25.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 248/92

—

Lielākajai daļai komitejas locekļu un komitejas priekšsēdētājam jābūt neatkarīgiem.

—

Dažu komitejas locekļu kompetencei jābūt atbilstošai attiecīgā uzņēmuma nozares īpatnībām, jo īpaši banku nozarē.

—

Revīzijas vai uzraudzības komitejai vajadzētu ne tikai kontrolēt, bet faktiski uzņemties atbildību par revīzijas norises integritāti.

—

jāprecizē AR uzdevumi un ar tiem saistītā atbildība;

—

jāpanāk, ka AR ziņojumi ir skaidrāki un saprotamāki, it sevišķi attiecībā uz pastāvošajiem riskiem;

—

revīzija jāveic tā, lai tā līdzinātos visa uzņēmuma revīzijai, iekļaujot komentārus par valdes vai uzraudzības padomes sagatavoto analīzi par uzņēmējdarbības modeļa spēju nodrošināt uzņēmuma sekmīgu darbību, finansiālo stabilitāti, kā arī uzņēmuma risku konstatēšanu un šajā saistībā izvēlēto pieeju;

—

jāuzlabo AR un uzņēmuma kontroles struktūras saziņa visa gada garumā, proti, kamēr vēl notiek revīzija.

—

augstākas kvalitātes mutiskā ziņošana, jo īpaši par uzņēmējdarbības stratēģiju un riska pārvaldību;

—

revīzijas komiteju nozīmes plašāka atzīšana un līdz ar to lielāks uzsvars uz to ieguldījumu finanšu ziņojumu integritātes nodrošināšanā;

—

lielāka pārredzamība par to, kā revīzijas komitejas pilda savus pienākumus attiecībā uz gada pārskatu integritāti, ieskaitot ārējo revidentu darbības uzraudzību;

—

vairāk informācijas par revīzijas norisi gan revīzijas komitejām, gan investoriem un revidenta pienākumu apjoma palielināšana, un

—

gada pārskatu lielāka pieejamība, izmantojot attiecīgo tehnoloģiju.

1.

Direktoriem sīkāk vajadzēs aprakstīt pasākumus, ko viņi veic, lai nodrošinātu tās informācijas uzticamību, uz kuru balstās uzņēmuma pārvaldība un direktora īstenotā uzņēmuma vadība, un vajadzēs nodrošināt uzņēmējdarbības un ar to saistīto risku lielāku pārredzamību.

2.

Apstiprinātajiem revidentiem vajadzēs sniegt ziņojumus, kuros iekļauta sadaļa par revīzijas komitejas ziņojuma pilnīgumu un pamatotību un kuros norādīti visi fakti, ko AR gada pārskatā uzskata par nepareiziem vai pretrunīgiem informācijai, kura ir finanšu pārskatā vai iegūta revīzijas gaitā.

3.

Revīzijas vai uzraudzības komiteju pieaugošā loma, saucot pie atbildības uzņēmuma vadību un AR, būtu jāpastiprina, nodrošinot lielāku pārredzamību ar minēto komiteju pilnīgākiem ziņojumiem, kuros jo īpaši izskaidrots, kā tās pildījušas pienākumus attiecībā uz gada pārskatu integritāti un citiem sava darba aspektiem, piemēram, ārējās revīzijas norises uzraudzību un AR iecelšanu.

1.

uzrauga finanšu pārskatu sagatavošanas procesu;

2.

uzrauga uzņēmuma iekšējās kontroles, vajadzības gadījumā iekšējās revīzijas un riska pārvaldības sistēmas efektivitāti;

3.

uzrauga gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligāto revīziju.

1)

Lūdzu skatīt šā atzinuma 1. iedaļu.

2)

Finanšu pārskatu ticamība ir sine qua non faktors sabiedrībā, kura lielā mērā ir atkarīga no akciju sabiedrību darbības tirgus ekonomikā. Sabiedrības interesēs ir šādu uzņēmumu izdzīvošana un uzplaukums. Atkarīgo ieinteresēto pušu loks ir ļoti daudzveidīgs — tie ir akcionāri, obligāciju īpašnieki, bankas un citi kreditori, kas no minētajiem pārskatiem spriež par savu ieguldījumu un aizdevumu drošību; darbinieki, kas no minētajiem pārskatiem spriež par savas darbavietas un atalgojuma ilglaicību; citas ieinteresētās personas, kuras no pārskatiem spriež par uzņēmuma drošību no darba devēja, piegādātāja vai klienta viedokļa; vietējās kopienas, pašvaldības un valstu valdības, kas paļaujas uz šādiem pārskatiem kā attiecīgā uzņēmuma sabiedrībai sniegtā ieguldījuma, kā arī spējas maksāt nodokļus mēru.

Papildus minētajiem apsvērumiem bankām un citām kredītiestādēm ir būtiska loma tirgus ekonomikas darbībā. Finanšu krīzes periodā bankas nespēja izpildīt savu funkciju, proti, nodrošināt naudas apriti tautsaimniecībā. Tāpēc pirmskrīzes periodā sniegtie banku finanšu pārskati tiek pamatoti apšaubīti. Skaidri un patiesi finanšu pārskati ir ES politiskās, sociālās un saimnieciskās organizācijas pamats. Firmas, kas uzņemas obligāto revīziju veikšanu, ir atbildīgas par sabiedrības interešu aizsardzību.

3)

Jā, revīzijas ziņojumi nav nozīmīgi. Tie neatspoguļo AR darbu. Līdz ar IFRS ieviešanu revidētie pārskati arī var zaudēt nozīmīgumu, jo īpaši saistībā ar bankām.

4)

Revīzijas, kādas tās ir šobrīd, nav piemērotas šādam mērķim. Uzņēmuma pastāvīga finanšu stabilitāte ir tā uzņēmējdarbības modeļa izturības funkcija. Minētā modeļa pārbaude galvenokārt ir iestāžu un analītiķu, bet ne AR uzdevums. Taču vienalga ir vajadzīgas pārmaiņas. Direktoriem savos ziņojumos jānodrošina lielāka pārredzamība attiecībā uz uzņēmuma faktisko stāvokli. AR funkcija tad būtu šādas informācijas ārējā apliecināšana. Lai to veiktu, AR būs vajadzīga izpratne par nozarei raksturīgajiem riskiem, kuras pašlaik pietrūkst, jo ir pieaugusi banku aktīvu sarežģītība. Tāpēc būtu jāsniedz arī paskaidrojums spriedumiem, kas apstiprina, ka attiecīgais uzņēmums ir spējīgs darboties.

5)

Jā. AR iekļauj ziņojumā un pārskatos īsus paziņojumus, bet tie ir uz procesu orientēti un neatklāj nekādus AR atzinumus, bažas vai spriedumus. Tas nav jautājums tikai par metodoloģijas izskaidrošanu. Direktoriem jāpaskaidro savi spriedumi un lēmumi un pēc tam AR būtu jāizskaidro process, kurā viņi secina, ka pārskati tiešām ir skaidri un patiesi. Šajā sakarā svarīgi būs nodrošināt, ka AR atkal neatgriežas pie žurnālistikas stila.

6)

Profesionālo skepticismu var pastiprināt, izmantojot apmācību, ar revīziju nesaistītu pieredzi, revīzijas konstatējumu salīdzinošu pārskatīšanu, ko veic speciālisti, un piesaistot revīzijas partneru vadību. Bez tam lielāka pārredzamība, kas no revidentiem prasīta 2. iedaļā iekļautajos priekšlikumos, liks AR spēcīgāk nekā līdz šim paust profesionālu skepticismu. Profesionālas disciplināras iestādes izveidošana katrā dalībvalstī šādu skepticismu pastiprinātu.

Profesionālo skepticismu varētu papildus pastiprināt saimnieciskā neatkarība. Revīzijas vai uzraudzības komitejai būtu jāpārskata un kritiski jāizvērtē revīzijas klientiem sniegto ar revīziju nesaistīto pakalpojumu apjoms, lai samazinātu interešu konfliktu starp profesionālā skepticisma izpausmēm un svarīgu, no klientiem gūtu ieņēmumu saglabāšanu. Tāpat iespējams, ka skepticisms pastiprināsies, ja obligāts piedāvājumu konkurss (18. jautājums) samazinātu tirgū nostabilizējušos revīzijas uzņēmumu “valdījuma laika” pagarināšanas iespējamību.

7)

Nē. Direktoru ziņojumam, kam jāpievieno AR piezīmes, vajadzētu izraisīt akcionāru un ieinteresēto pušu bažas. Direktoru un/vai revīzijas vai uzraudzības komiteju ziņojumu lielāka pārredzamība tomēr var sniegt akcionāriem lielāku skaidrību par iemesliem, kādēļ apstiprināts revidents revīzijas ziņojumam ir pievienojis piezīmes.

Attiecībā uz bankām šādas piezīmes var izraisīt uzticības krīzi ar iespējamām sistēmiskām sekām. Tāpēc visas AR bažas pēc iespējas īsā laikā būtu jādara zināmas regulatoriem un uzraudzības iestādēm, lai nekavējoties pievērstos iespējamo problēmu risināšanai.

8)

AR ir atbildīgi akcionāriem, darbiniekiem un citām ieinteresētajām personām. AR nesniedz atsevišķus ziņojumus ieinteresētajām personām. Par ieinteresētajām personām sniegto informāciju ir atbildīgs attiecīgais uzņēmums. Kā ierosināts 2. iedaļā, uzņēmumu kontroles struktūrām, akcionāriem, darbiniekiem un citām ieinteresētajām personām būtu jāsaņem vairāk informācijas un jānodrošina lielāka pārredzamība gan no direktoriem, gan no AR.

Turklāt EESK iesaka AR vismaz tajos revīzijas ziņojumos, ko iesniedz valdei un uzraudzības padomei, sniegt skaidru risku izvērtējumu. AR uzdevums būtu sniegt informāciju, kas norāda uz uzņēmuma pastāvēšanu potenciāli apdraudošiem riskiem. Šiem ziņojumiem būtu jāietver piezīmes par iespējamiem risku turpmākās attīstības scenārijiem, par zaudējumu aplēsēm un to varbūtību. Pārskatāmāk būtu jāatspoguļo grāmatvedības metožu ietekme uz uzņēmuma aktīviem, finansēm un peļņu.

9)

Banku krīze liek domāt, ka visos gadījumos nav bijis regulāra un pietiekama dialoga, bet daudzos gadījumos tāds tomēr ir bijis. Saziņu uzlabotu revīzijas komitejas pastiprinātā loma.

10)

Iespējams, bet ne līdz tam, kamēr ir panākta ES vienošanās par to, kādi varētu būt ziņošanas standarti.

11)

Uz ieinteresētajām personām attiecas iepriekšējais 8. jautājums. Grafiks nav apspriežams jautājums.

12)

Komisijai vajadzētu pārskatīt IFRS ieviešanas ietekmi, jo īpaši attiecībā uz to piemērošanu bankām. Pastāv bažas, ka tādas kritiskas koncepcijas kā, piemēram, piesardzība un grāmatvedības konservatīvisms IFRS ir aizstātas ar procesu un atbilstību standartiem. Ir pierādījies, ka, ierobežojot revidentu iespējas sniegt piesardzīgu novērtējumu, IFRS piemērošana samazina ticamību. IFRS piemīt arī konkrēti trūkumi, piemēram, nespēja sniegt pārskatu par paredzamajiem zaudējumiem.

Mutiskajās liecībās, ko sniedza Apvienotās Karalistes Lordu palātā par revīzijas tirgus koncentrāciju rīkotajā izmeklēšanā, tika apliecināts, ka IFRS trūkumi ir jo īpaši lieli attiecībā uz banku revīziju. (3)

13)

Ieviešana ir atbalstāma. Taču jāievēro pilnīgas neitralitātes princips attiecībā uz tiesiskajām sistēmām.

14)

Jā, iespējams ar regulējuma starpniecību.

15)

Nav nepieciešams.

16)

Konflikts ir iespējams, bet tas ir atrisināms. Kā ierosināts 2. iedaļā, vajadzīga lielāka pārredzamība attiecībā uz AR iecelšanu un atkārtotu iecelšanu. Ja revidentu ieceļ attiecīgais uzņēmums (revīzijas vai uzraudzības komiteja un akcionāri), tas dod iespēju iecelt tādu AR, kas vislabāk atbilst minētā uzņēmuma konkrētajām prasībām, piemēram, attiecīgās uzņēmējdarbības nozares pārzināšana un nepieciešamais starptautiskās darbības rādiuss.

17)

Parastos apstākļos — nebūtu. Tomēr šāds jautājums var rasties attiecībā uz sistēmiski nozīmīgām (SS) iestādēm, piemēram, lielām bankām. Ja uzraudzības iestādes regulāri sazinās ar SS iestāžu AR un tās nav apmierinātas ar revidentu veikumu vai ar to neatkarību, uzraudzības iestādēm jābūt pilnvarām pieprasīt attiecīgajai iestādei nomainīt AR. Tām jābūt tikai rezerves pilnvarām, jo uzņēmums, kam ir zināmas uzraudzības iestādes bažas, droši vien pats veiks AR nomaiņu.

18)

Atbildot uz šo jautājumu, EESK pirmām kārtām izsaka brīdinājumu: attiecībā uz visām ierosinātajām status quo izmaiņām jāveic stingrs ietekmes novērtējums.

Revidentu grupu un to vadītāju rotācija un priekšsēdētāju, atbildīgo izpilddirektoru un finanšu direktoru normāls darbības periods individuālā līmenī nozīmē vairāk nekā rotējošu attiecību atbilstošu secību. Jautājums ir abpusēji svarīgs: AR vajadzība saglabāt savus klientus un attiecīgā klienta vēlme saglabāt revidentu, ar ko tas ir apmierināts. Šādas ilgtermiņa attiecības potenciāli apdraud neatkarību un profesionālo skepticismu.

EESK nepiekrīt, ka AR darbības laiku ar vienu klientu ierobežotu, nosakot obligāto rotāciju, bet iesaka lieliem uzņēmumiem obligāti izsludināt piedāvājumu konkursu attiecībā uz obligātās revīzijas līgumu ik pa sešiem vai astoņiem gadiem. Uzaicinājums uz konkursu būtu jānosūta vismaz vienam revīzijas uzņēmumam ārpus “lielā četrinieka”. Nav teikts, ka šāda rīcība katrā ziņā izraisīs AR nomaiņu. Tāpēc minētajam procesam jābūt pārredzamam. Revīzijas komitejai būtu jāsniedz paskaidrojums par konkursa un komitejas lēmuma pamatojumu. Komitejai par šo jautājumu vajadzētu arī rīkot sanāksmi ar galvenajiem akcionāriem.

19)

AR uzņēmumiem, kas sniedz ar revīziju nesaistītus pakalpojumus uzņēmumiem, kuri nav to obligātās revīzijas klienti, nebūtu jāpiemēro ierobežojumi, bet uzņēmumiem, kuri ir to obligātās revīzijas klienti, šādus pakalpojumus vajadzētu sniegt tikai ar revīzijas vai uzraudzības komitejas īpašu apstiprinājumu. Lai palielinātu lielu uzņēmumu obligātās revīzijas neatkarību, AR nevajadzētu konsultēt klientus jautājumos saistībā ar risku, kā arī AR nevajadzētu būt iekšējam revidentam. Ar nodokļiem saistītu konsultāciju sniegšana būtu jāierobežo, ja varētu rasties būtisks interešu konflikts. Vispārīgos vilcienos ar revīziju nesaistīti pakalpojumi ir konsultēšana vai grāmatvedības pakalpojumi. Interešu konflikta izraisīšana attiecībā pret obligāto revīziju sniedzot konsultēšanas pakalpojumus ir mazāk iespējama nekā sniedzot grāmatvedības pakalpojumus. Revīzijas komitejām būtu jāapstiprina visi AR sniegtie ar revīziju nesaistītie pakalpojumi un jāizvairās no interešu konflikta. Minētajām komitejām būtu arī jākontrolē šādu ar revīziju nesaistītu pakalpojumu kopējā vērtība un tā būtu publicējama gada ziņojumā.

Attiecībā uz MVU iespējams paredzēt ne tik stingru režīmu. MVU ir ļoti dažāda veida un lieluma. Daudzos gadījumos būtu lietderīgi, ja AR uzņēmums sniegtu tiem konsultācijas nodokļu un riska jautājumos.

20)

Uz šo jautājumu iespējams atbildēt vienīgi izskatot katra revīzijas uzņēmuma kopējos ieņēmumus attiecīgās valsts līmenī. Pašreizējā samaksas robežvērtība 15 % apmērā, ko attiecīgās valsts revīzijas uzņēmums saņem no viena klienta, kā noteikts IESBA (Starptautiskās Ētikas standartu padomes grāmatvežiem) Ētikas kodeksā, ir saprātīga, lai atzītu, ka maksa par revīziju atspoguļo revidētā uzņēmuma mērogu un sarežģītību. Klienti nemitīgi cenšas minēto maksu samazināt. Samaksa revīzijas uzņēmumam par darbu, kas nav saistīts ar revīziju, būtu jānorāda atsevišķi.

21)

Jā, bet šādos noteikumos jāatzīst, ka “lielā četrinieka” tīkli ietver atsevišķus valstu uzņēmumus un tā nav viena struktūra. Revīzijas uzņēmumiem, tāpat kā uzņēmumiem, ko tie revidē, būtu jāpublicē savi pārskati.

22)

Dažās jurisdikcijās revidenti sniedz neatkarības formālu gada apliecinājumu. Vienā dalībvalstī revidenti ievēro revīzijas uzņēmumu pārvaldības kodeksu. Ja izraisās interešu konflikts, viņiem jāatsakās no tām vai citām saistībām. Bez tam revīzijas uzņēmumos vajadzētu būt neatkarīgiem direktoriem un konsultantiem.

23)

Pievilcīga struktūra revīzijas uzņēmumiem ir līgumsabiedrība ar ierobežotu atbildību. Salīdzinājumam var norādīt kredītreitinga aģentūru atklātās akciju sabiedrības struktūru, kam neapšaubāmi bija ietekme uz postošajiem kredītvērtēšanas lēmumiem, kuri noveda pie finanšu krīzes. Ja dalībvalstu tiesās netiek piemērota neierobežota atbildība, līgumsabiedrību sistēmai vajadzētu būt pietiekami stabilai. Neraugoties uz iepriekš minēto, ja citas apvienošanās formas palīdz paplašināt tirgu, tās būtu atbalstāmas. Atbildības ierobežošana varētu sniegt divējādu labumu, veicinot jauna kapitāla ienākšanu tirgū, kā arī stimulējot vidēja mēroga revīzijas uzņēmumus enerģiski piedalīties konkursos par lielu uzņēmumu revidēšanu.

24)

Grupas revidentiem noteikti būtu jābūt nepieciešamajam pilnvarojumam un piekļuvei, lai pilnībā varētu izpildīt savus pienākumus attiecībā pret grupas akcionāriem.

25)

Šādiem jautājumiem ir starptautiska dimensija, piemēram, standarti, pases un revīzijas uzņēmumu starptautiskie tīkli. AR uzņēmumi tomēr darbojas ar attiecīgās valsts struktūrvienību starpniecību un attiecīgās dalībvalsts uzraudzībā. EESK atbalsta valstu uzraudzības iestāžu kolēģiju, kas būtu piesaistīta ES jaunajai finanšu uzraudzības sistēmai.

26)

Jau ir noteiktas dažas obligātas prasības, lai gan ir liecības par to, ka pirmskrīzes gados atsevišķās dalībvalstīs AR un uzraudzības iestāžu dialogs bija cietis neveiksmi. EESK iesaka, ka jaunajai Eiropas Banku iestādei vajadzētu definēt īpaši bankām paredzētas prasības. Bez tam regulatoram vajadzētu noteikt, ka priekšsēdētājs un valde atbild par saziņu ar tiem, paredzot attiecīgas sankcijas, ja uzņēmums nedara zināmas galvenās problēmas.

27)

Mēs uzskatām, ka ir reāls risks izraisīt traucējumus tirgū. Mēs neuzskatām, ka kāda AR uzņēmuma neveiksmīga darbība rada tūlītēju sistēmisku risku tirgum. No neatkarības un tirgus viedokļa tikai trīs uzņēmumu dominēšana tomēr būtu absolūti nepieņemama. Nesenā finanšu un ekonomikas krīze ir skaidri parādījusi, ka riska pārvaldībā būtu jāaptver ikviena iespējamība.

28)

Francijā ir noteikta tiesiska prasība, ka uzņēmumu revīzija jāveic vismaz divu revīzijas uzņēmumu konsorcijam. Līdzīgi noteikumi bija spēkā Dānijā, bet tika nolemts, ka tie vairs nav vajadzīgi. Francijā šī prasība no 1966. gada attiecas uz biržas sarakstā iekļautajiem uzņēmumiem. No 1984. gada to attiecināja arī uz uzņēmumiem, kuru pienākums ir publicēt konsolidētos pārskatus. Tobrīd angloamerikāņu revīzijas uzņēmumi strauji palielināja savu tirgus daļu. Zināmā mērā šāda politika ir bijusi veiksmīga. Pētījumā, kas veikts 2006. gadā (4) par 468 Francijas uzņēmumiem, pamatojoties uz 2003. gada datiem, 54 uzņēmumus bija revidējuši divi “lielā četrinieka” revidenti, 241 uzņēmumu (51,5 %) — viens “lielā četrinieka” uzņēmums un viens Francijas uzņēmums, bet atlikušo 173 uzņēmumu revīziju bija revidējuši lieli un mazi Francijas uzņēmumi dažādās kombinācijās.

Francijas revīzijas tirgus forma nav atkarīga tikai no likumdevēja intervences. Uzņēmumu īpašumtiesības Francijā ir daudz koncentrētākas nekā anglosakšu valstīs, un tas ietekmē prasību par revīziju. Izmantojot jau minēto piemēru, redzams, ka vienam lielākajam investoram pieder 25 % vai vairāk no 73 % Francijas uzņēmumu. Lielākās īpašnieku grupas ir citi uzņēmumi (34 %), ģimenes uzņēmumi (25 %) un vispārēji publiskie uzņēmumi (21 %), turpretī starptautiskajiem investoriem pieder tikai 8,5 % uzņēmumu.

Pētījumā atklājās, ka ““Lielā četrinieka” revidentu izmantošana jo īpaši palielinās, kad īpašumtiesības nav tik koncentrētas vienā lielā īpašumtiesību turētāju grupā, bet gan īpašumam ir vairāk starptautisku un publiskā sektora investoru; Turpretī lielos ģimenes uzņēmumos “lielā četrinieka” revidentu izmantošana ir retāka. bez tam iespējamība “lielā četrinieka” revidentu izmantošanai palielinās attiecībā uz institucionālajām īpašumtiesībām (bankas un pensiju fondi). Svarīgi atzīmēt, ka ir pierādījies, ka dažas no minētajām īpašumtiesību iezīmēm ir saistītas arī ar divu nevis viena “lielā četrinieka” revidentu izmantošanu”.

Ņemot vērā saikni starp īpašumtiesību formu un revīziju, iegūtie dati liek domāt, ka Francijas tiesiskā vide nav vienīgais faktors, kas nosaka Francijas revīzijas tirgus struktūru. Šajā sakarā jāatzīmē, ka Francijas tiesību aktos nav noteikts, ka, veicot kopīgu revīziju, lielākam revīzijas uzņēmumam jāsadarbojas ar mazāku uzņēmumu, savukārt Komisija ierosina pretējo. Kā atzinusi Komisija, atbildes uz šo jautājumu zaļās grāmatas apspriešanas gaitā bija dažādas; īpaši attiecībā uz to, vai kopīgu revīziju rezultātā tiks izstrādāti labāki pārskati vai arī tās palielinās birokrātiju un izmaksas.

Atbildot uz jautājumu, kopīga revīzija palielinātu mazāko uzņēmumu iekļaušanos lielo uzņēmumu tirgū. Bet, lai noskaidrotu, vai tas faktiski samazinātu koncentrāciju un kādā laika periodā, EESK aicina Komisiju līdz jebkādu secinājumu izdarīšanai šajā jautājumā veikt padziļinātu ietekmes novērtējumu. EESK uzskata, ka konkurences tiesības var sniegt papildu iespēju oligopola problēmas risināšanā.

29)

EESK neatbalsta obligāto rotāciju. Attiecībā uz obligāto piedāvājumu konkursu skatīt atbildi uz 18. jautājumu.

30)

EESK atbalsta jebkādas mākslīgas neobjektivitātes attiecībā pret “lielā četrinieka” uzņēmumiem, piemēram, banku paktu, likvidēšanu. Obligāta uzdevumu piešķiršana tikai “lielā četrinieka” uzņēmumiem būtu jāaizliedz. Komisija var apsvērt tādas sistēmas ieviešanu, ar ko apliecinātu zemāka ranga revīzijas uzņēmumu kompetenci lielo uzņēmumu revidēšanā.

31)

Vajadzētu izstrādāt ārkārtas pasākumu plānus gan revīzijas uzņēmumiem, gan valstu regulatoriem. Revīzijas uzņēmumi ir starptautiski tīkli. Labākā stratēģija būtu apturēt jebkādu neveiksmīgu darbību attiecīgās dalībvalsts līmenī, vienlaikus saglabājot tīkla pārējās daļas integritāti. Jebkuras lokalizācijas stratēģijas pamatā būtu t.s. “pēdējā griba” vai darbības izbeigšanas plāni. Ārkārtas pasākumu plānu īstenošanu veicinātu agrīnā brīdināšana par iespējamajām problēmām.

32)

Tāpat kā atbildē uz 18. jautājumu, EESK ir stingri pārliecināta, ka attiecībā uz ikvienu rīcību minētajā jomā jāveic padziļināts ietekmes novērtējums. Tā kā Āzijas jaunās lielvaras palielina savu ietekmi visā pasaulē, ļoti iespējams, ka to revīzijas uzņēmumi sekos saviem klientiem. Ikviens valdības sankcionēts pasākums veikt pārmaiņas revīzijas tirgū būtu apsverams 20 gadu laikposmā. Bez tam nopietni būtu jāapsver neprognozētu seku iespējamā ietekme.

Atteikšanos ir grūti paredzēt, bet svarīgi ir ieviest revīzijas tirgū konkurences tiesības. EESK atbalsta oligopolu nodošanu dalībvalstu konkurences iestādēm, sākot ar Vāciju, Nīderlandi un Apvienoto Karalisti. Konkurences iestādēm būtu arī rūpīgi jāpārbauda visi “lielā četrinieka” uzņēmumu ierosinātie līdzdalības iegūšanas gadījumi.

33)

Būtu jāsāk ar noteikumu un piemērojamo tiesību aktu saskaņošanu. Lietderīgi būtu arī ieviest SRS. Nodokļu, tiesību aktu un valodu dažādība ES 27 dalībvalstīs neapšaubāmi ir šķērslis revīzijas profesionāļu pilnīgai pārrobežu mobilitātei.

34)

Jā, bet nevajadzētu pārāk zemu novērtēt ar to saistītās grūtības. Būtu iespējams ieviest Eiropas revidentu pasi attiecībā uz obligātajiem IFRS finanšu pārskatiem. Lēmums par to, kurš revidents vai AR uzņēmums varētu saņemt šādu pasi, tāpēc būtu balstāms uz faktu, vai revīzijas praksē iespējams veikt vai tiks veiktas IFRS finanšu pārskatu revīzijas.

35)

MVU ir ļoti dažāda veida un lieluma. Ja ir ārējās investīcijas un/vai nozīmīgs banku sniegts atbalsts un/vai svarīgi klienti un piegādātāji, kas ir ieinteresēti savu vērtības ķēžu integritātē, nav paredzams, ka radīsies daudzas problēmas. Sertificēta grāmatveža darbs varētu būt piemērots pašfinansējošam mikrouzņēmumam.

36)

Jā, bet šāds aizliegums vēl ir jāpamato.

37)

Skatīt 35. jautājumu. Maziem uzņēmumiem katrā gadījumā ir mazas un vienkāršas revīzijas.

38)

Līdzdalība G20 un FSP (Finanšu stabilitātes padomē), bet iesākumā vissvarīgākais pasākums būtu sadarbība G8 līmenī, īpaši pievēršoties ciešiem sakariem ar ASV regulatīvajām iestādēm.