1

Šīs lietas priekšmets ir Elf Aquitaine SA (turpmāk tekstā – “Elf Aquitaine”) tiesāšanās izdevumu, kuri radušies saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē, kas bija pamatā apelācijas tiesvedībai, kurā tika taisīts 2011. gada 29. septembra spriedums lietā C-521/09 P Elf Aquitaine/Komisija (Krājums, I-8947. lpp.), noteikšana.

2

Ar šo apelācijas sūdzību Elf Aquitaine tostarp lūdza Tiesu atcelt Eiropas Kopienu Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑174/05 Elf Aquitaine/Komisija (turpmāk tekstā – “apelācijas instancē pārsūdzētais spriedums”).

3

Tiesa ar iepriekš minēto 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā Elf Aquitaine/Komisija atcēla apelācijas instancē pārsūdzēto spriedumu, nodeva lietu jaunai izskatīšanai un atcēla Komisijas 2005. gada 19. janvāra Lēmumu C(2004) 4876, galīgā redakcija, par [EKL] 81. pantā un EEZ līguma 53. pantā paredzētās procedūras piemērošanu (Lieta COMP/E‑1/37.773 – Monohloretiķskābe).

4

Tā kā gan Elf Aquitaine, gan Eiropas Komisijai spriedums apelācijas tiesvedībā ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa nolēma, ka tās sedz savus ar šo tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus pašas.

5

Savukārt attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem, kas radušies pirmās instances tiesvedībā, tā kā Komisijai spriedums ir pilnībā nelabvēlīgs, tai tika piespriests segt ar šo tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus.

6

Tā kā starp Elf Aquitaine un Komisiju nav noslēgta nekāda vienošanās par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu, kas radušies minētajā tiesvedībā, apmēru, Elf Aquitaine iesniedza šo pieteikumu.

7

Elf Aquitaine lūdz Tiesai noteikt tās tiesāšanās izdevumu, kas saistīti ar tiesvedību pirmajā instancē, summu, kuras atlīdzināšana ir jāveic Komisijai, EUR 255 620,45 “bez nodokļiem” apmērā, kurā ietilpst advokāta honorārs EUR 251 097,99, un EUR 4522,46 – ceļa un uzturēšanās izdevumi un izmaksas. Šī sabiedrība būtībā norāda, ka pieprasīto summu aprēķins tika veikts atbilstoši kritērijiem, kas izriet no Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūras. Tādēļ tā it īpaši uzsver lietas Elf Aquitaine/Komisija, kurā tika taisīts iepriekš minētais 2011. gada 29. septembra spriedums, sarežģītību, tās nozīmīgumu Savienības tiesību aspektā, veiktā darba apjomu un savas ekonomiskās intereses, kas bija šīs lietas pamatā.

8

Komisija uzskata, ka Elf Aquitaine pieteikums par kopā vairāk nekā 1000 darba stundām, ko veikuši 19 advokāti, lielā mērā pārsniedz to, ko varētu uzskatīt par tiesāšanās izdevumiem, kas ir nepieciešami tiesvedībai pirmajā instancē. Šajā ziņā Komisija apstrīd faktu, ka minētā lieta esot bijusi īpaši sarežģīta un nozīmīga konkurences tiesību aspektā vai saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas ekonomiskajām interesēm. Turklāt, ciktāl tas attiecas uz darba apjomu, kas ir par pamatu pieprasītajiem honorāriem, Komisija apgalvo, ka attiecīgajā rēķinā par honorāriem ir iekļauti pakalpojumi, kas nebija nepieciešami tiesvedībai pirmajā instancē. Novērtēdama par pieņemamu vidējo stundas likmi, kas izriet no Elf Aquitaine pieteikuma, proti, EUR 244, Komisija uzskata, ka atlīdzināmo advokāta honorāru apmērs būtu jānosaka EUR 24 400, kas būtu atbilstošs 100 darba stundām. Savukārt attiecībā uz citiem, papildus advokāta honorāriem esošiem izdevumiem un izmaksām Komisija uzskata, ka uz šāda pamata atgūstamā summa nevar pārsniegt EUR 2000.

9

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 137. pantu, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu un Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 1. punktu, “lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver galīgajā spriedumā vai rīkojumā par tiesvedības izbeigšanu”. Tādējādi saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un pati Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

10

Tā kā apelācijas instancē pārsūdzētais spriedums tika atcelts un Tiesa nodeva lietu izskatīšanai no jauna, ir jākonstatē, ka tas bija iepriekš minētais 2011. gada 29. septembra spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, ar kuru tika izbeigta tiesvedība pirmajā instancē. Turklāt, tā kā apelācijas instancē pārsūdzētais spriedums tika atcelts kopumā, nav vairs neviena Vispārējās tiesas nolēmuma par tiesāšanās izdevumiem, kas tajā radušies šīs instances ietvaros.

11

Tiesa jau ir uzskatījusi līdzīgā situācijā, ka tās kompetencē ir lemt par pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, tostarp par tādiem izdevumiem, kas saistīti ar Vispārējā tiesā notikušu tiesvedību (šajā ziņā skat. 2009. gada 3. septembra rīkojumu lietā C‑326/05 P‑DEP Industrias Químicas del Vallés/Komisija, 9. un 37. punkts).

12

Šādos apstākļos atšķirībā no pieteikumiem, uz kuru pamata tika izdots 2005. gada 17. novembra rīkojums lietā C‑3/03 P‑DEP Matratzen Concord/ITSB (2. un 14. punkts), kā arī 2008. gada 11. janvāra rīkojums apvienotajās lietās C‑105/04 P‑DEP un C‑113/04 P‑DEP CEF un CEF Holdings/Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie (21. un 22. punkts), šī pieteikuma par tiesāšanās izdevumu, pat par tiesāšanās izdevumu, kas radušies pirmajā instancē, noteikšanu izskatīšana ir Tiesas kompetencē.

13

Tātad ir jāatgādina, ka Tiesas Reglamenta 144. panta b) punkta izpratnē, kas saskaņā ar šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu piemērojams apelācijas tiesvedībā un turklāt arī Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta b) punktu, par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem uzskata “nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem radušies saistībā ar lietu, it īpaši ceļa un uzturēšanās izdevumus, kā arī atlīdzību pārstāvjiem, padomdevējiem vai advokātiem”.

14

No šī 144. panta b) punkta izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti, pirmkārt, ar tiesāšanās izdevumiem, kas radušies saistībā ar tiesvedību, un, otrkārt, ar izdevumiem, kas bija nepieciešami šādam mērķim (skat. šajā ziņā 1995. gada 9. novembra rīkojumu lietā C‑89/85 DEP Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, 14. punkts, kā arī 2013. gada 28. februāra rīkojumu lietā C‑465/09 P‑DEP Comunidad autónoma de La Rioja/Diputación Foral de Vizcaya u.c., 22. punkts).

15

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesa nav tiesīga noteikt honorāru, kas lietas dalībniekiem ir jāmaksā saviem advokātiem, bet ir tiesīga noteikt to atlīdzības apmēru, ko var atgūt no lietas dalībnieka, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus (skat. it īpaši 1985. gada 26. novembra rīkojumu lietā 318/82 Leeuwarder Papierwarenfabriek/Komisija, Recueil, 3727. lpp., 2. punkts, un 2012. gada 7. jūnija rīkojumu lietā C‑451/10 P‑DEP France Télévisions/TF1, 19. punkts). Pieņemot lēmumu attiecībā uz pieteikumu noteikt tiesāšanās izdevumus, šai tiesai nav jāņem vērā ne valsts noteiktā advokātu atlīdzības takse, ne arī iespējamā vienošanās, kas šajā ziņā noslēgta starp ieinteresēto lietas dalībnieku un tā pārstāvjiem vai padomdevējiem (skat. it īpaši rīkojumu iepriekš minētajā lietā Leeuwarder Papierwarenfabriek/Komisija, 2. punkts, un 1994. gada 30. novembra rīkojumu lietā C-294/90 DEP British Aerospace/Komisija, Recueil, I-5423. lpp., 10. punkts).

16

Pastāvīgajā judikatūrā ir arī noteikts, ka, tā kā Savienības tiesībās nav paredzētas normas attiecībā uz taksēm vai darba veikšanai nepieciešamo laiku, Savienības tiesai ir brīvi jānovērtē lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un veidu, tā nozīmīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītību, darba apjomu, ko tiesvedība varēja radīt iesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un strīda pamatā esošās lietas dalībnieku ekonomiskās intereses (skat. it īpaši 1981. gada 1. jūlija rīkojumu apvienotajās lietās 241/78, 242/78 un no 246/78 līdz 249/78 DGV u.c./EEK, Recueil, 1731. lpp. 3. punkts, kā arī 2013. gada 16. maija rīkojumu lietā C‑498/07 P‑DEP Deoleo/Aceites del Sur‑Coosur, 20. punkts).

17

Šajā lietā atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summa jānovērtē, ievērojot šos kritērijus.

18

Pirmkārt, attiecībā uz strīda priekšmetu un veidu ir svarīgi atgādināt, ka šajā gadījumā ir jānosaka nevis ar apelācijas tiesvedību Tiesā saistītie tiesāšanās izdevumi, bet tie, kuri attiecas uz tiesvedību pirmajā instancē. Attiecīgi Elf Aquitaine argumenti apelācijas tiesvedībā, kurā taisīts iepriekš minētais 2011. gada 29. septembra spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, ir neefektīvi.

19

Tādējādi, kā to arī ir atgādinājusi Komisija, lai arī fakti saistībā ar pārkāpumu, uz kura pamata tika pieņemts šī rīkojuma 3. punktā minētais lēmums, netika apstrīdēti Vispārējā tiesā – no pārsūdzētā sprieduma 40. un 129.–176. punkta izriet, ka pirmajā instancē papildus vairākiem tiesību jautājumiem tika apskatīts faktu jautājums par to, vai pēc Komisijas paziņojuma par iebildumiem apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegto pierādījumu kopums apliecināja apelācijas sūdzības iesniedzējas filiāles, iepriekš ar nosaukumu Elf Atochem SA, vēlāk Atofina SA un iepriekš minētā sprieduma lietā Elf Aquitaine/Komisija taisīšanas brīdī 2011. gada 29. septembrī – Arkema SA, autonomiju tirgū.

20

Otrkārt, attiecībā uz strīda nozīmīgumu Savienības tiesību aspektā un lietas sarežģītību no minētā sprieduma izriet, ka pirmajā instancē tika apskatīti vairāki sarežģīti tiesību jautājumi, kam ir zināma nozīme Savienības konkurences tiesību labas izpratnes un pareizas piemērošanas nodrošināšanā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka pretēji tam, kā to liek noprast Komisija, atsevišķi apskatītie jautājumi Savienības tiesību kontekstā, kas radušies no atspēkojama pieņēmuma, saskaņā ar kuru mātesuzņēmumam, kuram pieder pilnībā tās meitasuzņēmuma kapitāls, piemīt noteicoša ietekme tajā, neesot bijuši pietiekami skaidri izvērtēti brīdī, kad notika tiesvedība Vispārējā tiesā, tas ir, it īpaši pirms 2009. gada 10. septembra sprieduma lietā C-97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (Krājums, I-8237. lpp.) pasludināšanas.

21

Treškārt, saistībā ar ekonomiskajām interesēm, kas šajā lietā radušās lietas dalībniekiem, pretēji tam, kā to norāda Komisija, ir jāuzskata, ka prasītājai EUR 45 miljonu naudas sodam ir ievērojama ekonomiskā nozīme.

22

Ceturtkārt, saistībā ar veiktā darba apjomu no iedibinātās judikatūras izriet, ka saskaņā ar katras lietas konkrētajiem kritērijiem, kas, pirmkārt, ir tās sarežģītība, Tiesas Reglamenta 144. panta b) punkta izpratnē atlīdzība vairākiem advokātiem ir iekļaujama jēdzienā “nepieciešamie izdevumi” (šajā ziņā skat. it īpaši 1994. gada 15. marta rīkojumu lietā C‑107/91 DEP ENU/Komisija, 22. punkts, un rīkojumu iepriekš minētajā lietā Deoleo/Aceites del Sur‑Coosur, 27. punkts). Tādējādi, nosakot atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, tostarp ir jāņem vērā kopējais darba stundu laiks, kas varētu šķist objektīvi nepieciešams tiesvedībai, neatkarīgi no advokātu, kuru starpā veiktie pakalpojumi, iespējams, bija sadalīti, skaita (šajā ziņā skat. it īpaši iepriekš minētos rīkojumus lietā CEF un CEF Holdings/Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie, 42. punkts; lietā France Télévisions/TF1, 28. punkts, kā arī lietā Deoleo/Aceites del Sur‑Coosur, 28. punkts).

23

Šajā ziņā, it īpaši ņemot vērā šī rīkojuma 14. un 15. punktā minēto judikatūru, ir jānorāda, ka daļa no attiecīgo 19 advokātu 1000 nostrādātajām darba stundām, šķiet, nav bijusi Tiesas Reglamenta 144. panta b) punkta izpratnē nepieciešama tiesvedībai. Piemēram, no Elf Aquitaine iesniegtajam pieteikumam pievienotajiem rēķiniem par honorāriem tiešām izriet, ka šie honorāri tostarp bija par ļoti plašiem pētījumiem par uzņēmumu tiesībām vai par vides tiesībām, kuru lietderība tiesvedības mērķiem – ņemot vērā to, ka “uzņēmuma” jēdziens ir stingri iedibināts Savienības konkurences tiesībās, – bija neliela.

24

Visbeidzot, tā kā prasītāja savā pieteikumā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu bija norādījusi advokātu honorāru summu “bez nodokļiem”, ir jāatgādina, ka šī sabiedrība, būdama uzņēmums, kas veic komercdarbību, ir pievienotās vērtības nodokļa maksātāja un ka tādējādi tai ir tiesības par šo nodokli samaksātās summas atgūt tad, ja minētie honorāri tiek nomaksāti; tādējādi šīs summas nav jāņem vērā, veicot galīgo atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu aprēķinu (šajā ziņā skat. it īpaši 1999. gada 16. decembra rīkojumu lietā C‑137/92 P‑DEP Hüls/Komisija, 20. punkts; 2012. gada 10. jūlija rīkojumu lietā C‑191/11 P‑DEP Norma Lebensmittelfilialbetrieb/Yorma’s, 24. punkts, un rīkojumu iepriekš minētajā lietā Deoleo/Aceites del Sur‑Coosur, 32. punkts).

25

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem un izvērtējot apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtos dokumentus, Tiesa uzskata, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 144. pantu būtu piemēroti noteikt atgūstamo advokātu honorāru summu EUR 90 000 apmērā.

26

Attiecībā uz ceļa un uzturēšanās izdevumiem un izmaksām ir jākonstatē tikai, ka pieteikumā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu bez plašākiem paskaidrojumiem tiesvedības pirmajā instancē mērķiem netika pierādīta atlīdzināmās daļas par izmaksām, kas bija šī pieteikuma priekšmets, nepieciešamība.

27

Tādējādi izmaksas un papildus advokāta honorāram esošie pārējie izdevumi ir jānovērtē EUR 3000 apmērā.

28

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka taisnīgs par tiesvedību pirmajā instancē atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem apmērs būtu EUR 93 000.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) izdod rīkojumu:

Tiesāšanās izdevumu kopējā summa, kas Komisijai ir jāatmaksā Elf Aquitaine SA saskaņā ar 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, tiek noteikta EUR 93 000 apmērā.