27.7.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 225/11

—

norāda, ka gaisa kvalitātes uzlabošanās kļuvusi gausāka galvenokārt tāpēc, ka ES politika piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā nav īpaši vērienīga un ka pasākumi valstu līmenī nav pietiekami. Problēmu risināšanā liels slogs un atbildība tiek novirzīti uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Nepieciešama daudzlīmeņu pieeja, kurā katrs pārvaldības līmenis (Eiropas, valsts, reģionālais un vietējais līmenis) uzņemas atbildību un veic pasākumus, kurus attiecīgajā līmenī var un vajag īstenot;

—

uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt ES imisiju politikas un emisiju politikas saskaņotību. Šajā nolūkā jau politikas izstrādes posmā ES imisiju politikai un emisiju politikai jānosaka līdzīgi tālejoši mērķi un īstenošanas termiņi;

—

iesaka stiprināt ES emisiju politiku, konkrēti, pietiekami tālejoši pārskatot ES direktīvu par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisijas līmeni, lai samazinātu fona koncentrāciju, nosakot stingrākus Euro standartus transportlīdzekļu NO2 un NOx un daļiņu emisijām un citu mobilo avotu emisiju standartus, lai mazinātu atšķirības starp transportlīdzekļu emisiju ES standartiem un faktiskajos braukšanas apstākļos radīto emisiju līmeni, vienlaikus cenšoties mazināt ūdens un gaisa transporta radīto emisiju, kā arī lauksaimniecības nozares radīto amonjaka emisijas līmeni;

—

ar gaisa kvalitātes direktīvu (2008/50/EK un 2004/107/EK) pārskatīšanu iesaka panākt, lai tiktu samazināts vielu, mērķvērtību un robežvērtību skaits, lielāku vērību pievēršot vielām, kuras rada vislielāko piesārņojumu, un rādītājiem, kuri vislabāk atspoguļo sabiedrības veselības aspektus; noskaidrots, vai smalko daļiņu koncentrācija, elementārais ogleklis un oglekļa sodrēji būtu efektīvāki rādītāji un kādā veidā tos varētu iekļaut direktīvā; izvērtēta gada vidējās PM10 robežvērtības izmantošana, pamatojoties uz vairāku gadu vidējiem koncentrācijas rādītājiem; plašāk izmantota iespēja piemērot papildu atkāpes NO2 līmeņa samazināšanai stingri noteiktos apstākļos un noteikti precīzāki noteikumi mērīšanas staciju izvietošanai, lai nodrošinātu rezultātu salīdzināmību.

Ziņotājs

Cor LAMERS kgs (NL/PPE), Houten pilsētas mērs

Atsauces dokuments

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka 2011. gada 19. jūlija vēstule

1.

ir informēta par Komisijas nodomu 2013. gadā nākt klajā ar pilnībā pārskatītu ES politiku gaisa kvalitātes jomā, nosakot jaunus ilgtermiņa mērķus laika posmam pēc 2020. gada. Runa ir par visaptverošu politikas pārskatīšanu, kas ietver šādus aspektus:

2.

ir gandarīta, ka Eiropas Komisija ir lūgusi Komiteju izstrādāt perspektīvas atzinumu par ES gaisa kvalitātes politikas nākotni;

3.

norāda, ka šajā atzinumā (1) aplūkoti gan administratīvi un politiski, gan arī tehniski jautājumi (ieteikumi attiecībā uz tiesību aktiem un priekšlikumi par procedūrām), jo perspektīvas atzinums izstrādāts laikā, kad tiek apkopoti ekspertu atzinumi par Eiropas lēmumu pieņemšanas procesu;

4.

secina, ka gaisa kvalitāte ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi un veselību gan pilsētu, gan lauku teritorijās. Sabiedrības veselībai un videi ir jābūt par prioritātēm gaisa kvalitātes uzlabošanas jomā. Vienlaikus ir jācenšas nodrošināt, lai līdzsvarā būtu ekonomiskās attīstības un gaisa piesārņojuma novēršanas pasākumi. Turklāt vides un veselības aizsardzības uzlabošanas pasākumi var radīt arī stimulus ekonomikas attīstībai un samazināt izmaksas, kas saistītas ar slimību un veselības traucējumu ārstēšanu;

5.

pauž gandarījumu, ka gaisa kvalitāte Eiropā ir ievērojami uzlabojusies, pateicoties ES politikas šajā jomā un dalībvalstu veikto pasākumu (valsts, reģionālajā un vietējā līmenī) kopējai ietekmei. Uzlabošanās tendence vērojama pēdējo divdesmit gadu laikā. Taču Komiteja pauž bažas, ka uzlabošanās process pēdējā laikā kļuvis gausāks;

6.

norāda, ka visnopietnākās problēmas un grūtības gaisa piesārņojums rada pilsētu aglomerācijās. Neraugoties uz vietējā un reģionālā līmenī īstenotajiem pasākumiem, daudzās Eiropas pilsētās nav izdevies noteiktajā laikā panākt cieto daļiņu (PM10, PM2,5) un slāpekļa dioksīdu (NO2) emisijas robežvērtību ievērošanu. Un tāpēc liela daļa Eiropas iedzīvotāju dzīvo teritorijās, kur ir veselībai bīstama gaisa piesārņojuma koncentrācija;

7.

turklāt secina, ka gaisa piesārņojums skar arī lauku teritorijas un priekšpilsētas, tādējādi vērā ņemams kaitējums tiek nodarīts videi, laukaugiem un dabai;

8.

piekrīt, ka gaisa piesārņojums ir jāsamazina, taču vienlaikus ir jāsaglabā pienācīga pilsētu sociālā un ekonomiskā darbība. Vairumā dalībvalstu mehāniskie pasažieru un kravas autotransportlīdzekļi (kas darbojas galvenokārt ar dīzeļdegvielu un benzīnu) ir viens no galvenajiem NO2 gaisa piesārņojuma tiešajiem izraisītājiem “karstajos punktos”. Ir vajadzīgs efektīvāks risinājums gan emisiju standartu, gan satiksmes pārvaldības jomā;

9.

uzskata, ka ES politikas gaisa kvalitātes jomā pārskatīšanā galvenais jautājums ir noteikt, kā ar Eiropas tiesību aktiem (t.i., ar kāda veida regulējumu vai pasākumiem) panākt situācijas uzlabošanos. Šajā sakarā jāņem vērā vairāki aspekti, proti, daudzlīmeņu pārvaldības pieeja, visaptveroša pieeja un ES regulējuma efektīva īstenošana Eiropas pilsētās. Par prioritāti jāizvirza ES direktīvas piemērojamība un tās īstenošanas problēmas pilsētās un reģionos;

10.

piekrīt, ka svarīgs aspekts, ieviešot jaunos Eiropas tiesību aktus gaisa kvalitātes jomā, būs pārvaldība. Gaisa piesārņojumam ir gan pārrobežu, gan valstu dimensija un tāpēc pasākumi veicami ikvienā (Eiropas, valsts, reģionālā un vietējā) pārvaldes līmenī. Komiteja iesaka daudzlīmeņu pieeju, kurā katrs pārvaldības līmenis uzņemas atbildību un veic pasākumus tikai tad, ja tie ir vispiemērotākie īstenošanai konkrētajā līmenī;

11.

uzsver, ka jauno Eiropas tiesību aktu izstrādē jāpiemēro visaptveroša pieeja. Jādara viss iespējamais, lai novērstu piesārņojumu Svarīgi ir noteikt piesārņojuma rašanās iemeslus un ekonomiski visizdevīgākajā un videi visnekaitīgākajā veidā novērst emisijas to rašanās vietā;

12.

piekrīt, ka sabiedrības veselības nodrošināšanai nepieciešama vērienīga Eiropas politika gaisa kvalitātes jomā. Eiropas imisiju politikai, saistītai ar piesārņojošo vielu robežvērtību, jābūt saskaņotai ar efektīvu politiku emisiju jomā, kuras pamatā ir Eiropas mēroga pasākumi emisiju samazināšanai to rašanās vietā. Pārskatāmās direktīvas prasību līmenis rūpīgi jāsaskaņo ar valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisijas apjomu un ES politiku emisiju jomā (politiku emisiju samazināšanai to rašanās vietā). Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka Direktīvu par gaisa kvalitāti (2008/50/EK un 2004/107/EK); apvienošana ar direktīvu par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju (2001/81/EK) veicinās dažādo emisijas līmeņu saskaņošanu;

13.

uzskata, ka tematiskā stratēģija par gaisa piesārņojumu palīdzējusi samazināt gaisa piesārņojuma iedarbību uz iedzīvotājiem un uzlabot vides kvalitāti;

14.

pauž nožēlu, ka ne visi tematiskajā stratēģijā minētie pasākumi piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā īstenoti praksē. Minēto Eiropas pasākumu piesārņojuma samazināšanai būtiskākie trūkumi ir šādi:

15.

secina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības īsteno daudzus pasākumus gaisa kvalitātes uzlabošanai, piemēram,

16.

uzsver, ka Eiropas politika visos līmeņos arī turpmāk pastiprināti jāorientē uz transporta plūsmas samazināšanu un individuālās un preču pārvadājumu autosatiksmes telpisku pārvirzīšanu un pārvirzīšanu uz citiem transporta veidiem. Tomēr ir jānorāda, ka vien arī šādiem pasākumiem nav pietiekami, lai panāktu PM10, PM2,5 un NO2 emisijas robežvērtību ievērošanu. Tam par iemeslu ir trīs veidu šķēršļi: ierobežota ietekme, ierobežotas rīcības iespējas un ierobežotas pilnvaras (skatīt 17.,19. un 22. punktu);

17.

uzskata, katrai pašvaldībai atsevišķi ir ierobežotas iespējas ietekmēt gaisa kvalitātes uzlabošanos konkrētajā attiecīgajā teritorijā (pirmā veida šķēršļi). Vietējā un reģionālā politika vērsta uz emisiju samazināšanu no vietējiem avotiem, taču īpaši smalko daļiņu PM10, PM2,5 un ozona vietējo koncentrāciju lielā mērā faktiski rada tieši pārrobežu vai pārreģionālās emisijas;

18.

norāda, ka novērotā augstā piesārņojuma fona koncentrācija un Direktīvas par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju (2001/81/EK) bieži vien neatbilstīga transponēšana un pārskatīšana būtiski ierobežo vietējo pašvaldību iespējas sekmīgi īstenot pasākumus, kuru mērķis ir ievērot Eiropas standartus gaisa kvalitātes jomā. Kopējais emisiju daudzums (vietējā, reģionālā, valsts un starptautiskā līmenī) veido t.s. fona koncentrāciju. Fona koncentrācijas līmenis var būt tik augsts, ka pat neliels piesārņojums vietējā līmenī piesārņojuma līmeni pietuvina robežvērtībai vai pat to pārsniedz. Ir saprotams, ka šajos gadījumos attiecīgo pilsētu un reģionu spēja ietekmēt situāciju ir ierobežota;

19.

secina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ierobežotas iespējas veikt attiecīgos pasākumus (otrā veida šķēršļi). Pilsētās īstenotā politika vērsta uz mobilitāti, teritorijas plānošanu un pasākumu īstenošanu gaisa piesārņojuma “karsto punktu” izskaušanai. Vietējo un reģionālo pašvaldību kā pakārtota pārvaldes līmeņa rīcībā tikpat kā nav neviena efektīva pasākuma, kas būtu balstīts uz piesārņojuma rašanās vietas iezīmēm;

20.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, izstrādājot savu politiku gaisa kvalitātes jomā, jau ņēmušas vērā priekšrocības, kuras varētu sagaidīt pēc ES mēroga pasākumu īstenošanas emisiju samazināšanai to rašanās vietā. Atskatoties pagātnē, jāsecina, ka nepietiekami vērienīgā politika emisiju samazināšanai to rašanās vietā, kas ne vienmēr devusi plānotos rezultātus arī attiecībā uz transportu Eiropā (skatīt D sadaļu), ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc robežvērtības tiek pārsniegtas vietējā un reģionālajā līmenī;

21.

secina, ka piesārņojuma koncentrācijas tālāka samazināšana vietējā līmenī, veicot tikai un vienīgi vietēja mēroga darbības, ir saistīta ar ievērojamu slogu un var ievērojami ietekmēt ikdienas dzīvi, taču vietējo un reģionālo pašvaldību rīcībā bieži vien nav tam nepieciešamo finanšu līdzekļu; visās dalībvalstīs vietējām un reģionālajām pašvaldībām nav piešķirtas attiecīgas pilnvaras. Turklāt izmaksu ziņā lietderīgāka ir starptautiskā un Eiropas politika emisiju samazināšanai to rašanās vietā;

22.

atzīmē, ka vietējo un reģionālo pašvaldību pilnvaras ir ierobežotas (trešā veida šķēršļi), un pauž nožēlu, ka daudzās dalībvalstīs nav paredzēti valsts mēroga atbalsta pasākumi vai arī tie nav pietiekami un tas vēl vairāk vājina vietējo un reģionālo pašvaldību iespējas. Piemēram, ne visās dalībvalstīs ir izstrādāti valsts plāni gaisa kvalitātes jomā, turklāt parasti tās šajā jomā nav izvēlējušās integrētu, visiem pārvaldes līmeņiem saistošu pieeju. Atsevišķos gadījumos valsts pārvaldes iestādes neiesaka vai pat aizliedz vietējām un reģionālajām pašvaldībām veikt papildu vai stingrākus pasākumus. Vairākās dalībvalstīs tikai valsts pārvaldes iestādes ir tiesīgas noteikt zemu emisiju zonas, bet pašvaldībām tādu tiesību nav. Arī ES iekšējā tirgus noteikumi ierobežo vietējās un reģionālās politikas ietvaros īstenojamo pasākumu klāstu. Preču un personu brīvu kustību ierobežo plašu vides zonu noteikšana (piemēram, reģionālā zonas) un ceļu vai tiltu slēgšana. Minētā iemesla dēļ nav iespējams arī piesārņojošo transportlīdzekļu aizliegums dalībvalstu līmenī;

23.

norāda, ka vairākas dalībvalstis patlaban izstrādā valsts tiesību aktus, kas paredz pārvirzīt uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām finansiālās sankcijas par Eiropas Savienības tiesību aktu pārkāpumiem. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām robežvērtību ievērošana jāpanāk ar to ierobežotajām iespējām un līdzekļiem. Eiropas un valstu iestāžu rīcībā ir daudz iedarbīgāki un efektīvāki instrumenti. Robežvērtību neievērošanas gadījumā arī turpmāk dalībvalstīm jābūt atbildīgām par naudassoda samaksu. Komiteja uzskata, ka nav taisnīgi minētās finansiālās sankcijas novirzīt uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, un iebilst pret šādu rīcību;

24.

norāda, ka gaisa kvalitātes uzlabošanās kļuvusi gausāka galvenokārt tāpēc, ka ES politika piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā nav īpaši vērienīga un ka pasākumi valstu līmenī nav pietiekami. Problēmu risināšanā liels slogs un atbildība tiek novirzīti uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

25.

norāda arī, ka dalībvalstu pasākumi gaisa piesārņojuma novēršanai nav pietiekami saskaņoti. Piemēram, informēšanas un trauksmes sliekšņa rādītāji kaimiņvalstīs ir atšķirīgi. Nav paredzēta reāllaikā notiekoša organizēta informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm bīstama piesārņojuma gadījumā un dalībvalstu rīcības plāni gadījumiem, kad piesārņojums skar vairākām dalībvalstīm piederošas lielas teritorijas, nav saskaņoti;

26.

uzsver, ka atrisināt gaisa kvalitātes problēmas un īstenot ES politiku vienā pārvaldes līmenī vien nav iespējams. Nepieciešama daudzlīmeņu pieeja, kurā katrs pārvaldības līmenis (Eiropas, valsts, reģionālais un vietējais līmenis) uzņemas atbildību un veic pasākumus, kurus attiecīgajā līmenī var un vajag īstenot;

27.

norāda, ka vietējās un reģionālajās pašvaldības daļēji ir atkarīgas no pasākumiem, kas valstu un starptautiskajā līmenī tiek īstenoti, lai būtiski samazinātu fona koncentrāciju, samazinot emisijas. Pamatojoties uz minētajiem pasākumiem, vietējās un reģionālās pašvaldības varēs pārstrādāt savu politiku gaisa kvalitātes jomā, piemēram, nosakot stingrākus noteikumus piekļuvei vides zonām;

28.

uzskata, ka tiesību aktu īstenošana gaisa kvalitātes jomā nav tikai tiesiskas īstenošanas jautājums (transponēšana valsts tiesību aktos). Ja to ļauj dalībvalsts iekšējā kārtība, Komiteja iesaka izstrādāt valstu un/vai federālos plānus gaisa kvalitātes jomā un/vai piesārņojuma samazināšanas jomā, kuros paredzēta integrēta un saskaņota pieeja un ņemti vērā apkarojamās parādības pārrobežu aspekti. Komiteja atbalsta daudzlīmeņu pārvaldības pieeju un norāda, ka dalībvalstīs ir jāizveido administratīvās sadarbības grupas, kas valstu plānus un programmas ļautu kopīgi izstrādāt dažādus līmeņus pārstāvošiem ekspertiem (2). Šāds pasākums uzlabos vispārējo saskaņotību un valsts un vai federālo, reģionālo un vietējo pasākumu koordināciju;

29.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus vērst uzmanību uz vietējo un reģionālo pašvaldību paraugpraksi un aicina turpināt šādu politiku;

30.

atzīmē, ka svarīga ir konsekvence un sinerģija ar norisēm starptautiskajā līmenī, un norāda, ka maksimālajam pieļaujamajam emisiju apjomam, kas noteikts pārskatot Gēteborgas protokolu, jākļūst par neatņemamu papildinājumu ES direktīvas par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju (2001/81/EK) pārskatīšanā;

31.

uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt pasākumu, kas attiecas uz dažādām piesārņojošām vielām, saskaņotību un sinerģiju. Lai to panāktu, ES politika gaisa kvalitātes jomā ir jāveido, paredzot integrētu pieeju un ņemot vērā arī citas darbības jomas, piemēram, klimata, rūpniecības, transporta, mājokļu un enerģētikas jomu. Nodrošinot transporta politikas ilgstpējību un ieviešot ilgspējīgus enerģijas ražošanas un patēriņa veidus, varētu panākt būtisku gaisa piesārņojuma samazināšanos;

32.

pauž nožēlu, ka pastāvīgi netiek nodrošināta dažādu pasākumu sinerģija. Daži pasākumi, kas pozitīvi ietekmē vienu jomu, var negatīvi ietekmēt citu jomu. Palielināta biomasas, piemēram, biodīzeļdegvielas izmantošana nelielās iekārtās var izraisīt sodrēju emisijas palielināšanos, kas apdraud gaisa kvalitāti un sabiedrības veselību. Palielinoties to automašīnu skaitam, kuras izmantot dīzeļdegvielu, var samazināties CO2 emisijas, taču tas negatīvi ietekmē daļiņu emisijas. Daļiņu emisiju samazināšanas paņēmieni savukārt var negatīvi ietekmēt NO2 emisijas automašīnām, kuras darbojas ar dīzeļdegvielu — tas palēnina (un ir palēninājis) NO2 koncentrācijas samazināšanos. Šīs negatīvās sekas ir jānovērš pēc iespējas aktīvāk, palielinot politikas jomu integrāciju. Tāpēc tiek ieteikts censties panākt visām pusēm izdevīgu stāvokli visās saistītajās darbības jomās vai vismaz noteikt kritērijus, kas vajadzības gadījumā ļauj noteikt, kurš no mērķiem izvirzāms par prioritāti;

33.

uzskata, ka būtu lietderīgi gaisa kvalitātes uzlabošanas politiku saistīt ar alternatīvu enerģijas avotu izmantošanas politiku. Alternatīvu enerģijas avotu (piemēram, iekārtas zemes siltuma izmantošanai, saules baterijas u. c.) izmantošana ievērojami uzlabotu gaisa kvalitāti;

34.

norāda uz integrācijas trūkumu starp klimata pārmaiņu novēršanas politiku un politiku gaisa kvalitātes jomā. Gaisa kvalitātes jomā īstenotā politika pozitīvi ietekmē to, kā tiek ņemtas vērā klimata pārmaiņas. Toties ar klimata pārmaiņām saistītā politika tikai nedaudz ietekmē gaisa piesārņojuma novēršanu. Ar klimatu saistītajai politikai ir sava dinamika un savs grafiks. Tā vairāk ir plānota ilgtermiņā pretēji gaisa kvalitātes politikai, kas ir vērsta uz īsu un vidēju termiņu;

35.

uzskata, ka gaisa kvalitātei un politikai trokšņa jomā ir liels sinerģijas potenciāls, īpaši ja ir iespējams panākt satiksmes intensitātes samazināšanos, un tādā gadījumā izdevīgu situāciju būtu jācenšas panākt abām minētajām darbības jomām (4);

36.

aicina emisiju un imisiju novērtēšanā izmantot tā dēvēto integrēto uzraudzību (integrated monitoring), kurā ietilpst emisiju savstarpēji saskaņota aprēķināšana un novērtēšana, citu novērtējamo piesārņojošo vielu iekļaušana, ja var atbilstoši pierādīt, ka tās patiešām ietekmē cilvēku veselību vai vidi, vai, novērtēšanas gadījumā, to ierobežojot ar uzraudzību, izmantojot modelēšanu, kā arī paplašināšanas modelējumi, piesārņojuma telpiskā sadale kādā laika periodā un piesārņojuma ietekme. Jāuzsver, ka tas nedrīkst ievērojami palielināt administratīvo slogu;

37.

uzsver, ka ārkārtīgi svarīga ir konsekvence un sinerģija ES imisiju (ES robežvērtības) un emisiju (ES pasākumi piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā) politiku jomā. Imisijas ir emisijas līmeņu, tās atrašanās vietas, izplatības un izplatīšanās apstākļu rezultāts. Vērienīga politika emisiju samazināšanas jomā varētu būt visefektīvākais līdzeklis imisiju (koncentrācijas līmeņa) samazināšanai;

38.

secina, ka ES vērienīgā politika imisiju jomā nav automātiski nodrošinājusi arī vērienīgu ES politiku emisiju jomā un tas radījis nelīdzsvarotību; tāpēc īstenošanas problēmas daudzās Eiropas pilsētās (skatīt B sadaļu) un gaisa kvalitātes uzlabošanās palēninājums lielā mērā izskaidrojams ar ES politiku imisiju un emisiju jomā nepietiekamu saskaņotību, un šim jautājumam būtu jāpievēršas, izstrādājot turpmāko politiku un pasākumus, un jācenšas abas politikas jomas līdzsvarot, proti,

39.

norāda, ka jaunajiem mērķiem attiecībā uz vēlamo gaisa kvalitāti (stingrākas robežvērtības) jābūt izpildāmiem un īstenojamiem, turklāt tiem jābūt saskaņotiem ar pasākumiem (piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā), kas būtiski samazina emisijas visā Eiropas Savienībā. ES politikām imisiju un emisiju jomā jābūt saistītām. Tāpēc politikas izstrādes posmā jāparedz vienlīdz vērienīgi mērķi un saskaņoti laika grafiki ES piesārņojuma izcelsmes avotu politikā un ES imisiju politikā (skat. iepriekšējo punktu). Tāpat Komiteja aicina pievērst uzmanību īstenošanas posmam, kad var notikt tā, ka: pārskatītajā tematiskajā stratēģijā noteiktie pasākumi piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā netiek īstenoti vai ar minētajiem pasākumiem praksē neizdodas samazināt attiecīgās emisijas (kā to paredz emisiju samazināšanas politika). Komiteja iesaka, ka tādā gadījumā Eiropas Komisijai jāveic kompensējoši pasākumi. Tādējādi var novērst to, ka atkal rodas pašreizējā neatbilstība starp emisiju un imisiju politikas pasākumiem, vietējām un reģionālajām pašvaldībām atkal liekot risināt neatrisināmus uzdevumus;

40.

atbilstoši Komitejas redzējumam par konsekvenci starp abām politikas jomām, tā ierosina šādus termiņus jaunās ES gaisa kvalitātes politikas izstrādei:

41.

secina, ka gaisa piesārņojumu galvenokārt rada ceļu un gaisa satiksme, kuģniecība, apkure, mājsaimniecības, rūpniecība un intensīvā lopkopība. Tāpēc ir nepieciešama vērienīga politika emisiju samazināšanai to rašanās vietā (5). Šajā saistībā jāpatur prātā, ka motorizētie transportlīdzekļi ir viens no tiešajiem gaisa piesārņojuma cēloņiem “karstajos punktos” pilsētu teritorijās;

42.

no gaisa kvalitātes viedokļa atzinīgi vērtē tālejošos mērķus, kas noteikti Baltajā grāmatā “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu”, COM(2011) 144 galīgā redakcija. Tomēr lai gaisa kvalitātes mērķi būtu pietiekami tālejoši, Komiteja aicina izstrādāt ES rīcības plānu, kurā noteikti starpposma mērķi, konkrēti pasākumi (piemēram, Eiropas mēroga pasākumus piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā) un izvērtēšanas termiņi (6);

43.

aicina Eiropas Savienību sistemātiskāk nekā līdz šim pievērsties ne tikai emisiju samazināšanai no katra atsevišķa mobila jeb stacionāra piesārņojuma avota, bet arī emisiju avotu kopējā daudzuma samazināšanai. Par šādiem emisiju samazināšanas pasākumiem līdz šim lielā mērā ir bijušas atbildīgas pašvaldības un reģioni. ES vispirms varētu pievērsties šādiem pasākumiem:

44.

uzskata, ka ES politikai emisiju jomā jābalstās uz standartiem (un uz mērķu sasniegšanu vērstu darbību, ko papildina atbilstoši noteikumi), lai nekavētu tehnoloģiju jauninājumu ieviešanu;

45.

iesaka ieviest “izvairīšanās prasību” (līdzīgi kā atkritumu jomā), kas dotu iespēju attiecīgi apsaimniekot pieejamos resursus;

46.

norāda, ka plašā NO2 robežvērtību pārsniegšana lielā mērā ir saistīta ar to, ka ES nepietiekami vai novēloti ir ierobežojusi emisijas (mehāniskajiem transportlīdzekļiem) un tāpēc iesaka pēc iespējas ātrāk noteikt transportlīdzekļiem stingrākus Euro standartus attiecībā uz NO2/NOx un cietajām daļiņām. Svarīgi ir stingri ievērot Euro-6 standartu ieviešanai noteiktos termiņus;

47.

iesaka noteikt stingrākus emisiju standartus arī citiem mobilajiem avotiem, piemēram, iekārtas bezceļa apstākļiem (off-road), filtru uzstādīšana jau ekspluatācijā esošajiem transportlīdzekļiem (retrofit) vai aktualizētas Eiropas līmeņa prasības motocikliem;

48.

norāda uz ES regulējuma un transportlīdzekļu radīto faktisko emisiju savstarpējo neatbilstību. Euro-5 standarti bija (un ir) vērienīgi. Taču šo vērienīgo pasākumu rezultātā nav vērojama būtiska gaisa piesārņojuma samazināšanās. Galvenais iemesls tam ir ES regulējuma tiesiskās realitātes neatbilstība autotransporta radīto emisiju faktiskajam apjomam. Ieviešot Euro-3 standartus kravas automašīnām, kļuva skaidrs, ka emisiju faktiskais apjoms ir daudz lielāks nekā paredzēts un neatbilst plānotajai emisiju samazināšanai. Tāda pati problēma bija vērojama saistībā ar Euro-4 un Euro-5 standartu ieviešanu attiecīgi dīzeļdegvielas kravas transportlīdzekļiem un dīzeļdzdegvielas vieglajiem transportlīdzekļiem un — kaut arī mazākā mērā — vieglo automašīnu radītām slāpekļa oksīdu emisijām. Lai sasniegtu ES tiesību aktos paredzētos tālejošos mērķus, ir jāraugās, lai Euro-6 standarts, ko piemēro transportlīdzekļu emisijām testa ciklā, vairāk atbilstu faktiskajam emisiju apjomam, kas rodas, kad transportlīdzekli izmanto pilsētās;

49.

vērš uzmanību uz to, ka jaunas kravas automašīnas praksē tiek tehniski pārveidotas. Tātad reālos apstākļos sēra dioksīda (SO2) un cieto daļiņu emisijas līmenis ir daudz augstāks nekā to paredz apstiprināšanas testi. Tāpēc līdz ar Euro-5 standartu ieviešanu no šādas prakses visos iespējamos veidos jāizvairās un par to jāsoda. Lai minēto problēmu novērstu, Komiteja aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis pastiprināt gan tiesību aktus, gan apstiprinājumus, ko izsniedz kravas automašīnām, gan ar šo jomu saistītās pārbaudes. Vienlaikus būtu jāapsver, vai nākotnē automašīnu tehnisku pārveidošanu nevarētu padarīt neiespējamu;

50.

aicina īpašu uzmanību pievērst smagajiem transportlīdzekļiem (autobusiem un smagajām kravas automašīnām), kas parasti piesārņo visvairāk. Arī vidējas kategorijas transportlīdzekļu (vieglo kravas automašīnu) radītais slāpekļa oksīdu emisiju apjoms ir daudz lielāks nekā vidējais rādītājs. Tāpēc ES politikā emisiju jomā būtu jānosaka stingrāki emisiju standarti smagajiem un vidējas kategorijas transportlīdzekļiem, kā arī vieglajiem automobiļiem ar dīzeļdzinēju, papildinot šos standartus ar tirdzniecības loģistikas pārvaldības atbilstošiem pasākumiem, kā arī ar vietējā sabiedriskā transporta veicināšanas un uzlabošanas pasākumiem;

51.

norāda, ka riepu un bremžu disku nodilums kopā ar ceļa seguma nodilumu un ceļa seguma daļiņu atkārtotu suspendēšanos veicina cieto daļiņu augstas koncentrācijas veidošanos, un iesaka ES Pētniecības pamatprogrammas ietvaros veikt pētījumu par šāda veida piesārņojuma samazināšanas iespējām. Komiteja arī ierosina izstrādāt labas prakses ceļvedi, kurā būtu izklāstīti ieteikumi putekļu piesaistīšanas risinājumu izmantošanai, lai novērstu piesārņotāju atkārtotu nokļūšanu gaisā;

52.

konstatē, ka rūpniecība joprojām rada būtisku Eiropas emisiju kopējā apjoma daļu. Šo emisiju samazināšana ir noteikta direktīvā par rūpnieciskajām emisijām (2010/75/ES). Tālejoši vislabāko pieejamo tehnisko paņēmienu (LPTP) atsauces dokumenti un tajos izdarītie secinājumi ir būtiski instrumenti fona koncentrāciju samazināšanai. Lai arī nākotnē būtu iespējams strādāt ar LPTP, regulāri ir jāpārskata tehniskie atsauces dokumenti par LPTP un tajos izdarītie secinājumi. LPTP jābūt pietiekami tālejošiem, lai fona koncentrācijas samazinātu visā Eiropā. Maksimāli ir jāierobežo arī atbrīvojumu piešķiršana (7);

53.

konstatē, ka daļu gaisa piesārņojuma rada lauku saimniecības. Amonjaka emisijas būtiski veicina acidifikāciju un eitrofikāciju. Lai sasniegtu dabas aizsardzības mērķus un jo īpaši — nodrošinātu “Natura 2000” teritoriju aizsardzību, ir nepieciešams vēl vairāk samazināt NH3 līmeni. Šo emisiju samazināšana ir noteikta Direktīvā par rūpnieciskajām emisijām (2010/75/ES). Arī lieliem lauksaimniecības uzņēmumiem, kam ir rūpniecisks ražošanas veids, ir svarīga iespēja nākotnē strādāt ar labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem (LPTP), regulāri ir jāpārskata tehniskie atsauces dokumenti par LPTP (“documents de référence MTD”);

54.

konstatē, ka jūras transporta emisiju ietekme uz gaisa piesārņojošo vielu koncentrāciju var būt būtiska pilsētās un ostu teritorijās, iekšējos ūdeņos, kuros ir liela satiksme, kā arī piekrastes pilsētās un reģionos. Komiteja aicina valstu pārvaldes iestādes rūpēties par to, lai Starptautiskās jūrniecības organizācijas direktīvas tiktu piemērotas visos Eiropas Savienības piekrastes ūdeņos. Attiecībā uz iekšējo ūdensceļu kuģiem būtu jāparedz emisiju samazināšanas pasākumi, kas attiecas gan uz daļiņām, gan NOx emisijām;

55.

secina, ka gaisa satiksmes radītās emisijas palielina gaisu piesārņojošo vielu fona koncentrāciju. Komiteja aicina Eiropas Savienību un valstu iestādes veikt nepieciešamos pasākumus un paredzēt stingrākus noteikumus par gaisa kuģu emisijām;

56.

uzsver, ka Direktīva par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju ir vispiemērotākais instruments fona koncentrācijas samazināšanai. Daudzās dalībvalstīs gaisa pārrobežu piesārņojums veido būtisku fona koncentrācijas daļu, un atsevišķu piesārņojošo vielu koncentrācijas līmenis var sasniegt pat 50 % (valstu vidējais rādītājs). Komiteja uzskata, ka šīs direktīvas pārskatīšanai jābūt pietiekami vērienīgai, lai samazinātu fona koncentrāciju visā Eiropas teritorijā. Un tādā gadījumā arī vietējā un reģionālā politika gaisa kvalitātes jomā būs izpildāma un īstenojama;

57.

secina, ka Direktīva par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju ir nozīmīgs instruments, lai panāktu, ka dalībvalstis veic pasākumus piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā. Un tāpēc ir jāsaskaņo emisijas līmeņi, kas noteikti iepriekšminētajā direktīvā un politikā piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā, ar Direktīvā par gaisa kvalitāti (2008/50/EK un 2004/107/EK) noteiktajiem līmeņiem. Direktīvās par gaisa kvalitāti noteiktos mērķus izdosies sasniegt vien tad, ja pietiekami augstus mērķus izvirzīs gan PEN direktīva, gan politika piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka PEN direktīvas apvienošana ar direktīvām par gaisa kvalitāti veicinās dažādo emisijas līmeņu saskaņošanu;

58.

pauž bažas, ka dalībvalstu ambīcijas attiecībā uz gaidāmo Gēteborgas protokola (starptautiskie nolīgumi par noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju) pārskatīšanu nav pietiekami vērienīgas. Gēteborgas protokola pārskatīšana ietekmēs PEN direktīvas pārskatīšanu un tātad arī noteiks, cik stingras gaisa kvalitātes prasības tiks noteiktas tiesību aktos. Komitejai aicina dalībvalstis Gēteborgas protokola pārskatīšanas ietvaros izvirzīt augstākas prasības;

59.

prasa, lai tiktu vismaz veikta elementārā oglekļa vai oglekļa sodrēju emisiju uzskaite, un lai tiktu nodrošināta uzraudzība tādu jaunu piesārņojošo vielu noteikšanai gaisā, kuras nākotnē varētu iekļaut šajā protokolā;

60.

norāda, ka direktīvas par gaisa kvalitāti (2008/50/EK un 2004/107/EK) ir nozīmīgs instruments, lai mazinātu gaisa piesārņojuma iedarbību uz iedzīvotajiem un vidi. Pēc obligāto aizsardzības līmeņu noteikšanas visās dalībvalstīs pieņemti pasākumi, lai samazinātu emisijas apjomu un mazinātu koncentrāciju “karsto punktu” apkārtnē. Emisijas apjoma samazināšana vienā valstī vienlaikus mazina gaisa pārrobežu piesārņojumu, tāpēc kaimiņvalstis atbalsta viena otru, lai ievērotu robežvērtības;

61.

uzskata, ka minēto direktīvu pārskatīšanas pamatā jābūt sabiedrības veselības un vides aizsardzības aspektam. Lai uzlabotu sabiedrības veselību, jāparedz augstāks prasību līmenis. Tomēr šajā jomā Komiteja, kā norādīts 57. punktā, uzstāj, ka pārskatīšanas ietvaros noteiktais prasību līmenis rūpīgi jāsaskaņo ar valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisijas apjomu un ES politiku emisiju jomā (politiku piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā);

62.

norāda, ka pašlaik direktīvās par gaisa kvalitāti noteiktas 27 robežvērtības un mērķvērtības. Komiteja arī norāda, ka vairākas robežvērtības pārklājas (piemēram, PM10 dienas un gada robežvērtība un PM10 un PM2,5 gada robežvērtība) un ka jau vairākus gadus lielākajā daļā Eiropas Savienības dažas robežvērtības nav tikušas pārsniegtas. Tāpēc Komiteja ierosina apsvērt, vai mērķvērtību koncepcijai ir kāda pievienotā vērtība attiecībā uz vielām, kurām direktīvās jau noteiktas robežvērtības;

63.

secina, ka direktīvās noteiktā prasība ziņot par reģistrētajiem koncentrācijas līmeņiem, kā arī par gaisa kvalitātes plānu izpildi, prasa daudz laika un uzliek vietējām un reģionālajām pašvaldībām papildu administratīvo slogu;

64.

uzskata, ka no sabiedrības veselības un zinātniskās pētniecības viedokļa un rūpējoties par labāku likumdošanas procesu un administratīvā sloga samazināšanu, un komunikācijas ar iedzīvotājiem uzlabošanu, varētu samazināt vielu, robežvērtību un mērķvērtību daudzumu. Viens no veidiem, kā to panākt, ir īpašu uzmanību pievērst vielām, kas rada vislielāko piesārņojumu, un rādītājiem, kas vislabāk atspoguļo sabiedrības veselības aspektus;

65.

attiecība uz satiksmes radīto piesārņojumu iesaka izvēlēties rādītāju, kas vislabāk atspoguļo sabiedrības veselības aspektus. Pašreizējā direktīvā ir noteikti PM10, PM2,5 un NO2 standarti. Taču daži pētījumi liecina, ka elementārais ogleklis (oglekļa sodrēji) un daļiņu koncentrācija (ar degšanu saistīti aerosoli) vislabāk uzrāda gaisa piesārņojuma sastāvdaļas, kuras saistītas ar automobiļu satiksmi un kuras būtiski kaitē sabiedrības veselībai. Elementārais ogleklis vai oglekļa sodrēji ir sodrēju daļa, kas izdalās, degot jebkurai degvielai, kuras pamatā ir ogleklis (tai skaitā dīzeļdegviela un benzīns). It īpaši tas attiecas uz automašīnu un kuģu dzinējiem. Tāpēc Komiteja iesaka apsvērt iespēju ieviest standartu, kura pamatā ir daļiņu koncentrācija un oglekļa vai oglekļa sodrēju rādītāji;

66.

atzīmē, ka lielāka vērība oglekļa vai oglekļa sodrēju rādītājam atbilstu gan ANO Vides programmā izvirzītajiem ieteikumiem, gan Konvencijai par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos;

67.

iesaka direktīvā paredzēt vidustermiņa pielāgošanas iespēju (ar pārstrādāšanas procedūru). Ja pētījumi (skat. 65. punktu) un pozitīvas atsauksmes patiešām ļauj secināt, ka standarti, kuru pamatā ir elementārais ogleklis, kā indikators ir vairāk piemēroti, būtu jāapsver vai un kādā veidā šis standarts iekļaujams direktīvā;

68.

norāda, ka pašreizējā direktīvā noteiktas trīs robežvērtības un viens cieto daļiņu (PM10 un PM2,5) emisijas samazināšanas mērķis. Attiecībā uz cietajām daļiņām direktīvā noteiktas arī citas robežvērtības, vidējās gada robežvērtības un dienas robežvērtības. Šādi noteikumi apgrūtina direktīvas īstenošanu praksē un rada nevajadzīgu administratīvo slogu. Komiteja ir informēta par debatēm, kas norit saistībā ar situācijas vienkāršošanu, atsakoties no viena no diviem cieto daļiņu (PM10 vai PM2,5) standartiem, ja to pienācīgi pamato ar pētījumiem par ietekmi uz veselību un vidi. Komiteja nepauž savu nostāju šajā jautājumā;

69.

atzīst, ka dažās vietās PM10 robežvērtības ievērot ir ļoti grūti. Šīs grūtības var būt saistītas ar vietējiem apstākļiem, piesārņojuma avotiem, īpašiem laika apstākļiem un/vai liela apjoma gaisa piesārņojuma periodiem, taču arī kravu pārvadājumi lielos attālumos var radīt lielu daudzumu no kopēja emisiju apjoma. Ņemot vērā vēlamo elastību, Komiteja ierosina apsvērt, vai novērtējumu, kura pamatā ir gada vidējā robežvērtība var veikt, izmantojot vairāku gadu vidējo robežvērtību;

70.

norāda, ka PM2,5 standarta ieviešana tika atbalstīta, jo, domājams, ka tas ir atbilstošāks nekā PM10.standarts, lai izvērtētu [piesārņojuma] ietekmi uz veselību. Taču ir noteiktas atšķirīgas PM2,5 robežvērtības, kā arī piesārņojuma iedarbības un tā procentuālā samazinājuma robežvērtības. Un šī iemesla dēļ iestādēm ir grūti ievērot visu noteikto vērtību visus aspektus. Pagaidām vēl nav skaidrs, vai vietējās un reģionālās pašvaldības spēs ievērot PM2,5 robežvērtības un panākt noteikto procentuālo samazinājumu. Minētajā jautājumā trūkst informācijas un šo pasākumu ietekmi vēl nav iespējams novērtēt. Komiteja iesaka PM2,5 standartu izvērtēšanā ņemt vērā faktu, ka šai jautājumā nav pietiekamas informācijas, un apsvērt, vai atsevišķos gadījumos nevajadzētu paredzēt papildu laiku, lai panāktu minēto standartu ievērošanu;

71.

kamēr tiek gaidīti pētījumu rezultāti par alternatīvām šā standarta formulējuma iespējām, Komiteja ierosina Eiropas Komisijai apsvērt, vai ir vajadzīga robežvērtība attiecībā uz NO2 koncentrāciju stundā, jo noteiktā gada robežvērtība šķiet “stingrāka” un vietējā līmenī nav iespējams veikt pasākumus, lai samazinātu NO2 koncentrāciju stundā;

72.

ierosina direktīvā noteikt prasību, ka piesārņojuma robežvērtību pārsniegšanas gadījumā jāizstrādā rīcības plāns iedzīvotāju stāvokļa uzlabošanai;

73.

uzskata: ņemot vērā īpašās problēmas, kas saistītas ar NO2 līmeņa samazināšanu gaisā, jānodrošina plašākas iespējas pagarināt termiņus (papildu izņēmums). Lai dalībvalsts varētu saņemt termiņa pagarinājumu, tai jāpierāda, ka visi iespējamie pasākumi, tai skaitā pasākumi automobiļa nobrauktā attāluma samazināšanai, ir veikti, taču, neskatoties uz to, ES noteikto robežvērtību nav iespējams ievērot, jo transportlīdzekļu dzinēji neatbilst Euro standartu noteiktajam emisiju līmenim (citiem vārdiem, neatbilstošas Eiropas “piesārņojuma samazināšanas tā izcelsmes vietā” politikas dēļ);

74.

norāda, ka ozons (O3) gaisā veidojas saules starojuma ietekmē, reaģējot savienojumiem, ko dēvē par “prekursoriem”, proti, slāpekļa oksīds, oglekļa monoksīds, metāns un citi gaistošie organiskie savienojumi. Augsta ozona koncentrācija reģistrēta vairākās pilsētās, tostarp Eiropas dienvidos. Vietējās pašvaldības nekādi nevar ietekmēt ozona koncentrāciju attiecīgajā pilsētā, bet, samazinot transportlīdzekļu radīto emisijas līmeni, tās var sekmēt koncentrācijas pazemināšanos citviet. Komiteja uzskata, ka valstu un Eiropas gaisa kvalitātes politikā par prioritāti jāizvirza augstas ozona koncentrācijas samazināšana pilsētu teritorijā. Politika attiecībā uz gaistošo organisko savienojumu emisiju tiek uzskatīta par visefektīvāko līdzekli;

75.

norāda uz Nīderlandes sabiedrības veselības un vides institūta (Nederlandse Rijksinstituut voor Volksgezondheid en Milieu) (8) pētījumu, kurā noskaidrots, ka dalībvalstis var maz ietekmēt ozona koncentrācijas gada vidējo radītāju un nav gandrīz nekādu iespēju ietekmēt paaugstinātu ozona līmeni attiecīgajā teritorijā. Vienlaikus fona koncentrācija plašā mērogā nedaudz paaugstinās. Komiteja uzskata, ka šī tendence jāņem vērā ozona mērķvērtību izvērtēšanā (ilgtermiņa mērķis), kā arī to, kā tas ietekmē politikas izstrādi un ziņojumu sagatavošanu. Panākt atbilstību ozona mērķvērtībām ilgtermiņā īpaši grūti ir dienvidu valstīs, kurās ir lielāks saulainu — lielākas saules radiācijas — stundu skaits un ir augstāka vidējā temperatūra. Tie ir faktori, kas sekmē troposfēras ozona veidošanos. RK iesaka izpētīt, vai minēto parādību var klasificēt kā “dabisku” gaisa piesārņojumu, lai tai piemērotu tādu pašu pieeju kā jūras sālij un Sahāras smiltīm;

76.

lai mazinātu ozona koncentrāciju, Komiteja iesaka pievērst uzmanību ozonu radošo gāzu emisijas samazināšanai, pārskatot direktīvu par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju (2001/81/CE) un pieņemot stingrākus nozaru tiesību aktus attiecībā uz būtiskiem piesārņojuma avotiem;

77.

uzsver, ka laika apstākļiem var būt būtiska negatīva ietekme uz gaisa piesārņojuma līmeni. Piemēram, ārkārtējais sausums lielā daļā Rietumeiropas 2011. gada pirmajos mēnešos izraisīja augstu PM10.koncentrāciju. Šādu ietekmi nav iespējams novērst ar vietējā vai reģionālā mēroga pasākumiem, tāpēc ES tiesību aktos tas ir jāņem vērā un tādiem gadiem, kad ir īpaši nelabvēlīgi laika apstākļi, ir jāparedz īpaši noteikumi, piemēram, jāievieš daudzgadu vidējo robežvērtību;

78.

šajā sakarā uzsver ekonomikas attīstības tendenču un gaisa piesārņojuma savstarpējo saistību, kas būtu jāņem vērā turpmākās politikas izstrādē. Pašreizējā ekonomikas krīze mazinājusi saimnieciskās darbības (mobilitātes, rūpniecības un kuģniecības) aktivitāti un līdz ar to samazinājies arī emisijas apjoms. Vienlaikus patlaban gan privātpersonām (apkures iekārtu vai automašīnu atjaunošanai), gan rūpniecībā pieejamie finanšu līdzekļi arī ir krietni ierobežotāki. Tiklīdz saimnieciskā darbība atjaunosies, šīs tendences atkal varētu mainīties;

79.

norāda, ka mērīšanas staciju izvietojums dalībvalstīs var būt atšķirīgs. Tā kā dažādās vietās ir atšķirīgi ģeogrāfiskie apstākļi, kas var ietekmēt gaisa kvalitāti, Komiteja iesaka, lai uzraudzība (pasākumi) arī turpmāk būtu obligāti, bet tie jāuzlabo, izstrādājot īpašus noteikumus par mērīšanas staciju izvietošanu, lai nodrošinātu mērīšanas rezultātu salīdzināmību;

80.

šajā sakarā ierosina izveidot platformu, lai reāllaikā apmainītos ar informāciju par gaisa kvalitāti, kā arī ierosina saskaņot informācijas un trauksmes sliekšņus, lai labāk varētu koordinēt pasākumus, ko dalībvalstis īsteno pastiprināta gaisa piesārņojuma situācijās.