20.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 264/77

Ziņotājs:

Paulo BARROS VALE

1.1.

Ar ieročiem saistītajos jautājumos vienmēr ir bijuši pretrunīgi viedokļi, bet pēc traģiskajiem notikumiem Eiropā debates šajā jomā kļuvušas īpaši aktuālas. Tomēr novērtējums par direktīvas pārskatīšanu ir jāveic objektīvāk un ne tik emocionāli, balstoties uz drošības un tirgus jautājumu līdzsvarotu analīzi, bet terorisma un organizētas noziedzības apkarošanas svarīgais jautājums jāskata citās, šim smagajam jautājumam piemērotākās diskusijās.

1.2.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja pētījums Study on Firearms  (1) (pētījums par šaujamieročiem) liecina, ka no aptuveni 875 miljoniem ieroču, kas apzināti 2007. gadā, tikai 3 % bija policijas spēku un 23 % aizsardzības spēku rīcībā. Tik plašā nozarē likumdevējam ir jāizstrādā un jānosaka pienākums veikt pasākumus, kas mazinātu latento apdraudējumu, ko rada tik liels skaits apritē esošu ieroču.

1.3.

EESK atbalsta izskatāmās direktīvas pieņemšanu, kurā precizētas definīcijas, noteiktas jaunas prasības un saskaņotāki noteikumi ieroču marķēšanai un iznīcināšanai, un vēlas ierosināt pasākumus, kuri, pēc komitejas domām, varētu palielināt iedzīvotāju drošību.

1.4.

Tomēr bruņojuma rūpniecībā pretēji norisēm citās jomās, par kurām Eiropas Savienība ir sagatavojusi daudzus tiesību aktus, jo noteikumi ir daudz vājāki nekā tas būtu iespējams attiecībā uz drošību un noziedzīgos nodarījumos izmantotu ieroču un munīcijas, kā arī iesaistītu personu izsekojamību. Tāpēc mums ir stingri jānosaka mērķi, kurus gribam sasniegt tik sensiblā jomā kā drošība.

1.5.

Tā kā svarīga nozīme ir ne tikai ieroču, bet arī munīcijas izsekojamībai, EESK atbalsta domu, ka vidējā vai ilgākā termiņā būtu jāmeklē veids, kā panākt, lai nozarē notiktu pāreja uz šāviņu marķējumu, kas būtu neizdzēšams vai izvietots tādā vietā, kuru nevar iznīcināt, šāviņu izmantojot. Ja tas būs tehniski iespējams, šiem un citiem datiem par ieročiem vajadzētu būt pieejamiem tiesībaizsardzības iestādēm savstarpēji izmantojamās datubāzēs un tie būtiski palielinātu izmeklēšanas efektivitāti. Šīs datu bāzes nedrīkst būt vienkārši valstu reģistri – tām drīzāk vajadzētu veidot vienu Eiropas līmeņa datu bāzi, kurai varētu piekļūt visu dalībvalstu iestādes, kuras to papildinātu.

1.6.

EESK norāda, ka Eiropa varētu sekot Austrālijas un Apvienotās Karalistes piemēram, ieviešot ieroču atpirkšanas programmu, kas dotu iespēju izņemt no aprites tūkstošiem ieroču. Kaut arī nav pierādīts, ka apritē esošo ieroču daudzums ir tieši saistīts ar pārkāpumu skaitu, tomēr statistiski ir iespējams, ka būtu mazāk noziegumu, mazāk nelaimes gadījumu un noziedznieku rokās nonāktu mazāk ieroču.

1.7.

3D drukāšanas tehnoloģiju attīstība ir apdraudējuma avots, jo ar tās palīdzību var izgatavot arī nāvējošus ieročus, un šo procesu nav iespējams ne kontrolēt, ne izsekot. Turklāt šādi ieroči galvenokārt sastāv no materiāliem, kurus nevar noteikt ar tradicionālajām drošības sistēmām. Šis jautājums ir nekavējoties jāiekļauj valstu drošības programmu darba kārtībā, lai saskaņoti pieņemtu preventīvus pasākumus cīņai pret tādu nāvējošu ieroču izplatīšanu, kuri nekādā veidā netiek kontrolēti.

2.1.

Pašreizējā situācijā, kad drošība rada īpašas bažas, Komisija iecerējusi ierosināt grozījumus Direktīvā 91/477/EEK (2) par ieroču iegādes un glabāšanas kontroli, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2008/51/EK (3).

2.2.

Šis grozījums ir daļa no 2015. gada 28. aprīlī iesniegtās Eiropas Drošības programmas, ar kuru Eiropas līmenī paredzēts nodrošināt efektīvu un koordinētu reaģēšanu uz drošības apdraudējumiem. Eiropas Drošības programma ļāva noskaidrot, ka atšķirīgie valstu tiesību akti ir šķērslis efektīvai kontrolei un dalībvalstu policijas dienestu sadarbībai, un ierosināt pārskatīt tiesību aktus par šaujamieročiem un noteikumus par šaujamieroču dezaktivāciju.

2.3.

Izskatāmās direktīvas mērķis ir veicināt šaujamieroču iekšējā tirgus darbību un vienlaikus garantēt iedzīvotāju drošību, nosakot noteikumus, kas jāpieņem visā ieroču aprites ciklā no ražošanas līdz pat iznīcināšanai.

2.4.

Direktīvā noteiktas minimālās prasības, kas būtu jāpiemēro visās dalībvalstīs attiecībā uz katras konkrētās kategorijas šaujamieroču iegādi, glabāšanu un nodošanu, medību un sporta šaujamieročus ieskaitot.

2.5.

Par spēkā esošo tiesību aktu atbilstību veikti trīs pētījumi, kuri ir pašreizējā tiesiskā regulējuma pārskatīšanas pamatā. Minētajos pētījumos secināts, ka ES līmenī ir jāpieņem minimālās prasības attiecībā uz ieroču nelikumīgu tirdzniecību un jāpārskata spēkā esošā direktīva, lai:

2.6.

Komisija apspriedās ar ieinteresētajām pusēm, proti, Eiropas civilai lietošanai paredzēto šaujamieroču un munīcijas ražotāju apvienību pārstāvjiem, personām, kas iesaistītas ieroču civilā tirdzniecībā, medniekiem, kolekcionāriem, NVO, pētniecības iestādēm. Dalībvalstis un NVO piekrita, ka spēkā esošā direktīva ir lietderīga, lai nepieļautu, ka šaujamieroči nonāk nelegālajā tirgū, savukārt privātā sektora ieinteresētās personas pauda bažas par izmaiņām šaujamieroču kategorijās un to negatīvo ietekmi uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

2.7.

Ieinteresētās personas, ar kurām Komisija apspriedās, piekrīt, ka dezaktivēto šaujamieroču atjaunošana ir vērā ņemams līdzeklis, lai iegūtu ieročus izmantošanai noziedzīgos nolūkos, un uzskata, ka prioritārā kārtībā ir jāsaskaņo dezaktivēšanas noteikumi, lai šādu praksi novērstu.

2.8.

Arī aptaujātas ieinteresētās personas atzīst, ka ir jāīsteno informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm, jāsaskaņo definīcijas un jānosaka obligātie standarti saistībā ar pamatnostādnēm ieroču dezaktivācijas jomā.

3.1.

EESK atbalsta izskatāmajā direktīvā ierosinātos precizējumus, jo tie būtiski uzlabo iepriekšējo direktīvu. Šo priekšlikumu mērķis nav aizliegt šaujamieročus, bet gan saskaņot ieroču iegādes un glabāšanas noteikumus visā to aprites ciklā un tādējādi reglamentēt tirgu, kā arī garantēt drošību.

Tomēr pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām, tostarp policijas spēkiem, nozares pārstāvjiem, tirgotājiem, lietotājiem, kolekcionāriem un NVO, kas darbojas pilsoņu drošības jomā, EESK uzskata, ka, ņemot vērā joprojām esošās drošības problēmas, tiesību aktiem šajā jomā vajadzētu būt tālejošākiem. Komisija nevar izstrādāt tiesību aktu ar vienu vienīgu mērķi – nekavējoties reaģēt uz nesenajiem teroraktiem. Tai tiesību akts jāizstrādā ar mērķi atrisināt jautājumu par drošību saistībā ar likumīgiem šaujamieročiem.

3.2.

Par ieroču kontroli tika veikti dažādi pētījumi. Dažos pētījumos norādīts, ka ieroču ierobežojumi pazemina vardarbību (4), nelaimes gadījumu (5) un pašnāvību (6) skaitu, savukārt citos ir apgalvots, ka atļauja iedzīvotājiem bez sodāmības un garīgās veselības problēmām glabāt ieročus samazina vardarbīgo noziedzību, ievērojami nepalielinot pašnāvību un nelaimes gadījumu skaitu (7).

3.2.1.

Ieroču kontroles jomā paraugs ir Austrālija. Pēc tam, kad ar diviem ieročiem apbruņots vīrietis iegāja kafejnīcā un nošāva 35 cilvēkus un ievainoja 23, Austrālija 1997. gadā uzsāka vienu no līdz šim vērienīgākajam reformām, kas saistīta ar ieroču izmantošanas un glabāšanas noteikumiem un kura devusi konkrētus rezultātus, t. i., samazinājusi šaujamieroču izraisīto nāves gadījumu skaitu. Austrālija ir aizliegusi atsevišķas ieroču kategorijas, ieviesusi prasību par likumīgu pamatojumu ieroča glabāšanai (tas nevar būt tikai pašaizsardzības nolūkos) un finansējusi ieroču atpirkšanas programmu no valsts līdzekļiem. Šī iniciatīva ļāva no aprites izņemt gandrīz 700 000 ieroču, un pēc jaunu ierobežojumu ieviešanas krasi samazināja slepkavību skaitu, kuros izmantoti šaujamieroči (8).

3.2.2.

Austrālijas ieroču atpirkšanas programmas pamatā ir ideja, ka šaujamieroču plašā pieejamība veicina risku, ka indivīda slepkavnieciskās tieksmes var novest pie masu slepkavības.

3.2.3.

Pēc apšaudēm, kurās 15 cilvēki zaudēja dzīvību un vairāk nekā 15 tika ievainoti, Apvienotā Karaliste sekoja Austrālijas piemēram, arī aizliedzot atsevišķu kategoriju ieročus, ieviešot obligātu prasību ieroču īpašniekiem tos reģistrēt un finansējot atpirkšanas programmu. Šiem pasākumiem salīdzinājumā ar Austrālijas programmu nebija tāda pati ietekme uz šaujamieroču izraisīto nāves gadījumu skaitu (9).

3.2.4.

Jaunākajos, 2016. gada februārī publicētajos pētījumos par ieroču kontroli tika analizēti citi 130 pētījumi, kas veikti 10 dažādās valstīs laikposmā no 1950. līdz 2014. gadam (10). Autori uzskata: lai gan nav pierādīts, ka ierobežojoši likumi samazina vardarbību, dati liecina, ka piekļuvi dažāda veida ieročiem ierobežojošu tiesību aktu īstenošana dažās valstīs samazina to nāves gadījumu skaitu, kurus izraisījuši šaujamieroči. Arī tādu likumu piemērošana, kas ierobežo šaujamieroču iegādi (piemēram, iepriekšējās darbības pārbaude) vai piekļuvi ieročiem (piemēram, glabāšana), saistās ar kaislības izraisīto slepkavību un negadījumu izraisītu bērnu nāves gadījumu skaita samazināšanos.

3.3.

Ņemot vērā šos piemērus un pētījumus, EESK uzskata, ka ir jāievēro stingri noteikumi attiecībā uz ieroču izmantošanas un glabāšanas licences saņemšanu, ieroču un munīcijas iegādi, atsevišķu kategoriju ieroču aizliegšanu un to dezaktivāciju un pat attiecībā uz programmām ieroču atpirkšanai no dalībvalstu līdzekļiem, lai tos iznīcinātu.

4.1.

Priekšlikumā ievēroti subsidiaritātes un proporcionalitātes principi. Direktīvas forma varētu būt piemērots risinājums, jo pastāv pamatotas šauba par dalībvalstu gatavību akceptēt regulu.

4.2.

Ar izskatāmo direktīvu grozīti vairāki iepriekšējās direktīvas panti, precizējot tos un ieviešot jaunas prasības, kuras būtiski uzlabo iepriekšējo versiju; tāpēc EESK šos grozījumus vērtē atzinīgi.

4.3.

EESK atbalsta obligātu veselības pārbaužu ieviešanu – tām jābūt kvalitatīvām un jāietver Eiropas līmeņa minimālās prasības. Tajās jāpārbauda fiziskā un garīgā veselība ieroču izmantošanas un glabāšanas atļauju izdošanas vai atjaunošanas nolūkā. Dažās dalībvalstīs jau īsteno šādu praksi. Komiteja tomēr norāda, ka direktīvā varētu noteikt prasību ieviest regulāru apmācību par šaujamieroču izmantošanu un noteikt prasības drošai glabāšanai (nosakot, ka ieroči obligāti glabājami īpašā skapī, kā tas jau paredzēts dažās dalībvalstīs), kā arī ieroču un to daļu pārvadāšanai, garantējot absolūtu drošību.

4.4.

Eiropas Savienība ir spējusi pieņemt plašu regulējumu daudzās jomās. Labs piemērs ir autobūves nozare, kurā drošības prasību (attiecībā uz transportlīdzeklī esošajām personām un vidi) ievērošanas labad bija jāveic apjomīgi ieguldījumi pētniecībā un izstrādē. Ieroču un to daļu marķēšanas jēdzieni ir paplašināti. Attiecībā uz šāviņu marķēšanu EESK ierosina radīt iespēju, kas ļautu vidējā vai ilgākā termiņā spert vēl vienu soli tālāk un izvērtēt, kādā veidā varētu panākt, lai ražotāji strādātu pie neizdzēšamu marķējumu uzlikšanas vietā, kuru lietošanas gaitā nevar iznīcināt, piemēram, munīcijas iekšpusē, lai tādējādi nodrošinātu pilnīgu izsekojamību. Tā kā parasti nozieguma vietā atrod šāviņus, nevis ieroci, šāds marķējums nodrošinātu svarīgu informāciju policijas veiktajā izmeklēšanā.

4.5.

Attiecībā uz šaujamieroču datubāzēm EESK atbalsta jauno tekstu, kurā reģistru uzturēšanas laiks ir pagarināts līdz šaujamieroča iznīcināšanas brīdim. Tā ir pievienotā vērtība un svarīgs rīks kontroles un izmeklēšanas vajadzībām. Komisijai būtu jāsniedz atbalsts attiecīgajām iestādēm, lai šie reģistri būtu pieejami reāllaikā visās dalībvalstīs, tādējādi sekmējot pierādījumu iegūšanu un nodrošinot ātru un efektīvu informācijas apmaiņu šaujamieroču identificēšanas un lokalizēšanas nolūkā.

4.6.

Aizliegto ieroču kategorijā iekļauti arī pusautomātiski šaujamieroči civilai lietošanai, “kuri atgādina ieročus ar automātisko mehānismu”. Apzīmējums “atgādina” ir neobjektīvs un nepietiekams. Vispirms ir jāizstrādā skaidri kritēriji, lai noteiktu, ko “atgādina” ieroči, lai tos iekļautu aizliegto šaujamieroču kategorijā.

4.7.

Trauksmes un signālieroči, akustiski un salūta ieroči, kā arī kopijas tagad pievienoti C kategorijai (šaujamieroči, kas jādeklarē). Lai gan šāda pievienošana jau paredzēta dažu valstu tiesību aktos, EESK apšauba tā lietderību ne tikai tādēļ, ka ANO Šaujamieroču protokolā minētie ieroči nav klasificēti kā šaujamieroči, bet arī tādēļ, ka valstīs, kur tiesību aktos vēl nav noteikta prasība tos deklarēt, šis pasākums radīs lielas administratīvās izmaksas saistībā ar ieročiem, kuri, šķiet, būtiski neapdraud iedzīvotāju drošību.

4.8.

Vajadzētu sagatavot pētījumu par apdraudējumu, ko iedzīvotāju drošībai var radīt minētie, kā arī citi, piemēram, pneimatiskie, ieroči, un novērtēt to bīstamību un iespējas tos pārveidot par jaudīgākiem nāvējošiem ieročiem. Šis pētījums varētu būt par pamatu, lai ieviestu jaunus tehniskos un juridiskos noteikumus, kas saistīti ar ieroču drošumu, pārveidošanu, pārvēršanu, dezaktivēšanu un iznīcināšanu.

4.9.

Digitalizētā sabiedrībā jāņem vērā, ka e-komercija var būt bīstama darījumos ar ieročiem un munīciju. Facebook un Instagram paziņoja par ierobežojumiem ieroču tirdzniecībā savos sociālajos tīklos, aizliedzot to lietotājiem publikācijās, diskusiju grupās vai personīgos vēstījumos piedāvāt vai organizēt darījumus ar ieročiem. EESK uzskata: lai gan ir paredzēts, ka tirgotājiem un starpniekiem ir atļauta atsevišķu ieroču kategoriju e-komercija, vajadzētu atļaut tikai darījumus klātienē, lai nodrošinātu stingru kontroli, ko veic kompetentās iestādes.

4.10.

Inovācija tehnoloģiju jomā ir sekmējusi 3D printeru attīstību. Šī tehnoloģija tiek izmantota arī ieročiem. Internetā strauji izplatījušās instrukcijas un programmas nāvējošu ieroču izgatavošanai ar 3D printeru palīdzību. Tā kā šāda veida ieroču izgatavošanu nereglamentē neviens tiesību akts, šī tehnoloģija ir reāls apdraudējums, kura nozīme vēl nav pienācīgi novērtēta. Valstīm būs jāiegulda kopīgs darbs, lai risinātu šo jautājumu, uzraudzītu tīklu vai kontrolētu šāda veida ieroču izgatavošanai vajadzīgo materiālu iegādi, kā arī nopietni jāapsver to izgatavošanas aizliegums.

4.11.

Direktīvā ir paredzēts, ka dalībvalstis var atļaut struktūrām, kas saistītas ar ieroču kultūras un vēstures aspektiem un ko par tādām atzinusi dalībvalsts, arī turpmāk glabāt A kategorijas šaujamieročus, kuri ir iegūti pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā ar nosacījumu, ka šie šaujamieroči ir dezaktivēti. EESK atbalsta, ka būtu jāizstrādā īpaša sistēma tam, kā direktīvu piemēro kolekcijām, kas iekļautas muzeju krājumos, kuru darbības atbilstību ir atzinušas dalībvalstis ar nosacījumu, ka netiek apdraudēta drošība vai sabiedriskā kārtība. Šādas sistēmas ietvaros tiktu prasīta stingru ieroču eksponēšanas, reģistrācijas, glabāšanas un izmantošanas noteikumu ievērošana, taču tā dotu iespēju neiznīcināt A kategorijas ieročus, kuriem piemīt būtiska vēsturiskā nozīme.