemamu attiecībā uz prasītāju Lēmumu 2010/413/KĀDP,

—

pakārtoti, atcelt sākot ar 2014. gada 20. janvāri šo prasījumu pirmajos divos ievilkumos minēto īstenošanas regulu un lēmumu;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka nav norādīts pamatojums, pārkāpjot LESD 296. pantu, ciktāl īstenošanas regulā, ar kuru prasītāja tika ietverta to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, nav skaidri norādīts tās juridiskas pamats.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvota juridiskā pamatojuma neesamība, ciktāl apstrīdētās īstenošanas regulas juridiskais pamats ir Regula Nr. 267/2012 (1), kura esot jāatzīst par nepieņemamu attiecībā uz prasītāju, jo, pirmkārt, tā tika pieņemta, pārkāpjot LESD 296. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu un LESD 215. pantu, un, otrkārt, ar tās 23. panta 2. punkta d) apakšpunktu, kurš bija juridiskais pamats prasītājas iekļaušanai Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertajā sarakstā, tika pārkāpti Līgumi un Eiropas Savienības Pamattiesību harta;

3.

Ar trešo, ceturto, piekto un sesto pamatu tiek apgalvots, attiecīgi, ka: i) esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ii) esot pieļauta kļūda faktos un acīmredzama kļūda vērtējumā, iii) ka neesot ievērotas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un iv) ka neesot ievērots samērīguma princips;

4.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka Lēmuma 2010/413 (2) 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kas ir juridiskais pamats prasītājai noteiktajam sodam, ir jāatzīst par nepiemērojamu attiecībā uz to, jo šī norma esot pretrunā Līgumiem, Pamattiesību hartai un samērīguma principam. Prasītāja apgalvo, ka tāpēc lēmums iekļaut prasītāju to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, ir jāatceļ.

5.

Astotais pamats ir balstīts uz to, ka sākot ar 2014. gada 20. janvāri apstrīdētais sods ir kļuvis pretlikumīgs, jo Padome šajā datumā esot atzinusi, ka Irāna vairs neveic darbības kodolenerģijas jomā, kas bija šī soda noteikšanas iemesls. Prasītāja apgalvo, ka līdz ar to sods ir zaudējis savu priekšmetu.