(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 16. decembra Direktīva 2002/91/EK par ēku energoefektivitāti (4) ir grozīta (5). Skaidrības labad tā ir jāpārstrādā, jo ir paredzēts izdarīt vēl citus būtiskus grozījumus.

(2)

Pie dabas resursiem, attiecībā uz ko Līguma 174. pantā paredzēts apdomīgs un racionāls izmantojums, pieskaitāmi naftas produkti, dabasgāze un cietie kurināmie, kas ir ne tikai svarīgi enerģijas avoti, bet arī galvenie oglekļa dioksīda emisijas avoti.

(3)

Tā kā ēkas rada 40 % no ES kopējā energopatēriņa, energopatēriņa samazinājums un no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas izmantošana ēku sektorā ir būtiska to pasākumu daļa, kuri jāveic, lai samazinātu ES enerģētisko atkarību un siltumnīcefekta gāzu emisiju . Pastiprināti izmantojot no atjaunojamiem avotiem iegūtu enerģiju un vienlaikus veicot pasākumus energopatēriņa samazināšanai Eiropas Savienībā, ES varētu izpildīt Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām (UNFCCC) pievienotā Kioto protokola prasības un ilgtermiņa apņemšanos nepieļaut, ka temperatūra pasaulē paaugstinās vairāk nekā par 2 °C, kā arī apņemšanos līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju vismaz par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un starptautiska nolīguma noslēgšanas gadījumā samazināt emisiju par 30 % . Samazinātam energopatēriņam un no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas pastiprinātai izmantošanai ir liela nozīme arī energoapgādes drošības un tehnoloģiju attīstības veicināšanā, kā arī nodarbinātības iespēju un reģionālās attīstības radīšanā, jo īpaši lauku apvidos.

(4)

Pateicoties enerģijas pieprasījuma pārvaldībai, Kopiena var ietekmēt pasaules enerģijas tirgu un tādējādi arī energoapgādes drošību vidēji ilgā un ilgā termiņā.

(5)

Eiropadome 2007. gada martā uzsvēra, ka Kopienā jāpaaugstina energoefektivitāte, lai līdz 2020. gadam sasniegtu mērķi samazināt Kopienas energopatēriņu par 20 %, un aicināja drīz un pilnībā īstenot prioritātes, kas noteiktas Komisijas paziņojumā “Energoefektivitātes rīcības plāns: potenciāla izmantošana”. Minētajā rīcības plānā konstatēja, ka būtisks potenciāls rentablam enerģijas ietaupījumam ir ēku sektorā. Eiropas Parlaments 2008. gada 31. janvāra rezolūcijā aicināja padarīt stingrākus Direktīvas 2002/91/EK noteikumus un jau vairākkārt, tostarp 2009.gada 3.februāra rezolūcijā par otro stratēģisko pārskatu enerģētikas jomā (6), ir aicinājis noteikt par saistošu mērķi līdz 2020. gadam panākt 20 % energoefektivitāti. Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 23. aprīļa Lēmumā Nr. 406/2009/EK par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam (7), ir noteikti dalībvalstīm saistoši mērķi CO2 samazinājumam, kurā būtiska nozīme būs energoefektivitātei ēku sektorā, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā Nr. 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu (8) ir prasīts sekmēt energoefektivitāti, ņemot vērā saistošo mērķi līdz 2020. gadam nodrošināt, ka 20 % no ES kopējā energopatēriņa veido no atjaunojamiem avotiem iegūta enerģija.

(6)

Eiropadome 2007. gada martā atkārtoti apstiprināja Kopienas apņemšanos visā Kopienā attīstīt enerģijas ieguvi no atjaunojamiem avotiem, atbalstot saistošu mērķi līdz 2020. gadam nodrošināt, ka 20 % enerģijas iegūst no atjaunojamiem avotiem. Ar Direktīvu Nr. 2009/28/EK ir izveidota kopēja struktūra enerģijas ieguves veicināšanai no atjaunojamiem avotiem. Tajā uzsvērta nepieciešamība iekļaut no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas aspektu Direktīvā 2002/91/EK noteikto minimālo energoefektivitātes prasību izpildē, lai paātrinātu minimālo līmeņu noteikšanu no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas izmantošanai ēkās.

(7)

Uz dzīvojamo un apkalpojošo sektoru, kas pamatā ir ēkas, attiecināmi aptuveni 40 % enerģijas gala patēriņa Kopienā. Turklāt šis sektors paplašinās, tas nozīmē, ka neizbēgami pieaugs tā enerģijas patēriņš un līdz ar to arī oglekļa dioksīda emisija.

(8)

Jānosaka konkrētākas darbības, lai izmantotu to ievērojamo potenciālu, ko piedāvā taupīgs enerģijas izmantojums ēkās, un jāsamazina atšķirības dalībvalstu starpā attiecībā uz rezultātiem šajā nozarē.

(9)

Pasākumus, lai turpmāk uzlabotu ēku energoefektivitāti, jāņem vērā klimatiskie apstākļi un vietējās īpatnības, kā arī iekštelpas klimata vide un rentabilitāte. Šiem pasākumiem nevajadzētu ietekmēt citas prasības attiecībā uz ēkām, piemēram, ēkas pieejamību, drošību un paredzēto izmantojumu.

(10)

Ēku energoefektivitāte būtu jāaprēķina, pamatojoties uz vienotu metodi ar objektīviem mainīgajiem parametriem , kur ņemtas vērā reģionālās klimata atšķirības , un kas papildus termiskajiem parametriem aptver citus faktorus, kam ir arvien lielāka nozīme, piemēram, apkures , dzesēšanas un ventilācijas sistēmas, siltuma atgūšana, zonu kontrole , atjaunojamu enerģijas avotu izmantojums, pasīvās apkures un dzesēšanas elementi, aizēnojums, gaisa kvalitāte telpās, piemēroti dabiskā apgaismojuma mērījumi, izolācijas un apgaismojuma sistēmas, uzraudzības un kontroles sistēmas un ēkas konstrukcija. Energoefektivitātes aprēķināšanas metodes pamatā nebūtu jābūt tikai apkures sezonai, bet tajā jāiekļauj ēkas gada kopējā energoefektivitāte. Minētajā metodē būtu jāņem vērā pastāvošie Eiropas standarti.

(11)

Dalībvalstīm būtu jānosaka minimālās ēku energoefektivitātes prasības. Minētās prasības būtu jānosaka tādēļ, lai panāktu izmaksu ziņā optimālu līdzsvaru starp iesaistītajiem ieguldījumiem un ēkas aprites cikla laikā ietaupītajām enerģijas izmaksām. Būtu jāparedz, ka dalībvalstis var regulāri pārskatīt savas minimālās ēku energoefektivitātes prasības atbilstoši tehnikas attīstībai.

(12)

Šī direktīva neskar Līguma 87. un 88. pantu. Tādēļ šajā direktīvā lietotais jēdziens “stimuls”nebūtu jāinterpretē kā tāds, kas ietver valsts atbalstu.

(13)

Komisijai būtu jāizstrādā vienota metode izmaksu ziņā optimāla minimālo energoefektivitātes prasību līmeņa aprēķināšanai. Šai metodei būtu jābūt saderīgai ar metodi, kas izmantota Kopienas tiesību aktos, kurus piemēro, nosakot efektivitātes prasības ēkā izmantotajiem ražojumiem, būvelementiem un inženiertehniskajām sistēmām. Dalībvalstīm būtu jāizmanto šāda vienotā metode, lai pieņemtu minimālās energoefektivitātes prasības . Šāda aprēķina rezultāti un dati, kas izmantoti minēto rezultātu ieguvei, regulāri būtu jāiesniedz Komisijai. Izmantojot šādus ziņojumus, Komisijai būtu jānovērtē un jāziņo, cik lielā mērā dalībvalstis sasniegušas izmaksu ziņā optimālu minimālo energoefektivitātes prasību līmeni ║. Dalībvalstīm būtu jāizmanto šāda metode, kad tās pārskata un nosaka minimālās energoefektivitātes prasības.

(14)

Ēkas būtiski ietekmē ilgtermiņa enerģijas patēriņu . Ņemot vērā esošo ēku ilgo atjaunošanas ciklu, jaunbūvēm un esošajām ēkām, kurām veic nozīmīgu atjaunošanu, būtu jāatbilst minimālajām energoefektivitātes prasībām, kas pielāgotas vietējiem klimatiskajiem apstākļiem. Ņemot vērā to, ka pilnīgi netiek izmantotas visas tās iespējas, ko sniedz alternatīvu energoapgādes sistēmu izmantojums, būtu jāizskata alternatīvu energoapgādes sistēmu izmantošanas iespējas jaunbūvēs un esošās ēkās neatkarīgi no to platības , ievērojot principu, ka vispirms jānodrošina apkurei un dzesēšanai nepieciešamās enerģijas daudzuma samazinājums uz izmaksu ziņā optimālu minimālo līmeni .

(15)

Nozīmīga atjaunošana, ko veic esošajās ēkās, neraugoties uz to platību, nodrošina iespēju veikt rentablus pasākumus, lai palielinātu visas ēkas energoefektivitāti. Prasību noteikšana rentabliem pasākumiem nodrošinās, ka netiek radīti šķēršļi, kas varētu negatīvi ietekmēt lēmumu veikt nozīmīgu ēkas atjaunošanu.

(16)

Pētījumi liecina, ka būvniecības nozare ir neefektīva un tādēļ galalietotāju izmaksas ievērojami pārsniedz optimālo izmaksu līmeni. Aprēķini rāda, ka būvdarbu izmaksas varētu samazināt pat par 30–35 %, ja lielākajā daļā būvniecības darbību un attiecībā uz lielāko daļu ražojumu samazinātu atkritumu apjomu. Būvniecības nozares neefektivitāte visvairāk apdraud šīs direktīvas mērķi un nolūku, jo nepamatoti augstās būvdarbu un atjaunošanas darbu izmaksas mazina rentabilitāti un tādējādi arī nozares energoefektivitāti. Lai garantētu šīs direktīvas pienācīgu darbību, Komisijai būtu jāizvērtē būvniecības tirgus darbība un jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei secinājumi un ieteikumi. Dalībvalstīm būtu jācenšas nodrošināt cenu noteikšanas pārredzamību ēku būvniecības un atjaunošanas nozarē, kā arī jāveic atbilstoši pasākumi, lai novērstu šķēršļus, kas jaunajiem tirgus dalībniekiem, jo īpaši MVU, traucē iekļūt tirgū un izmantot attiecīgās iespējas un infrastruktūru.

(17)

Lai uzlabotu mājsaimniecības ierīču un apkures un dzesēšanas iekārtu energoefektivitāti, būtu jāizstrādā un jāievieš informācijas tehnoloģijas, kā mērķi izvirzot “viedas ēkas”.

(18)

Vajadzīgi pasākumi, lai palielinātu tādu ēku skaitu, kuras ne tikai atbilst pašreizējām minimālajām energoefektivitātes prasībām, bet nodrošina vismaz izmaksu ziņā optimālu energoefektivitātes līmeni . Šādā nolūkā dalībvalstīm būtu jāizstrādā un regulāri jāiesniedz Komisijai valsts plāni par nulles enerģijas ēku skaita palielināšanu ▐.

(19)

Lai ierobežotu informācijas sniegšanas slogu dalībvalstīs, jārada iespēja ar šo direktīvu pieprasītos ziņojumus ietvert energoefektivitātes rīcības plānos, kuri minēti 14. panta 2. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvā 2006/32/EK par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem ║ (9). Katrā dalībvalstī vadošā loma ēku energoefektivitātes jomā jāuzņemas publiskajam sektoram, un tādēļ valsts plānos jānosaka tālejošāki mērķi attiecībā uz ēkām, ko izmanto publiskā sektora iestādes.

(20)

Lai sekmētu ēku energoefektivitātes uzlabošanu, būtu jāmudina dalībvalstis līdzās šajā direktīvā paredzētajiem pasākumiem veikt papildu pasākumus. Šādos pasākumos var ietilpt finanšu un nodokļu atvieglojumi uzņēmumiem, ēku īpašniekiem un īrniekiem, tostarp pazeminātas PVN likmes ēku atjaunošanas pakalpojumiem.

(21)

Dalībvalstīm, nosakot enerģijas cenas patērētājiem, būtu jāizvairās no konkurenci kropļojoša cenu regulējuma, kas nerada stimulus enerģijas taupīšanai.

(22)

Izmantojot energoefektivitātes sertifikātu, jāsniedz precīza informācija par ēkas energoefektivitāti un praktiski padomi par tās uzlabošanu potenciālajam ēkas vai tās daļu pircējam vai īrniekam. Turklāt būtu jānosaka prasība komerciālo ēku īpašniekiem un īrniekiem apmainīties ar informāciju par reālo energopatēriņu, lai nodrošinātu, ka ir pieejami visi dati pamatotu lēmumu pieņemšanai par nepieciešamajiem uzlabojumiem. Sertifikātā būtu jānorāda arī informācija par apkures un dzesēšanas faktisko ietekmi uz ēkas enerģijas pieprasījumu, uz tās primārās enerģijas patēriņu un uz oglekļa dioksīda emisijām. Ēku īpašniekiem būtu jābūt iespējai pieprasīt sertificēšanu vai sertifikāta atjaunināšanu jebkurā laikā, bet ne tikai tad, kad ēku izīrē, pārdod vai atjauno.

(23)

Valsts iestādēm būtu jārāda piemērs un jāievieš energoefektivitātes sertifikātā minētie ieteikumi tā darbības periodā. Dalībvalstu izstrādātajos valsts plānos būtu jāparedz pasākumi valsts iestāžu atbalstam, lai tās būtu pirmās, kas veic energoefektivitātes uzlabojumus un ievieš energoefektivitātes sertifikātā minētos ieteikumus tā darbības periodā. Izstrādājot valsts plānus, dalībvalstīm būtu jāapspriežas ar vietējo un reģionālo iestāžu pārstāvjiem.

(24)

Saskaņā ar Direktīvā 2006/32/EK noteiktajām prasībām par viedo skaitītāju uzstādīšanu īpašniekiem un īrniekiem reālajā laikā būtu jāsaņem precīza informācija par enerģijas patēriņu attiecīgajās ēkās.

(25)

Ēkām , kurās izvietotas valsts iestādes , un sabiedrības bieži apmeklētām ēkām būtu jārāda piemērs , demonstrējot, ka tiek ņemti vērā vides aizsardzības un enerģētikas apsvērumi, un līdz ar to jāveic šādu ēku regulāra energosertificēšana. Energosertifikāti būtu jāizvieto redzamā vietā, lai sabiedrība būtu labāk informēta par energoefektivitāti. Ja dalībvalstis nolemj energosertificēšanas prasībās iekļaut enerģijas izlietojumu, būtu jāvar izmantot atrašanās vietas principu, ar kuru saskaņā vairākas tuvu izvietotas ēkas, kurās atrodas viena un tā pati organizācija, izmanto kopējus skaitītājus .

(26)

Pārrobežu finanšu un citu energoefektivitātes atbalsta pasākumu tirgus attīstībai būs svarīgi nodrošināt dalībvalstīs izsniegto energoefektivitātes sertifikātu savstarpēju atzīšanu. Lai to veicinātu, Komisijai būtu jāizstrādā vienoti sertifikātu satura un noformēšanas, kā arī ekspertu akreditācijas minimālie standarti. Lai ieteikumi būtu labi saprotami, energoefektivitātes sertifikātam jābūt pieejamam gan ēkas īpašnieka, gan īrnieka valodā.

(27)

Pēdējos gados ir novērots gaisa kondicionēšanas sistēmu skaita pieaugums Eiropas valstīs. Tas visās dalībvalstīs rada nopietnas problēmas slodzes maksimuma laikā, palielinot elektroenerģijas izmaksas un izjaucot enerģijas bilanci. Priekšroka būtu jādod stratēģijām, kas uzlabo ēku termoefektivitāti vasarā. Šajā nolūkā būtu jāturpina izstrādāt pasīvās dzesēšanas metodes, galvenokārt metodes, kā uzlabot iekštelpu mikroklimatu un klimatiskos apstākļus ap ēkām .

(28)

Regulāra apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšana, ko veic kvalificēts personāls, sekmē to pareizu noregulēšanu saskaņā ar produkta specifikāciju; tas garantē optimālu sniegumu no vides, drošības un enerģētikas viedokļa. Visas apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmas neatkarīgs novērtējums jāveic regulāri aprites cikla laikā, jo īpaši pirms nomaiņas vai modernizēšanas. Lai samazinātu administratīvo slogu ēku īpašniekiem un īrniekiem, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka energoefektivitātes sertificēšanā vienmēr ietilpst arī apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu pārbaude; turklāt iespēju robežās apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu pārbaude jāveic vienlaikus.

(29)

Kopīga pieeja ēku energoefektivitātes sertifikācijai un apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanai, ko veic kvalificēti un akreditēti eksperti, kuru neatkarība garantējama, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, sekmēs to noteikumu vienādošanu, kuri attiecas uz pūliņiem, ko dalībvalstīs pieliek, lai taupītu enerģiju ēku sektorā . Pateicoties šim procesam, pircējiem vai varbūtējiem izmantotājiem būs skaidrs priekšstats par energoefektivitāti Kopienas nekustamā īpašuma tirgū. Lai garantētu energoefektivitātes sertifikātu un apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanas kvalitāti visā Kopienā, katrā dalībvalstī jāizveido neatkarīgs kontroles mehānisms.

(30)

Vietējām un reģionālajām iestādēm ir izšķiroša nozīme šīs direktīvas sekmīgā ieviešanā. Ar šo iestāžu pārstāvjiem jāapspriežas par visiem aspektiem, kas saistīti ar direktīvas ieviešanu vietējā vai reģionālā līmenī. Vietējiem plānotājiem un būvuzraugiem būtu jāsaņem atbilstoša palīdzība un resursi, lai veiktu nepieciešamos uzdevumus.

(31)

Ja iekārtu uzstādītāja profesionālās darbības uzsākšana un veikšana ir reglamentēta profesija, profesionālās kvalifikācijas atzīšanas nosacījumi ir izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvā 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu  (10) . Tādēļ šo direktīvu piemēro, neierobežojot Direktīvu 2005/36/EK. Lai arī Direktīvā 2005/36/EK ir noteiktas prasības par profesionālo kvalifikāciju, tostarp arhitekta kvalifikācijas, savstarpēju atzīšanu, vēl ir jānodrošina, ka arhitekti un plānotāji savos plānos un projektos atbilstoši ņem vērā augsti efektīvas tehnoloģijas. Tādēļ dalībvalstu pienākumam būtu jābūt sniegt precīzus norādījumus. Tas būtu jāveic, neskarot Direktīvas 2005/36/EK noteikumus, jo īpaši tās 46. un 49. pantu.

(32)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (11).

(33)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro I pielikumā izklāstītās vispārējā regulējuma konkrētas daļas pielāgot tehnikas attīstībai, noteikt vienotu metodi izmaksu ziņā optimāla minimālo energoefektivitātes prasību līmeņa aprēķināšanai, kā arī izstrādāt nulles enerģijas ēku definīciju, ņemot vērā reģionam raksturīgos laika apstākļus un nākotnē prognozētās laika apstākļu izmaiņas . Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, inter alia, papildinot ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(34)

Tā kā pašlaik aptuveni 14 % energoresursu ES tiek tērēti apgaismojumam un tā kā, izmantojot mūsdienīgas, progresīvas apgaismojuma sistēmas, var ietaupīt vairāk nekā 80 % enerģijas, vienlaikus nodrošinot Eiropas standartiem atbilstošu apgaismojuma līmeni (nepilnīgi izmantota iespēja, lai ES varētu sasniegt 2020. gada mērķus), Komisijai būtu jāveic atbilstoši pasākumi, lai pieņemtu Apgaismojuma projektu direktīvu, tā papildinot šajā direktīvā noteiktos pasākumus un mērķus. Paaugstināta energoefektivitāte, kas panākta, pateicoties uzlabotiem apgaismojuma projektiem un energoefektīvu gaismas avotu izmantošanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/…EK [ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem (pārstrādāta versija)]  (12) direktīvas noteikumiem, uzskatāma par ievērojamu ieguldījumu ēku energoefektivitātes uzlabošanā.

(35)

Ņemot vērā to, ka mērķi uzlabot ēku energoefektivitāti nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo būvniecības nozare ir sarežģīta un valstu nekustamā īpašuma tirgus nespēj pienācīgi risināt energoefektivitātes problēmas, un to, ka paredzētās darbības apjoma un rezultātu dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas mērogā, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(36)

Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāattiecina tikai uz tiem noteikumiem, kuri, salīdzinot ar iepriekšējo direktīvu, paredz grozījumus pēc būtības. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav grozīti, izriet no iepriekšējās direktīvas.

(37)

Šī direktīva neskar dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos un direktīvas piemērošanai, kā izklāstīts VI pielikuma B daļā,

a)

▐ ēku un tās daļu , kā arī norobežojošo konstrukciju būvelementu un inženiertehnisko sistēmu integrētās energoefektivitātes aprēķina metodēm;

b)

to, kā jaunām ēkām un to daļām piemērojamas minimālās prasības energoefektivitātes jomā;

c)

to, kā minimālās prasības energoefektivitātes jomā piemēro esošajām ēkām ▐, kad tajās veic nozīmīgu atjaunošanu, un norobežojošo konstrukciju būvelementiem un inženiertehniskajām sistēmām, kad tās aizstāj vai atjauno ;

d)

valstu plāniem un mērķiem palielināt nulles enerģijas ēku skaitu; ▐

e)

ēku vai to daļu energosertificēšanu;

f)

regulārām apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspekcijām ēkās;

g)

neatkarīgām kontroles sistēmām, kuras attiecas uz energoefektivitātes sertifikātiem un inspekcijas ziņojumiem;

h)

ēku energoefektivitātes sertificētāju un apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspektoru izglītības, apmācības un savstarpējās atzīšanas prasībām dalībvalstīs;

i)

valstu plāniem attiecībā uz šķēršļu novēršanu būvniecības, īres un mantojuma tiesību aizsardzības tiesību aktos un finansiālu stimulu izveidošanu.

1)

“ēka” ir būve ar jumtu un mūriem, kur enerģiju izmanto iekštelpas klimata regulēšanai;

2)

“jaunbūve” ir ēka, par kuru attiecīgā būvatļauja saņemta pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā;

3)

“ēkas daļas” ir dzīvokļi vai ēkas vienības, kas paredzētas atsevišķai izmantošanai;

4)

“nulles enerģijas ēka” ir ēka, kuras energoefektivitātes līmenis ir tik augsts, ka ēkas kopējais primārās enerģijas patēriņš gada laikā ir vienāds ar turpat saražotās atjaunojamās enerģijas daudzumu vai ir mazāks par to;

5)

“ēkas inženiertehniskā sistēma” ir apkures, dzesēšanas, ventilācijas, karstā ūdens, apgaismojuma un elektroenerģijas ražošanas tehnisks aprīkojums , mērījumu, uzraudzības un kontroles sistēmas vai tāds tehnisks aprīkojums, kurā apvienoti vairāki minētie elementi;

6)

“ēkas energoefektivitāte” ir aprēķinātais vai uzskaitītais enerģijas daudzums (kWh/m 2 gadā) , kurš ir vajadzīgs, lai apmierinātu primārās enerģijas pieprasījumu saistībā ar ēkas tipisku izmantojumu un kurā cita starpā ietilpst enerģija, kas izmantota apkurei, karstajam ūdenim, dzesēšanai, ventilācijai un iebūvētam apgaismojumam , ņemot vērā no pasīvām solārām sistēmām iegūto enerģiju, saules gaismas aizēnošanu un dabisko apgaismojumu ;

7)

“primārā enerģija” ir enerģija, kas iegūta no atjaunojamiem un neatjaunojamiem enerģijas avotiem un kas nav pārstrādāta vai pārveidota;

8)

“enerģija, kas iegūta no atjaunojamiem enerģijas avotiem” ir no atjaunojamiem nefosiliem enerģijas avotiem iegūta enerģija ‐ vēja, saules, ģeotermālā, aerotermālā, hidrotermālā enerģija, jūras enerģija, hidroenerģija, biomasas enerģija, atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes un biogāzes;

9)

“norobežojošās konstrukcijas” ir ēkā integrētie elementi, kas atdala tās iekšējās telpas no ārējās vides; ▐

10)

“norobežojošo konstrukciju būvelementi” ir atsevišķi ēkas elementi, kas ietekmē ēkas energoefektivitāti un neietilpst ēkas inženiertehniskajās sistēmās, proti, logi, aizēnojums, ārsienu durvis, sienas, pamati, pagraba grīda, griesti, jumts un izolācijas sistēmas;

11)

“nozīmīga atjaunošana” ir ēkas atjaunošana, ja

12)

“Eiropas standarts” ir standarts, ko pieņēmusi Eiropas Standartizācijas komiteja, Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komiteja vai Elektrosakaru standartizācijas institūts un kas ir darīts publiski pieejams;

13)

“energoefektivitātes sertifikāts” ir sertifikāts, kuru atzinusi dalībvalsts vai šīs dalībvalsts izraudzīta juridiska persona un kurā ir raksturota ēkas vai tās daļu energoefektivitāte, kas aprēķināta pēc metodes, kura pieņemta saskaņā ar 3. pantu;

14)

“koģenerācija” ir siltumenerģijas un elektroenerģijas un/vai mehāniskās enerģijas vienlaicīga ražošana vienā procesā;

15)

“izmaksu ziņā optimāls līmenis” ir tāds izmaksu līmenis , kam raksturīga pozitīva izmaksu un ieguvumu attiecība, kuru aprēķina ēkas aprites ciklā, ņemot vērā vismaz ieguldījumu pašreizējo neto vērtību, ekspluatācijas izmaksas (tostarp enerģijas izmaksas), uzturēšanas izmaksas un attiecīgā gadījumā ‐ ieņēmumus no saražotās enerģijas un likvidēšanas izmaksas;

16)

“gaisa kondicionēšanas sistēma” ir to sastāvdaļu kombinācija, kuras ir vajadzīgas, lai nodrošinātu iekštelpu gaisa kondicionēšanu, tostarp ventilāciju;

17)

“katls” ir katls ar degli, kas paredzēts tam, lai pārnestu uz šķidrumu degšanas procesā iegūto siltumu;

18)

“lietderīgā nominālā jauda” ir maksimālā siltuma atdeve (kW), ko ražotājs noteicis un garantējis kā tādu, ko var piegādāt nepārtrauktas darbības laikā, tajā pašā laikā ievērojot lietderīgo efektivitāti, uz ko ražotājs ir norādījis;

19)

“siltumsūknis” ir mašīna, ierīce vai iekārta, kas pārvada siltumu no dabiskās vides, piemēram, gaisa, ūdens vai zemes , uz ēkām vai rūpnieciskām iekārtām, mainot siltuma dabisko plūsmu, t.i. no zemākas uz augstāku temperatūru . Siltumsūkņos uzņemtās vides enerģijas daudzums, kuru šīs direktīvas nolūkā uzskata par atjaunojamo enerģiju, atbilst tam, kas noteikts Direktīvā 2009/28/EK;

20)

“enerģētiskā nabadzība” ir stāvoklis, kad mājsaimniecībai par apkurei patērēto enerģiju jātērē vairāk nekā 10 % ienākumu, lai apsildītu mājokli atbilstoši pieņemamam standartam, kura pamatā ir Pasaules Veselības organizācijas ieteiktais līmenis;

21)

“apgaismojuma sistēma” ir elementu kopums, kuri nepieciešami, lai nodrošinātu konkrētu apgaismojuma līmeni;

22)

“centralizētā siltumapgāde vai dzesēšana” ir termiskās enerģijas padeve tīklā tvaika, karsta ūdens vai atdzesētu šķidrumu veidā no centrāla enerģijas ražošanas avota vairākām ēkām izmantošanai telpu vai rūpnieciskajai apkurei vai dzesēšanai, vai ūdens uzkarsēšanai;

23)

“apgaismojuma projekts” ir shēma vai zīmējums, kurā detalizēti attēlota apgaismojuma vienību konfigurācija un izkārtojums, tostarp attiecīgais kontroles aprīkojums.

a)

ēkas, ko oficiāli aizsargā kā daļu no klasificētas vides vai to īpašās arhitektūras vai vēsturiskās vērtības dēļ, tajos gadījumos, ja konkrētu minimālo energoefektivitātes prasību izpilde nepieņemami izmainītu to būtību vai izskatu;

b)

ēkas, kas kalpo par kulta vietām un ko izmanto reliģiskām darbībām;

c)

pagaidu celtnes, ko plānots izmantot mazāk nekā 18 mēnešus , ražošanas vietas, darbnīcas un lauksaimniecības ēkas, kas nav dzīvojamās ēkas, ar zemu enerģijas pieprasījumu un nedzīvojamas lauksaimniecības ēkas, ko izmanto kādā nozarē, ko aptver valsts nozaru nolīgums energoefektivitātes jomā;

▐

d)

neatkarīgas ēkas ar kopējo izmantojamo platību mazāk par 50 m 2.

—

tajā tiek ievērota atšķirība starp jaunbūvēm un esošajām ēkām, kā arī starp dažādām ēku kategorijām ;

—

tajā tiek ievērotas klimatisko apstākļu atšķirības dažādās dalībvalstīs un iespējamās klimatisko apstākļu izmaiņas attiecīgās ēkas ekspluatācijas laikā, un

—

ar to nosaka vienotas enerģijas izmaksu prognozes vai aprēķina metodes.

a)

decentralizētas energoapgādes sistēmas, kuru pamatā ir enerģija no atjaunojamiem avotiem ;

b)

koģenerācija;

c)

centralizētas vai kopīgas siltumapgādes vai dzesēšanas sistēmas, ja tādas ir pieejamas , it īpaši sistēmas, kuru pamatā pilnībā vai daļēji ir no atjaunojamiem avotiem iegūta enerģija ;

d)

siltumsūkņu sistēmas;

e)

informācijas un komunikāciju tehnoloģiju aprīkojums uzraudzībai un kontrolei.

a)

decentralizētas energoapgādes sistēmas, kuru pamatā ir enerģija no atjaunojamiem avotiem;

b)

koģenerācija;

c)

centralizētas vai kopīgas siltumapgādes vai dzesēšanas sistēmas, ja tādas ir pieejamas, it īpaši sistēmas, kuru pamatā pilnībā vai daļēji ir no atjaunojamiem avotiem iegūta enerģija;

d)

siltumsūkņu sistēmas;

e)

informācijas un komunikāciju tehnoloģiju aprīkojums uzraudzībai un kontrolei.

a)

apkures sistēmu , tostarp centralizētas vai kopīgas siltumapgādes un dzesēšanas sistēmu, katli , citi siltuma ģeneratori vai siltummaiņi ;

b)

ūdens sildītāji karstā ūdens apgādes sistēmās;

c)

centrālā gaisa kondicionēšanas iekārta vai aukstuma ģenerators gaisa kondicionēšanas sistēmās;

d)

apgaismes instalācijas;

e)

norobežojošo konstrukciju būvelementi.

a)

jaunām un atjaunotām dzīvojamām ēkām;

b)

jaunām un atjaunotām nedzīvojamām ēkām;

c)

ēkām, ko izmanto publiskā sektora iestādes.

a)

starpposma mērķus, kas izteikti kā procentuālā daļa no kopējā ēku skaita un no kopējās izmantojamās platības 2015. un 2020. gadā;

b)

detalizētu valstī spēkā esošo prasību aprakstu, kuras attiecas uz minimālo no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtās enerģijas līmeni jaunbūvēs un esošajās ēkās, kuras tiek nozīmīgi atjaunotas, kā noteikts Direktīvā 2009/28/EK, kā arī šīs direktīvas 6. un 7. pantā;

c)

kopsavilkumu par visiem politikas virzieniem un informāciju par pasākumiem, kuri uzsākti, lai veicinātu šādu ēku skaita palielināšanu;

d)

valsts, reģionālās un vietējās programmas, kas paredzētas energoefektivitātes pasākumu atbalstam, piemēram, nodokļu atlaides, finanšu instrumentus vai samazinātu PVN.

a)

pārskatot Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu  (14) nākamajam plānošanas periodam, i evērojami palielināt Eiropas Reģionālās attīstības fonda maksimālo piešķīrumu, ko atļauts izmantot mājokļu energoefektivitātes atbalstam, tostarp ieguldījumiem centralizētas siltumapgādes un dzesēšanas sistēmās un atjaunojamos energoresursos, un paplašināt šo projektu atbilstības kritērijus;

b)

izmantot citus Kopienas fondus, lai atbalstītu pētniecību un izstrādi, informācijas kampaņas un apmācību energoefektivitātes jomā;

c)

izveidot Energoefektivitātes fondu, kura pamatā būtu Kopienas budžeta, Eiropas Investīciju bankas un dalībvalstu finansējums un kura mērķis būtu sekmēt to, lai līdz 2020. gadam palielinātos privātā un valsts sektora ieguldījumi ēku energoefektivitātes palielināšanas projektos, tostarp saistībā ar atjaunojamās enerģijas izmantošanu ēkās un būvelementos, tādējādi palielinot energoefektivitāti. Minēto fondu iekļauj citu Kopienas struktūrpalīdzības pasākumu plānošanā. Fonda līdzekļu piešķiršanas kritērijus nosaka saskaņā ar Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006 ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu  (15) , un to izveido vēlākais līdz 2014. gadam;

d)

samazināt PVN likmes pakalpojumiem un produktiem, kuri saistīti ar energoefektivitātes uzlabošanu, tostarp atjaunojamās enerģijas izmantošanai ēkās vai būvelementos.

a)

pasākumiem saistībā ar norobežojošo konstrukciju , tostarp izolācijas sistēmu, vai ēku inženiertehniskās (-o) sistēmas (-u) nozīmīgu atjaunošanu;

b)

pasākumiem ēkas atsevišķām daļām vai elementiem, neatkarīgi no tā, vai ir veikta norobežojošo konstrukciju , tostarp izolācijas sistēmu, vai ēku inženiertehniskās sistēmas(-u) nozīmīga atjaunošana.

a)

kopīgu sertificējumu ēkai kopumā, ja tā ir aprīkota ar kopīgu apkures sistēmu,

b)

šā dzīvokļa vai ēkas atsevišķās daļas energoefektivitātes novērtējumu.

a)

inspicētās sistēmas energoefektivitātes salīdzinājumu ar

b)

ieteikumus attiecīgās ēkas vai tās daļu sistēmas energoefektivitātes rentablai uzlabošanai.

a)

metodēm, ar ko novērtē ēku energoefektivitāti, pamatojoties uz primārās enerģijas izmantošanu un oglekļa dioksīda emisiju;

b)

vispārējiem stimuliem turpmāku energoefektivitātes pasākumu veikšanai ēkās;

c)

Kopienas līmeņa prasību noteikšanu attiecībā uz esošo ēku pārveidi par nulles enerģijas ēkām.

a)

valsts, reģionālā un vietējā līmeņa atbalsta shēmām, kas paredzētas, lai veicinātu energoefektivitāti un no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas izmantošanu ēkās;

b)

ēku sektorā izmantotās no atjaunojamiem avotiem iegūtās enerģijas daļu valsts un reģionālā līmenī, tostarp precizējot, vai atjaunojamā enerģija nāk no vietējām iekārtām, centralizētās apkures un dzesēšanas sistēmas vai koģenerācijas.

a)

visu Direktīvas 2006/32/EK 14. panta 2. punktā minēto energoefektivitātes rīcības plānu jaunākās versijas;

b)

detalizētas ziņas par attiecīgajā brīdī Kopienā spēkā esošajiem pasākumiem, kuri paredzēti ēku energoefektivitātes uzlabošanai, tostarp piemērojamie finanšu un nodokļu instrumenti, to piemērošana un kontaktinformācija;

c)

detalizētas ziņas par valstu rīcības plāniem un attiecīgajā brīdī katrā dalībvalstī spēkā esošajiem valsts mēroga, reģionālajiem un vietējiem pasākumiem, kuri paredzēti ēku energoefektivitātes uzlabošanai, tostarp piemērojamie finanšu vai nodokļu instrumenti, to piemērošana un kontaktinformācija;

d)

valsts, reģionālā un vietējā līmeņa paraugprakses piemēri par ēku energoefektivitātes uzlabošanu.