21.10.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 389/20

Ziņotājs:

Lutz RIBBE

Līdzziņotāja:

Isabel CAÑO AGUILAR

1.1.

EESK atzinīgi vērtē Parīzē notikušajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP 21) pieņemtos lēmumus un uzskata, ka tie ir svarīgs pagrieziena punkts centienos efektīvi ierobežot klimata pārmaiņas.

1.2.

Taču ir divas lielas problēmas: pirmkārt, dalībvalstu iesniegtie emisiju samazināšanas mērķi (intended nationally determined contributions – INDCs) neatbilst Parīzē sasniegtajiem rezultātiem. Otrkārt, pilsoniskās sabiedrības nozīme netiek pietiekami atzīta (neliels progress šajā ziņā gan panākts).

1.3.

Pilsoniskās sabiedrības dalībnieki pašlaik saskaras ar lieliem šķēršļiem, kad viņi rosina veikt un vēlas īstenot klimata aizsardzības pasākumus. Tas galvenokārt izskaidrojams ar to, ka politiķi neizprot, cik lielas iespējas klimata aizsardzības jomā paver pilsoniskās sabiedrības rīcība. Politiķi līdz šim nav izrādījuši pietiekamu interesi par to, kādas klimata aizsardzības stratēģijas pilsoniskās sabiedrības dalībnieki iecerējuši īstenot, kādas ir viņu vajadzības, kāds atbalsts viņiem vajadzīgs. Dažkārt pat normatīvās prasības sistemātiski kavē pilsoniskās sabiedrības pūliņus klimata aizsardzības jomā.

1.4.

Tāpēc pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem pārāk bieži trūkst rīcības satvara, kas ļautu viņiem īstenot “augšupējus” klimata aizsardzības plānus. Tas izskaidrojams arī ar to, ka viņi nespēj finansēt savus projektus, kaut arī patiesībā viņu rīcībā vajadzētu būt pietiekami daudz līdzekļiem ieguldījumu finansēšanai.

1.5.

Tādēļ kā tūlītēju atbildi uz Parīzē pieņemtajiem lēmumiem EESK ierosina veidot politikas, pārvaldes un pilsoniskās sabiedrības aliansi. Alianses uzdevumam jābūt mazināt šķēršļus, kas kavē pilsoniskās sabiedrības pūliņus klimata aizsardzības jomā, un tas jāveic:

1.6.

Aliansei jārīkojas dažādos politikas līmeņos. Būtībā ir jāveic pieci uzdevumi:

1.7.

Lai šos piecus uzdevumus varētu paveikt, aliansē ir jāveido strukturēts, taču atklāts dialogs, un tai šajā saistībā ir jādarbojas kā diskusiju forumam. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt, ka dalībnieki atspoguļo pilsoniskās sabiedrības dažādību un ka tiek attīstīta atklātības, radošuma un sadarbības kultūra. Diskusiju forumam būtu jānodrošina, ka izstrādājamais politikas satvars patiešām atbalsta pilsoniskās sabiedrības pūliņus klimata aizsardzības jomā.

1.8.

Lai alianse varētu paveikt savus uzdevumus, tai ir vajadzīgs administratīvais atbalsts, kas palīdzētu

1.9.

Ar politikas un pilsoniskās sabiedrības aliansi jāsasniedz vēl viens EESK atbalstīts mērķis: nodarbinātības jomā ir vajadzīgas taisnīgas un uz ilgtspēju vērstas pārmaiņas, kurās strukturāli jāiesaista arodbiedrības un darba ņēmēju apvienības.

2.1.

Parīzē notikušās COP 21 rezultāti ir svarīgs pagrieziena punkts sarunās par klimata aizsardzību, jo noslēgts pirmais starptautiski saistošais nolīgums, kurā pilnīgi visas līgumslēdzējas valstis apņemas aktīvi ierobežot klimata pārmaiņas, kuru radītais apdraudējums tiek atzīts.

2.2.

Starptautiskā sabiedrība kopīgi apņēmusies ierobežot globālo sasilšanu, lai tā nepārsniegtu 2 grādus – vai pat 1,5 grādus – pēc Celsija skalas.

2.3.

Nolīgumā minēts vēl viens svarīgs un konkrēts rīcības mērķis, proti, gadsimta otrajā pusē pasaulē jāpanāk siltumnīcefekta gāzu emisiju neitralitāte.

2.4.

EESK ir atzinīgi novērtējusi šos rezultātus (1), tomēr uzskata, ka ir arī divas lielas problēmas.

2.4.1.

Pirmkārt, dalībvalstu iesniegtie emisiju samazināšanas mērķi (IVNI) neatbilst COP rezultātiem. Šos mērķus sasniedzot, globālā sasilšana netiks neierobežota līdz 2 grādiem pēc Celsija skalas, bet tā pieaugs un būs 2,5 un, iespējams, pat 3 grādi pēc Celsija skalas.

2.4.2.

Otrkārt, netiek pietiekami atzīta pilsoniskās sabiedrības nozīme. Kaut arī panākts zināms progress pārredzamības un līdzdalības jomā, joprojām trūkst pietiekamas izpratnes par pilsoniskās sabiedrības nozīmi klimata politikas īstenošanā: Parīzē pieņemtie lēmumi nebūs jāīsteno un jāiedzīvina COP sarunu dalībniekiem, bet pilsoniskajai sabiedrībai.

2.5.

Nav un netiek izstrādāta stratēģija, kas paredz pilsonisko sabiedrību izmantot kā stratēģisku partneri COP lēmumu īstenošanā. Tas attiecas arī uz Eiropas Savienības līmeni, proti, līdztekus “klimata diplomātijai”, kas pašlaik ir vienīgais ES klimata politikas pīlārs, ir vajadzīgs arī otrs pīlārs. Tā mērķim jābūt izprast un palielināt pilsoniskās sabiedrības nozīmi un lomu un atvieglot visdažādāko pilsoniskās sabiedrības dalībnieku pūliņus izstrādāt un īstenot rīcības stratēģijas klimata aizsardzībai savā dzīves telpā.

2.6.

Klimata politiku nevar un nedrīkst uzspiest “no augšas”, tā būs sekmīga tikai tad, ja tās pamatā būs vairuma uzņēmumu, pašvaldību un iedzīvotāju plašs atbalsts un aktīva līdzdalība. Tas nozīmē, ka tā galvenokārt jāīsteno “augšupēji”, jo pretējā gadījumā tā cietīs neveiksmi.

2.7.

Nozīmīgi panākumi ilgtspējas un klimata politikā patiešām gūti tieši tādēļ, ka pilsoniskās sabiedrības pārstāvji – pie tiem nenoliedzami pieskaitāmi “vienkāršie” iedzīvotāji kā attiecīgās valsts pilsoņi – neaprobežojās tikai ar reaģēšanu uz politiskām pamatnostādnēm vai apziņu, ka viņiem jābūt tikai to īstenotājiem. Gluži pretēji, viņi gāja pārmaiņu priekšgalā un aktīvi rīkojās un tādā veidā – savu iespēju robežās – panāca būtisku progresu un izdarīja spiedienu uz politiķiem. Pārmaiņas skar gan tehnoloģiju jomu, gan tautsaimniecību, taču galvenokārt sabiedrību (tas attiecas uz sabiedrības atbalstu šīm tehnoloģijām, it īpaši tomēr uz integrētu pieeju pārmaiņām, proti, sabiedrības izglītošanos un “mācīšanos no kopienas” (“learning from the community”)).

2.8.

Piemēram, līdzšinējā enerģijas ražošana un enerģētikas politika, uz ko gulstas daļa atbildības par klimata pārmaiņām, bija galvenokārt orientēta uz izsīkstošiem enerģijas avotiem un lielām, centralizētām struktūrām, kurās ir maz dalībnieku, un pilsoniskajai sabiedrībai parasti bija atvēlēta tikai “patērētāja” loma, taču nākotnē klimatu saudzējoša rīcība būs daudz decentralizētāka un tajā būs jāiesaistās visiem. Nav šaubu par gatavību šādi rīkoties, un tā ir konsekventi jāizmanto un jāveicina.

2.9.

Pilsoniskās sabiedrības rīcībā, kas pašlaik jau vērojama, slēpjas milzīgs inovācijas potenciāls, kuru rada pilsētu un komūnu, pašvaldību, lielu uzņēmumu un arodbiedrību, kā arī privātpersonu (iedzīvotāju, lauksaimnieku, kooperatīvu, MVU utt.) pārdomas, darbība un rīcība.

2.10.

Pašlaik šāda rīcība ļoti bieži nav saistīta ar organizācijām, bet gan ļoti konkrētiem projektiem. Tieši tādēļ tā gūst īpašu sabiedrisku dinamiku. Tomēr tas nozīmē arī to, ka, šādām iniciatīvām ciešot neveiksmi, dalībnieki paši sedz visus zaudējumus. Runa nav tikai par finansiālu risku. Proti, lai pilsoniskā sabiedrība varētu rīkoties, vajadzīga ne tikai nauda, bet arī motivācija un apņēmība un jāatvēl laiks. Tādēļ šādai rīcībai “jāatmaksājas” (ne tikai finansiālā ziņā), un iespējamām neveiksmēm ir jābūt pārvaramām. Šajā saistībā jānorāda, ka Eiropas un valstu politikas veidotājiem jārada iespējami plašs un atvērts satvars pilsoniskās sabiedrības rīcībai.

2.11.

Eiropas Savienībā jau ir daudz sekmīgu piemēru, kas liecina, cik svarīga un iedarbīga ir pilsoniskās sabiedrības dalībnieku iesaistīšanās klimata aizsardzībā, tomēr šie piemēri nekur netiek sistemātiski apkopoti un izvērtēti. Nenotiek debates par to, ko politikas veidotāji var mācīties no šīm daudzajām un dažādajām iniciatīvām, kādi šķēršļi ir jānovērš, lai paaugstinātu šo iniciatīvu efektivitāti un tās tiktu īstenotas arī citviet, vai arī kādu iemeslu dēļ tās cieš neveiksmi.

2.12.

Turklāt nav arī piemērotu stimulēšanas shēmu, kas ļautu refinansēt ieguldīto kapitālu. Nav arī izveidoti mehānismi, kas raidītu vēlamo signālu nevalstiskā sektora dalībniekiem, bet to nevar teikt par lieliem rūpniecības uzņēmumiem. Pašlaik Eiropā biežāk vērojama pat pretēja attīstības tendence: kļūdainas politiskās pamatnostādnes bieži vēl vairāk apgrūtina vai pat nepieļauj attiecīgu iniciatīvu īstenošanu. Daudzos gadījumos nav rīcības satvara (!), kas ļautu pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem izstrādāt un – vēl jo svarīgāk – īstenot klimata aizsardzības koncepcijas; viņi savas idejas nevar īstenot. Dažkārt tiesiskais/administratīvais regulējums vienkārši nav piemērots, dažkārt viņi neatrod līdzekļus projektu finansēšanai, citos gadījumos nepārvarams šķērslis ir tas, ka fosilo enerģijas avotu ārējās izmaksas netiek pilnībā iekļautas cenā (2) un tādējādi oglekļa cena – neraugoties uz pretējiem apgalvojumiem – nav “pareiza”.

2.13.

Pārāk bieži dzirdam runas par “zaudētājiem”, kas cietīs no vērienīgas klimata politikas, un tikpat bieži izskan apgalvojumi, ka klimata aizsardzība galvenokārt nozīmē atteikšanos. Protams, problēmas saistībā ar pāreju uz tautsaimniecību bez oglekļa emisijas pienācīgi jārisina un jāņem vērā. Tomēr vismaz tikpat stipri ir jāuzsver arī pozitīvie aspekti, lai sabiedrībā radītu optimismu. Vismaz pēdējos gados tehnoloģiju jomā un tautsaimniecībā vērojamais progress (piemēram, enerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem, enerģijas uzkrāšana, it īpaši digitālās lietotnes, kas nodrošina būtisku progresu resursu efektīvā un viedā izmantošanā) rada pamatu šādam noskaņojumam.

2.14.

Pašlaik Eiropā ir tāds tehnoloģiju un ekonomikas stāvoklis, kas nodrošina, ka klimata aizsardzība un ilgtspēja var dot labumu visiem. Eiropas Enerģētikas savienības pamatā ir tieši šī ideja. Priekšnosacījums ir politikas veidotāju atbalsts attiecīgajām iniciatīvām vai vismaz radīta iespēja to īstenošanai, nevis centieni tās aizkavēt tikai tāpēc, ka tās, iespējams, liek apšaubīt pastāvošās struktūras. Pārmaiņu un progresa potenciālu klimata aizsardzības jomā principā varētu viegli atraisīt, taču tas netiek pilnībā izmantots.

3.1.

Mums ir vajadzīga jauna pieeja daudzlīmeņu pārvaldības jomā. EESK ierosina izveidot vērienīgu aliansi, kurā iekļautos pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, vietējās un reģionālās pašvaldības un atbildīgās politiskās un administratīvās struktūras valstu un Eiropas līmenī.

3.2.

Aliansei:

3.3.

Šādā veidā alianse – daudzlīmeņu pārvaldības izpausme – var sekmēt efektīvu klimata aizsardzību, kas ir visas sabiedrības uzdevums.

3.4.

COP mērķi ir skaidri formulēti, un Eiropadome vienojusies par tālejošiem plāniem, kā veidot Eiropu, kurā ir zems oglekļa emisijas līmenis un resursi tiek efektīvi izmantoti. Paredzēts, ka 2050. gadā tiks radīts par 80–95 % mazāk siltumnīcefekta gāzu emisijas nekā pašlaik. Tas būtiski ietekmēs visu Eiropas iedzīvotāju, uzņēmumu un to darbinieku dzīves realitāti.

3.5.

Izpētes atzinumā par tematu “Ilgtspējīga attīstība” (3) EESK jau norādījusi, cik svarīga ir ļoti nopietna attieksme pret tieši šiem jautājumiem, kas saistīti ar gaidāmo politikas pārmaiņu ietekmi uz cilvēku ikdienas dzīvi.

3.6.

Iespējamību, ka ilgtspējīgu attīstību neuztvers kā nākotnes iespēju, bet kā apdraudējumu, var novērst ar vienkāršu vēstījumu: klimata aizsardzība nozīmē pārmaiņas, bet ikvienam sabiedrības loceklim pašam vai sadarbojoties ar līdzīgi domājošiem ir iespēja aktīvi veidot šīs pārmaiņas un to darīt tādā veidā, kas pozitīvi ietekmē klimatu un arī uzlabo vietējos dzīves apstākļus.

3.7.

Ar šo vēstījumu jāvēršas pie tiem, kas tieši izjutīs noteikti paredzamās “negatīvās” pārmaiņas (piemēram, viss fosilās enerģijas sektors), un jāuzrunā un jāatraisa to sabiedrības locekļu pozitīvais potenciāls, kuri ir gatavi rīkoties un varētu rādīt citiem piemēru.

3.8.

Mūsu pilsoniskā sabiedrība ir ļoti dažāda. Tas vērojams klimata aizsardzības jomā – ko viens dalībnieks var viegli izdarīt, tas citam grūti paveicams. Šīs atšķirības ir jāuztver nopietni, un jāsaprot, ka šī daudzveidība ir iespēja, kas jāizmanto.

3.9.

Būtībā “klimata aizsardzība” ir jākonkretizē. Šajā jomā arī trūkst zināšanu. Lai gan veikta daudzu gadījumu izpēte, trūkst sistematizācijas, kurā, piemēram, nošķir dalībnieku kategorijas. Šāda sistematizācija ir vajadzīga, jo dažādu dalībnieku rīcībā nav vienādu resursu un tādēļ to rīcības stratēģijas ir pilnīgi atšķirīgas. Piemēri:

3.10.

Minētie piemēri liecina, ka pat tad, ja pilsoniskās sabiedrības dalībnieku resursi ir ļoti atšķirīgi, rīcības pamatprincipi vienmēr ir vienādi. Viņi ieguldīs savus materiālos un finansiālos resursu un veltīs laiku tikai tad, ja saskatīs reālu iespēju panākt tūlītēju ietekmi. Var arī teikt tā, ka tur, kur nevar panākt pozitīvu ietekmi, iespējama pasivitāte vai pat pretestība (piemēram, pret jauniem ieguldījumu projektiem).

3.11.

Piemēri arī liecina, ka to rīcības stratēģiju spektrs, ko visā Eiropā galvenokārt izstrādā un īsteno nevalstiskie dalībnieki, ir tikpat plašs un daudzveidīgs kā pati pilsoniskā sabiedrība.

3.12.

Būtu pilnīgi nepareizi, ja politikas veidotāji, īstenojot lejupēju pieeju, pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem atvēlētu tikai politiski noteiktu lomu.

3.13.

Tuvojoties pārmaiņām, īpaša uzmanība jāpievērš sociālā nodrošinājuma saglabāšanai. “Klimata augšupēja aizsardzība” nozīmē, ka pieaug privātpersonu iniciatīvu nozīme un tās būtiski stimulē tautsaimniecību, bet tas nedrīkst notikt uz sociālā nodrošinājuma rēķina.

3.14.

Tādēļ ir svarīgi, lai tie cilvēki, kas iesaistās “klimata augšupējā aizsardzībā”, arī turpmāk būtu iekļauti uz solidaritātes principa balstītajā sociālā nodrošinājuma sistēmā. Tādēļ noteiktos gadījumos nāksies no jauna noteikt, kādai jābūt šās solidārās sistēmas struktūrai un kam kādi maksājumi jāveic sociālā nodrošinājuma sistēmā. Tas jādara tādēļ vien, ka līdz šim sadedzinātās un izmantotās fosilās izejvielas bija nozīmīgs sociālās labklājības valsts pīlārs. Atteikšanās no šo izejvielu izmantošanas un pāreja uz tautsaimniecību, kurā ir zems oglekļa emisijas līmenis, nedrīkst apdraudēt Eiropas Savienībā nodrošinātos sociālos standartus un labklājību. Politikas, pārvaldes un pilsoniskās sabiedrības aliansei tam jāpievērš īpaša uzmanība; vēl vairāk: šajā saistībā būtu jāizstrādā pilnīgi jaunas stratēģijas.

Piemērs:

3.15.

Enerģiju no atjaunojamiem avotiem tagad var decentralizēti ražot tik lēti, ka, papildus īstenojot energoefektivitātes pasākumus, varētu pat atrisināt (sociālās) enerģētiskās nabadzības problēmu. Tomēr politikas veidotājiem būtu ar atbilstošām iniciatīvām jāizveido labs tiesiskais regulējums un jānodrošina ieguldījumu kapitāla pieejamība.

3.16.

Pilsoniskās sabiedrības iesaistei klimata aizsardzībā galvenokārt ir vietējs vai reģionāls raksturs. Savukārt COP sarunām un daudzām politiskām debatēm ir globāls raksturs. Taču princips “domāt globāli, rīkoties vietējā līmenī” ne uz vienu jomu neattiecas tik tieši kā uz klimata aizsardzības jomu. Pilsoniskās sabiedrības rīcības ietekme nedrīkst pazust globālajā kontekstā, tai vajag būt redzamai, jūtamai, uztveramai tieši, proti, tajā vietā, kur pasākumi tiek īstenoti.

3.17.

Tas nozīmē, ka jāmaina domas un jāturpina pārdomas par Eiropas politiku: piemēram, Kioto protokolā paredzētā kopīgā īstenošana (joint implementation) un tīras attīstības mehānisms (clean development mechanism) vietējām iniciatīvām nesniedz lielu labumu. Tā ir būtiska problēma, jo pilsoniskās sabiedrības dalībnieki regulāri īsteno pasākumus vietējā un reģionālajā līmenī, tašu šīs darbības pamatnosacījumi tiek veidoti valstu un Eiropas līmenī. EESK ar bažām vēro, ka starp šiem līmeņiem veidojas plaisa.

3.18.

Aktīvai pilsoniskās sabiedrības īstenotai klimata aizsardzībai kā Eiropas klimata politikas otrajam pīlāram ir jānodrošina jūtama ietekme uz vietas, jo pretējā gadījumā pilsoniskās sabiedrības dalībnieki vispār nerīkosies.

3.19.

Svarīga loma ir reģioniem, pilsētām un komūnām. EESK ļoti atzinīgi vērtē dažādās jau izrādītās iniciatīvas, kuru mērķis ir koordinēt šos pasākumus. Kā piemērus jāmin World Summit on Climate and Territories (Pasaules klimata un teritoriju samits), Pilsētas mēru pakts, Starptautiskā padome vietējo vides iniciatīvu īstenošanai (ICLEI) utt. Tās ir iniciatīvas, kas tagad jau var paļauties uz dažādu valsts atbalstu.

3.20.

Reģionālā attīstība un klimatu saudzējoša enerģētikas politika varētu viena otru labi papildināt, ja enerģiju decentralizēti ražotu vietējās vai reģionālās struktūras un tādā veidā pievienotā vērtība tiktu radīta uz vietas, izmantojot vēju, sauli un biomasu. Tādēļ dalībnieku daudzveidības palielināšana būtu lietderīgs risinājums, tomēr līdz šim nevienā ES dokumentā šā iespējamā stratēģiskā saikne nav pietiekami aplūkota.

3.21.

Tas spilgti liecina par to, ka pilsoniskās sabiedrības potenciāls Eiropas Savienībā netiek pietiekami visaptveroši izmantots. Valda pat uzskats, ka arī Pilsētas mēru pakta galvenais uzdevums ir atbalstīt ES izvirzīto mērķu sasniegšanu. Taču iespēja, ka pakts var dot impulsu jaunām politikas iniciatīvām, netiek pietiekami atzīta un sistemātiski izmantota.

4.1.

Aliansei būs šādi pieci uzdevumi:

4.1.1.

Pirmkārt, jāuzlabo izpratne par to, kādus klimata aizsardzības pasākumus dažādi pilsoniskās sabiedrības dalībnieki ir iecerējuši un vēlas īstenot.

4.1.2.

Otrkārt, jāapzina un jāatrisina strukturālās problēmas, kas kavē sekmīgu īstenošanu. Pēc tam politikas veidotāju uzdevums būs likvidēt birokrātiskos šķēršļus un sarežģītās procedūras, kas izraisa pilsoniskās sabiedrības dalībnieku pasivitāti vai būtiski apgrūtina viņu rīcību. Ar paziņojumu “Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss” (4) Eiropas Komisija spērusi pirmo soli šajā virzienā. Tomēr ar to nepietiek, arī tādēļ, ka ražojošā patērētāja jēdziens definēts pārāk šauri (5).

4.1.3.

Treškārt, jāuzlabo informēšana par labas prakses piemēriem.

4.1.4.

Ceturtkārt, jānorāda, kādi ir būtiskie panākumu nosacījumi un faktori.

4.1.5.

Piektkārt, jāizveido politikas satvars, kas rada nepieciešamos rīcības priekšnosacījumus, lai pilsoniskās sabiedrības dalībnieki var izstrādāt un īstenot rīcības stratēģijas klimata aizsardzības jomā. Informēšana par rīcības satvaru ir daudzlīmeņu pārvaldības uzdevums, jo rīcības satvaru varēs īstenot tikai tad, ja Eiropas līmeņa, valstu līmeņa un valsts līmenim pakārtoto līmeņu politikas veidotājiem būs vienota izpratne un viņu rīcība būs koordinēta.

4.2.

Lai uzdevumus varētu veikt, vajadzīgs papildu administratīvais atbalsts, ar ko jānodrošina, ka tiek īstenoti šādi politikas, pārvaldes un pilsoniskās sabiedrības aliansē notiekošajās debatēs apspriesti pasākumi:

4.3.

Politikas veidotājiem un pārvaldes pārstāvjiem – ja vajadzīgs, sadarbībā ar EESK – būs jākoordinē alianses darbība, jādebatē par norādītajiem šķēršļiem un tie, cik vien iespējams, jālikvidē vai vismaz jāsniedz skaidras atbildes uz jautājumu, kāpēc, viņuprāt, noteiktas iniciatīvas nevajadzētu īstenot.

4.4.

Pilsoniskās sabiedrības dalībnieki spēs piekļūt kapitālam un citiem ieguldījumu līdzekļiem tikai tad, ja būs radīts tāds rīcības satvars, kurā atzīta pilsoniskās sabiedrības dalībnieku daudzveidīgā nozīme un atšķirības resursu pieejamības ziņā, ņemti vērā panākumu faktori un radīti pozitīvi pamatnosacījumi. Tā joprojām ir aktuāla praktiska problēma, kam politikas veidotāji nepievērš pietiekami daudz uzmanības. Parīzes nolīgumam ir ļoti būtiskas finansiālas sekas, kas ir daudz lielākas nekā Klimata pārmaiņu mazināšanas fonda līdzekļi un sasniedz 100 miljardus ASV dolāru gadā.

4.5.

Tieši mazas, vietējas bankas un citi aizdevēji piešķir kredītus pilsoniskās sabiedrības klimata aizsardzības iniciatīvām tikai tad, ja refinansēšana ir diezgan droša. Arī šis nosacījums – klimata aizsardzībā veikto pilsoniskās sabiedrības dalībnieku ieguldījumu refinansēšanas drošums – arī jānodrošina ar politikas satvaru.

4.6.

Rīcības satvaram jārada drošība, kas vajadzīga ilgtermiņa plānošanai un ieguldījumiem. Vajadzīgo iesaistīšanos visnegatīvāk ietekmē nedrošība, ko rada politikas pastāvīga pārorientēšana.

4.7.

Vajadzīgas alternatīvas iespējas ieguldīt projektos, kuriem ir ietekme vietējā līmenī un ar kuriem saistītās izredzes un risku pilsoniskās sabiedrības dalībnieki var paši novērtēt un pārvaldīt, piemēram, būdami kooperatīva locekļi. Ja sabiedrība redzēs, ka ieguldījumi pie tās nonāk un nepazūd anonīmajā finanšu iestāžu un lielo ieguldītāju mudžeklī, varētu arī palielināties iedragātā uzticēšanās finanšu iestādēm.

4.8.

Ja būs izveidots stabils un noturīgs rīcības satvars, tautsaimniecības struktūrās, kas ir mainītas, ir iespējama citāda izaugsme. Iespējams, ka jaunās “izaugsmes” nodrošināšanā sociālajam kapitālam būs tikpat liela nozīme kā finanšu kapitālam. Darba ņēmēju atsvešināšanos no darba rezultātiem daļēji kompensēs ar ražojošiem patērētājiem saistītas koncepcijas, un darba dalīšana tiks vairāk organizēta kopienas struktūrās. Tas paver ļoti lielas iespējas sociālajai inovācijai, bez kuras nav iedomājama vērienīga klimata aizsardzības politika. Rodas jaunas funkcijas (piemēram, “ražojošais patērētājs”, “platformas” un “agregatori”), kas vēl nav precīzi aprakstītas. Vērojams, ka tieši “ražojošie patērētāji” būs būtisks panākumu faktors pārejā uz ilgtspējīgu dzīvesveidu un ilgtspējīgu saimniekošanu.

4.9.

Šis jaunais saimnieciskās darbības veids nav utopija, tas jau pašlaik ir vērojams daudzās, galvenokārt vietējās klimata aizsardzības iniciatīvās, un tādēļ tas ir arī mērogojams. Mērogošana, atdarināšana un izplatīšana ir steidzami vajadzīga ne tikai vērienīgo klimata aizsardzības mērķu dēļ. Tās ir arī priekšnosacījums, lai varētu samazināt pārmaiņu radītās izmaksas un izvairīties no kolīzijas starp klimata aizsardzības politikas un sociālās politikas mērķiem.

4.10.

EESK uzsver: Parīzes nolīgumā skaidri noteikts, ka nodarbinātības jomā ir vajadzīgas taisnīgas pārmaiņas, kā tas jau tika norādīts klimata konferencē Limā. Jaunais tautsaimniecības modelis arī nozīmē, ka jārada kvalitatīvi augstvērtīgas darbvietas. Tas iespējams ar stabilu sociālo dialogu un darba koplīguma slēgšanas sarunām, kurās iesaistās arī uzņēmēji un kuras tiek saturiski papildinātas, proti, ar pasākumiem, piemēram, darba ņēmēju tālākizglītības pasākumiem, lai viņi varētu iegūt jaunu kvalifikāciju, kas vajadzīga enerģētikas pārkārtošanas un ekoloģizācijas procesā, un pasākumiem sociālā nodrošinājuma sistēmas stiprināšanai. Tomēr arī šo pasākumu īstenošanai ir vajadzīgs pozitīvs rīcības satvars. Jo tikai tad pilsoniskās sabiedrības dalībnieki varēs kompensēt darbvietu un konkurētspējas zudumus, kas pārmaiņu procesā neizbēgami rodas dažās nozarēs, un nodrošināt sociālu, ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomikas izaugsmi.