9.7.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 204/11

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 6. februāra Direktīva 2003/10/EK par veselības un drošības minimālajām prasībām attiecībā uz darba ņēmēju pakļaušanu darba vides riskiem, ko rada fizikāli faktori (troksnis) (septiņpadsmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta izpratnē), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Direktīvu 2007/30/EK, ir jāinterpretē tādējādi, ka darba devējs uzņēmumā, kurā darba ņēmēju dienas trokšņa ekspozīcijas līmenis ir lielāks par 85 dB(A), kas ir mērīts, neņemot vērā individuālu dzirdes aizsardzības līdzekļu ietekmi, neizpilda šajā direktīvā noteiktos pienākumus, aprobežodamies vien ar individuālu dzirdes aizsardzības līdzekļu izdalīšanu darba ņēmējiem, kas ļauj šo dienas trokšņa ekspozīcijas līmenis samazināt zem 80 dB(A); šim darba devējam ir pienākums īstenot tehnisko vai organizatorisko programmu, kas paredzēta darba vides trokšņa iedarbības mazināšanai līdz līmenim, kurš zemāks par 85 dB(A) un kurš ir mērīts, neņemot vērā individuālu dzirdes aizsardzības līdzekļu ietekmi;

2)

Direktīva 2003/10 ar grozījumiem, kas tajā ir izdarīti ar Direktīvu 2007/30, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav noteikts pienākums darba devējam maksāt darba algas piemaksu darba ņēmējiem, kuru dienas trokšņa ekspozīcijas līmenis ir lielāks par 85 dB(A), kas ir mērīts, neņemot vērā individuālu dzirdes aizsardzības līdzekļu ietekmi, tikai tāpēc, ka tas nav īstenojis tehnisko vai organizatorisko programmu, kas paredzēta darba vides trokšņa iedarbības mazināšanai. Tomēr valsts tiesību aktos ir jānodrošina adekvāti mehānismi, lai darba ņēmējs, kura dienas trokšņa ekspozīcijas līmenis ir lielāks par 85 dB(A), kas ir mērīts, neņemot vērā individuālu dzirdes aizsardzības līdzekļu ietekmi, varētu atsaukties uz šīs direktīvas 5. panta 2. punktā darba devējiem paredzēto preventīvo pienākumu ievērošanu.