–

Vetsch Int. Transporte GmbH vārdā – P. Csoklich, Rechtsanwalt,

–

Zollamt Feldkirch Wolfurt vārdā – G. Kofler, pārstāvis,

–

Austrijas valdības vārdā – F. Koppensteiner, kā arī D. Schwab un C. Pesendorfer, pārstāvji,

–

Grieķijas valdības vārdā – M. Tassopoulou un G. Papadaki, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un F. Clotuche-Duvieusart, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 143. panta d) punktu un šīs direktīvas ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes Direktīvu 2009/69/ES (2009. gada 25. jūnijs) (OV 2009, L 175, 12. lpp.) (turpmāk tekstā – “grozītā PVN direktīva”), 143. panta 1. panta d) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Vetsch Int. Transporte GmbH (turpmāk tekstā – “Vetsch”) un Zollamt Feldkirch Wolfurt (Feldkirhes Volfurtas muitas iestāde, Austrija) (turpmāk tekstā – “muitas iestāde”) par tādu Šveices izcelsmes preču atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) par importu, kuras ir importētas Austrijā, lai tās pārvietotu uz Bulgāriju.

3

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkotās deklarācijas par laišanu brīvā apgrozībā tika iesniegtas laikposmā no 2010. gada 10. decembra līdz 2011. gada 5. jūlijam. Tā kā PVN direktīva ir grozīta it īpaši ar Direktīvu 2009/69, kuras transponēšanas termiņš beidzās 2011. gada 1. janvārī, PVN direktīvas un grozītās PVN direktīvas normas ir piemērojamas pamatlietā.

4

PVN direktīvas 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir noteikts:

“PVN uzliek šādiem darījumiem:

[..]

5

Šis direktīvas 17. panta 1. punkta pirmā daļa ir formulēta šādi:

“Ja nodokļa maksātājs preces, kas ir tā saimnieciskās darbības aktīvu daļa, pārvieto uz galamērķi citā dalībvalstī, šo pārvietošanu uzskata par preču piegādi par atlīdzību.”

6

Saskaņā ar minētās direktīvas 138. pantu:

“1.   Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa tādu preču piegādi, kuras pārdevējs, pircējs vai cita persona pārdevēja vai pircēja vārdā nosūta vai transportē uz galamērķi ārpus to attiecīgās teritorijas, bet [Eiropas Savienībā], ja piegādi veic citam nodokļa maksātājam vai juridiskai personai, kas nav nodokļa maksātāja un kas kā tāda rīkojas dalībvalstī, kas nav nosūtīšanas vai transportēšanas sākumpunkta dalībvalsts.

2.   Papildus 1. punktā minētajām preču piegādēm dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

[..]

7

Šīs pašas direktīvas 143. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

[..]

[..].”

8

Atbilstoši PVN direktīvas 201. pantam:

“Importējot preces, par PVN maksā persona vai personas, kuras importa dalībvalsts norādījusi vai atzinusi par atbildīgām.”

9

Grozītās PVN direktīvas 2. panta 1. punkta d) apakšpunkts, kā arī 138. un 201. pants ir formulēti identiski atbilstošajiem PVN direktīvas pantiem. Savukārt grozītās PVN direktīvas 143. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

[..]

[..]

2.   Šā panta 1. punkta d) apakšpunktā noteikto atbrīvojumu piemēro gadījumos, kad pēc preču importa tiek veikta preču piegāde, kam piemēro atbrīvojumu saskaņā ar 138. panta 1. punktu un 2. punkta c) apakšpunktu, tikai tad, ja importa brīdī importētājs ir sniedzis importa dalībvalsts kompetentajām iestādēm vismaz šādu informāciju:

Tomēr dalībvalstis var noteikt, ka c) apakšpunktā minēto pierādījumu sniedz kompetentajām iestādēm tikai pēc pieprasījuma.”

10

Saskaņā ar Umsatzsteuergesetz 1994 (1994. gada Likums par apgrozījuma nodokli; turpmāk tekstā – “UStG 1994”) pielikuma, kas ietver noteikumus par iekšējo tirgu, 6. panta 3. punkta pirmo daļu “no nodokļa ir atbrīvots to preču imports, kuras deklarētājs pēc importa nekavējoties izmanto piegāžu veikšanai Kopienas iekšienē; deklarētājam ar grāmatvedības dokumentiem ir jāpierāda, ka ir izpildīti šī UStG 1994 pielikuma 7. pantā minētie nosacījumi. Atbrīvojums ir piemērojams tikai tad, ja persona, kuras uzņēmumam prece ir importēta, pēc tam veic piegādi Kopienas iekšienē”.

11

Saskaņā ar UStG 1994 26. panta 1. punktu noteikumi, kas attiecas uz muitas nodokli, PVN par importu ir piemērojami pēc analoģijas.

12

Saskaņā ar Zollrechts-Durführungsgesetz (Likums par muitas nodokļa ieviešanu) 71.a pantu atbrīvojuma no PVN par importu gadījumā saskaņā ar UStG 1994 pielikuma, kas ietver noteikumus par iekšējo tirgu, 6. panta 3. punktu deklarētājs ir arī atbildīgs par PVN par importu parādu, kas radies saskaņā ar Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”) 204. panta 1. punktu, ja vien tas jau nav uzskatāms par parādnieku saskaņā ar Muitas kodeksa 204. panta 3. punktu.

13

Vetsch ir Austrijas sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas darbojas transporta nozarē.

14

Laikposmā no 2010. gada 10. decembra līdz 2011. gada 5. jūlijam šī sabiedrība kā divu Bulgārijā reģistrētu sabiedrību K un B netiešā pārstāve iesniedza muitas iestādē deklarācijas par preču, kas ievestas no Šveices, laišanu brīvā apgrozībā. Saistībā ar šīm deklarācijām Vetsch lūdza piešķirt UStG 1994 pielikuma, kas ietver noteikumus par iekšējo tirgu, 6. panta 3. punktā paredzēto atbrīvojumu, norādot šajā ziņā kodu “muitas procedūra 42”. Līdz ar to attiecīgās preces tika laistas brīvā apgrozībā ar atbrīvojumu no PVN par importu.

15

Ar 2011. gada 6. septembra lēmumu muitas iestāde tomēr prasīja Vetsch samaksāt PVN par attiecīgo preču importu saskaņā ar Muitas kodeksa 204. panta 1. punktu, pamatojot, ka minētajās deklarācijās prasītā atbrīvojuma nosacījumi netika izpildīti. Līdz ar to Vetsch kļuva par PVN maksātāju. 2012. gada 31. janvārī muitas iestāde noraidīja Vetsch par šo lēmumu iesniegto sūdzību.

16

Vetsch cēla prasību par muitas iestādes noraidošo lēmumu Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa, Austrija), kas ar 2016. gada 30. marta nolēmumu tika noraidīta kā nepamatota.

17

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka šī tiesa uzskatīja par pierādītu, ka pamatlietā aplūkoto preču pārdevējs bija nodevis Bulgārijas saņēmējiem tiesības rīkoties ar šīm precēm, kad tās atradās Šveicē, tas ir, pirms to atmuitošanas Austrijā. Nav pierādīts, ka šie saņēmēji būtu zaudējuši šīs tiesības Bulgārijā. Minētie saņēmēji esot deklarējuši minēto preču Kopienas iekšējo piegādi, bet tika saukti pie atbildības par krāpšanu nodokļu jomā šajā dalībvalstī, kas esot izdarīta, nepatiesi deklarējot, kad tie veica attiecīgo preču no nodokļa atbrīvotu Kopienas iekšējo piegādi par labu Vetsch.

18

Vetsch iesniedza revīzijas sūdzību iesniedzējtiesā par Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa) nolēmumu.

19

Iesniedzējtiesa precizē, ka Austrijas tiesībās PVN par importu ir jāmaksā, ja nav izpildīts atbrīvojuma nosacījums, kas saistīts ar pārvietošanu pēc importa Austrijā un kas norādīts PVN direktīvas 138. panta 2. punkta c) apakšpunktā. Šādā gadījumā iekšējās tiesībās ir paredzēts, ka šis nodoklis ir jāmaksā personai, kam šis nosacījums ir jāievēro, tas ir, šajā gadījumā – attiecīgajiem Bulgārijas saņēmējiem, kuru netiešā pārstāve ir Vetsch. Pamatlietā Vetsch tomēr tiek uzskatīta par šī nodokļa solidāru parādnieci.

20

Šī tiesa uzskata, ka atbrīvojums no PVN par importu atbilstoši PVN direktīvas 143. panta d) punktam un grozītās PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunktam ir atkarīgs no tā, vai pārvietošana Kopienas iekšienē ir atbrīvota atbilstoši PVN direktīvas 138. panta 2. punkta c) apakšpunktam.

21

Šajā ziņā tā norādīja, ka, pamatojoties uz Tiesas judikatūru, atbilstoši kurai nodokļa maksātājam esot jāatsaka tiesības uz atbrīvojumu no PVN saskaņā ar PVN direktīvas 138. panta 1. punktu, ja viņš pats ir izdarījis krāpšanu nodokļu jomā vai ja viņš ir zinājis vai viņam būtu bijis jāzina, ka viņa veiktais darījums bija saistīts ar pircēja izdarītu krāpšanu nodokļu jomā, un viņš nav īstenojis visus saprātīgi sagaidāmos pasākumus, lai to novērstu, Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa) nolēma, ka nosacījumi, kas atļauj saņemt šādu atbrīvojumu, nav izpildīti. Šajā ziņā Tiesa esot pielīdzinājusi pārvietošanu Kopienas iekšienē piegādei Kopienas iekšienē.

22

Pēc iesniedzējtiesas domām, Tiesas judikatūra attiecas uz situācijām, kurās krāpšana attiecas uz darījumu, kas ir PVN atskaitīšanas, atbrīvojuma no tā vai tā atmaksāšanas priekšmets vai arī pirms tā vai pēc tā veikta darījuma priekšmets. Tomēr pamatlietas apstākļi atšķiroties no tiem, kuros esot notikušas iepriekšējās lietas.

23

Tā norāda, ka Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa) ir konstatējusi, ka abi Bulgārijas komersanti, kuru [preču] pārvietošana Kopienas iekšienē tiek aplūkota, ir iesnieguši nodokļu deklarācijas, kurās tie ir minējuši iegādi Kopienas iekšienē uz Bulgāriju. Krāpšana nodokļu jomā esot notikusi tikai vēlākā darījuma stadijā, tas ir, deklarējot jaunu attiecīgo preču piegādi Kopienas iekšienē, kuru ir izdarījuši šie komersanti un kuras priekšmets bija tālākpārdošana Vetsch. Minētie komersanti esot nepamatoti atbrīvojuši šo piegādi Kopienas iekšienē. Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa) savu nolēmumu balstīja uz pieņēmumu, ka šāda piegāde nav notikusi. No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa) uzskatīja, ka tomēr nav ticis pierādīts, ka minēto preču pārvietošanas Kopienas iekšienē uz Bulgāriju datumā šiem pašiem komersantiem jau būtu bijis nodoms izdarīt krāpšanu ar vēlāku darījumu saistībā ar šīm precēm.

24

Iesniedzējtiesa uzskata, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka tiesību veikt atskaitījumus vai tiesību uz atbrīvojumu no PVN saņemšana par piegādi Kopienas iekšienē ir jāatsaka, ja pats nodokļu maksātājs ir izdarījis krāpšanu nodokļu jomā.

25

Šajā ziņā tā norāda, ka šī judikatūra attiecas ne tikai uz nodokļu maksātāju, kas ir izdarījis krāpšanu nodokļu jomā, bet arī uz nodokļu maksātāju, kas zināja vai kam būtu bijis jāzina, ka tā veiktais darījums ir iesaistīts krāpšanā nodokļu jomā, ko izdarījis piegādātājs vai cits komersants, kas ir bijis iesaistīts piegāžu ķēdē iepriekš vai pēc tam.

26

Tādējādi tā šaubās par šīs judikatūras atbilstību tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, ciktāl aplūkotā krāpšana ir notikusi tikai vēlākā piegāžu ķēdes stadijā pēc attiecīgās pārvietošanas Kopienas iekšienē un iegādes Kopienas iekšienē, kas sekoja šai pārvietošanai.

27

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Vispirms jākonstatē, ka pirmais jautājums attiecas uz atbrīvojumu no PVN, kas norādīts PVN direktīvas 138. pantā. Tomēr no norādēm iesniedzējtiesas lēmumā izriet, ka iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, ir jāatsaka atbrīvojums no PVN, ko saņem preču imports no trešās valsts uz dalībvalsti, kas atbilst PVN direktīvas 143. panta d) punktā un grozītās PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, ja šīs preces pēc tam ir pārvietotas uz citu dalībvalsti personai, kas ir izdarījusi krāpšanu pēc šīs pārvietošanas ar minēto preču starpniecību.

29

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai PVN direktīvas 143. panta d) punkts un grozītās PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ir jāatsaka šajās tiesību normās norādītais atbrīvojums no PVN par importu saņēmējam, kas ir norādīts vai atzīts par šī nodokļa maksātāju šīs direktīvas 201. panta izpratnē, ja šis pēc šī importa vēlākas pārvietošanas Kopienas iekšienē saņēmējs veic krāpšanu ar darījumu pēc šīs pārvietošanas, kurš nav saistīts ar šo pārvietošanu.

30

Saskaņā ar PVN direktīvas 143. panta d) punktu un grozītās PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunktu dalībvalstis no nodokļa atbrīvo to preču importu, kas nosūtītas vai transportētas no trešās teritorijas vai trešās valsts uz dalībvalsti, kas nav nosūtīšanas vai transportēšanas galamērķa dalībvalsts, ja šādu preču piegāde, ko veic importētājs, kurš saskaņā ar šīs direktīvas 201. pantu norādīts vai atzīts par atbildīgu par PVN samaksu, ir atbrīvota no nodokļa saskaņā ar minētās direktīvas 138. pantu.

31

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, tādējādi atbrīvojums no PVN par importu ir atkarīgs no tā, vai importētājs pēc tam veic piegādi Kopienas iekšienē, kura pati ir atbrīvota no nodokļa atbilstoši PVN direktīvas 138. pantam, un tātad tas ir atkarīgs no tā, vai ir izpildīti šajā pantā izvirzītie materiāltiesiskie nosacījumi (spriedums, 2018. gada 20. jūnijs, Enteco Baltic, C‑108/17, EU:C:2018:473, 47. punkts). Tā tas ir arī tad, ja, kā šajā gadījumā, preču piegādi veido to pārvietošana saņēmējam citā dalībvalstī.

32

Šīs direktīvas 138. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis atbrīvo no nodokļa tādu preču piegādi, kuras pārdevējs, pircējs vai cita persona pārdevēja vai pircēja vārdā nosūta vai transportē ārpus to attiecīgās teritorijas, bet Savienībā, ja piegādi veic citam nodokļa maksātājam vai juridiskai personai, kas nav nodokļa maksātāja un kas kā tāda rīkojas dalībvalstī, kura nav preču nosūtīšanas vai transportēšanas sākumpunkta dalībvalsts. Saskaņā ar minētas direktīvas 138. panta 2. punkta c) apakšpunktu papildus piegādēm, kas minētas tās pašas direktīvas 1. punktā, dalībvalstis atbrīvo no nodokļa ne tikai preču piegādes, kad preces pārvieto uz citu dalībvalsti, bet arī tās piegādes, kuras būtu atbrīvotas no nodokļa saskaņā tostarp ar minēto 1. punktu, ja šīs piegādes būtu veiktas citam nodokļa maksātājam.

33

Atbrīvojuma no PVN nolūkā pārvietošana Kopienas iekšienē, kas PVN direktīvas 17. panta 1. punkta pirmajā daļā ir definēta kā nodokļu maksātāja veikta preces pārvešana no sava uzņēmuma uz dalībvalsti, ir pielīdzināma it īpaši piegādei Kopienas iekšienē, kuras atbrīvojums no PVN ir paredzēts šīs direktīvas 138. pantā (skat. attiecībā uz tiesību normām, kas attiecas uz Padomes Sesto direktīvu 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķina bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.) 2016. gada 20. oktobra spriedumu Plöckl, C‑24/15, EU:C:2016:791, 29. punkts).

34

Šajā gadījumā, ievērojot iesniedzējtiesas sniegtās norādes, jāuzskata, ka, ievērojot šīs tiesas izdarītās pārbaudes, pamatlietā aplūkotā pārvietošana Kopienas iekšienē atbilst PVN direktīvas 138. pantā paredzētajiem nosacījumiem, uz kuriem ir atsauce šīs direktīvas 143. panta d) punktā un grozītās PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunktā.

35

Turklāt no iesniedzējtiesas nolēmuma neizriet neviens elements, kas ļautu uzskatīt, ka pamatlietā aplūkotais preču imports neatbilst citiem atbrīvojuma no PVN par importu nosacījumiem, kas paredzēti šī sprieduma iepriekšējā punktā norādītajās divās pēdējās tiesību normās.

36

Tādējādi jāpamatojas uz pieņēmumu, ka pamatlietā aplūkotais preču imports atbilst PVN direktīvas 143. panta d) punktā un grozītās PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajiem atbrīvojuma no PVN par importu nosacījumiem.

37

Tomēr tiesa šaubās par tāda krāpnieciskā darījuma ietekmi uz aplūkoto atbrīvojumu no PVN, kurš ir īstenots piegādes Kopienas iekšienē ietvaros pēc šī importa, kas sekoja pārvietošanai. Šī tiesa tomēr nešaubās par importa un pārvietošanas likumību, kas notika pirms piegādes Kopienas iekšienē, saistībā ar kuru notika krāpšana nodokļu jomā.

38

Kā Komisija apgalvoja Tiesā iesniegtajos apsvērumos, tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā imports, kas seko pārvietošanai Kopienas iekšienē, no vienas puses, un piegāde Kopienas iekšienē, saistībā ar kuru ir notikusi krāpšana, no otras puses, ir jāuzskata par savstarpēji neatkarīgiem darījumiem.

39

Jāuzskata, ka PVN direktīvas 143. panta d) punktā un grozītās PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunktā faktiski ir paredzēts dubults atbrīvojums, tas ir, pirmais atbrīvojums no PVN, kas saskaņā ar PVN direktīvas 201. pantu parasti ir jāmaksā importējot, un otrais atbrīvojums, pamatojoties uz piegādi vai pārvietošanu Kopienas iekšienē, kas seko šim importam.

40

Tādējādi, ja PVN direktīvas 143. panta d) punktā un grozītās PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, PVN par precēm, kas nosūtītas vai transportētas no trešajām valstīm, principā pirmo reizi ir jāmaksā nevis dalībvalstī, kuras teritorijā tās vispirms tika ievestas, bet nosūtīšanas vai transporta galamērķa dalībvalstī. Kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris secinājumu 53. punktā, šo normu mērķis ir vienkāršošana, lai atvieglotu pārrobežu tirdzniecību, atbilstoši kam, pamatojoties uz atbrīvojumu no nodokļa importam, var nenotikt pretējā gadījumā paredzētā priekšnodokļa atskaitīšana attiecībā uz importam piemērojamo PVN, kas citādi būtu jāmaksā

41

Tādā situācijā, kāda aplūkota pamatlietā, kurā aplūkotā krāpšana ir notikusi Bulgārijā, veicot piegādi Kopienas iekšienē no šīs dalībvalsts, Bulgārijas iestādēm ir jāatsaka atbrīvojums no PVN saistībā ar šo piegādi.

42

Tā kā ir konstatēts, ka šī krāpšana neattiecas uz pārvietošanu, no kuras ir atkarīga PVN direktīvas 143. panta d) punktā un grozītās PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunktā norādītā atbrīvojuma no PVN par importu piešķiršana, šis atbrīvojums var tikt atteikts importētājam, kas ir norādīts vai atzīts par nodokļa maksātāju šīs direktīvas 201. panta izpratnē, situācijā, kad, kā tas izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, neviens elements neļauj uzskatīt, ka importētājs zināja vai tam būtu bijis jāzina, ka šī piegāde, kas seko importam, ir iesaistīta krāpšanā, no izdarījuši Bulgārijas saņēmēji.

43

Ņemot vērā iepriekš minētos elementus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 143. panta d) punkts un grozītās PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajās tiesību normās norādīto atbrīvojumu no PVN par importu nav jāatsaka importētājam, kas norādīts vai atzīts par šī nodokļa maksātāju PVN direktīvas 201. panta izpratnē, situācijā, kāda aplūkota pamatlietā, kurā, pirmkārt, pārvietošanas Kopienas iekšienē, kura notikusi pēc šī importa, saņēmējs izdara krāpšanu ar darījumu pēc šīs pārvietošanas, kas nav saistīts ar minēto pārvietošanu, un, otrkārt, neviens elements neļauj uzskatīt, ka importētājs zināja vai viņam būtu vajadzējis zināt, ka šis vēlākais darījums bija iesaistīts saņēmēja izdarītā krāpšanā.

44

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa jautā, kāda, ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, varētu būt ietekme apstāklim, ka pārvietoto preču saņēmējam to pārvietošanas Kopienas iekšienē brīdī jau bija nodoms izdarīt krāpšanu nodokļu jomā ar vēlāku attiecībā uz tām izdarītu darījumu.

45

No iesniedzējtiesas lēmuma skaidri izriet, ka šajā gadījumā šāds nodoms nav konstatēts. Šādos apstākļos šis jautājums, kas ir hipotētisks, nav pieņemams.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 143. panta d) punkts un šīs direktīvas ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes Direktīvu 2009/69/ES (2009. gada 25. jūnijs), 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajās tiesību normās norādīto atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa par importu nav jāatsaka importētājam, kas norādīts vai atzīts par šī nodokļa maksātāju Direktīvas 2006/112 201. panta izpratnē, situācijā, kāda aplūkota pamatlietā, kurā, pirmkārt, pārvietošanas Kopienas iekšienē, kura notikusi pēc šī importa, saņēmējs izdara krāpšanu ar darījumu pēc šīs pārvietošanas, kas nav saistīts ar minēto pārvietošanu, un, otrkārt, neviens elements neļauj uzskatīt, ka importētājs zināja vai viņam būtu vajadzējis zināt, ka šis vēlākais darījums bija iesaistīts saņēmēja izdarītā krāpšanā.