–

“GVC Services (Bulgaria)”EOOD vārdā – D. Yordanov, advokat, kā arī D. Tench, V. Nagrani, P. Montegriffo, G. Jackson un E. Sheard, solicitors,

–

Direktor na Direktsia “Obzhalvane i danachno‑osiguritelna praktika” – Sofia vārdā – N. Kalistratov un S. Atanasova, pārstāvji,

–

Bulgārijas valdības vārdā – L. Zaharieva un E. Petranova, pārstāves,

–

Dānijas valdības vārdā – J. Nymann‑Lindegren, kā arī M. S. Wolff un P. Z. L. Ngo, pārstāvji,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – F. Shibli, pārstāvis, kam palīdz D. Yates un L. Ruxandu, barristers,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Armenia un Y. Marinova, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2011/96/ES (2011. gada 30. novembris) par kopējo sistēmu nodokļu uzlikšanai, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs (OV 2011, L 345, 8. lpp.), 2. panta a) punkta i) un iii) apakšpunktu un šīs direktīvas I pielikuma A daļas ab) punktu, kā arī B daļas pēdējo ievilkumu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp “GVC Services (Bulgaria)”EOOD, kas reģistrēta Bulgārijā (turpmāk tekstā – “GVC”), un Direktor na Direktsia“Obzhalvane i danachno‑osiguritelna praktika” – Sofia (Sofijas pilsētas Pārsūdzību, nodokļu un sociālā nodrošinājuma jautājumu direkcijas direktors, Sofija, Bulgārija) (turpmāk tekstā – “direktors”) par nodokļa maksājuma apmēra precizēšanas paziņojumu, kurā ir uzskaitīti nodokļu parādi par dividendēm, kuras par laikposmu no 2011. gada 13. jūlija līdz 2016. gada 21. aprīlimGVC ir sadalījusi un izmaksājusi savam Gibraltārā reģistrētajam mātesuzņēmumam PGB Limited – Gibraltar.

3

Vispirms ir jānorāda, ka, tā kā iesniedzējtiesā izskatāmā lieta attiecas uz nodokļu parādiem, kas bija jāmaksā par laikposmu pirms 2020. gada 1. februāra, šajā lietā nav jāņem vērā Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 7. lpp.).

4

Gibraltārs ir Eiropas teritorija, par kuras ārējām attiecībām LESD 355. panta 3. punkta izpratnē ir atbildīga dalībvalsts, proti, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, uz kuru attiecas Līgumu noteikumi.

5

Tomēr Aktā par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanās nosacījumiem un par pielāgojumiem Līgumos (OV 1972, L 73, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “1972. gada Pievienošanās akts”) ir paredzēts, ka atsevišķas Līguma daļas Gibraltāram nav piemērojamas.

6

1972. gada Pievienošanās akta 28. pantā ir noteikts:

“[Eiropas Savienības] iestāžu tiesību akti, kuri attiecas uz [LESD] [I] pielikumā norādītajiem produktiem un produktiem, kas, tos importējot [Savienībā], kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanas rezultātā ir pakļauti īpašam tiesiskajam regulējumam, kā arī tiesību akti jautājumā par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu apgrozījuma nodokļa jomā nav piemērojami attiecībā uz Gibraltāru, ja vien [Eiropas Savienības Padome], pieņemot vienprātīgu lēmumu pēc [Eiropas Komisijas] priekšlikuma, nenolemj citādi.”

7

Atbilstoši 1972. gada Pievienošanās akta 29. pantam, lasot to kopsakarā ar tā I pielikuma I iedaļas 4. punktu, Gibraltārs nav Savienības muitas teritorijas daļa.

8

Direktīvas 2011/96 3.–6. un 8. apsvērumā ir noteikts:

[..]

9

Direktīvas 2011/96 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ikviena dalībvalsts piemēro šo direktīvu:

[..].”

10

Šīs direktīvas 2. panta a) punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

11

Minētās direktīvas 5. pantā ir paredzēts, ka “[p]eļņu, ko meitasuzņēmums sadala mātesuzņēmumam, atbrīvo no nodokļa, kas ieturams izcelsmes vietā”.

12

Direktīvas 2011/96 I pielikuma A daļā ir ietverts šīs direktīvas 2. panta a) punkta i) apakšpunktā minēto uzņēmējsabiedrību saraksts, un tās ab) apakšpunktā ir minētas “uzņēmējsabiedrības, kas inkorporētas [dibinātas] saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem”.

13

Šī I pielikuma B daļā ir ietverts minētās direktīvas 2. panta a) punkta iii) apakšpunktā paredzētais nodokļu saraksts, kura pēdējā ievilkumā ir ietverts “corporation tax Apvienotajā Karalistē”.

14

Saskaņā ar Zakon za korporativnoto podohodno oblagane (Likums par uzņēmumu ienākuma nodokli) (DV Nr. 105, 2006. gada 22. decembris) 194. panta 1. un 3. punktu:

“1.   Ienākumu izcelsmes vietā ieturētais nodoklis ir jāmaksā par dividendēm un likvidācijas ieņēmumiem, ko rezidenti – juridiskas personas izmaksā (personificē) šādām personām:

[..].

3.   Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja dividendes un likvidācijas ieņēmumus izmaksā šādām personām vai struktūrām:

[..]

15

GVC ir saskaņā ar Bulgārijas tiesībām dibināta viena dalībnieka sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas sniedz pakalpojumus informācijas tehnoloģiju jomā. Līdz 2016. gada 1. februārim tās kapitāla daļu vienīgā turētāja bija uzņēmējsabiedrība PGB Limited – Gibraltar, kas dibināta Gibraltārā.

16

Laikposmā no 2011. gada 13. jūlija līdz 2016. gada 21. aprīlimGVC izmaksāja mātesuzņēmumam PGB Limited – Gibraltar dividendes un tam tās pārskaitīja, neieturot un nesamaksājot Bulgārijā nodokļus, uzskatīdama, ka minētais mātesuzņēmums var tikt uzskatīts par ārvalsts juridisku personu, kas nodokļu vajadzībām ir Eiropas Savienības dalībvalsts rezidents saskaņā ar Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 194. panta 3. punktu.

17

Savukārt kompetentā nodokļu iestāde uzskatīja, ka izmaksātajām dividendēm esot bijis jāpiemēro ienākumu izcelsmes vietā ieturamais nodoklis, un 2017. gada 1. decembrī pieņēma paziņojumu par nodokļa maksājuma apmēra precizēšanu, ar kuru tika nolemts piedzīt 930529,54 Bulgārijas levas (BGN) (aptuveni 476000 EUR), tostarp pamatsummu 669690,32 BGN (aptuveni 342000 EUR) apmērā un nokavējuma procentus 260839,22 BGN (aptuveni 134000 EUR) apmērā. GVC apstrīdēja šo paziņojumu administratīvā kārtībā, iesniedzot sūdzību direktoram, kurš minēto paziņojumu atstāja spēkā. GVC vērsās iesniedzējtiesā, lūgdama atcelt apstrīdēto paziņojumu.

18

GVC apgalvo, ka Savienības tiesību normas esot piemērojamas Gibraltāram, kas ir Eiropas teritorija, par kuras ārlietām LESD 355. panta 3. punkta izpratnē ir atbildīga dalībvalsts, un ka uz dividenžu izmaksu neattiecoties atkāpes, kas paredzētas 1972. gada Pievienošanās akta 28.–30. pantā. Šajā ziņā GVC uzskata, ka tās mātesuzņēmums atbilstot Direktīvas 2011/96 2. pantā noteiktajām prasībām, jo šis uzņēmums esot pielīdzināms Apvienotajā Karalistē dibinātai uzņēmējsabiedrībai un tam Gibraltārā tiek piemērots uzņēmumu ienākuma nodoklis, kas, GVC ieskatā, esot uzskatāms par šīs direktīvas I pielikuma B daļas pēdējā ievilkumā minēto “corporation tax Apvienotajā Karalistē”.

19

Savukārt direktors apgalvo, ka Direktīvas 2011/96 I pielikumā esot ietverts skaidrs un izsmeļošs saraksts gan ar uzņēmējsabiedrībām (A daļa), gan nodokļiem (B daļa), kas ietilpst tās piemērošanas jomā. Direktora ieskatā, šajā direktīvā tās piemērošanas joma esot noteikta izsmeļoši un to nevarot paplašināti attiecināt uz uzņēmējsabiedrībām, kas ir dibinātas Gibraltārā, kur tām tiek piemērots uzņēmumu ienākuma nodoklis, jo paplašināti interpretēt tiesību aktus nodokļu jomā esot aizliegts.

20

Šaubīdamās, vai GVC kā Gibraltārā reģistrēta mātesuzņēmuma meitasuzņēmums, kurš tur ir uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājs, ietilpst Direktīvas 2011/96 piemērošanas jomā un vai tādējādi tas ir jāatbrīvo no ienākumu izcelsmes vietā ieturamā nodokļa Bulgārijā, Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Lai gan Apvienotās Karalistes valdība nav formāli izvirzījusi iebildi par nepieņemamību, tā savos rakstveida apsvērumos norāda, ka neesot nepieciešams atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem, lai varētu atrisināt strīdu pamatlietā.

22

Ņemot vērā Tiesas apstiprināto Gibraltāra statusu Savienības tiesībās, PGB Limited – Gibraltar kā Gibraltārā reģistrēta uzņēmējsabiedrība atbilstot Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 194. panta 3. punktā paredzētajam nosacījumam, proti, tā esot ārvalsts juridiska persona, kuras nodokļu rezidence ir kādā Savienības dalībvalstī. Līdz ar to šī valdība uzskata, ka Direktīvas 2011/96 interpretācija neesot nepieciešama.

23

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesas atteikums atbildēt uz valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka prasītajai Savienības tiesību aktu interpretācijai nav nekādas saiknes ar pamatlietas faktiem vai priekšmetu, ja jautājums ir hipotētisks vai arī ja Tiesas rīcībā nav vajadzīgo faktisko un juridisko elementu, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, I.G.I., C‑394/18, EU:C:2020:56, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Šajā gadījumā, kā to skaidri norāda pati Apvienotās Karalistes valdība, pamatlietā aplūkotās valsts tiesību normas nepārprotami ir Direktīvas 2011/96 transponēšanas pasākumi.

25

Turklāt, kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, lai atrisinātu strīdu pamatlietā, iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai PGB Limited – Gibraltar kā Gibraltārā reģistrēta uzņēmējsabiedrība ietilpst Direktīvas 2011/96 piemērošanas jomā, lai noteiktu, vai saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu ir pamats tās meitasuzņēmumu GVC atbrīvot no ienākumu izcelsmes vietā ieturamā nodokļa Bulgārijā.

26

Šādos apstākļos nekādi nevar uzskatīt, ka iesniedzējtiesas lūgtajai Direktīvas 2011/96 interpretācijai šajā lietā nebūtu nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai ka tajā būtu izvirzīta hipotētiska rakstura problēma, jo šī interpretācija ir nepieciešama, lai atrisinātu šo strīdu.

27

Tādējādi šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

28

Ar saviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/96 2. panta a) punkta i) un iii) apakšpunkts, lasot tos kopā ar šīs direktīvas I pielikuma A daļas ab) punktu un B daļas pēdējo ievilkumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šajos noteikumos ietvertie jēdzieni “uzņēmējsabiedrības, kas inkorporētas [dibinātas] saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem” un “corporation tax Apvienotajā Karalistē” attiecas uz uzņēmējsabiedrībām, kuras ir dibinātas Gibraltārā un kuras tur tiek apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli.

29

Iesākumā ir jānorāda, ka uz pamatlietā aplūkoto laikposmu attiecas gan Direktīva 90/435, kas grozīta ar Padomes Direktīvu 2006/98/EK (2006. gada 20. novembris) (OV 2006, L 363, 129. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 90/435”), gan Direktīva 2011/96, ar kuru tiek atcelta un aizstāta iepriekš minētā direktīva. Tā kā attiecīgie noteikumi tomēr ir palikuši negrozīti, šajā lietā, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, pietiek ņemt vērā vienīgi atbilstošos Direktīvas 2011/96 noteikumus.

30

Ņemot vērā, ka pamatlietā aplūkotajā laikposmā Gibraltārs bija Eiropas teritorija, par kuras ārlietām ir atbildīga kāda dalībvalsts, proti, Apvienotā Karaliste, Savienības tiesības principā bija piemērojamas šajā teritorijā saskaņā ar LESD 355. panta 3. punktu, ievērojot 1972. gada Pievienošanās aktā tieši paredzētos izņēmumus (spriedums, 2003. gada 23. septembris, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑30/01, EU:C:2003:489, 47. punkts; rīkojums, 2017. gada 12. oktobris, Fisher, C‑192/16, EU:C:2017:762, 29. punkts, un spriedums, 2018. gada 23. janvāris, Buhagiar u.c., C‑267/16, EU:C:2018:26, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

Attiecībā uz Direktīvu 2011/96 ir jānorāda, ka tā tika pieņemta, pamatojoties uz LESD 115. pantu, kas ļauj Padomei pieņemt direktīvas par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu, kas tieši ietekmē iekšējā tirgus izveidi vai darbību. Saskaņā ar šīs direktīvas 3.–6. apsvērumu šīs direktīvas mērķis ir dividendes un citu veidu peļņu, ko meitasuzņēmumi sadala saviem mātesuzņēmumiem, atbrīvot no nodokļa, kas ieturams izcelsmes vietā, un novērst nodokļu dubultu uzlikšanu šādiem ienākumiem mātesuzņēmuma līmenī, tādējādi atvieglot sabiedrību apvienošanos grupās Savienības mērogā (šajā nozīmē attiecībā uz Direktīvu 90/435 skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Brussels Securities, C‑389/18, EU:C:2019:1132, 35. un 36. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

32

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 30. punktā, ir skaidrs, ka uz Direktīvu 2011/96 neattiecas neviens no izņēmumiem, kas paredzēti 1972. gada Pievienošanās akta 28. un 29. pantā.

33

Tomēr, lai noskaidrotu, vai Gibraltārā dibināti mātesuzņēmumi, kuri tur tiek aplikti ar uzņēmumu ienākuma nodokli, var pretendēt uz Direktīvas 2011/96 5. pantā paredzēto atbrīvojumu no ienākumu gūšanas vietā ieturamā nodokļa par peļņu, ko sadala dalībvalstīs dibināti šādu mātesuzņēmumu meitasuzņēmumi, ir jāņem vērā šīs direktīvas noteikumi, kas ierobežo tās materiālās piemērošanas jomu, proti, kumulatīvie nosacījumi, kas ir paredzēti Direktīvas 2011/96 2. panta a) punktā, lasot to kopā ar tās I pielikuma A daļas ab) punktu un B daļas pēdējo ievilkumu.

34

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, kā tas jau tika konstatēts šā sprieduma 29. punktā, – tā kā šo tiesību normu piemērojamība būtībā ir identiska Direktīvas 90/435 tiesību normām, Tiesas judikatūra attiecībā uz otro no šīm direktīvām ir piemērojama arī pirmajai no šīm minētajām direktīvām (rīkojums, 2018. gada 14. jūnijs, GS, C‑440/17, nav publicēts, EU:C:2018:437, 30. punkts). Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 90/435 mērķis nav ieviest kopēju sistēmu visām dalībvalstu uzņēmējsabiedrībām, ne arī visu veidu dalībai (spriedumi, 2008. gada 22. decembris, Les Vergers du Vieux Tauves, C‑48/07, EU:C:2008:758, 49. punkts, un 2009. gada 1. oktobris, Gaz de France – Berliner Investissement, C‑247/08, EU:C:2009:600, 36. punkts).

35

No tā izriet – kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 36. punktā –, ka tiesiskās noteiktības dēļ jebkāda iespēja pēc analoģijas paplašināt Direktīvas 2011/96 piemērošanas jomu attiecībā uz uzņēmējsabiedrībām, kas nav uzskaitītas šīs direktīvas I pielikuma A daļā, ir izslēgta, jo minētās direktīvas materiālā piemērošanas joma ir definēta, izmantojot uzņēmējsabiedrību izsmeļošu sarakstu.

36

Otrkārt, ir jāuzsver, ka no Direktīvas 2011/96 2. panta a) punkta formulējuma, lasot to kopā ar tās I pielikuma A daļas ab) punktu un B daļas pēdējo ievilkumu, izriet, ka attiecībā uz Apvienoto Karalisti Direktīva 2011/96 ir piemērojama tikai “uzņēmējsabiedrīb[ām], kas inkorporētas [dibinātas] saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem” un kas tiek apliktas ar “corporation tax Apvienotajā Karalistē”.

37

Šajos noteikumos ir ietverta tieša atsauce uz Apvienotās Karalistes tiesībām. Tādējādi tie ir jāinterpretē saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, Bank Handlowy un Adamiak, C‑116/11, EU:C:2012:739, 50. punkts).

38

Ir jānorāda – savos rakstveida apsvērumos Apvienotās Karalistes valdība ir precizējusi, ka saskaņā ar šīs dalībvalsts iekšējiem tiesību aktiem jēdzienā “uzņēmējsabiedrības, kas inkorporētas [dibinātas] saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem” ietilpstot vienīgi uzņēmējsabiedrības, kuras tiek uzskatītas par Apvienotajā Karalistē dibinātām uzņēmējsabiedrībām, un par tādām nekādā ziņā neesot uzskatāmas Gibraltārā dibinātas sabiedrības; šo apgalvojumu citi lietas dalībnieki nav formāli apstrīdējuši.

39

Šī valdība turklāt ir precizējusi – un šis precizējums nav ticis apšaubīts –, ka saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesībām nodoklis, kas tiek piemērot Gibraltārā, neesot uzskatāms par “corporation tax Apvienotajā Karalistē”.

40

Ņemot vērā Tiesai iesniegtos lietas materiālus, izriet, ka Gibraltārā dibinātas uzņēmējsabiedrības neatbilst Direktīvas 2011/96 2. panta a) punkta i) apakšpunktā, lasot to kopā ar šīs direktīvas I pielikuma A daļas ab) punktu, paredzētajam piemērojamības nosacījumam un Gibraltāra izveidotais nodokļu režīms neatbilst minētās direktīvas 2. panta a) punkta iii) apakšpunktā, lasot to kopā ar tās I pielikuma B daļas pēdējo ievilkumu, paredzētajam piemērojamības nosacījumam.

41

Iepriekš minētie apsvērumi neskar pienākumu pamatlietas faktisko apstākļu laikā ievērot LESD 49. un 63. pantu un, iespējams, pārbaudīt, vai tādas peļņas aplikšana ar nodokli, ko Bulgārijas meitasuzņēmums sadala savam Gibraltārā dibinātam mātesuzņēmumam, ņemot vērā Gibraltārā dibinātu uzņēmējsabiedrību tiesības veikt uzņēmējdarbību un tiesības uz kapitāla brīvu apriti (rīkojums, 2017. gada 12. oktobris, Fisher, C‑192/16, EU:C:2017:762, 26. un 27. punkts), ir uzskatāma par ierobežojumu un, ja tas tā ir, vai šāds ierobežojums ir pamatots.

42

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi: Direktīvas 2011/96 2. panta a) punkta i) un iii) apakšpunkts, lasot tos kopā ar šīs direktīvas I pielikuma A daļas ab) punktu un B daļas pēdējo ievilkumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šajos noteikumos ietvertie jēdzieni “uzņēmējsabiedrības, kas inkorporētas [dibinātas] saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem” un “corporation tax Apvienotajā Karalistē” neattiecas uz uzņēmējsabiedrībām, kuras ir dibinātas Gibraltārā un kuras tur tiek apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli.

43

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2011/96/ES (2011. gada 30. novembris) par kopējo sistēmu nodokļu uzlikšanai, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs, 2. panta a) punkta i) un iii) apakšpunkts, lasot tos kopā ar šīs direktīvas I pielikuma A daļas ab) punktu un B daļas pēdējo ievilkumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šajos noteikumos ietvertie jēdzieni “uzņēmējsabiedrības, kas inkorporētas [dibinātas] saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem” un “corporation tax Apvienotajā Karalistē” neattiecas uz uzņēmējsabiedrībām, kuras ir dibinātas Gibraltārā un kuras tur tiek apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli.