11.2.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/1

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Kā veicināt efektīvu partnerību kohēzijas politikas programmu pārvaldībā, pamatojoties uz 2007.–2013. gada cikla labu praksi” (izpētes atzinums)

2011/C 44/01

Ziņotājs: OLSSON kgs

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece Wallström kdze 2009. gada 23. februāra vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Kā veicināt efektīvu partnerību kohēzijas politikas programmu pārvaldībā, pamatojoties uz 2007.-2013. gada cikla labu praksi”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 23. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15 jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 141 balsi par, 1 balsi pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   EESK pauž stingru pārliecību, ka patiesa un dziļa partnerība lielā mērā veicina ES kohēzijas politikas efektivitāti un sekmīgumu kopumā. Partnerība ir ilgtspējīgas ekonomiskās un sociālās attīstības līdzeklis; tā ES fondus palīdz pielāgot vietējām vajadzībām, palielina ES atpazīstamību un veicina demokrātiju. Sekmīgai partnerībai jābūt balstītai uz reālas līdzdalības ilgtermiņa perspektīvu, kas sniedz vienlīdzīgas iespējas privātajiem partneriem aktīvi darboties kopā ar publiskajām iestādēm. LAI DEJOTU TANGO, IR VAJADZĪGI DIVI.

1.2.   Pašreizējais regulējums joprojām pieļauj pārāk lielas iespējas partnerības jēdziena nacionālajai interpretācijai. Minētie noteikumi, īpaši vispārējās Regulas Nr. 1083/2006 11. pants, jāpilnveido. EESK ierosina vairākas izmaiņas minētā panta formulējumā, paredzot noteikt obligātās prasības attiecībā uz partnerību.

1.3.   EESK izsaka nožēlu, ka Eiropas Komisijas darbība pēdējā laikā ir bijusi vairāk vērsta uz procedūru un līdz ar to mazāk uz rezultātiem. EESK stingri iestājas par to, lai Komisija noteiktāk un daudz proaktīvāk darbotos kā partnerības principa atbalstītāja. Komisijai kopīgi ar dalībvalstīm (turpmāk — DV), reģioniem un pilsonisko sabiedrību būtu pastiprināti jāpievēršas šā principa veicināšanai, balstoties uz atklāto koordinācijas metodi.

1.4.   Izšķirīga nozīme ir nepārtrauktai partneru spēju veidošanai: visās darbības programmās būtu jānodrošina tehniskās palīdzības resursu pieejamība sociālajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai.

1.5.   EESK uzsver, ka vispārējie piešķīrumi ir ļoti efektīvs instruments, lai panāktu partneru reālu līdzdalību, īpaši attiecībā uz mazajiem uzņēmumiem un sociālo ekonomiku, tāpēc tie visām dalībvalstīm būtu plaši jāizmanto gan ESF, gan ERAF programmās.

1.6.   EESK arī aicina atjaunot vienkāršotas Kopienas iniciatīvu programmas, kas vērstas uz sociālo inovāciju un vietējo attīstību.

1.7.   Attiecībā uz ES kohēzijas politiku pēc 2013. gada programmu struktūrām un tiesiskajam regulējumam būtu jāatvieglo partnerības principa īstenošana. Tas saskan ar Barca ziņojumu, kurā uzsvērta saikne starp “pieeju, kas balstīta uz vietējo līmeni” un partnerību, un tas īpaši attiecas uz ERAF un būtu jāiekļauj stratēģijā “Eiropa 2020”.

1.8.   Lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības lielāku līdzdalību visos kohēzijas politikas posmos, Eiropas līmenī būtu jāievieš “Labas prakses kodekss”, kas būtu saskaņots ar visiem attiecīgajiem Eiropas partneriem.

1.9.   Obligāti jāpanāk vienkāršošana, lai palielinātu uzsākto programmu un projektu pozitīvo ietekmi, īpaši attiecībā uz projektiem, kuros ir iesaistīti mazāki dalībnieki. Kontroli pār projektiem nepieciešams racionalizēt. Finanšu maksājumi šādiem dalībniekiem jāatvieglo un jāpaātrina, izmantojot priekšfinansējumu un savlaicīgus maksājumus.

1.10.   EESK pilnībā apzinās, ka nav viena, visiem derīga risinājuma. Tomēr labu praksi var un vajag plaši popularizēt. Labas prakses piemēri ir apkopoti un aprakstīti šā atzinuma pielikumā. Eiropas Komisijai būtu jāatbalsta tās izplatīšana.

1.11.   Vairumā DV izšķirīga nozīme partnerības principa īstenošanā ir reģioniem. Tādēļ EESK ierosina, lai reģioni, kas vēlas dalīties pieredzē un izplatīt labu praksi, izveidotu “partnerības izcilības reģionu” tīklu, un uzskata, ka šādu tīklu vislabāk varētu virzīt Reģionu komiteja.

2.   Ievads

2.1.   Eiropas Komisija 2009. gada februārī lūdza EESK izstrādāt izpētes atzinumu par tematu “Kā veicināt efektīvu partnerību kohēzijas politikas programmu pārvaldībā, pamatojoties uz 2007.-2013. gada cikla labu praksi”; atzinumam būtu arī “jāsekmē turpmākās kohēzijas politikas izstrāde”. EESK tika aicināta jo īpaši izvērtēt partnerības un pilsoniskās sabiedrības līdzdalības aspektus kohēzijas politikas izstrādē. Šajā atzinumā tomēr nav iekļauta “vertikālā” partnerība publiskajā sfērā, t.i., starp Eiropas Komisiju, DV, reģionālajām un vietējām pašvaldībām un citām publiskajām iestādēm.

2.2.   Atzinuma sagatavošanu visnotaļ ir sekmējusi ciešā sadarbība ar Komisijas dienestiem. Ziņotājs veica ievērojamu darbu paraugprakses apzināšanā un dokumentēšanā, iesaistot EESK locekļus, valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes, sociālos partnerus un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Katovicē, Porto un Šverinā ir notikušas uzklausīšanas sanāksmes, ko papildinājuši apmeklējumi vairākās citās DV. Vērtīgu atbalstu sniedzis arī Eiropas Parlaments un Reģionu komiteja.

3.   Partnerības princips un tā attīstība

3.1.   Partnerības princips ir viens no ES kohēzijas politikas pamatprincipiem. Tā pirmsākums atrodams 1957. gada Romas līgumā, izveidojot Eiropas Sociālo fondu. Jauns solis tika sperts 1988. gadā, kad minēto principu pieņēma par struktūrfondu kopīgu instrumentu. Sākotnēji partnerība bija vērsta tikai uz tradicionālajiem ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem; tagad tā ietver partnerību ar “jebkurām citām atbilstīgām struktūrām, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, ar vides aizsardzības partneriem, nevalstiskajām organizācijām un struktūrām, kas veicina vīriešu un sieviešu līdztiesību” (1). Šī attīstība atspoguļo ES stratēģisko mērķi nodrošināt labu pārvaldību, kas pavisam nesen vēlreiz apliecināts “Eiropa 2020” redzējumā.

3.1.1.   Vispārējās regulas 11. pants ir noteicošs attiecībā uz partnerības principa darbības jomu un piemērošanu. DV attiecīgos partnerus iesaista dažādos plānošanas posmos. Tās arī norīko visreprezentatīvākos partnerus valsts, reģionālajā un vietējā līmenī un ekonomikas, sociālajā, vides vai citās jomās “saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un praksi”. Katru gadu Komisija apspriežas ar organizācijām, kas Eiropas līmenī pārstāv ekonomikas jomas un sociālās jomas partnerus.

3.2.   Regula paredz “vispārējus piešķīrumus”; šādu fondu pārvaldību var uzticēt starpniekinstitūcijām, tostarp reģionālās attīstības struktūrām vai nevalstiskām organizācijām (42. pants).

3.2.1.   Tehniskās palīdzības pasākumi var būt vērsti uz visiem partneriem, fondu atbalsta saņēmējiem un plašu sabiedrību. Tādi pasākumi ir informācijas izplatīšana, sadarbības tīklu veidošana, sadarbības un pieredzes apmaiņas sekmēšana (45. un 46. pants).

3.3.   LESD 163. pantā un iepriekš minētās Padomes Regulas 104. pantā sociālajiem partneriem paredzēta īpašu loma Eiropas Sociālā fonda (ESF) darbībā un pārvaldībā. ESF pārvaldīšanā Komisijai palīdz komiteja, kurā ir valdību, arodbiedrību un darba devēju organizāciju pārstāvji.

3.4.   Attiecībā uz ESF partnerības princips ir iestrādāts Regulā (EK) Nr. 1081/2006.

3.4.1.   Laba pārvaldība, partnerība, spēju veidošana un atziņas, kas izriet no EQUAL programmas, ir īpaši izceltas un būtu jāveicina, iesaistot sociālos partnerus un citas ieinteresētās puses (preambula un 5. pants).

3.4.2.   ESF būtu jāveicina partnerības, vienošanās un iniciatīvas, īstenojot atbilstīgo ieinteresēto pušu – piemēram, sociālo partneru un NVO – tīklošanu starpvalstu, valstu, reģionālā un vietējā līmenī (3. panta 1. punkta e) apakšpunkts). Tas būtu jāatbalsta, veidojot iestāžu spējas (3. panta 2. punkta b) apakšpunkts).

3.4.3.   ESF ir īpašs uzdevums atbalstīt sociālos partnerus un stiprināt sociālo dialogu konverģences reģionos. Īpaši NVO būtu aktīvi jāiesaistās sociālās iekļaušanas, dzimumu līdztiesības un vienlīdzīgu iespēju programmās (5. pants).

3.4.4.   Saistībā ar partnerību īpaša uzmanība būtu pievēršama inovatīviem pasākumiem (7. pants).

3.5.   Atšķirībā no ESF vai ELFLA regulas, Regulā (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) nav konkrētu nosacījumu attiecībā uz partnerību. EESK uzskata, ka ERAF būtu vairāk jāvirza uz mazajiem uzņēmumiem, inovāciju un vietējo attīstību, izmantojot partnerību veicinošus instrumentus (piemēram, mērķpasākumus, vispārējus piešķīrumus).

4.   Partnerība praksē

4.1.   Ar partnerības principu saistītos kohēzijas politikas sekmīguma un efektivitātes nodrošināšanas faktorus var apkopot šādi:

—	tiek sniegti dažādi viedokļi un zināšanas, lai apzinātu reālo stāvokli;

—	labāka pielāgošanās partneru vajadzībām un perspektīvām;

—	ar vietējā līmeņa starpniecību atbalstu var vēl vairāk pielāgot reālajiem uzņēmējdarbības apstākļiem, strādājošajiem un iedzīvotājiem kopumā;

—	programmās būs vairāk ņemti vērā tādi aspekti kā vide, dzimumu līdztiesība un sociālās atstumtības apkarošanas pasākumi;

—	vairāk būs redzama integrēto politiku pievienotā vērtība;

—	partnerība ir īpaši nozīmīgs kolektīvo saistību instruments, tā sekmē publiskā sektora izdevumu un publiskās politikas efektivitāti;

—	partneri ES kohēzijas politiku tuvinās iedzīvotājiem.

4.2.   Tomēr sekmīga partnerība ir lielā mērā atkarīga no tā, vai apspriešanās un līdzdalība ir nacionālās un politiskās kultūras daļa. Ja tā ir, partneri ir vairāk iesaistīti un spēj izstrādāt un pat īstenot programmas un projektus.

4.3.   Pieredze liecina, ka partnerības principa īstenošana pēdējo gadu laikā kopumā ir uzlabojusies, pat tad, ja partneri to vērtē dažādi. Joprojām pastāv nopietni šķēršļi, kas ir atšķirīgi ne vien dažādās valstīs, bet dažkārt arī valstu ietvaros. Dažās DV pilsoniskā sabiedrība tomēr uzskata, ka salīdzinājumā ar 2000.–2006. gada plānošanas periodu ir bijušas dažas neveiksmes.

4.4.   Pēdējos gados Komisija vairāk nekā jebkad pievēršas formalitātēm un revīzijas prasībām. Maziem uzņēmumiem un organizācijām ir mazāk ir iespēju īstenot projektus. Resursi mazo projektu atbalstam ir lielā mērā izzuduši. Kopienas iniciatīvas programmas ir atceltas, un vairumā DV to iekļaušana nav bijusi veiksmīga.

4.5.   Partnerību joprojām uztver formāli: bieži ir vērojama iestāžu un partneru savstarpēja neuzticēšanās, jo trūkst kopēja skatījuma vai skaidrības par partnerības mērķi. Trūkst skaidras izpratnes par to, kas veido organizētu pilsonisko sabiedrību un kāda ir tās loma; to vēl vairāk pastiprina neskaidrie regulas noteikumi un iestāžu nostāja, partnerību uztverot kā papildu slogu. Tiek apšaubīta partneru leģitimitāte un reprezentativitāte, un rodas bažas par to, ka pārmērīgas un laikietilpīgas konsultācijas var palēnināt programmu īstenošanu.

4.6.   Tāpēc konsultāciju procedūras bieži ir neatbilstīgas, būdamas pārāk birokrātiskas, pārāk tehniskas un ar nepietiekamiem partneriem atvēlētajiem termiņiem. Kompetentās iestādes un partnerus šķir ievērojama informācijas plaisa. Bieži vien partneri ir tikai daļēji iesaistīti politikas izstrādāšanā un īstenošanā. Partneru atstāšana bez ievērības nozīmē, ka viņus neuzklausa. Vērojama arī noraidoša attieksme pret jauna veida domāšanu un inovatīvām idejām. Spēkā esošie tiesību akti un to īstenošana nav pielāgoti tam, lai veicinātu partnerību. Tādējādi partneri zaudē interesi par līdzdalību un saistību uzņemšanos.

4.7.   Lai būtu sekmīgi partneri, daudziem sociāli ekonomiskās jomas dalībniekiem un NVO nepieciešamas atbilstīgas zināšanas, organizatoriskā, profesionālā veiktspēja un finanšu resursi. Pilnvērtīgi līdzdarboties īpaši grūti ir mazām organizācijām.

4.8.   BusinessEurope aptauja 2007.-2013. gada plānošanas periodā parāda ievērojamu uzlabojumu salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu, pateicoties tam, ka iestādes un sociālie partneri ir guvuši lielāku pieredzi, ir panākta labāka pārredzamība diskusijās un apspriešanās un īstenošanas procedūras ir labāk organizētas. Kopumā līdzdalība valsts līmenī šķiet apmierinošāka nekā reģionālajā līmenī. Uzlabojumi noteikti ir vajadzīgi dalībvalstīs, kas nesen pievienojās ES, taču tas attiecas arī uz valstīm, kuras jau ilgu laiku ir ES dalībvalstis. BusinessEurope aptauja parāda arī plaisu starp īsu apspriešanās procesu un ilgstošu kavēšanos programmu īstenošanā un rosina labāk nodrošināt informāciju, kas iegūta apspriešanās gaitā.

4.9.   Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu apvienība (UEAPME) atbalsta augšupēju pieeju un principu “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”, kas jāpielāgo vietējo uzņēmumu un pašvaldību vajadzībām. Partnerība būtu jāattīsta daudzlīmeņu un uz daudzu dalībnieku iesaisti balstītas pārvaldības ietvaros. UEAPME uzsver, ka panākumu faktors ir horizontālā subsidiaritāte, proti sociāli ekonomisko partneru vienlaicīga iesaiste Eiropas, valsts un vietējā līmenī. Administratīvie un finanšu noteikumi jāvienkāršo, un ir vajadzīgi lielāki iepriekšēji maksājumi, kā arī vispārēji piešķīrumi, kas ir ļoti efektīvi. Kā norāda UEAPME, ir reģioni, kuros mazie uzņēmumi saņem tikai 1-2 % no pieejamā ES finansējuma. Lai piekļūtu attiecīgajiem fondiem, MVU jādarbojas partnerībā un ar pārstāvības organizāciju starpniecību. Šādos gadījumos tehniskā palīdzība ir pilnīgi nepieciešama. UEAPME aicina Komisiju publicēt fondu izmantošanas rokasgrāmatu.

4.10.   Eiropas Arodbiedrību konfederācija (EAK) uzskata, ka pēdējā veiktajā plānošanas periodā nav panākti īpaši uzlabojumi. Tā prasa, lai regulā būtu skaidri noteikumi, ar ko definē partnerību, un aicina noteikt obligātās prasības. Partnerības kvalitāte ir lielā mērā atkarīga no publisko iestāžu apņēmības īstenot partnerības principu. EAK atzīst, ka valstu un reģionālā līmeņa partnerība darbojas labāk nekā vietējā līmeņa partnerība. Liela nozīme ir pieredzes apmaiņai. Starpreģionālās sadarbības programmas jānostiprina, īpaši tajās iesaistot starpreģionālo arodbiedrību padomes. EAK ir publicējusi rokasgrāmatu, kuras pamatā ir tās locekļu praktiskā pieredze attiecībā uz to, kā arodbiedrības var sadarboties ar ESF.

4.11.   Eiropas sociālie partneri (EAK, BE, CEEP) 2010. gada februārī publicēja kopīgu ziņojumu par ESF. Galvenais secinājums ir tas, ka, lai palielinātu Fonda efektivitāti, izšķirīga nozīme ir spēju veidošanai. Citi nopietni šķēršļi ir administratīva elastīguma trūkums un vāja izpratne par partnerību dažās DV. Sociālie partneri vēlas ciešāku partnerību ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām.

4.12.   Eiropas Nabadzības novēršanas tīkls (EAPN) ierosina, lai apspriešanās būtu plaša un pamatīga, iekļaujot dažādus organizāciju veidus un izmantojot daudzveidīgas metodes. Attiecīgās dalības izmaksas būtu jāsedz, un sanāksmēm būtu jānotiek pietiekami bieži. EAPN darbībā ir svarīgi ņemt vērā EQUAL pieredzi saistībā ar ESF, pievēršot īpašu uzmanību inovācijas, partnerības, dzimumu līdztiesības principiem un starpvalstu aspektam. Tāpat kā iepriekšējā plānošanas periodā, vairāk uzmanības jāpievērš maziem projektiem.

4.13.   Eiropas Pilsoņu rīcības dienests (ECAS) ierosina dalībvalstīm un reģioniem izstrādāt informēšanas, apspriešanas un līdzdalības plānu, iekļaujot visus programmu un to projektu posmus. Šie plāni būtu jāpublicē un jāvērtē daudzlīmeņu pārvaldības un partnerības ietvaros, pulcējot vietējā līmeņa vadītājus. ECAS ierosina reģioniem, kas pirmie vēlas veikt pieredzes apmaiņu, izveidot prakses kopienu.

4.14.   Ziņojumā, ko 2008. gadā publicēja CpKP Čehijas Republikā, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu NVO ar sava SF foruma palīdzību izanalizēja partnerības 6 valstīs (BG, HU, LT, PO, RO, SK) un secināja, ka lielākā problēma ir NVO ierobežotā veiktspēja. CpKP arī atzina, ka politiskais atbalsts partnerībai ir vājš. NVO jāizglīto savi eksperti un vadītāji, programmu ietvaros nodrošinot tehnisko palīdzību; šo palīdzību biežāk tieši izmanto publiskā pārvalde. Atlase, lai piedalītos uzraudzības komitejās un citās institūcijās, būtu jāveic rūpīgāk.

4.15.   EP ziņojumā (2), kas balstīts uz gadījumu izpēti, norādīts, ka svarīga nozīme ir pārvaldības pārnešanai uz zemākiem teritoriāliem līmeņiem, tāpat kā starpposma forumu vai koordinācijas mehānismu un neformālu tīklu izveidei. Tajā arī ieteikts samazināt programmu sarežģītību. Politikas apgūšana un veiktspējas uzlabošana būtu jāorganizē ar tādu īpašu pasākumu starpniecību kā stratēģiskas debates, starpvalstu pasākumi, atbalsta struktūras, labas prakses izplatīšana.

5.   Vispārīgas piezīmes

5.1.   EESK pauž pārliecību un ir atkārtoti norādījusi iepriekšējos atzinumos, ka patiesa un dziļa partnerība veicinās struktūrfondu mērķtiecīgāku un efektīvāku izmantošanu un projektu sekmīgāku īstenošanu. Partnerībai jābūt balstītai uz reālas līdzdalības ilgtermiņa perspektīvu, kas sniedz iespējas privātajiem partneriem aktīvi darboties kopā ar publiskajām iestādēm. Reāla partnerība rada savstarpēji izdevīgus apstākļus visām ieinteresētajām pusēm.

5.2.   Visu Kopienas politiku uzmanības centrā jābūt iedzīvotājiem. Tādēļ partnerībai saistībā ar struktūrfondiem jāatspoguļo augšupēja pieeja un visiem iedzīvotājiem un viņus pārstāvošajām organizācijām jānodrošina iespējas iesaistīties kohēzijas politikā un projektos, ko finansē no tās fondiem. Partnerības principa ietveršana plānošanā un īstenošanā veicina iedzīvotāju un organizētas pilsoniskās sabiedrības aktīvu līdzdalību kohēzijas politikas īstenošanā, tādējādi stiprinot demokrātiju.

5.3.   Reālas partnerības kultūras veidošana ir zināšanu apguves process. Tas nozīmē atbildības uzticēšanu partneriem un vienlīdzīgu iespēju radīšanu, lai viņi visi varētu piedalīties visos kohēzijas politikas īstenošanas posmos. Pieredze rāda, ka resursi veiktspējas palielināšanai ir bijuši izšķirīgs faktors efektīvākas partnerības veicināšanā. Tāpēc šādi resursi būtu jāizmanto visiem partneriem — gan privātajiem, gan publiskajiem — visās darbības programmās un ne tikai konverģences reģionos. Ļoti vajadzīga ir turpmāka publisko un privāto partneru “kopīga apmācība”.

5.4.   Pastāv līdzsvara trūkums starp partneriem ietekmes un varas, informācijas pieejamības, finanšu līdzekļu, profesionālo spēju ziņā u.c. Periodam pēc 2013. gada ir jāizveido struktūra, kas radīs jaunu līdzsvaru starp publiskajām iestādēm un privāto sektoru, izmantojot pārvaldības modeli, kura pamatā ir partnerības princips un kurā īpaši svarīga nozīme ir reģionālajai un vietējai dimensijai, kā arī privātajiem sociālās un ekonomikas jomas dalībniekiem.

5.5.   Jāpanāk visu privātā un publiskā sektora partneru savstarpēja uzticēšanās un spēja pacelties pāri savām specifiskajām interesēm; tādēļ ir jāmaina domāšanas veids. Ir vajadzīga jauna dialoga kultūra, kuras pamatā ir princips “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” un kas atbilst vietējo uzņēmumu un organizāciju vajadzībām. Publiskajām iestādēm jābūt gatavām pieņemt sniegto ieguldījumu; privātajiem partneriem jāuzņemas saistības, un to var veicināt, ļaujot projektos iesaistīt vairāk privātā līdzfinansējuma. Partneru līdzdalībai jāsākas jau agrīnā posmā, lai to ieguldījums varētu būt izšķirīgs un konstruktīvs.

5.6.   Kā vieni no galvenajiem sociāli ekonomiskās jomas dalībniekiem jāiesaista sociālie partneri, tāpat kā sociālās ekonomikas organizācijas un NVO. Svarīgi ir veicināt plurālismu, iesaistot mazus inovatīvus uzņēmumus, organizācijas un citus dalībniekus, kam nākotnē var būt noteicoša loma. Partnerībai tomēr jābūt arī elastīgai un pielāgotai dažādo programmu konkrētajām vajadzībām.

5.7.   Kā minēts iepriekš, politiskā kultūra, tradīcijas un pieredze nosaka to, kā partnerības principu īsteno dalībvalstīs. Tā kā 27 dalībvalstu ES pastāv lielas atšķirības, nav viena vienota modeļa, kas atbilstu visiem apstākļiem. Tāpēc ir savstarpēji jāmācās no citu gūtās pieredzes; visu ieinteresēto pušu kopīgs uzdevums ir veicināt labas prakses izplatīšanu, tādējādi palielinot finansējuma efektivitāti.

5.8.   Tiesības, pienākumi un atbildība partnerības ietvaros atšķiras atkarībā no attiecīgo partneru lomas un statusa. Īpaši tas attiecas uz situāciju, kad līdzdalības tiesības ir pretrunā ar lēmumu pieņemšanas tiesībām attiecībā uz budžetu. Pat tad šādu pretnostatījumu ir iespējams pārvarēt, ja visi partneri pieņem uz vienprātību pamatotu pieeju stratēģijai un finansējumam.

5.9.   Saskaņā ar spēkā esošo regulu partnerības principa piemērošana atbilstoši valstu normatīvajiem aktiem un praksei ietilpst dalībvalstu kompetencē. EESK saskata būtisku un steidzamu nepieciešamību noteikt Eiropas obligātās prasības attiecībā uz partnerības organizēšanu atbilstoši augstiem standartiem. Tāpēc EESK uzskata, ka ERAF būtu vairāk jāpievēršas mazajiem uzņēmumiem, inovācijai un vietējā līmeņa attīstībai, izmantojot partnerību atbalstošus un veicinošus instrumentus, piemēram, mērķpasākumus, vispārējus piešķīrumus u.c.

5.10.   Plānošanu kopumā var un vajag reformēt, lai veicinātu partnerību. To var panākt, padarot programmas mērķtiecīgākas un vairāk orientētas uz problēmu risināšanu gan to mērķa, gan aptvēruma ziņā (piemēram, ģeogrāfiskā teritorija, nozare, uzdevums).

5.11.   Tas, ka programmu struktūras tiešā veidā nosaka sekmīgas partnerības perspektīvas, skaidri izpaudās tādās Kopienas iniciatīvās kā EQUAL un URBAN II, kur tika nepārprotami prasīta partnerība. Šo iniciatīvu atcelšanu var uzskatīt par partnerības principa regresiju salīdzinājumā ar 2000.–2006. gada plānošanas periodu. Daudzas DV nav nodrošinājušas EQUAL pieredzes iekļaušanu pašreizējā plānošanas periodā, kaut gan šāds noteikums ir iekļauts ESF regulā.

5.12.   Kopš paša pirmsākuma LEADER, pievēršoties lauku reģioniem, bija partnerības principa īstenošanas pionieris. Jāatzīmē, ka LEADER metode, kaut gan tā vairs nav Kopienas iniciatīva, ir pilnība iekļauta kā obligāta ass lauku attīstības programmās pašreizējā periodā, gan pateicoties iniciatīvas panākumiem, gan stingrākiem nosacījumiem ELFLA regulas (EK) Nr. 1698/2005 6. pantā. Tās mērķis ir iesaistīt un mobilizēt vietējos dalībniekus, veidojot teritoriālas apvienības endogēnai vietējai attīstībai. Oriģināla ierosme ir izveidot vietējā līmeņa partnerību, kas pazīstama ar nosaukumu “vietējā rīcības grupa” (VRG). Vietējā lēmumu pieņemšanas līmenī sociāli ekonomiskie partneri un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ir vairākumā. LEADER atbalsta valstu lauku reģionu tīkli, kurus veido plaša partnerība, kas vietējā mēroga projektus saista ar valsts un ES līmeni.

5.13.   EESK izsaka nožēlu, ka Eiropas Komisijas darbība pēdējā laikā ir vairāk virzīta uz procedūrām un kļuvusi formālāka, tādējādi vairāk vērsta uz revīziju un mazāk uz patiesiem rezultātiem. EESK uzsver, ka Komisijai partnerības princips būtu jāīsteno noteiktāk un proaktīvāk. Atgriežoties pie agrākās kohēzijas politikas filozofijas, Komisijai jābūt nevis tikai novērotājam, bet gan jākļūst par reālu un iesaistītu “partneri”.

5.14.   EESK secina, ka sarežģītām administratīvām un finanšu procedūrām saistībā ar struktūrfondu programmām un projektiem ir kavējoša, demotivējoša un pat atturoša ietekme, īpaši attiecībā uz MVU, mikrouzņēmumu un sociālās ekonomikas organizāciju vēlēšanos izmantot struktūrfondu līdzekļus. Tādēļ EESK skatījumā šādu procedūru vienkāršošana gan ES, gan valstu līmenī ir loģisks pasākums, kas izriet no nepieciešamības panākt sekmīgu partnerību, kā arī paātrināt maksājumus. Tas ir īpaši steidzami risināms jautājums.

5.15.   Vispārējie piešķīrumi fondu pārvaldību ļoti efektīvi ļāvuši tuvināt atbalsta saņēmējiem un viņu vajadzībām. Šādiem piešķīrumiem ir bijusi sevišķi svarīga nozīme mazu projektu finansēšanā. EESK pauž nožēlu par to, ka minētā sistēma pašreizējā ciklā ir būtiski samazināta salīdzinājumā ar laikposmu no 2000. līdz 2006. gadam. Komiteja uzskata, ka visām DV vajadzētu paplašināti izmantot vispārējos piešķīrumus abos fondos, to saņēmējiem uzticot patiesu atbildību, lai atraisītu MVU un sociālās ekonomikas milzīgo potenciālu.

5.16.   Šajā ziņā visnotaļ vēlams papildinājums būtu aktīvāka un plašāka EIB darbība. EESK arī aicina pilnveidot JEREMIE programmu ar mērķi veicināt atbalstu mazajiem uzņēmumiem un to organizācijām.

5.17.   EESK atkārto savu prasību integrēt un koordinēt visus fondus, kas ir saistīti ar ES kohēzijas politiku, vienotajās rīcības programmās iekļaujot arī ELFLA un Eiropas Zivsaimniecības fondu. Šāda integrācija veicinās efektīvu partnerību, tā kā partneriem parasti ir vispusīgs attīstības redzējums. EESK uzskata, ka ir arī aktīvi jāsekmē iekļaušana valstu politikās, tādējādi integrēta pieeja Eiropas un valstu līmenī nestu divkāršu labumu.

5.18.   Šī prasība pilnībā saskan ar Barca 2009. gada aprīļa ziņojumu (3), kurā uzsvērta partnerības nozīme organizētā pilsoniskā sabiedrībā, lai kohēzijas politikas teritoriālā dimensija kļūtu par vienu no galvenajiem faktoriem Eiropas integrācijā. Partnerībai ir izšķirīga loma fondu efektīvā un lietderīgā izmantošanā. Ziņojumā ir uzsvērta nepieciešamība mobilizēt vietējos dalībniekus teritoriālā līmenī un ar publisku debašu starpniecību iesaistīt iedzīvotājus. Barca ierosina, ka pirms jaunās kohēzijas politikas laikposmam pēc 2013. gada pieņemšanas 2010.–2012. gadā būtu jānotiek patiesai stratēģiskai diskusijai ar pilsoniskās sabiedrības līdzdalību.

6.   Eiropas iniciatīvas uzlabojumu sekmēšanai

6.1.   EESK uzskata, ka ir jāveic virkne obligātu un brīvprātīgu pasākumu Eiropas un valstu līmenī, lai pilnveidotu un stiprinātu partnerību struktūrfondu jomā, kā arī izplatītu partnerības labas prakses paraugus visās DV. EESK aicina grozīt dažādas ES regulas. Turklāt ir vajadzīgs “Labas prakses kodekss”, kas saskaņots ar stingrākām Eiropas Komisijas sniegtām vadlīnijām.

6.2.   EESK ierosina grozīt 11. pantu, ar kuru pašreizējā vispārējā regulā 1083/2006 paredzēti partnerības pasākumi (konsolidēts teksts ar visām ierosinātām izmaiņām ir pievienots 1. pielikumā), un jaunajā regulā to formulēt šādi.

6.2.1.

Aiz vārdiem “saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un praksi” 1. punktu papildināt ar vārdiem “pēc vienošanās ar attiecīgajiem partneriem”. Tikai panākot vienošanos ar partneriem par partnerības raksturu, var sekmēt procesa patiesu leģitimitāti un veiksmīgākus projektus. EESK atbalsta jau iekļautos ESF komitejas nosacījumus, lai noteiktu, kas ir attiecīgie partneri; šo konkrēto nosacījumu varētu attiecināt arī uz visiem struktūrfondiem.

6.2.2.

EESK uzskata, ka 11. pantā noteikti būtu jāparedz, ka partnerības principa īstenošanu kopīgi uzrauga Komisija, dalībvalstis un organizēta pilsoniskā sabiedrība. Atklātā koordinācijas metode (AKM) tam nodrošina lielisku modeli. Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm nosaka mērķus, rādītājus un pamatnostādnes, veic darbības salīdzinošo novērtējumu, paraugprakses apmaiņu un lietpratēju veiktus salīdzinošus pārskatus.

6.2.3.

Lisabonas līgumā ir atzīta AKM, kas norādīta LESD 149., 153., 156., 168., 173. un 181. pantā. Tādēļ EESK ierosina līdzīgu formulējumu, kas būtu pievienojams 11. pantam: “Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm var īstenot iniciatīvas, kas vērstas uz pamatnostādņu un rādītāju noteikšanu, paraugprakses apmaiņas organizēšanu un periodiskai uzraudzībai un novērtējumam nepieciešamo elementu sagatavošanu”. Būtu jāpiedalās arī galvenajām Eiropas organizācijām, kuras pārstāv sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību.

6.2.4.

Konsultācijām ar ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem Eiropas līmenī “būtu jānotiek vismaz divreiz gadā” un arī jāiekļauj atbilstīgas un reprezentatīvas organizācijas, kas minētas 11. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kā arī lauku attīstības organizācijas, lai izveidotu saikni ar ELFLA. Šādas konsultācijas būtu jāorganizē jau tagad patiesas stratēģiskas diskusijas ietvaros Eiropas līmenī pirms jaunās kohēzijas politikas pēc 2013. gada pieņemšanas (skat. Barca ziņojumu).

6.2.5.

Tāpat EESK ierosina uzlabot attiecīgās apspriedes par katru fondu ES līmenī. Nemazinot sociālo partneru priviliģēto lomu, ESF komiteja pēc attiecīgām konsultācijām pieaicinātu ierobežotā skaitā novērotājus no citām ieinteresētās personas pārstāvošām organizācijām.

6.2.6.

EESK neatlaidīgi aicina grozīt ERAF un ELFLA regulas, lai ņemtu vērā ESF regulas 5. pantu par “labu pārvaldību un partnerību”. Komiteja arī rosina jaunajā ERAF regulā iekļaut Partnerības komitejas jēdzienu.

6.2.7.

EESK īpaši uzsver, ka “visiem privātajiem partnerim pieejams pienācīgs resursu daudzums jāpiešķir spējas veidošanai”, un tādēļ aicina paredzēt 10 % no tehniskās palīdzības budžeta visās darbības programmās veiktspējas uzlabošanai un apmācībai. Būtu arī jāatbalsta Eiropas līmeņa apmācība, kas sniedz labumu valstu līmenī, veicinot pieredzes un labas prakses apmaiņu.

6.3.   EESK uzskata, ka, lai panāktu nepieciešamo vienkāršošanu, vajadzētu racionalizēt projektu revīziju un kontroli. Maksājumi, finansiālās garantijas un priekšfinansējums būtu jāpielāgo un jāpaātrina, ņemot vērā atbalsta saņēmēju vajadzības, īpaši, ja tas attiecas uz maziem tirgus dalībniekiem. Pašreizējās priekšfinansējuma iespējas, neraugoties uz vairākiem uzlabojumiem, ko Komisija ierosināja 2009. gadā, joprojām ir visnotaļ nepietiekamas.

6.4.   Lai izpildītu minimālās prasības par partnerības organizēšanu atbilstoši augstiem standartiem, EESK ierosina, lai Komisija kopīgi ar 11. pantā minētajām partneru kategorijām izstrādātu “Labas prakses kodeksu” partnerības principa īstenošanai, balstoties uz šādām pamatnostādnēm:

—	jau pašā sākumā attiecīgajiem publiskajiem un privātajiem partneriem būtu jāvienojas par informēšanas/konsultāciju/līdzdalības plānu plānošanai, īstenošanai un novērtēšanai, norādot skaidrus mērķus un ceļvežus;

—	kompetentajām iestādēm būtu jāatskaitās par to, kā savos priekšlikumos un ziņojumos tās ir ņēmušas vērā partnerības principu. Partneru viedokļi būtu jādokumentē skaidri un atklāti;

—	partnerībai jābūt atbildīgai par procedūrām, lai izvēlētos savus locekļus vadības komitejās (turpmāk VK) un citās konsultatīvās struktūrās, kas izveidotas struktūrfondu ietvaros. Izvēlei jābūt balstītai uz interesi, pārstāvību un atvērtību jauniem, ieinteresētiem un inovatīviem dalībniekiem;

—	visās darbības programmās jānodrošina tehniskās palīdzības pieejamība visiem partneriem veiktspējas uzlabošanas, koordinācijas un pārstāvības vajadzībām; šādus projektus izstrādā un vada paši partneri;

—	partnerība būtu jau no paša sākuma jāiesaista projektu atlases kritēriju izstrādāšanā;

—	partnerība būtu jāparedz kā kritērijs attiecībā uz fondu finansētiem projektiem;

—	būtu jāveicina starptautiska partnerība;

—	jānosaka rādītāji efektīvai pārvaldībai no atbalsta saņēmēju viedokļa;

—	būtu jāveic procedūru un kontroles sistēmu vienkāršošana;

—	jāpaātrina maksājumi atbalsta saņēmējiem;

—	ilgtermiņa stratēģijas būtu jāapspriež VK vai citās ar NSID saistītās struktūrās.

6.5.   Plānošanas perioda laikā būtiski pārskatot darbības programmas, ir stingri jāievēro un jāizceļ partnerības princips.

6.6.   EESK ierosina, lai reģioni, kas vēlas dalīties pieredzē un izplatīt labu praksi, izveidotu “partnerības izcilības reģionu” tīklu. Šāda tīkla iedīgļi jau pastāv (4). Lai veicinātu šādas iniciatīvas, Komiteja rosina EESK un RK kopīgu rīcību. Reģionu komiteja patiešām būtu piemērots koordinators šādam tīklam.

6.7.   Visbeidzot, EESK ierosina Komisijai izveidot darba grupu, kurā ietilptu visi attiecīgie partneri Eiropas līmenī, lai no dažādām perspektīvām veicinātu partnerības principu un to, lai normatīvajiem aktiem valsts atbalsta un publiskā iepirkuma jomā nebūtu negatīva ietekme uz partnerību.

7.   Laba prakse

7.1.   Atzinuma izstrādes gaitā labas prakses apzināšana ir veikta nevis no publisko iestāžu, bet gan iesaistes un lomas aspekta. Atsevišķā pielikumā ir īsumā sniegti daži piemēri, kas nekādā ziņā nav vienīgie.

7.2.   Laba prakse ir vērtēta, ņemot vērā četrus aspektus: partnerības pieejamību, partneru pilnvaru apjomu, partnerību iespējas pieņemt lēmumus un mērķtiecīgumu.

7.3.   Laba prakse vienā no jomām ne vienmēr nozīmē labu praksi kopumā. No otras puses, tas pats gadījums var būt laba prakse divās vai vairākās jomās. Ir virkne piemēru, kas būtu īpaši izceļami, tostarp sistēmiskā partnerības pieeja visā Anglijā; sekmīgā programma mieram un saskaņai Ziemeļīrijā, kurā galvenie faktori ir vietējās partnerības un masveida līdzdalība; visu fondu (tostarp ELFLA) partnerības pārvaldība integrētai attīstībai Meklenburgā-Priekšpomerānijā (D), ESF darbības programmas vienotā pilsoniskās sabiedrības pārvaldības sistēma ( Fundación ONCE u.c.) (E) un trešā sektora atbalsta struktūra Velsā (3-SET).

7.4.   Visas četras labas prakses perspektīvas izpaužas virknē interesantu piemēru, kuros struktūrfondi ir veiksmīgi pielāgoti vietējo dalībnieku vajadzībām: inovatīvā partnerība (arodbiedrības/kooperatīvi/bankas), kas pārvalda vispārējo piešķīrumu Esprit Toskānā (I); vispārējo piešķīrumu stratēģiskā un pieaugošā izmantošana Poitou-Charentes (F); Austrijas teritoriālās nodarbinātības pakti un ESF decentralizēta pārvaldība Bādenē-Virtembergā (D). Šajā sakarā var minēt arī vietējās rīcības grupas LEADER ietvaros.

7.5.   Arī dinamisks partnerības principa pilnveides un attīstības process ir labas prakses piemērs. Polija ir piemērs, ko raksturo fondu decentralizēta pārvaldība darba grupās, kuros izšķirīga loma ir partneriem. Nacionālais pamatlīgums par partnerības noteikumiem (Protocollo d'Intesa) Itālijā un tā atvasinājumi virknē reģionu, piemēram, Apūlijā, ir labas ierosmes, kas būtu turpināmas.

7.6.   EESK atzīmē, ka kopumā valstu un vai reģionālās ekonomikas un sociālo lietu padomes ir iesaistītas tikai daļēji, izņemot Itālijas CNEL, kurai ir ievērojama nozīme reģionālās politikas veidošanā un novērtēšanā Dienviditālijā. Komitejas, piemēram, Portugālē, Francijā (reģionālā līmenī) un Maltā piedalās plānošanas posmā.

7.7.   Pieeja rada jautājumus par to, kā un kādi partneri tiek izvēlēti. Ir vajadzīga pārredzama un leģitīma procedūra partneru noteikšanai. Atlases problēmas mēdz rasties nevis attiecībā uz sociālajiem partneriem, bet gan ar NVO sektoru un jo īpaši saistībā ar to, kā iekļaut mazāk aizsargātas un atstumtas grupas, piemēram, cilvēkus ar invaliditāti, bijušos ieslodzītos, romus un citas mazākumtautības.

7.7.1.   Laba prakse ir atbildību par atlasi atstāt organizētas pilsoniskās sabiedrības ziņā. Interesants piemērs ir atrodams Čehijas Republikā (vēlēšanu sistēma).

7.8.   Ir apzināti vairāki interesanti piemēri attiecībā uz veiktspējas veidošanu un partnerības iespēju nodrošināšanu, tostarp:

—	apmācība sociālā dialoga jomā (piemēram, Čehijas Republikā);

—	profesionālās kvalifikācijas veicināšana partnerorganizācijās (Dienviditālija, Vācija, Spānija, Poitou-Charentes, Slovēnija);

—	īpašu zināšanu centru izveide (“Kompetenzstellen” Vācijā, 3-SET Velsā);

—	rokasgrāmatu un vadlīniju izstrādāšana partnerības organizācijām valstu (piemēram, DGB Brandenburg Vācijā) un Eiropas (ETUC, EAPN, Bankwatch) līmenī.

7.9.   Dažos gadījumos partnerības organizācijām ir deleģēta reālā lēmumu pieņemšana par to, kuriem projektiem piešķirt finansējumu. Vispārējie piešķīrumi ir tikai viens no šādiem piemēriem (Itālija, Apvienotā Karaliste, Francija). Citi piemēri ir sastopami Zviedrijā (Västra Götaland un citas struktūrfondu partnerības), kā arī iepriekš minētā programma ONCE Fundación operational.

7.10.   Dažas programmas ir labi piesaistītas noteiktiem mērķiem ģeogrāfiskā, grupu, nozaru, kopienu, specifisku uzdevumu u.c. aspektos, un tādējādi arī parasti cieši saistītas ar konkrētām partneru grupām, kurām ir reālā lēmumu pieņemšanas vara. Kā šādas labas prakses kategorijas piemērus var minēt arī Miera programmu Ziemeļīrijā un Izaugsmes forumus Dānijā, kā arī citas 7.4. punktā nosauktās iniciatīvas.

8.   Ierosinātie grozījumi Padomes regulas (EK) Nr. 1083/2006 11. pantā

11. pants

Partnerība

1.   Fondu mērķu sasniegšanai veido ciešu sadarbību (turpmāk – “partnerība”) starp Komisiju un katru dalībvalsti. Vienojoties ar attiecīgajiem partneriem, katra dalībvalsts organizē partnerību ar iestādēm un struktūrām, piemēram:

a)	ar kompetentām reģionālām, vietējām, pilsētu un citām valsts iestādēm;

b)	ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem;

c)	jebkurām citām atbilstīgām struktūrām, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, ar vides aizsardzības partneriem, nevalstiskajām organizācijām un struktūrām, kas veicina vīriešu un sieviešu līdztiesību.

Katra dalībvalsts norīko visreprezentatīvākos partnerus valsts, reģionālajā un vietējā līmenī un ekonomikas, sociālajā, vides vai citās jomās (turpmāk – “partneri”) saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un praksi, ņemot vērā vajadzību veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību un ilgtspējīgu attīstību, integrējot vides aizsardzības un uzlabošanas prasības.

2.   Partnerību īsteno, pilnībā ievērojot katras 1. punktā definētās partneru kategorijas attiecīgās institucionālās, juridiskās un finanšu pilnvaras. Partnerība attiecas uz darbības programmu sagatavošanu, īstenošanu, uzraudzību un izvērtēšanu. katru no attiecīgajiem partneriem un jo īpaši reģionus dažādos plānošanas posmos, ņemot vērā katram posmam noteiktos termiņus.

3.    Komisija par fondu atbalstu apspriežas ar organizācijām, kas Eiropas līmenī pārstāv partnerus.

---

(1)  Padomes Regula (EK) Nr. 1083/2006 par struktūrfondiem, 11. pants.

(2)  “Pārvaldība un partnerība reģionālās politikas jomā valstu, reģionu un projektu līmenī”, ziņotājs Jean-Marie Beaupuy, Eiropas Parlaments pieņēma 21.10.2008.

(3)  “Programma reformām kohēzijas politikā — uz vietējo līmeni balstīta pieeja Eiropas Savienības uzdevumu un vajadzību risināšanai”, 2009. gada maijs.

(4)  Piemēram, Reves (vietējo un reģionālo pašvaldību un sociālās ekonomikas partnerība), Bankwatch tīkls, IQ tīkls (reģionālās pārvaldības iestādes un pētniecības organizācijas), ECAS iniciatīva, kā arī Prakses kopa, kurā piedalās ESF pārvaldības struktūras.

---