9.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 204/70

1.1.

EESK pauž nožēlu, ka, neskatoties uz direktīvas ievadā minēto, tā nav saņēmusi pieprasījumu izstrādāt atzinumu par ierosināto direktīvu “Sankcijas pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu piederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli”. Lai arī direktīvā analizētā joma nepieder tām jomām, par kurām obligāti jākonsultējas ar EESK, tā uzskata, ka tamlīdzīgos gadījumos nepieciešams konsultēties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ko pārstāv tāda iestāde kā EESK, jo šādi jautājumi attiecas uz tādu nozīmīgu jomu regulēšanu, kuras ir saistītas ne tikai ar brīvības, drošības un tiesiskuma aspektiem, bet ietekmē arī nodarbinātību un sociālo politiku.

1.2.

EESK nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par minēto direktīvas priekšlikumu. Komiteja uzskata, ka organizētai pilsoniskajai sabiedrībai — it īpaši sociālajiem partneriem — ir ļoti nozīmīga loma Eiropas Komisijas ierosinātās direktīvas, ar ko nosaka sankcijas darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu piederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli, izstrādāšanā un īstenošanā.

1.3.

Komiteja savos līdzšinējos atzinumos (1) ir uzsvērusi nepieciešamību īstenot saskaņotus pasākumus, lai radītu labvēlīgus apstākļus legālajai imigrācijai, kā arī novērstu “nelikumīgās” imigrācijas cēloņus.

1.4.

Komiteja atzinīgi vērtē direktīvas priekšlikumu, jo praktiski tā veicinās cilvēktiesību ievērošanu. Tomēr Komiteja izsaka bažas par ierosinātās direktīvas saturu, laika posmu, kurā priekšlikums tika izstrādāts un kārtību, kādā iesniegti tiesību aktu priekšlikumi. Imigrantu nodarbinātība ir jautājums, kas ir cieši saistīts ar darba tirgus funkcionēšanu un nelegālo nodarbinātību kopumā, ko nevar novērst vienīgi, uzliekot sodu darba devējiem.

1.5.

Attiecībā uz divām dažādām ar imigrāciju saistītām Komisijas darba jomām ES līmenī — brīvības, drošības un tiesiskuma telpu no vienas puses un nodarbinātību un sociālo drošību no otras puses, Komiteja uzsver to, ka ir svarīgi saskaņot Eiropas Savienības spēkā esošos tiesību aktus ar tiesību aktiem likumīgās un nelikumīgās imigrācijas jomā, kuri patlaban tiek izstrādāti. Komiteja uzskata, ka nelegālās imigrācijas problēmu nevar risināt, vienkārši slēdzot robežas un piemērojot piespiedu pasākumus.

1.6.

Likumīgā migrācija un imigrācija Eiropas Savienībā un uz to ir steidzami jāregulē, kā arī ir jāregulē nedeklarēta darba apkarošanas pasākumi. Komiteja iesaka Komisijai rūpīgi izskatīt iespēju veikt turpmākus pasākumus nelegālā darba apkarošanas jomā.

1.7.

Starptautiskā pieredze rāda, ka visefektīvākā metode, kā cīnīties pret nedeklarētu darbu, ir vienlaicīga un paralēla rīcība vairākās jomās. Tāpēc papildus tam, lai ieviestu legālas imigrācijas iespējas cilvēkiem, kuri vēlas strādāt ekonomikas nozarēs, ko visplašāk skārusi nelegālo imigrantu nodarbinātība, ir nepieciešamas informatīvas un izglītojošas kampaņas, kurās tiktu atspoguļota nedeklarētā darba radītā ietekme. Turklāt sankciju politikai pret darba devējiem vajadzētu būt vienotai neatkarīgi no nedeklarēto darbinieku valstspiederības. Tādēļ ierosinātajai direktīvai vajadzētu būt plašākas pasākumu paketes sastāvdaļai, ar mērķi apkarot nedeklarētu darbu, tostarp nelegālu imigrantu darbu, nevis politikas pamatinstrumentam, kā to ierosina Komisija.

1.8.

Komiteja uzsver, ka liela nozīme ir direktīvas efektīvai īstenošanai dalībvalstīs, un atzīmē, ka kas tas nebūs vienkāršs uzdevums, jo i) uzraudzības iestādēs trūkst kvalificētu darbinieku, ii) ir sarežģīti sadalīt atbildību starp atsevišķām iesaistītajām struktūrām un iii) ir jāuzrauga daudzi uzņēmumi.

1.9.

Komiteja uzskata, ka direktīvā iekļautie priekšlikumi, kas praksē varētu būt lietderīgi, būtu jākonsolidē. Komitejas ierosinātie grozījumi un papildinājumi ir apkopoti nodaļā “Īpašas piezīmes”, un to mērķis ir nodrošināt atbilstošāku atbildības sadali, kā arī uzlabot tādu darba ņēmēju stāvokli, kuriem nav attiecīgo dokumentu. Gadījumā, ja minētos priekšlikumus neņems vērā, šādu darbinieku ekspluatācija varētu palielināties.

2.1.

Ierosinātā direktīva ir viens no Eiropas Komisijas tiesību aktu priekšlikumiem, ko tā izstrādājusi saskaņā ar savu paziņojumu “Legālās migrācijas politikas plāns” (2005) (2) un paziņojumu “Trešo valstu pilsoņu nelegālās imigrācijas apkarošanas politikas prioritātes” (2006. gada jūlijs) (3). Minētajos dokumentos Komisija ierosināja ierobežot tos faktorus, kas ir nelikumīgās imigrācijas uz Eiropas Savienību pamatā — visnozīmīgākais no tiem ir iespēja atrast darbu. Dalībvalstīm būtu jāievieš un efektīvi jāpiemēro vienotas sankcijas pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu iedzīvotājus, kuri ES uzturas nelikumīgi. Eiropadome atbalstīja Komisijas priekšlikumu (4) 2006. gada decembrī.

2.2.

Pēc direktīvas priekšlikuma Komisija 2007. gadā publicēja šādus citus dokumentus:

3.1.

Direktīvas mērķis ir samazināt darba devēju piedāvātā darba pievilcību no to migrantu viedokļa, kuriem nav attiecīgas uzturēšanās atļaujas (ierobežot veicinošo faktoru). Papildus dalībvalstīs jau pastāvošajiem pasākumiem direktīvas mērķis ir panākt, lai i) visas dalībvalstis ieviestu vienotas sankcijas pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu iedzīvotājus, kuriem nav attiecīgas uzturēšanās atļaujas, kā arī ii) nodrošināt šādu sankciju efektīvu izpildi.

3.2.

Direktīvas priekšlikums attiecas uz imigrācijas politiku, nevis nodarbinātības vai sociālo politiku. Tās juridiskais pamats ir Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 63. panta 3. punkta b) apakšpunkts, un direktīvas mērķis ir samazināt nelikumīgo imigrāciju ES.

3.3.

Priekšlikums neattiecas uz tādām jomām kā likumīgā imigrācija un nodarbinātība, kas ir pretrunā piešķirtajam uzturēšanās statusam (piem., studentiem vai tūristiem), ne arī uz trešo valstu iedzīvotāju nedeklarētu darbu.

4.1.

Saskaņā ar direktīvu dalībvalstīm ir aizliegts nodarbināt trešo valstu iedzīvotājus, kas ES uzturas nelikumīgi. Par šo noteikumu pārkāpšanu ir paredzētas sankcijas (tās var būt administratīvas), proti, naudas sodi, savukārt komercdarbības gadījumā var paredzēt arī citas sankcijas, piemēram, atteikumu piešķirt valsts subsīdijas, pienākumu atmaksāt jau piešķirtās subsīdijas, kā arī aizliegumu piedalīties publiskā iepirkuma līgumu slēgšanā. Nopietnos gadījumos ir iespējami arī kriminālsodi.

4.2.

Direktīvas 2. pantā ir iekļauta nodarbinātības definīcija. Darba devēji ir fiziskas un juridiskas personas, kuru labā trešās valsts iedzīvotājs veic algotu darbu.

4.3.

Darba devēju pienākums ir i) pirms pieņemšanas darbā pieprasīt, lai trešās valsts iedzīvotāji uzrāda uzturēšanās atļauju, kas ir derīga visu nodarbināšanas laiku, kā arī ii) saglabāt uzturēšanās atļaujas kopiju, ko varētu uzrādīt iespējamās pārbaudes laikā. Var uzskatīt, ka darba devēji savu pienākumu ir izpildījuši, ja vien uzrādītie dokumenti nav nepārprotami kļūdaini. Tikai uzņēmumiem un juridiskām personām ir jāuzliek pienākums vismaz vienu nedēļu iepriekš informēt kompetentās iestādes par trešās valsts piederīgā pieņemšanu darbā, kā arī par saistību pārtraukšanu.

4.4.

Darba devējiem, kas neievēro aizliegumu nodarbināt trešo valstu iedzīvotājus, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli, piemēro efektīvus, samērīgus un preventīvus sodus. Par katru pārkāpumu darba devējiem tiek piespriestas soda naudas un viņu pienākums ir segt trešo valstu iedzīvotāju atgriešanās izdevumus (darba devēju pienākums ir samaksāt visu viņiem pienākošos atlīdzību par vēl nepaveikto darbu, kā arī visus ar to saistītos nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas). Saskaņā ar 10. pantu pārkāpumi, kas izdarīti noteiktos apstākļos un ar nodomu, ir kvalificējami kā noziedzīgi nodarījumi.

4.5.

Arī dalībvalstu pienākums ir ieviest finansiālas sankcijas (naudas sodus un ar trešo valstu iedzīvotāju atgriešanos saistītās izmaksas), kā arī citas sankcijas (uz laiku atņemt tiesības saņemt publisko finansējumu un piedalīties valsts iepirkuma procedūrās, noteikt pienākumu atmaksāt jau piešķirto ES finansējumu, uz laiku vai ilgtermiņā pārtraukt uzņēmuma darbību). Turklāt ir paredzēta arī juridisku personu atbildība un iespējamās sankcijas pret tām. Dalībvalstīs var turpināt piemērot savus spēkā esošos tiesību aktus par juridisku personu atbildību.

4.6.

Gadījumos, kad darba devējs ir apakšuzņēmējs, dalībvalstu pienākums ir nodrošināt, ka galvenais uzņēmējs un apakšuzņēmējs kopīgi atbild par visu attiecīgo naudas sodu maksāšanu, kā arī citu summu atmaksāšanu.

4.7.

Darba devēja pienākums ir attiecīgajam trešās valsts iedzīvotājam samaksāt visas atlikušās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā arī nodokļus. Bez tam dalībvalstīm ir jāizstrādā mehānismi, lai nodrošinātu atlīdzības pieprasīšanas procedūru automātisku uzsākšanu tā, ka attiecīgajam trešās valsts iedzīvotājam nav jāiesniedz sūdzība. Ja darba devējam nav citu pierādījumu, tiek pieņemts, ka darba attiecības ilgst vismaz 6 mēnešus. Dalībvalstīm ir jānodrošina, lai trešo valstu iedzīvotāji, kas tiek nodarbināti nelegāli, saņemtu visas atmaksājamās summas, tostarp gadījumos, kad viņi ir atgriezušies mītnes zemē vai ir repatriēti. Noziedzīga nodarījuma gadījumā trešās valsts iedzīvotāju nevar repatriēt, kamēr viņš nav saņēmis visas attiecīgās atmaksājamās summas.

4.8.

Dalībvalstis nodrošina, lai katru gadu vismaz 10 % no to teritorijā reģistrētajām uzņēmumiem notiktu pārbaudes ar mērķi konstatēt, vai tie nenodarbina trešo valstu iedzīvotājus, kas attiecīgajā dalībvalstī uzturas nelikumīgi. Uzņēmumi, kuros jāveic pārbaudes, jāizvēlas, pamatojoties uz riska novērtējumu, proti, ņemot vērā tādus faktorus kā iesaistītā nozare un iepriekšēji pārkāpumi.

4.9.

Dalībvalstīm minētā direktīva jātransponē savos tiesību aktos divos gados pēc tās publicēšanas ES Oficiālajā Vēstnesī.

5.1.

Direktīvas priekšlikums attiecas uz divām dažādām Komisijas darbības jomām, kas, risinot imigrācijas politikas jautājumus, ir savstarpēji cieši saistītas, proti, brīvības, drošības un tiesiskuma telpa, kā arī nodarbinātība un sociālā politika. Komiteja neiebilst pret priekšlikumā izteikto ideju izdarīt spiedienu gan uz negodīgiem uzņēmējiem, gan arī uz nelegālām organizācijām, kas nodarbojas ar tādu personu tirdzniecību, kurām nav attiecīgu dokumentu. Tā atzinīgi vērtē direktīvas priekšlikumu, jo tas veicina cilvēktiesību ievērošanu.

5.2.

Komiteja uzskata, ka jāņem vērā lēmumu pieņemšanas process ES iestādēs, kā arī:

Par šiem delikātajiem jautājumiem jāpanāk skaidrība, jo tie attiecas ne tikai uz drošību, tiesiskumu un konkurences politiku, bet arī uz cilvēktiesībām, kas savukārt ietekmē tirgus attīstību, četras brīvības, darba tirgu gan no kolektīvā, gan arī individuālā aspekta, kā arī tādēļ, ka Eiropas Savienībai imigrācija ir nepieciešama. Komiteja savos līdzšinējos atzinumos ir uzsvērusi nepieciešamību īstenot saskaņotus pasākumus, lai radītu labvēlīgus apstākļus legālajai imigrācijai, kā arī novērstu “nelikumīgas” imigrācijas cēloņus.

5.3.

Likumīgā migrācija un imigrācija Eiropas Savienībā un uz to ir steidzami ir jāregulē. Dalībvalstu noteiktie migrācijas ierobežojumi ir izraisījuši daudzas problēmas, aizkavējuši darba ņēmēju brīvu kustību starp atsevišķām dalībvalstīm, kā arī ir bijis cēlonis dažu trešo valstu, kā arī ES valstu iedzīvotāju nelegālam darbam ekspluatējošos darba apstākļos. Īstenojot pasākumus ar mērķi apkarot nedeklarētu darbu ES un atsevišķās dalībvalstīs, jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret ikvienu šādā veidā nodarbinātu personu, neatkarīgi no tā, vai tie ir ES iedzīvotāji vai trešo valstu pilsoņi. Tādēļ Komiteja aicina Komisiju sīki izskatīt iespēju paplašināt ierosinātās direktīvas juridisko pamatu, lai pasākumus nelegālā darba apkarošanas jomā varētu attiecināt uz ikvienu personu, kam nav nepieciešamās uzturēšanās atļaujas vai dokumentu.

5.4.

Komiteja uzskata, ka direktīvā minētais migrāciju veicinošais faktors (direktīvas mērķis ir tā ierobežošana) ir nevis nelegāla darba iespēja, bet gan iespēja atrast darbu citā valstī. Tādēļ pasākumi ar mērķi vienkāršot procedūras, lai saņemtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju, bez šaubām, sekmēs veicinošā faktora ierobežošanu. Tomēr arī dalībvalstīm jāsniedz ieguldījums minēto procedūru vienkāršošanā.

5.5.

Darba devēji uzsver nepieciešamību apkarot nelegālu darbu un negodīgu konkurenci, jo darba devēji, kas nelegāli nodarbina strādājošos, paši rada nelegālu un negodīgu konkurenci, neizdevīgākā situācijā nostādot citus godīgus uzņēmējus.

5.6.

Lai arī par direktīvas īstenošanu ir atbildīgas dalībvalstis, Komisijai ir jāapzinās, kas tas nebūs vienkāršs uzdevums, jo i) trūkst administratīvu uzraudzības iestāžu, ii) ir sarežģīti sadalīt atbildību starp atsevišķām iesaistītajām struktūrām un iii) ir jāuzrauga daudzi uzņēmumi. Direktīvas ietekmes spēks ir atkarīgs no tās faktiskās īstenošanas.

5.7.

Eiropas iestādēm būtu jāizmanto starptautiski atzīti jēdzieni, ko izmanto starptautiskās un reģionālās organizācijas un kuri sastopami starptautiskajos tiesību aktos un līdz ar to ir starptautiski atzīti, piemēram, “nelikumīgs darba ņēmējs” (irregular worker) vai “emigrējis darba ņēmējs, kam nav attiecīgo dokumentu” (undocumented migrant worker) nevis “nelegāls darba ņēmējs” (illegal worker) un “nelegāls imigrants” (illegal immigrant). Jēdzienam “nelegāls imigrants” ir ļoti negatīva pieskaņa. Ierosinātā direktīva varētu šādu priekšstatu pastiprināt. Varētu palielināties diskriminācija un ksenofobija pret visiem emigrējušajiem darba ņēmējiem, un viņi varētu tikt pakļauti pārbaudēm jau vienīgi sava izskata dēļ.

5.8.

Neskatoties uz šaubām attiecībā uz ierosināto direktīvu, Komiteja uzskata, ka direktīvā iekļautie priekšlikumi, kas praksē varētu būt lietderīgi, būtu jākonsolidē. Tie ir iekļauti nodaļā īpašas piezīmes.

6.1.

1. pants — tām dalībvalstīm, kuras jau ir veikušas pasākumus, lai regulētu nelikumīgo migrāciju (irregular immigration), būtu jādod iespēja turpināt piemērot valsts līmeņa pasākumus, kas ir labvēlīgāki strādājošajiem.

6.2.

2. pants — definīcijas būtu jāpapildina šādi:

6.3.

4. panta 1. punkta c) apakšpunkts — darba devēja pienākums ir saglabāt uzturēšanās atļaujas kopiju arī pēc nodarbināšanas perioda beigām, jo dažās nozarēs darbinieki parasti tiek algoti uz īsu laiku un darba devējs bieži mainās.

6.4.

5. pants.

6.5.

6. pants.

6.6.

7. pants.

6.7.

8. pants attiecas uz citiem dalībvalstīs īstenojamajiem pasākumiem.

6.8.

9. pants nosaka galveno uzņēmēju un ikviena iesaistītā apakšuzņēmēja atbildību par sankciju un atlikušo maksājumu nomaksu. Šajā sakarā būtu lietderīgi precizēt, kādos apstākļos šie noteikumi ir piemērojami un kādos nav. Dažās nozarēs, kurām raksturīgas garas apakšuzņēmēju ķēdes, piemēram, automašīnu ražošanā, būtu problemātiski piemērot sankcijas ražotājiem un apakšuzņēmējiem, kas ražo dažādas komplektējošās daļas dažādās vietās un valstīs. Komiteja uzskata, ka galvenajiem uzņēmējiem, veicot saprātīgus piesardzības pasākumus, vajadzētu būt spējīgiem nodrošināties pret šādām tiesiskām sekām.

6.9.

10. pants.

6.10.

14. pants.

6.11.

Komiteja atzinīgi vērtē noteikumu, kas paredz, ka dalībvalstīm ik gadus jāveic pārbaudes 10 % uzņēmumu. Ierosinātās direktīvas efektivitāte būs atkarīga no tā, vai patiesi izdosies īstenot šo noteikumu. Lai to paveiktu, vairumā dalībvalstu būs nepieciešami papildu darbinieki un finanšu resursi. Ja tos neizdosies nodrošināt, šādi papildu pienākumi, bez šaubām, būs cēlonis nevienlīdzīgai attieksmei pret attiecīgajām pusēm.