23.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 345/75

(1)

Eiropadome 2004. gada jūnijā lūdza sagatavot vispārēju kritisko infrastruktūru aizsardzības stratēģiju. Tālab Komisija 2004. gada 20. oktobrī pieņēma Paziņojumu “Kritisko infrastruktūru aizsardzība cīņā pret terorismu”, kurā ir ierosināti pasākumi, kas varētu uzlabot Eiropas spēju novērst teroristu uzbrukumus kritiskām infrastruktūrām, palielināt gatavību tādiem uzbrukumiem un uzlabot spēju reaģēt uz tiem.

(2)

Komisija 2005. gada 17. novembrī pieņēma Zaļo grāmatu par Eiropas programmu kritiskas infrastruktūras aizsardzībai, kurā piedāvāti politikas risinājumi par minētās programmas un kritiskās infrastruktūras brīdinājuma informācijas tīkla izveidi. Saņemtajās atsauksmēs par Zaļo grāmatu bija uzsvērts papildu ieguldījums, ko dotu Kopienas programma kritiskās infrastruktūras aizsardzībai. Šajās atsauksmēs atzīts, ka jāuzlabo kritiskās infrastruktūras aizsardzības spējas Eiropā un jāpalīdz mazināt kritisko infrastruktūru neaizsargātību. Tika uzsvērta tādu pamatprincipu nozīme kā subsidiaritāte, proporcionalitāte, papildināmība un dialogs ar ieinteresētajām personām.

(3)

Tieslietu un iekšlietu padome 2005. gada decembrī aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumu par Eiropas kritiskās infrastruktūras aizsardzības programmu (EKIAP) un nolēma, ka tai būtu jāņem vērā apdraudējumu daudzveidība, īpaši pievēršoties terorisma draudu novēršanai. Saskaņā ar šo pieeju kritiskās infrastruktūras aizsardzībā būtu jāņem vērā cilvēka izraisītas katastrofas, tehnoloģiski draudi un dabas katastrofas, bet galvenā uzmanība būtu jāpievērš terorisma draudu novēršanai.

(4)

Padome 2007. gada aprīlī pieņēma secinājumus par Eiropas kritiskās infrastruktūras aizsardzības programmu, kuros tā vēlreiz uzvēra, ka galvenokārt dalībvalstis ir atbildīgas par pasākumu pārvaldību kritisko infrastruktūru aizsardzībai savā teritorijā, un vienlaikus pauda gandarījumu par Komisijas centieniem izstrādāt Eiropas procedūru, lai apzinātu un noteiktu Eiropas kritiskās infrastruktūras (EKI) un novērtētu vajadzību uzlabot to aizsardzību.

(5)

Šī direktīva ir pirmais solis, lai pakāpeniski apzinātu un noteiktu EKI un novērtētu vajadzību uzlabot to aizsardzību. Tādēļ šajā direktīvā galvenā uzmanība ir pievērsta enerģētikas un transporta nozarēm, un to vajadzētu pārskatīt, lai novērtētu tās ietekmi un vajadzību iekļaut tās darbības jomā citas nozares, inter alia informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) nozari.

(6)

Primārā un galvenā atbildība par EKI aizsardzību ir dalībvalstīm un šo infrastruktūru īpašniekiem/apsaimniekotājiem.

(7)

Kopienā ir vairākas kritiskās infrastruktūras, kuru darbības traucējumiem vai iznīcināšanai būtu nopietna pārrobežu ietekme. Tā varētu būt arī pārrobežu ietekme vairākās nozarēs, kas izriet no saistītu infrastruktūru savstarpējas atkarības. Šādas EKI būtu jāapzina un jānosaka, piemērojot vienotu procedūru. Šādu infrastruktūru drošības prasību novērtēšana būtu jāveic, izmantojot vienotus minimālos kritērijus. Divpusējas dalībvalstu sadarbības shēmas kritisko infrastruktūru aizsardzības jomā ir labi funkcionējoši un efektīvi līdzekļi, lai risinātu jautājumus saistībā ar pārrobežu kritiskajām infrastruktūrām. EKIAP būtu jāizstrādā, balstoties uz šādu sadarbību. Informācija, kas vajadzīga, lai konkrētu infrastruktūru noteiktu kā EKI, būtu jāklasificē attiecīgā līmenī saskaņā ar Kopienas un dalībvalstu spēkā esošajiem tiesību aktiem.

(8)

Tā kā kritiskās infrastruktūras aizsardzības jomā dažādās nozarēs ir uzkrāta konkrēta pieredze un zināšanas un pastāv īpašas prasības, Kopienas pieeja kritiskās infrastruktūras aizsardzībai būtu jāizstrādā un jāīsteno, ņemot vērā nozaru īpatnības un spēkā esošos pasākumus konkrētās nozarēs, tostarp tos, kas jau pastāv Kopienas, valstu un reģionālā līmenī, kā arī attiecīgā gadījumā esošo kritisko infrastruktūru īpašnieku/apsaimniekotāju savstarpēji noslēgtos pārrobežu palīdzības līgumus. Ņemot vērā ārkārtīgi būtisko privātā sektora dalību apdraudējumu pārraudzībā un pārvaldībā, kā arī uzņēmējdarbības nepārtrauktības plānošanā un katastrofu seku novēršanā, ar Kopienas pieeju ir jāveicina pilnīga privātā sektora iesaiste.

(9)

Enerģētikas nozares un jo īpaši elektroenerģijas ražošanas un pārvades metožu jomā (attiecībā uz elektroenerģijas piegādēm) saprot, ka gadījumos, kad tas uzskatāms par lietderīgu, elektroenerģijas ražošana var ietvert kodolelektrostaciju elektroenerģijas pārvades daļas, bet neietver pašus kodolelementus, uz kuriem attiecas attiecīgi tiesību akti par kodolenerģiju, tostarp nolīgumi un Kopienas tiesību akti.

(10)

Šī direktīva papildina Kopienas līmenī un dalībvalstīs spēkā esošus nozaru pasākumus. Būtu jāturpina izmantot jau ieviestos Kopienas mehānismus, tādējādi sekmējot šīs direktīvas vispārēju īstenošanu. Būtu jāvairās no dažādu tiesību aktu vai noteikumu dublēšanās vai savstarpējām pretrunām.

(11)

Visās noteiktajās EKI vajadzētu būt apsaimniekotāju drošības plāniem (ADP) vai līdzvērtīgiem pasākumiem, kas ietver nozīmīgu objektu apzināšanu, apdraudējumu novērtēšanu un pretpasākumu un procedūru apzināšanu, atlasi un prioritāšu noteikšanu. Lai izvairītos no lieka darba un dublēšanas, katrai dalībvalstij vispirms būtu jānovērtē, vai noteiktu EKI īpašniekiem/apsaimniekotājiem ir atbilstoši ADP vai līdzīgi pasākumi. Ja šādu plānu nav, katrai dalībvalstij būtu jāveic nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu attiecīgu pasākumu izstrādi. Katra dalībvalsts pati lemj par piemērotāko rīcības veidu attiecībā uz ADP izstrādi.

(12)

Pasākumi, principi, pamatnostādnes, tostarp Kopienas pasākumi, kā arī divpusējas un/vai daudzpusējas sadarbības shēmas, kas paredz ADP līdzīgu vai līdzvērtīgu plānu, vai drošības sadarbības koordinatoru vai līdzvērtīgu amatpersonu, būtu jāuzskata par tādiem, kas izpilda šīs direktīvas prasības attiecībā uz ADP vai drošības sadarbības koordinatoru.

(13)

Lai veicinātu sadarbību un saziņu ar attiecīgajām valstu kritisko infrastruktūru aizsardzības iestādēm, visām noteiktajām EKI būtu jānorāda drošības sadarbības koordinatori. Lai izvairītos no nevajadzīga darba un dublēšanas, katrai dalībvalstij vispirms būtu jānoskaidro, vai noteikto EKI īpašnieki/apsaimniekotāji jau ir norādījuši drošības sadarbības koordinatoru vai līdzvērtīgu amatpersonu. Ja šāda drošības sadarbības koordinatora nav, katrai dalībvalstij būtu jāveic nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu attiecīgu pasākumu izpildi. Katra dalībvalsts pati lemj par piemērotāko rīcības veidu attiecībā uz drošības sadarbības koordinatoru noteikšanu.

(14)

Lai efektīvi apzinātu apdraudējumu, draudus un neaizsargātību konkrētās nozarēs, ir vajadzīga gan EKI īpašnieku/apsaimniekotāju un dalībvalstu, gan arī dalībvalstu un Komisijas savstarpēja saziņa. Katrai dalībvalstij būtu jāapkopo informācija par EKI, kuras atrodas tās teritorijā. Komisijai no dalībvalstīm būtu jāsaņem vispārēja informācija par apdraudējumu, draudiem un neaizsargātību nozarēs, kurās ir apzinātas EKI, attiecīgā gadījumā ietverot arī informāciju par šo EKI iespējamiem uzlabojumiem un vairāku nozaru savstarpēju atkarību, un šo informāciju Komisija vajadzības gadījumā varētu izmantot, izstrādājot konkrētus priekšlikumus EKI aizsardzības uzlabošanai.

(15)

Lai veicinātu EKI aizsardzības uzlabojumus, var izstrādāt vienotu metodiku, ar ko identificētu un klasificētu apdraudējumu un draudus infrastruktūras objektiem un to neaizsargātību.

(16)

EKI īpašniekiem/apsaimniekotājiem, izmantojot galvenokārt attiecīgās dalībvalstu iestādes, vajadzētu būt piekļuvei paraugpraksei un metodikai attiecībā uz kritiskās infrastruktūras aizsardzību.

(17)

Lai EKI efektīvi aizsargātu, nepieciešama saziņa, darba koordinācija un sadarbība valstu un Kopienas mērogā. Vislabāk to var nodrošināt, katrā dalībvalstī ieceļot Eiropas kritiskās infrastruktūras aizsardzības kontaktpersonas (EKIA kontaktpersonas), kam Eiropas kritiskās infrastruktūras aizsardzības jautājumi būtu jākoordinē attiecīgajā valstī, kā arī ar citām dalībvalstīm un Komisiju.

(18)

Lai attīstītu Eiropas kritiskās infrastruktūras aizsardzības darbības jomās, kurās vajadzīga konfidencialitāte, ir lietderīgi nodrošināt saskaņotu un drošu informācijas apmaiņu sakarā ar šo direktīvu. Attiecībā uz tādiem specifiskiem faktiem par kritiskās infrastruktūras objektiem, kurus var izmantot, plānojot un īstenojot pasākumus, lai kritiskās infrastruktūras iekārtām radītu nepieļaujamas sekas, svarīgi ir ievērot konfidencialitātes noteikumus atbilstīgi spēkā esošiem attiecīgās valsts tiesību aktiem vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (3). Klasificēta informācija būtu jāaizsargā saskaņā ar attiecīgiem Kopienas un dalībvalstu tiesību aktiem. Dalībvalstīm un Komisijai būtu jāievēro dokumentu attiecīgā drošības klasifikācijas pakāpe, ko tam piešķīris dokumenta autors.

(19)

Informācijas apmaiņai attiecībā uz EKI būtu jānotiek uzticības un drošības gaisotnē. Informācijas apmaiņai vajadzīga savstarpēja uzticēšanās, lai uzņēmumi un organizācijas zinātu, ka to sniegtā slepenā un konfidenciālā informācija būs pietiekami aizsargāta.

(20)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus – proti, izstrādāt EKI apzināšanas un noteikšanas procedūru un vienotu pieeju, lai izvērtētu vajadzību uzlabot šādu infrastruktūru aizsardzību – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās rīcības mēroga dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu, šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(21)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas īpaši noteikti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā,

a)

“kritiskā infrastruktūra” ir dalībvalstīs izvietoti objekti, sistēmas vai to daļas, kuras ir būtiskas, lai nodrošinātu svarīgu sabiedrības funkciju darbību, cilvēku veselības aizsardzību, drošumu, drošību, cilvēku ekonomisko vai sociālo labklājību, un kuru darbības traucējumi vai iznīcināšana būtiski ietekmētu attiecīgo dalībvalsti, jo tā nespētu turpmāk nodrošināt šo funkciju īstenošanu;

b)

“Eiropas kritiskā infrastruktūra” jeb “EKI” ir dalībvalstīs izvietota kritiskā infrastruktūra, kuras darbības traucējumi vai iznīcināšana būtiski ietekmētu vismaz divas dalībvalstis. Šādas ietekmes nozīmīgumu novērtē pārnozaru kritēriju izteiksmē. Tas ietver arī sekas, ko rada vairāku nozaru atkarība no cita veida infrastruktūras;

c)

“apdraudējumu analīze” ir apsvērumi par attiecīgiem apdraudējuma scenārijiem, lai izvērtētu neaizsargātības pakāpi un ietekmi, ko varētu radīt kritiskās infrastruktūras darbības traucējumi vai tās iznīcināšana;

d)

“slepena informācija saistībā ar kritiskās infrastruktūras aizsardzību” ir tādi fakti par kritisko infrastruktūru, kurus to izpaušanas gadījumā varētu izmantot, plānojot darbības vai rīkojoties ar mērķi traucēt kritiskās infrastruktūras iekārtu darbību vai iznīcināt tās;

e)

“aizsardzība” ir visas darbības, ar ko nodrošina kritisko infrastruktūru funkcionalitāti, darbības nepārtrauktību un integritāti, lai novērstu, mazinātu un neitralizētu draudus, apdraudējumu vai neaizsargātību;

f)

“EKI īpašnieki/apsaimniekotāji” ir struktūras, kas ir atbildīgas par ieguldījumiem tādos konkrētos objektos, sistēmās vai to daļās un/vai par to ikdienas darbību, kuri saskaņā ar šo direktīvu ir noteikti kā EKI.

a)

zaudējumu kritērijs (nosaka pēc iespējamā bojāgājušo vai ievainoto skaita);

b)

ekonomiskās ietekmes kritērijs (nosaka pēc saimniecisko zaudējumu apmēra un/vai preču vai pakalpojumu kvalitātes samazināšanās, tostarp pēc iespējamās ietekmes uz vidi);

c)

sabiedriskās ietekmes kritērijs (nosaka pēc ietekmes uz sabiedrības uzticību, pēc fiziskām ciešanām un ikdienas dzīves traucējumiem, tostarp pēc būtisku pakalpojumu zaudēšanas).