Access to European Union law
<a href="https://eur-lex.europa.eu/content/help/eurlex-content/experimental-features.html" target="_blank">More about the experimental features corner</a>
Choose the experimental features you want to try
EUR-Lex
Access to European Union law

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

You are here
Use quotation marks to search for an "exact phrase". Append an asterisk (*) to a search term to find variations of it (transp*, 32019R*). Use a question mark (?) instead of a single character in your search term to find variations of it (ca?e finds case, cane, care).
Search tips
Need more search options? Use the Advanced search

Document 62011TN0015

    Lieta T-15/11: Prasība, kas celta 2011. gada 6. janvārī — Sina Bank /Padome

    OV C 72, 5.3.2011, p. 26–27 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

    5.3.2011   

    LV

    Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

    C 72/26

    Prasība, kas celta 2011. gada 6. janvārī — Sina Bank/Padome

    (Lieta T-15/11)

    2011/C 72/43

    Tiesvedības valoda — angļu

    Lietas dalībnieki

    Prasītāja: Sina Bank (Teherāna, Irāna) (pārstāvji — B. Mettetal un C. Wucher-North, lawyers)

    Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

    Prasītājas prasījumi:

    —

    atcelt Regulas Nr. 961/2010 (1) VIII pielikuma B daļas 8. punktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

    —

    atcelt Padomes 2010. gada 28. oktobra vēstuli–lēmumu;

    —

    atzīt par nepiemērojamu Padomes Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (2), II pielikuma B daļas 8. punktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

    —

    atzīt Padomes Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktu par nepiemērojamu attiecībā uz prasītāju;

    —

    atzīt Padomes Lēmuma 2010/413/KĀDP 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu par nepiemērojamu attiecībā uz prasītāju;

    —

    piespriest Padomei segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

    Pamati un galvenie argumenti

    Savas prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus:

    1)

    ar pirmo pamatu tā apgalvo, ka iekļaušanas būtiskie kritēriji saskaņā ar apstrīdēto 2010. gada regulu un lēmumu attiecībā uz prasītāju nav izpildīti un/vai ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot, vai šie kritēriji tika vai netika izpildīti. Līdz ar to prasītājas iekļaušana nav pamatota;

    2)

    ar otro pamatu tā apgalvo, ka tās iekļaušana ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam:

    —

    attiecībā pret prasītāju netika piemērota vienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar citu Irānas banku situāciju;

    —

    attiecībā pret prasītāju netika piemērota vienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar citu Irānas banku, kas tika iekļautas gan 2010. gada regulas, gan lēmuma sarakstā, situāciju;

    —

    attiecībā pret prasītāju netika piemērota vienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar “Daftar” un Mostaz’afan fonda situāciju;

    3)

    ar trešo pamato tā apgalvo, ka netika ievērotas tiesības uz aizstāvību un ka netika izpildīta prasība pamatot sankcijas, jo:

    —

    prasītāja nesaņēmu nekādu informāciju no Padomes, kas pamatotu tās nostāju, izņemot īsu pamatojumu ar diviem teikumiem, kas bija vispārējs un neprecīzs;

    —

    neskatoties uz to, ka prasītāja iesniedza Padomei lūgumus sniegt precīzu informāciju attiecībā uz tās iekļaušanu, Padome neatbildēja ne uz prasītājas, ne arī uz tās advokātu vēstulēm;

    —

    šāda situācija padara par neiespējamu noteikt, vai pasākums ir pamatots vai arī kļūdains;

    —

    par visiem pierādījumiem, kas tika iesniegti pret prasītāju, pēc iespējas bija tai jāpaziņo vai nu vienlaikus vai pēc iespējas ātrāk pēc tam, kad tika pieņemts sākotnējais lēmums iesaldēt tās fondus;

    4)

    ar ceturto pamatu tā apgalvo, ka ar ierobežojošajiem pasākumiem tiek pārkāptas tās tiesības uz īpašumu un ka tie nav samērīgi ar lēmumu, esot pretrunā Eiropas Savienības tiesību samērīguma principam, jo:

    —

    nepastāv nekāda saikne starp Padomes izvirzīto mērķi un prasītājai piemēroto ierobežojošo pasākumu;

    —

    Padome nav identificējusi nevienu darījumu, kurā prasītāja būtu iesaistīta;

    —

    pastāv citi, samērīgāki iespējamie pasākumi attiecībā uz apgalvotajām Irānas “kodolaktivitātēm” un šādu darbību finansēšanas risku.

    (1)  Padomes 2010. gada 25. oktobra Regula (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007, OV L 281, 1. lpp.

    (2)  Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmums 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP, OV L 195, 39. lpp.

    Top