11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/8

—

uzsver, ka makroreģionālo stratēģiju nevar attiecināt uz visām darbības jomām, bet, to piemērojot, visvairāk jāpievēršas konkrētā makroreģiona problemātiskajiem aspektiem, kas jāizvērtē kopīgi ar partneriem, un atgādina, ka makroreģionam kā funkcionālai zonai nav iepriekš noteiktu robežu un tā izveidi lielā mērā nosaka kopīgi risināmie uzdevumi;

—

uzskata, ka šāda pieeja ļauj īstenot teritoriālās kohēzijas mērķi;

—

uzsver, ka svarīga Adrijas–Jonijas jūras stratēģijas pievienotā vērtība ir tā, ka ES vērš uzmanību uz Rietumbalkāniem, un tas ir nozīmīgs teritoriju samierināšanās faktors, kas veicina virzību uz Eiropas integrāciju;

—

atgādina, ka teritorijā, uz kuru attiecas stratēģija, ir trīs ES dalībvalstis — Itālija, Grieķija un Slovēnija —, divas kandidātvalstis (Horvātija un Melnkalne) un trīs iespējamās kandidātvalstis (Albānija, Bosnija un Hercegovina, Serbija); uzsver, ka makroreģionālajā pieejā būs jāņem vērā ne tikai jūras dimensija, bet arī visi būtiskie problēmjautājumi, ar ko saskaras minētais reģions (vides aizsardzība un saglabāšana, enerģētika, klimata pārmaiņas, pētniecība un inovācija, utt.);

—

atgādina, ka līdztekus Eiropas Komisijas “3 nē” principam (neizstrādāt jaunu regulējumu, neveidot jaunas institūcijas un neorientēties uz papildu finansējumu) jāpiemēro arī “3 jā” princips: kopīgi īstenot un uzraudzīt makroreģionā spēkā esošos noteikumus, izveidot forumu, tīklu vai Eiropas teritoriālās sadarbības grupu un saskaņoti izmantot pieejamo finansējumu.

Ziņotājs

Gian Mario SPACCA kgs (IT/ALDE), Markes reģiona priekšsēdētājs

1.

atzinīgi vērtē, ka Eiropadome, 2009. gada oktobrī pieņemot Eiropas stratēģiju Baltijas jūras reģionam, lika pamatu virzībai, kas, pateicoties makroreģionālo stratēģiju instrumentam, atsevišķiem Eiropas reģioniem ļāvusi vai tuvākajā laikā ļaus rast risinājumu līdzsvarotas un ilgtspējīgas attīstības jautājumiem;

2.

atgādina, ka RK vienmēr ir atbalstījusi Eiropas makroreģionālo stratēģiju izstrādi, jo tās, ja vien tām ir ES pievienotā vērtība, veicina vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību;

3.

ir gandarīta, ka 2010. gada 13. aprīlī rīkotajā forumā “Eiropas makroreģioni: teritoriāla sadarbība integrācijas veicināšanai” vairāki Eiropas reģioni apliecināja interesi par minēto jautājumu; diskusijas un citi pasākumi, ko stimulēja šī tikšanās, ļauj apgalvot, ka makroreģions var būt novatorisks starpvalstu un starpreģionāla līmeņa teritoriālās sadarbības veids, kurš dod iespēju stiprināt dažādu jomu politiskās rīcības saskaņotību un koordināciju, racionālāk izmantot finanšu resursus un celt pašvaldību vērtību atbilstīgi daudzlīmeņu pārvaldības principiem, jo norisēs lielā mērā iesaistās pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

4.

uzskata, ka makroreģionālo pieeju pēc darbības veida un jomas var saistīt ar citām Savienības stratēģiskajām politikas jomām, piemēram, stratēģiju “Eiropa 2020”, kohēzijas politiku un integrēto jūrniecības politiku;

5.

uzsver, ka, ņemot vērā makroreģionālās stratēģijas specifiku, to nevar attiecināt uz visām darbības jomām, bet, to piemērojot, visvairāk jāpievēršas konkrētā makroreģiona problemātiskajiem aspektiem, kas jāizvērtē kopīgi ar partneriem, sadarbības principu apvienojot ar subsidiaritātes principu;

6.

uzsver, ka makroreģionam kā funkcionālai zonai nav iepriekš noteiktu robežu, un tā izveidi lielā mērā nosaka risināmo kopīgo uzdevumu būtība un daudzums. Tāpēc makroreģiona izveides pamatā jābūt konkrētiem kritērijiem (kas balstīti uz ģeogrāfisko savienojamību), lai varētu sadarboties kopējas intereses jautājumu risināšanā. Tas varētu nodrošināt ciešāku saikni ar citām ģeogrāfiskajām teritorijām, piemēram, Centrāleiropu, Alpu un Donavas reģionu;

7.

uzskata, ka tādējādi makroreģionālā stratēģija var kļūt par vērtīgu instrumentu, ar kura palīdzību Lisabonas līgumā nostiprinātajam teritoriālās kohēzijas mērķim piešķirt konkrētu saturu un nostiprināt Eiropas Savienības kandidātvalstu un iespējamo kandidātvalstu pievienošanās procesu, izmantojot šādas stratēģijas radīto sviras efektu attiecībā uz reģionu kopīgajām interesēm neatkarīgi no tā, vai šie reģioni atrodas “vecajās” vai “jaunajās” dalībvalstīs, vai arī trešās valstīs, kā to jau parādījusi Eiropas Savienības stratēģija Baltijas jūras reģionam un Eiropas Savienības stratēģija Donavas reģionam;

8.

uzsver, ka svarīga Adrijas–Jonijas jūras makroreģionālās stratēģijas pievienotā vērtība ir tā, ka tā vērš ES uzmanību uz Rietumbalkāniem, tāpat kā tas iepriekš noticis attiecībā uz Centrāleiropas un Austrumeiropas teritoriju integrāciju;

9.

piebilst, ka Adrijas–Jonijas jūras makroreģionālā stratēģija ir svarīgs Adrijas un Jonijas jūras austrumos esošo teritoriju samierināšanās faktors un vienlaikus tajā ir atzītas un no jauna atklātas kopīgās vērtības, kas kopš gadsimtiem vieno šos abus reģionus;

10.

uzsver, ka vēl viena šīs makroreģionālās stratēģijas priekšrocība ir iespēja stiprināt reģionālo sadarbību teritorijā, kas ir arī daļa no lielāka, proti, Vidusjūras baseina, reģiona, un tādējādi veicināt tās virzību uz Eiropas integrāciju;

11.

uzsver, ka makroreģions nav vēl viens Eiropas Savienības institucionālais līmenis, bet gan veidots kā tīkls, kā darba metode vai, precīzāk sakot, kā kopīga rīcība, kurā iesaistīts ES, valstu, reģionālais un vietējais līmenis, finansējuma programmas un visdažādākās politikas jomas. Tāpēc būtu vēlams elastīgs un nebirokrātisks tīkls, kas apvienotu visas ieinteresētās personas, instrumentus un iniciatīvas;

12.

norāda, ka Adrijas un Jonijas jūras reģions ir starptautisks jūras baseins un starptautiska teritorija. Vēsturiskajā, ģeogrāfiskajā, ekonomiskajā, ekoloģiskajā un sociālajā aspektā šajā reģionā vienmēr bijusi aktīva valstu mijiedarbība. Adrijas un Jonijas jūra ir svarīgs Eiropas jūras un jūras vides [eko]reģions, kas savienots ar Vidusjūras centrālo daļu. Vidusjūra savukārt ir daļēji slēgta jūra ar zemu ūdens apmaiņas līmeni;

13.

uzsver, ka Adrijas–Jonijas jūras makroreģionu (AJMR) veido piekrastes valstis — gan ES dalībvalstis, gan kandidātvalstis, gan iespējamās ES kandidātvalstis. Ekonomiskajā, vides un kultūras ziņā reģions ir ļoti neviendabīgs. Saistībā ar pašreizējām sarunām par Rietumbalkānu valstu pievienošanos Eiropas Savienībai, jāatzīmē, ka Adrijas–Jonijas jūras reģionam ne tikai būs kopīgs mantojums, bet vēl vairāk palielināsies arī personu brīva pārvietošanās, preču un pakalpojumu brīva aprite;

14.

atgādina, ka ģeogrāfiskajā teritorijā, uz kuru attiecas aplūkojamā stratēģija, ir trīs ES dalībvalstis — Itālija (tās reģioni atrodas gan Adrijas, gan Jonijas jūras piekrastē), Grieķija un Slovēnija —, divas kandidātvalstis (Horvātija un Melnkalne) un trīs iespējamās kandidātvalstis (Albānija, Bosnija un Hercegovina, Serbija). Ja neskaita jūras teritoriju, reģiona platība ir gandrīz 450 000 km2, un tajā dzīvo ap 60 miljoniem cilvēku. Šī teritorija plešas pat vēl tālāk par Vidusjūras reģionu, un tā ir saikne, kas vieno apgabalus, tautas un institūcijas, un tādēļ ir piemērota kopīgas stratēģijas izstrādei, ar kuru var radīt iespējas ilgtspējīgai attīstībai un uzlabot ideju, cilvēku, preču un pakalpojumu apmaiņu;

15.

uzsver, ka Adrijas–Jonijas jūras baseins veido daļēji slēgtu jūru, kas nākotnē arvien vairāk kļūs par Eiropas Savienības “iekšējo jūru”. Šis baseins zināmā mērā līdzinās Baltijas jūras reģionam, jo abos ir līdzīgas problēmas un uzdevumi un vienlaikus abi ir “tilti” starp ES dalībvalstīm un trešām valstīm, kā arī veido dabisku jūras izeju no Donavas zonas;

16.

norāda, ka visi Eiropas apgabali ir savstarpēji savienoti un tādēļ Baltijas jūras reģiona un Donavas reģiona vēlamā savienošana ar Adrijas–Jonijas jūras baseinu ir dabisks paplašinājums un Eiropas politikas stiprināšana teritoriālās sadarbības jomā;

17.

pieņem zināšanai, ka Adrijas–Jonijas jūras reģionā kopš 70. gadu beigām darbojas dažādas organizācijas un tiek īstenotas iniciatīvas, no kurām nozīmīgākās ir šādas:

Jāpiemin arī daudzie infrastruktūras tīkli (piemēram, Ziemeļadrijas Ostu apvienība (NAPA — North Adriatic Port Association), kā arī kultūras, izglītības un apmācības tīkli;

18.

atgādina, ka reģionā tiek veikti nozīmīgi ES pasākumi, ko finansē, izmantojot tematiskās programmas (transports, enerģētika, vide u.c.), valstu un reģionālās programmas ES kohēzijas politikas ietvaros (1. un 2. mērķis), kā arī Eiropas teritoriālās kohēzijas politikas programmas, piemēram, IPA CBC programmas pārrobežu sadarbībai Adrijas reģionā un attiecīgas pārrobežu sadarbības programmas (piemēram, Itālijas un Slovēnijas, Grieķijas un Itālijas sadarbība) un arī starptautiskai sadarbībai (Viduseiropas programma (CENTRAL EUROPE — CE), Dienvideiropas un Austrumeiropas programma (SOUTH EAST EUROPE — SEE), Vidusjūras reģiona programma (MED), Alpu programma (ALPINE SPACE), Eiropas Reģionālās attīstības fondu un pirmspievienošanās instrumentu (IPA). Par ES makroreģionālās stratēģijas īstenošanas steidzamību un pievienoto vērtību liecina tas, ka tā ļauj lielākā mērā saskaņot minētās programmas un valstu, reģionālajā, vietējā līmenī īstenotās programmas, kā arī Eiropas Investīciju bankas, vietējo aizdevumu sistēmas un privātpersonu ieguldījumus. Šajā sakarā uzsver, ka tamlīdzīgā procesā nebūtu jāizmanto vienīgi starpvaldību sadarbības pieeja, tam vajadzīgi tūlītēji politiski un institucionāli pasākumi un ES iestāžu tehniskās zināšanas;

19.

uzsver, ka minētais plašais mijiedarbības tīkls ir nozīmīgs atskaites punkts un svarīgs priekšnoteikums, lai vietējās un reģionālās politikas pasākumos iezīmētos Eiropas dimensija. Atbalsts pārrobežu, starpvalstu un starpreģionu partnerības sistēmām kļūst par svarīgu teritoriālās stratēģijas elementu un palīdz veidot mehānismus vietējo un reģionālo pašvaldību un centrālās administrācijas dialogam un sadarbībai atbilstīgi Lisabonas līgumam;

20.

uzskata, ka Adrijas–Jonijas jūras reģiona iniciatīvai (AJRI) tai raksturīgo īpatnību dēļ un it īpaši to interešu vārdā, kuras attiecīgajām valstīm saistās ar jūras un piekrastes ūdeņu aizsardzību, varētu radīt īpašu Vidusjūras problemātikai pielāgotu dimensiju, bet savas ģeogrāfiskās sūtības un ar to saistītās tematikas dēļ tā drīzāk paredzēta, lai dotu pievienoto vērtību reģiona stabilizācijas procesam un it sevišķi aktivizētu integrāciju Eiropas telpā, nedublējot darbu, ko veic citas iestādes, kurām ir atšķirīgas kompetences jomas un pilnvaras;

21.

atgādina, ka Adrijas–Jonijas jūras reģiona padome, ko izveidoja iniciatīvā iesaistīto valstu ārlietu ministri, 2010. gada 5. maijā Ankonā notikušajā sanāksmē pieņēma deklarāciju, kurā atbalstīja priekšlikumu par Adrijas–Jonijas jūras makroreģionālo stratēģiju un aicināja Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras iesaistītas minētajā iniciatīvā, proti, Itāliju, Grieķiju un Slovēniju, censties panākt tās apstiprināšanu Kopienas iestādēs;

22.

uzsver, ka Adrijas–Jonijas jūras reģiona padome 2011. gada 23. maijā Briselē pieņēma vēl vienu deklarāciju, kurā tā atzinīgi vērtē Eiropadomes 2011. gada 13. aprīļa lēmumu, ar ko dalībvalstis tiek aicinātas turpināt darbu saistībā ar jaunu makroreģionu veidošanu, un apstiprina savu vēlmi atbalstīt Adrijas–Jonijas jūras reģiona markoreģionālo stratēģiju, kura tiks īstenota sadarbībā ar Eiropas Komisiju un ar valstu, reģionālo un vietējo iestāžu līdzdalību;

23.

uzsver, ka 8. un 9. konferencē, ko organizēja attiecīgi 2010. gada 29. aprīlī Bari pilsētā (Itālija) un 2011. gada 11. aprīlī Budvā (Melnkalne), Adrijas–Jonijas jūras reģiona iniciatīvā iesaistīto valstu parlamentu priekšsēdētāji pieņēma īpašas nobeiguma deklarācijas, ar kurām parlamenti apņemas ieguldīt lielāku darbu, lai sekmētu visu iniciatīvā iesaistīto Rietumbalkānu valstu pievienošanos Eiropas Savienībai, un kurā viņi aicināja ES iestādes attiecībā uz Dienvidaustrumeiropu izstrādāt makroreģionālo stratēģiju Adrijas–Jonijas jūras reģionam;

24.

atgādina, ka teritorijām, uz ko attiecas stratēģija, funkcionālais viduspunkts ir vai nu Adrijas, vai Jonijas jūra, lai gan abu Adrijas jūras piekrastu un iekšzemes teritorijas stipri atšķiras gan ainavas, gan vides ziņā, jo reģioniem ir atšķirīgas ģeomorfoloģiskās īpatnības, ievērojams pilsētu attīstības spiediens un nevienāda demogrāfiskā situācija. Turklāt minētajam reģionam ir cieša saikne ar Austrijas apgabaliem, kā arī Vidusjūras reģiona centrālās un austrumu daļas teritorijām, kas to ietekmē;

25.

norāda, ka dažos piekrastes rajonos vērojama izteikta urbanizācija, īpaši rūpniecības zonu tuvumā un intensīvas tūrisma industrijas apgabalos. Ievērojamais spiediens attiecībā uz zemes produktīvu izmantošanu, lokalizētais pieprasījums un no tā izrietošās piekrastes dzīves vides izmaiņas ir izraisījušas vērā ņemamu pārblīvētību un dabiskās vides nepārtrauktu samazināšanos, pat ja reģionā ir ievērojami vides objekti, kā arī valsts un reģionālā līmeņa aizsargājamas teritorijas;

26.

vērš uzmanību uz to, ka atsevišķi piekrastes apgabali ir apliecinājums gan ainaviskā, gan kultūras mantojuma nepārtrauktībai, ko patlaban arvien vairāk apdraud attīstības process. Reģionā vērojamas tādas problēmas kā notekūdeņu un atkritumu apstrādes infrastruktūras trūkums, pieaugoša piekrastes urbanizācija un pastāvīgs atmosfēras piesārņojums, ko rada transports, rūpnīcas un enerģijas ražošana;

27.

uzsver, ka plašākā nozīmē Eiropas Savienības stratēģija Adrijas–Jonijas jūras markoreģionam iecerēta kā mehānisms, kas dos labumu ne tikai attiecīgajai teritorijai, bet arī visai Eiropas Savienībai, jo ar to paredzēts īstenot Savienības stratēģiskās pamatnostādnes attiecībā uz gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību un jo īpaši stratēģiju “Eiropa 2020”. Plānošana būtu jāsāk 2012.–2013. gadā, lai varētu nodrošināt minēto saskaņotību un garantēt iespējami lielāku atbilstību nākamā daudzgadu finanšu plāna un ar to saistīto kopējo stratēģisko nostādņu un darbības programmu prioritātēm;

28.

uzskata, ka tad, ja būtu jādefinē Adrijas–Jonijas jūras reģiona stratēģijas pamatuzdevums, to varētu izteikt ar vārdiem “savienot un aizsargāt”: savienot dažādas makroreģiona teritorijas, tādējādi veicinot tajā ilgtspējīgu attīstību un vienlaikus aizsargājot jutīgo jūras, piekrastes un iekšzemes vidi. Divas ES stratēģijas, proti, ES stratēģija Baltijas jūras reģionam un ES stratēģija Donavas reģionam, kopā ar ES makroreģionālo stratēģiju Adrijas–Jonijas jūras reģionam un ES turpmākajām stratēģijām (1) var veidot savstarpēju saikni un sinerģiju, tostarp infrastruktūras jomā, kā tas ir prasīts Vispārējo lietu padomes 2011. gada 13. aprīļa secinājumu 18. punktā. Ideālā gadījumā tās jāveido uz Eiropas ziemeļu-dienvidu ass un šajā sakarā Adrijas–Jonijas jūras makroreģions, kas, pagarinot Baltijas–Adrijas koridoru, kā tas paredzēts Komisijas 2011. gada 29. jūnija paziņojumā COM(2011) 500, un savienojot to ar intermodālajiem tīkliem, varētu aptvert arī Vidusjūras reģiona centrālo un austrumu daļu, tādējādi uzlabojot un atvieglojot vispārējo piekļuvi Dienvidaustrumeiropai. Ņemot vērā iespēju, ka Adrijas–Jonijas stratēģija teritoriāli plaši pārklāsies ar stratēģiju Donavas reģionam, Eiropas Komisijas uzdevums būtu nodrošināt atbilstošus koordinācijas mehānismus;

29.

uzskata, ka jūras baseins pēc definīcijas ir gan kopīgs resurss, kas vieno tā apkārtnē esošās valstis un reģionus, gan kopīgs saudzējams kapitāls. Tomēr jūra nozīmē arī kopīgu rīcību labklājības un attīstības veicināšanā. Jūra ir trausla sistēma, un tas īpaši attiecas uz Adrijas un Jonijas jūru, kas ir jūras ar zemu ūdens apmaiņas līmeni un kas savienotas ar Vidusjūru, kura arī ir daļēji slēgta jūra. Adrijas–Jonijas stratēģijā būtu jāietver Adrijas un Jonijas jūras vides aizsardzības stratēģijas;

30.

norāda, ka šajā aspektā Adrijas–Jonijas jūras makroreģionu var uzskatīt par jūras kopienu. Tādējādi stratēģijas rezultāts būtu ne vien plānošanas dokumenti, bet arī reāla darbība, kas izpaustos kā konkrētas, pamanāmas ierosmes, kuru mērķis būtu risināt reģiona problēmas. Valstīm, reģioniem un citām iesaistītajām pusēm būs jāuzņemas atbildība un vadošā loma prioritārās jomās un īpašos izmēģinājuma projektos, kas izstrādāti, vadoties pēc integrētas pieejas jūrniecības politikai, transporta politikai un ostu politikai atbilstīgi Eiropas koridoru koncepcijai;

31.

uzsver, ka makroreģionālajā pieejā būs jāņem vērā ne tikai jūras dimensija, bet arī visi būtiskie problēmjautājumi, ar ko mūsdienās saskaras Adrijas–Jonijas jūras makroreģions: vides aizsardzība un saglabāšana, enerģētika, klimata pārmaiņas, pētniecība un inovācija, jūras dzīļu aizsardzība, kultūras resursi, konkurētspēja un darba vietu radīšana, tirdzniecība, loģistika un valsts administratoru apmācība Adrijas–Jonijas jūras reģionā;

32.

atgādina Eiropas Komisijas nostāju, ka makroreģionālo stratēģiju izstrādē pašreiz jāņem vērā “3 nē” princips, t.i., neizstrādāt jaunu regulējumu, neveidot jaunas institūcijas un neorientēties uz papildu finansējumu. Komiteja savukārt uzskata, ka vienlaikus jāpiemēro arī “3 jā” princips: kopīgi īstenot un uzraudzīt makroreģionā spēkā esošos noteikumus, izveidot forumu, tīklu vai teritoriālu grupu, kurā iesaistītas reģionālās un vietējās pašvaldības, dalībvalstis un ieinteresētās puses (par šādas struktūras izveidi jābūt atbildīgām ES iestādēm), un saskaņoti izmantot pieejamo ES finansējumu makroreģionālu stratēģiju izstrādei un īstenošanai;

33.

uzskata, ka Eiropadomei jau 2012./2013. gadā jāuzdod Eiropas Komisijai izstrādāt Adrijas–Jonijas jūras makroreģionālo stratēģiju, jo šī stratēģija, ja debates par to būs pietiekami rezultatīvas, Eiropas mērogā liecinās par ES iestāžu pārdomātu lēmumu, ņemot vērā, ka tādā veidā tās varēs panākt vienprātību un vienlaikus noteikt pragmatisku pieeju attiecībā uz makroreģionālās stratēģijas trim asīm, kas ietekmēs jauno plānošanas periodu no 2014. gada līdz 2020. gadam;

34.

norāda, ka attiecībā uz subsidiaritātes un proporcionalitātes aspektu būtu iespējams, līdzīgi kā Baltijas jūras un Donavas reģiona stratēģijā, izstrādāt Adrijas–Jonijas jūras reģionam pielāgotu Eiropas stratēģiju, kas izmanto daudzos jau izveidotos sadarbības tīklus un virkni jau iedibinātu iniciatīvu, programmu un projektu un koordinē dažādu dalībnieku rīcībā esošos instrumentus, lai sekmētu integrācijas procesa konsolidāciju gan starp valstīm, gan valstu iekšienē, plašāk iesaistot pilsonisko sabiedrību lēmumu pieņemšanas procesā un konkrētu pasākumu īstenošanā;

35.

uzsver, ka šādos apstākļos Adrijas–Jonijas jūras makroreģionālā stratēģija būs izcils piemērs tam, kā praksē īstenot daudzlīmeņu pārvaldības principu, jo tā rada iespējas atzīt un optimizēt sadarbību un veidot mijiedarbību starp visām pusēm, kas ieinteresētas nozīmīgo uzdevumu risināšanā minētajā reģionā;

36.

atgādina, ka pašreizējā posmā, kad vairumam darbību tiesiskais pamats ir saistīts ar ES un dalībvalstu kompetences jomām, Komisijai sākumā būs jāierosina tikai konkrēti pasākumi, kas vēlāk tiks pilnveidoti, sadarbojoties visiem ieinteresētajiem pārvaldības līmeņiem atbilstīgi to kompetencei un atbildības jomām, un vēlāk jāuzņemas stratēģijas īstenošanas un uzraudzības koordinēšanas, kontroles un veicināšanas funkcijas. Lai īstenotu minēto uzdevumu, tai pēc iespējas plašāk jāizmanto jau izveidotās atbilstīgās struktūras;

37.

norāda, ka, ņemot vērā Adrijas–Jonijas jūras reģiona padomes (Adrijas–Jonijas jūras reģiona iniciatīvā iesaistīto valstu ārlietu ministru) pieņemtās deklarācijas un pašreizējo problēmu un uzdevumu steidzamību, nekavējoties jāsāk izstrādāt Eiropas stratēģiju Adrijas–Jonijas jūras reģionam. Tāpēc Reģionu komiteja aicina Eiropadomi uzticēt Eiropas Komisijai šādas stratēģijas izstrādi;

38.

pamatojoties uz Adrijas–Jonijas jūras reģiona iniciatīvā iesaistīto valstu parlamentu priekšsēdētāju konferencēs pieņemtajām deklarācijām un ņemot vērā to stratēģisko nozīmi virzībā uz pievienošanos ES, aicina Eiropas Parlamentu politiskajā līmenī būtiski sekmēt Eiropas Savienības stratēģijas uzsākšanu attiecībā uz Adrijas–Jonijas jūras makroreģionu;

39.

aicina Eiropas Parlamentu, kas pašlaik izstrādā svarīgus dokumentus attiecībā uz integrētās jūrniecības politikas, teritoriālo ūdeņu pārvaldības un transporta politikas īstenošanu, ņemt vērā Adrijas–Jonijas jūras reģiona makroreģionālo dimensiju;

40.

uzsver, ka Adrijas–Jonijas jūras makroreģiona stratēģija ļoti labi sader ar eiroreģionu attīstīšanu — šās iniciatīvas mērķis ir sekmēt sadarbību starp robežu reģioniem vai attīstīt Eiropas struktūras, īstenojot pārrobežu, starpvalstu un starpreģionālus projektus, kuru juridiskā forma ir Eiropas teritoriālās sadarbības grupa (ETSG);

41.

iesaka nodrošināt, ka makroreģionālās stratēģijas pilnībā iekļauj Eiropas Savienības politikas jomās, it sevišķi kohēzijas politikā pēc 2013. gada, un tā kļūst par vienu no teritoriālās sadarbības jomām, it īpaši attiecībā uz pārrobežu un starpvalstu sadarbību, lai nākamā plānošanas perioda (2014–2020) reģionālās darbības programmas varētu sekmēt makroreģionālo stratēģiju konkrētu īstenošanu;

42.

saskaņā ar Vispārējo lietu padomes 2011. gada 13. aprīļa secinājumu 21. punktu un Eiropadomes 2011. gada 23. un 24. jūnija secinājumiem un ņemot vērā to, ka valstu un vietējās iestādes šobrīd strādā pie makroreģionālās stratēģijas projekta, aicina Komisiju nekavējoties rūpīgi pārbaudīt plānotos un apstiprināšanai iesniegtos stratēģiskos projektus Adrijas–Jonijas reģionam un atkārtoti aicina Komisiju pieņemt šā atzinuma 32. punktā minēto “3 jā” principu;

43.

uzskata, ka steidzami jāizvērtē makroreģionu nozīme un uzdevums un vēlāk tas jādefinē īpašā zaļajā grāmatā, kā tas jau agrāk ierosināts Komitejas rezolūcijā par Eiropas Komisijas likumdošanas un darba programmu 2010. gadam;

44.

uzsver, ka Adrijas–Jonijas jūras reģiona stratēģijas pamatā ir subsidiaritātes principa ievērošana. Tā palīdzēs risināt jautājumus un problēmas, kuras nav iespējams atrisināt vietējā, reģionālajā un valstu līmenī;

45.

uzsver, ka minētā stratēģija izstrādājama, plaši apspriežoties ar sabiedrību un ņemot vērā pieredzi, kas gūta saistībā ar ES stratēģijām Baltijas jūras reģionā un Donavas reģionā. Ir svarīgi, lai tā tiktu īstenota ciešā sadarbībā ar reģionā jau izveidotajiem tīkliem un organizācijām, Reģionu komiteju kā reģionālo un vietējo pašvaldību pārstāvi, kā arī ar citiem nozīmīgiem partneriem;

46.

atgādina, ka saskaņā ar Vispārējo lietu padomes 2011. gada 13. aprīļa ieteikumu attiecībā uz pārredzamību, atpazīstamību un labas prakses apmaiņu makroreģionālo stratēģiju ietvaros Adrijas–Jonijas jūras makroreģiona partnerības pārstāvji pasākuma “Open Days 2011” laikā izskatīja makroreģioniem svarīgus jautājumus, piemēram, priekšlikumu par ES makroreģionālo stratēģiju Adrijas–Jonijas jūras reģionam, un šim nolūkam izmantoja gan debates, kurās piedalījās pārstāvji no 13 partnerības reģioniem un pilsētām, gan arī publiskā un privātā sektora partnerības pārstāvju darbsemināru, kurā varēja iepazīties ar īpašiem projektiem, kuri pašlaik tiek īstenoti;

47.

uztic Komitejas priekšsēdētājam nodot šo pašiniciatīvas atzinumu Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, pašreizējai Padomes prezidentvalstij un prezidentvalstu trijotnes partneriem.