Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozares modeļa nostiprināšana” (izpētes atzinums)

2011/C 18/01

Ziņotājs: José María ESPUNY MOYANO

Līdzziņotājs: Carlos TRÍAS PINTO

ES prezidentvalsts Spānija 2009. gada 23. jūlija vēstulē saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sniegt konsultāciju par tematu

“Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozares modeļa nostiprināšana” (izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 25. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (28. aprīļa sēdē), ar 124 balsīm par, 1 pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopienas lauksaimniecības pārtikas nozares modelis mūsdienās

1.1.   Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) ir ne tikai pirmā patiesā kopējā politika, kuras kāpinājums ir nesen notikusī pilnvaru paplašināšana saskaņā Lisabonas līgumu, bet tā ir arī īsts lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanas modelis. Tādēļ Eiropā jāapzinās tās lielā stratēģiskā nozīme un jāpanāk tās aktīva ietekme arī starptautiskā mērogā.

1.2.   Saglabājot tās mērķus kopš paša iesākuma un vairākkārtējās Līgumu reformās, KLP gandrīz piecdesmit gadu laikā ir pielāgota jaunām, apstākļu radītām prasībām: pārvaldības instrumentu un sistēmu reforma, budžeti, sabiedrības aicinājumi un tirgus atvēršana trešām valstīm; mūsdienās mēs izmantojam lauksaimniecības modeli, kas ir ilgtspējīgs un aizvien vairāk balstīts uz saimniecisku, ekoloģisku un sociālu apsvērumu kopumu.

1.3.   Minētajā procesā Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozares modelis ir pakāpeniski virzīts uz šādu svarīgāko mērķu īstenošanu: veselīgas un nekaitīgas pārtikas nodrošināšana iedzīvotājiem, pasaulē visaugstākā līmeņa pārtikas ekonomikas sistēmas izveide un daudzveidīgas, kvalitatīvas produkcijas, kuru atzinīgi novērtē patērētāji, nodrošināšana.

2.   Panākumi un trūkumi

2.1.   Lai gan kopumā vērtējums ir pozitīvs, modelim attīstoties, neapšaubāmi jāapsver daži uzlabojumi un pilnveidojumi, tostarp:

3.   Risināt neatliekamās problēmas

3.1.   Atjauninātās iestādes un jaunais Līgums iezīmē jauna posma sākumu Eiropas Savienībā. Jārisina vairākas jaunas problēmas un jāveic dziļas pārmaiņas, lai ES varētu saglabāt vadošo pozīciju un jo īpaši rast risinājumu, kas ļauj izkļūt no pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes.

3.2.   Kopienas lauksaimniecības pārtikas sistēmai ir savas īpašas vajadzības, kas jāņem vērā pašreizējās diskusijās par jauno kopējo lauksaimniecības politiku laikposmam pēc 2013. gada. Dažas no šim vajadzībām ir izklāstītas šajā dokumentā, un uz tām izteikti norādīts arī citos EESK atzinumos (1).

3.3.   Šajā atzinumā EESK vēlas sīkāk izklāstīt viedokli par Kopienas lauksaimniecības pārtikas nozares modeļa ilgtspējas priekšrocībām un uzsvērt tā nozīmi. Tā kā tas ir vienīgais modelis, kurš var darboties ilgtermiņā, jācenšas nodrošināt tā vienveidīga piemērošana visā Kopienas tirgū un jāizvairās no tā, ka to izmantotu tikai Eiropas uzņēmēji, jo ir skaidrs, ka tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt modeļa nepārtrauktību.

4.   Virzība uz drošu, līdzsvarotu un taisnīgu modeli

4.1.   Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozares modelis skaidri iekļaujas ilgtspējības shēmā, kurā ņemti vērā tā trīs aspekti, proti, saimnieciskais, ekoloģiskais un sociālais.

4.2.   Pēdējos gados, un jo īpaši saistībā ar KLP pēdējo reformu, vairākās nozīmīgās jomās ir paredzēts labi pamatots tiesiskais regulējums. Tās ir:

4.3.   EESK uzskata, ka šis modelis ir ļoti svarīgs KLP turpmākai dzīvotspējai un ES konkurētspējas saglabāšanai arvien globalizētākā pasaulē. Minētās vērtības, kas iekļautas tiesību aktos, kā arī pētniecības un lauksaimnieciskās ražošanas veicināšanas centieni ES dos iespēju risināt problēmas, ar kurām saskaras pasaulē, kur saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem pārtikas ražošanas vajadzības līdz 2020. gadam dubultosies.

4.4.   Tomēr, lai īstenotu šo modeli, Kopienas uzņēmējiem ir un būs jāapliecina ievērojami centieni gan lauksaimnieciskajā ražošanā, gan pārstrādē. Tādēļ šķiet neloģiski, ka modeļa praktiskajā īstenošanā tiek konstatētas dažādas nepilnības, kuras varētu apdraudēt tā pastāvēšanu.

4.5.   Pirmā nepilnība ir saistīta ar pārtikas nekaitīgumu un importēto produktu (pārtikas preču, lopbarības, dzīvnieku un augu) atbilstību Kopienas noteikumiem. Eiropā pieredze liecina, ka ir jāsaglabā augstas veselības aizsardzības prasības gan attiecībā uz patērētājiem, gan dzīvniekiem un augiem, un tādēļ, stājoties spēkā Regulai (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz Kopienas pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus, tika noteikti jauni standarti. Tomēr likumdevējs galveno uzmanību veltījis prasībām, ko izvirza Kopienas uzņēmējiem, pietiekami nepievēršoties prasībām attiecībā uz importēto produkciju.

4.5.1.   Šobrīd saskaņā ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes datiem vairāk nekā viena trešdaļa iekšējā tirgū reģistrētu brīdinājumu par pārtikas drošību attiecas uz produktiem, kuru izcelsme ir ārpus Eiropas Savienības. EESK vēlas atgādināt, ka Eiropas Savienībai ir pienākums garantēt patērētāju drošību un veselību, kā arī nodrošināt visu tirgū esošo produktu, arī importēto, atbilstību noteiktajiem standartiem.

4.6.   Otrā problēma, ar kuru saskaras ES ražotāji un nozares pārstāvji, ir tā, ka līdzsvara trūkums Kopienas tirgū mazina viņu spēju konkurēt ar importētajiem produktiem.

4.6.1.   Prasības, ko liek ievērot ES modelis, būtiski paaugstina ražošanas izmaksas, bet importētie produkti, kuriem atsevišķos gadījumos tiek piemēroti arī samazināti tarifi (2), daudzkārt tām neatbilst.

4.6.2.   Tādējādi, kā arī saskaņā ar Vāgeningenas Universitātes ziņojumu 2008-071 LEI, ar Direktīvu 99/74/EK noteikto jauno dzīvnieku labturības prasību piemērošana attiecībā uz dējējvistu audzēšanu ES vidējam ražotājam, kuram ir jākonkurē ar produkciju, kas importēta no Brazīlijas un ASV, nozīmē izmaksu pieaugumu par 8 %-10 %. No minētajām valstīm importētie produkti ne tikai neatbilst ES prasībām par dzīvnieku labturību, bet arī to ražošanas sistēmu standarti neapšaubāmi ir zemāki par ES tiesību aktos paredzētajiem (intensīva ražošana, mazāk ierobežojumu saistībā ar zāļu izmantošanu, nekādi ierobežojumi attiecībā uz ģenētiski modificētu organismu izmantošanu dzīvnieku barībā u. c.).

4.6.3.   Līdzīga ietekme ir tiesību aktu piemērošanas izmaksām. Lopbarības ražošanas nozares vajadzībām ir jāimportē atsevišķas izejvielas, jo Eiropā tās neražo pietiekamā daudzumā, tomēr Kopienas tiesību aktos noteiktie stingrie ierobežojumi attiecībā uz ģenētiski modificētiem organismiem apgrūtina nozīmīgu lopbarības produktu, piemēram, graudaugu, sojas vai proteīna sēklu importēšanu no tādām valstīm kā Brazīlija vai Argentīna. Minētie ierobežojumi tieši ietekmē gaļas ražošanas nozari Eiropā, jo pieaug izmaksas, un tas ietekmē konkurētspēju gan Eiropas tirgū, gan eksportējot produkciju uz trešām valstīm. Šis secinājums nenozīmē, ka mēs aizstāvam ĢMO izmantošanu.

4.6.4.   Eiropas Komisija Lauksaimniecības ĢD ziņojumā par tiesību aktu piemērošanu ĢMO jomā atzīst minētās problēmas, norādot, ka absolūtas neiecietības politikas rezultātā Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozarei varētu rasties zaudējumi 200 miljardu euro apmērā. Turklāt faktiski Eiropas patērētājam netiek nodrošināts paredzētais augstais aizsardzības līmenis, jo Eiropa turpina importēt gaļas, piena un citus produktus, kas iegūti no dzīvniekiem, kuru barībā izmantoti ĢMO. Tādēļ jārada apstākļi, kas sekmē tādas ražošanas nozares veidošanos, kurā vairāk ņemtas vērā patērētāju prasības.

4.6.5.   Iepriekš minētajām līdzīgas problēmas sastopamas arī citās jomās, kurās tiesību aktu piemērošanas izmaksas ir vienlīdz augstas, piemēram, pesticīdu izmantošana (maksimālais pesticīdu atlieku līmenis vai citi ar vidi saistīti ierobežojumi), augu veselība vai dzīvnieku identificēšana.

4.7.   Visbeidzot ir politiska rakstura apsvērumi, kuru dēļ pašreizējais stāvoklis nevar saglabāties ilgtermiņā. Eiropas uzņēmēju diskriminēšana savā tirgū salīdzinājumā ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, nav loģiski saprotama.

5.   Nepieciešamība meklēt risinājumus

5.1.   EESK uzskata, ka Eiropas Savienībā būtu jārod risinājumi, kas dotu iespēju uzlabot Kopienas modeļa piemērošanu iekšējā tirgū, vienlaikus ievērojot brīvu konkurenci un atbilstību starptautiskajiem standartiem.

5.2.   Risinājums ietvertu rīcību dažādās jomās, un dažos gadījumos būtu piemērojams pakāpeniski. Dažādu iespējamo pasākumu vidū EESK vēlas uzsvērt šādus:

5.2.1.   Eiropas modeļa pamatā daļēji ir “publiskās vērtības”, kuras iedzīvotāji un patērētāji uzskata par nepieciešamām, proti, kvalitāte, kas balstās uz produkta izcelsmi un ražošanas metodēm, dzīvnieku aizsardzība, piesardzības princips vai vides aizsardzība.

5.2.2.   Eiropas politikā būtu jāiekļauj instrumenti, kas novērš darba pārvietošanu uz citām teritorijām, lai būtu iespējama konkurence līdzvērtīgos apstākļos, sekmējot sociālo un darba tiesību (3) ievērošanu un pienācīgu darbu, ko mēs aizstāvam iekšējā tirgū. Eiropas Savienībai ir jāmudina attiecīgās starptautiskās iestādes (īpaši PTO) ar tirdzniecību nesaistītos apsvērumos ņemt vērā sociālos un darba pamatstandartus, jo tirdzniecība var būt patiesi brīva vienīgi tad, ja tā ir arī taisnīga.

5.2.3.   Tādēļ likumdevējam nepieciešamība pašreizējā stāvoklī panākt līdzsvarotību jāizvirza par prioritāti, pieņemot atbilstošus juridiskus līdzekļus.

5.3.   EESK aicina Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju ņemt vērā šo atzinumu un mudina prezidentvalsti Spāniju ierosināt attiecīgus pasākumus.

(1)  OV C 77, 31.3.2009., 81. lpp.

(2)  EESK atgādina, ka ES ir lielākā lauksaimniecības pārtikas produktu importētāja pasaulē, un minētā pozīcija iegūta, balstoties uz atviegloto tarifu shēmām (VPS, VPS +, “Viss, izņemot ieročus”) attiecībā uz produktiem no mazāk attīstītām un attīstības valstīm.

(3)  ILO Konvencijas Nr. 87., 98., 105., 111., 135., 182.; ILO Deklarācija par pamatprincipiem un tiesībām darbā; ILO trīspusējā deklarācija par daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku; ILO Deklarācija par piespiedu darbu; ILO Deklarācija par diskrimināciju; ILO Pienācīga darba programma; ILO Deklarācija par bērnu darbu; ESAO korporatīvās pārvaldības principi; ESAO Pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem; ANO Tūkstošgades deklarācija.