20.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 264/117

Ziņotājs:

Stéphane BUFFETAUT

1.1.

Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai tika publiskota 2015. gada februārī. Tās konkrēta īstenošana sāksies 2016. gadā. Tās pamatā ir vairāku ideju laboratoriju vai ES amatpersonu diskusijas par Eiropas Enerģētikas kopienas ideju. Šo projektu virza, piemēram, Jacques Delors Institūts un Jerzy Buzek. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja jau no paša sākuma ir stingri atbalstījusi šo iniciatīvu

1.2.

Vairākas dalībvalstis šo ideju neatbalstīja, jo būtu jāpārskata Līgumi, un tas būtu ļoti riskanti pašreizējos eiroskepticisma apstākļos. Tomēr ideja par enerģētikas politikas labāku koordinēšanu, iedarbīgas diplomātijas nepieciešamība enerģētikas jomā, klimata pārmaiņu seku apkarošanas neatliekamība, Eiropas Savienības pieaugošā enerģētiskā atkarība, vajadzība mazināt ārējo spiedienu uz apgādi, enerģētikas pārkārtošanas īstenošana un sociālā palīdzība nozarēm, kuras skar šī pārkārtošana, bija faktori, kas pamatoja Eiropas mēroga iniciatīvu. Tā radās Enerģētikas savienība un, kaut gan tās institucionālais satvars nav spēcīgs, tās mērķis ir panākt efektivitāti ar konkrētiem konverģences pasākumiem un saistību izpildi.

1.3.

Jāatgādina, ka EESK jau pašā sākumā atbalstīja Eiropas Enerģētikas savienības veidošanu un, kā minimums, efektīvāku enerģētikas politikas koordināciju (1), diplomātiju enerģētikas jomā un enerģētikas pārkārtošanu, vienlaikus uzsverot nepieciešamību tajā pilnībā iesaistīt pilsonisko sabiedrību, jo tā ir ne tikai patērētāja, bet arī viena no enerģētikas pārkārtošanas dalībniecēm, un pārkārtošanu varēs veiksmīgi īstenot tikai tad, ja tajā būs iesaistīta vai mobilizēta pilsoniskā sabiedrība, kurai tuvākajā nākotnē būs vēl lielāka nozīme decentralizētā enerģijas ražošanā.

1.4.

Komisijas paziņojumā sniegts pirmais pārskats par Enerģētikas savienības darbību deviņos mēnešos. Šis pārskats, protams, nevar būt pilnīgs un precīzi atspoguļot reālo stāvokli, ņemot vērā vērienīgos uzdevumus un dziļās pārmaiņas, kuras jāīsteno. Tādēļ pirmie rezultāti ir jāvērtē piesardzīgi, jo tie atspoguļo tikai ilgtermiņā sadarbībā ar dalībvalstīm konsekventi īstenojamas politikas iestrādes.

1.5.

Šīs politikas turpmākas īstenošanas konteksts ir zināms: COP 21 pieņemtās saistības, liela ģeopolitiskā nestabilitāte enerģētikas jomā, ES mērķi klimata un enerģētikas jomā, energoapgādes drošība, energoefektivitāte, Eiropas ekonomikas dekarbonizācija, infrastruktūras attīstība un enerģētikas iekšējā tirgus izveides pabeigšana. Kā redzams, politiskie uzdevumi ir ārkārtīgi plaši, un tos nevarēs īstenot vienīgi ar administratīviem un reglamentējošiem pasākumiem. Mums ir vajadzīga stingra politiskā griba un pārliecinošs, bet reālistisks un dalībvalstis vienojošs redzējums, kurā ņemts vērā reālais ekonomikas stāvoklis un pieejamās tehniskās iespējas – faktori, kas ietekmē politisko gribu.

1.6.

EESK šo pirmo ziņojumu par Enerģētikas savienības stāvokli 2015. gadā vērtē atzinīgi, bet pauž nožēlu par dažām nepilnībām šīs iniciatīvas īstenošanas analīzes shēmā. Ja tās tiktu novērstas, tiktu stiprināta Komisijas ierosinātā pieeja un veicināts pilsoniskās sabiedrības atbalsts šim projektam, kurš ietver enerģētikas pārkārtošanu – potenciālu cēloni satraukumam.

1.7.

Komiteja uzskata, ka Komisijas izvēlētie svarīgākie analīzes punkti ir pamatoti, taču tie būtu jāpapildina. Pašreizējā dokumenta tekstā ir iekļauti šādi punkti:

EESK uzskata, ka nav pietiekami uzsvērta Enerģētikas savienības sociālā dimensija un ka šim aspektam vajadzētu būt to kritēriju vidū, pēc kuriem tiek vērtēta Enerģētikas savienība. Šai savienībai vajadzētu labvēlīgi ietekmēt jaunu darbvietu radīšanu, konkurētspēju un inovāciju, bet tā varētu arī ietekmēt dažas darbības jomas, kurās būs nepieciešami sociālā atbalsta un apmācības pasākumi. Ir svarīgi, lai tie būtu preventīvi pasākumi, kas nodrošinātu, lai attiecīgie darba ņēmēji netiek atlaisti no darba un lai apmācības iniciatīvās tiek ņemta vērā turpmākā attīstība enerģētikas nozarē. Tāpēc nākamā gada ziņojumā būtu vēlams vērtēšanas kritērijos iekļaut sociālo dimensiju. Turklāt jāizvērtē enerģētikas pārkārtošanas ekonomiskās sekas, jo īpaši tādēļ, ka sociālā ietekme ir cieši saistīta ar izdarītās izvēles ekonomiskajām sekām.

1.8.

Runājot par energoefektivitātes jautājumu, Eiropas Komisija uzskata, ka energoefektivitāte pati par sevi varētu kļūt par enerģijas avotu. Tomēr EESK stingri iesaka atteikties no šā formulējuma, kas var radīt pārpratumus un no zinātniskā viedokļa ir neprecīzs, jo nevienu no primārās enerģijas avotiem nekad nebūs iespējams “aizstāt” ar enerģijas ietaupījumiem. Šī piezīme neizslēdz to, ka energoefektivitāte noteikti ir ļoti svarīgs jautājums Eiropas enerģētikas sistēmas nākotnei. Energoefektivitātes palielināšana visās enerģijas izmantošanas jomās var būt iedarbīgs līdzeklis, lai samazinātu izmaksas Eiropas ekonomikā.

1.9.

Komiteja vēlētos, lai ikgadējā ziņojuma sagatavošanā papildus sociālajiem partneriem tiktu iesaistīta arī pilsoniskā sabiedrība. Patērētāju apvienības, ekonomikas aprindu pārstāvji, ģimeņu pārstāvības apvienības, lauksaimnieki, vides apvienības, zinātnieki, pētnieki un pilsoniskā sabiedrība kopumā ir dziļi ieinteresēti šajā Eiropas līmeņa darbībā. Tāpēc EESK aicina sākt Eiropas enerģētikas dialogu, kas ļautu pilsoniskajai sabiedrībai ciešāk iesaistīties Eiropas enerģētikas politikas apspriešanā un veidošanā. Šis dialogs varētu notikt, gatavojot gada ziņojumu par enerģētikas savienības stāvokli, un koncentrēties uz galvenajiem punktiem attiecībā uz Enerģētikas savienības īstenošanu.

1.10.

Runājot par statistikas datiem, EESK norāda, ka daļa no tiem ir samērā veci vai to nav vispār. Tas nozīmē, ka ir jāveic pasākumi, lai iegūtu no dalībvalstīm jaunākus datus, jo bez tiem būs grūti pārraudzīt Enerģētikas savienības īstenošanas ietekmi.

1.11.

Visbeidzot EESK uzsver, ka Enerģētikas savienība nav tikai administratīvas pārraudzības un informācijas procedūras. Tās ir lietderīgi un vajadzīgi instrumenti, lai īstenotu politiku, kurai ir visām dalībvalstīm kopīgi mērķi, kurus atbalsta pilsoniskā sabiedrība.

2.1.

Izskatāmais dokuments nav politisks dokuments, bet gan starpposma ziņojums, kura mērķis ir sniegt pārskatu par Enerģētikas savienības īstenošanu. Balstoties uz Komisijas izmantotajiem politiskajiem kritērijiem, tajā tiek analizēti dalībvalstīs iegūtie dati. Komisijas metodoloģija ir balstīta uz Enerģētikas savienības īstenošanas analīzi un pārraudzību, izmantojot galvenos rādītājus. Šāda pārraudzība pēc būtības ir delikāta, jo politiskie lēmumi enerģētikas jomā ir atkarīgi no tirgus attīstības un ģeopolitiskajām norisēm, uz kurām dalībvalstīm ir pietiekami ātri jāreaģē. Tātad īstermiņa vajadzības var kavēt ilgtermiņa mērķu īstenošanu, un tāpēc pārraudzība jāīsteno elastīgi.

2.2.

Komisija tomēr ir noteikusi sešus tematus, sešus stratēģiskus analīzes aspektus, lai vērtētu dalībvalstu saistību konkrētu izpildi Enerģētikas savienības īstenošanā, proti,

2.3.

Ņemot vērā minētos tematus, Komisija iecerējusi sniegt pirmo pārskatu par Enerģētikas savienības īstenošanu.

3.1.

Komisija uzskata, ka salīdzinājumā ar citām pasaules ekonomikas lielvalstīm Eiropas Savienība dekarbonizācijas jomā ir panākusi vislabākos rezultātus, jo ES kopējais IKP no 1990. līdz 2014. gadam ir pieaudzis par 46 % un siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinātas par 23 %. Vajadzētu arī izvērtēt, kā šos rādītājus ir ietekmējusi krīze pasaulē un īpaši Eiropā, ieilgusī ekonomikas stagnācija un ES deindustrializācija. Iespējams, ka tie nemaz nav tik iepriecinoši, kā sākumā šķiet.

3.2.

Komisija arī uzsver, ka Eiropas Savienībā vairāk nekā puse no elektroenerģijas apjoma tiek ražota neradot siltumnīcefekta gāzu emisijas. Jāatceras, ka šo rezultātu nebūtu bijis iespējams sasniegt bez tādiem enerģijas veidiem, kas atsevišķās dalībvalstīs dažkārt tiek apstrīdēti vai noliegti (piemēram, kodolenerģija vai hidroelektroenerģija, ko ražo ar aizsprostu palīdzību).

3.3.

Izvirzītais mērķis joprojām ir “aizvien vairāk attālināties no ekonomikas, kas balstīta uz fosilo kurināmo”. Šajā ziņā pašreizējais naftas cenu kritums un stabilitātes trūkums ir nelabvēlīgi faktori, pat ja šķiet, ka būs iespējams sasniegt mērķi – līdz 2020. gadam palielināt atjaunojamās enerģijas daļu līdz 20 %. Taču enerģētikas politikas pamatā nevar būt negatīva un ierobežojoša pieeja. Tāpēc EESK vēlas, lai iespēju robežās tiktu izsvērts, kāda nozīme nākotnē varētu būt tādiem resursiem kā vēja enerģija, jūras enerģija, ūdeņradis u. c., un lai ar tālejošu pētniecības un izstrādes politiku tiktu atbalstīta minēto resursu plašāka izmantošana.

3.4.

Komisija atzīmē, ka būs vajadzīgi apjomīgi ieguldījumi, lai pārietu uz mazoglekļa enerģijas avotu izmantošanu. Šajā sakarā līdz ar naftas cenu pastāvīgo kritumu var palielināties šo ieguldījumu salīdzinošās izmaksas. Tāpēc uzmanīgi tiks pārraudzīta COP konferencē Parīzē pieņemto saistību konkrēta izpilde.

3.5.

EESK uzsver, ka COP 21 rezultāti pirmo reizi veido pamatu pasaules līmenī koordinētai klimata aizsardzībai un tādējādi leģitimizē Eiropas būtiskos centienus, kuriem būtu neliela ietekme uz globālajām klimata pārmaiņām, ja pārējās pasaules valstis nebūtu gājušas to pašu ceļu. Tāpēc mēs varam rīkoties saskaņā ar Eiropas ceļvedi, kurā ņemtas vērā Parīzes nolīguma nostādnes, un nodrošināt, lai katra dalībvalsts atkarībā no savām iespējām dotu maksimālu ieguldījumu klimata aizsardzībā.

3.6.

Komisija norāda, ka tā ir izstrādājusi rīkus un instrumentus, ar kuru palīdzību energoefektivitāte tiek uzskatīta par enerģijas avotu. EESK stingri iesaka neizmantot šādu formulējumu, jo tas, nebūdams precīzs no zinātniskā viedokļa, var radīt pārpratumus, un nevienu no primārās enerģijas avotiem nevar “aizstāt” ar enerģijas ietaupījumiem. Enerģijas taupīšana, protams, ir vajadzīga, taču tā nav enerģija. Energoefektivitāte neapšaubāmi ir būtisks elements topošajā Eiropas enerģētikas sistēmā. Energoefektivitātes palielināšana visās enerģijas izmantošanas jomās var būt iedarbīgs līdzeklis, lai samazinātu papildu izmaksas Eiropas ekonomikā. Ideālā gadījumā energoefektivitātes pieaugums proporcionāli konkrēta enerģijas veida izmaksu kāpumam varētu nostabilizēt cenas to pašreizējā līmenī.

3.7.

Lai būtiski palielinātu energoefektivitāti, patērētājiem, ražotājiem un publiskajām organizācijām ir jāveic apjomīgi ieguldījumi (ēkās, infrastruktūrā, autotransportā u. c.). No vienas puses, uzlabojumu ieviešanas temps būs atkarīgs no ieguldījumu vispārīgas ierobežošanas. No otras puses, daži Eiropas sabiedrības sektori spēs veikt apjomīgus ieguldījumus un gūt lielus ietaupījumus, savukārt citi to nevarēs atļauties. Tas varētu padziļināt ekonomiska rakstura plaisu starp dažādām Eiropas Savienības teritorijām. Tāpēc EESK uzskata, ka ir jāparedz atbalsta pasākumi, lai energoefektivitāte dotu labumu visiem.

3.8.

Lai izveidotu iekšējo enerģijas tirgu, būs vajadzīga jauna energopārvades infrastruktūra, elektrolīnijas vai gāzes cauruļvadi. Tātad būs vajadzīgi izmaksu ziņā dārgi ieguldījumi. Komisija pamatoti ir gandarīta par šajā jomā gūtajiem panākumiem, kā arī par Kopenhāgenas foruma darbības uzsākšanu, jo tas neapšaubāmi būs noderīgs, lai noskaidrotu problēmas, bet tas pats par sevi tomēr nav risinājums. Tiek īstenoti vairāki valstu sadarbības nolīgumi. Kā piemēru var minēt Polijas un Lietuvas, kā arī Norvēģijas un Zviedrijas noslēgtos līgumus. Tomēr zināms, ka par tādiem projektiem kā “Nord-Stream” dažām dalībvalstīm bija atšķirīgi viedokļi. To kritizēja Polijā, Baltijas valstīs un Zviedrijā. Ir jāpanāk, lai atsevišķi lēmumi par ieguldījumiem nebūtu pretrunā Enerģētikas savienības idejai. Turklāt daži politiskie lēmumi var būt ļoti nozīmīgi ieguldījumiem, tāpēc šie lēmumi jāpieņem ar zināmu laika distanci, tos piesardzīgi izvērtējot no zinātniskā un tehniskā viedokļa.

3.9.

Jāuzsver, ka Komisija atzīst, ka patērētāji – privātpersonas, ģimenes un uzņēmumi – vēlas pārredzamākas enerģijas cenas un izmaksas, turklāt tās ir jāvērtē salīdzinājumā ar mūsu galveno konkurentu stāvokli. EESK stingri atbalsta pārredzamas un vienkāršas informācijas pieeju, ko tā jau pieprasījusi vairākkārt. Taču laikā, kad pieaug enerģētiskā nabadzība, no jauna ir jāapliecina nepieciešamība pēc enerģijas universālā pakalpojuma un specifiskiem rādītājiem, lai noskaidrotu, kāda nozīme šajā aspektā varētu būt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Mūsu sabiedrība nevar iztikt bez enerģijas, jo no tās ir atkarīgi mūsu dzīves apstākļi, pārvietošanās, saziņa un uzņēmumu darbība. EESK vēlas, lai pilsoniskā sabiedrība būtu pārstāvēta iestādēs, kurās Eiropas līmenī tiek noteikti universālo pakalpojumu darbības nosacījumi. Patērētājiem jābūt iespējai pilntiesīgi iesaistīties šā universālā pakalpojuma definēšanā un sekot līdzi tā praktiskai īstenošanai.

3.10.

EESK arvien skaidrāk apzinās, ka no šāda viedokļa nepieciešams uzsākt jaunu diskusiju par enerģijas ražošanas tirgus liberalizāciju, kas sākās 1990. gadu beigās. Līdztekus liberalizācijai, slēpti un pamatojoties uz lielākoties derīgiem argumentiem, izmantoti tādi tirgum neatbilstīgi instrumenti kā subsīdijas (ilgtspējīgai enerģijas ražošanai) un ierobežojumi (piemēram, CO2 emisiju jomā). Nozares uzņēmumiem un darba ņēmējiem svarīga ir investīciju regulējuma noteiktība, jo tiek investētas ļoti lielam naudas summas un investīcijas atmaksāsies ilgā laika periodā. Nedrošība, ko rada nemitīgas izmaiņas enerģētikas politikā, nemudina uzņemties risku un tādējādi kavē tehnoloģiju inovāciju, kas sekmētu Eiropas enerģētikas nozares ilgtspējīgu attīstību.

3.11.

Iedzīvotāji Enerģētikas savienības panākumus vērtēs pēc ļoti konkrētiem elementiem, tostarp cenām, kas galvenokārt atkarīgas no enerģijas nodokļiem, pēc piekļuves tīkliem, energoapgādes drošības (nepieļaut elektroenerģijas padeves pārtraukumus un avārijas), pēc patērētājiem sniegtās informācijas par viņu izmantoto aprīkojumu (elektronisko iekārtu vai mājsaimniecības elektropreču energomarķējums, automobiļu energopatēriņa uzskaite) – šai informācijai ir jābūt vienkāršai un tūlītēji saprotamai (2).

3.12.

Jāuzsver arī tas, ka enerģētikas politikā izdarītā izvēle tieši skar uzņēmumu darbiniekus. Enerģētikas pārkārtošana ietver arī pārmaiņas un izmaiņas tehnoloģiju jomā. Ir radušās jaunas profesijas, bet citas, iespējams, izzudīs, ja tiks slēgti atsevišķi ekspluatācijas uzņēmumi (ogļraktuves vai kodolspēkstacijas) vai samazināts to darbības apjoms. Savukārt citas profesijas attīstās un mainās, piemēram, jumiķim, kurš klāj dakstiņus vai šīferi būs jāiemācās uzstādīt saules enerģijas paneļus. Tāpēc Enerģētikas savienības dažādu sadaļu īstenošanā ir pienācīgi jāņem vērā nepieciešamība apmācīt algotos darbiniekus un amatniekus nozarēs, kas tieši vai netieši saistītas ar Enerģētikas savienību. Jānodrošina, ka tiek saglabātas augsta līmeņa prasmes, kurām ir būtiska nozīme ekonomikas konkurences jomā (piemēram, kodolenerģijas jomā). Jau iepriekš jāieplāno arī atbalsts un pārkvalificēšanās tiem darba ņēmējiem, kuri ar enerģētikas pārkārtošanu saistītu pārmaiņu dēļ varētu zaudēt darbu. Tāpat iepriekš jāizvērtē izdarīto politisko izvēļu ekonomiskās sekas, lai pareizi izmērītu to ietekmi, jo īpaši spēcīgas globālās konkurences apstākļos.

3.13.

Runājot par uzņēmumiem, dekarbonizācijas, energoefektivitātes un pieprasījuma ierobežošanas mērķos pienācīgi jāņem vērā pasaules mēroga konkurence, jo īpaši attiecībā uz energoietilpīgām nozarēm (tērauda, alumīnija un riepu ražošanas nozare, ķīmiskā rūpniecība utt.). Transporta nozarē ir grūtības īstenot oglekļa emisiju samazināšanas mērķus. Visi transporta veidi atbilstīgi to fosilās degvielas patēriņam būtu jāiesaista emisiju samazināšanas iniciatīvā. Pieejamie tehniskie paņēmieni nodrošina ekoloģisku un dzīvotspējīgu risinājumu īsos maršrutos, tātad faktiski braucienos pa pilsētu. Tālos maršrutos, izņemot elektrisko dzelzceļa transportu, izmanto fosilo kurināmo. Pāreja no viena transporta veida uz citu var veicināt dekarbonizāciju, taču Eiropā šāda pāreja ir grūti īstenojama. Tālab ieguldījumi vairāk jānovirza dažādu transporta veidu integrēšanai, priekšroku dodot tādiem, kas rada mazāku piesārņojumu. Enerģija ir arī ģeopolitisks ierocis, un stratēģiskajās darbībās atkarība ir politiskā ziņā bīstama ne tikai attiecīgajām valstīm, bet arī to pilsoņiem – darba ņēmējiem, patērētājiem un uzņēmējiem. Tāpēc nedrīkst pieļaut uzņēmējdarbības pārvietošanu, kā rezultātā tiktu zaudēta ekonomiskā veiktspēja, vērtīgas prasmes un neatkarība.

3.14.

Enerģētiskā drošība, dalībvalstu savstarpējā solidaritāte un uzticēšanās ir būtiski faktori, lai Enerģētikas savienība veiksmīgi darbotos no enerģētikas ģeopolitikas viedokļa ļoti nestabilā pasaulē. Jāpiekrīt idejai, ka lielāka energoefektivitāte, plašāka atjaunojamo un vietējo energoresursu izmantošana palīdz mazināt Eiropas Savienības atkarību un neaizsargātību. Tas ir pašsaprotami. Tomēr tas jāpanāk ar ekonomiski pieņemamiem nosacījumiem.

3.15.

Viens no Enerģētikas savienības attīstības un neatkarības faktoriem ir nepieciešamība nostabilizēt ES diplomātiskās attiecības ar tās Austrumu, Dienvidu, Tuvo Austrumu un Rietumu partneriem. EESK uzskata, ka noteikti ir vajadzīga skaidra un vienota enerģētikas diplomātija attiecībā uz trešām valstīm, kas orientēta uz labi izprastām Eiropas Savienības interesēm.

3.16.

Komisija pamatoti norāda, ka pētniecībai un inovācijai ir svarīga nozīme, lai paātrinātu enerģētikas pārkārtošanu. EESK vairākkārt ir uzsvērusi, ka ir steidzami jāsaskaņo dalībvalstu centieni šajā jomā un jāuzsāk kopīgi projekti, lai samazinātu pētniecības izmaksas un kopīgi izmantotu tās rezultātus. Mērķus enerģētikas jomā mēs varēsim sasniegt ar pētniecības un izstrādes jomā panākto progresu, kā arī ar tiesību aktiem. Šajā saistībā par vienu no Eiropas Enerģētikas savienības mērķiem būtu jāizvirza mērķis mobilizēt centienus kopīgu projektu īstenošanai un novērst līdzekļu izkliedētību, kas ir pretrunā zinātniskai, tehniskai un saimnieciskai efektivitātei. Tam, protams, ir vajadzīgs finansējums, bet maz ticams, ka to varēs nodrošināt ar emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, kas šobrīd darbojas neapmierinoši. Mūsu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas efektivitāti mazina oglekļa sertifikātu pārāk zemā cena, kas saistīta ar pieejamo kvotu pārāk lielu piedāvājumu un neļauj sasniegt izvirzīto emisiju samazināšanas mērķi, un sekas, ko rada subsīdijas atsevišķiem zaļās enerģijas veidiem.

3.17.

EESK atbalsta Komisijas pieeju attiecībā uz sociālo partneru ciešu iesaistīšanu enerģētikas pārkārtošanā, kuras īstenošanai, protams, būs vajadzīgi apmācības pasākumi un pielāgošanās jaunām tehnoloģijām un jaunām profesijām. Enerģētikas pārkārtošanu varēs īstenot tikai tad, ja tiks iesaistīti sociālās jomas un ekonomikas dalībnieki. Taču viņu rīcībā ir jābūt līdzekļiem, lai viņi būtu aktīvi pārmaiņu dalībnieki, nevis pasīvi vai atturīgi vērotāji no malas. Turklāt būs arī jāpiedāvā pārkvalificēšanās iespējas tiem darba ņēmējiem, kuri varētu zaudēt darbu enerģētikas jomā.

3.18.

Visbeidzot Komisija izklāstījusi arī savu skatījumu uz Enerģētikas savienības īstenošanu. Komisija aicina veidot uzticamu un pārredzamu pārvaldības procesu. Tomēr Komisija piebilst, ka šim procesam jābūt nostiprinātam tiesību aktos. Taču EESK uzskata, ka neviena politika nevar aprobežoties tikai ar leģislatīvām procedūrām vai administratīvu plānošanu. Enerģētikas politikas veiksmīgu īstenošanu var nodrošināt tikai attiecīgo valdību politiska rīcība, iedzīvotāju atbalsts skaidriem un saprotamiem mērķiem, rēķināšanās ar reālo ekonomikas stāvokli, inovācijas attīstība, atbalsts no pilsoniskās sabiedrības un tirgus ekonomikas mehānismu izmantošana. Ideja par ikgadēju uzraudzības ziņojumu ir vajadzīga, bet ar to vien nepietiek. Ziņojums vienmēr ir formāls dokuments, kas var kļūt par tehnokrātisku abstrakciju. Lai tas nenotiktu, EESK skatījumā ir jāveido saturīgs Eiropas dialogs par enerģētiku, kurā iesaistīti iedzīvotāji neatkarīgi no tā, vai viņi ir patērētāji, vides aizsardzības organizāciju pārstāvji, algoti darbinieki, uzņēmumu vadītāji, lauksaimnieki, pilsētnieki, lauku iedzīvotāji, pensionāri, respektīvi (3), pilsoniskā sabiedrība, kura kopumā ik dienas un ļoti konkrēti saskaras ar enerģētikas jautājumiem. Nākotnei ir jāsagatavojas, nevis jāpieņem tāda, kāda tā ir. Nākotnē būs gan enerģijas ražotājpatērētāji, gan enerģijas patērētāji, ražotāji un “uzkrājēji”. Tikai pārvarot birokrātiskos aspektus un apņēmīgi iesaistoties politiskā rīcībā, būs iespējams nodrošināt Enerģētikas savienības veiksmīgu darbību.