Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52010AE0641

    Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Izglītība iekļaušanai: līdzeklis cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību” (izpētes atzinums)

    OV C 18, 19.1.2011, p. 18–23 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

    19.1.2011   

    LV

    Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

    C 18/18


    Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Izglītība iekļaušanai: līdzeklis cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību” (izpētes atzinums)

    2011/C 18/04

    Ziņotāja: María Candelas SÁNCHEZ MIGUEL kdze

    Spānijas Ārlietu un sadarbības ministrijas valsts sekretārs Eiropas lietās Diego López Garrido saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu un gaidāmās Spānijas prezidentūras vārdā 2009. gada 23. jūlija vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sagatavot izpētes atzinumu par tematu

    “Izglītība iekļaušanai: līdzeklis cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību”.

    Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 23. martā.

    Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (28. aprīļa sēdē), ar 103 balsīm par, 13 balsīm pret un 10 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

    1.   Secinājumi un ieteikumi

    1.1

    EESK ir gandarīta par to, ka 2010. gads ir pasludināts par Eiropas gadu cīņai ar nabadzību, un uzsver, ka šā mērķa sasniegšanai ir svarīgi izmantot tādus efektīvus instrumentus kā izglītības un apmācība.

    1.2

    Ņemot vērā, ka viena no prioritātēm ES stratēģijā 2020. gadam ir uzlabot izglītību, lai novērstu nevienlīdzību un nabadzību, un ES rotējošo prezidentvalstu trijotne — Spānija, Beļģija un Ungārija — kā vienu no mērķiem ir noteikusi izglītību visiem, ir jāierosina virkne pasākumu, lai izglītība un apmācība kļūtu par efektīviem līdzekļiem cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību.

    1.3

    Kopš ES pirmsākumiem izglītība ir atzīta par vienu no cilvēka pamattiesību veidiem, un ir pielikti ievērojami pūliņi, lai to padarītu par visiem pieejamu sabiedrisko labumu. EESK ieguldījums šajā jomā ir lielais atzinumu skaits, kuros tiek pausts viedoklis, ka galvenais izglītības pamatmērķis joprojām ir izglītot brīvi domājošus, ar kritisku prātu apveltītus, patstāvīgus iedzīvotājus, kas spēj sniegt ieguldījumu sabiedrības, kurā viņi iekļaujas, attīstībā, un kam ir augsts zināšanu līmenis, lai risinātu jaunus uzdevumus, it īpaši darba jomā, tomēr arī apzinoties, ka viņus vieno kopējas vērtības un kultūra un ka pasaule, kurā viņi dzīvo, ir jāsaglabā nākamajām paaudzēm.

    1.4

    EESK iesaka, lai, izmantojot koncepciju “izglītība iekļaušanai”, ES un dalībvalstis apņemtos pārskatīt izglītības pamatnostādnes, saturu, pieejas, struktūru un resursu piešķiršanu, kā arī pārskatīt un/vai aktualizēt ar nodarbinātību, kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem, aprūpi īpašos gadījumos (bērni, personas ar īpašām vajadzībām, migranti u.c.) saistītās politikas un visās minētajās politikās iekļaut dzimuma perspektīvu. Iespējama dažādu veidu iekļaujošā izglītība — formālā vai neformālā izglītība, izglītība ģimenē vai sabiedrībā —, tādējādi novēršot to, ka atbildība gulstas tikai uz skolām. Tā kā šis nebūt nav maznozīmīgs vai tikai uz nabadzīgajām grupām vērsts jautājums, iekļaujošai izglītībai jābūt pieejamai visām sociālajām grupām, kam tā ir nepieciešama. Iemesli, lai izvēlētos iekļaujošās izglītības modeli, ir šādi:

    izglītojoši, jo izglītības sistēmai jābūt kvalitatīvai un visiem pieejamai no agras bērnības,

    sociāli, jo izglītībai jāveicina attieksmes maiņa, veidojot no aizspriedumiem, diskriminācijas un atstumtības brīvu sabiedrību,

    saimnieciski, jo izglītība palīdz uzlabot konkurētspēju apstākļos, kad jārisina jauni uzdevumi ekonomikā un jāpielāgojas izmaiņām darba tirgū.

    1.5

    Jau daudzus gadus Eiropas Savienībā notiek diskusijas par rezultātu atzīšanu attiecībā uz neformālo izglītību, t.i., tādu izglītību, ko īsteno ārpus parastās izglītības sistēmas un kas papildina formālo izglītības sistēmu, sniedzot cilvēkiem praktiskās zināšanas, vienkāršās prasmes un praktiskas iemaņas, un veicina aktīvu pilsoniskumu. Lai gan jāatzīst, ka šīs diskusijas vēl nav ļāvušas panākt ES līmeņa vienošanās, neformālo izglītību sāk plaši atzīt, tādējādi palīdzot piekļūt darba tirgum. EESK uzskata, ka ES būtu lietderīgi analizēt šo jautājumu, ņemot vērā izglītību iekļaušanai, un tādēļ iesaka:

    apkopot informāciju par esošajiem tehniskajiem un institucionālajiem nosacījumiem un ierosināt izveidot rādītāju sistēmu, kas ļautu mērīt ar neformālās izglītības atzīšanu saistītos iespējamos ieguvumus, kā arī apkopot empīriskus datus par to, kas ir ieguvēji no šīs izglītības;

    pārskatīt neformālās izglītības rezultātu atzīšanas modeļus, lai noteiktu vistaisnīgākos, efektīvākos un lietderīgākos, it īpaši attiecībā uz sociāli atstumtajiem, kā arī nodrošināt sniegtās izglītības kvalitāti;

    veicināt sekmīgās pieredzes apmaiņu starp dalībvalstīm;

    šajā procesā iesaistīt gan sociālos partnerus, gan attiecīgās NVO, gan formālās un neformālās izglītības iestāžu pārstāvjus.

    1.6

    EESK iepriekšējos atzinumos ir norādījusi, ka kvalitatīva valsts izglītība visiem ir vienlīdzību un sociālo iekļaušanu veicinošs instruments. Tāpēc ir būtiski svarīgi, lai visiem atstumtībā dzīvojošiem cilvēkiem tiktu nodrošināta pieeja kvalitatīvai, galvenokārt valsts izglītībai (1), kas atvērtu durvis uz darba tirgu un ļautu strādāt pienācīgas kvalitātes un labi apmaksātu darbu.

    1.7

    Visbeidzot EESK iesaka, lai pasākumi, kurus iespējams veikt, nezaudējot saistību ar jau noteiktajām politikas prioritātēm, būtu drosmīgu un tālejošu saistību dzinējs un impulss šajā jomā un aptvertu visdažādākās iestādes un sociālos dalībniekus.

    1.8

    No 2010. gada 20. līdz 22. maijam Florencē rīkotā EESK konference par tematu “Izglītības nozīme sociālās atstumtības izskaušanā” pilnībā atbilst šim mērķim. Konference balstīta uz transversālu pieeju, un tajā piedalīsies liels skaits šīs jomas dalībnieku.

    2.   Ievads

    2.1

    Tiesības uz izglītību ir atzītas par vienām no cilvēka pamattiesībām un ierakstītas visos Eiropas Savienības dokumentos, kas pieņemti kopš tās dibināšanas. Eiropa ir pielikusi ievērojamas pūles un guvusi pozitīvus rezultātus, lai šīs tiesības padarītu par visiem pieejamu sabiedrisko labumu (2). Tomēr joprojām pastāv no izglītības ieguvumiem atstumtas iedzīvotāju grupas, pasliktinot vēl arvien neizskaustās nabadzības apstākļus. Dalībvalstis, Eiropas Komisija un Parlaments ir ierosinājuši un apstiprinājuši svarīgus pasākumus cīņai ar nabadzību, izmantojot kvalitatīvu, visiem pieejamu valsts izglītību kā sociālās iekļaušanas instrumentu. Šajā sakarā ES nolēma pasludināt 2010. gadu par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību (3).

    2.2

    Turklāt sociālā iekļaušana un cīņa ar nabadzību ir viens no svarīgākajiem Eiropas Savienības mērķiem izaugsmes un nodarbinātības jomā. Dalībvalstis sociālās aizsardzības un iekļaušanas politikas saskaņo, izmantojot apmaiņas un mācību procesu, kas zināms kā “atvērtā koordinācijas metode” (AKM), kuru piemēro dalībvalstu kompetences jomās ar mērķi panākt nacionālo politiku konverģenci, lai sasniegtu noteiktus kopējos mērķus. AKM veicina sociālās politikas saskaņošanu, it sevišķi atjauninātās Lisabonas stratēģijas ietvaros.

    2.3

    Izglītība un apmācība ir galvenie faktori mūsu sabiedrības saimnieciskās attīstības un sociālās kohēzijas uzlabošanā. Nespēja sasniegt nabadzības apkarošanas mērķus un sociālā atstumtība, ko var izraisīt pašreizējā ekonomikas krīze, kā arī pieaugošais bezdarbs pastiprina nepieciešamību rast tādus instrumentus, kas ļautu panākt virzību aktīvās iekļaušanas mērķa īstenošanā.

    2.4

    Pirmā no ES stratēģijas 2020. gadam (4) prioritātēm ir “Vērtību radīšana, izaugsmes pamatā liekot zināšanas”. Tādējādi tiek atzīts, ka zināšanas ir ilgtspējīgas izaugsmes dzinējs un ka izšķiroša nozīme ir izglītībai, pētniecībai, inovācijai un radošumam. Līdzīgi ir arī secinājumi pēc 2009. gada maijā Prāgā notikušās Eiropas augstākā līmeņa sanāksmes nodarbinātības jautājumos. Minētā sakarā un pirms pašreizējās ekonomikas krīzes, kas ir ievērojama ietekmējusi darba ņēmējus un darba devējus, it īpaši mazos un vidējos uzņēmumus, kā arī, ņemot vērā, ka bezdarbs ir sasniedzis vēsturisku līmeni, aptuveni 20,2 %, ar lielām atšķirībām starp dažādām ES valstīm, ir nepieciešams pastiprināt visus pasākumus, kuri veicina darba vietu radīšanu, vienlaikus nostiprinot vienlīdzību Eiropas iedzīvotāju vidū, uzsverot izglītības politiku.

    2.5

    Pasaulē, kuru arvien vairāk raksturo globalizācija un arī nevienlīdzība, sašķeltība un nelīdzsvarotība, valsts izglītība, kas ir viens no galvenajiem vienlīdzības veicināšanas instrumentiem, patlaban saskaras ar daudzām jaunām problēmām. Visu studējošo izglītības un sociālā integrācija ir viena no galvenajām valsts pārvaldes iestāžu un starptautisko un reģionālo organizāciju prioritātēm. Izglītība iekļaušanai ir virzīta uz visu bērnu, jauniešu un pieaugušo, it sevišķi no grupām, kuras visvairāk skar diskriminācija, marginalizācija, nabadzība vai sociālā atstumtība, izglītības vajadzību apmierināšanu.

    2.6

    Izglītība un apmācība var būt efektīvi instrumenti cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību. Jaunieši, kuriem ir ierobežotas iespējas sabiedrībā, saskaras ar īpašām grūtībām, kas saistītas ar piederību nelabvēlīgai izglītības, sociālekonomiskai vai ģeogrāfiskai videi vai invaliditāti.

    2.7

    Saskaņā ar UNESCO iekļaujošās izglītības pamatprincipiem to uzskata par procesu, kurā jāņem vērā visu personu, kas mācās, vajadzību daudzveidība, un tās jāapmierina, izmantojot pieaugošu līdzdalību mācību procesā, kultūrā un kopienas vērtībās, lai mazinātu sociālo atstumtību un nabadzību. Lai veidotu iekļaujošu izglītību, ir jāmaina izglītības saturs, pieeja, struktūra un izglītības stratēģijas, pēc tam attīstot arī mācību spēku apmācības sistēmas, un tai jāpiešķir lielāki līdzekļi, turklāt nepieciešams globāls skatījums, kas ietvertu visus studējošos, un pārliecība, ka vispārējās izglītības sistēmas pienākums ir izglītot visus cilvēkus. Iekļaujošās izglītības mērķis ir pienācīgi nodrošināt dažādu sociālo grupu izglītības vajadzības, ko iespējams panākt gan ar formālās, gan neformālās izglītības starpniecību.

    2.8

    Atsevišķu studentu integrācija vispārējās izglītības sistēmā nebūt nav mazsvarīgs vai tikai uz visnabadzīgākajiem vērsts jautājums, tāpēc iekļaujošas izglītības pieeja paredz izglītības un mācību sistēmas turpmāku evolūciju, lai to pielāgotu studējošo daudzveidībai, tādējādi kļūstot par spēcīgu instrumentu cīņai ar nabadzību. Jārada apstākļi, lai mācībspēki un studējošie varētu justies apmierināti daudzveidībā un tajā saskatītu nevis problēmu, bet gan iespēju bagātināties izglītības vidē.

    2.9

    Masveida bezdarbs rada nepieredzētas nabadzības problēmas, un pašreizējā pasaules ekonomikas krīze (5) ir vēl viens pierādījums tam. Nabadzība nav tikai nepietiekami ienākumi; tā var izpausties kā ierobežota vai neesoša piekļuve veselības aprūpei un izglītībai, bīstami dzīves apstākļi, diskriminācija, aizspriedumi vai sociālā atstumtība. Nodarbinātība, ja tā nav kvalitatīva, pati par sevi vairs nenodrošina pietiekamu aizsardzību pret nabadzību. Turklāt galējā nabadzība ir vairāk izplatīta sieviešu nekā vīriešu vidū: septiņpadsmit Eiropas Savienības dalībvalstīs galējās nabadzības risks sievietēm ir ievērojami augstāks. Viena vecāka ģimenes, kurās ģimenes galva ir sieviete, ir pakļautas daudz lielākam riskam nonākt nabadzībā. Pasaulē, kur 60 % iedzīvotāju dzīvo tikai ar 6 % no visas pasaules ieņēmumiem, 50 % iedzīvotāju ir spiesti izdzīvot tikai ar 2 dolāriem dienā, un vairāk kā miljardam cilvēku dienas ieņēmumi ir mazāki par 1 dolāru, Eiropa nedrīkst pārvērsties par cietoksni, kas ignorē, kādā vidē dzīvo.

    2.10

    Pieaugošā nabadzība pilsētās, lauku iedzīvotāju pārvietošanās un pilsētu teritorijām un masveida migrācija ir problēmas, kas jāņem vērā reģionālajā sociālajā politikā. Saskaņā ar Eurostat datiem 16 % Eiropas iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības līmeņa, katrs desmitais Eiropietis dzīvo ģimenē, kurā nevienam nav darba, daudzās dalībvalstīs bērni ir vairāk pakļauti nabadzībai nekā pārējā sabiedrības daļa: tiek lēsts, ka ir apdraudēti 19 % (jeb 19 miljonu) bērnu. Mehānismu, kas tik daudzus noved nabadzībā ir pilnīgi nepieciešams palīdzēt iznīcināt, veidojot stabilu un drošu izglītības vidi, kas visiem, kas mācās, pilnībā nodrošinātu viņu pamattiesības, nākotnes iespējas un ļautu attīstīt viņu talantus.

    3.   Vispārējas piezīmes

    3.1

    Cīņa ar nabadzību ir nodarbinātības un integrācijas politikas pamatelements ES un dalībvalstīs. Cīņa ar nabadzību, ko agrāk uzskatīja par atbalsta politiku, ir kļuvusi par cīņu ar atstumtību. Tās mērķis vairs nav tikai pasargāt sabiedrību no biedējošajām nabadzības sekām, bet gan nodrošināt nabadzības skarto personu cilvēktiesības. Kad 2007. gadā tika nolemts, ka 2010.gada mērķis būs cīņa ar nabadzību un sociālo atstumtību, Eiropas Parlaments un Padome apstiprināja, ka “Eiropas Savienībā aptuveni 78 miljoni cilvēku ir pakļauti nabadzības riskam, un šis skaitlis kļūst arvien lielāks. Tā kā šī situācija ir milzīgā pretrunā ES kopējām pamatvērtībām, ir nepieciešami pasākumi, kas būtu saistoši gan ES, gan dalībvalstīm”.

    3.2

    ANO dalībvalstis 2000. gadā pieņēma Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), kuru galvenais nolūks ir uz pusi samazināt galējā nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu. Minētie mērķi — pavisam astoņi — ir jāsasniedz līdz 2015. gadam, tomēr jāatzīst, ka pašreizējos ekonomikas apstākļos, būs ļoti grūti sasniegt visus mērķus iepriekš paredzētajos termiņos. ES nolēma 2010. gadu veltīt cīņai ar nabadzību un sociālo atstumšanu tieši tādēļ, lai divkāršotu pūliņus šo mērķu sasniegšanai.

    3.3

    EESK atkārtoti ir apliecinājusi saskaņotu nostāju, ka zināšanu sabiedrība ir viens no būtiskiem instrumentiem, lai panāktu pilnīgi visu iedzīvotāju, ne tikai elites, integrāciju, bet jo sevišķi viens no veidiem, lai sasniegtu Lisabonas augstākā līmeņa sanāksmē noteiktos mērķus.

    3.4

    EESK nesen pauda viedokli (6), ka tieši cilvēki ar mazāku izglītības līmeni ir pakļauti lielākam atstumtības riskam un ka tiesības uz izglītību viņiem nodrošinātu iespēju uzlabot dzīves apstākļus un piekļuvi darba tirgum. Tāpat jāņem vērā, ka saimniecisko, sociālo un tehnoloģisko pārmaiņu dēļ ir jāpielāgo izglītības saturs, it sevišķi, ja tās nolūks ir apmierināt darba tirgus vajadzības. Lai novērstu un izlīdzinātu sociālās atstumtības radītās sekas, EESK ierosina veikt pārmaiņas augstskolu un skolu programmās, lai gadījumos, kad mācības tiek pamestas, būtu iespējams tās papildināt ar profesionālās apmācības programmām, veicinot iesaistīšanos darba tirgū (7).

    3.5

    Tāpat EESK (8) ir pieņēmusi atzinumu, kurā atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Jaunas prasmes jaunām darba vietām”. Ir jāuzsver viens no tā secinājumiem, proti, “prasmju uzlabošana visos līmeņos ir pamatnosacījums, lai īstermiņā atjaunotu ekonomikas aktivitāti un ilgtākā termiņā nodrošinātu attīstību, palielinātu ražīgumu, paaugstinātu konkurētspēju, nodarbinātības līmeni, nodrošinātu iespēju vienlīdzību un sociālo kohēziju”.

    3.6

    Jebkurā gadījumā neizbēgams jautājums ir jēdziena “izglītība iekļaušanai” precizēšana, jo tā ir ne tikai stratēģija, bet arī process, kas liek pārskatīt ne tikai ar izglītību, bet arī ar nodarbinātību, kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un aprūpi īpašos gadījumos (sievietes, invalīdi, migranti, bezdarbnieki u.c.) saistītās pamatnostādnes un ņemt vērā visu izglītojamo daudzveidību (kas ietver vīriešus un sievietes, bērnus, jauniešus un vecāka gadagājuma cilvēkus, migrantus, bezdarbniekus, personas ar invaliditāti, HIV/AIDS slimniekus u.c.). Iekļaujošās izglītības galējais mērķis noteikti ir izskaust atstumtību jebkādā tās izpausmē neatkarīgi no tā, vai iemesls ir negatīva attieksme vai daudzveidības nenovērtēšana. To iespējams realizēt vairākos veidos — formāli vai neformāli, ģimenē vai sabiedrībā —, lai atbildība negulstos tikai uz skolām.

    3.7

    Neformālās izglītības pamatā ļoti bieži ir subordināciju noraidošas un uz līdzdalību pamatotas pedagoģiskās nostādnes un darba metodes, turklāt tā ir cieši saistīta ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras nereti ir neformālās izglītības īstenotājas. Savas būtības un augšupējās pieejas dēļ neformālā izglītība ir bijusi noderīgs rīks cīņā ar nabadzību un sociālo atstumtību. Tāpēc EESK uzsver, ka neformālajai izglītībai var būt arī nozīmīga loma ES stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā.

    3.8

    Mūžizglītības sekmīgumu vairo neformālā izglītība, kas papildina un atbalsta formālo izglītību. Šai saiknei var būt svarīga nozīme, piemēram, veicinot jauniešu interesi par mācībām un tādējādi novēršot priekšlaicīgu izglītības pārtraukšanu, piemēram izmantojot jaunas metodes, vienkāršojot pāreju starp formālo un neformālo izglītību un prasmju atzīšanu (9).

    3.9

    Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) dažādos pētījumos un projektos ir pievērsusi īpašu uzmanību informālajai izglītībai (10). Vēl nav panākta vienošanās par to, kādā mērā un veidā “neformālās izglītības” procesā un vēl jo vairāk “informālās izglītības” ceļā iegūtās zināšanas būtu atzīstamas. Tas citastarp nozīmē, ka būtu jāatzīst arī citu dalībnieku, piemēram, nevalstisko organizāciju, spēja mācīt ārpus oficiālās izglītības sistēmas ietvariem un jāievieš vērtēšanas standarti, lai varētu izvērtēt šādā veidā iegūtās kompetences. Iegūto kompetenču un prasmju atzīšana daudzās dalībvalstīs notiek, pamatojoties uz mūžizglītības stratēģiju. Dažās dalībvalstīs tiek izskatītas procedūras šādas kvalifikācijas un prasmju oficiālai atzīšanai, izmantojot pašreizējās kvalifikācijas piešķiršanas sistēmas, lai dotu iespēju piekļūt darba tirgum. EESK uzskata, ka ES ir lietderīgi šo tematu izskatīt dalībvalstu līmenī, un iesaka dalībvalstīm veikt sekmīgas pieredzes un prakses modeļu apmaiņu.

    3.10

    Nopietns apdraudējums, kas jānovērš, ir uz iekļaušanu vērsto izglītības stratēģiju pieejamība tikai nabadzīgajiem, imigrantiem un tiem, kas kādu iemeslu dēļ ir pametuši mācības skolā. Tas dalībniekus vēl vairāk izolētu, nevis integrētu. Viena no alternatīvām ir šo sistēmu pieejamība citām grupām, kam tās varētu būt nepieciešamas (11) . Turklāt neformālā izglītība neaizstāj formālo izglītību, taču, ja atzīst šādi iegūto zināšanu vērtību, tā tiek papildināta, jo neformālās izglītības ieguvēji ir spējīgi atkal integrēties formālās izglītības sistēmā, ja ir tāda vēlēšanās vai vajadzība.

    3.11

    EESK uzskata, ka ir būtiski, lai visiem atstumtajiem būtu pieejama kvalitatīva, galvenokārt valsts izglītība (12), kas ļauj piekļūt darba tirgum un kvalitatīvam un labi apmaksātam darbam. Ne mazāk svarīgi ir tas, lai ar šīs izglītības starpniecību varētu apgūt tādas pilsoniskās pamatvērtības kā patiesa sieviešu un vīriešu līdztiesība un aktīva demokrātiskā līdzdalība. EESK atbalsta izglītību, kas veicina personisko un sociālo izaugsmi un nav tikai spēju un zināšanu tālāknodošanas līdzeklis (utilitāta pieeja izglītībai), tādu izglītību, kas veido brīvi domājošus un ar kritisku prātu apveltītus cilvēkus, kuri ir spējīgi aktīvi iesaistīties sociāli arvien taisnīgākā un politiski nobriedušā sabiedrībā.

    3.12

    EESK uzskata, ka iekļaujošas izglītības veicināšana ir saistīta ar kritiskas analīzes spējas stiprināšanu un dod ieguldījumu izglītības un sociālo sistēmu uzlabošanā, lai pielāgotos jaunām darba tirgus un sabiedrības prasībām. Saistot izglītību ar sociālo iekļaušanu, tā tiek saistīta arī ar sabiedrības un teritoriālās telpas, kurā to veic, attīstības mērķiem. Tādējādi izglītība būtu veids, kā pakāpeniski izskaust nabadzību.

    3.13

    Apkopojot iepriekš teikto, iemesli, lai izvēlētos iekļaujošo izglītību, ir šādi:

    izglītojoši: prasība, ka izglītības sistēmai jābūt pieejamai visiem (mērķis “Izglītība visiem 2015. gadā”), paredz tās atvērtību visu izglītojamo daudzveidībai;

    sociāli: izglītība var palīdzēt un tai jāpalīdz mainīt attieksmi, veicinot no aizspriedumiem un diskriminācijas brīvas sabiedrības veidošanos, kurā visi iedzīvotāji var izmantot savas pamattiesības;

    saimnieciskie: iekļaujoša izglītība veicinās dažādu sabiedrību patieso konkurētspēju, lai varētu risināt jaunos uzdevumus ekonomikā. Tāda konkurētspēja būtu balstīta uz prasmēm nevis netaisnīgu sacensību. Iekļaušana un kvalitāte ir savstarpēji stiprinošas.

    4.   Īpašie mērķi

    4.1

    Eiropas gadam cīņai ar nabadzību ir četri īpaši mērķi:

    —   atzīšana: paredz atzīt nabadzībā un sociālā atstumtībā nonākušo cilvēku tiesības dzīvot pienācīgos apstākļos un piedalīties sabiedrības dzīvē;

    —   līdzdalība: viens no mērķiem šajā gadā ir sabiedrības līdzdalība sociālās iekļaušanas politikā un pasākumos, uzsverot kopējo atbildību cīņā ar nabadzību un marginalizāciju;

    —   kohēzija: lai veicinātu sabiedrības saliedētību, uzsverot kopējos ieguvumus tādā sabiedrībā, kurā izskausta nabadzība un neviens nav nolemts atstumšanai;

    —   apņemšanās: šā gada mērķis ir atkārtoti uzsvērt ES ciešo politisko apņemšanos cīnīties ar nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī veicināt šo apņemšanos visos pārvaldes līmeņos.

    4.2

    Gada prioritārie jautājumi ir šādi:

    a)

    bērnu nabadzība un nabadzības turpināšanās no paaudzes paaudzē;

    b)

    iekļaušanu sekmējošs darba tirgus;

    c)

    izglītībai un apmācības pieejamības trūkums;

    d)

    nabadzības dzimuma dimensija;

    e)

    piekļuve pamatpakalpojumiem;

    f)

    diskriminācijas izskaušana, imigrantu integrācijas veicināšana un etnisko minoritāšu sociālā un profesionālā iekļaušana;

    g)

    cilvēku ar invaliditāti un citu neaizsargāto grupu vajadzību izpēte.

    4.3

    Eiropā 2010. gads piedāvā unikālu iespēju veicināt un mobilizēt plašas un daudzveidīgas sabiedrības izpratni par cīņu ar nabadzību un izglītības nozīmi nabadzības apkarošanā. To iespējams paveikt ar spēcīgu un skaidru, nevis izplūdušu un dauzveidīgu vēstījumu. Tāpēc EESK ierosina visus pasākumu fokusā izvirzīt vienu centrālo asi “Izglītība iekļaušanai: spēcīgs līdzeklis cīņā ar nabadzību. Par Eiropu bez sociālās atstumtības”.

    4.4

    Eiropas Savienības prezidentvalsts 2010. gada pirmajā pusē ir Spānija, kas pēdējos gados ir izrādījusi īpašu interesi par cīņu ar nabadzību, sociālās atstumtības izskaušanu un iekļaujošu izglītību. Tās prezidentūra sākas ar Eiropas gadu, kas veltīts šim jautājumam. Prezidentūras pārņemšana notika 2010. gada 21. janvārī Madridē, bet jūnija beigās Eiropas Padomes sanāksmē rotējošās prezidentūras pienākumus no Spānijas pārņems Beļģija. Spānijas interese un apņemšanās strādāt mērķim “izglītība visiem” ir teicama iespēja īstenot virkni pasākumu, lai šo gadu iezīmētu noturīgi panākumi, lēmumi, kas mūs tuvina vēlamajam mērķiem, proti, nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai.

    Briselē, 2010. gada 28. aprīlī

    Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

    Mario SEPI


    (1)  Skatīt UNESCO politikas pamatnostādnes par iekļaujošo izglītību, Parīze, 2009.

    (2)  Eiropas Pamattiesību harta (2000). Tāpat jāmin visu ar cilvēktiesībām saistīto starptautisko līgumu ratificēšana no Eiropas valstu puses, jo īpaši, Starptautiskā konvencija par bērna tiesībām (1989) un starptautiskās vienošanās par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (1966).

    (3)  OV C 224, 30.8.2008., 106. lpp.

    (4)  Komisijas darba dokuments – Apspriešanās par topošo ES stratēģiju 2020. gadam, COM(2009) 647, galīgā redakcija, 24.11.2009.

    (5)  Galvenie rādītāji par izglītību Eiropā (Eiropas Komisijas ziņojums par izglītību Eiropā). http://eacea.ec.europa.eu/education/eurydice/documents/key_data_series/105EN.pdf.

    (6)  OV C 128, 18.5.2010., 10. lpp.

    (7)  OV C 256, 27.10.2007., 93. lpp.

    (8)  OV C 128, 18.5.2010., 74. lpp.

    (9)  OV C 151, 17.6.2008, 45. lpp. un OV C 318, 23.12.2009., 113. lpp.

    (10)  Piemēram, “Neformālās un informālās izglītības atzīšana ESAO valstīs — apdraudēta ļoti laba ideja?” Mūžizglītība Eiropā, Patrick Werquin, Parīze, 2008. g.

    (11)  ESAO, “Tālāk par retoriku: pieaugušo izglītības politika un prakse” (OECD, Beyond Rethoric: Adult learning policies and practices) Parīze, 2003 un Sekmējot pieaugušo izglītību”(Promoting Adult learning), Parīze, 2005.

    (12)  Skatīt UNESCO politikas pamatnostādnes par iekļaujošo izglītību, Parīze, 2009.


    ATZINUMA PIELIKUMS

    Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

    Debatēs noraidīja šādus grozījumus, kas tika atbalstīti ar vismaz vienu ceturto daļu nodoto balsu.

    1.5. punkts

    Pievienot jaunu punktu

    Balsošanas rezultāts:

    Par

    :

    44 balsis

    Pret

    :

    61 balsis

    Atturas

    :

    14 balsis

    3.7. punkts

    Pievienot jaunu punktu

    “ Neformālās izglītības pamatā ļoti bieži ir subordināciju noraidošas un uz līdzdalību pamatotas pedagoģiskās nostādnes un darba metodes, turklāt tā ir cieši saistīta ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras nereti ir neformālās izglītības īstenotājas. Savas būtības un augšupējās pieejas dēļ neformālā izglītība ir bijusi noderīgs rīks cīņā ar nabadzību un sociālo atstumtību. Tāpēc EESK uzsver, ka neformālajai izglītībai var būt arī nozīmīga loma ES stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā.”

    Balsošanas rezultāts:

    Par

    :

    37 balsis

    Pret

    :

    73 balss

    Atturas

    :

    10 balsis


    Top