13.9.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/6

—

uzsver, ka migrantu cilvēktiesību ievērošanai un solidaritātei ar valstīm, no kurām nāk vairums migrācijas plūsmu, jābūt aspektiem, kas ir noteicoši visos ES migrācijas politikas posmos, tostarp attiecībās ar trešām valstīm, pilnībā ievērojot LES 21. panta 1. punktā noteiktos principus;

—

uzsver, ka rūpīgi jāizvērtē visi migrācijas iemesli, tostarp klimata pārmaiņas, lai varētu noteikt atbilstīgu tiesisko regulējumu tiem, kuri bēg no savas izcelsmes valsts tādu dabas katastrofu vai klimata apstākļu dēļ, kas apdraud viņu izdzīvošanu vai fizisko drošību;

—

uzskata, ka vispārējā pieejā migrācijai nepieciešams nosacījums ir daudzlīmeņu pārvaldība, lai nodrošinātu, ka migrācija tiek pārvaldīta apstākļiem visatbilstošākajā līmenī un saskaņā ar subsidiaritātes principu, cilvēkiem gan izcelsmes, gan galamērķa valstī nodrošinot lielāko iespējamo labklājību;

—

īpaši aicina vispārējās pieejas īstenošanā pilnībā ņemt vērā reģionālās un vietējās pašvaldības, atbalstot gan pašreizējos decentralizētās sadarbības projektus, gan strukturētos dialogus, piemēram ARLEM un CORLEAP.

Ziņotājs

Nichi VENDOLA kgs (IT/PSE), Apūlijas reģiona priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei”

COM(2011) 743 final

1.

uzsver vispārējās pieejas nozīmi, jo tā veido pamatu Eiropas Savienības rīcībai migrācijas un mobilitātes pasaules mēroga pārvaldībā un ir instruments, kas nodrošina vispārēju skatījumu uz migrācijas politikas pasākumiem un kura mērķis ir Eiropas Savienības ārējo attiecību un attīstības politiku saskaņot ar imigrācijas politiku;

2.

atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu nākt klajā ar vispārējās pieejas atjaunināto versiju, kas ir labāk strukturēta un kurā vairāk uzmanības pievērsts migrantiem un cilvēktiesību ievērošanai izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs;

3.

atgādina, ka cilvēka tiesības atstāt jebkuru, arī savu, valsti un atgriezties attiecīgajā valstī (1) veido būtisku juridisko pamatu jebkurām diskusijām par migrāciju un ka nepieciešams veicināt brīvprātīgo migrāciju neatkarīgi no tās iemesliem un galamērķa valsts īpašajām prasībām (2);

4.

uzsver, ka migrantu cilvēktiesību ievērošanai un solidaritātei ar valstīm, no kurām nāk vairums migrācijas plūsmu, jābūt aspektiem, kas ir noteicoši visos ES migrācijas politikas posmos, tostarp attiecībās ar trešām valstīm, pilnībā ievērojot LES 21. panta 1. punktā noteiktos principus;

5.

uzskata, ka, paredzot trešo valstu iedzīvotāju ieceļošanas nosacījumus un migrantu uzņemšanas un integrācijas politikas pasākumus, jānodrošina efektīva cilvēktiesību aizsardzība;

6.

uzsver, ka gan Eiropas Savienības, gan dalībvalstu līmenī noslēgtajos nolīgumos par atpakaļuzņemšanu un nolīgumos par vīzu atvieglotu izsniegšanu, kā arī visos pasākumos, kas vērsti pret nelegālās imigrācijas apkarošanu, faktiski jāievēro cilvēktiesības, īpaši saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kā to pastāvīgi norāda Eiropas Cilvēktiesību tiesa;

7.

uzsver, ka prasība ierobežot migrācijas plūsmas nekad nedrīkst gūt pārsvaru pār katra cilvēka tiesībām meklēt starptautisko patvērumu Eiropas Savienībā, kurai arī turpmāk par patvēruma vietu visiem, kas bēg no vajāšanas vai kam vajadzīga aizsardzība;

8.

norāda, ka ekonomikas krīze, kas skar lielāko daļu Eiropas Savienības valstu, var saasināt raksturīgo spriedzi starp robežkontroles politiku un migrantu cilvēktiesību ievērošanu;

9.

uzsver, ka rūpīgi jāizvērtē visi migrācijas iemesli, tostarp klimata pārmaiņas (3), lai varētu noteikt atbilstīgu tiesisko regulējumu tiem, kuri bēg no savas izcelsmes valsts tādu dabas katastrofu vai klimata apstākļu dēļ, kas apdraud viņu izdzīvošanu vai fizisko drošību (4);

10.

aicina Eiropas Komisiju publicēt tās dienestu darba dokumentu par migrāciju un klimata pārmaiņām, kā sākotnēji paredzēts tās 2011. gada 4. maija“Paziņojumā par migrāciju” (5);

11.

uzskata: lai nodrošinātu vispārējās pieejas efektivitāti, ir jānostiprina koordinācija starp Eiropas Savienību un valsts, reģionālo un vietējo līmeni, kā arī koordinācija ar trešām valstīm;

12.

atgādina Reģionu komitejas iepriekš minēto, “ka kopēja imigrācijas politika pirmām kārtām būtiski skar vietējās un reģionālās pašvaldības. Pirmkārt, tieši tās visvairāk skar nelegālās imigrācijas izraisītās sekas, otrkārt, to pienākums ir sniegt virkni pakalpojumu integrācijas procesa gaitā. Tādēļ tās ir plaši jāiesaista Eiropas legālās imigrācijas sistēmas izveidē, nelegālās imigrācijas apkarošanas pasākumos un attīstības sadarbībā ar izcelsmes valstīm” (6);

13.

atzinīgi vērtē būtiskos panākumus, kas sasniegti, lai naudas pārskaitījumus uz migrantu izcelsmes valstīm padarītu pārredzamākus, drošākus un lētākus, un atbalsta Eiropas Komisijas ierosinātās iniciatīvas, kuru mērķis ir migrantu veikto naudas pārvedumu virzīšana uz produktīviem ieguldījumiem;

14.

atzinīgi vērtē to, ka vispārējā pieejā ir uzsvērta diasporas nozīme gan politikā attīstības jomā, gan migrācijas plūsmu regulācijā, lai veicinātu atbalsta pasākumus, migrantiem izceļojot, un integrācijas pasākumus galamērķa valstīs;

15.

uzskata, ka vispārējā pieejā migrācijai nepieciešams nosacījums ir daudzlīmeņu pārvaldība, lai nodrošinātu, ka migrācija tiek pārvaldīta apstākļiem visatbilstošākajā līmenī un saskaņā ar subsidiaritātes principu, cilvēkiem gan izcelsmes, gan galamērķa valstī nodrošinot lielāko iespējamo labklājību;

16.

uzskata, ka reģionālās un vietējās pašvaldības ir vispārējās pieejas galvenās dalībnieces; tās vienlaikus gan virza, gan īsteno sociālo, nodarbinātības, uzņemšanas, integrācijas, kā arī nelikumīgās imigrācijas pārvaldības politiku. Tās arī organizē intensīvu dialogu un dažāda veida sadarbību ar migrācijas plūsmu izcelsmes un tranzīta valstīm (7);

17.

atzīmē, ka jau tagad reģionālās un vietējās pašvaldības veicina dialoga iniciatīvas ar līdzīgām struktūrām trešās valstīs (no kurām daudzas ir migrācijas plūsmu izcelsmes un tranzīta valstis) un sekmē decentralizētas sadarbības projektus;

18.

vēlas, lai ARLEM (Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību asambleja) un CORLEAP (Austrumu partnerības Vietējo un reģionālo pašvaldību konference) tiktu atzītas kā ideāli forumi dialogam par imigrācijas un attīstības politiku ar Vidusjūras reģiona un Austrumeiropas reģionālajām pašvaldībām;

19.

uzskata, ka ir jāpanāk pēc iespējas labāka saskaņotība starp dalībvalstu divpusējām ierosmēm un jau esošajiem reģionālajiem un divpusējiem dialogiem, kuri tiek uzskatīti par Eiropas Savienības ārpolitikas instrumentiem imigrācijas jomā, un ka šāda saskaņotība jānodrošina arī ar reģionālo un vietējo pašvaldību veicināto dialogu iniciatīvu pilnīgu atzīšanu;

20.

aicina iestādes uzskatīt reģionālās un vietējās pašvaldības par vadošām vispārējās pieejas dalībniecēm atbilstīgi to pilnvarām valstī, šim nolūkam izmantojot instrumentus Eiropas Savienības finansējuma piešķiršanai — arī bez centrālo valdības iestāžu līdzdalības un ņemot vērā atšķirības dažādās dalībvalstīs;

21.

mudina Eiropas Komisiju veicināt novatoriskus projektus, lai ar reģionālo un vietējo iestāžu starpniecību sekmētu darba piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru, jo daudzās dalībvalstīs tās ir kompetentas šajā jomā, un tādējādi radītu efektīvu līdzekli, ar ko dažādos darba tirgus segmentos risināt kvalificēta darbaspēka trūkuma problēmu;

22.

vēlas, lai reģionālās un vietējās pašvaldības tiktu iesaistītas arī ES imigrācijas portāla aktualizēšanā, to papildinot ar migrantiem svarīgu informāciju par galamērķa reģionu, pilsētu un pašvaldību;

23.

uzskata, ka ir būtiski vienmēr nodrošināt saskaņotību starp Eiropas Savienības migrācijas un attīstības politiku un imigrācijas un patvēruma ārpolitiku. Jo īpaši Eiropas Savienības un dalībvalstu pasākumiem trešās valstīs vienmēr jābūt pamatotiem uz solidaritātes un līdzattīstības principiem, lai novērstu dziļākos migrācijas cēloņus un izskaustu nabadzību, pievēršot īpašu uzmanību šo valstu iekšējo resursu mobilizācijai, kā arī iestāžu darbības nostiprināšanai un pārvaldības un tiesiskuma uzlabošanai, jo tie ir būtiski elementi ekonomisku un sociālu pārmaiņu sekmēšanā;

24.

mudina Eiropas Komisiju sadalīt jaunattīstības valstīm paredzētos līdzekļus, pamatojoties uz attīstības jomā īstenotās sadarbības principiem, prioritātēm un stratēģijām un vienlaikus ievērojot principu “lielākam progresam lielāks atbalsts”;

25.

uzskata, ka savstarpības principam ir jābūt saskaņā ar principiem, kurus piemēro sadarbībā attīstības jomā, jo īpaši mobilitātes partnerībās un Kopīgajā programmā migrācijas un mobilitātes jomā (8);

26.

uzskata, ka, īstenojot vispārējo pieeju, jānodrošina pienācīga visu neaizsargāto grupu un, pirmkārt, nepilngadīgo bez pavadības, aizsardzība, gan veicot piemērotus pasākumus trešās valstīs un nodrošinot atbilstīgu uzņemšanu un sociālo integrāciju dalībvalstīs, kā arī dalībvalstīs veicinot daudzu reģionālo un vietējo iestāžu īstenotās paraugprakses apmaiņu; tāpat aicina Eiropas Komisiju efektīvi īstenot pasākumus, kas paredzēti rīcības plānā attiecībā uz nepilngadīgajiem bez pavadības;

27.

aicina izstrādāt pārdomātu dzimumu līdztiesības politiku, ņemot vērā sieviešu īpašo nozīmi visas ģimenes migrācijā un sociālajā integrācijā mītnes valstī;

28.

norāda, ka Eiropas Savienības imigrācijas politika varētu nonākt pretrunā ar sadarbībā attīstības jomā īstenotajiem politikas pasākumiem, ja tās mērķis ir piesaistīt talantīgus cilvēkus no trešām valstīm, lai īstenotu demogrāfiskās un ekonomiskās attīstības mērķus saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”;

29.

apšauba, ka selektīvās migrācijas politikas izraisītās intelektuālā darbaspēka emigrācijas sekas varētu ierobežot ar cirkulārās migrācijas palīdzību, jo vēl nebūt nav skaidrs, cik efektīvs būs šis instruments un kāda būs tā konkrētā ietekme;

30.

uzskata arī, ka cirkulārās migrācijas instrumenta darbība var būt pretēja migrantu integrācijas mērķim un ka tādēļ būtu jānosaka īpašas šādiem darba ņēmējiem paredzētas integrācijas stratēģijas, kas ļautu viņiem faktiski integrēties arī tad, ja nav paredzēta ilgstoša viņu uzturēšanās Eiropas Savienībā (9);

31.

uzskata, ka izglītības diplomu un kvalifikāciju atzīšana, piemērojot saskaņotus nosacījumus, ir svarīgs instruments, lai novērstu intelektuālā potenciāla nelietderīgu izmantošanu (brain waste), nodrošinātu migrantu faktisko integrāciju un garantētu viņu atkārtotu integrāciju izcelsmes valstīs cirkulārās migrācijas gadījumā;

32.

mudina Eiropas Komisiju atbalstīt pasākumus, kas palīdz valstīm vienkāršot izglītības diplomu un kvalifikāciju atzīšanas procedūras un plašāk atzīt neformāli iegūtas kompetences, lai veicinātu trešo valstu darbaspēka apriti Eiropas darba tirgū;

33.

pauž cerību, ka prasība trešām valstīm sadarboties migrācijas plūsmu mazināšanā nekad neapdraudēs ikviena cilvēka tiesības atstāt valsti, ieskaitot savu; jo īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad trešām valstīm pieprasa veikt emigrācijas kontroli, pamatojoties uz galamērķa valstu tiesību aktiem;

34.

uzskata, ka vairāk jāiegulda veselības un izglītības jomām paredzētos attīstības sadarbības projektos, tieši iesaistot augstskolu struktūras un veicinot pētnieku un akadēmiskā personāla mobilitāti;

35.

atbalsta Eiropas Parlamentam iesniegto aicinājumu pieņemt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu “Erasmus” un “Leonardo da Vinci” programmu kā konkrētu instrumentu, ar kuru veicina abu Vidusjūras krastu valstu studentu divpusējo mobilitāti;

36.

pauž cerību, ka jauniešu, it īpaši studentu, mobilitāti iespējams efektīvi īstenot, cita starpā vienkāršojot vīzu izsniegšanu, samazinot birokrātiskās procedūras un nodrošinot pietiekamus finanšu līdzekļus;

37.

uzskata, ka jāveicina un jāatbalsta programma “Erasmus visiem”, kā arī jau esošā paraugprakse jauniešu apmaiņas jomā, piemēram, programma “Eurodissey”, ko atbalsta Eiropas Reģionu asambleja;

38.

uzskata, ka ir jāpastiprina ekonomiskās nelīdzsvarotības izraisīto migrācijas tendenču analīze, lai noteiktu efektīvus reaģēšanas līdzekļus, tostarp shēmas, kas nodrošina arī mazkvalificētu darbinieku, kuri dažās dalībvalstīs joprojām ir ļoti pieprasīti un uz kuriem nedrīkst attiecināt tikai cirkulārās migrācijas mehānismus, mobilitāti;

39.

uzskata, ka diasporas pārstāvji jāiesaista arī sagatavošanas pasākumos pirms izceļošanas, izmantojot pašreizējās imigrantu apvienību tieši vadītās tīmekļa vietnes, kas sniedz aktuālu informāciju ieinteresētajām personām saprotamā valodā;

40.

atzinīgi vērtē atbalstu pasākumiem pirms izceļošanas. Šādiem pasākumiem, kuros piedalās nevalstiskās organizācijas, kas jau darbojas migrantu izcelsmes valstīs, un migrantu un viņu ģimeņu uzņemšanas un integrācijas procedūrās iesaistītās reģionālās un vietējās pašvaldības, ir nepieciešami lielāki ieguldījumi;

41.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības centienus ierobežot nelikumīgo imigrāciju, jo īpaši vēršoties pret cilvēktirdzniecību un kontrabandu, kā arī pret darba devējiem, kas nodarbina darba ņēmējus bez uzturēšanās atļaujām;

42.

uzsver, ka cīņā ar nelikumīgo imigrāciju būtiska ir pieeja, kas migrantus liek uzskatīt par iespējamiem nelikumīgas cilvēktirdzniecības upuriem, kuri tāpēc ir jāaizsargā;

43.

aicina Eiropas Komisiju turpināt īstenot iniciatīvas, kuru mērķis ir analizēt un ierobežot nedeklarētu darbu, kas kaitē visas Eiropas Savienības ekonomikai un veicina ārvalstnieku nelikumīgu ieplūšanu. Viņi var tikt ļaunprātīgi izmantoti gan darba tirgū, gan noziedzības tīklos;

44.

atzīmē, ka nozīmīgi finanšu līdzekļi ir ieguldīti arī nelikumīgās imigrācijas ierobežošanas pasākumos, tostarp robežkontroles operācijās, kuras veic aģentūra Frontex;

45.

uzsver, ka ikvienā robežkontroles posmā jāievēro cilvēktiesības, jo sevišķi neizraidīšanas princips, un ka attiecīgi Eiropas Savienības iestāžu, jo īpaši Eiropas Parlamenta, pienākums ir rūpīgi uzraudzīt Frontex darbību;

46.

uzskata, ka līdzīgas pārbaudes jāveic starptautiskajā sadarbībā, kuru tieši vada Frontex, kam ir pilnvaras slēgt ar trešām valstīm starptautiskus tehniskas dabas nolīgumus, kuru saturs jāpadara pārskatāmāks un kuros precīzāk jānorāda piemērošanas joma;

47.

uzskata, ka rūpīgi jāizvērtē visu pašreizējo instrumentu izmaksu un ieguvumu samērs un jāsalīdzina to efektivitāte, ieskaitot repatriācijas (aizturēšanas un piespiedu izraidīšanas) izdevumus un faktisko resursu apjomu, ko valstis piešķir brīvprātīgajai repatriācijai, attiecībā pret piespiedu repatriācijai paredzētajiem līdzekļiem;

48.

uzskata, ka ir jāizvairās no situācijas, kad ārvalstnieki, kas kādā valstī uzturas likumīgi, valstu tiesiskā regulējuma nepietiekamās elastības dēļ kļūst par nelegālajiem imigrantiem, tādējādi palielinot to personu skaitu, kuras pārsniegušas atļauto uzturēšanās ilgumu (overstayers);

49.

uzskata, ka Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstīm būtu nopietni jāizvērtē iespēja Eiropas Savienībā ieceļot ar mērķi meklēt darbu, kā skaidri norādīts LESD 79. panta 5. punktā;

50.

uzskata, ka likumīgās ieceļošanas iespēju nodrošināšanai jābūt vienam no galvenajiem instrumentiem, lai ierobežotu nelikumīgo imigrāciju un uzturēšanās termiņu pārsniegušo personu (overstayers) skaitu, kā arī lai nodrošinātu zināmu solidaritāti ar migrantu plūsmas izcelsmes valstīm;

51.

aicina iestādes vispārējā pieejā iekļaut atpakaļuzņemšanas stratēģiju, lai tā balstītos uz principiem, kurus piemēro sadarbībā attīstības jomā, nevis kļūtu par atsevišķu vai ar šo pieeju konfliktējošu aspektu;

52.

uzskata, ka atpakaļuzņemšanas nolīgumi ir periodiski jāizvērtē, jo sevišķi attiecībā uz tranzītvalsts pienākumu uzņemt atpakaļ ne tikai savus pilsoņus, bet arī ārvalstniekus, kuri no tās izceļojuši uz Eiropas Savienību un riskē palikt “nevienam nepiederošajās” zonās, tādējādi saasinot stāvokli tranzītvalstīs un viņus nopietni pakļaujot cilvēktiesību pārkāpumiem;

53.

uzskata, ka trešo valstu patvēruma sistēmu nostiprināšanu nedrīkst uzskatīt par veidu, kā izvairīties no starptautiskās aizsardzības tiesību atzīšanas Eiropas Savienībā;

54.

atzinīgi vērtē to, ka reģionālās aizsardzības programmās Eiropas Savienība ir sadarbojusies ar UNHCR (ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju), kaut arī aizsardzība, ko sniedz Eiropas Savienība, ir plašāka nekā Ženēvas Konvencijā par bēgļa statusu noteiktā un nodrošina papildu aizsardzību un aizstāvību gadījumos, kad tiek pārkāpta Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija;

55.

uzskata, ka Eiropas Savienības pasākumi nekad nedrīkstētu būt vērsti uz to, lai neļautu patvēruma meklētājiem atstāt valsti, kurā viņi atrodas, un meklēt patvērumu Eiropas Savienības dalībvalstī;

56.

uzskata, ka ir jāpārskata tā sauktā Dublinas II Regula, jo īpaši pēc Eiropas Savienības Tiesas paustās nepārprotamās kritikas, lai faktiski garantētu solidaritāti dalībvalstu starpā, pilnībā ievērojot cilvēktiesības, tostarp tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos;

57.

mudina Eiropas Komisiju mobilitātes partnerattiecību jomā iekļaut attiecīgas patvēruma meklētāju un bēgļu aizsardzības klauzulas;

58.

aicina iestādes kopā ar dalībvalstīm sistēmu meklēšanai un glābšanai jūrā padarīt efektīvāku, jo īpaši uzlabojot koordināciju un definējot kopīgus kritērijus, pēc kuriem nosaka drošāko un piemērotāko vietu izglābto migrantu izkāpšanai krastā;

59.

aicina Eiropas Komisiju, Padomi un Eiropas Parlamentu turpināt debates par četriem vispārējās pieejas pīlāriem, lai visas ieinteresētās puses varētu pilnībā iesaistīties tās īstenošanā;

60.

īpaši aicina vispārējās pieejas īstenošanā pilnībā ņemt vērā reģionālās un vietējās pašvaldības, atbalstot gan pašreizējos decentralizētās sadarbības projektus, gan strukturētos dialogus, piemēram ARLEM un CORLEAP;

61.

aicina Eiropas Komisiju turpināt analizēt migrācijas cēloņus un iezīmes visā pasaulē, lai noteiktu tādas efektīvas stratēģijas ar šo parādību saistīto uzdevumu risināšanai, kuru pamatā ir solidaritāte ar trešām valstīm;

62.

pauž nožēlu par migrantu kriminalizācijas politiku un atzinīgi vērtē pasākumus cīņai ar noziedzības tīkliem, kuru upuri ir migranti;

63.

aicina īstenot tādu nelikumīgās imigrācijas apkarošanas politiku, kas vērsta ne tikai uz robežkontroli un migrantu pārtveršanu izceļošanas vietā, bet arī uz efektīvām likumīgas ieceļošanas iespējām, kas pavērtas arī mazāk kvalificētiem darba ņēmējiem, ņemot vērā katras dalībvalsts īpatnības.