23.12.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 317/126

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Reģionālā integrācija, lai nodrošinātu attīstību ĀKK valstīs””

COM(2008) 604 galīgā redakcija

(2009/C 317/24)

Ziņotājs: DANTIN kgs

Līdzziņotājs: JAHIER kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2008. gada 1. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Reģionālā integrācija, lai nodrošinātu attīstību ĀKK valstīs””

COM(2008) 604 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 27. maijā. Ziņotājs — Dantin kgs, līdzziņotājs — Jahier kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 455. plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 15. un 16. jūlijā (16. jūlija sēdē), ar 132 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Saskaņā ar iepriekšējos atzinumos pausto viedokli Komiteja uzskata, ka reģionālā integrācija ir viens no ĀKK valstu attīstības svarīgākajiem nosacījumiem. Savukārt ĀKK valstu attīstība sekmēs integrāciju, tādējādi radot pozitīvas mijiedarbības priekšnoteikumus.

1.2.   Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē paziņojumā iekļauto analīzi un pamatnostādnes un vēlas, lai reģionālā integrācija būtu viens no galvenajiem elementiem, 2010. gadā pārskatot Kotonū nolīgumu.

1.3.   Komiteja tomēr pauž nožēlu, ka paziņojumā nav izskatītas problēmas, ar kurām līdz šim ir bijis jāsaskaras, un ka tajā nav skaidrāk noteiktas īstenošanas prioritātes.

1.4.   Komiteja uzsver, ka reģionālās integrācijas attīstības gaitu nosaka vairāki faktori. Attiecībā uz katru no tiem ES var būt liela nozīme un tā var snieg būtisku ieguldījumu.

1.5.   Reģionālās integrācijas padziļināšana nav iespējama, ja valstīs nav lielākas stabilitātes. Mieram un drošībai jābūt vienai no ES prioritātēm.

1.6.   Viens no to reģionālās integrācijas nosacījumiem ir ĀKK valstu attīstība, kas savukārt veicinās reģionālo integrāciju.

1.7.   Attīstība īpaši atkarīga no:

—	izaugsmes mērķu pārorientācijas, lai veicinātu ekonomikas, ražošanas struktūru un pakalpojumu sistēmu dažādošanu;

—	lauku attīstības un ilgtspējīgas attīstības, lai nodrošinātu apgādi ar pārtiku;

—	privātā sektora, īpaši MVU attīstības;

—

labas pārvaldības vispārējā nozīmē, īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām un darba ņēmēju tiesībām, tiesiskumu, demokrātiju un korupcijas apkarošanu. Komiteja pauž neizpratni, ka paziņojumā nemaz nav minēts jautājums par korupcijas apkarošanu, un vēlas, lai attīstības veicināšanai paredzētais 10. EAF finansējums EUR 1,75 miljardu apmērā tiktu piešķirts ar nosacījumu, ka tā izlietojumam jābūt pārredzamam;

—	nevalstisko organizāciju efektīvas līdzdalības, kā tas noteikts ekonomisko partnerattiecību nolīgumā (EPN) starp CARIFORUM valstīm un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm. Šajā sakarā politiski un finansiāli jāatbalsta sociālie un profesionālie reģionālie tīkli.

1.8.   Komiteja vēlas, lai tiktu apsvērti vai vairāk ņemti vērā šādi aspekti:

—	iespēja veicināt ES tālo reģionu un tiem ģeogrāfiski tuvo integrēto ĀKK reģionu reģionālo sadarbību un šādas sadarbības lietderība;

—	fakts, ka pagaidu EPN ar kādu atsevišķu valsti var kavēt reģionālo EPN slēgšanu, un iespējamie risinājumi;

—	fakts, ka reģionālo integrāciju var kavēt EPN sarunas, kurās iesaistīti citi, nevis jau izveidotie grupējumi;

—	pēdējos gados vērojamās izmaiņas un daudzveidības palielināšanās ietekmīgo ekonomikas dalībnieku grupā un minētā fakta iespējamās sekas attiecībā uz reģionālo integrāciju, īpaši Āfrikā;

—	pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes sekas.

2.   Ievads.

2.1.   Bez pārspīlējuma var atzīt, ka jaunās tūkstošgades galvenā tendence ir pasaules mēroga konkurence. Visām valstīm visos kontinentos viens no risinājumiem, kā izmantot globalizācijas radītās iespējas un novērst ar to saistītās problēmas, ir attiecīgo valstu ekonomikas reģionālā integrācija sadarbībā ar kaimiņvalstīm, plašāku un konkurētspējīgāku reģionālo ekonomikas grupu izveide (ALENA, ANASE, APEC, MERCOSUR, CARIFORUM…), lai starptautiskajā tirdzniecībā iesaistītos ne tikai kā valsts bet, bet arī kā reģionāls spēks.

2.2.   Vissteidzamāk šis jautājums ir jārisina ĀKK valstīs, īpaši Āfrikā (1), kur vairāku faktoru (mazattīstīta ekonomika, liela nabadzība, tirdzniecības noteikumi, koloniālajā laikmetā noteiktās robežas, slikta pārvaldība, pastāvīgie konflikti, korupcija utt.) rezultātā izveidojusies situācija, ka Āfrikas valstīm līdz šim nav izdevies ieņemt nozīmīgu vietu starptautiskajā preču apritē, lai arī tām ir plašs tirgus ar plašām iespējām.

2.3.   Atbalsts reģionālajai integrācijai ir viens no pamatiem ES sadarbības politikā ar ĀKK valstīm. Kopš 1969. gada Eiropas Kopienas atbalsts ekonomiskās integrācijas politikai balstīts uz Jaundes konvenciju, kurā definēta šīs sadarbības koncepcija, kuru papildina atbalsts partnerībai. Kopš tā laika, pateicoties dažādām konvencijām (Lomes, Kotonū), ES turpina politisko, tehnisko un finansiālo (2) sadarbību. Šis temats tika izvērsts un vēlāk attiecināts ne tikai uz ĀKK, bet arī uz visām attīstības valstīm (3). Turklāt jāatgādina, ka 2007. gada 8. un 9. decembrī Lisabonā notikušajā ES un Āfrikas valstu sammitā viens no astoņiem pieņemtajiem rīcības plāniem attiecas uz “reģionālo integrāciju un infrastruktūrām” (4).

2.4.   Komisijas paziņojuma mērķis ir izklāstīt atjauninātu redzējumu par reģionālās integrācijas pamatnostādnēm un kontekstu, izvērtēt sasniegumus un noskaidrot turpmāk risināmās problēmas. Tajā ir noteikti arī mērķi un ierosināta pieeja, lai veicinātu šo mērķu sasniegšanu.

2.5.   Šajā atzinumā izklāstīti un apsvērti Komisijas paziņojuma svarīgākie punkti un izteikti vairāki vispārēji un īpaši apsvērumi un piezīmes. Izstrādājot atzinumu, Komiteja ņēmusi vērā pieredzi, kas gūta iepriekšējo atzinumu sagatavošanā, Komitejas rīkotajos reģionālajos semināros, kuros piedalījās ĀKK valstu reģionu organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, un Briselē rīkotajās konferencēs ar visu ĀKK valstu nevalstisko organizāciju piedalīšanos.

3.   Paziņojuma kopsavilkums.

3.1.   Paziņojumā ir īsi aprakstīta “mainīgā situācija”, norādīts uz ES pastāvīgo un ilgstošo atbalstu un vairākām jaunām politiskām iniciatīvām ĀKK valstu reģionālās integrācijas veicināšanai (10. Eiropas Attīstības fonda reģionālā programma, intensīvas sarunas par Ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (EPN) utt.), sniegts pārskats par paveikto, norādīta nepieciešamība saskaņot ES rīcību, kā arī noteikti turpmākās darbības virzieni, izmantojot ES instrumentus.

3.2.   Pārskats par paveikto un turpmākās perspektīvas iekļautas 4 galvenajās nodaļās:

—	reģionālās integrācijas galvenie mērķi;

—	sasniegumi un uzdevumi saistībā ar reģionālo integrāciju ĀKK valstīs;

—

pieeja saistībā ar ES atbalstu reģionālajai integrācijai, pamatojoties uz 5 prioritātēm: — reģionālo iestāžu stiprināšana, — reģionālo integrēto tirgu izveide, — uzņēmējdarbības attīstības atbalsts, — reģionālo infrastruktūras tīklu savienošana, — reģionālās politikas izstrāde, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību;

—	ES instrumentu optimāla izmantošana, stiprinot politisko dialogu pasaules, reģionālā un valsts līmenī un regulāri atbalstot pilsoniskās sabiedrības reģionālo forumu izveidi un attīstību. Šāds pastiprināts Kopienas atbalsts palielina 10. EAF nozīmi.

4.   Vispārīgas piezīmes.

EESK vairākkārt pievērsusies jautājumam par ĀKK valstu reģionālo ekonomisko integrāciju.

4.1.1.   Tādēļ triju Komitejas rīkoto reģionālo semināru (2003. gada maijā Jaundē, 2004. gada oktobrī Fidži un 2006. gada februārī Bamako) galvenais temats bija reģionālā integrācija, un par to izstrādāti divi atzinumi.

4.1.2.   Šos jautājumus izskatīja arī ĀKK valstu nevalstisko organizāciju konferencē, kas notika 2005. gada jūnijā Briselē. Konferences dokumentos norādīts: “Lai nodrošinātu ĀKK valstu iesaistīšanos plašāka mēroga tirdzniecībā, ir jāstiprina reģionālā integrācija. Jāpaātrina kopīgu tirgu izveidošana Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona valstīs. Tas sekmēs efektīvāku šo valstu ekonomisko un sociālo interešu aizstāvību globalizācijas apstākļos.”

4.1.3.   Pēc komisāra Michel pieprasījuma nesen izstrādātajā izpētes atzinumā par tematu “ES un Āfrikas valstu stratēģija” (5) Komiteja norādīja: “Āfrikas ekonomiskās attīstības galvenais priekšnoteikums ir paplašināt iekšējo tirgu, kas spētu sekmēt Āfrikas valstu izaugsmi, tādējādi nodrošinot stabilitāti kontinentā un tā vietu pasaules ekonomikā. Reģionālā integrācija un iekšējā tirgus attīstība ir atbalsta punkti — tramplīni, kas ļaus Āfrikai veiksmīgi iesaistīties pasaules tirdzniecībā. Šajā sakarā Komiteja pauž nožēlu, ka līdz šim vēl nav pabeigtas reģionālās sarunas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem, kuru viens no mērķiem ir ekonomiskā integrācija.”

4.2.   Ņemot vērā tās iepriekšējās piezīmes un nostāju, Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un tajā iekļautās pamatnostādnes. Turklāt Komiteja uzskata, ka, ņemot vērā reģionālās integrācijas nozīmīgumu, tai jābūt vienam no svarīgākajiem elementiem Kotonū nolīguma pārskatīšanā 2010. gadā — gan attiecībā uz partnerībā iesaistīto dalībnieku kopīgo novērtējumu, gan attiecībā uz nepieciešamību šo instrumentu turpmākajos gados nostiprināt un atjaunināt tā darbību.

4.3.   Komiteja tomēr pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā nav plašāk vai izsmeļošāk uzskaitītas un analizētas problēmas, kas līdz šim ir bijušas par šķērsli reģionālajai integrācijai. Šāda analīze palīdzētu noteikt sarežģījumus, no kuriem būtu jāizvairās, un ļautu racionāli noteikt turpmākās sadarbības pamatnostādnes. Komiteja arī uzskata, ka paziņojums būtu pārskatāmāks un saprotamāks, ja būtu precīzāk noteikta prioritāšu secība, lai arī īstenošanas posmā būs vajadzīgi pielāgojumi atkarībā no valstu attīstības līmeņa.

4.4.   Komiteja uzskata, ka vispārīgās un īpašās piezīmēs jāuzsver vairāki jautājumi. Paziņojumā tie nav pietiekami sīki izskatīti vai nav izskatīti vispār. Komiteja uzskata, ka šiem jautājumiem ir būtiska nozīme reģionālās integrācijas veicināšanā un tādēļ tiem jāpievērš īpaša uzmanība un tie jāuzskata par procesa pamatelementiem.

5.   Vispārīgas un īpašas piezīmes.

5.1.   Pastāv uzskats, ka reģionālās integrācijas veiksmīgu īstenošanu sekmē vairāki faktori. Starp tiem jāmin politiskā griba, miers un drošība, tiesiskums, demokrātija, laba pārvaldība un makroekonomiskā stabilitāte. Turklāt ir nepieciešama efektīvai tirgus darbībai labvēlīga uzņēmējdarbības vide, atvērtība attiecībā uz trešām valstīm, stabilas iestādes ar precīzi noteiktām pilnvarām, atbilstoši resursi, politiskais atbalsts, kā arī privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības aktīva līdzdalība.

5.2.   Taču, lai sekmētu reģionālo integrāciju, īpaši, ja izvirzīti Kotonū nolīgumā iekļautajām nostādnēm atbilstoši mērķi (6), ir būtiski pirmām kārtām ņemt vērā nākamajos punktos minētos aspektus, kas veicinās ĀKK valstu attīstību, jo, ja integrācija veicina attīstību, tad attīstība savukārt veicina integrāciju. ES jādara viss iespējamais, lai risinātu turpmāk minētos jautājumus.

5.3.   Miers un drošība. Attīstību, īpaši Āfrikā, un līdz ar to arī reģionālo integrāciju var panākt, nodrošinot valstu stabilitāti. Taču daudzas valstis joprojām ir iesaistītas ilglaicīgos konfliktos. Pēdējos desmit gados Gvinejā, Libērijā un Sjerraleonē, kur ir ievērojami dabas resursi, piemēram, dimanti un kokmateriāli, konfliktu rezultātā izveidojusies smaga krīze un liela bēgļu plūsma. Jāmin arī Darfūras konflikts Sudānā, “aizmirstais karš” Ugandas ziemeļos, slaktiņi Kivu reģionā koltana ieguves un etniskā konflikta dēļ, kas daļēji atgādina genocīdu Ruandā, pastāvīgais drošības apdraudējums Centrālāfrikas Republikas austrumos un ziemeļos, nestabilā situācija Kongo, Mauritānijā un Fidži, nesenās “problēmas” Kenijā un Zimbabvē. Šie konflikti ir nepārvarams šķērslis reģionālajai integrācijai. Stabilitātes un miera nodrošināšanai minētajās valstīs jābūt vienai no Eiropas Savienības prioritātēm, lai veicinātu attīstību, kas savukārt ļaus padziļināt integrāciju.

5.4.   Prioritāte valstu attīstībai. Reģionālajai integrācijai ir būtiska nozīme ĀKK valstu attīstībā, taču tā pirmām kārtām ir saistīta ar katras konkrētās valsts attīstību (7), tās ekonomikas līmeņa un tās īstenotās politikas savstarpējās papildināmības pakāpi. Būtu tiešām veltīgi censties integrēto, kas nepastāv. Transporta reģionālā integrācija, infrastruktūru savstarpēja savienošana utt. ir iespējama vienīgi tad, ja attiecīgais aprīkojums pastāv. Šajā sakarā būtiska nozīme ir nacionālo un reģionālo indikatīvo programmu efektīvai izstrādei (iesaistot NVO) un īstenošanai. ES ir atbildīga par EAF piešķirto līdzekļu izmantošanu. Komiteja ierosina pievērst īpašu uzmanību jautājumam par kohēzijas pasākumu finansēšanu gadījumos, kad atbalsts reģionālajai saimnieciskajai integrācijai ir piešķirts valstīm ar ļoti atšķirīgām ekonomikas struktūrām un attīstības līmeņiem. Citādi palīdzība nebūtu lietderīga.

5.5.   Korupcija. Korupcija, īpaši Āfrikā, pastāv visās sabiedrības grupās un kavē ekonomikas attīstītību (8). Līdz ar to korupcija kavē arī reģionālo integrāciju (9). Komiteja pauž neizpratni, ka paziņojumā nemaz nav izskatīts jautājums par korupciju, lai gan korupcijas apkarošana ir viens no Āfrikas Savienības mērķiem, un šis temats ir iekļauts Kotonū nolīgumā (skat. 30. panta f) punktu). Sekas politikas un ekonomikas jomā, protams, ir būtiskas, īpaši Āfrikas valstīs, un tādēļ svarīga nozīme ir diplomātijai, tomēr ar to vien nepietiks. ES kā līdzekļu devēja nav tiesīga noteikt saviem partneriem, kādus pasākumus tiem jāveic, taču tai ir pienākums nodrošināt sadarbības fondu līdzekļu pareizu izmantošanu un piešķiršanu, jo tā ir Eiropas nodokļu maksātāju nauda. Komiteja vēlas, lai 1,75 miljardi euro no 10. EAF, kas paredzēti integrācijas veicināšanai, tiktu piešķirti tikai ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta minētās summas izmantošanas izsekojamība.

5.6.   Ir jāpārorientē izaugsmes iespējas, dažādojot ekonomiku, ražošanas struktūras un pakalpojumu sistēmas, jo daudzveidīgs tirgus, kas attīstās, sekmēs reģionālo saimniecisko integrāciju. To nevar panākt, izmantojot vienīgi dabas resursus vai audzējot tradicionālos lauksaimniecības produktus vai masu produkciju (cukurniedres, kokvilnu, banānus, zemesriekstus, kakao pupiņas u.c.). To sekmēs pārstrādes rūpniecības attīstība, kas ražo produkciju ar augstu pievienoto vērtību un kas ilgtermiņā ir labākais veids, kā izvairīties no tirdzniecības apjoma samazināšanās un tādējādi sekmēt reģionālo ekonomiku (8).

5.7.   Nodrošinātība ar pārtiku, lauku attīstība un ilgtspējīga attīstība. Reģionālā saimnieciskā integrācija nebūs iespējama bez pārtikas nodrošinājuma visās integrācijā iesaistītās valstīs (8). Tādēļ stratēģiska prioritāte jāpiešķir lauksaimniecībai, kas ir ilgtspējīgas attīstības būtiska sastāvdaļa. Šajā nozarē jāizmanto pieredze, kas gūta 2007. un 2008. gada pārtikas krīzēs, kā arī pašreizējā pārtikas krīzē, ko radījis lauksaimniecības produktu un enerģijas cenu straujais kāpums 2008. gadā. Pakāpenisku lauksaimniecības attīstību, kas ļauj izveidot un/vai attīstīt pārtikas nozari un piešķirt jaunu nozīmi lauku attīstības dimensijai, varēs panākt, izstrādājot nopietnu lauksaimniecības, pārtikas nodrošinājuma un lauku attīstības integrētu politiku gan valstu, gan reģionālā līmenī, kas strukturēta un plānota īstermiņā, vidējā un ilgtermiņā. Šai politikai jāpiešķir gan budžeta, gan finanšu prioritāte visplašākajā nozīmē, un tā jāpielāgo katras valsts apstākļiem, vienlaicīgi iekļaujot tajā reģionālo pieeju. Desmitajā EAF ietvaros būtu jāveicina prioritāra programma lauksaimniecības attīstībai visās ĀKK valstīs, kuras piedalās reģionālajā integrācijā. Jāpārtrauc veids, kā izmanto 9. EAF, kurā tikai 4 no 78 ĀKK valstīm prioritāru nozīmi piešķīra lauksaimniecībai un 15 valstis izvēlējās lauku attīstību. Tādēļ tikai 7 % no 9. EAF līdzekļiem izmantoti ilgtspējīgas attīstības veicināšanai un 1,1 % — ar lauksaimniecību cieši saistītam darbībām. Nevalstiskajiem dalībniekiem, īpaši lauksaimniekiem un lauku organizācijām, kā arī vietējo pašvaldību plašākai, pastāvīgai un strukturētai līdzdalībai būs izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu attīstības politikas ilgtspējīgu īstenošanu.

5.8.   Privātā sektora attīstība. Privātā sektora nostiprināšanai un dažādošanai ir būtiska nozīme saistībā ar ilgtspējīgu attīstību, pienācīgu darbavietu izveidošanu un līdz ar to arī nabadzības samazināšanu. Privātā sektora, īpaši mazo un vidējo rūpniecības uzņēmumu (8) attīstība, kas paver tirdzniecības iespējas, nodrošina veiksmīgu integrāciju. Lai šī attīstība būtu efektīva, jāstiprina MVU organizācija reģionālā līmenī, kā arī jāpievērš lielāka uzmanība cilvēkresursiem  (10) ne tikai izglītības un apmācības, bet arī veselības aizsardzības jomā: cīņa pret HIV/AIDS (11), dzeramā ūdens pieejamība, veselības aprūpes pakalpojumu (sociālā nodrošinājuma) pieejamība, darba drošība un veselības aizsardzība utt. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija par vienu no reģionālās integrācijas atbalsta veidiem izvēlējusies uzņēmumu, īpaši MVU, attīstību. Lai to panāktu, ir jānodrošina sociālais dialogs, sarunas par darba koplīguma slēgšanu un darba devēju un darba ņēmēju pārstāvju līdzdalība; tādēļ šis process jāveicina reģionālā līmenī. Starptautiskā Darba organizācija (ILO) ar mācību programmu “PRODIAF” (12) veicinājusi sociālo dialogu Rietumāfrikas valstīs. Kā jau norādīts vairākos semināru un konferenču galīgajos paziņojumos, Komiteja vēlas, lai šī pieredze tiktu izmantota arī angļu valodā runājošajās Āfrikas un Klusā okeāna reģiona valstīs, attīstot reģionālā kolektīvā līguma koncepciju, kā tas jau noticis franciski runājošajās Āfrikas valstīs.

5.9.   Laba pārvaldība. Slikta un savstarpēji atšķirīga pārvaldība reģiona valstīs būs šķērslis integrācijai, kā arī tiešajām ārvalstu investīcijām. Laba pārvaldība jāīsteno visās jomās, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesību, bērnu un darba ņēmēju tiesību ievērošanu, tiesiskumu, demokrātiju un korupcijas apkarošanu (13). Lai nodrošinātu labas pārvaldības efektivitāti, ir vienlaicīgi jāveido arī spēcīgas, no politiskās varas neatkarīgas darba ņēmēju un darba devēju pārstāvības apvienības un arodbiedrības.

5.10.   Nevalstisko dalībnieku līdzdalība  (8). EESK atzinīgi vērtē, ka paziņojumā ir ierosināts “sniegt sistemātisku atbalstu pilsoniskās sabiedrības reģionālo forumu izveidei vai to veicināšanai”, lai pārraudzītu reģionālo integrāciju. No šā viedokļa sarunas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ir iespēja. Šo iespēju efektīvi izmantoja, noslēdzot EPN starp CARIFORUM valstīm un EK, kas nodrošināja nevalstisko dalībnieku līdzdalību nolīguma īstenošanas uzraudzībā. Uzskatot, ka šis princips veicina reģionālo integrāciju un sabiedrības izpratni par to, tādējādi sekmējot ĀKK valstu un ES partnerību, Komiteja aicina Komisiju un sarunās iesaistītās ĀKK valstis ņemt vērā šo principu visos turpmākajos reģionālajos EPN. Lai šo apņemšanos īstenotu praksē un lai pilnībā un efektīvi iesaistītu pilsonisko sabiedrību reģionālās integrācijas procesā, būs gan politiski, gan finansiāli jāveicina sociāli profesionālo sadarbības tīklu izveide un/vai stiprināšana reģionālā līmenī. Pieredze liecina, ka šis posms ir nepieciešams, lai veidotu saskaņotu un saturīgu dialogu starp NVO reģionālā līmenī.

Lai īstenotu šādu pieeju, jāņem vērā grūtības, kas radās saistībā ar Kotonū nolīguma īstenošanu, īpaši saistībā ar nevalstisko dalībnieku veiktspējas palielināšanu. Tas ir nepieciešams, ņemot vērā valstu vai reģionālo sistēmu vajadzības un bieži novērotos trūkumus.

6.   Īpašas piezīmes.

6.1.   Turpināt pārdomas. EESK aicina Komisiju izvērtēt, kā reģionālās integrācijas centienus ietekmē kultūras un etniskie aspekti un robežas un kādi ir iespējamie pasākumi, lai šo ietekmi mazinātu.

6.2.   Vairot sadarbību. Komiteja prasa Komisijai veicināt un/vai atbalstīt reģionālo sadarbību, kurā iesaistīti ES tālie reģioni un ĀKK valstis vai tiem ģeogrāfiski tuvie integrētie reģioni, lai veidotu sadarbību, pamatojoties uz dažādo partneru vajadzībām attīstības jomā un ievērojot abu pušu intereses.

6.3.   EPN un reģionālā integrācija. Šā atzinuma 4.1.3. punktā norādīts, ka 2008. gada septembra atzinumā par tematu “ES un Āfrikas valstu stratēģija” Komiteja izteica nožēlu, ka līdz šim vēl nav noslēgti reģionālie ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (izņemot EPN starp CARIFORUM valstīm un EK), kuru viens no mērķiem ir ekonomiskā integrācija. Pagaidām reģionālos EPN aizstāj pagaidu EPN ar atsevišķām valstīm. Komiteja uzskata, ka tie varētu būt šķērslis reģionālo EPN slēgšanai un līdz ar to arī reģionālajai integrācijai, jo tajos galvenokārt ņemta vērā katras valsts specifika, nevis reģiona valstu kopīgās iezīmes. Šim aspektam jāpievērš īpaša uzmanība, jo tas sarežģīs pāreju no valstu EPN uz reģionāliem EPN.

Turklāt Komiteja uzskata, ka jāizvērtē, kādas sekas no reģionālās integrācijas viedokļa varētu būt EPN sarunām, kurās ieinteresētas reģionālās grupas, kas atšķiras no jau izveidotajām (14).

6.4.   Jauni dalībnieki. Vairākās ĀKK valstīs, īpaši Āfrikā, ietekmīgo ekonomikas dalībnieku sastāvs ir mainījies un kļuvis daudzveidīgāks. Lai turpmākā politika būtu efektīva, paziņojumā veiktajā analīzē būtu lietderīgi norādīt, kā reģionālo integrāciju ietekmē Ķīnas pastāvīgā klātbūtne, ASV acīmredzamā atgriešanās un Indijas, Japānas un Korejas sāktā iesaistīšanās. Būtu lietderīgi no reģionālās integrācijas viedokļa salīdzināt izvērtējamo Komisijas paziņojumu un paziņojumu par tematu “Eiropas Savienība, Āfrika un Ķīna: virzība uz trīspusēju dialogu un sadarbību” (15).

6.5.   Paziņojums sagatavots jau labu laiku pirms pasaules ekonomikas krīze sasniedza tās pašreizējos apmērus, tādēļ krīzes tematika analīzē nav iekļauta. Komiteja uzskata, ka krīze vēl jo vairāk apliecina integrācijas nepieciešamību. Tomēr, atsaucoties uz ASV un Eiropā novēroto, ir pamats bažām, ka izveidosies tieši pretējs stāvoklis — valstis norobežosies, pamatojoties uz pašnodrošinājumu un nacionālismu. Eiropas Savienība bez šaubām nav atbildīga par ĀKK valstu izvēli. Tomēr Eiropas Savienībai, piemērojot Kotonū nolīgumu, noslēdzot reģionālos EPN, pievēršot īpašu uzmanību, lai novērstu sākotnēji paredzētā dalībvalstu finansējuma iespējamu samazināšanos, un nodrošinot G20 lēmumu par attīstības valstīm izpildi, ir būtiska nozīme, lai novērstu procesus, kas ir pretēji ĀKK valstu ekonomikas attīstības interesēm. Šādi procesi var palielināt migrācijas plūsmu. Šo iespēju pastiprina pastāvošais risks, ka līdzekļu apjoms, ko diasporas pārstāvji no Eiropas sūta uz ĀKK valstīm, īpaši Āfriku (16), varētu strauji samazināties.

Turklāt reģionālās dimensijas stiprināšana, iespējams, ir viena no nedaudzajām konkrētajām iespējām ĀKK valstīm, īpaši Āfrikai, lai proaktīvi risinātu ar pašreizējo finanšu un ekonomikas krīzi saistītās problēmas, tādējādi palielinot ĀKK valstu nozīmi turpmākajā globalizācijas gaitā un nodrošinot sev attīstības iespēju.

---

(1)  Āfrikā ir ne tikai lielākā ĀKK valstu grupa, tā saņem arī 95 % no ĀAK paredzētā atbalsta.

(2)  Kotonū nolīgumā iekļauti precīzi noteikumi saistībā ar mērķiem (1. pants), sadarbības stratēģiju un reģionālo integrāciju (28., 29. un 30. pants — skat. 1. pielikumu). Šie noteikumi vēl joprojām ir aktuāli, tādēļ tie jāierosina atkārtoti un jāatjaunina.

(3)  Komisijas paziņojums par Eiropas Kopienas atbalstu attīstības valstu centieniem nodrošināt reģionālo ekonomisko integrāciju, COM(1995) 219 galīgā redakcija, 16.06.1995.

(4)  Mērķis ir “atbalstīt Āfrikas integrācijas programmu, stiprināt Āfrikas valstu kapacitāti noteikumu, kvalitātes standartu un kontroles jomā, īstenot ES un Āfrikas valstu partnerību infrastruktūras jomā”. Šajā sakarā skatīt 2008. gada 18. septembra atzinumu par tematu “ES un Āfrikas valstu stratēģija”, OV C 77, 31.3.2009., 148.–156. lpp.

(5)  OV C 77, 31.3.2009., 148.–156. lpp., ziņotājs — Gérard Dantin.

(6)  “(..) reģionālā integrācija ir process, kurā ar savstarpēju vienošanos tiek pārvarēti politiskie, fiziskie, ekonomiskie un sociālie šķērsli, kas atdala valstis no to kaimiņiem, un notiek sadarbība, lai pārvaldītu kopīgos resursus un kopīgo reģionālo īpašumu (..).”

(7)  Skat. atzinumu “ES un Āfrikas valstu stratēģija” (OV C 77, 31.3.2009., 148.–156. lpp.), kurā iekļauts Komitejas novērtējums un priekšlikumi par šo tematu.

(8)  Skat. 7. zemsvītras piezīmi.

(9)  Minēsim, piemēram, Pasaules bankas 2008. gada maijā publicēto ziņojumu par Kotdivuāru, kurā norādīts, ka “Kotdivuāras drošības dienestu rekets un ar to saistītās problēmas ceļu kontrolpunktos šajā valstī ir šķērslis preču un personu brīvai apritei. Reketam ir arī negatīvas sekas uz uzņēmējdarbību, jo nelegālu darbību rezultātā pārvadātājiem rodas zaudējumi no 230 līdz 363 miljoniem dolāru gadā”. Pētījumā norādīts, ka minētā summa atbilst 35 līdz 50 % no valsts ieguldījumiem, kas paredzēti 2007. gada budžetā.

(10)  Skat. 7. zemsvītras piezīmi: atzinuma 7.5. punkts un V pielikums.

(11)  Skat. 7. zemsvītras piezīmi. Skat. arī 2006. gada maijā pieņemto Bedossa kga atzinumu par tematu “Āfrika kā nepieciešama prioritāte — Eiropas pilsoniskās sabiedrības viedoklis”, OV C 195, 18.8.2006., 104.–109. lpp.

(12)  “Sociālā dialoga veicināšana frankofonajās Āfrikas valstīs”.

(13)  Skat. 7. zemsvītras piezīmi. Skat. arī spēkā esošā Kotonū nolīguma 30. pantu.

(14)  Piemēram, Dienvidāfrikas attīstības kopienā ir 15 dalībvalstis, taču 7 no tām kopīgi risina sarunas Dienvidāfrikas apvienības ietvaros, 6 — Dienvidaustrumāfrikas (ESA — Dienvidaustrumāfrikas apvienība), 1 — Austrumāfrikas (EAC — Austrumāfrikas apvienība) un 1 — Centrālāfrikas apvienības ietvaros.

(15)  COM(2008) 654 galīgā redakcija.

(16)  Skat. atzinumu par tematu “Migrācija un attīstība — iespējas un problēmas”, ziņotājs — Sharma kgs, OV C 120, 16.5.2008., 82.–88. lpp.

---