30.4.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 100/100

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “ES loma Ziemeļīrijas miera procesā” (pašiniciatīvas atzinums)

2009/C 100/16

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā 2007. gada 12. un 13. decembra plenārsēdē saskaņā ar Reglamenta 19. panta 1. punktu izveidoja apakškomiteju ar uzdevumu sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“ES loma Ziemeļīrijas miera procesā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā apakškomiteja par tematu “ES loma Ziemeļīrijas miera procesā” savu atzinumu pieņēma 2008. gada 23. septembrī. Ziņotāja – Jane MORRICE Kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 448. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 22. un 23. oktobrī, ar 151 balsīm par, 1 pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi

1.1.   No ES lomas Ziemeļīrijas miera procesā var daudz mācīties. Kopš reģiona nemierīgās vēstures vistumšākajām dienām ir panākts nepieredzēts progress sociālajā, ekonomiskajā un jo īpaši politiskajā jomā. Drošības situācija ir uzlabojusies, tiek īstenota publiskās pārvaldes reforma, iebraucēji no ārvalstīm – gan imigranti, gan tūristi – ne tikai veicina reģiona ekonomiku, bet arī sekmē tradicionālās savrupās domāšanas atmešanu; pārrobežu sadarbība pārsniedz cerēto, un varas sadale starp agrākajiem pretiniekiem tiek akceptēta kā “politkorekta”.

1.2.   Tomēr pašapmierinātība šajā posmā būtu pilnīgi nevietā. Šokējošais skats ar “miera sienām”, kas Belfāstā atdala katoļu un protestantu kopienas, ir skumjš, taču reālistisks atgādinājums par joprojām pastāvošajām nopietnajām grūtībām miera procesā, īpaši starpkopienu izlīguma ziņā, un par to, cik daudz vēl ir darāms. Vardarbības, naida, aizdomu, ignorances un neiecietības desmitgades ir radījušas bezprecedenta plaisu starp kopienām Ziemeļīrijā. Kaut gan ļaudis aiz minētajām sienām var dzīvot “pieņemamos” miera apstākļos, viņu mājokļos, ciematos, dievnamos, skolās un sporta objektos šīs “paralēlās dzīves” atspoguļo pārejas posmu ceļā uz savstarpēju cieņu, sapratni un saskaņu, kuras īstenošanai var būt vajadzīgas vairākas paaudzes.

1.3.   ES lomai Ziemeļīrijas miera procesā vēsturē nebija un nav precedenta. Fakts, ka stāsts par ES atbalstu Ziemeļīrijas miera procesam panākumiem ir relatīvi maz izskanējis, liecina par šīs pieejas pareizību. Tas nebija veltīgs mēģinājums iejaukties bezcerīgā situācijā vai nomaskēt problēmas. ES miera veicināšanas metode Ziemeļīrijā bija ievērojamu resursu unikāla ilgtermiņa iesaistīšana, kas tika stratēģiski plānota un īstenota, balstoties uz sociālās partnerības un subsidiaritātes principiem un ikvienā posmā nodrošinot visaptverošas vietējā līmeņa konsultācijas.

1.4.   Apvienojot tiešu un netiešu intervenci, ES veicināja miera procesu, radot politiskus nosacījumus sekmīgam risinājumam un darbojās kā katalizators patiesa miera veidošanai, kuras nodrošināšana pilnā apmērā vēl ir jāīsteno.

1.5.   ES nav tiekusies izcelt savus nopelnus miera procesa panākumu nodrošināšanā. Tomēr vēsture nebūtu pilnīga, ja tajā netiktu atspoguļota ES loma un nozīme, ne tikai tāpēc, ka ES atbalstu saskaņas veicināšanai vajadzētu turpināt nākamo gadu laikā, bet arī tāpēc, ka ES PEACE programmu īstenošanas gaitā gūtā pieredze varētu sekmēt centienus miera un saskaņas veicināšanā citos pasaules reģionos. ES nekad nebūs visas atbildes, taču, kā ir pierādījies attiecībā uz Ziemeļīriju, tai ir līdzekļi un pieredze, lai palīdzētu citiem rast atbildes.

1.6.   Kā pasaules lielākajam “paraugmodelim” miera veidošanā, ES kopā ar tās dalībvalstīm ir īpašās zināšanas, pieredze, daudzveidība, resursi un reputācija, lai veicinātu konfliktu risināšanu un miera veidošanu jebkur pasaulē. Bet tai ir vēl vairāk. Tai ir pienākums to darīt, un miera veicināšana jāiekļauj ES nākotnes stratēģiskās virzības pamatā.

2.   Ieteikumi

2.1.   Ieteikumi ir iedalīti divās atsevišķās grupās. Pirmā ietver tās darbības jomas Ziemeļīrijā un pierobežas teritorijās, kurās būtu jākoncentrē ES atbalsts, lai veicinātu turpmāko izlīguma procesu. Otrā pievēršas ES atbalstam Ziemeļīrijas miera procesam plašākā kontekstā un secinājumiem, kas apkopoti pievienotajā konfliktu risināšanas “instrumentu komplektā”.

2.2.   Ziemeļīrijas konteksts

2.2.1.   Mācības, kas gūtas no Ziemeļīrijas pieredzes, parāda, ka miera veidošana ir stratēģisks un ilgtermiņa process. Tas sākas ar vardarbīgu konfliktu izbeigšanu un pakāpeniski attīstās virzībā uz politisku stabilitāti, mierīgu līdzāspastāvēšanu, izlīgumu un gala rezultātā – uz sociālu saskaņu, ekonomisku labklājību un “kopēju sabiedrību”. Tāpēc ES atbalstam attiecībā uz šo procesu ir ilgtermiņa raksturs, atzīstot sākotnējo posmu trauslo dabu un laiku, kas vajadzīgs, lai panāktu patiesu izlīgumu. Kaut gan ES finansiālā atbalsta apjoms var samazināties un tikt vairāk specializēts, reģionam izejot no konflikta, ES kā partnera nozīmei šajā procesā un tās spējai veidot attiecības ar reģionu citos inovatīvos veidos būtu jāturpina palielināties.

2.3.   1. ieteikums: ES būtu jāturpina ilgtermiņa atbalsts Ziemeļīrijas miera procesam, vairāk koncentrējoties uz:

—	starpkopienu saskaņas veicināšanu tādās jomās kā kultūra, māksla, sports, atpūta, mājokļi un izglītība, kā arī darba vietu radīšana un publisko pakalpojumu sniegšana;

—	atstumtām grupām, darbojoties starpkopienu kapacitātē kā galvenajām saņēmējām, paredzot atbalstu “vienas identitātes” darbībai tikai izņēmuma gadījumos, kad tas ir būtisks priekšnoteikums starpkopienu kapacitātes veidošanai;

—	palīdzēt “nemieru”upuriem no jauna veidot savu dzīvi, tikt galā ar traumām un dalīties pieredzē ar līdzīgām grupām no citām kopienām un citās konfliktu zonās;

—	atbalstīt uz “kopīgu sabiedrību” vērstas iniciatīvas, lai mazinātu nepieciešamību dublēt pakalpojumus mājokļu, veselības, izglītības, atpūtas un sporta objektu jomā;

—	brīvprātīgo un kopienu organizāciju, arodbiedrību un uzņēmēju iekļaušanu visu līmeņu lēmumu pieņemšanas procesos attiecībā uz ES PEACE fondiem;

—	to vietējās partnerības struktūru atjaunošanu, kuras veicināja sociālo partneru un politiķu dialogu PEACE programmas sākotnējos posmos;

—	birokrātijas samazināšanu, īpaši attiecībā uz maza mēroga projektiem lauku un pilsētu kopienās, projektus izvērtējot gan sociālajā, gan ekonomiskajā aspektā.

2.4.   2. ieteikums: Eiropas Komisijas darba grupai Ziemeļīrijas jautājumā jāturpina virzīt, veicināt un atbalstīt radošus un inovatīvus risinājumus, lai sekmētu reģiona attīstību, ārpus PEACE finansējuma, tādās jomās kā pētniecība, zināšanu apmaiņa, izglītība un starptautisku tīklu veicināšana konfliktu risināšanai.

2.5.   Plašākais globālais konteksts

2.6.   ES ir ne tikai pienākums mācīties no Ziemeļīrijas pieredzes, bet arī nodot šīs zināšanas citiem, kuri saskaras ar dažāda līmeņa konfliktu problēmām gan tās robežās, gan to tuvumā vai pārējā pasaulē. Tas ļaus maksimāli palielināt pozitīvo lomu, ko ES var pildīt globālā konfliktu risināšanā.

2.7.   3. ieteikums: jānodrošina būtiskākās pieredzes apmaiņa starp ES iestādēm, dalībvalstu iestādēm un starptautiskajā arēnā. Tā veicināšanai būtu jāizmanto:

—	visaptveroša datubāze par labāko praksi konfliktu risināšanā (EP priekšlikums);

—	programmas PEACE vērtējumu un sekmīgu projektu apkopojums;

—	turpmāka izpēte par ES lomu dažādās jomās (iekšējās, pārrobežu un ārējās konfliktsituācijas).

2.8.   4. ieteikums: to varētu veicināt, izveidojot Eiropas institucionālo mehānismu konfliktu risināšanai Ziemeļīrijā, balstoties uz paveikto darbu konfliktu risināšanā gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Tas būtu detalizēti apspriežams ES mēroga debatēs ar sociālajiem partnerim, ko rosinātu EESK, lai izvērtētu, kā labāk izstrādāt konfliktu risināšanas mehānismu ar Eiropas dimensiju.

2.9.   5. ieteikums: Būtu jāpieņem un jāattīsta turpmākais instrumentu kopums, lai palīdzētu analizēt konfliktu situācijas un vajadzības gadījumā informēt par nepieciešamo ES intervenci. Šis instrumentu komplekts apkopo ES izmantoto instrumentu klāstu, kas var kalpot kā atskaites punkts un darba resurss, tostarp minoritāšu aizsardzība, līdztiesība, kapacitātes veidošana, starpkopienu un pārrobežu sadarbība un sociāli ekonomiskā attīstība citur ES iekšienē, tās robežu tuvumā un ārpus tās teritoriālajām robežām esošās konfliktu zonās.

ES konfliktu risināšanas instrumentu komplekts

Diagnostikas komplekts Sociāli ekonomiskā un politiskā analīze	Atsauces materiāli Pieredze no citurienes (piemēram, konfliktu risināšanas mehānismiem) Programmu/projektu datu bāze Konfliktu risināšanas teoriju apsvērumi	Stratēģiskais redzējums Mērķis (pārnacionāls) ilgtermiņa redzējums apvienojumā ar riska izvērtēšanas pieeju Iegūtās pieredzes izmantošana Zināšanu apguve un attīstība Konflikta stadijas novērtējums Intervences veida noteikšana atkarībā no konflikta stadijas un vietas (ES iekšienē, pie ES robežām vai ārpus tām)
	FINANSIĀLIE INSTRUMENTI	NEFINANSIĀLIE INSTRUMENTI
Lielie instrumenti (makro līmenis)	ES finansēti tīkli, kas vērsti uz konfliktu pārveidošanu ES iestādes, politikas, iespējas ES koncepcijas, metodoloģija, piemēri	Eiropeizācija (valstu līmenī) – ES normas, vērtības, institūcijas, procedūras (tostarp sociālo partneru līdzdalība) Neitrāla telpa, lai atvieglotu dialogu/veidotu vienprātību Vienāda pieeja, lai radītu uzticību ES miera veidošanas modelis – vadīšana ar piemēru Cieša partnerība – ar lielākajiem donoriem
Sviras un uzgriežņatslēgas (vidējais līmenis)	Pielāgotas ES PEACE programmas Struktūrfondi. Novirzīti, lai būtu vērsti uz konfliktu risināšanu (kas definēta ar atbilstošiem “rakstur-pazīmju” kritērijiem) Divpusējā/pārrobežu sadarbība Vienošanās un iniciatīvas Sociālās partnerības modelis Programmas līmeņa novērtējums	Darba grupa, lai savāktu vietējo informāciju un noteiktu iespējas /sadarbības jomas un rosinātu piedalīšanos ES līmeņa programmās Partnerības pieeja, strādājot ar vietējiem politiķiem Vietējā apspriešana, kas rada atbildību par programmas izstrādi un attīstību Vietējo institūciju iesaistīšana Šķēršļu likvidēšana, izmantojot ES politikas
Smalkās skaņošanas ierīces (mikro līmenis)	Vietējie starpnieki, lai piekļūtu tuvāk plašām masām Globālās dotācijas, lai nodrošinātu vietējo jutīgumu un sasniegtu pareizo mērķi Nosacījuma finansējums, lai veicinātu visla-bāko praksi Uzraudzība pastāvīgas mācīšanās nodro-šināšanai Atbalsts spēju attīstībai un sadarbībai “Augšupējā” pārrobežu sadarbība ekonomikas, sociālajā un kultūras jomā Pašnovērtējums	Eiropeizācija (vietējā līmenī) – sociālo partneru līdzdalība, iedzīvotāju iesaistīšana, sabiedrības līdzdalība, Eiropas Komisijas ierēdņu norīkošana Panākumu atzīmēšana Informētības veicināšana, izmantojot presi un publicitāti

3.   Ievads

3.1.   Šī atzinuma mērķis ir iepazīstināt ar relatīvi maz izskanējušo stāstu par ES atbalsta Ziemeļīrijas miera procesam panākumiem, veicināt Eiropas pilsoniskās sabiedrības izpratni par Ziemeļīrijas pieredzi un izstrādāt “instrumentu komplektu” no tām metodēm, ko ES izmantoja miera un izlīguma veicināšanai, lai vajadzības gadījumā tās pielietotu citās konfliktu zonās.

3.2.   Atzinumā uzmanība pievērsta galvenokārt ES atbalstam miera procesam, izmantojot ES PEACE programmas, Starptautisko Īrijas fondu (SĪF) un INTERREG. Tajā analizēts, kā šie fondi tika veidoti, kādi mehānismi izmantoti, un kāda ietekme tiem bijusi uz reģiona sociālo, ekonomisko un politisko dzīvi, pievēršot īpašu uzmanību ES atbalstam pilsoniskajai sabiedrībai (uzņēmējiem, arodbiedrībām, brīvprātīgo sektoram).

3.3.   Atzinums pievēršas arī ES sniegtajām plašajām iespējām Lielbritānijas un Īrijas politiskajai, diplomātiskajai un administratīvajai sadarbībai, kā arī tam, kādā mērā “Eiropas miera veidošanas modelis” izmantots kā orientieris, lai panāktu pozitīvas pārmaiņas Ziemeļīrijā.

4.   Metode

4.1.   Notika četras darba sanāksmes, tostarp Konsultatīvā konference 2008. gada aprīlī Ziemeļīrijā. Konference apkopoja informāciju no ieinteresētajām pusēm un ekspertiem, izmantojot aptaujas un e-konsultācijas, lai sniegtu secinājumus, balstoties uz tiešu ES programmu un politiku pieredzi. Turklāt apakškomitejas locekļi piedalījās izpētes braucienā un apmeklēja ES finansētus projektus Belfāstā.

4.2.   Konference noritēja vienlaicīgi ar notikumiem, kas iezīmē nozīmīgu politisko progresu Ziemeļīrijā, un to apmeklēja premjerministrs un premjerministra pirmais vietnieks, Īrijas valsts ministrs un augsta līmeņa ES pārstāvji, kuri bija iesaistīti programmas PEACE izstrādē.

4.3.   Viens no galvenajiem elementiem šajā atzinumā ir auglīgā sadarbība starp trim EESK darba grupām, to ekspertiem un apakškomitejas locekļiem no Francijas, Spānijas, Itālijas, Īrijas un Apvienotās Karalistes, ar Eiropas Parlamentu (de Brún ziņojums) un ar Eiropas Komisiju.

5.   Vispārēja informācija

5.1.   Ģeogrāfija/ekonomika

5.1.1.   Ziemeļīrija atrodas Īrijas salas ziemeļaustrumu daļā. Tā aizņem 5 500 kvadrātjūdžu lielu teritoriju (skatīt pievienoto karti), un tās iedzīvotāju skaits atbilstoši pēdējai tautas skaitīšanai (2001. gadā) ir 1 685 000, no kuriem 53,1 % no iedzīvotājiem ir protestanti, 43,8 % – katoļi, 0,4 % – “citi” un 2,7 % – bez reliģiskās piederības. Iedzīvotāji ir vieni no jaunākajiem Eiropā ar vairāk kā 40 % jaunākiem par 29 gadiem. Lai gan līdz šim iedzīvotāju skaits sakarā ar migrāciju no šī reģiona ir bijis statisks, paredzams, ka līdz 2011. gadam tas pārsniegs 1,8 miljonu atzīmi.

5.1.2.   Ekonomikā notiek evolūcija no tradicionālās ražošanas (kuģu būvniecība, tekstilrūpniecība) uz pakalpojumiem un pārorientācija ārējās perspektīvas virzienā. Kopš 2004.–2005. gada bruto pievienotā vērtība (BPV) pieauga par 3,5 % (reālā izteiksmē), kas ir tikai nedaudz zem Apvienotās Karalistes vidējā rādītāja un krietni zem Īrijas IKP pieauguma līdz 10 % IKP gadā “ķeltu tīģera” gados. BPV uz vienu iedzīvotāju izteiksmē sasniedz apmēram 80 % no Apvienotās Karalistes vidējā līmeņa; bezdarbs ir samazinājies līdz 3,6 %, kas ir krietni mazāk par maksimumu 17,2 % 1986. gadā. Tomēr zem šīs statistikas slēpjas vairākas nopietnas problēmas, tostarp augstais ekonomiskās pasivitātes līmenis, kas sasniedz 26,9 % un ir augstākais no visiem Apvienotās Karalistes reģioniem, un ievērojamā atkarība no publiskā finansējuma gan publiskajā, gan privātajā sektorā, kura slāpē uzņēmējdarbības garu (publiskais finansējums veido 62 % no BPV).

5.2.   Nesenais vēsturiskais/politiskais fons

5.2.1.   Kā Apvienotās Karalistes reģions Ziemeļīrija izveidojās pēc “Īrijas valdības akta”, kas 1921. gadā izraisīja Īrijas ziemeļu un dienvidu daļas norobežošanu. Tas Īrijas salā radīja robežreģionu un iezīmēja sākumu procesam, ko raksturoja sociāla, ekonomiska un politiska savrupība. Šis dalījums turpmāk bija avots strīdiem starp Ziemeļīrijas nacionālistiem (galvenokārt katoļiem) un unionistiem (galvenokārt protestantiem). Kopumā pirmie tiecas panākt apvienotu Īriju, kamēr otrie vēlas, lai Ziemeļīrija paliktu Apvienotās Karalistes sastāvā.

5.2.2.   1921. gadā 60 % iedzīvotāju bija protestanti un 40 % katoļi. Vairākumā esošajai unionistu kopienai vairāk kā pusgadsimtu piederēja vara. 1960. gadu beigās cīnītāji par pilsoņtiesībām izgāja ielās, pieprasot izbeigt diskrimināciju. Sekoja vardarbīgas sadursmes un dumpji, ko daudzi uzskata par sākumu Ziemeļīrijas “nemieriem”. “Nemieru kulminācijā” 1972. gadā atlaida Ziemeļīrijas parlamentu, un ieviesa tiešo pārvaldi no Londonas.

5.2.3.   Turpmākajās desmitgadēs notika daudzi mēģinājumi stabilizēt stāvokli, tostarp samierināšanas iniciatīvas, ko rosināja galvenokārt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tostarp arodbiedrības. Tomēr šajā laikposmā notika drausmīga vardarbība, kura 35 gados paņēmusi vairāk kā 3 500 cilvēku dzīvības, un vēl daudzi tūkstoši tika fiziski un garīgi sakropļoti uz mūžu.

5.2.4.   Pamieri 1994. gadā iezīmēja ceļu sarunām starp politiskajām partijām. 1998. gadā tika noslēgts Lielās piektdienas/Belfāstas nolīgums, kas ar pārliecinošu vairākumu tika atbalstīts atsevišķos referendumos abpus robežai starp ziemeļiem un dienvidiem. Nākamajā gadā tika izveidota Ziemeļīrijas izpildinstitūcija un Ziemeļīrijas asambleja, kā arī vairākas ziemeļu/dienvidu institūcijas, un tūkstošgades pēdējās nedēļās tika atjaunota pilnvaru nodošana.

5.2.5.   2002. gadā Asamblejas darbība tika apturēta, un tikai 2007. gada maijā tika atjaunota izpildinstitūcija ar dalītu varu DUP (unionistu partijas) un Sinn Fein (republikāņu partijas) vadībā. Reģions patlaban piedzīvo visilgāko politiskās stabilitātes periodu gandrīz četru desmitgažu laikā.

5.3.   ES iesaiste miera procesā

5.3.1.   Apvienotā Karaliste un Īrija pievienojās Eiropas Savienībai 1973. gadā “nemieru” kulminācijas laikā, un Ziemeļīrijai noteica “īpašu statusu”, piešķirot “pirmā mērķa statusu”, lai gan tas ekonomiskā ziņā ne vienmēr atbilda attiecīgajām prasībām. Tas nozīmēja papildu finansējumu ekonomiskajai un sociālajai attīstībai. Tas bija paredzēts kā papildinājums Apvienotās Karalistes valdības finansējumam, taču daudzi uzskatīja, ka to izmanto publiskā finansējuma prasību apmierināšanai.

5.3.2.   Pirmajās tiešajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās 1979. gadā no Ziemeļīrijas ievēlēja trīs deputātus (Ian Paisley, John Hume un John Taylor). EP 1984. gadā publicēja “ Haagerup ziņojumu ” par stāvokli Ziemeļīrijā, un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Lorenzo Natali atbildēja ar solījumu “ar labvēlīgu attieksmi izvērtēt priekšlikumu par integrētu plānu Ziemeļīrijai un pierobežas teritorijām”. Tomēr viņš uzsvēra, ka vajadzīga piekrišana no Apvienotās Karalistes un Īrijas valdības puses.

5.3.3.   Apvienotās Karalistes un Īrijas valdības 1986. gadā izveidoja Starptautisko Īrijas fondu, lai “veicinātu sociālo un ekonomisko attīstību un rosinātu izlīgumu starp nacionālistiem un unionistiem Īrijas salā”. ES līdz ar ASV, Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi ir viena no galvenajiem fonda donoriem, piešķirot 849 milj. EUR un atbalstot vairāk nekā 5 700 projektu Ziemeļīrijā un Īrijas pierobežas teritorijās vairāk nekā 20 gadu laikā. Līdz 2013. gadam ES kopējais finansējums SĪF sasniegs 349 milj. EUR.

5.3.4.   Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Jacques Delors vizīte Ziemeļīrijā 1992. gadā un konsultācijas ar vietējiem pārstāvjiem deva jaunu impulsu viņa centieniem veicināt mieru šajā reģionā. Tajā pašā gadā līdz ar Eiropas vienotā tirgus izveidošanu salā tika likvidēti ekonomiskie šķēršļi tirdzniecībai starp ziemeļiem un dienvidiem, paverot nozīmīgas iespējas pārrobežu tirdzniecībai un uzņēmējdarbībai.

5.3.5.   1994. gadā, uzreiz pēc paramilitārajiem pamieriem, Delors tikās ar trim Eiropas Parlamenta deputātiem no Ziemeļīrijas (šoreiz Ian Paisley, John Hume un Jim Nicholson), un paziņoja par plāniem saistībā ar jaunu nozīmīgu ES paketi. Viņš izveidoja darba grupu un pēc plašām vietējā līmeņa konsultācijām ES samitā 1994. gadā, tikai dažas nedēļas pirms Delors prezidenta termiņa beigām, tika panākta vienošanās par priekšlikumu piešķirt 300 miljonus EUR trīsgadu programmai PEACE. To pagarināja vēl uz diviem gadiem, piešķirot papildu ES finansējumu 204 milj. EUR apmērā.

5.3.6.   Tā kļuva par pirmo Īpašā atbalsta programmu mieram un saskaņai Ziemeļīrijā un Īrijas pierobežas teritorijās jeb PEACE I . Programmas plašā apspriešana ietvēra arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 1995. gadā sagatavoto atzinumu (1), kurā atzinīgi novērtēta šī iniciatīva un uzsvērta ilgtermiņa pieejas, kā arī elastīguma nepieciešamība finansējuma piešķiršanā.

5.3.7.    PEACE I 2000. gadā sekoja PEACE II , par kuru vienojās jaunās Ziemeļīrijas izpildinstitūcijas puses, ar ES finansējumu 531 milj. EUR apmērā. 2005.–2006. gadā to papildināja ar ES finansējumu 78 milj. EUR apmērā. EESK izstrādāja otru atzinumu (ziņotājs – Simpson kgs) par PEACE II finansējumu, aicinot to vairāk orientēt uz saskaņas veicināšanas projektiem un ar viesstrādniekiem saistītu problēmu risināšanu. 2007. gadā sāka darboties PEACE III laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam ar ES finansējumu 225 miljonu EUR apmērā. Minētajām programmām ES ir piešķīrusi kopsummā 1,338 miljardu EUR.

5.3.8.   Pēc pilnvaru nodošanas 2007. gada maijā Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Jose Manuel Barroso izveidoja jaunu darba grupu, ko vadīja reģionālās politikas komisāre Danuta Hübner , lai izvērtētu ES un Ziemeļīrijas turpmāko sadarbību. Darba grupas ziņojumā, kas publicēts 2008. gada aprīlī, ierosināti dažādi veidi, kā veicināt reģiona iesaisti ES politikās, un atzīmēta Ziemeļīrijas iestāžu interese attiecībā uz to, lai veicinātu Eiropas institucionālā konfliktu risināšanas mehānisma attīstību, sekmējot pētniecību, konsultācijas un pieredzes apmaiņu.

6.   ES iesaistes ietekme

6.1.   ES iesaiste miera procesā ir notikusi dažādos veidos, sākot ar augsta līmeņa politisko atbalstu līdz finansiālai intervencei vietējā līmenī. Šī darbība visintensīvāk izpaudās 1990. gados, atbalstot politisko progresu, kas panākts pamieru un Lielās piektdienas/Belfāstas nolīguma rezultātā; šis atbalsts turpinās arī patlaban ar Eiropas Komisijas darba grupas līdzdalību, pievēršoties jaunām sadarbības jomām, PEACE III, SĪF un INTERREG.

6.2.   ES finansējums miera veicināšanai ir bijusi būtisks ES atbalsta elements miera procesam. Tomēr nefinansiālajiem faktoriem, kas automātiski tiek pārmantoti līdz ar dalību ES, ir nozīmīga ietekme uz pozitīvām pārmaiņām. Eiropas “ietekmes joma” var tikt iedalīta divās atsevišķās, tomēr daļēji sakrītošās grupās, ko var raksturot kā finansiālos un nefinansiālos faktorus.

6.3.   Nefinansiālie faktori

6.3.1.   Pēc pievienošanās ES nodrošināja “neitrālu telpu” dialoga veicināšanai starp britu un īru politiķiem, sniedzot jaunas iespējas regulāram dialogam neitrālā teritorijā. Tas bija visnotaļ noderīgi arī Ziemeļīrijas parlamentāriešiem, un labākais dialoga piemērs bija Paisley, Hume, Nicholson un Delors tikšanās 1994. gadā, kas vainagojās ar pirmo PEACE programmu; šo tikšanos Paisley vēlāk raksturoja to kā vienu no visproduktīvākajām savā karjerā. Arī pārrobežu sadarbība starp Apvienotās Karalistes un Īrijas amatpersonām ikdienas jautājumos sekmēja administrāciju ciešākus kontaktus un pozitīvi ietekmēja miera procesu.

6.3.2.   Šī “neitrālā telpa” ieguva vēl lielāku vērtību, īstenojot ES atbalstu miera procesam vietējā līmenī. Pilsoniskās sabiedrības iesaisti, līdzdalību un pilnvarošanu veicināja iestāžu un amatpersonu darbība, nodrošinot vienlīdzīgu un iekļaujošu pieeju.

6.3.3.   Vēl viens svarīgs nefinansiāls elements bija iespēja Apvienotās Karalistes un Īrijas lēmumu pieņēmējiem gūt pieredzi no vienprātības veidošanas stila ES likumdošanā. Padomes sarunās dalībvalstis izmantoja jaunu daudzpusēja dialoga, saskaņošanas un kompromisu stilu, kas bija noderīgs instruments vietējā līmeņa politiskās sarunās.

6.3.4.   Arī Eiropas vienotā tirgus spēkā stāšanās 1992. gadā radīja ievērojamu nefinansiālu ietekmi uz miera procesu. Administratīvo šķēršļu likvidēšana pārrobežu tirdzniecībai veicināja aktīvāku sadarbību starp uzņēmumiem abpus robežai un sekmēja ilgtermiņa pārrobežu sadarbību starp arodbiedrībām. Tomēr robežkontrole turpināja kavēt virzību uz progresu ekonomiskās un sociālās sadarbības jomā.

6.3.5.   Vēl viens nefinansiāls faktors, kaut gan ar ierobežotu ietekmi, bija Eiropas miera veidošanas modeļa kā parauga, no kura vadīties reģioniem, izmantošana. Kad Ziemeļīrija pievienojās ES, daudzi cerēja, ka stabilizējošā ietekme no pievienošanās ES būs gandrīz tūlītēja. Tomēr plaisa starp kopienām bija tiktāl nostiprinājusies, ka bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai Eiropas modelis varētu ietekmēt procesu.

6.3.6.   Pat tagad, pēc 35 dalības gadiem ES, Belfāstā joprojām pastāv “miera sienas”, kas atdala katoļu un protestantu kopienas. Vairums bērnu apmeklē “atsevišķas” skolas, un 90 % cilvēku dzīvo “atsevišķās” kopienās.

6.4.   Finansiālā ietekme

6.4.1.   Programmas PEACE I ietekme uz miera procesu bija nozīmīga, jo šī programma bija unikāla un novatoriska, kas nelīdzinās nekam, ko ES jebkad agrāk mēģinājusi īstenot. Ieguldījums 500 miljonu EUR apmērā no 1995. līdz 1999. gadam atbalsta programmā mieram un izlīgšanai bija vislielākais palīdzības apjoms, kas paredzēts konkrētajam mērķim. Tas veidoja 73 % no kopējā ieguldījuma, savukārt pārējo daļu sedza abu valstu iestādes un nevalstiskais sektors.

6.4.2.   Nozīmīgs programmas PEACE I faktors, kas veicināja tās pozitīvo ietekmi, bija plašais konsultāciju process, ko ņēma vērā, izstrādājot programmu. Organizētā pilsoniskā sabiedrība, tostarp NVO, arodbiedrības un uzņēmumi jutās līdzdalīgi, jo to ieguldījums tika atzīts. Arī Ziemeļīrijas EP deputāti bija tieši iesaistīti. PEACE I guva plašu publicitāti un tādēļ sasniedza savu mērķauditoriju. Šī “atzīšana” ir spēkā arī šobrīd. Statistika liecina, ka gandrīz puse no iedzīvotājiem ir guvuši labumu no PEACE programmām.

6.4.3.   Vēl viens PEACE panākumu faktors bija tās novatoriskie finansēšanas mehānismi. Finansēšanas starpniecības institūcijas bija asprātīgs līdzeklis, lai nodotu atbildību vietējam līmenim un vienlaikus veicinātu kapacitātes attīstību. Rajonu partnerības, vietējā līmenī iesaistot uzņēmēju, lauksaimnieku, brīvprātīgo darbības un kopienu sektoru pārstāvjus un vēlētus vietējo pašvaldību locekļus, vispirms tika izveidotas Ziemeļīrijā. Šī partnerības pieeja lēmumu pieņemšanai tiek uztverta vienlīdz kā miera veidošanas procesa un pašas finansēšanas sastāvdaļa.

6.4.4.   Ir plaši atzīts, ka šī “augšupējā” pieeja nozīmēja, ka finansējums bija pieejamāks “tiem, kas ir atstumti no vietējās ekonomiskās un sociālās dzīves”. Jo īpaši tā bija mērķorientēta uz grupām, kuras līdz šim saņēmušas maz atbalsta vai nebija to saņēmušas nemaz, piemēram, upuri un bijušie ieslodzītie, un palielināja finansējumu citām grupām, ieskaitot starpkopienu un pārrobežu organizācijas, sieviešu un jauniešu grupas.

6.4.5.   Šo programmu finansiālā ietekme bija lielāka kā jebkuram iepriekšējam ES finansējumam, jo tas bija garantēts kā “papildu”. Tas padarīja to vērtīgāku un redzamāku, jo tas bija “papildus” valsts finansējumam reģionam. Nereti tiek apgalvots, ka tā nebija attiecībā uz citām ES struktūrfondu programmām.

6.4.6.   Ietekme bija arī akcentu maiņai starp programmām. Ja no programmas PEACE I finansējuma lielākā daļa bija piešķirta “sociālajai iekļaušanai”, tad no programmas PEACE II vairāk saņēma “ekonomikas atjaunošana”. Programmā PEACE III kā galvenais mērķis tika izvirzīts “izlīgums”, ko atzina kā labāko līdzekli, lai risinātu plaisas starp kopienām problēmu.

6.4.7.   Arī atbildība par PEACE II/III pārgāja jaunizveidotās Īpašās ES programmu struktūrvienības ( SEUPB ) kompetencē. Tās darbību atbalsta monitoringa komitejas, kas pārstāv publiskā sektora, arodbiedrību un privātā sektora intereses Ziemeļīrijā un pierobežas reģionos. Ja daži apgalvo, ka šo izmaiņu ietekme ir bijusi vietējā līmeņa iesaistīšanas samazināšana, citi tajās saskata vērtīgu iespēju vērsties tikai vienā iestādē attiecībā uz visiem ES programmas PEACE un pārrobežu finansējuma aspektiem.

6.4.8.   SĪF ietekme uz miera procesu arī ir bijusi ļoti nozīmīga ne tikai finansēto projektu, bet arī tā sastāva ziņā. SĪF pulcē pārstāvjus no tā donorvalstīm, un šī sadarbība, jo īpaši starp ES un ASV, ir visnotaļ unikāla un varētu būt vērtīgs labas prakses piemērs citās konflikta zonās.

6.4.9.   Savukārt INTERREG darbojas visā ES, un tā īpašā ietekme Īrijas salā ir ļoti nozīmīgs ieguldījums miera procesa veicināšanā. Darbojoties ar PEACE programmu pārrobežu elementiem, INTERREG sniedza ieguldījumu pārrobežu infrastruktūrā, kā arī sociāli ekonomiskās programmās, palīdzot rosināt savrupi dzīvojošās kopienas strādāt kopā.

6.4.10.   Citām ES iniciatīvām, piemēram, URBAN, EQUAL un LEADER , ir bijusi mazāk tieša, bet arī nozīmīga ietekme uz Ziemeļīrijas miera procesu, un tā turpinās joprojām.

6.5.   Ietekme uz pārrobežu sadarbību

6.5.1.   Pēc salas sadalīšanas 1921. gadā abas jurisdikcijas attīstījās atsevišķi un savrup. Šīs savrupības ietekme bija acīmredzama pirms “nemieriem”, un tā saasinājās 35 vardarbības gados. Pārrobežu mijiedarbība briesmu un grūtību dēļ bija ierobežota, un pārrobežu tirdzniecība bija viszemākā, salīdzinājumā ar jebkuru no ES iekšējām robežām.

6.5.2.   ES politikas stimulēja un sekmēja pārrobežas sadarbības paradigmas izmaiņas. To veicināja fakts, ka gan Īrija, gan Apvienotā Karaliste bija Eiropas Kopienas dalībvalstis. Ekonomiskajā jomā īpaša nozīme bija vienotā tirgus izveidošanas “lejupējai” ietekmei, savukārt sociālajā un kultūras jomā programmas PEACE I“augšupējā” ietekme, iekļaujot sešus dienvidu pierobežas apgabalus, bija katalizators agrāk neiedomājamai pārrobežu mijiedarbībai.

6.5.3.   Kopējo mērķu skaitā bija uzņēmējdarbības attīstība, sociālā mijiedarbība un ciešāka sadarbība starp attiecīgajām valdībām. Stūrakmens Lielās piektdienas/Belfāstas nolīguma īstenošanā bija Ziemeļu/dienvidu Ministru padomes un pārrobežu institūciju izveidošana. ES šīm kopīgi finansētajām institūcijām nav precedenta. Arī ideja par “salas ekonomiku” no radikālas koncepcijas ir pārveidojusies par vispāratzītu, lietderīgu un izdevīgu.

6.5.4.   Šajā pieaugošajā pārrobežu sadarbībā iekļāva sociālos partnerus, kas to bieži arī vadīja. To novatoriskais darbs šajā jomā nodrošināja, ka vadītāji un lēmumu pieņēmēji ziemeļos un dienvidos darbojās kopā, lai uzlabotu pārrobežu sapratni, atzinību un uzticēšanos. No tā izrietošā sadarbība “plecu pie pleca” notiek daudzās dažādās jomās, bet pašlaik visredzamākā ir ekonomikas, kā arī veselības un izglītības jomā.

6.5.5.   Kā vienu no daudzajiem pozitīvajiem rezultātiem var minēt Tirdzniecības un uzņēmējdarbības attīstības programmu starp divām uzņēmumu grupām ziemeļos un dienvidos ( CBI-IBEC ), ar SĪF, PEACE un INTERREG finansējumu, iesaistot vairāk nekā 300 pircēju/piegādātāju forumus. Šajā laikposmā (1991.–1997. gads) tirdzniecības apjoms divkāršojās līdz 2 miljardiem sterliņu mārciņu.

6.5.6.   Ļoti svarīga nozīme ir arī darbam, ko veica arodbiedrību kustība, lai veicinātu labākas pārrobežu un starpkopienu attiecības. Īrijas arodbiedrību kongress ( ICTU ) ir visas Īrijas organizācija, kura “nemieru” laikā nenogurstoši strādāja, lai veicinātu labākas starpkopienu attiecības. Kongress nepieprasīja finansējumu savam darbam, taču dažas ar arodbiedrībām saistītas organizācijas saņēma ES atbalstu.

6.5.7.   Tā kā tikai seši dienvidu pierobežu apgabali varēja gūt tiešu labumu no programmas PEACE fondiem, daži tomēr uzskata, ka pieejamība bija ierobežota, jo īpaši uzņēmējdarbības attīstībai laikā, kad lielākā daļa no potenciāla bija ārpus atbilstošās teritorijas.

6.5.8.   Pārrobežu sadarbība izvirzījās pilnīgi jaunā un ievērojami plašākā un nozīmīgākā līmenī. Kad vairums fizisko, fiskālo, tehnisko un drošības šķēršļu bija likvidēti, ļaujot sasniegt iepriekš nepieredzētus pārrobežu tirdzniecības, mijiedarbības un sadarbības apjomus, izvirzījās izdevums pievērsties palikušajiem ilglaicīgajiem kultūras un sociālajiem šķēršļiem.

6.5.9.   Izšķirīga nozīme ir tam, ka ES izmantotās metodes, lai veicinātu mieru un izlīgumu ekonomiskajā un sociālajā līmenī un starpkopienu attiecībās, sniedz unikālu, labi izstrādātu un arvien vairāk pārbaudītu reģionālu modeli ES īpašās filozofijas, pieredzes un metodoloģijas izmantošanai.

6.6.   Ietekme uz ekonomisko attīstību

6.6.1.   Veicinot miera procesu, ES sekmēja ekonomiskās attīstības izaugsmi Ziemeļīrijā un Īrijas pierobežas teritorijās. Vairākos ex post novērtējumos PEACE I un II ietekme uz ekonomikas attīstību ir atzīta kā ļoti nozīmīga. Galvenā netiešā ietekme ir tā, ka ES atbalsts politiskajam progresam un miera veidošanai ir sekmējis straujāku sociālo un ekonomisko attīstību.

6.6.2.   Programmas PEACE, SĪF un INTERREG kopumā ir sekmējušas ilgtspējīgu attīstību, vides un infrastruktūras uzlabojumus, īpaši konfliktu skartajās zonās; tās ir veicinājušas attīstību un uzņēmējdarbības kapacitāti sociāli atstumtās grupās un kopienās, kā arī devušas ieguldījumu pārrobežu tirdzniecības straujākā izaugsmē pēdējo desmitgažu laikā.

6.6.3.   Attiecībā uz ietekmes kvalitāti, kopumā var uzskatīt, ka minētās programmas ir būtiski sekmējušas mierīgas un stabilas sabiedrības veidošanu. Lielā mērā tas ir panākts, kopienās un brīvprātīgo darbības sektoros attīstot kapacitāti, lai atbalstītu izlīguma procesu.

6.6.4.   “Sociālā partnerība” ir viens no galvenajiem pīlāriem ES darbībā, un ES raksturīgā pieeja miera un izlīguma veicināšanai palīdz rosināt un sekmēt jaunus veidus ekonomisko un politisko interešu savstarpējai mijiedarbībai, sniedzot labumu sabiedrībai kopumā.

6.6.5.   ES ieguldījums ir palīdzējis attīstīt stratēģisko redzējumu ekonomikai pēckonflikta situācijas apstākļos. Turpmākajā virzībā reģionam ir daudz jaunu un interesantu iespēju, tostarp ciešāka sadarbība ar ES tādās jomās kā pētniecība, inovācija un zināšanu apmaiņa, kā to iesaka jaunā Eiropas Komisijas darba grupa, un uzņēmējdarbības attīstība euro zonas kontekstā.

6.7.   Ietekme uz sociālo iekļaušanu

6.7.1.   Sociālā iekļaušana ir fundamentāls un visaptverošs elements ES miera veicināšanas pieejā, un izpēte apstiprina, ka programma PEACE sniedza atbalstu arī tādām grupām, kas iepriekš nebija ņemtas vērā vai arī bija saņēmušas tikai minimālu atbalstu. Tā atbalstīja etnisko minoritāšu integrāciju, uzticēšanās un kapacitātes veicināšanu, pilsoniskās sabiedrības izpausmes iespējas un iesaistīja iepriekš atstumtās grupas.

6.7.2.   Iesaistot projekta īstenošanā vairāk nekā pusi iedzīvotāju, programma PEACE tuvināja ES iedzīvotājiem, panākot “bezprecedenta masu līdzdalību”. Kā mērķgrupa tika izvirzīti brīvprātīgā darba veicēji savās kopienās, kas tika pilnvaroti un atbalstīti. Šāda atzīšana bija vērtīgs uzticēšanās veicināšanas mehānisms.

6.7.3.   Tika izmantotas inovatīvas finansēšanas metodes, piemēram, finansēšanas starpniecības institūcijas un rajonu partnerības, kas kļuva par vietējās stratēģijas partnerībām, lai sasniegtu masas un panāktu to, ko nepanāca daudzas citas iniciatīvas. Finansiālu lēmumu pieņemšanas nodošana vietējām organizācijām veicināja kapacitāti un nodrošināja masu iesaisti programmu izstrādāšanā un īstenošanā.

6.7.4.   ES pieejas īpaša iezīme bija Eiropas sociālās partnerības modeļa izmantošana PEACE programmās. Notika konsultēšanās ar uzņēmēju, arodbiedrību un brīvprātīgās darbības sektora, kā arī “citu interešu” grupu pārstāvjiem. Kaut gan šis princips ir palicis kā centrālais elements, daudzas sākotnējās partnerības struktūras nav saglabājušās. Tas ir iemesls bažām, jo sociālo partneru sadarbība ar politiķiem lēmumu pieņemšanā bija miera procesa neatņemama sastāvdaļa.

6.7.5.   Ir atzīts, ka daudzi cilvēki vissašķeltākajās un atstumtākajās grupās ir guvuši labumu ES programmu PEACE, INTERREG un SĪF finansējuma rezultātā, un konsultācijas liecina par augstu novērtējumu ES lomai šajā procesā.

6.8.   Ietekme uz mieru un izlīgumu

6.8.1.   Miera veidošanas aspektā ES intervence ir sekmējusi miera procesu un uzturējusi virzību uz politisko stabilitāti. Tā arī sniedza kopienām vietējās līdzdalības apziņu politiskas nenoteiktības laikos. EESK konsultācijās ar ieinteresētajām pusēm gūtā pieredze pārliecinoši pierāda secinājumu, ka ES un tās finansējuma programmas palīdzēja izveidot mieru, kas tagad valda.

6.8.2.   Attiecībā uz starpkopienu izlīguma ilgtermiņa procesu ir daudzi piemēri, kas liecina par “augšupējo” kontaktu un sadarbības pozitīvo ietekmi vietējā līmenī starpkopienu un pārrobežu aspektā. PEACE programmas un SĪF deva nozīmīgu ieguldījumu, veicinot dažādu sabiedrības grupu savstarpējo tuvināšanos. Kaut gan noteiktās jomās šie kontakti ir sekmējuši labāku savstarpējo sapratni un uzticēšanos, panāktā ietekme vēl nav pietiekama, lai novērstu aizdomas un neuzticēšanos citās jomās.

6.8.3.   Tāpēc ir izteikts vispārējs atbalsts lēmumam pielāgot ES finansējuma programmas, pastiprināti pievēršoties starpkopienu saskaņas veicināšanai. Tam būtu jāsekmē, lai tie, kuri kopienās dzīvo aiz sienām, būtu pietiekami droši par sevi pašiem, justos komfortabli attiecībās ar citiem un, jo īpaši, justos droši, arī dzīvojot bez sienām, kas tos atdala. Taču tam jābūt viņu lēmumam. Atbalsts uzticēšanās veicināšanai “vienas identitātes” teritorijās ir atzīts kā līdzeklis, lai to panāktu. Tomēr tam var būt trūkumi, jo tādējādi var veicināt separātismu, palīdzot grupām orientēties pašām uz sevi. Tā kā daži ir sagatavoti finansējuma izmantošanai labāk nekā citi, tas var arī veicināt nevienlīdzīgas attieksmes apziņu dažādās sabiedrības grupās.

6.8.4.   Tomēr arī progress virzībā uz “kopīgu sabiedrību” ir bijis ierobežots. Kādā nesenā ziņojumā konstatētas augstas segregācijas izmaksas, galvenokārt sakarā ar pakalpojumu dublēšanos, lai apkalpotu atsevišķi dzīvojošās katoļu un protestantu kopienas. Publisko pakalpojumu segregācija, pielāgojoties kopienu bailēm un nedrošībai, palielina slogu publiskajiem fondiem mājokļu, veselības, atpūtas un sporta objektu jomā. Attiecībā uz izglītības jomu, tikai 6 % bērnu apmeklē skolas ar patiesi integrētu katoļu/protestantu ievirzi.

6.8.5.   Stabilitāte un labklājība ir savstarpēji veicinoši faktori, un ES finansējuma programmas ir palīdzējušas risināt sociālās un ekonomiskās problēmas, kuras veicināja konfliktus. Tomēr ES nav iespējas atrisināt konflikta dziļākos politiskas vai konstitucionālas dabas cēloņus. Tā var tikai veicināt šo virzību un būt par piemēru, kam sekot.

---

(1)  EESK atzinums par Paziņojumu dalībvalstīm par pamatnostādnēm attiecībā uz Īpašā atbalsta programmu mieram un saskaņai Ziemeļīrijā un Īrijas pierobežas teritorijās, COM(1995) 279 galīgā redakcija, OV C 155, 21.6.1995, un OV C 236, 11.9.1995.

---