This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52015DC0117
REPORT FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT AND THE COUNCIL Exemptions granted by Member States under Regulation (EC) 1371/2007 on rail passengers' rights and obligations
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Atbrīvojumi, ko dalībvalstis piešķir saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Atbrīvojumi, ko dalībvalstis piešķir saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem
/* COM/2015/0117 final */
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Atbrīvojumi, ko dalībvalstis piešķir saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem /* COM/2015/0117 final */
Regulas (EK)
Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un
pienākumiem piemērošana: atbrīvojumi, ko dalībvalstis
piešķir atbilstoši regulas 2. pantam Ievads Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada
23. oktobra Regula (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa
pasažieru tiesībām un pienākumiem[1]
(turpmāk “regula”) stājās spēkā 2009. gada
3. decembrī. Regulas mērķis ir aizsargāt
dzelzceļa pasažieru tiesības ES, jo īpaši gadījumos, kad
ceļojums tiek pārtraukts, un uzlabot dzelzceļa pasažieru
pārvadājumu kvalitāti un efektivitāti. Lai gan principā regula attiecas uz
visiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem ES, regula
nolūkā atvieglot tās pakāpenisku īstenošanu ļauj
dalībvalstīm piešķirt atbrīvojumus iekšzemes dzelzceļa
pasažieru pārvadājumiem lielos attālumos. Ņemot
vērā pilsētas, piepilsētas un reģionālo
dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumu īpašo raksturu,
šī regula ļauj dalībvalstīm arī atbrīvot šos pakalpojumus
no regulas piemērošanas. Tādējādi regulas 2. pants
ļauj dalībvalstīm noteiktus pakalpojumus atbrīvot no
šīs regulas pilnīgas piemērošanas: 1.
regulas 2. panta 4. punkts. Iekšzemes
dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem var piešķirt
atbrīvojumu ne ilgāk kā uz pieciem gadiem, kuru var atjaunot
divas reizes (izņemot noteikumus, kas uzskaitīti regulas
2. panta 3. punktā); 2.
regulas 2. panta 5. punkts.
Pilsētas, piepilsētas un reģionālie dzelzceļa
pasažieru pārvadājumu pakalpojumi (izņemot noteikumus, kas
uzskaitīti regulas 2. panta 3. punktā); 3.
regulas 2. panta 6. punkts.
Dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem vai braucieniem,
kuru ievērojama daļa notiek ārpus ES, uz laiku, kas
nepārsniedz piecus gadus. Šo atbrīvojumu var atjaunot. Komisija 2. panta 7. punktā
tiek aicināta iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par
atbrīvojumiem, ko dalībvalstis piešķīrušas
saskaņā ar 2. panta 4., 5., un 6. punktu. I. Atbrīvojumu
status quo No regulas
stāšanās spēkā 2009. gada 3. decembrī
līdz pirmā piecu gadu perioda beigām 2014. gada
2. decembrī Attiecībā
uz regulas piemērošanas vispārējo stāvokli
jāatzīmē, ka četras dalībvalstis pašlaik to
piemēro pilnībā, bet 22 dalībvalstis dažādā
mērā ir piešķīrušas atbrīvojumus. Ziņojumā
detalizēti tiks analizēta situācija saistībā ar
dažādiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem, ko
sniedz dalībvalstīs.
1. Valsts līmeņa dzelzceļa pasažieru pārvadājumu
pakalpojumi (iekšzemes, pilsētas, piepilsētas un reģionālie
pakalpojumi)
Ņemot
vērā to, kā atbrīvojumi tika piešķirti pirmajā
piecu gadu periodā, redzamas šādas atšķirības starp
dalībvalstīm[2]:
1) regulas pilnīga piemērošana bez atbrīvojumiem
Tikai četras dalībvalstis ir
nolēmušas piemērot regulu pilnībā, neizvēloties
nekādus atbrīvojumus: Dānija, Itālija, Nīderlande
un Slovēnija;
2) atbrīvojums visiem pakalpojumiem (iekšzemes, pilsētas,
piepilsētas un reģionālajiem)
Piecas dalībvalstis ir nolēmušas
piešķirt pilnīgu atbrīvojumu, tā ka tiek piemēroti
tikai obligātie noteikumi, kas minēti regulas 2. panta
3. punktā[3]:
Bulgārija, Francija, Īrija, Latvija un Rumānija;
3) daļējs atbrīvojums
·
Atbrīvojumi, kas piešķirti
atbilstīgi pakalpojuma veidam (iekšzemes vai pilsētas,
piepilsētas un reģionālais) o
Atbrīvojums iekšzemes pakalpojumiem, bet ne
pilsētas, piepilsētas un reģionālajiem pakalpojumiem Trīs
dalībvalstis ir piešķīrušas atbrīvojumus saviem
tālsatiksmes iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu
pakalpojumiem, bet ne pilsētas, piepilsētas un
reģionālajiem pakalpojumiem: Beļģija, Čehijas
Republika un Lietuva. o
Atbrīvojums pilsētas, piepilsētas
un reģionālajiem, bet ne iekšzemes pakalpojumiem Piecas
dalībvalstis nav piešķīrušas atbrīvojumus iekšzemes
(tālsatiksmes) pakalpojumiem, bet gan vienīgi pilsētas,
piepilsētas un reģionālajiem pakalpojumiem: Austrija,
Luksemburga, Somija, Vācija un Zviedrija. ·
Atbrīvojumi, kas piešķirti
atbilstīgi prasības veidam (t. i. atbilstīgi pantam) o
Atbrīvojumi, kas piešķirti noteiktiem
pakalpojumiem no noteiktiem pantiem Beļģija ir atbrīvojusi tālsatiksmes iekšzemes pasažieru
pārvadājumu pakalpojumus tikai no tiesībām uz
informāciju brauciena laikā saskaņā ar regulas
II pielikuma II daļu. Spānija ir atbrīvojusi
tālsatiksmes iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu
pakalpojumus tikai no 27. panta par sūdzību izskatīšanu. o
Atbrīvojumi, kas piešķirti visiem
valsts pakalpojumiem no vairākiem pantiem Deviņas
dalībvalstis ir piešķīrušas atbrīvojumus no konkrētiem
pantiem: Apvienotā Karaliste, Grieķija, Horvātija[4],
Igaunija, Polija, Portugāle, Slovākija, Spānija un Ungārija.
2. Pārrobežu pakalpojumi ar trešām valstīm
Desmit
dalībvalstis ir piešķīrušas vai nu pilnīgu, vai
daļēju atbrīvojumu saskaņā ar 2. panta
6. punktu dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem vai
braucieniem, kuru ievērojama daļa notiek ārpus ES: Bulgārija,
Horvātija, Grieķija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija,
Rumānija, Somija un Ungārija. Tas nozīmē, ka
visas valstis, kam ir pārrobežu pakalpojumi ar trešām valstīm,
ir atbrīvojušas šos pakalpojumus no regulas piemērošanas savā
teritorijā.
Papildu elementi
Lielākā
daļa dalībvalstu, kuras ir atbrīvojušas savus tālsatiksmes
iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumus, ir
piešķīrušas atbrīvojumus saistībā ar 8., 10., 13.,
15., 17. un 18. pantu. Lielākā daļa dalībvalstu kuras
ir atbrīvojušas savus pilsētas, piepilsētas un
reģionālos dzelzceļa pasažieru pārvadājumu
pakalpojumus, ir piešķīrušas atbrīvojumus saistībā ar
8., 10., 15., 16., 17. un 18. pantu. Dalībvalstīm nav
jāsniedz konkrēts pamatojums, lai piešķirtu atbrīvojumus,
bet tam jānotiek pārredzamā un nediskriminējošā
veidā. Šķiet skaidrs, ka atbrīvojumi piešķirti
galvenokārt saistībā ar tiem pantiem, ko var uzskatīt par
finansiāli visapgrūtinošākajiem, proti, tiem, kas saistīti
ar avansa maksājumiem nelaimes gadījumā (13. pants), un
tiem, kas saistīti ar atbildību par kavēšanos, nokavētu
pārsēšanos un atceltiem reisiem un tādējādi ar
atlīdzību, kompensāciju un palīdzību (15., 16., 17. un
18. pants). Arī 8. pantu (par informāciju) un
10. pantu (par informācijas un rezervēšanas sistēmu) var
uzskatīt par apgrūtinošu un dārgu, ja šo pantu prasību
izpildei vajag jaunu vai atjaunotu ritošo sastāvu vai datoru
sistēmas. Iepriekš
minētais liecina, ka atbrīvojumu izmantošana, jo īpaši iekšzemes
pakalpojumiem, ir radījusi atšķirīgas dzelzceļa pasažieru
tiesības ES, jo gadījumā, ja nav vienotu ES pasažieru
tiesību, tiek piemēroti dažādi valstu tiesību akti. Jau
2013. gada 14. augusta ziņojuma Eiropas Parlamentam un Padomei
par šīs regulas piemērošanu[5]
secinājumos Komisija norādīja, ka “atbrīvojumu plašā
izmantošana ir nopietns šķērslis regulas mērķu
sasniegšanai”, kas ir uzlabot dzelzceļa pasažieru pārvadājumu
kvalitāti un efektivitāti. Atbrīvojumi liedz
dalībvalstīm izveidot vienlīdzīgus konkurences
nosacījumus dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem
visā ES. Tie arī atņem dzelzceļa pasažieriem tiesisko noteiktību
un neļauj pilnībā īstenot savas tiesības. Kopsavilkuma
tabulu, kas atspoguļo situāciju attiecībā uz
atbrīvojumiem 2014. gada novembrī, var atrast ziņojuma[6] beigās. II. SITUĀCIJA
PĒC 2014. GADA 3. DECEMBRA Ziņojumā
arī apsver turpmāko situāciju attiecībā uz regulas
piemērošanu un, jo īpaši, ņemot vērā iespēju, ka
dalībvalstis atjauno atbrīvojumus. Saskaņā ar
informāciju, kas saņemta no dalībvalstīm, pēc 2014. gada
3. decembra situācija būtiski nemainīsies, jo
iespējams, ka tikai piecas dalībvalstis regulu piemēros
pilnībā un 21 turpinās dažādā mērā
piešķirt atbrīvojumus. Dalībvalstis
var atjaunot atbrīvojumus saskaņā ar regulas 2. panta 4. un
6. punktu, bet ir prasība informēt Komisiju par visiem
pagarinājumiem pēc 2014. gada 3. decembra. Tas pats attiecas
uz deviņām dalībvalstīm, kuras izvēlējušās
piecus gadus ilgus atbrīvojumus attiecībā uz pilsētas,
piepilsētas un reģionālajiem pakalpojumiem saskaņā ar
2. panta 5. punktu ar atjaunošanas iespēju[7]. Šajā
sakarā dalībvalstīm ir uzdots jautājums par to nodomiem
attiecībā uz atbrīvojumu samazināšanu vai atjaunošanu[8]. No
saņemtās informācijas izriet, ka četras dalībvalstis
plāno samazināt to pantu skaitu, no kuriem nākamo piecu gadu
periodā tiks piešķirti atbrīvojumi: Beļģija,
Bulgārija, Igaunija un Polija. Beļģijas
gadījumā tas nozīmē, ka regula tiks pilnībā
piemērota visiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumu
pakalpojumiem. 12 dalībvalstis
paredz saglabāt atbrīvojumu status quo vēl uz pieciem
gadiem: Austrija, Čehijas Republika, Francija, Grieķija,
Horvātija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija, Somija,
Ungārija un Vācija. Apvienotā Karaliste
norādīja, ka tā pagarinās pastāvošos atbrīvojumus
kā pagaidu pasākumu un 2015. gadā rīkos
apspriešanās un pārskatīšanu, pirms pieņemt lēmumu par
to, vai atbrīvojumi būtu jāpagarina vai arī
pilnībā vai daļēji jāatceļ. Dānija,
Itālija, Nīderlande un Slovēnija jau piemēro
regulu pilnībā. Zviedrijā, kura iepriekš nebija paredzējusi atbrīvojumu, kas attiektos
uz pilsētas, piepilsētas vai reģionālajiem pakalpojumiem,
tagad ir paziņojusi Komisijai par savu plānu atbrīvot šos
pakalpojumus no dažiem regulas pantiem. Lai gan dažas
dalībvalstis vēl nav oficiāli paziņojušas ne par
atbrīvojumu atjaunošanu, ne par to atcelšanu saskaņā ar regulas
2. panta 7. punktu, var lēst, ka situācija
attiecībā uz regulas piemērošanu iekšzemes dzelzceļa
pasažieru pārvadājumu pakalpojumos pēc pirmā piecu gadu
perioda būtiski nemainīsies. Tas nozīmē, ka
attiecībā uz pakalpojumiem pasažieru aizsardzība
saskaņā ar regulu uzlabosies tikai nedaudz, ja vispār.
Līdzīga situācija ir attiecībā uz starptautiskajiem
pārvadājumiem un braucieniem, ja to ievērojama daļa notiek
ārpus ES. Noslēgumā
var teikt, ka dalībvalstis piešķīra plašus atbrīvojumus
Regulas (EK) Nr. 1371/2007 piemērošanas pirmajos piecos gados,
un tuvākajā laikā var būt gaidāmi tikai ļoti
niecīgi uzlabojumi. Tādējādi vienlīdzīgi
konkurences apstākļi visiem dzelzceļa pārvadājumu
uzņēmumiem un augsta līmeņa aizsardzība pasažieriem ES
joprojām ir tālu no realitātes. [1] OV L 315, 3.12.2007., 14. lpp. [2] Maltā un Kiprā nav dzelzceļa pasažieru
pārvadājumu. [3] Saskaņā ar 2. panta 3. punktu 9., 11., 12.,
19. pants, 20. panta 1. punkts un 26. pants attiecas uz
visiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem visā
ES. [4] Horvātijas pievienošanās ES notika 2013. gada
1. jūlijā. Horvātija ir piešķīrusi
atbrīvojumus no tās pievienošanās datuma līdz pirmo
5 gadu perioda beigām pēc regulas stāšanās
spēkā, t. i., līdz 2.12.2014. [5] COM(2013) 587 final, 14.8.2013. [6] Atbrīvojumu saraksts pamatojas uz dalībvalstu sniegto
informāciju. [7] Bulgārija, Grieķija, Horvātija, Igaunija,
Īrija, Latvija, Portugāle, Spānija un Ungārija. [8] Dalībvalstis, kuras nav atbildējušas uz
neoficiālā apsekojuma jautājumiem, nav iekļautas.