6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/1

1.1

Eiropas Komisija ir atzinīgi novērtējusi Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšlikumu — apsvērt pilsoniskās sabiedrības dialoga veidošanu enerģētikas jautājumos. Absolūti nepieciešama ir sabiedrības līdzdalība, tās izpratne par daudzveidīgajām pārmaiņām, kas tuvākajās desmitgadēs gaida mūsu enerģētikas sistēmu, un atbalsts šīm pārmaiņām. Tādēļ neaizstājams ir dialogs ar pilsonisko sabiedrību, un EESK locekļu kopumam, kas atspoguļo Eiropas sabiedrību, ir labas iespējas veidot kontaktus ar dalībvalstu iedzīvotājiem un ieinteresētajām personām, lai iedibinātu visaptverošu programmu, kuras pamatā būtu līdzdalības demokrātija un praktiska rīcība.

1.2

Pēc sākotnējām konsultācijām, kurās Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir apspriedusies ar dalībvalstīm, reģionu un pilsētu pašvaldībām, sociālo partneru pārstāvības organizācijām, NVO, enerģētikas nozari un vietējā līmeņa iedzīvotāju organizācijām, Komiteja iesaka īstenot ierosinājumus, kas minēti šā atzinuma 7. sadaļā.

1.3

Īsumā:

2.1

Lai sasniegtu 2050. gadam izvirzīto mērķi — zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni —, neatkarīgi no izvēlētās energoavotu kombinācijas izšķirīgi svarīga ir energoefektivitāte. Ja dalībvalstis vēlas saglabāt brīvību un elastīgumu savā energoavotu izvēlē, būtiska nozīme ir arī laikus veiktiem ieguldījumiem iekšējā tirgus modernizācijā un savienojamībā. Šie faktori, tāpat kā pāreja uz plašāku elektrības izmantošanu, ES enerģētikas politikā ir faktiski neapstrīdēti, tomēr tādi jautājumi kā izmaksas, finansējums, īstenošanas temps un ietekme joprojām nav nokārtoti. Tikmēr dalībvalstīs arvien aktuālāka kļūst vajadzība rūpīgi izskatīt jautājumus par energoapgādes komponentiem un par to, kā panākt energoefektivitāti un nepieciešamo ieguldījumu līmenī. Lai gan ir sagaidāms, ka, izkliedēto, vienpusējo valstu sistēmu vietā pilnveidojoties Eiropas līmeņa pieejai, samazināsies izmaksas un palielināsies apgādes drošība, tomēr publisko debašu centrā joprojām ir arvien vairāk pieaugošās cenas, kas jāmaksā patērētājiem, un aizvien lielākā infrastruktūras un ražošanas metožu ietekme. Retos gadījumos dalībvalstis var sarīkot valsts mēroga debates par dažādiem enerģētikas pārejas aspektiem, taču ir skaidrs, ka šāda diskusija nesāksies pati no sevis un ka tā ir jāveicina.

2.2

Tā kā Eiropas sabiedrības vērtības attiecībā uz enerģētikas nākotni atrodas pārejas posmā, turklāt attiecīgie politikas pasākumi lielākoties tiks ierosināti ES līmenī, ES struktūrām ir jāiesaistās uzticības vairošanā un attiecību veidošanā starp politikas procesu dalībniekiem, kā arī reģistrētām un nereģistrētām enerģētikas jomā ieinteresētajām personām, stimulējot sabiedrības līdzdalību strukturētā dialogā. Šāda elementa pievienošana ir nozīmīgs solis, lai varētu nošķirt to, kas ir tehniski un saimnieciski iespējams, no tā, kas ir derīgs un sociāli pieņemams ieinteresētajām personām. Tas būtu arī praktisks piemērs, kas demonstrētu līdzdalības demokrātiju jautājumā, kurš svarīgs ikvienam.

2.3

Šajā izpētes atzinumā par vajadzībām un metodēm, kas saistītas ar sabiedrības līdzdalību enerģētikas politikā, izklāstīts, kā šāds visaptverošs un iekļaujošs dialogs būtu veidojams un attīstāms, mijiedarbojoties Eiropas, valstu un vietējam līmenim. Šajā dialogā jāvērš uzmanība arī uz praktiskiem risinājumiem, ko var izmantot iedzīvotāji, un jāstimulē piegādātāju un kompetento iestāžu inovatīva rīcība un reakcija.

3.1

ES enerģētikas politikas pasākumu kopums izstrādāts tā, lai stiprinātu un saglabātu energoapgādes drošību, enerģētikas konkurētspēju un enerģijas ilgtspēju. Mērķis līdz 2050. gadam vismaz par 80 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni joprojām ir stingri kvantitatīvs, taču vēl arvien juridiski nesaistošs mērķis. Pārējie ilgtspējas jautājumi, piemēram, atjaunojamo energoresursu īpatsvars izmantojamo energoavotu sadalījumā, pēc 2020. gada tomēr joprojām netiks atrisināti. Tāpat skaitliski grūti izteikt arī to, kāds energoatkarības līmenis ir pieņemams, vai to, kāds ir enerģijas cenu diferenciālis attiecībā pret lielajiem starptautiskajiem konkurentiem. Ir jārod veids, kā ES politikā rēķināties ar šiem nezināmajiem lielumiem, jo pēdējā laika norises liecina, ka globālu enerģijas cenu svārstību un neparedzētu notikumu ietekmes apstākļos vajadzīga tāda enerģētikas politika, kas būtu gan elastīga, gan spējīga risināt sarežģītu ārēju norišu radītas problēmas.

3.2

ES politikas izstrādē attiecībā uz enerģētikas pāreju bieži trūkst reālas dalībvalstu ieinteresētības un nav iesaistīti iedzīvotāji, jo netiek skaidroti kompromisi un izdarītās izvēles. Scenāriju izstrādē balstītā pieeja, kas atspoguļota “Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam”, ir pārdomāts veids, kā rīkoties nestabilā situācijā. Tomēr izmantot šādu metodi, lai sagatavotu augsni politikas izstrādei, traucē jau minētā nepietiekamā dalībvalstu ieinteresētība un šaubas sabiedrībā, kura galvenokārt ir informēta vai ieinteresēta tikai dažos enerģētikas aspektos, proti, cenā un — atsevišķās valstīs — energoapgādes drošībā. ES līmeņa politikas dokumenti galvenokārt ir paredzēti dalībvalstīm — galvenajām institucionālajām un industriālajām ieinteresētajām pusēm —, un tajos dažkārt trūkst saiknes un saskaņas ar sabiedrības vajadzībām. Daļa no sabiedrības līdzdalības un iesaistīšanas procesa, kas aplūkots šajā atzinumā, saistāma ar to, ka ir vajadzīgs komplicēto enerģētikas jēdzienu “tulkojums”. Sabiedrības informētības, viedokļa un vērtību ietekme būs galvenais virzītājspēks, kas palīdzēs visām pusēm veikt atkārtotu izvērtēšanu un pielāgoties nedrošai pasaulei. Trim enerģētikas politikas pīlāriem, proti, energoapgādes drošībai, konkurētspējai un ilgtspējai, ir jāpievieno ceturtais — līdzdalība.

3.3

Tas nebūs viegli. Līdz šim ES solidaritātes un sadarbības saskaņošana un katras dalībvalsts tiesības pašai noteikt savu enerģētikas stratēģiju ir novedušas pie neskaidras politikas un tādiem vēstījumiem, kas, vismaz iedzīvotājiem, ir nesaprotami un tādējādi rada nopietnus pārpratumus.

3.4

Viens no veidiem, kā pārvarēt šo plaisu un viest skaidrību, ir valsts līmenī iesaistīt iedzīvotājus un pēc tam plašākas ES perspektīvas ietvaros definēt valsts enerģētikas politiku. (No stingrākas saiknes ar Eiropas dimensiju labumu gūtu visas valstu mēroga iniciatīvas, kas patlaban tiek izstrādātas, piemēram, Transistion Energetique Francijā, Energiewende Vācijā un Energy Mix Forum Spānijā). Valstu vadītājiem vajadzīgas demokrātiskas pilnvaras un tāds elektorāts, kas ir izglītots šajā svarīgajā jautājumā un gatavs sadarboties ar saviem politiķiem, lai kopā dotos grūtajā ceļā. Ja nenotiek vaļsirdīga, iekļaujoša sabiedriska diskusija par visas Eiropas enerģētikas nākotni, kas vērsta uz sadarbību, joprojām valdīs nostādne, ka sociāli pieņemama ir tikai valstu līmeņa attieksme. Šāda valstu dominance jau ir rosinājusi vairākas ieinteresētās personas norādīt, ka ES enerģētikas politika nav nedz saskaņota, nedz uzticama. Neskaidrība traucē veidot saskaņotu enerģētikas politiku, kas varētu mazināt oglekļa dioksīda emisijas un rast atbildi uz klimata pārmaiņu radīto spiedienu, — bet laika paliek arvien mazāk.

3.5

Visur Eiropā iedzīvotāji ir pauduši neapmierinātību ar to, kā darbojas enerģijas tirgus (skat. Patēriņa tirgu rezultātu pārskatu — http://ec.europa.eu/consumers/consumer _research/editions/docs/8th_edition_scoreboard_en.pdf), un, ja problēmas netiks risinātas, tas var kavēt ceļu uz vienotu ES rīcību enerģētikas pārejas jomā. Iedzīvotājiem efektīvāk jāiesaistās galveno politikas lēmumu stratēģiskajā virzībā — ne tikai kā enerģijas patērētājiem —, jo enerģētikas pāreja ir temats, kas ir plašāks par svarīgajiem tirgus jautājumiem. Daudzās dalībvalstīs pieaug līdzīga neapmierinātība ar politikas pasākumiem — neapmierinātība ar pašu “politiku”. Būtiski svarīgajā ES līmenī politiska redzējuma vai nu nemaz nav, vai arī tas nedod rezultātus, un ES dimensijas vietā bieži stājušās nekoordinētas debates par valstu pasākumiem enerģētikas jomā. Lai šī situācija mainītos, iedzīvotājiem, galvenajām ieinteresētajām personām un politikas lēmumu pieņēmējiem būs jāuzņemas kopīga atbildība un jāiesaistās mūsu kopīgās enerģētikas nākotnes veidošanā.

3.6

Lai gan ir uzsāktas vairākas vietēja, reģionāla vai valstu līmeņa iniciatīvas, kurās sabiedrība iesaistīta dažādos enerģētikas plānošanas aspektos, nepieciešams praktiski un mērķtiecīgi izmantot sabiedrības līdzdalību, zināšanas un iespējas. Patlaban trūkst skaidras sistēmas, kā veidot iedzīvotāju / ieinteresēto personu / pilsoniskās sabiedrības organizāciju dialogu par enerģijas ieguvi, pārveidi un izmantošanu. Ir steidzami nepieciešams šāds dialogs, kas var būt ļoti noderīgs ES politikas izstrādē un vienlaikus piešķirt Eiropas dimensiju valstu mēroga debatēm. Tālejoša, vērienīga, koordinēta programma sabiedrības līdzdalībai un iesaistīšanai varētu stimulēt kompetentas diskusijas un paaugstināt gan debašu līmeni, gan izpratni, sniedzot politikas veidotājiem (kam savukārt būtu jāieklausās un jāreaģē) lielāku paļāvību turpmākajā darbā. Izmantojot EESK pasūtītu un 2012. gada decembrī publicētu priekšizpētes pētījumu “Turpmākie plāni valstu energoavotu sadalījumam. Sabiedrības līdzdalība Eiropas Savienībā un ārpus tās”, kas pieejams tīmekļa vietnē http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.events-and-activities-energy-futures-civil-society-publications, šajā izpētes atzinumā aplūkoti nosacījumi un rīcība, kas nepieciešama minētās programmas izstrādei.

4.1

Kopš 1997. gada ir nodibināti vairāki enerģētikai veltīti forumi, kuros apspriež tehniskus, regulatīvus, ar patērētājiem un politiku saistītus jautājumus: trīs regulatīvi forumi (Florences elektroenerģijas forums, Madrides gāzes forums, Londonas Iedzīvotāju enerģētikas forums), kā arī Berlīnes fosilo kurināmo forums, Bukarestes ilgtspējīgas enerģijas forums un Eiropas kodolenerģijas forums. Lai gan visi minētie forumi dibināti, lai uzlabotu iekšējā enerģijas tirgus darbību, neviens no tiem pilnībā neaptver plašo enerģijas jautājumu dialogu, kas ierosināts šajā atzinumā. Iedzīvotāju enerģētikas forums, kā norāda tā nosaukums, vērsts uz to, lai patērētāju interesēs veidotu tādu mazumtirdzniecības tirgu, kura pamatā ir konkurence, energoefektivitāte un taisnīgums, un tālab minētais forums dod iespēju virzīt patērētāju tiesību nostiprināšanu un interešu aizstāvēšanu reglamentējumā. Katram no šiem forumiem ir sava nozīme enerģētikas dialogā, un būtu ļoti vēlams tos ciešāk integrēt ar īpašas koordinācijas platformas vai struktūras palīdzību. Turpmāk aplūkotajā plašajā Eiropas Enerģētikas dialogā šāda struktūra pat varētu pārstāvēt arī Eiropas Komisijas intereses enerģētikas jomā.

4.2

Būtu iespējams iesaistīt arī kaimiņos esošās trešās valstis, sevišķi tās, kuras jau ir Enerģētikas kopienas dalībnieces; tas atbilstu pieejai, kas ierosināta paziņojumā “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām”, COM(2011) 539.

4.3

Būdama struktūra, kura konsultē ES iestādes un kuras primārais uzdevums ir vairāk iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas Eiropas jautājumu lemšanā, EESK var palīdzēt veidot un plānot pilsoniskās sabiedrības devumu politikas lēmumu pieņemšanā. Komiteja ir sagatavojusi atzinumus par visiem galvenajiem ES enerģētikas tiesību aktu un politikas izstrādes jautājumiem, kā arī izveidojusi plašu programmu ar enerģētikai veltītām pilsoniskās sabiedrības konferencēm, iesaistot visu līmeņu puses, kas ieinteresētas enerģētikas jautājumos, un apmeklējot dalībvalstis. Tās pamatnostāja par to, ka ir vajadzīga Eiropas enerģētikas kopiena, kuras pamatā ir aktīvs sabiedriskais dialogs, izklāstīta deklarācijā, kas 2012. gada janvārī pieņemta kopīgi ar Jacques Delors institūta organizāciju “Notre Europe” (http://www.eesc.europa.eu/eec).

4.4

Viens no galvenajiem elementiem auglīga dialoga veidošanā būs uzticēšanās. Uzticēšanās ieinteresētajām personām un starp tām nav uzskatāma par pašsaprotamu lietu. Gluži pretēji. Tāpēc viens no dialoga uzdevumiem ir veidot dalībnieku savstarpēju uzticēšanos. Lai tā notiktu un lai EESK šajā procesā varētu ieņemt vadošu lomu, Komitejai jābūt pieejamai, uzticības cienīgai un nostājas ziņā līzsvarotai.

4.5

Dalībvalstu attieksme pret enerģētiku sakņojas sabiedrības vērtībās. Cilvēciskā līmenī šīs vērtības saistītas ar drošību, enerģētisko nabadzību un neaizsargāto grupu energoapgādi par pieņemamām cenām. Valstu līmenī aktuāla ir energoatkarība un pakļautība ārējai ietekmei. Tāpēc debatēs padziļināti jāapspriež gan ētiski, gan ar ekonomiku saistīti jautājumi, kā 2013. gada janvārī pieņemtajā atzinumā norādījusi Eiropas Energoavotu sadalījuma ētisko aspektu Eiropas grupa. Tas būtu jāatzīst par neaizstājamu instrumentu debatēs. Tajā aicināts izveidot ētisku satvaru, ko izmantot attiecībā uz visiem energoavotiem un lēmumiem par to sadalījumu, kā arī mudināts demokrātiskas līdzdalības ceļā un pārredzamā veidā iesaistīt pilsonisko sabiedrību. Ir jāturpina strādāt pie šo koncepciju piemērošanas dalībvalstu līmenī, un viens no EESK uzdevumiem būs apzināt valstīm svarīgos jautājumus un piedāvāt ceļu uz konverģenci un sadarbību.

4.6

Piemēram, neaizstājams vispārējas sociāli pieņemamas un ētiskas pieejas elements enerģētikā ir nostādne par to pasaules daļu nediskriminēšanu, kurām nav iespējas paust savu viedokli un kuras ir neaizsargātas cīņā par energoresursiem, un uz šādu nostādni jābalstās ES politikai.

4.7

Reāla līdzdalība vislabāk darbojas tad, ja neformāliem, nereģistrētiem pilsoniskās sabiedrības tīkliem ir iespējas mijiedarboties ar formālākiem, reģistrētiem tīkliem. Līdzdalībā sakņota iniciatīva var būt spēcīgs instruments, ar kura palīdzību vienoties par valsts, reģiona, pilsētas vai vietējā līmeņa stratēģiskajiem uzdevumiem un tos pildīt, turklāt tā, ka tas sabiedrībai izmaksā lētāk un birokrātijas ir mazāk nekā tradicionālajos procesos. Šobrīd ir izveidoti tikai daži mehānismi, ar kuru palīdzību integrēt lielpilsētu, valstu un visas ES mēroga līdzdalību “enerģētikas nākotnē”. Tomēr tādas iniciatīvas kā Pilsētas mēru pakts, kas atbalsta energoefektivitātes paaugstināšanu un atjaunojamo energoresursu izmantošanu, sniedz priekšstatu par iespējami sasniedzamo. Ne dalībvalstīs, ne to starpā vēl nav izveidotas saiknes, kas šādu līdzdalību saistītu ar politiku un lēmumu pieņemšanas struktūrām.

5.1

Iepriekš izklāstītā procesa pagaidu nosaukums ir Eiropas Enerģētikas dialogs (EED), taču, lai uzsvērtu, ka ir jāveic konkrēti pasākumi, var apsvērt arī nosaukumu “Eiropas Rīcība enerģētikai” vai tā variantus. EED nedublētu jau izveidotās struktūras, bet gan izmantotu līdzšinējās iniciatīvas un tās papildinātu ar aktīvāko enerģētikas jomas ieinteresēto personu un iedzīvotāju līdzdalību. Svarīgs uzdevums būs uzlabot politikas veidošanu, organizējot mijiedarbību, nodrošinot vajadzīgo informāciju, stimulējot līdzatbildības uzņemšanos un leģitimitāti, kā arī sniedzot atbalstu politikas lēmumiem gan valstu, gan Eiropas līmenī. Būtībā dialogs varētu aptvert visus enerģētikas jautājumus, tostarp infrastruktūru, energoavotus un resursus, tirgus, patērētāju aizsardzību, tehnoloģijas, politikas un vides aspektus utt.

5.2

EED ietvaros ir jāaplūko gan reģistrēto, gan nereģistrēto ieinteresēto personu vajadzības un problēmas, pievēršoties tām grupām, kas iesaistītas energoapgādes ķēdē, un tāpat investoriem, patērētājiem, regulatoriem un likumdevējiem. Saistībā ar valstu, ES un starptautiskajām prioritātēm par atsevišķu ieinteresēto personu kategoriju jāuzskata arī paaudžu jautājumu pārstāvji, īpaši tie, kas saistīti ar resursu izmantošanu un noplicināšanu, piesārņojuma kontroli un klimata pārmaiņām.

5.3

Jānorāda, ka EED neskartu operatīvo vai tehnisko īstenošanu, bet gan tiektos nodrošināt “telpu sarunām”, kurās īstenošanas jautājumus apspriest saistībā ar sociālo ietekmi un sabiedrības atbalstu, ieguldījumu un resursu stratēģiju un citiem ar politiku saistītiem apsvērumiem. Tomēr jābūt arī saiknei ar ļoti konkrētiem, iedzīvotājiem veicamiem pasākumiem, piemēram, viedajiem skaitītājiem un energoefektivitāti. Vajadzīga cieša saikne starp teoriju, izglītību un praktisku rīcību.

6.1

Sākotnējie mērķi būtu šādi:

6.2

Lai enerģētikas pāreja noritētu veiksmīgi, būtiski ir stiprināt konsultāciju un līdzdalības mehānismus. Vajadzīgs arī uz informāciju balstīts, strukturēts, iekļaujošs un atbildīgs ES līmeņa dialogs, lai nodrošinātu, ka politikas veidošana un īstenošana ir stratēģiska, konsekventa un iekļaujoša — tātad tāda, kas uzskatāma par pamatotu un efektīvu.

6.3

Sabiedrības iesaistīšanas tālejošais mērķis ir līdz 2050. gadam palīdzēt nostiprināt zināšanās balstītu, uz līdzdalību orientētu un efektīvu pāreju uz tādu enerģētikas sistēmu, kas rada zemas oglekļa dioksīda emisijas. Tādējādi varētu piešķirt lielāku leģitimitāti ES rīcībai enerģētikas jomā, vienlaikus dodot iespēju iedzīvotājiem paust savu viedokli un vēlmes gan valstu, gan visas ES līmenī.

6.4

Katrai no identificētajām ieinteresēto personu grupām pēc savstarpīguma principa būtu jāuzdod šādi jautājumi:

6.5

Lai dialogs būtu sekmīgs ilgtermiņā, procesa gaitā jācenšas izprast dalībvalstu un visas Eiropas pilsoniskās sabiedrības bažas, zināšanas un vērtības un piedāvāt risinājumu. Iespējams, ka šo risinājumu meklējumos pašām ieinteresētajām personām būs jāveido

6.6

Lai dialogs pildītu savu uzdevumu, jāuzdod vairāki pamatjautājumi.

7.1

Ir ierosināts līdz 2016. gadam enerģētikas nozares ieinteresētās personas, iedzīvotājus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas iesaistīt Eiropas Enerģētikas dialogā, kas darbotos kā koordinētas daudzlīmeņu diskusijas visās dalībvalstīs un starp tām. Ņemot vērā temata vērienu, apjomu un steidzamību, ierosinātajam enerģētikas nozares ieinteresēto personu un sabiedrības līdzdalības procesam jābūt plašam, ar pietiekamiem resursiem un efektīvam; tas būtu jāveido atbilstīgi 6. sadaļā aprakstītajai taktiskajai pieejai. Tam jāveicina dalībnieku savstarpējā uzticēšanās un jāpanāk atklāta dialoga reputācija, kā arī jānodrošina daudzo izteikto viedokļu pakāpeniska saskaņošana vai pieņemšana. Tam jābūt

7.2

Ar EED nav jāaizstāj pārstāvības demokrātijas institūcijās risināmās debates, bet gan tās jāpapildina, praktiskās zināšanas, pieredzi un izpratni apvienojot ar tehnisko informāciju un ekspertu viedokli. Tādā veidā līdzdalības demokrātija darbojas kā neaizstājams pārstāvības demokrātijas papildinājums.

7.3

Reaģējot uz valstu iniciatīvām un tās kombinējot, EESK varētu izstrādāt triju gadu programmu, kas vēlāk pāraugtu neatkarīgā EED. Šajā procesā būtu vairāki posmi:

7.4

Lēmumu pieņemšanas atbalsta instrumenti ir labi piemēroti sabiedrības dialoga strukturēšanai, īpaši nolūkā pētīt tādus jautājumus kā “kas būtu, ja būtu?” un attiecīgās kompromisa iespējas, risku un rezultātus. Daži no instrumentiem ir scenāriju izstrāde un modelēšana, uz līdzdalību orientēta vairākkritēriju analīze, virtuālās realitātes tehnoloģija (arī 3D vizualizācija un kartografēšana ar ģeogrāfiskās informācijas sistēmu (ĢIS) palīdzību), dzīves cikla analīze un kvantitatīvs vides novērtējums. Ir pierādīts, ka vispieejamākais un interaktīvākais no minētajiem instrumentiem ir scenāriju izstrāde, kas cilvēkiem ļauj saprast uzdevuma mērogu, kā arī meklēt un pārbaudīt sev pieņemamākos risinājumus un tos pārvērst praktiskā rīcībā; arī EK “Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam” tika izmantota scenāriju izstrāde, jo tā dod iespēju labāk informēt iedzīvotājus un iesaistīt viņus politikas pasākumu izvēlē.

7.5

Lai enerģētikas debates no marginālām kļūtu par vispārēju parādību un šos jautājumus apspriestu kafejnīcās, klubos, virtuvēs un klasēs, būs vajadzīgs kas vairāk par rūpīgi izstrādātiem iesaistīšanas paņēmieniem. Nozīme būs arī plašām izstādēm un pasākumiem, zinātnisko aprindu iesaistīšanai un valstu plašsaziņas līdzekļu interesei. Tālab būs vajadzīga profesionāla plānošana un dialoga kā Eiropas “sociālā zīmola” pozicionēšana, kas tam nodrošinās atzinību un uzticēšanos.

7.6

Dialogam par enerģētikas nākotni būs vajadzīga skaidra, pārredzama un saprotama pārvaldība. Rīkotājstruktūra nedrīkstētu būt atkarīga ne no vienas ieinteresētās personas, iestādes vai interešu grupas, tai jābauda autoritāte un visu dalībnieku uzticēšanās un paļāvība, un tās pamatā jābūt tādam sociāli ētisko principu kopumam, kas atspoguļo kopīgas vērtības un par ko ir panākta vienošanās.

7.7

EESK loma ir strukturējoša. Komiteja sagatavos augsni, lai EED no teorijas varētu pāraugt īstenībā. Sākusi darbu pašreizējā sākotnējās plānošanas un ieinteresēto personu dialoga posmā un pēc tam iesaistīdamās grupā, kas nodarbojas ar būtiski svarīgiem projekta uzsākšanas darbiem, EESK turpinās atbalstīt EED, kamēr tas veidosies par autonomu programmu un ievērojamu resursu mobilizēšanas katalizatoru.

7.8

Svarīgākās EED veicamās funkcijas ir šādas:

7.9

EED ir uzskatāms arī par praktisku, plaša mēroga projektu, kas nodrošina īstu līdzdalības demokrātijas mijiedarbību ar pārstāvības demokrātiju tādā jautājumā, kas ir būtisks ikvienam. Tā uzbūves princips būs subsidiaritāte, ko īstenos franšīzes vai licencēšanas veidā, t. i., EED izmantos jau izveidotās iestrādes un tās pilnveidos. Pateicoties iekļaujošai iedzīvotāju un ieinteresēto personu līdzdalībai, izveides posmā EED izstrādās saskaņotas dialoga procedūras, ko varēs reproducēt valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Tādējādi būs iespējams izmantot daudzu tādu organizāciju resursus, zināšanas un prasmes, kuras jau aktīvi nodarbojas ar enerģētikas jautājumiem. Tādas ir, piemēram, pašvaldības, regulatori, energouzņēmumi, uzņēmumi vispār, arodbiedrības, NVO un patērētāju organizācijas, kā arī ES iestādes (Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments, Reģionu komiteja). Mērķis ir nodrošināt “telpu sarunām”, kurās īstenošanas jautājumus apspriest saistībā ar sociālo ietekmi un sabiedrības atbalstu, ieguldījumu un resursu stratēģiju un citiem ar politiku saistītiem apsvērumiem. Šajā nolūkā būs konsekventi jānodrošina objektīva informācija un vieta, kur uz šīs informācijas un iedzīvotāju pašu pieredzes pamata pētīt, ciktāl formulētās enerģētikas problēmas ir konverģējamas.

7.10

Ir ārkārtīgi svarīgi, lai dialogs tiktu veidots pēc saskaņotiem principiem. Sarežģīts uzdevums būs tās daudzās “universālās” apņemšanās, kurās atzītas un atbalstītas cilvēces kopīgās vērtības, pārvērst reālos instrumentos, ko izmantot kā pamatu enerģētikas politikas veidošanai un rīcībai. Šādas apņemšanās jau ietvertas Līgumā par Eiropas Savienību, kurā apliecināts dalībvalstu atbalsts cilvēktiesībām un sociālajām pamattiesībām. Šī nāciju un tautu solidaritāte, kas ir ES dibināšanas pamatprincips, ētiskā ziņā ir piemērojama arī starptautiskā līmenī, ar kuru saistāms ir arī ikviens ES enerģētikas politikas pasākums.

7.11

Četri ētikas principi, kas ierosināti Eiropas Ētikas grupas ziņojumā par enerģētiku (http://ec.europa.eu/bepa/european-group-ethics/publications/opinions/index_en.htm), — enerģijas pieejamība, ilgtspēja, drošums un drošība — nepārprotami sakrīt ar trim ES enerģētikas politikas pīlāriem un būs pētāmi dziļāk. Ziņojumā arī uzsvērts, ka “sociālā un politiskā taisnīguma kodols ir līdzdalība”, tādējādi apliecinot atbalstu pieejai, kas atspoguļota “Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam”, proti, ka būtiska ir sabiedrības iesaiste (3.4. punkts).

7.12

Lai sāktu enerģētikas dialogu, vispirms ir jāievieš principiāla pieeja sabiedrības iesaistīšanai, un tas ir viens no uzdevumiem, ko EESK var palīdzēt īstenot. Tā izpildes nolūkos var ieteikt piecus eksperimentālus jautājumus:

7.13

Lai enerģētikas nozares tirgi sāktu strādāt ne tikai pēc īstermiņa principa, vajadzīgs vairāk noteiktības un efektīvas sadarbības. Princips “strādājam pa vecam” nenodrošinās pietiekamas pārmaiņas tādā tempā un līmenī, kāds nepieciešams, lai sasniegtu politikas mērķus, un visiem — gan iedzīvotājiem, gan enerģētikas nozarei, gan pārvaldes iestādēm — būs jāuzņemas sava loma pārejā uz tādu ekonomiku, kas rada zemas oglekļa dioksīda emisijas. Šajā ziņā EED būs instruments, ar ko veidot uzticēšanos un paļāvību, valsts līmenī iesaistīt iedzīvotājus un pēc tam definēt katras valsts enerģētikas politiku plašākā perspektīvā — ES kontekstā.