6.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/132

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atbalsta Komisijas paredzētos pasākumus.

1.2

EESK atkārtoti apstiprina savu apņemšanos atbalstīt Eiropas Enerģētikas kopienu un Eiropas dialogu enerģētikas jautājumos.

1.3

Komiteja atbalsta mērķi panākt, lai enerģētikas politikas jomas dalībnieki piemērotu kopēju, saskaņotu, vienotu un uz sadarbības principu balstītu pieeju.

1.4

EESK iesaka pasākumu īstenošanā noteikti izvairīties no birokrātiska neelastīguma, nevēlēšanās uzņemties risku un konkurences izkropļojumiem, proti, no jebkādiem šķēršļiem inovācijai. Jāatbalsta jaunu ideju un konceptu sekmētāji.

1.5

Svarīgākais uzdevums ir energotehnoloģiju un energoinovāciju tehniskā un zinātniskā attīstīšana. Tas īpaši attiecas uz ES energotehnoloģiju stratēģiskā (SET) plāna turpināšanu un tālāku attīstīšanu finansēšanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam.

1.6

Izmantojot piemērotus instrumentus, jānodrošina pārdomāts līdzsvars starp projektu plānotu attīstīšanu, no vienas puses, un atvērtību daudzveidīgām jaunām pieejām un to konkurenci, no otras puses.

1.7

Tikai pieredze ar daudzveidīgām iespējām un konceptiem un to mijiedarbība ar tikpat plašu energoavotu struktūru nodrošinās priekšā stāvošā uzdevuma sekmīgu izpildi ilgtermiņā.

1.8

Tā kā sagaidāms, ka programmai “Apvārsnis 2020” netiks piešķirti pietiekami līdzekļi nedz no Komisijas, nedz no dalībvalstu pētniecībai un izstrādei paredzētajiem budžetiem, ir vēl jo svarīgāk izmantot ES struktūrfondus, Eiropas Investīciju fondu, kā arī ieņēmumus no ES emisiju tirdzniecības sistēmas, bet īpaši arī novirzīt brīvās ekonomikas ieguldījumu potenciālu šā ļoti vērienīgā mērķa sasniegšanai.

1.9

Publiskie pētniecībai un izstrādei paredzētie līdzekļi jāiegulda tur, kur tie nepieciešami pētniecības mērķu sasniegšanai, un ja no rūpniecības nozares šādus ieguldījumus nevar prasīt (sk. 3.20. punktu).

2.1

Ņemot vērā mērķus, kas sasniedzami līdz 2020. gadam un pēc tam, Komisija kā savas enerģētikas politikas sastāvdaļu izklāsta stratēģiju, ar kuras palīdzību attīstīt jaunas tehnoloģijas un inovācijas.

2.2

Tāpēc Komisija paredzējusi:

2.3

Šajā sakarā Komisija aicina Eiropas Parlamentu un Padomi:

2.4

Šajā sakarā Komisija aicina dalībvalstis un reģionus:

3.1

Komiteja daudzos atzinumos ir norādījusi uz ļoti vērienīgo uzdevumu, proti, apstākļos, kad pasaulē pieaug pieprasījums pēc enerģijas, stāvoklis resursu pieejamības ziņā ir kritisks un pastāv klimata problēmas, Eiropā nodrošināt ilgtspējīgu, drošu, klimatam nekaitīgu un ekonomiski izdevīgu enerģijas apgādi.

3.2

Komiteja uzskata, ka izskatāmais paziņojumos ir vēl viens svarīgs solis ilgajā ceļā, lai tuvotos šim mērķim. Tāpēc tā īpaši atbalsta Komisijas paredzētos pasākumus.

3.3

Tikai izmantojot kopēju, saskaņotu, uz sadarbības principu balstītu pieeju, ko piemēro visi dalībnieki, īpaši

var panākt, ka šo mērķi vispār sasniedz un ar pieņemamām pūlēm.

3.4

Komiteja uzskata, ka Komisijas paredzētie pasākumi ir orientēti šajā virzienā, un tāpēc tos pilnībā atbalsta. Vienlaikus Komiteja iesaka veikt pasākumus arī ārpus ES, vienmēr ievērojot arī starptautisko stāvokli un sadarbojoties ar valstīm to attiecīgo programmu īstenošanā.

3.5

EESK atkārtoti apstiprina savu apņemšanos atbalstīt Eiropas Enerģētikas kopienu (1), kas ir nepieciešams priekšnoteikums minēto mērķu iespējami efektīvai sasniegšanai. Tāpat Komiteja atkārtoti apstiprina apņemšanos atbalstīt Eiropas dialogu enerģētikas jautājumos (2), lai vēlamās virzības noteikšanā un pasākumu īstenošanā iesaistītu iedzīvotājus kā dalībniekus un pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļu.

3.6

Lai to īstenotu, ir vajadzīga pēc iespējas labāka pārredzamība un informācija par stāvokli attiecīgo iespēju attīstībā, par to priekšrocībām, riskiem, izmaksām un ietekmi (3).

3.7

Lai arī Komisijas ierosinātie un Komitejas atbalstītie pasākumi un priekšnoteikumi ir ļoti nepieciešami, ar to īstenošanu var būt saistītas dažas problēmu vai konfliktu jomas, no kurām noteikti ir jāizvairās.

3.8

Tostarp tas attiecināms uz tendenci piemērot centralizētu, smagnēju un uz plānveida ekonomiku balstītu pieeju, kuras tipiskas iezīmes ir pārmērīgs regulējums un pārmērīgi administratīvie pasākumi.

3.9

Brīdinot no administratīvās neelastības, neefektivitātes un pārmērības riska, Komiteja norāda arī uz atzinumu “Pētniecības pamatprogrammu īstenošanas vienkāršošana” (4). Komiteja atzinīgi vērtē uz vienkāršošanu orientētos Komisijas centienus un tādēļ iesaka steidzami šo pieeju piemērot arī šajā atzinumā izskatāmajā jautājumā.

3.10

Tomēr var rasties vēl kāda nevēlama tendence, jo atbalstu sniedzošās un saņemošās struktūras un to dalībnieki parasti nelabprāt uzņemas risku. Tas var sekmēt jau zināmu tehnoloģiju plašāku atbalstīšanu salīdzinājumā ar citām tehnoloģijām. Šādas situācijas veidošanos veicina arī tas, ka lēmumu pieņemšanas struktūrās trūkst pieredzējušu un atzītu ekspertu attiecīgajās jomās.

3.11

Tomēr a priori izplānota pieeja labākajā gadījumā ir piemērota tad, ja ir pietiekama zināšanu un tehniskā bāze, līdz ar to var skaidri noteikt tālākos pasākumus un tālākais ceļš ir pilnībā pārredzams tā, ka turpmākas izmaiņas vai inovācijas nav nepieciešamas, tās pat ir nevēlamas.

3.12

Taču saskaņā ar Komisijas pausto un Komitejas pilnībā atbalstīto viedokli energotehnoloģiju jomā šāda pieeja nav piemērota, jo: “mums ir vajadzīga efektīva un dinamiska tehnoloģiju un inovācijas stratēģija”. Ar šādu stratēģiju būtu jāatbalsta arī tādas tehnoloģijas, kurām ir augsta izstrādes riska pakāpe, ja vien to potenciāls ir daudzsološs.

3.13

Tātad jācenšas 3.3. punktā minēto sadarbības pieeju un politiku efektīvi īstenot visā ES, lai atraisītu un apvienotu kopējos spēkus; vienlaikus jāveicina pieeju un sistēmu konceptu plaša daudzveidība, kā arī atvērtība jauniem inovatīviem konceptiem un reģionāliem projektiem, tātad jāstimulē ar “mēģinājumu un kļūdu” metodi un jāpieļauj un jāveicina konkurence.

3.14

Tas ir jānodrošina papildus saskaņošanas un koordinēšanas pasākumiem. Izmantojot piemērotus instrumentus, turklāt jānodrošina pārdomāts līdzsvars starp projektu plānotu attīstīšanu un atvērtību daudzveidīgām jaunām pieejām. Komiteja tāpēc piekrīt Komisijai, ka jāizveido tam atbilstoši noteikumi, kas veicina elastīgumu, inovāciju, gatavību uzņemties risku un jaunas pētījumu jomas. Tam ir vajadzīgi specifiski instrumenti un pārvaldības struktūras.

3.15

Tas īpaši attiecināms arī uz inovatīvu projektu sekmēšanu nozarē. Daudzi piemēri liecina, ka tieši ar īpaši nozīmīgām inovācijām nāk klajā nevis rūpniecības nozares, kas dominē tirgū, bet ārēji iniciatori, piemēram, MVU pārstāvji. Valsts inovāciju politika, kuras atbalsts būtu koncentrēts galvenokārt uz valstī vadošajiem dalībniekiem, radītu risku, ka tehniskie jauninājumi netiktu pareizi un pienācīgi augstu novērtēti. Taču lidmašīnu neizgudroja dzelzceļa vai kuģniecības nozare. Citi autori jau ir norādījuši: “Elektriskā gaisma neradās sveces pastāvīgas attīstīšanas rezultātā”. Tātad prioritāri jāatbalsta nevis “sveču nozare”, bet gan jācenšas saskatīt pilnībā jaunu ideju un konceptu virzītāji, kuriem arī jāsniedz īpašs atbalsts.

3.16

Komisijas priekšlikumos ir vēl viena iespējama konfliktu joma, proti, konflikts starp inovāciju un ieviešanu tirgū. Inovācija ir sekmīga tikai tad, ja tā nostabilizējas tirgū un pārvar sākotnējo, bieži vien sarežģīto tirgus apgūšanas posmu. Atbalsts ieviešanai tirgū (sk. arī 3.26. punktu) vai pat uzspiesti tarifi (piemēram, elektroenerģijas pievades likumi) šajā ziņā var būt ļoti efektīvi, taču var būt arī iemesls tirgus izkropļojumiem ilgtermiņā, kavējot labākus risinājumus. Tieši pieredze ar elektroenerģijas pievades noteikumiem liecina, cik gūti ir izlabot kādreiz pieļautās kļūdas. Tas kavē labākus risinājumu vai svarīgāku pasākumu īstenošanu. Minēto iemeslu dēļ atbalsts jaunu tehnoloģiju ieviešanai tirgū būtu pieļaujams tikai tik ilgi, kamēr šīs tehnoloģijas iekarojušas pienācīgu tirgus daļu.

3.17

Tādēļ Komiteja iesaka šo problemātiku rūpīgi analizēt. Ar iespējamajiem instrumentiem, ar kuriem paredzēts sniegt atbalstu ieviešanai tirgū, katrā ziņā būtu jārada paredzami un droši nosacījumi ieguldījumiem, taču vienlaicīgi arī jānodrošina, piemēram, jau pašā sākumā paredzot skaidrus noteikumus par atbalsta apjoma samazināšanu, ka netiek pieļauti iepriekš aprakstītie, tirgum un inovācijai kaitējošie, nelabvēlīgie apstākļi (sk. arī 3.25. un 3.26. punktu).

3.18

Komisija un Komiteja uzskata, ka svarīgākais uzdevums enerģētikas jomā tomēr ir tehnoloģiju un inovāciju tehniskā un zinātniskā attīstīšana. Tas nozīmē, ka jāpanāk sadarbība un mijiedarbība starp fundamentālajiem pētījumiem, izstrādi, demonstrāciju un inovāciju, lai nodrošinātu tādu tehnoloģiju, procedūru un organizācijas veidu sekmīgu ieviešanu tirgū, kas vajadzīgi, lai pašreizējo energoapgādi pārveidotu saskaņā ar Enerģētikas ceļvedi 2050. gadam un pēc tam; taču lielākoties nav iespējams paredzēt, kad šādas tehnoloģijas, procedūras un organizācijas veidus varētu ieviest.

3.19

Tas īpaši attiecas uz līdz šim ļoti sekmīgā SET plāna (5) daudzsološu turpināšanu un attīstīšanu finansēšanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam.

3.20

Šajā sakarā rodas svarīgs jautājums attiecībā uz publisko līdzekļu — tātad to finanšu līdzekļu, ko iegūst no iedzīvotāju vai uzņēmumu nodokļiem (vai citiem obligātiem maksājumiem), — izmantošanu: proti, kādu mērķu atbalstīšanai tos vajadzētu vai drīkstētu izmantot un kādus līdzekļus jāiegūst no privātā sektora. Neiedziļinoties šā jautājuma juridiskajos aspektos, Komiteja šajā atzinumā pievēršas saturiskajiem un tematiskajiem apsvērumiem. Tā uzskata, ka Komisijas atbalsts (kuram izmanto publiskos līdzekļus) jākoncentrē uz tiem mērķiem, attiecībā uz kuriem pastāv mazāka iespēja, ka tos atbalstīs ar privātajiem līdzekļiem. Tam var būt šāds pamatojums:

3.21

Ņemot vērā iepriekšējos apsvērumus, Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumā minēto, “ka SET plānā lielāka uzmanība jāvelta energosistēmu integrācijai, pasākumu integrācijai visā inovācijas ciklā un Eiropas rūpniecības iniciatīvu (EII) un Eiropas Enerģētikas pētniecības alianses (EEPA) ciešākai koordinācijai šo mērķu sasniegšanā” (6).

3.22

Komiteja uzskata, ka EEPA pārdomāta tālāka attīstīšana ir svarīgs organizācijas veids, lai Eiropā visos enerģētikas politikas līmeņos sasniegtu tādu vienotību un efektivitāti, kas līdz šim, piemēram, nodrošināja panākumus Eiropas kodolsintēzes pētniecības jomā saskaņā ar līdzšinējo EURATOM programmu. Tāpēc ir svarīgi Eiropas Enerģētikas pētniecības aliansei piešķirt tādu pārvaldības struktūru, kas piemērota pētniecībai un izstrādei un kas dod iespēju, piemēram, attiecīgos nozīmīgos pētniecības un izstrādes jautājumu blokus izskatīt kopīgi un apkopot Eiropā pieejamās specializētās zināšanas. Komiteja vēlreiz uzsver: lai to panāktu, jāparedz Komisijas kvalificēta, profesionāla un plaša līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā un finansiālajam atbalstam paredzēto līdzekļu sadalē.

3.23

Attiecībā uz patiesajām izmaksām un Komisijai šajā jomā pieejamo budžetu Komiteja jau vairakkārt ir paudusi nožēlu (un norāda uz to atkārtoti), ka finanšu shēmā 2014.-2020. gadam programmai “Apvārsnis 2020” paredzētie līdzekļi nekādā ziņā neatbilst uzdevumu vērienīgumam un jautājumu nozīmīgumam.

3.23.1

Tāpēc vēl jo svarīgāk, pirmkārt, programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros pētniecības un izstrādes vajadzībām ierobežotā apjomā pieejamos līdzekļus izlietot iespējami efektīvi (publiskā iepirkuma direktīvas), izmantojot tos kā stimulu un multiplikatoru, lai arī dalībvalstis un privāto sektoru rosinātu būtiski palielināt ieguldījumus pētniecībā un izstrādē.

3.24

Otrkārt, īpaši svarīgi ir apzināt Komisijas ierosinātos citus finansēšanas avotus un izmantot ES struktūrfondu un Eiropas Investīciju fonda līdzekļus, kā arī [patlaban ļoti nelielos] ieņēmumus no ES emisiju tirdzniecības sistēmas; īpaši jāpievēršas tam, lai atraisītu brīvās ekonomikas un tās nozaru ieguldījumu potenciālu un to novirzītu uz šā ļoti vērienīgā uzdevuma izpildi.

3.25

Komiteja jau vairakkārt arī norādījusi: lai to panāktu, beidzot ir jānovērš haoss, ko rada valstu īstenota un konkurenci kavējoša iejaukšanās tirgū un tā vietā ir jāizveido visā Eiropā piemērojams un uzticams regulējums (7), lai investoriem nodrošinātu plānošanas drošību un nepieciešamos stimulus.

3.26

Kā īpaši spilgtu piemēru, kas atspoguļo inovācijas kavējošu regulējumu, vēlreiz var minēt dažās dalībvalstīs pastāvošos tā dēvētos elektroenerģijas pievades likumus, kas pārlieku stimulē nepastāvīgos enerģijas avotus. Pirmsākumos šāds regulējums bija ļoti efektīvs instruments sākotnējam atbalstam un ieviešanai tirgū, tomēr patlaban tas nodrošina nesamērīgi lielu atbalstu, kas elektroenerģijas tirgū dažkārt rada tik lielu cenu kritumu, ka uzņēmumiem vairāk neatmaksājas ne veidot rezerves kapacitātes un tās tehnoloģiski attīstīt tālāk, ne arī attīstīt steidzami nepieciešamās uzglabāšanas tehnoloģijas un tajās veikt ieguldījumus.

3.26.1

Turklāt tādējādi izveidojas paradoksāla un absurda situācija, proti, elektroenerģijas gala patērētājiem ir jāsedz tā ievērojamā cenas starpība, kas rodas starp zemo (reizēm pat negatīvo) tirgus cenu, no vienas puses, un par vidējo tirgus cenu ievērojami augstāko pievadītās elektroenerģijas cenu, no otras puses.

3.26.2

Šādā veidā mākslīgi sadārdzinātās enerģijas patēriņa cenas ir problēma ne tikai Eiropas tautsaimniecībai, bet arī viens no iemesliem enerģijas trūkumam, kam Komiteja pievērsusies kādā no nesen pieņemtajiem atzinumiem (TEN/516).

3.27

Šis piemērs minēts, lai vēlreiz uzsvērtu komplekso saikni starp inovācijām un tirgus apstākļiem. Tāpēc Komiteja atkārtoti iesaka pēc iespējas ātrāk rast risinājumus šai problēmai, lai radītu pietiekamus stimulus un sekmīgas komercdarbības iespējas privātajam sektoram un lai tas veiktu nepieciešamos ieguldījumus, kas steidzami vajadzīgi inovatīvu tehnoloģiju un procesu attīstīšanai. Pretējā gadījumā attīstības nebūs, jo, konkurējot ar valsts atbalstītām tehnoloģijām, kam piešķirtas ļoti apjomīgas subsīdijas, pat visinovatīvākajam uzņēmumam radīsies zaudējumi, tas nenovēršami bankrotēs un pārtrauks darbību tirgū.

4.1

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komiteja atbalsta arī Komisijas izklāstītos galvenos principus, īpaši:

Tikai pieredze ar daudzveidīgām iespējām un konceptiem un to mijiedarbība ar tikpat plašu energoresursu struktūru nodrošinās priekšā stāvošā apjomīgā uzdevuma sekmīgu izpildi ilgtermiņā. Tam ir vajadzīga pragmatiska, uz realitāti vērsta un ilgtspējīga pieeja.

4.2

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komiteja atbalsta arī paziņojumā izklāstītos attīstības mērķus:

4.3

Īpaši ņemot vērā nesenajā tematiskajā izpētes atzinumā (8) izklāstītos trūkumus, kas piemīt nepastāvīgiem atjaunojamiem enerģijas avotiem, Komiteja atbalsta Komisijas nodomu lielāku uzsvaru likt uz tādu videi nekaitīgu pamatslodzes sistēmu attīstīšanu, kurās enerģijas piedāvājums orientēts uz klientu vajadzībām. Lai to panāktu, līdztekus atjaunojamiem enerģijas avotiem, piemēram, ģeotermālajai enerģijai, vajadzīga arī kodolsintēzes enerģija, tās ieguvē iesaistot starptautisko eksperimentālo kodoltermisko reaktoru (ITER) un ar to saistīto pētniecības programmu.

4.4

Tāpat Komiteja pilnībā atbalsta pētniecības un izstrādes darbu, kura mērķis ir kodola skaldīšanas tehnoloģijas izmantošana, taču šeit to tālāk nekomentē, jo par šo jautājumu Komiteja jau ir aktīvi izteikusies attiecīgā konferencē (Simpozijs: “Kodolu skaldīšanas priekšrocības un trūkumi zema līmeņa emisiju ekonomikai” (Benefits and limitations of nuclear fission for a low-carbon economy), 2013. gada februāris).

4.5

Pašsaprotami, ka jācenšas attīstīt arī piemērotas tehnoloģijas un procedūras oglekļa dioksīda uztveršanai un uzglabāšanai (CCS) — pat ja tas būtu iemesls ierobežoto fosilo resursu vēl ātrākai izmantošanai —, lai pēc iespējas ātrāk samazinātu CO2 emisijas.

4.6

Turklāt Komiteja atkārto savu ieteikumu nepastāvīgo atjaunojamo enerģijas avotu plašākas izmantošanas veicināšanā vairāk uzsvērt un prioritāri pievērsties tai attīstībai, kas ir orientēta uz kopējā sistēmā trūkstošajiem elementiem un ar kuras palīdzību var veidot vairāk uz klientiem orientētu un pārdomātu energoapgādes sistēmu.

4.7

Tas pirmām kārtām attiecas uz pēc iespējas efektīvāku, cenas ziņā izdevīgāku un pietiekamas kapacitātes enerģijas uzglabātāju attīstīšanu. Komiteja uzskata, ka īpaši jācenšas pārdomāti tālāk attīstīt un tehnoloģijās plaši pielietot elektroķīmijas un elektrolīzes metodes un attiecīgos materiālus. Turklāt — līdzīgi kā ar akumulatoriem nodrošinātas elektromobilitātes gadījumā — tas dotu iespēju arī ar degvielu (gāze vai šķidrā degviela) nodrošinātas mobilitātes gadījumā (sadedzināšana vai kurināmā elements) veidot sistēmisku saikni ar nepastāvīgiem atjaunojamiem enerģijas avotiem.

4.8

Komiteja šeit norāda uz atzinumu (9), kuru lūdza izstrādāt prezidentvalsts Īrija un kurā tā pauž bažas par enerģijas cenu kāpumu un to ietekmi uz iedzīvotājiem un konkurētspēju. Lai veicinātu vairāk no tirgus apstākļiem atkarīgu konkurenci, Komiteja minētajā atzinumā ierosināja, kā vienīgo pasākumu atjaunojamu enerģijas avotu atbalstam tirgū noteikt piemērotu cenu ogleklim (piemēroti emisiju tirdzniecības noteikumi, nodokļi vai tml.). Tas sadārdzina fosilās enerģijas cenu un līdz ar to arī elektrību, kas ražota ogļu, naftas vai gāzes spēkstacijās, tomēr vienlaicīgi arī ļauj atteikties no cita veida daudzveidīgām, izmaksas palielinošām un tirgu kropļojošām subsīdijām vai piespiedu pasākumiem atjaunojamu enerģijas avotu atbalstam. Tāpēc ieņēmumus no emisiju tiesību piešķiršanas nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt par dalībvalstu papildu vispārējiem finanšu ieņēmumiem; tos drīkst izmantot tikai tam, lai attīstītu un praktiski ieviestu efektīvas nākotnes enerģētikas sistēmas. Jāsecina, ka attiecīgais Komisijas priekšlikums ir orientēts pareizajā virzienā un ir atbalstāms.