(1)

Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumā “Eiropa 2020 stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” Savienībai ir izvirzīti mērķi kļūt par ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām un inovāciju, samazināt administratīvo slogu uzņēmumiem un nodrošināt labāku atbilsmi starp darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu. Minētajā paziņojumā norādīts, ka ir vajadzīga visaptveroša darbaspēka migrācijas politika un labāka migrantu integrēšana. Pasākumi augsti kvalificētu darba ņēmēju no trešām valstīm uzņemšanas atvieglošanai ir jāaplūko šādā plašākā kontekstā.

(2)

Kā norādīts Eiropadomes 2014. gada 26. un 27. jūnija sanāksmes secinājumos, lai Eiropa joprojām būtu pievilcīgs galamērķis talantiem un prasmēm, tai jāiesaistās globālajā sacensībā par talantīgiem cilvēkiem. Tādēļ būtu jāizstrādā stratēģijas, lai radītu pēc iespējas plašākas iespējas likumīgai migrācijai, tostarp būtu jāracionalizē spēkā esošie noteikumi.

(3)

Komisijas 2015. gada 13. maija paziņojumā “Eiropas programma migrācijas jomā” tiek aicināts izveidot pievilcīgu Savienības mēroga shēmu augsti kvalificētiem trešo valstu valstspiederīgajiem un norādīts, ka ir jāpārskata Padomes Direktīva 2009/50/EK (4), lai sekmētu Savienības spēju efektīvāk piesaistīt talantus, tādējādi risinot gan Savienības demogrāfiskās problēmas, gan darbaspēka un prasmju trūkumu Savienības ekonomikas svarīgākajās nozarēs. Aicinājums pārskatīt minēto direktīvu ir atkārtoti pausts Komisijas 2020. gada 23. septembra paziņojumā “par jaunu Migrācijas un patvēruma paktu”, kurā norādīts, ka ES zilās kartes reformai “ir jārada faktiska ES pievienotā vērtība, piesaistot prasmes ar iedarbīgu un elastīgu ES mēroga instrumentu”.

(4)

Eiropas Parlaments 2016. gada 12. aprīļa rezolūcijā (5) aicināja īstenot vērienīgu un mērķtiecīgu Direktīvas 2009/50/EK, tostarp tās piemērošanas jomas, pārskatīšanu.

(5)

Ir jāreaģē uz problēmām, kas apzinātas Komisijas 2014. gada 22. maija paziņojumā par to, kā tiek īstenota Direktīva 2009/50/EK. Savienībai būtu jācenšas izveidot pievilcīgāku un efektīvāku Savienības mēroga shēmu augsti kvalificētiem darba ņēmējiem no trešām valstīm. Būtu vēl vairāk jāsaskaņo Savienības pieeja šādu augsti kvalificētu darba ņēmēju piesaistīšanai, un šajā sakarā ES zilajai kartei būtu jākļūst par galveno instrumentu, nodrošinot ātrākas procedūras, elastīgākus un iekļaujošākus uzņemšanas kritērijus, kā arī plašākas tiesības, tostarp atvieglotu ES iekšējo mobilitāti. Tā kā tas būtu saistīts ar būtiskām izmaiņām Direktīvā 2009/50/EK, minētā direktīva būtu jāatceļ un jāaizstāj ar jaunu direktīvu.

(6)

Būtu jāizveido skaidra un pārredzama Savienības mēroga uzņemšanas sistēma augsti kvalificētu darba ņēmēju no trešām valstīm piesaistīšanai un paturēšanai Savienībā, kā arī minēto darba ņēmēju mobilitātes veicināšanai. Šo direktīvu būtu jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās sākotnējais nolūks ir augsti kvalificēta nodarbinātība vai tas ir cits nolūks, kuru vēlāk maina uz augsti kvalificētas nodarbinātības nolūku. Ir jāņem vērā dalībvalstu prioritātes, to darba tirgu vajadzības un to uzņemšanas spējas. Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu kompetence augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā izsniegt valsts uzturēšanās atļaujas, kas nav ES zilās kartes. Turklāt šai direktīvai nebūtu jāietekmē ES zilās kartes turētāju iespēju izmantot papildu tiesības un labumus, kas paredzēti ar šo direktīvu saderīgos valsts tiesību aktos.

(7)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi starp ES zilajām kartēm un valsts uzturēšanās atļaujām augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos attiecībā uz procesuālajām tiesībām un tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, procedūrām un piekļuvi informācijai. Jo īpaši dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ES zilās kartes turētājiem un viņu ģimenes locekļiem piešķirto procesuālo garantiju un tiesību līmenis nav zemāks par valsts uzturēšanās atļauju turētājiem paredzēto procesuālo garantiju un tiesību līmeni. Turklāt dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ES zilās kartes pieteikuma iesniedzēji nav mazāk labvēlīgā situācijā nekā valsts uzturēšanās atļaujas pieteikuma iesniedzēji attiecībā uz darba devēju atzīšanas procedūrām un ka viņiem netiek prasīts maksāt lielākas maksas par pieteikuma izskatīšanu. Visbeidzot, dalībvalstīm attiecībā uz ES zilo karti būtu jāiesaistās tāda paša līmeņa informatīvos, veicināšanas un reklāmas pasākumos kā attiecībā uz valsts uzturēšanās atļaujām, piemēram, sniedzot informāciju valstu tīmekļa vietnēs par likumīgo migrāciju, rīkojot informācijas kampaņa un sniedzot kompetentajām migrācijas iestādēm paredzētas mācību programmas.

(8)

Lai nostiprinātu un veicinātu ES zilās kartes shēmu un lai piesaistītu augsti kvalificētus darba ņēmējus no trešām valstīm, dalībvalstis tiek mudinātas pastiprināt reklamēšanas pasākumus un informācijas kampaņas par ES zilo karti, tostarp attiecīgā gadījumā uz trešām valstīm mērķētus pasākumus un kampaņas.

(9)

Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis nedrīkst pieļaut diskrimināciju dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisku īpašību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkādu citu uzskatu, piederības mazākumtautībai, mantiskā stāvokļa, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ, kā noteikts Padomes Direktīvās 2000/43/EK (6) un 2000/78/EK (7). Lai nediskriminēšanas princips būtu efektīvs, ES zilās kartes turētājiem būtu jāvar prasīt tiesību aizsardzību un iesniegt sūdzības, kā paredzēts valsts tiesību aktos, ja viņi saskaras ar jebkāda veida diskrimināciju, tostarp darba tirgū.

(10)

Ņemot vērā Eurostat2020. gada 21. februāra ziņojumu Hard-to-fill ICT vacancies: an increasing challenge (Grūti aizpildāmas IKT vakances – pieaugošs izaicinājums) un tā secinājumus attiecībā uz plaši izplatīto augsti kvalificētu darba ņēmēju trūkumu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā dalībvalstu darba tirgos, augstākās profesionālās prasmes būtu jāatzīst par līdzvērtīgām augstākās izglītības kvalifikācijai pieteikšanās ES zilajai kartei nolūkos attiecībā uz divām augstākajām pozīcijām: informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vadītāji (Starptautiskās standartizētās profesiju klasifikācijas (ISCO-08 klasifikācija 133) un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vecākie speciālisti (ISCO-08 klasifikācija 25). Tā kā bakalaura grāda iegūšanai ir vajadzīgi vismaz trīs gadi, attiecīgajam prasītās profesionālās pieredzes periodam vajadzētu būt trīs gadiem. Minētā perioda ilgums ir pamatots arī, ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību IKT nozarē un darba devēju mainīgās vajadzības.

(11)

Dalībvalstis tiek mudinātas atvieglot augstāko profesionālo prasmju novērtēšanu un validēšanu ES zilās kartes vajadzībām.

(12)

Lai saskaņā ar šo direktīvu atzītu profesionālo pieredzi citās darbības jomās, ir paredzēts, ka šīs Direktīvas pielikumā izklāstīto profesiju sarakstu varētu grozīt, jo īpaši pēc Komisijas veiktiem novērtējumiem par šādu grozījumu nepieciešamību, citu avotu starpā pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju par vajadzībām to darba tirgos. Komisijai šāds novērtējums būtu jāveic reizi divos gados.

(13)

Attiecībā uz pielikumā neuzskaitītajām profesijām dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieņemt ES zilās kartes pieteikumus, pamatojoties uz pierādījumiem par augstākajām profesionālajām prasmēm, kuras apliecina vismaz piecu gadu profesionālā pieredze līmenī, kas līdzvērtīgs augstākās izglītības kvalifikācijai, un kuras ir svarīgas attiecīgajā profesijā vai nozarē, kas noteikta darba līgumā vai saistošā darba piedāvājumā.

(14)

Augsti kvalificētas nodarbinātības jēdziens nozīmē ne vien to, ka nodarbinātajai personai ir augsta līmeņa kompetence, kuru apliecina augstākā profesionālā kvalifikācija, bet arī to, ka tiek uzskatīts, ka darbā, ko paredzēts strādāt, šāda kompetence ir pēc būtības nepieciešama. Kaut arī mūsdienu darba tirgū tieša saikne starp kvalifikāciju un darbu netiek vienmēr un obligāti prasīta, ar augsti kvalificētu darbu saistītajiem uzdevumiem un pienākumiem vajadzētu būt tik specializētiem un sarežģītiem, ka minēto pienākumu veikšanai vajadzīgais kompetences līmenis parasti tiek saistīts ar izglītojošu programmu pabeigšanu un tā rezultātā iegūtu kvalifikāciju Starptautiskās standartizētās izglītības klasifikācijas (ISCED) 2011 6., 7. un 8. līmenī vai – attiecīgā gadījumā – daudzējādā ziņā līdzvērtīgās Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras (EKI) 6., 7. un 8. līmenī saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, vai – konkrētām profesijām – ar salīdzināmām augstākajām profesionālajām prasmēm.

(15)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu tiesības saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 79. panta 5. punktu noteikt uzņemšanas apjomu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri to teritorijā ierodas no trešām valstīm, lai meklētu darbu. Uz šāda pamata dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai vai nu ES zilās kartes pieteikumu uzskatīt par nepieņemamu, vai to noraidīt.

(16)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (8) 2. panta a) punktā noteiktajiem starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ir plašas tiesības, tostarp piekļuve darba tirgum dalībvalstī, kas viņiem piešķīrusi starptautisko aizsardzību. Lai uzlabotu viņu iespējas darba tirgū visā Savienībā, starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, kas ir augsti kvalificētas personas, vajadzētu būt tiesīgiem pieteikties ES zilajai kartei dalībvalstīs, kas nav tā dalībvalsts, kura tām piešķīrusi starptautisko aizsardzību. Minētajās citās dalībvalstīs tām būtu jāpiemēro tādi paši noteikumi kā jebkuram citam trešās valsts valstspiederīgajam, uz ko attiecas šīs direktīvas darbības joma, un šai direktīvai nebūtu jāietekmē to statuss tajā dalībvalstī, kura tām piešķīrusi starptautisko aizsardzību. Starptautiskās aizsardzības saņēmēji ir tiesīgi pieteikties ES zilajai kartei arī tajā dalībvalstī, kura viņiem ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību. Šādos gadījumos juridiskās skaidrības un saskaņotības labad šīs direktīvas noteikumus par vienlīdzīgu attieksmi un ģimenes atkalapvienošanos nevajadzētu piemērot. Minētās tiesības arī turpmāk būtu jāreglamentē saskaņā ar patvēruma acquis un, attiecīgos gadījumos, saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/86/EK (9).

(17)

Atbildības par starptautiskās aizsardzības saņēmējiem nodošana neietilpst šīs direktīvas darbības jomā. Aizsargātā statusu un ar starptautisko aizsardzību saistītās tiesības nevajadzētu uz ES zilās kartes izsniegšanas pamata nodot citai dalībvalstij.

(18)

Lai atvieglotu neatkarīgu ES iekšējo mobilitāti un saimniecisko darbību augsti kvalificētiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kam piešķirtas brīvas pārvietošanās tiesības, šādiem trešo valstu valstspiederīgajiem būtu jāpiešķir piekļuve ES zilajai kartei saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem kā jebkuram citam trešās valsts valstspiederīgajam, uz kuru attiecas šīs direktīvas darbības joma. Šīs tiesības attiecas uz personām, kurām ir tiesības brīvi pārvietoties, pamatojoties uz ģimenes saitēm ar Savienības pilsoni saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem, un tās būtu jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai attiecīgais Savienības pilsonis, ir izmantojis pamattiesības brīvi pārvietoties un uzturēties saskaņā ar LESD 21. pantu un vai attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais vispirms bija ES zilās kartes turētājs vai izmantoja tiesības uz brīvu pārvietošanos. Tādējādi šādiem ES zilās kartes turētājiem vajadzētu būt tiesīgiem iesaistīties augsti kvalificētā nodarbinātībā, doties komandējumos uz dažādām dalībvalstīm un tajās apmesties neatkarīgi no tā, vai trešās valsts valstspiederīgais pavada attiecīgo ES pilsoni. Tiesībām, ko šādi trešo valstu valstspiederīgie iegūst kā ES zilās kartes turētāji, nevajadzētu skart tiesības, kuras viņiem pienākas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK (10). Juridiskās skaidrības un saskaņotības labad saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos un vienlīdzīgu attieksmi par prevalējošiem būtu jāuzskata Direktīvas 2004/38/EK noteikumi. Visi šīs direktīvas noteikumi par tiesību uz brīvu pārvietošanos saņēmējiem būtu jāpiemēro arī attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuru tiesības uz brīvu pārvietošanos ir vienlīdzīgas Savienības pilsoņu tiesībām, ko paredz nolīgumi vai nu starp Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un trešām valstīm, no otras puses, vai starp Savienību un trešām valstīm.

(19)

Šo direktīvu nevajadzētu piemērot trešo valstu valstspiederīgajiem, kas piesakās uz uzturēšanos dalībvalstī kā pētnieki, lai īstenotu pētniecības projektus, jo uz šādām personām attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/801 (11), ar ko tika ieviesta īpaša procedūra trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanai pētījumu veikšanas nolūkā, darbības joma. Tomēr trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzturas likumīgi un ir uzņemti saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/801, vajadzētu būt tiesīgiem pieteikties ES zilajai kartei saskaņā ar šo direktīvu. ES zilās kartes turētājiem, kuri uzturas likumīgi, arī vajadzētu būt tiesīgiem pieteikties uz uzturēšanos pētnieka statusā saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/801. Lai nodrošinātu šādu iespēju, Direktīva (ES) 2016/801 būtu attiecīgi jāgroza.

(20)

Lai gan šī direktīva netiek piemērota trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri piesakās uzņemšanai Savienībā kā uzņēmuma ietvaros pārcelti darbinieki saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/66/ES (12), tomēr uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem, kas likumīgi uzturas Savienībā, vajadzētu būt tiesīgiem saskaņā ar šo direktīvu pieteikties ES zilajai kartei citos nolūkos nekā tie, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/66/ES.

(21)

Ir jāparedz elastīga, pieprasījuma vadīta, skaidra un līdzsvarota uzņemšanas sistēma, kas pamatojas uz objektīviem kritērijiem, piemēram, pieteikuma iesniedzējam ir darba līgums vai saistošs piedāvājums darbam uz vismaz sešu mēnešu laikposmu, atbilstība piemērojamiem tiesību aktiem, koplīgumiem vai praksei dalībvalstīs attiecīgajās nodarbinātības jomās, algas slieksnis, kuru dalībvalstis var pielāgot situācijai savā darba tirgū, un pieteikuma iesniedzējam ir augstākās profesionālās kvalifikācijas vai – attiecīgā gadījumā – augstākas profesionālas prasmes.

(22)

Šai direktīvai nevajadzētu skart valsts diplomu atzīšanas procedūras. Lai izvērtētu, vai attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir augstākā izglītība vai līdzvērtīga kvalifikācija, būtu jāatsaucas uz ISCED 2011 6., 7. un 8. līmeni vai – attiecīgā gadījumā – uz daudzējādā ziņā līdzvērtīgās EKI 6., 7. un 8. līmeni saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

(23)

Dalībvalstis tiek mudinātas sekmēt dokumentu, kas apliecina attiecīgo trešo valstu valstspiederīgo attiecīgās augstākās profesionālās kvalifikācijas, atzīšanu un attiecībā uz starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, kuriem var nebūt vajadzīgo dokumentu, izveidot kārtību to iepriekšējās augstākās izglītības kvalifikācijas vai, attiecīgā gadījumā, augstāko profesionālo prasmju pienācīgai novērtēšanai un validēšanai.

(24)

Lai nodrošinātu uzņemšanas nosacījumu pietiekamu saskaņotības līmeni visā Savienībā, būtu jānosaka gan algas sliekšņa zemākais, gan augstākais faktors. Zemākā un augstākā robežvērtība valsts algas sliekšņa noteikšanai būtu jānosaka, minētos zemākos un augstākos faktorus reizinot ar vidējo bruto gada algu attiecīgajā dalībvalstī. Algas slieksnis būtu jāizvēlas zemākās un augstākās robežvērtības robežās – pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem saskaņā ar valsts praksi. Ar minēto algas slieksni būtu jānosaka minimālā alga, kāda būtu jāsaņem ES zilās kartes turētājam. Tādējādi pieteikuma iesniedzējiem, lai saņemtu ES zilo karti, būtu jāsaņem alga, kas ir vienlīdzīga vai lielāka nekā algas slieksnis, kuru izvēlējusies attiecīgā dalībvalsts.

(25)

Dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt zemāku algas slieksni īpašām profesijām, ja attiecīgā dalībvalsts uzskata, ka pastāv īpašs pieejamo darba ņēmēju trūkums un ja šīs profesijas ietilpst ISCO 1. vai 2. pamatgrupā. Jebkurā gadījumā šādam algas slieksnim nevajadzētu būt zemākam par 1 vidējās bruto gada algas apmēru attiecīgajā dalībvalstī.

(26)

Dalībvalstis tiek mudinātas – saskaņā ar Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumā izklāstītajām jaunās Prasmju programmas Eiropai prioritātēm, jo īpaši uzlabot prasmju pielāgošanu un novērst prasmju trūkumu, – sastādīt to nodarbinātības nozaru sarakstus, kurās ir vērojams augsti kvalificētu darba ņēmēju trūkums, attiecīgā gadījumā pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem.

(27)

Dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt zemāku algas slieksni, lai atbalstītu trešo valstu valstspiederīgos konkrētā periodā, kas seko absolvēšanai. Minētais periods būtu jāpiemēro ikreiz, kad trešās valsts valstspiederīgais sasniedz izglītības līmeni, kas ir aktuāls šīs direktīvas kontekstā, proti, ISCED 2011 6., 7. vai 8. līmeni vai, attiecīgā gadījumā, EKI 6., 7. vai 8. līmeni, saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem. Minētais periods būtu jāpiemēro vienmēr, ja trešās valsts valstspiederīgais piesakās pirmajai ES zilajai kartei vai tās atjaunošanai trīs gadu laikā no attiecīgās kvalifikācijas iegūšanas datuma, un papildus, ja minētais trešās valsts valstspiederīgais piesakās ES zilās kartes atjaunošanai 24 mēnešu laikposmā kopš pirmās ES zilās kartes izsniegšanas. Pēc tam, kad minētie labvēlības periodi, kas varētu ilgt paralēli, ir beigušies, var pamatoti sagaidīt, ka jaunie profesionāļi ir uzkrājuši pietiekamu profesionālo pieredzi, lai atbilstu parastajam algas slieksnim. Jebkurā gadījumā šādam zemākajam algas slieksnim nevajadzētu būt zemākam par 1 vidējās bruto gada algas apmēru attiecīgajā dalībvalstī.

(28)

Būtu jāparedz nosacījumi, ar kādiem trešo valstu valstspiederīgie ieceļo un uzturas augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā, tostarp ar algas slieksni saistītie atbilstības kritēriji. Dalībvalsts noteiktā algas sliekšņa mērķim nevajadzētu būt algu noteikšanai, tāpēc ar to nevajadzētu atkāpties no noteikumiem vai prakses dalībvalstu līmenī vai no koplīgumiem, un to nevajadzētu izmantot kā līdzekli jebkādai saskaņošanai minētajā jomā. ES zilās kartes turētājam maksātajai algai nevajadzētu būt zemākai par piemērojamo algas slieksni, bet tā var būt augstāka, ja darba devējs un trešās valsts valstspiederīgais tā vienojās, atbilstīgi tirgus apstākļiem, darba tiesību aktiem, koplīgumiem un praksei attiecīgajā dalībvalstī. Šai direktīvai būtu pilnībā jāievēro dalībvalstu kompetence, jo īpaši attiecībā uz nodarbinātības, darbaspēka un sociālo jomu.

(29)

Dalībvalstīm būtu jāvar prasīt trešās valsts valstspiederīgajam norādīt savu adresi pieteikuma iesniegšanas brīdī. Gadījumā, ja trešās valsts valstspiederīgais vēl nezina savu turpmāko adresi, dalībvalstīm būtu jāpieņem pagaidu adrese, kura varētu būt darba devēja adrese.

(30)

ES zilās kartes derīguma termiņam vajadzētu būt vismaz 24 mēnešiem. Tomēr, ja darba līguma termiņš ir īsāks, ES zilā karte būtu jāizsniedz vismaz uz darba līguma laiku plus trim mēnešiem, bet ne ilgāk kā uz 24 mēnešiem. Ja trešās valsts valstspiederīgajam ir ceļošanas dokuments, kura derīguma termiņš ir īsāks nekā 24 mēneši vai īsāks nekā darba līguma laiks, ES zilā karte būtu jāizsniedz vismaz uz ceļošanas dokumenta derīguma termiņu. Trešo valstu valstspiederīgajiem būtu jāļauj atjaunot savus ceļošanas dokumentus laikā, kad viņi ir ES zilās kartes turētāji.

(31)

Dalībvalstīm būtu jānoraida pieteikumi ES zilajām kartēm, un tām vajadzētu būt atļautam atsaukt ES zilās kartes vai atteikt to atjaunošanu, ja tiek apdraudēta sabiedriskā kārtība, sabiedriskā drošība vai sabiedrības veselība. Sabiedrības veselības apdraudējums ir jāsaprot tā, kā minētais jēdziens ir definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (13) 2. panta 21. punktā. Ja pieteikuma noraidījuma pamatā ir sabiedriskās kārtības vai sabiedriskās drošības apsvērumi, šādam noraidījumam būtu jābalstās uz attiecīgās personas konkrēto rīcību saskaņā ar samērīguma principu. Slimībai vai invaliditātei, kas iegūta pēc tam, kad trešās valsts valstspiederīgais ir uzņemts pirmās dalībvalsts teritorijā, nevajadzētu būt vienīgajam iemeslam, kāpēc tiek atsaukta ES zilā karte vai atteikta tās atjaunošana vai kāpēc ES zilā karte netiek izsniegta otrā dalībvalstī. Turklāt dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai neatsaukt ES zilo karti vai neatteikt tās atjaunošanu, ja pienākums uzrādīt derīgu darba līgumu vai saņemt algu, kas atbilst piemērojamajam algas slieksnim, īslaicīgi netiek izpildīts slimības, invaliditātes vai bērna kopšanas atvaļinājuma dēļ.

(32)

Dalībvalstīm būtu jāvar atsaukt ES zilo karti vai atteikt tās atjaunošanu, ja ES zilās kartes turētājs nav ievērojis mobilitātes nosacījumus saskaņā ar šo direktīvu, tostarp mobilitātes tiesību ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos, piemēram, ja turētājs nav ievērojis saimnieciskās darbības veikšanai atļauto periodu, noteiktajā termiņā nav iesniedzis ilgtermiņa mobilitātes pieteikumu otrās dalībvalstīs vai bija pieteicies ES zilajai kartei otrā dalībvalstī un uzsācis nodarbinātību agrāk nekā atļauts, lai gan bija skaidrs, ka atbilstība mobilitātes nosacījumiem netiktu nodrošināta un ka pieteikums tiktu noraidīts.

(33)

Jebkurā lēmumā par ES zilās kartes pieteikuma noraidīšanu vai par ES zilās kartes atsaukšanu vai atteikšanu to atjaunot būtu jāņem vērā attiecīgā gadījuma konkrētie apstākļi, un tam vajadzētu būt samērīgam. Jo īpaši, ja noraidīšanas, atsaukšanas vai atteikšanas atjaunot iemesls ir saistīts ar darba devēja rīcību, nebūtiskam darba devēja pārkāpumam nekādā gadījumā nevajadzētu būt vienīgajam pamatojumam, lai noraidītu ES zilās kartes pieteikumu vai arī atsauktu ES zilo karti vai atteiktu tās atjaunošanu.

(34)

Lēmums par ES zilās kartes pieteikuma noraidīšanu neietekmē attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā tiesības iesniegt citu pieteikumu. Šāda jauna pieteikuma iesniegšana nepiešķir tiesības attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā, izņemot tad, ja to paredz valsts tiesību akti.

(35)

Līdzko ir izpildīti visi uzņemšanas nosacījumi, dalībvalstīm būtu noteiktā termiņā jāizsniedz ES zilā karte. Ja dalībvalsts izsniedz uzturēšanas atļaujas tikai savā teritorijā un ir izpildīti visi šīs direktīvas nosacījumi saistībā ar uzņemšanu, dalībvalstij būtu jāpiešķir attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam vajadzīgā vīza. Būtu jānodrošina, ka kompetentās iestādes minētajā nolūkā sadarbojas efektīvi. Gadījumā, ja dalībvalsts vīzas neizsniedz, tai būtu attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam jāizsniedz līdzvērtīga atļauja, ar kuru ir atļauts ieceļot.

(36)

ES zilās kartes pieteikumu izskatīšanas termiņu noteikumiem būtu jānodrošina atļauju ātra izsniegšana visos gadījumos. ES zilās kartes pieteikuma izskatīšanas termiņā nebūtu jāietver laiks, kas vajadzīgs, attiecīgā gadījumā, profesionālās kvalifikācijas atzīšanai vaivīzas izsniegšanai, ja tāda ir vajadzīga. Gadījumā, ja ES zilās kartes derīguma termiņš beidzas tās atjaunošanas procedūras laikā, trešās valsts valstspiederīgajam vajadzētu būt tiesīgam uzturēties, strādāt un baudīt tiesības, kas paredzētas saskaņā ar šo direktīvu, tās dalībvalsts teritorijā, kura izsniedza ES zilo karti, līdz brīdim, kad kompetentās iestādes ir pieņēmušas lēmumu par pieteikumu, taču minētajam trešās valsts valstspiederīgajam nevajadzētu būt tiesībām pārvietoties uz otru dalībvalsti.

(37)

Ja dalībvalsts ir noteikusi, ka ES zilās kartes pieteikumu vai pieteikumu ES iekšējai mobilitātei iesniedz darba devējs, minētajai dalībvalstij nebūtu jāierobežo procesuālās garantijas, kādas attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir pieteikuma procedūras laikā, vai tiesības, kādas ES zilās kartes turētājam ir nodarbinātības periodā vai ES zilās kartes atjaunošanas procedūras laikā.

(38)

ES zilās kartes formai būtu jāatbilst Padomes Regulai (EK) Nr. 1030/2002 (14), tādējādi ļaujot dalībvalstīm atsaukties uz informāciju par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem attiecīgajai personai ir atļauts strādāt. Dalībvalstīm būtu jāspēj sniegt papildu informāciju papīra formā vai glabāt šādu informāciju elektroniski saskaņā ar minētās regulas 4. pantu un minētās regulas pielikuma a) punkta 16. apakšpunktu, lai nodrošinātu precīzāku informāciju par attiecīgo profesionālo darbību. Dalībvalstīm šāda papildu informācija būtu jāsniedz brīvprātīgi, un tai nebūtu jārada papildu prasība, kas kavētu vienotas atļaujas un vienotas pieteikšanās procedūru.

(39)

Attiecīgajai dalībvalstij būtu jānodrošina, lai pieteikumu iesniedzējiem būtu tiesības jebkuru lēmumu par ES zilās kartes pieteikuma noraidīšanu vai jebkuru lēmumu, ar ko neatjauno vai atsauc ES zilo karti, apstrīdēt tiesā. Tam nevajadzētu skart iespēju norīkot administratīvu iestādi, lai veiktu šādu lēmumu iepriekšēju administratīvu pārbaudi.

(40)

Tā kā šīs direktīvas mērķis ir risināt darbaspēka un prasmju trūkumu būtiskos darba tirgus sektoros, dalībvalstij būtu jāvar pārbaudīt, vai brīvo darba vietu, kuru plāno ieņemt ES zilās kartes pieteikuma iesniedzējs, varētu aizpildīt valsts vai Savienības darbaspēks, vai trešo valstu valstspiederīgie, kuri jau likumīgi uzturas minētajā dalībvalstī un kuri jau ir tās darba tirgū saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem, vai arī ES pastāvīgie iedzīvotāji, kas vēlas pārcelties uz minēto dalībvalsti augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā atbilstīgi Padomes Direktīvas 2003/109/EK (15) III nodaļai. Gadījumā, ja dalībvalstis izlemj izmantot minēto iespēju, tām pieteikumu iesniedzēji un darba devēji par to būtu skaidri, pieejami un pārredzami jāinformē, tostarp izmantojot tiešsaistes plašsaziņas līdzekļus. Šādām pārbaudēm nevajadzētu būt daļai no ES zilās kartes atjaunošanas procedūras. Ilgtermiņa mobilitātes gadījumos dalībvalstij būtu jāvar ņemt vērā darba tirgus situāciju tikai tad, ja minētā dalībvalsts ir arī ieviesusi pārbaudes saistībā ar pieteikuma iesniedzējiem, kas ieceļo no trešām valstīm.

(41)

Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jāatturas aktīvi nodarbināt darba ņēmējus no jaunattīstības valstīm nozarēs, kurās izjūtams darbinieku trūkums. Svarīgākajās nozarēs, piemēram, veselības aprūpes nozarē, vajadzētu izstrādāt ētiskas darbā pieņemšanas politiku un principus, ko piemēro valsts un privātā sektora darba devējiem. Tas ir saskaņā ar Savienības apņemšanos īstenot Pasaules Veselības organizācijas 2010. gada Globālo rīcības kodeksu par veselības jomas personāla starptautisko atlasi, kā arī ar Padomes un dalībvalstu 2007. gada 14. maija secinājumiem par Eiropas rīcības programmu, lai likvidētu veselības aprūpes darbinieku kritisko trūkumu jaunattīstības valstīs (2007.–2013. gads), un ar apņemšanos attiecībā uz izglītības nozari. Ir lietderīgi stiprināt minētos principus un politiku, izstrādājot un piemērojot mehānismus, pamatnostādnes un citus instrumentus, lai vajadzības gadījumā veicinātu cirkulāro un pagaidu migrāciju, kā arī citus pasākumus, kas mazinātu augsti kvalificētas imigrācijas negatīvo ietekmi uz jaunattīstības valstīm un vairotu tās pozitīvo ietekmi, lai intelektuālā darbaspēka aizplūšanu pārvērstu par intelektuālā darbaspēka pieplūdumu.

(42)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai attiecībā uz darba devējiem piemērot vienkāršotu procedūru. Minētajai procedūrai būtu jāļauj atzītiem darba devējiem izmantot vienkāršākas procedūras un uzņemšanas nosacījumus atbilstīgi šai direktīvai. Tomēr dalībvalstīm būtu jāparedz pietiekami aizsardzības pasākumi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu. Saskaņā ar samērīguma principu minētajos aizsardzības pasākumos jāņem vērā pārkāpuma smagums un būtība. Ja ES zilās kartes atjaunošanas laikā darba devējs vairs nav atzīts, minētās ES zilās kartes atjaunošanai būtu jāpiemēro parastie uzņemšanas nosacījumi, ja vien attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo nenodarbina cits atzīts darba devējs.

(43)

Lai nodrošinātu, ka uzņemšanas kritēriju izpilde tiek turpināta, dalībvalstīm vajadzētu būt atļautam pieprasīt, lai pirmajos 12 mēnešos, kad persona ir likumīgi nodarbināta kā ES zilās kartes turētājs, jebkāda darba devēja maiņa vai citas būtiskas izmaiņas tiek paziņotas kompetentajām iestādēm un lai kompetentās iestādes veic darba tirgus situācijas pārbaudi. Pēc minētā 12 mēnešu laikposma dalībvalstīm vajadzētu būt atļautam tikai pieprasīt, lai ES zilās kartes turētājs kompetentajām iestādēm paziņo par darba devēja maiņu vai izmaiņām, kas ietekmē šajā direktīvā izklāstīto uzņemšanas kritēriju izpildi, tostarp, vajadzības gadījumā, par jauno darba līgumu. Darba tirgus situācijas pārbaude nebūtu jāveic. Dalībvalstu veiktais novērtējums būtu jāattiecina tikai uz tiem elementiem, kas ir mainījušies.

(44)

Lai veicinātu inovatīvu uzņēmējdarbību, dalībvalstīm būtu jāvar saskaņā ar šo direktīvu uzņemtajiem trešo valstu valstspiederīgajiem dot iespēju iesaistīties pašnodarbinātībā paralēli šajā direktīvā paredzētajai nodarbinātībai, neskarot viņu ES zilās kartes turētāja uzturēšanās tiesības. Tam nevajadzētu skart pienākumu turpināt nodrošināt atbilstību uzņemšanas nosacījumiem saskaņā ar šo direktīvu, tāpēc ES zilās kartes turētājam vajadzētu palikt iesaistītam augsti kvalificētā nodarbinātībā. Dalībvalstīm būtu jāvar savos valsts tiesību aktos paredzēt piekļuves nosacījumus pašnodarbinātībai. Tāpat dalībvalstīm vajadzētu būt tiesīgām ierobežot atļautās pašnodarbinātības tvērumu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina ES zilās kartes turētājiem piekļuve pašnodarbinātībai saskaņā ar nosacījumiem, kas nav mazāk labvēlīgi par esošajās valsts shēmās paredzētajiem nosacījumiem. Ienākumi, kas gūti no pašnodarbinātības, nebūtu jāieskaita tā algas sliekšņa sasniegšanā, kāds vajadzīgs, lai kvalificētos ES zilās kartes turētāja statusam.

(45)

Lai sekmētu ES zilās kartes turētāja ieguldījumu, kas balstās tā augstākajā profesionālajā kvalifikācijā, dalībvalstīm arī būtu jāvar savos valsts tiesību aktos paredzēt noteikumus, kas ļauj ES zilās kartes turētājiem veikt citas profesionālas darbības, kuras papildina viņa kā ES zilās kartes turētāja galveno darbību. Ienākumi, kas gūti no minētajām profesionālajām darbībām, nebūtu jāieskaita tā algas sliekšņa sasniegšanā, kāds vajadzīgs, lai kvalificētos ES zilās kartes turētāja statusam.

(46)

ES zilās kartes turētājiem būtu jānodrošina vienlīdzīga attieksme saistībā ar sociālā nodrošinājuma jomām, kas uzskaitītas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (16) 3. pantā. Ar šo direktīvu nesaskaņo dalībvalstu tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā. Tās mērķis ir tikai piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu sociālā nodrošinājuma jomā attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ietilpst tās darbības jomā.

(47)

Mobilitātes starp dalībvalstīm gadījumā piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1231/2010 (17). Ar šo direktīvu mobilam ES zilās kartes turētājam nevajadzētu piešķirt vairāk tiesību par tām, kas sociālā nodrošinājuma jomā jau paredzētas spēkā esošajos Savienības tiesību aktos attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir saistība ar vairākām dalībvalstīm.

(48)

Profesionālā kvalifikācija, ko trešās valsts valstspiederīgais ir ieguvis citā dalībvalstī, būtu jāatzīst tāpat, kā tiek atzīta Savienības pilsoņu kvalifikācija. Trešās valstīs iegūta kvalifikācija būtu jāņem vērā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/36/EK (18). Šai direktīvai nevajadzētu skart valsts tiesību aktos izklāstītos nosacījumus, kuri jāievēro, lai strādātu reglamentētā profesijā. Tai nebūtu jāliedz dalībvalstij saglabāt valsts ierobežojumus attiecībā uz piekļuvi tādai nodarbinātībai, kas ietver iesaisti valsts iestāžu darbībā un pienākumu aizsargāt valsts vispārējās intereses, vai saglabāt valsts noteikumus par darbībām, kuras atļauts veikt vienīgi dalībvalsts valstspiederīgajiem, Savienības pilsoņiem vai citu valstu Eiropas Ekonomikas zonā pilsoņiem (EEZ pilsoņiem), tostarp mobilitātes gadījumos uz citām dalībvalstīm, kurās šādi ierobežojumi vai noteikumi pastāvēja šīs direktīvas spēkā stāšanās brīdī.

(49)

Tiesībām, ko starptautiskās aizsardzības saņēmējs iegūst kā ES zilās kartes turētājs, nevajadzētu skart tiesības, kuras minētajai personai dalībvalstī, kas piešķīrusi starptautisko aizsardzību, ir piešķirtas saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES un 1951. gada 28. jūlija Konvenciju par bēgļu statusu, kurā grozījumi izdarīti ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas Protokolu (“Ženēvas Konvencija”). Lai izvairītos no pretrunīgiem noteikumiem, minētajā dalībvalstī nevajadzētu piemērot šīs direktīvas noteikumus par vienlīdzīgu attieksmi un ģimenes atkalapvienošanos. Personām, kas ir starptautiskās aizsardzības saņēmējas vienā dalībvalstī un ES zilās kartes turētājas citā dalībvalstī, šajā citā dalībvalstī vajadzētu būt tādām pašām tiesībām kā jebkuram citam ES zilās kartes turētājam, tostarp tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar uzturēšanās dalībvalsts valstspiederīgajiem un ģimenes atkalapvienošanās tiesībām. Starptautiskās aizsardzības saņēmēja statuss ir neatkarīgs no tā, vai saņēmējs ir arī ES zilās kartes turētājs un no minētās ES zilās kartes derīguma termiņa.

(50)

Labvēlīgiem nosacījumiem ģimenes atkalapvienošanai un laulātā piekļuvei nodarbinātībai vajadzētu būt šīs direktīvas pamatelementam, lai veiksmīgāk piesaistītu augsti kvalificētus darba ņēmējus no trešām valstīm. Lai sasniegtu minēto mērķi, būtu jāparedz īpašas atkāpes no Direktīvas 2003/86/EK, kas ir piemērojama gan pirmajā, gan otrajā uzturēšanās dalībvalstī. Dalībvalstīm būtu jāvar ierobežot tās pašnodarbinātības tvērumu, kurā var iesaistīties laulātie, saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tie, kurus piemēro ES zilās kartes turētājiem. Pirms ģimenes atkalapvienošanās nevajadzētu piemērot nosacījumus, kas saistīti ar integrāciju vai nogaidīšanas periodiem, jo augsti kvalificētiem darba ņēmējiem un viņu ģimenēm, visticamāk, jau būs labvēlīgi apstākļi integrācijai uzņēmējkopienā. Lai atvieglotu augsti kvalificētu darba ņēmēju ātru ieceļošanu, uzturēšanās atļaujas viņu ģimenes locekļiem būtu jāizsniedz vienlaikus ar ES zilo karti, ja ir izpildīti attiecīgie nosacījumi un ja pieteikumi ir iesniegti vienlaikus.

(51)

Lai piesaistītu augsti kvalificētus darba ņēmējus no trešām valstīm un mudinātu viņus turpināt uzturēties Savienībā, vienlaikus nodrošinot mobilitātes iespējas Savienības iekšienē un cirkulāro migrāciju, būtu jāparedz atkāpes no Direktīvas 2003/109/EK. ES zilās kartes turētājiem, kuri ir izmantojuši iespēju pārcelties no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti, būtu jāpiešķir vieglāka piekļuve ES pastāvīgā iedzīvotāja statusam dalībvalstī, jo īpaši ļaujot viņiem summēt uzturēšanās periodus dažādās dalībvalstīs, ar noteikumu, ka viņi var pierādīt saskaņā ar Direktīvas 2003/109/EK 4. panta 1. punktu prasīto likumīgi un nepārtraukti nodzīvotu gadu skaitu kā ES zilās kartes turētāji, valsts uzturēšanās atļaujas augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā turētāji vai studentam vai pētniekam izsniegtas atļaujas turētāji saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/801, vai kā starptautiskās aizsardzības saņēmēji. Viņiem arī būtu jāpierāda divu gadu ilga likumīga un nepārtraukta uzturēšanās kā ES zilās kartes turētājiem tieši pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas tās dalībvalsts teritorijā, kurā ir iesniegts pieteikums ES pastāvīgā iedzīvotāja statusam dalībvalstī. Kā paredzēts Direktīvā 2003/109/EK, dalībvalstīs, kurās uzturēšanās periodi studiju nolūkā tiek ņemti vērā nepārtrauktas uzturēšanās aprēķināšanā, aprēķinot piecus likumīgas un nepārtrauktas uzturēšanās gadus, atļauts ņemt vērā tikai pusi no uzturēšanās periodiem studiju nolūkā.

(52)

Lai sekmētu augsti kvalificētu darba ņēmēju no trešām valstīm mobilitāti starp Savienību un viņu izcelsmes valstīm, būtu jāparedz atkāpes no Direktīvas 2003/109/EK, lai pieļautu ilgākus prombūtnes periodus, nekā ir paredzēts minētajā direktīvā, pēc tam, kad augsti kvalificētu trešo valstu darba ņēmēji ir ieguvuši ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu dalībvalstī.

(53)

Augsti kvalificētu darba ņēmēju no trešām valstīm profesionālajai un ģeogrāfiskajai mobilitātei vajadzētu būt atzītai par svarīgu aspektu, kas veicina darba tirgus efektivitātes uzlabošanu visā Savienībā, prasmju trūkuma novēršanu un reģionālās nelīdzsvarotības mazināšanu. Būtu jāatvieglo mobilitāte Savienības iekšienē.

(54)

Šī direktīva neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/71/EK (19) un 2014/67/ES (20) noteikumus.

(55)

Paredzot komandējumu, kuros dodas augsti kvalificēti darba ņēmēji no trešām valstīm, jēdziena definīciju un izklāstot sarakstu ar darbībām, kas jebkurā gadījumā būtu uzskatāmas par saimnieciskām darbībām visās dalībvalstīs, būtu jārisina šajā saistībā pašreiz pastāvošā juridiskā nenoteiktība. Minētajām darbībām jābūt tieši saistītām ar darba devēja interesēm pirmajā dalībvalstī un vajadzētu būt saistītām ar ES zilās kartes turētāja pienākumiem nodarbinātībā, attiecībā uz kuru viņam tika piešķirta ES zilā karte. Otrajām dalībvalstīm nevajadzētu būt atļauts pieprasīt, lai ES zilās kartes turētājiem, kas iesaistās saimnieciskās darbībās, būtu vīza, darba atļauja vai jebkāda cita atļauja, kas nav ES zilā karte. Ja ES zilo karti ir izdevusi dalībvalsts, kas Šengenas acquis nepiemēro pilnībā, tās turētājam vajadzētu būt tiesīgam ieceļot un uzturēties vienā vai vairākās otrās dalībvalstīs, lai veiktu saimniecisko darbību, uz laiku līdz 90 dienām jebkurā 180 dienu periodā.

(56)

ES zilās kartes turētājiem būtu jāļauj pārcelties uz otru dalībvalsti saskaņā ar vienkāršotiem nosacījumiem, ja viņi plāno pieteikties jaunai ES zilajai kartei, kurai par pamatu ir esošs darba līgums vai saistošs darba piedāvājums. Otrajām dalībvalstīm nevajadzētu būt atļauts pieprasīt, lai ES zilās kartes turētājiem būtu jebkāda cita atļauja, kas nav pirmās dalībvalsts izsniegtā ES zilā karte. Tiklīdz ES zilās kartes turētājs šajā direktīvā noteiktajā termiņā iesniedz pilnīgu pieteikumu jaunas ES zilās kartes saņemšanai otrajā dalībvalstī, minētajai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai ļaut šim ES zilās kartes turētājam uzsākt nodarbinātību. ES zilās kartes turētājiem vajadzētu būt tiesīgiem uzsākt nodarbinātību ne vēlāk kā 30 dienas pēc tam, kad iesniegts pieteikums jaunas ES zilās kartei saņemšanai. Mobilitātei vajadzētu būt pieprasījuma virzītai, un tāpēc vienmēr vajadzētu pieprasīt darba līgumu otrajā dalībvalstī, visiem nosacījumiem, kas paredzēti piemērojamos tiesību aktos, izklāstīti koplīgumos vai noteikti praksē attiecīgajās profesionālās nozarēs, vajadzētu būt izpildītiem, un algai būtu jāatbilst otrās dalībvalsts noteiktajam slieksnim saskaņā ar šo direktīvu.

(57)

Ja ES zilās kartes turētāji plāno pieteikties ES zilās kartei otrā dalībvalstī, lai strādātu reglamentētā profesijā, viņu profesionālā kvalifikācija būtu jāatzīst tāpat, kā tiek atzīta to Savienības pilsoņu profesionālā kvalifikācija, kuri izmanto tiesības brīvi pārvietoties, saskaņā ar Direktīvu 2005/36/EK un citiem piemērojamiem Savienības un valsts tiesību aktiem.

(58)

Lai gan šajā direktīvā ir noteikti daži īpaši noteikumi attiecībā uz ieceļošanu un uzturēšanos otrā dalībvalstī nolūkā veikt saimniecisko darbību un attiecībā uz pārcelšanos uz otru dalībvalsti nolūkā tās teritorijā uzturēties un strādāt saskaņā ar ES zilo karti, piemēro visus pārējos noteikumus, kas reglamentē personu pārvietošanos pāri robežām, kā noteikts Šengenas acquis attiecīgajos noteikumos.

(59)

Ja ES zilo karti ir izsniegusi dalībvalsts, kura Šengenas acquis nepiemēro pilnībā, un ES zilās kartes turētājs šajā direktīvā paredzētajos mobilitātes gadījumos šķērso ārējo robežu Regulas (ES) 2016/399 nozīmē, lai ieceļotu otrās dalībvalsts teritorijā, šai dalībvalstij vajadzētu būt tiesīgai pieprasīt pierādījumus par to, ka ES zilās kartes turētājs ieceļo tās teritorijā vai nu saimnieciskās darbības veikšanas nolūkā, vai ar mērķi tajā uzturēties un strādāt saskaņā ar ES zilo karti, kurai par pamatu ir darba līgums vai saistošs darba piedāvājums. Ja mobilitāte notiek saimnieciskās darbības veikšanas nolūkā, šai otrajai dalībvalstij vajadzētu arī būt iespējai pieprasīt pierādījumus par uzturēšanās saimniecisko mērķi, piemēram, ielūgumus, ieejas biļetes, dokumentus, kuros aprakstīta attiecīgā uzņēmuma saimnieciskā darbība un ES zilās kartes turētāja amats minētajā uzņēmumā.

(60)

Ja ES zilās kartes turētājs pārceļas uz otru dalībvalsti, lai pieteiktos ES zilās kartes saņemšanai, un ja viņu pavada ģimenes locekļi, minētajai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai pieprasīt minētajiem ģimenes locekļiem uzrādīt uzturēšanās atļaujas, kas viņiem bija izsniegtas pirmajā dalībvalstī. Turklāt gadījumos, kad tiek šķērsota ārējā robeža Regulas (ES) 2016/399 nozīmē, dalībvalstīm, kuras pilnībā piemēro Šengenas acquis, būtu jāizmanto Šengenas Informācijas sistēma un būtu jāliedz ieceļot tām personām, attiecībā uz kurām minētajā sistēmā ir izdots brīdinājums, vai jāiebilst pret viņu mobilitāti, lai šīm personām liegtu ieceļošanu vai uzturēšanos, kā norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1987/2006 (21).

(61)

Ja ES zilās kartes turētājs pārceļas uz otro dalībvalsti, pamatojoties uz pirmās dalībvalsts izsniegtu ES zilo karti, un otrā dalībvalsts noraida minētā ES zilās kartes turētāja pieteikumu, šai direktīvai būtu jāļauj šai otrajai dalībvalstij pieprasīt, lai minētais ES zilās kartes turētājs atstāj tās teritoriju. Ja ES zilās kartes turētājam joprojām ir derīga ES zilā karte, ko izdevusi pirmā dalībvalsts, otrajai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai ES zilās kartes turētājs atgrieztos pirmajā dalībvalstī saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK (22). Ja pirmās dalībvalsts izsniegtā ES zilā karte pieteikuma izskatīšanas laikā tika atsaukta vai tai beidzās termiņš, otrajai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai nolemt vai nu atgriezt ES zilās kartes turētāju uz trešo valsti saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK vai prasīt pirmajai dalībvalstij atļaut ES zilās kartes turētājam atkārtoti ieceļot tās teritorijā bez liekām formalitātēm vai kavēšanās. Pēdējā gadījumā pirmajai dalībvalstij būtu jāizsniedz ES zilās kartes turētājam dokuments, kas ļauj atkārtoti ieceļot tās teritorijā.

(62)

Saistībā ar starptautiskās aizsardzības saņēmēju uzturēšanos ir jānodrošina, ka tad, kad minētie saņēmēji pārceļas uz dalībvalsti, kas nav tā pati, kura tiem piešķīra starptautisko aizsardzību, šai citai dalībvalstij jāsaņem pamatinformācija par attiecīgo personu starptautiskās aizsardzības procesu, lai dalībvalsts spētu pildīt savas saistības attiecībā uz neizraidīšanas principu.

(63)

Ja dalībvalsts plāno izraidīt personu, kas minētajā dalībvalstī saņēmusi ES zilo karti un kas ir starptautiskās aizsardzības saņēmēja citā dalībvalstī, minētajai personai būtu jānodrošina aizsardzība pret izraidīšanu saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES un Ženēvas Konvencijas 33. pantu.

(64)

Gadījumos, kad saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES ir atļauta starptautiskās aizsardzības saņēmēja izraidīšana no dalībvalsts teritorijas, dalībvalstij vajadzētu nodrošināt to, ka visu informāciju iegūst no atbilstīgajiem avotiem, vajadzības gadījumā arī no dalībvalsts, kas piešķīrusi starptautisko aizsardzību, un šo informāciju rūpīgi izvērtē, lai garantētu, ka lēmums izraidīt starptautiskās aizsardzības saņēmēju atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 4. pantam.

(65)

Būtu jāparedz īpaši noteikumi par ziņošanu, lai uzraudzītu šīs direktīvas īstenošanu, nolūkā konstatēt un, iespējams, neitralizēt tās varbūtējo ietekmi saistībā ar jaunattīstības valstu intelektuālā darbaspēka aizplūšanu un nolūkā novērst intelektuālā darbaspēka izšķērdēšanu.

(66)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, izveidot īpašu uzņemšanas procedūru un pieņemt ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus, kas augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā piemērojami trešo valstu valstspiederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem, kā arī noteikt ar tiem saistītās tiesības, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo īpaši attiecībā uz viņu mobilitātes nodrošināšanu starp dalībvalstīm un skaidra un vienota uzņemšanas kritēriju kopuma piedāvāšanu, tādējādi ļaujot labāk izmantot ES vispārējo pievilcību, bet šos mērķus to mēroga un iedarbības dēļ var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(67)

Šajā direktīvā saskaņā ar LES 6. pantu tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Hartā.

(68)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(69)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(70)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(71)

Tādēļ būtu jāatceļ Direktīva 2009/50/EK,