Apelācijas sūdzība, ko 2009. gada 12. jūnijā iesniegusi Anheuser-Busch, Inc. par Pirmās instances tiesas (pirmā palāta) 2009. gada 25. marta spriedumu lietā T-191/07 Anheuser-Busch, Inc./Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), Budějovický Budvar, národní podnik

(Lieta C-214/09 P)

2009/C 193/18

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Anheuser-Busch, Inc. (pārstāvji — V. von Bomhard, Rechtsanwältin, B. Goebel, Rechtsanwalt)

Pārējie lietas dalībnieki: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi), Budějovický Budvar, národní podnik

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Anheuser-Busch izvirza trīs apelācijas pamatus, proti, pirmkārt, Regulas Nr. 207/2009 (1) 41. panta 2. punkta treša teikuma kopsakarā ar Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95 (2), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 (3) par Kopienas preču zīmi, 16. noteikuma 1. un 3. punktu un 20. noteikuma pārkāpumu, otrkārt, Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta pārkāpumu un, treškārt, Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu.

Pirmie divi pamati attiecas uz procesuāliem jautājumiem. Anheuser-Busch apgalvo, ka tiem ir nozīme šajā lietā. Vienīgi ņemot vērā agrāko reģistrāciju IR 238 203 Apelāciju padome varēja izlemt par iebildumu, kas balstīts uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta a) punktu, ciktāl tas attiecās uz alu. Tas tāpat nozīmēja, ka netika ņemti vērā iepriekš iebildumu procesā izvirzītie argumenti attiecībā uz to, vai vārds “Budweiser” dominēja starp Budvar grafiskajām preču zīmēm.

Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka Budvar nebija juridiska pienākuma iesniegt pierādījumus par tās reģistrācijas IR 238 203 turpināto spēkā esamību (tas ir, atjaunošanu). Šāds pienākums izrietēja no Regulas Nr. 207/2009 41. panta 2. punkta trešā teikuma kopsakarā ar 1995. gada Īstenošanas Regulas 16. noteikuma 1. un 3. punktu un 20. noteikuma 2. punktu, un ar ITSB paziņojumu, kas izdots 2002. gada 18. janvārī, atkārtojot uzaicinājumu Budvar iesniegt “jebkādus papildus faktus, pierādījumus un argumentus, lai pamatotu savus iebildumus”. Pienākums bija iesniegt šādus pierādījumus līdz šajā paziņojumā noteiktajam termiņam, tas ir, līdz 2002. gada 26. februārim. Tomēr tie netika iesniegti līdz 2004. gada 21. janvārim.

Tā rezultātā Pirmās instances tiesas konstatācija, ka Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkts nav piemērojams attiecībā uz atjaunošanas sertifikāta iesniegšanu, jo šādai iesniegšanai nav noteikts “laicīgums”, arī esot bijusi kļūdaina un tās rezultātā pārkāpta šī norma. Faktiski pastāvēja “laicīgums” un Apelāciju padomei būtu bijis vismaz jāizmanto sava rīcības brīvība saskaņā ar 76. panta 2. punktu attiecībā uz to, vai tā grasījās ņemt vērā šos pierādījumus. Pirmās instances tiesa ir izpratusi Apelāciju padomes lēmumu tādējādi, ka tajā teikts, ka atjaunošanas sertifikāts tika iesniegts laicīgi. Tā rezultātā 76. panta 2. punkta pārkāpums izpaudās tādējādi, ka Apelāciju padome neizmantoja rīcības brīvību un tajā, ka Pirmās instances tiesa to ir apstiprinājusi.

Pirmās instances tiesa tāpat neesot atzinusi, ka izmantošanas pierādījumi, ko iesniedza Budvar, pamatojot savus iebildumus, bija nepietiekami un turklāt atsaucās uz citām preču zīmēm, nevis tām, uz kurām bija balstīti apstrīdētais lēmums un tā pamatā esošais Apelāciju padomes lēmums, tādējādi pārkāpjot Regulas nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts.

(1)  Padomes 2009. gada 26. februāra Regula (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).

(2)  Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1. lpp.).

(3)  Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 11, 1. lpp.).