18.12.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/8

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Lisabonas programma un iekšējais tirgus”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2010/C 347/02)

Ziņotājs: Edwin CALLEJA  kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 26. februārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Lisabonas programma un iekšējais tirgus”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2010. gada 1. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 17. un 18. februārī (17. februāra sēdē), ar 184 balsīm par, 16 balsīm pret un 34 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

Lisabonas stratēģijas mērķis ir panākt, ka Eiropa kļūst par dinamiskāko un viskonkurētspējīgāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kura līdz 2010. gadam spētu panākt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, vienlaikus nodrošinot un pilnveidojot ekonomikas, sociālos un vides standartus. Pēc stratēģijas pārskatīšanas 2005. gadā valstu valdības tagad izmanto savas valstu reformu programmas un izstrādā gada pārskatus par sasniegtajiem rezultātiem saistībā ar ilgtspējīgas attīstības jomā izvirzītajiem mērķiem. Lai gan minētie mērķi netiks sasniegti līdz noteiktajam termiņam, proti, 2010. gadam, labāka pārvaldība ES līmenī palīdzētu īstenot īstermiņā nepieciešamos pasākumus. Lisabonas stratēģijas nākamā pārskatīšana tagad ir nokavēta. Padome tomēr ir paredzējusi pavasara sanāksmē pieņemt lēmumus šajā jautājumā. Komisijas dokuments “Apspriešanās par topošo ES stratēģiju 2020. gadam” (1) ir labs pamats lēmumu pieņemšanai.

1.1.1.   EESK tādēļ aicina ES Komisiju un dalībvalstis īstenot nozīmīgus un izšķirošus pasākumus vienotā tirgus izveidei, garantējot un tālāk attīstot sociālos un vides standartus. Komiteja uzsver ciešo saikni starp Lisabonas stratēģiju un iekšējo tirgu, neskatoties uz to atšķirīgajiem pārvaldības modeļiem. Dinamisks iekšējais tirgus ir gan priekšnoteikums, gan atbalsts “ES stratēģijas 2020. gadam” sekmīgai īstenošanai.

1.2.   EESK iesaka dalībvalstīm mainīt stratēģiju un viedokli par vienotā tirgus noteikumiem un vēlētos redzēt šādus uzlabojumus:

—

tiesību aktu labāka izstrāde: ir ļoti svarīgi izstrādāt pārredzamāku un skaidrāku regulējumu, kura labāku administrēšanu var panākt ar zemām izmaksām un netērējot ne uzņēmēju, ne iedzīvotāju laiku. Minētie principi ir jāievēro, lai atvieglotu pārrobežu pasākumu norisi. Vienlaikus ir acīmredzams, ka nepieciešama jauna pieeja, lai risinātu problēmas finanšu tirgos, padarītu ekonomiku “zaļāku” un stiprinātu rūpniecības un pakalpojumu nozares, ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas. Tiesību aktu labāka izstrāde automātiski nenozīmē mazāk noteikumu vai neregulētus tirgus, bet to uzdevums ir radīt nepieciešamos apstākļus, lai nepieļautu protekcionismu un konkurējošus režīmus, kas dažām dalībvalstīm rada netaisnīgas priekšrocības. Izstrādājot noteikumus, jāņem vērā saimnieciskie un sociālie apstākļi, vienlaikus nodrošinot līdzvērtīgas iespējas uzņēmumiem, nodrošinot lielāku kohēziju, garantējot sociālo taisnīgumu un veicinot finanšu un cilvēku resursu brīvu apriti;

—	labāka īstenošana: tiesību akti visās dalībvalstīs būtu jātransponē vienādi, ar vienotu interpretāciju un iespējami mazāk izņēmumiem. Nesaskaņotās jomās ir jāuzlabo savstarpēja atzīšana;

—

labāka uzraudzība: būtu jāpastiprina Eiropas Komisijas kā vienotā tirgus uzraudzītājas pilnvaras. Uzraudzību un izpildi varētu labāk koordinēt, katrā dalībvalstī izveidojot vienu atskaites struktūrvienību, kas īstenotu pilnvaras un Eiropas Komisijas priekšā atbildētu par vienotā tirgus noteikumu vienādu piemērošanu;

—

plašāka pārrobežu sadarbība, informācija un ātras sūdzību izskatīšanas sistēmas: starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm jāveido savstarpēja uzticība un sapratne, radot ciešākas darba attiecības. Eiropas Komisijas izveidotie tīkli būtu jāizmanto par pamatu sadarbībai, ja tie darbojas visās dalībvalstīs, lai aizsargātu un informētu iedzīvotājus. Pilnībā funkcionējošs tīkls nodrošina efektīvu uzraudzību un būtiski samazinās ES standartiem neatbilstošu preču importu no trešām valstīm, lai veicinātu produktu kvalitātes standartus un patērētāju drošību un radītu līdzvērtīgus konkurences apstākļus ES rūpniecībai;

—

vairāk tiesiskuma iedzīvotājiem: vienotā tirgus noteikumu tiesiskā piemērošana uzlabosies, ja dalībvalstu tiesnešiem tiks nodrošināta piekļuve atbilstošai apmācībai ES tiesībās. Sociālie partneri pašreiz aplūko dažādas alternatīvas, lai rastu risinājumu pretrunām starp iekšējā tirgus brīvībām, no vienas puses, un pamattiesībām, no otras puses. Jānosaka skaidri principi, lai nebūtu pretrunu starp četrām brīvībām un darbinieku kolektīvajām tiesībām;

—

vienotā tirgus uzraudzības pasākumu turpināšana un pastiprināšana: paredzams, ka minētie pasākumi sniegs vislabākās iespējas, kā izstrādāt un īstenot labākus tiesību aktus un politiku. Minētā pieeja būs pragmatiska un vērsta uz īpašiem valstu un tirgus jautājumiem. Īstenojot minētos pasākumus, būtu arī jānoskaidro un jānovērš zināmie šķēršļi tirdzniecībai vienotajā tirgū (2);

—	vienotā tirgus prioritāro jautājumu noteikšana: būtu jāpārskata ES prioritātes turpmākajiem gadiem, jo neatrisināti jautājumi saistībā ar vienotā tirgus politiku varētu kavēt Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķu sasniegšanu;

—

sevišķi svarīga ir Pakalpojumu direktīvas īstenošana pilnīgā saskaņā ar vienotā tirgus principiem un noteikumiem. Šajā sakarā nozīmīga problēma ir tā, ka darba ņēmēji no dažām dalībvalstīm, kas pievienojās ES pēdējā paplašināšanas kārtā, vēl aizvien nevar brīvi pārvietoties. Valstīm jāizstrādā efektīvi un precīzi īstenošanas noteikumi, lai pienācīgi īstenotu direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā un sasniegtu tās mērķus, proti, nodrošinātu taisnīgu konkurenci starp uzņēmumiem un darba ņēmēju tiesību ievērošanu, kā arī izvairītos no sociālā dempinga;

—	viena no ES un vienotā tirgus problēmām ir tā, ka atalgojums un darba apstākļi ir kļuvuši par konkurences faktoriem. Standartu aizsardzība darba tirgū kļūs aizvien nozīmīgāks faktors un tam jākļūst par jaunās “ES stratēģijas 2020. gadam” sastāvdaļu;

—	vienotais tirgus stimulē nevajadzīgus un videi kaitējošus pārvadājumus lielos attālumos. Tas ir pretrunā pieaugošajām prasībām vides politikai un ilgtpējīgai attīstībai.

—

EESK atbalsta Vides ministru padomes secinājumus (3), un Komiteja izmantoja iespēju iepazīstināt ar savu atzinumu (4), kurā ir uzsvērta nepieciešamība internalizēt ārējās izmaksas, lai nodrošinātu pareizu cenu politiku, atzīta pasivitātes negatīvā finansiālā ietekme un ekosistēmu pakalpojumu nozīme.

1.3.   ES stratēģija 2020. gadam ir atkarīga no vienotā tirgus efektīvas darbības. Lisabonas procesa nākamās pārskatīšanas laikā Eiropas Savienībai ir jāizvirzās vadošajā pozīcijā pasaules saimnieciskās un sociālās attīstības jomā. Šim nolūkam būtu jāizmanto dažādu ES reģionu daudzveidīgās saimnieciskās konkurences priekšrocības, darbojoties efektīvā un pareizi funkcionējošā vienotajā tirgū.

1.4.   ES stratēģijā 2020. gadam jārisina šādi steidzami jautājumi:

—

īstenot ekonomikas atveseļošanas plānu, lai Eiropas Savienība varētu pārvarēt recesiju un lai dalībvalstīm palīdzētu sasniegt jau apstiprinātos mērķus. Stratēģijā jāatbalsta pārmaiņas, kas nepieciešamas, lai rūpniecības nozari virzītu uz videi draudzīgāku stratēģiju un vienlaikus sekmētu pārmaiņas patērētāju uzvedības modelī, tādējādi atbalstot videi draudzīgāku tautsaimniecību;

—

noteikt konkrētus pasākumus un izstrādāt pamatnostādnes ekoefektivitātes paaugstināšanai, izstrādāt integrētu stratēģiju un rīcības plānu ekojauninājumu veicināšanai šajā gadā. Svarīgs pasākums ir arī jaunais Eiropas Inovācijas plāns, lai izveidotu konkurētspējīgu un saskaņotu iekšējo tirgu šajā jomā;

—

izstrādāt patiesu stratēģiju, lai novērstu valsts intervenci banku, apdrošināšanas un finanšu jomā, vienlaikus pastiprinot uzraudzību un regulējumu. Šajā sakarā jāizstrādā stratēģiska pieeja, lai pamazām samazinātu valsts intervenci finanšu jomas ilgtspējas nodrošināšanai un izvirzītu skaidrus mērķus ceļā uz nozares efektivitātes paaugstināšanu, valsts parāda samazināšanu, vienlaikus finanšu nozarei sniedzot ieguldījumu ekonomikas stabilitātes un izaugsmes veicināšanā;

—	pievērst lielāku uzmanību nepieciešamajām strukturālajām pārmaiņām, ņemot vērā ar tām saistītos jautājumus un demogrāfiskās pārmaiņas. Tagad būtu jāveic konkrēti pasākumi, lai dalībvalstīs īstenotu Mazās uzņēmējdarbības aktu.

1.5.   Eiropas Savienības turpmākas paplašināšanās stratēģija. Eiropas Savienības turpmākai paplašināšanai būtu jānotiek vienīgi tādā gadījumā, ja jaunpienācējas valstis pirms tam panāk savu tiesību aktu vajadzīgo tuvināšanu acquis un ievēro visas prasības saistībā ar labu pārvaldību, tiesiskumu un ilgtspējīgu ekonomiku.

1.6.   Finanšu krīzes pārvarēšana.

—	Tā kā finanšu krīze ir smagi skārusi saimnieciskā un sociālā progresa pašu pamatu, tā ir jāatrisina iespējami sekmīgāk un ātrāk. Uzņēmējdarbības finansēšanai un ieguldījumu veicināšanai pētniecībā un izstrādē ir izšķiroša nozīme nodarbinātības un saimnieciskās labklājības līmeņa saglabāšanā.

—

Risinājuma sastāvdaļa ir atjaunota uzticēšanās Eiropas finanšu nozarei. To var panākt vienīgi tad, ja būtiski mainās valsts uzraudzība un noteikumi kļūst stingrāki, lai neatpaliktu no finanšu tirgu globālās dimensijas un darbībām tajos. Ir arī ļoti ieteicams saskaņot saistošus finanšu noteikumus un uzraudzību visā pasaulē, ņemot vērā straujo un ietekmīgo domino efektu, kādu vienas valsts finanšu krīze rada pasaulē, kurā valda aizvien lielāka savstarpējā atkarība.

—

Dalībvalstīm būtu jāatbalsta Eiropas Centrālās bankas (ECB) pieeja, kurā ņemta vērā gan ekonomikas un nodarbinātības dimensija, gan cenu stabilitāte un paredzēts, ka tai regulāri ir jāizstrādā pārskats par euro zonas ekonomiku un ieteikumi Ekonomikas un finanšu padomei (ECOFIN). Ir arī norādīts, ka jāpārskata Euro grupas darbības joma un efektivitāte un tās ieguldījums euro monetārās politikas noteikšanā.

—

Lai finanšu un ekonomikas krīze vēl vairāk nepasliktinātu stāvokli nodarbinātības un sociālajā jomā, valstu un ES līmenī jādara viss iespējamais, lai sociālos pasākumus pielāgotu pašreizējiem apstākļiem, izvairoties no kaitējuma darba ņēmēju sociālajai aizsardzībai un pirktspējai. Jāsaglabā arī iekšējā tirgus kohēzija, vienlaikus ņemot vērā sociālās sistēmas ilgtspēju un nepieciešamību īstenot pārdomātu fiskālo politiku. Vienlaikus ir vajadzīga darba tirgu stabilizācija, lai sagatavotos ekonomikas augšupejai, izmantojot intensīvus un visaptverošus papildpasākumus darba ņēmēju apmācībai un īstenojot uz zināšanām balstītas tālākizglītības pasākumus, kas ļauj rasties ražīgāka un kvalitatīvāka darba iespējām.

—	Jāizstrādā labākas metodes, kas ļautu novērtēt progresu sociālajā, ekonomikas un vides jomā. Tāpēc papildus IKP jāattīsta citi rādītāji, lai labāk varētu izvērtēt sasniegumus ilgtspējīgas attīstības un labklājības jomā.

1.7.   Eiropas stāvokļa uzlabošana pasaules tirgū.

1.7.1.   Eiropai jāuzlabo savs stāvoklis starptautiskajā vidē. To var panākt, atrisinot iekšējās saimnieciskās, sociālās un ekoloģiskās problēmas, kā arī pastiprinot Eiropas integrāciju un starptautisko sadarbību.

1.7.2.   ES rūpniecībā būtu jāattīsta augstas tehnoloģiskās intensitātes nozares, kurās izmanto galvenokārt integrētu un klimatam labvēlīgu pieeju. Tādējādi ES izvirzīsies vadošajā pozīcijā konkurētspējas jomā, uzlabojot ārējo tirdzniecību un radot “zaļās” darba vietas, kā arī paredzot un nodrošinot ekonomikas ilgtspēju.

1.7.3.   Šāda līdzsvara sasniegšanai ir vajadzīgs novatorisks domāšanas veids, lai progress sociālajā un vides jomā varētu sekmēt konkurētspēju.

1.7.4.   Ekonomisko un juridisko šķēršļu tālāka samazināšana būtiski sekmētu turpmāko iekšējā tirgus integrāciju un kopumā Eiropas konkurētspējas paaugstināšanos (5). Ātrāku progresu varēs panākt, jaunajā ES stratēģijā 2020. gadam vairāk iesaistot sociālos partnerus un organizētu pilsonisko sabiedrību.

1.7.5.   Globālā dimensija nosaka turpmāku kopīgu pasākumu nepieciešamību. Katrai dalībvalstij būtu jāizstrādā sava programma un vienlaikus jāsadarbojas ar citām dalībvalstīm, lai sasniegtu kopīgi izvirzītos mērķus. Šādos mērķos būtu jāiekļauj

—	apņemšanās rīkoties stingri un pārliecinoši pasaules mērogā un vienlaikus ņemt vērā Āzijas un jauno tirgus ekonomikas valstu pieaugošo nozīmi;

—	stratēģiska enerģētikas politika, kas balstās uz divpusējiem nolīgumiem starp ES un trešām valstīm un ko papildina jauna, vieda un decentralizēta enerģētikas infrastruktūra, kuras radītais oglekļa dioksīda emisijas līmenis ir zems;

—

Eiropas Savienībai būtu jāaicina valstis, ar kurām tai ir tirdzniecības attiecības, parakstīt un ievērot attiecīgos starptautiskos līgumus un konvencijas, ko pieņēmusi ANO un tās aģentūras, piemēram, ILO, kā arī citas starptautiskās organizācijas, kuras nosaka standartus attiecībā uz vidi, darba ņēmēju tiesībām, tostarp tiesības uz vienādu samaksu par vienādu darbu, un kuras aizliedz bērnu darbu.

2.   Ievads.

2.1.   Lisabonas stratēģijas mērķi.

2.1.1.   Uzsākot Lisabonas stratēģiju, Eiropadomes 2000. gada pavasara sanāksmē tika izvirzīts stratēģisks mērķis, kas Eiropas Savienībai jāsasniedz līdz 2010. gadam, proti, kļūt par pasaules dinamiskāko un konkurētspējīgāko uz zināšanām balstīto ekonomiku, kura spēj nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi, vairāk un labākas darba vietas, labāku sociālo kohēziju un vides aizsardzību. Eiropā arī turpmāk ir paredzēts vairākas tās pašreizējās politikas jomas, iestāžu struktūru un finanšu instrumentus pielāgot stratēģiskajām prioritātēm. EESK ir uzsvērusi Lisabonas stratēģijas nozīmi un uzskata, ka tā ir ļoti svarīga, lai turpinātu īstenot tādas reformas, kas ļauj nostiprināt vienoto tirgu un atbalstīt tā turpmāku attīstību un konsolidāciju (6). Preču, pakalpojumu, darba un kapitāla tirgus reformas īsteno, lai izveidotu pilnībā funkcionējošu un efektīvu vienoto tirgu un pēc 2010. gada turpinātu dalībvalstu iesaistīšanu ekonomikas zonā, kas ir konkurētspējīgāka un tuvāka Lisabonas programmā izvirzīto mērķu sasniegšanai, un vienlaikus nodrošinātu līdzsvaru starp ilgtspējīgas attīstības pīlāriem ekonomikas, sociālajā un vides jomā.

2.2.   Lisabonas programmas otrais posms.

2.2.1.   Minētais posms iesākās ar termiņa vidusposma pārskatu 2005. gadā, nosakot katras dalībvalsts atbildību par Lisabonas programmas īstenošanu valsts līmenī. Vajadzēja precizēt prioritātes un izstrādāt jaunus politikas un finanšu instrumentus. Tika pieņemtas jaunas integrētas pamatnostādnes attiecībā uz ekonomikas un nodarbinātības politiku, un tās bija jāiekļauj valstu reformu programmās.

2.3.   Lisabonas programma pēc 2010. gada.

2.3.1.   Eiropadomes 2008. gada marta sanāksmē tika piešķirtas pilnvaras uzsākt pārdomu procesu par Lisabonas stratēģiju pēc 2010. gada, galveno uzmanību pievēršot šādiem jautājumiem:

—	ieguldījumi cilvēkresursos un darba tirgus modernizācija;

—	uzņēmējdarbības iespēju attīstīšana;

—	ieguldījumi zināšanās un inovācijā,

—	klimata pārmaiņas, enerģētika un attiecīgi ieguldījumi infrastruktūrās.

2.4.   Eiropa cīņā ar finanšu krīzi.

2.4.1.   Eiropas Savienība šobrīd atrodas globālās finanšu krīzes centrā. Krīze iesākās ASV, bet tagad ir sasniegusi milzīgus apmērus, aptverot pasaules ekonomiku, negatīvi ietekmējot ieguldījumus, liedzot uzņēmumiem saņemt tik ļoti vajadzīgās kredītlīnijas un būtiski ietekmējot pasaules tirdzniecības samazināšanos tādā apjomā, kāds nebija pieredzēts kopš Otrā pasaules kara. Sociālās sekas saistībā ar zaudētām darba vietām un darba ņēmēju pirktspējas samazināšanos sasniedz satraucošu līmeni visā ES, un nekas neliecina par tūlītēju atgūšanos no krīzes. Eiropas Centrālā banka līdz šim ir īstenojusi pasākumus euro aizsardzībai pret inflāciju un deflāciju. Dalībvalstīm būtu jāatbalsta Eiropas Centrālās bankas (ECB) pieeja, kurā ņemta vērā gan ekonomikas un nodarbinātības dimensija, gan cenu stabilitāte un paredzēts, ka tai regulāri ir jāizstrādā pārskats par euro zonas ekonomiku un ieteikumi Ekonomikas un finanšu padomei (ECOFIN). Tāpēc dalībvalstīm būtu jāpārskata Euro grupas darbības joma un efektivitāte un tās ieguldījums euro monetārās politikas noteikšanā. Finanšu tirgu atvēršana bija pozitīvs pasākums. Tomēr valsts uzraudzība un noteikumi neatbilda finanšu tirgu globālajai dimensijai. Tās ir papildu problēmas, kuras Eiropai ir jārisina, pārskatot noteikumus un padarot tos stingrākus.

2.5.   Problēmas saistībā ar vienoto tirgu un Lisabonas programmu.

2.5.1.   Globalizācijas radītās problēmas. Ņemot vērā stāvokli ES, ir skaidrs, ka tas nopietni ietekmēs vienoto tirgu un Lisabonas programmu. Globalizācija un ar to saistītās problēmas pastāvēs arī pēc krīzes. Tātad Eiropai jāuzlabo savs stāvoklis starptautiskajā vidē, aizvien sekmīgāk risinot iekšējās saimnieciskās, sociālās un ekoloģiskās problēmas, kā arī pastiprinot Eiropas integrāciju un starptautisko sadarbību. Lai minētā stratēģija būtu efektīva un atbilstu Lisabonas programmas pārskatītajām prioritātēm, ir jāpanāk saimnieciskās, sociālās un vides attīstības aspektu līdzsvars.

2.5.2.   Sociālā kohēzija.

2.5.2.1.   Kad 2000. gadā tika uzsākta Lisabonas stratēģijas īstenošana, sociālā kohēzija bija svarīgs apsvērums, un tas ir nozīmīgs vēl joprojām. Taču sasniegumi cīņā pret nabadzību un nevienlīdzību nav īpaši nozīmīgi — to var secināt, gan salīdzinot situāciju dažādās dalībvalstīs, gan analizējot dalībvalstu iekšējo situāciju. Nabadzība un nevienlīdzība vēl joprojām uzskatāmas par nopietnākajām problēmām Eiropā. Pārskatot Lisabonas stratēģiju, nabadzības un sociālās kohēzijas jautājumiem ir jāpievēršas nopietnāk, izvirzot vērienīgākus mērķus ekonomikas un sociālajā attīstībā, lai ievērojami samazinātu nabadzību un nevienlīdzību.

2.5.2.2.   Labklājības nodrošināšanas sistēmu atšķirības Eiropas Savienībā ir acīmredzamas. Dažu minēto atšķirību cēlonis ir pilnīgi dažādās nodokļu sistēmas un nodokļu konkurence. Uzņēmumu ienākuma nodokļi un nodokļi par dividendēm un procentiem dažās valstīs ir augsti, turpretī citās — zemi. Vienotas likmes nodokļu modeļi ir palielinājuši ienākuma nodokļa un ieņēmumu atšķirības dalībvalstīs. Sociālie izdevumi kā IKP procentuālā daļa dažās valstīs pārsniedz 30 % un ir zem 15 % valstīs, kurās ir zema vienotā nodokļu likme. Visas valstis saskaras ar problēmām attiecībā uz savu labklājības nodrošināšanas sistēmu nākotni.

2.5.2.3.   Būtiski ir nodrošināt augstākus izglītības standartus, labākas un konkurētspējīgākas prasmes, un palielināt pētnieku skaitu, lai sekmētu konkurētspējīgāku, videi draudzīgāku Eiropas rūpniecības nozari, kas ir vadošā inovācijā, izmantojot augstākas tehnoloģijas, paaugstinot ražīgumu un radot papildu pievienoto vērtību. Šādai pieejai vajadzētu sekmēt papildu un labāku darba vietu radīšanu un paātrināt ekonomikas un sociālo attīstību, tādējādi samazinot nabadzību un nevienlīdzību.

2.5.2.4.   Ir norādīts uz atklāto koordinācijas metodi un to, ka īpaši jānodrošina vienlaicīgi un interaktīvi pasākumi ES, valstu un reģionālajā līmenī. Dalībvalstu līmenī iesaistot parlamentus, sociālos partnerus un pārējo organizēto pilsonisko sabiedrību, varētu veicināt izpratni par nozīmīgākajām problēmām un nepieciešamajiem pasākumiem, kā arī līdzdalību šo jautājumu risināšanā.

2.5.2.5.   Arī publisko pakalpojumu sniedzēji var sniegt ieguldījumu, lai rastu nepieciešamos risinājumus problēmām, kas saistītas ar sociālo kohēziju un pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi, jo minēto pakalpojumu sniedzēji sniedz nozīmīgu ieguldījumu valdības pasākumos ekonomikas un darba tirgu stabilizēšanai. Publiskais sektors darbojas kā ekonomikas izaugsmes sekmētājs un nodrošina infrastruktūru privāto uzņēmēju sekmīgai darbībai. Tāpēc labākiem publiskajiem pakalpojumiem (piemēram, izglītības, veselības aprūpes un sociālās aizsardzības jomā) jābūt pamatelementam jaunajā Eiropas stratēģijā izaugsmei un nodarbinātībai atbilstoši visu Eiropas iedzīvotāju interesēm.

2.6.   Recesijas tendenču novēršana.

2.6.1.   Efektīvākam vienotajam tirgum vajadzētu būt vienam no faktoriem, kas veicina ES attīstību vidējā termiņā, un tam būtu jāveicina arī tautsaimniecības straujāka atlabšana no pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes. Lai panāktu stabilu un ilgtermiņa atlabšanu, būtu jāizstrādā strukturālās reformas. Nenovēršot uzmanību no nepieciešamā sociālā līdzsvara, reformām vajadzētu būt virzītām arī uz to, lai novērstu pašreizējās recesijas tendences un izvairītos no jebkādas ražošanas iespēju turpmākas pasliktināšanās Eiropas Savienībā. Ja dalībvalstis nodrošinātu sinerģiju un apņemtos rīkoties kopīgi, lai savu tautsaimniecību virzītu uz ilgtspējīgu izaugsmi, rastos spēcīgs stimuls kopīgam mērķim un virzībai. Dalībvalstīm vajadzētu būt gatavām veicināt pieprasījumu iekšējā tirgū un atjaunot patērētāju pirktspēju, ņemot vērā sasniegumus pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes un ar to saistītās recesijas pārvarēšanā.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1.   Šajā atzinumā ir apskatītas konkrētas jomas, kurās vienotais tirgus varētu sniegt ieguldījumu Lisabonas programmas īstenošanā pēc 2010. gada. Tās ir aplūkotas turpmāk tekstā.

3.2.   Iekšējā tirgus lielums.

3.2.1.   Preču tirdzniecības apjoms ES iekšējā tirgū ir gandrīz divtik liels kā tirdzniecības apjoms ar pārējām pasaules valstīm un atspoguļo gadu gaitā īstenotos integrācijas centienus (7). Vienoto Eiropas preču tirgu uzskata par nozīmīgu konkurences priekšrocību, un tas sniedz dalībvalstīm stabilu pamatu, lai veiksmīgi darbotos ārējos tirgos un radītu lielāku labklājību un darba vietas iedzīvotājiem. Iespējams, tiks apsvērta turpmāka ES paplašināšanās, un tādēļ vienotais tirgus kļūs lielāks.

3.3.   Progress saistībā ar vienotā tirgus izveidi un tā principu īstenošanu.

3.3.1.   Vienotā tirgus izveide joprojām nav pabeigta, bet daži būtiski jautājumi ir jārisina steidzami. Vienotā tirgus acquis pareiza piemērošana ir ļoti svarīga. Ir jāsaglabā dažādu interešu līdzsvars un atbilstība. Turklāt dalībvalstu konkurence vienotajā tirgū būtu jāvirza tā, lai ES patērētājam piedāvātu kvalitatīvākus un drošākus produktus par vislabāko cenu un vienlaikus nodrošinātu rūpniecībai stingrāku un efektīvāku pamatu ārējās tirdzniecības paplašināšanai. 2009. gada janvārī publicētajā ziņojumā (8) apskatīti 1992. gada iekšējā tirgus programmas vēl neīstenotie aspekti. Ziņojumā secināts, ka spēkā esošos noteikumus var atšķirīgi interpretēt, īstenot un ka tie nav saskaņoti. Tajā arī minētas augstās administratīvās izmaksas un veidi, kā varētu pilnībā likvidēt esošos šķēršļus uzņēmumiem.

3.3.2.   Eiropas Savienība ir izstrādājusi jaunu pieeju, lai internalizētu visu transporta veidu visas ārējās izmaksas. EESK par to jau ir paudusi viedokli (9), un atkārtoti vērš uzmanību uz saviem ieteikumiem, ka vēlamo efektu varēs panākt tikai tad, ja šo principu līdzvērtīgi piemēros visos gadījumos, kad rodas ārējās izmaksas. Padomes 2009. gada 23. oktobra secinājumos tā uzsvēra nepieciešamību piemērot šo principu, lai nodrošinātu pareizu cenu politiku, un dalībvalstis aicināja aktīvāk apspriest jautājumu par to, kā vislabāk izmantot rentablus ekonomikas instrumentus, lai labāk atspoguļotu patiesās ar vidi saistītās izmaksas un priekšrocības un noteiktu prognozējamu cenu oglekļa emisijām. Padome arī aicināja Komisiju jaunajā ES stratēģijā 2020. gadam noteikt konkrētus pasākumus un izstrādāt vadlīnijas ekoefektivitātes paaugstināšanai un izstrādāt integrētu stratēģiju un rīcības plānu ekojauninājumu veicināšanai šajā gadā un rīcības plānu gaidāmajam Eiropas Inovācijas plānam, lai izveidotu konkurējošu un saskaņotu iekšējo tirgu šajā jomā. Pašreiz dažādi transporta veidi un to izmantotāji ārējās izmaksas nesedz. Tas var radīt konkurences priekšrocības tiem transporta veidiem, kas rada lielas izmaksas sabiedrībai. Internalizācija šos konkurences izkropļojumus novērstu, veicinot pārvirzi uz videi draudzīgākiem transporta veidiem. Šo principu ir svarīgi piemērot efektīvāk, jo tas var būt saistīts arī ar izmaiņām transporta pakalpojumu sniedzēju un izmantotāju struktūrā.

3.4.   Pakalpojumu nozare.

3.4.1.   Iekšējā pakalpojumu tirgū vēl aizvien ir nepilnības. Jācer, ka trūkumi tiks novērsti, šā gada sākumā stājoties spēkā Pakalpojumu direktīvai. Pārrobežu jautājumi vēl aizvien ir ļoti jutīgs temats, īpaši tādās jomās kā enerģētika, pasta pakalpojumi un finanšu nozares pakalpojumi. Dalībvalstu pretestības dēļ dažos jautājumos nav iedomājami Eiropas līmeņa risinājumi, un pastāv spriedze, kas sekmē protekcionisma palielināšanos. Valstu valdības nevar pieļaut šādus īstermiņa un tuvredzīgus pasākumus. Tām jāanalizē situācija, un tās nedrīkst pieļaut sociālo, kvalitātes, vides un drošības standartu pazemināšanu iepriekš minētajās jomās. EESK aicina dalībvalstis attiecīgi apmācīt pārvaldes iestāžu darbiniekus, lai varētu nevainojami īstenot ES Pakalpojumu direktīvu. Pakalpojumu nozare ir jāattīsta, lai ņemtu vērā arī demogrāfiskās pārmaiņas, kas ietekmēs arī iekšējo tirgu, vienlaikus ņemot vērā, ka uz dažiem sociālajiem pakalpojumiem Pakalpojumu direktīva neattiecas.

3.5.   Monetārā savienība.

3.5.1.   Monetārā savienība un euro veiksmīga ieviešana ir būtiski aspekti dziļākai integrācijai un iekšējā kapitāla tirgus nostiprināšanai. Ekonomikas lejupslīdes laikā patiesi ir pierādījies, ka iekšējais tirgus un euro zona sniedz stabilitāti uzņēmumiem, jo iekšējās tirdzniecības apjoms samazinās mazāk nekā ES ārējās tirdzniecības apjoms. Minētie rādītāji liecina par turpmākas integrācijas iespējām.

3.6.   Euro ārējā ietekme.

3.6.1.   Tiek lēsts, ka tirdzniecības apjoms kopš euro ieviešanas ir palielinājies par gandrīz 5 % (10). Tirgi arī turpmāk gūs labumu no euro zonas nostiprināšanas, tostarp no makroekonomikas politikas pasākumu koordinēšanas, finanšu tirgu pārstāvības trešās valstīs un finanšu tirgu regulēšanas, jo īpaši saistībā ar pašreizējo ekonomikas lejupslīdi.

3.7.   Problēmas saistībā ar četru brīvību īstenošanu.

3.7.1.   Pārvietošanās brīvība ir nostiprinājusi Eiropas dalībvalstu ekonomiku, jo tā veicina konkurenci un sniedz patērētājiem plašākas izvēles iespējas un labākas kvalitātes produktus par zemākām cenām. Tā arī palīdz ES uzņēmumiem konkurēt trešo valstu tirgos. Tomēr pieredze liecina, ka direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā īstenošanas noteikumi ir neskaidri, kas, savukārt, ir bijis par cēloni netaisnīgai konkurencei starp uzņēmumiem, darba ņēmēju tiesību neievērošanai un sociālajam dempingam.

3.7.2.   Pēdējos gados nodarbinātības pamatnostādnēs uzmanība tika pievērsta galvenokārt darbaspēka mobilitātei kā darba tirgus struktūras uzlabošanas līdzeklim. Aktīva darba tirgus principu veicināšana, elastdrošības sistēmas, par ko vienojušies sociālie partneri un valdības, mūžizglītības un apmācības veicināšana, ilgtspējīgu, piemērotu un stabilu sociālā nodrošinājuma sistēmu izveide un līdzvērtīgu iespēju veicināšana, dzimumu līdztiesības nodrošināšana, iespējas apvienot profesionālo, privāto un ģimenes dzīvi un visu veidu diskriminācijas izskaušana būtiski ietekmē darba tirgu, lai tas varētu sniegt lielāku ieguldījumu Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķu sasniegšanā.

3.8.   Reglamentējoši ierobežojumi.

3.8.1.   Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem ES tiesiskajā regulējumā galvenā uzmanība pievērsta preču, pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla brīvai apritei. Normatīvā vide, kurā uzņēmumi darbojas, ir ļoti svarīga to konkurētspējai, izaugsmei un spējai radīt darba vietas. Ar noteikumu starpniecību var izveidot godīgu konkurenci, bet var arī radīt problēmas labai uzņēmējdarbības videi. Tādēļ noteikumi ir jāpārskata un jāvienkāršo, lai uzņēmumi ātri pielāgotos pārmaiņām, vienlaikus saglabājot taisnīgus un relatīvi stabilus tirgus. Visām 27 dalībvalstīm būtu jārīkojas saskaņoti, lai efektīvi stabilizētu Eiropas tirgus sistēmu. Ātri jāīsteno pasākumi, lai bankas efektīvāk koncentrētos uz savu galveno uzdevumu, proti, nodrošinātu likviditāti reālajai ekonomikai, izmantojot stabilus finansēšanas resursus, ko rada uzkrājumi ekonomikā, un riskantākus un spekulatīvus finanšu tirgus darījumus atstājot to tirgus dalībnieku ziņā, kuri specializējas šajā jomā.

3.8.2.   Pēdējo piecu gadu laikā vienotajā tirgū ir veikti būtiski uzlabojumi tiesiskajā regulējumā par preču un pakalpojumu brīvu pārvietošanos. Šādi uzlabojumi ir panākti, pateicoties regulai par savstarpējo atzīšanu, ar kuru ir noteikti kopīgi tehniskie noteikumi. Tie ļauj mazināt administrēšanas un ražošanas papildizmaksas. Regula par akreditāciju un tirgus uzraudzību būtībā arī ir sekmējusi brīvu kustību, popularizējot uzlabotus standartus, lai ieguvēji būtu patērētāji, un veicinot pārdoto preču drošumu.

3.8.3.   Ļoti svarīgi ir saskaņot standartus attiecībā uz pakalpojumu, preču, darbaspēka un kapitāla brīvu apriti. Vēl aizvien atsevišķi ierobežojumi kavē vienotā tirgus pilnīgu funkcionēšanu.

3.8.4.   Eiropas Komisija jau ir izveidojusi tīklus, kuriem vajadzētu darboties visās dalībvalstīs un kuru rīcībā būtu pietiekami daudz resursu attiecīgo funkciju veikšanai. EESK īpaši norāda uz Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI), Kopienas ātrās ziņošanas sistēmu patēriņa preču jomā, izņemot pārtiku (RAPEX), Pārtikas un barības ātrās reaģēšanas sistēmu (RASFF) un uz SOLVIT. Minētie instrumenti nodrošina informāciju un ES iedzīvotāju interešu aizsardzību, kā arī vienotā tirgus noteikumu efektīvāku darbību un uzraudzību. Kopumā plašāka sabiedrības informētība atvieglotu lietderīgu reformu īstenošanu vienotā tirgus uzlabošanai.

3.9.   Ārējā ietekme uz vidi.

3.9.1.   Vidējā termiņā un ilgtermiņā Eiropas Savienībai “kā Kopienai ir jākļūst par efektīvāko ekonomiku gan energoefektivitātes, gan resursu izmantošanas ziņā”, un klimata politikā uzsvars jāliek uz ilgtspēju. Ir jāizpēta visas iespējas, kā taupīt enerģiju, un jāizmanto vietējās, atjaunojamās un reģionālās struktūras. Energoefektivitātes un resursu izmantošanas uzlabošana būs viena no galvenajām jaunās stratēģijas sastāvdaļām.

3.9.2.   Veiksmīgākai ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai ir vajadzīga stingrāka saikne ar ES ārējo darbību, lai ietekmētu globalizāciju un veicinātu starptautisko stratēģisko konverģenci ilgtspējīgai attīstībai.

3.9.3.   Lai preču tirgus sniegtu lielāku ieguldījumu Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķu sasniegšanā, starptautiskajās sarunās neatlaidīgi un nepārtraukti ir jāuzsver ES vienotā nostāja.

3.9.4.   Jāturpina ieguldīt enerģētikas un klimata pārmaiņu izpētē. Pamatojoties uz stratēģisku enerģētikas politiku, ko papildina divpusējie nolīgumi starp ES un citām valstīm, jāturpina veikt ieguldījumus ES rūpniecībā. Ļoti svarīgi ir arī izveidot jaunu, viedu un decentralizētu enerģētikas infrastruktūru, kuras radītais oglekļa dioksīda emisijas līmenis ir zems.

3.10.   Energoproduktu un pirmās nepieciešamības preču piegādes drošība.

3.10.1.   Ir svarīgi, lai ES ekonomikai būtu nodrošināta pastāvīga un droša pieeja energoproduktiem un pirmās nepieciešamības precēm, un tas nozīmē, ka Eiropas Savienībai šajā sakarā būtu jāsasniedz vēl augstāks pašapgādes līmenis.

3.10.2.   Tā kā pēdējos gados energoresursu un pirmās nepieciešamības preču cenas ir ļoti svārstījušās, euro radīja aizsegu pret finanšu tirgus satricinājumiem, un euro stabilitāte zināmā mērā mazināja cenu kāpuma ietekmi pirms diviem gadiem, kad pasaules pārtikas un energoresursu tirgos bija augsts pieprasījums.

3.10.3.   Kapitāla tirgu atvērtība šajā sakarā arī ir nozīmīga, jo īpaši attiecībās starp dalībvalstīm. Tā būtu jāveicina, lai finansētu tirdzniecību energoapgādes jomā un veicinātu ieguldījumus enerģētikas nozarē.

3.10.4.   Turklāt ES iekšējais enerģētikas tirgus jāpārveido par patiešām saliedētu sistēmu, kas darbojas vienotas politikas ietvaros un ir pilnīgi savstarpēji savietojama un savienojama, tādējādi garantējot taisnīgu konkurenci un patērētāju tiesību un interešu aizsardzību. Īstenojot ES konkurences politiku, stiprinot valstu regulējošās iestādes un īstenojot vispārējas nozīmes pakalpojumu politiku, patērētājiem varētu nodrošināt atbilstošu, drošu un regulāru dažādas ilgtspējīgas enerģijas piegādi par pieņemamām cenām.

3.11.   Transporta un sakaru infrastruktūra.

3.11.1.   Globalizācijas apstākļos transportam ir ļoti liela nozīme, lai vienotais tirgus pareizi funkcionētu. Tas pastiprina dalībvalstu sadarbību un savstarpēju apmaiņu. Efektīvas transporta sistēmas nodrošina saimniecisko efektivitāti, pateicoties plašākam preču klāstam un konkurētspējīgām cenām. Pretēji autotransportam, kas rada augstāku emisijas līmeni, Eiropas dzelzceļa infrastruktūra ir efektīvs un videi nekaitīgs preču pārvadājumu veids.

3.11.2.   Jūras transporta stratēģija 2009.–2018. gadam arī sekmēs ilgtspējīgu ekonomikas attīstību. Tā kā palielinās to kuģu skaits, ko izmanto tirdzniecībai tuvos attālumos un starptautiskajā tirdzniecībā, būs jārisina jautājumi saistībā ar klimata pārmaiņām un citām vides problēmām.

3.11.3.   Paredzams, ka pārmaiņas ES transporta sistēmā varētu mazināt infrastruktūras noslogotību un vienlaikus palīdzēt ES ekonomikai pielāgoties globalizācijas radītajām problēmām. Efektīva transporta sistēma veicina uzņēmējdarbības un nodarbinātības iespējas un vienlaikus nodrošina ilgtermiņa konkurētspēju ES un ārpus tās. Transports veicina arī inovāciju un saimniecisko izaugsmi.

3.11.4.   Jautājumi par savstarpēju savietojamību un savienojamību starp dalībvalstīm ir jāizvērtē jo īpaši attiecībā uz enerģijas tīkliem un platjoslas interneta pakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotājiem. Minētie jautājumi jo īpaši varētu ietekmēt nomaļos reģionus.

3.11.5.   Nomaļie reģioni joprojām ir ļoti nelabvēlīgā stāvoklī attiecībā uz gaisa satiksmes pakalpojumiem. ES būtu no jauna jāpievēršas šai problēmai, lai nodrošinātu minēto reģionu iedzīvotājiem vienlīdzīgas iespējas ar tiem iedzīvotājiem, kas dzīvo Eiropas kontinentālajā daļā.

3.12.   Konkurētspēja vienotajā tirgū.

3.12.1.   Lisabonas stratēģija ir bijusi samērā veiksmīga, runājot par dažiem preču tirgus aspektiem. Eiropas vienotais tirgus ir atvieglojis preču tirdzniecību un devis patērētājiem daudz plašāku preču izvēli par ļoti konkurētspējīgām cenām. Tomēr ir vajadzīga godīga konkurence, ko varētu panākt ar efektīvu uzraudzību valstu līmenī un dalībvalstu sadarbību.

3.12.2.   Tomēr šķiet, ka dalībvalstu un Eiropas līmenī apstiprināto saistību izpilde atšķiras. Tā kā palielinās starptautiskā konkurence preču un pakalpojumu tirgū, steidzami ir jāuzlabo konkurētspēja Eiropas līmenī. Dati liecina, ka MVU klasteru un lielu uzņēmumu darbības labāka koordinēšana pētniecības un izstrādes jomā paaugstina konkurētspēju ne tikai iekšējā tirgū.

3.12.3.   Jāatzīmē, ka Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) izveide palīdzēja ES tirgum kļūt konkurētspējīgākam, pateicoties zemākām un pārredzamākām pārrobežu darbību izmaksām. Tas arī atviegloja jaunu uzņēmumu ienākšanu Eiropas tirgū, savukārt uzņēmumi, kuru darbība nebija tik efektīva, izbeidza darbību vai tika pārņemti. Tomēr vēl aizvien ir iespējams uzlabot elastīgumu iekšējā tirgū un darbaspēka mobilitāti. Būtībā visos tirgos galvenā problēma ir tā, ka Eiropas vienotajā tirgū jānodrošina atlikušo iekšējo šķēršļu likvidēšana.

3.13.   Vienotā tirgus ārējā dimensija.

3.13.1.   Eiropas atvērtība pārējai pasaulei ir veicinājusi tās labklājību. Tādēļ Eiropas interesēs ir izstrādāt programmu par ārējiem pasākumiem, lai aizsargātu un ņemtu vērā tās iedzīvotāju intereses. Turpmākajos politikas pasākumos būtu jāizvairās no noslēgtības sindroma, kas bija raksturīgs kopš Romas līguma parakstīšanas 1957. gadā. Eiropas Savienībai tagad būtu jāpievērš uzmanība globalizētai ekonomikai, apņemoties pilnībā tajā iesaistīties un vienlaikus ņemot vērā, ka ekonomikā aizvien vairāk izvirzās Āzija un jaunās tirgus ekonomikas valstis, jo īpaši t.s. BRIC valstis: Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Lai paplašinātu brīvās tirdzniecības zonu, Eiropas Savienībai būtu jāpastiprina arī ekonomiskā sadarbība ar kaimiņvalstīm saskaņā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku, ieskaitot Austrumu partnerību un Savienību Vidusjūrai. Brīvā tirgus principiem vajadzētu būt šādu partnerības nolīgumu slēgšanas priekšnoteikumam. Lai ES saglabātu vadošo lomu pasaules tirgū, ļoti svarīga ir iekšējā tirgus padziļināšana un pilnveidošana.

3.13.2.   Eiropas pienākums ir arī risināt globālās problēmas un palīdzēt noteikt globalizācijas tempu un virzību. ES ir sekojusi citu lielu tirdzniecības valstu bloku piemēram, lai liberalizētu tirdzniecību pasaules preču un pakalpojumu tirgū. Tiek apspriesti divpusējie brīvās tirdzniecības nolīgumi ar Koreju, ASEAN un Indiju. Pozitīva virzība ir panākta arī Transatlantiskajā ekonomikas padomē. Minētā stratēģija zināmā mērā atspoguļo to, ka nav pārliecības par Dohas sarunu kārtas veiksmīgu noslēgšanu tuvākajā laikā. Būtībā šāda divpusēja pieeja varētu iedragāt daudzpusējo tirdzniecības sarunu mērķi. Jāizmanto politisks spiediens, lai savstarpēji atvērtu starptautiskos tirgus, un Dohas sarunu kārtas noslēgšanai vēl aizvien vajadzētu būt prioritātei. EESK aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstu valdību vadītājus sarunās par tirdzniecības liberalizāciju censties panākt, lai trešo valstu valdības ievērotu cilvēktiesības, Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas un nodrošinātu dabas, ekonomikas un kultūras resursu saglabāšanu.

3.13.3.   Eiropas Savienībā būtu nepieciešama Kopienas patenta vienota aizsardzība, kas bija jau sen jānodrošina. Stingri jāievēro intelektuālā īpašuma tiesības un efektīvi jācīnās pret tirdzniecību ar nelegāli ražotām zīmolprecēm (11).

3.13.4.   Pēdējos gados ziņojumos par standartiem neatbilstošiem pārtikas produktiem un rotaļlietām, kas importētas no trešām valstīm, ir uzsvērts efektīvas tirgus uzraudzības trūkums ES. Tā kā no trešām valstīm importētās preces netiek pietiekami uzraudzītas, ES patērētāji ir pakļauti iespējamiem veselības apdraudējumiem, neatbilstošiem standartiem un neapmierinošai kvalitātei. Tas arī traucē konkurencei tirgū un var negatīvi ietekmēt turpmākos ieguldījumus un nodarbinātību Eiropā.

3.13.5.   Būtu jāapsver stingras un saskaņotas stratēģijas izveide, lai Eiropas patērētājus aizsargātu no tādu trešo valstu precēm un pakalpojumiem, kas neievēro tehniskos, sociālos un ekoloģiskos standartus un darba apstākļus. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka valstīs, ar kurām ES dalībvalstis ir parakstījušas tirdzniecības līgumus, tiek ievēroti ILO, ANO un tās aģentūru noteiktie standarti un citas starptautiskās konvencijas par individuālajām tiesībām, biedrošanās brīvību, darba ņēmēju tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt koplīgumu un bērnu darba un piespiedu darba aizliegšanu.

3.13.6.   Pašreizējā krīze ir apliecinājusi, ka valstis, kas iesaistītas globālajos finanšu un preču tirgos, kļūst aizvien vairāk savstarpēji atkarīgas. Pasaules finanšu sistēmas jāpastiprina, piemērojot noteikumus, kas veicina uzraudzību, uzlabo uzraudzības iestāžu un centrālo banku darbības koordināciju un saziņu un kas ne tikai veicina pārredzamību, bet nodrošina arī stingru kontroli attiecībā uz tās nelikumīgi iegūtās naudas plūsmām, kura ir saistīta ar narkotikām, noziedzību un ieroču nelikumīgu tirdzniecību.

3.13.7.   Šajā sakarā ES sociālā dialoga modelis būtu jāievieš valstīs ārpus ES, un EESK uzdevums būtu veicināt minētās koncepcijas īstenošanu.

3.14.   Sociālā dimensija.

3.14.1.   Iekšējā tirgus turpmākai attīstībai vajadzīgs Eiropas iedzīvotāju atbalsts. Iekšējā tirgus sociālā dimensija tagad ir stiprināta ar Lisabonas līgumā iekļauto Pamattiesību hartu. Tas palielinās organizētas pilsoniskās sabiedrības nozīmi iekšējā tirgus tālākajā attīstībā.

3.14.2.   ES stratēģijā pēc 2010. gada būtu jāpopularizē godīgākas un taisnīgākas sabiedrības vērtības, aizsargājot un attīstot sabiedrības modeli atbilstīgi integrētas attīstības politikai. Katrai dalībvalstij būtu jāpielāgojas globalizācijai un tehnoloģijas pārmaiņām, uzlabojot kvalitāti un mūžizglītības pieejamību un apmācību. Šis krīzes laiks būtu jāizmanto zināšanu veicināšanai, lai sagatavotu darbaspēku nākotnei. Bezdarbniekiem būtu jādod iespēja pārkvalificēties un pieteikties izglītības programmās, ieskaitot augstāko izglītību, kas dotu viņiem iespēju atgriezties darba tirgū ar cerībām uz labākiem darba nosacījumiem un viņu darba devējus stiprāk motivētu ieguldīt jaunajā tirgus pieprasījumā, kurš nākamajos gados radīsies tehnoloģiju skaita pieauguma dēļ. Globalizācijas pielāgošanas fonds un Eiropas Sociālais fonds būtu jāizmanto lietderīgāk un jāpielāgo šāda veida problēmjautājumu risināšanai iekšējā tirgū. Ņemot vērā ekonomikas krīzes sekas, steidzami būtu jāapsver jautājums par programmu, kas īpaši paredzētas nabadzības apkarošanai, atkārtotu izstrādāšanu.

4.   Nobeiguma piezīmes.

4.1.   Pašreizējā krīzes periodā Eiropas Savienībai ir jāpielāgo Lisabonas stratēģijā izvirzītie vidēja termiņa un ilgtermiņa pasākumi. Strukturālo reformu programma ir jāpapildina ar īstermiņa pasākumiem un vienlaikus jāturpina ieguldīt nākotnē. To būtu iespējams panākt, galvenokārt turpinot investīcijas pētniecībā un izstrādē, inovācijā un izglītībā, aktīvi veicinot zināšanu brīvu apmaiņu starp dalībvalstīm un atbalstot uzņēmumus (jo īpaši MVU), lai tie varētu sniegt ieguldījumu dinamiskāka vienotā tirgus izveidē. Pasākumi “zaļākas ekonomikas” jomā ir svarīgi arī jaunu darba vietu un tehnoloģiju radīšanai, un tie vienlaikus nodrošina alternatīvu energoapgādi un ļauj sasniegt mērķus vides aizsardzības jomā. To varētu paveikt, ja Eiropas pārvaldība tiktu nostiprināta, lai uzlabotu Eiropas Savienības kopīgo dimensiju un izvairītos no darba un līdzekļu dubultošanās.

---

(1)  COM(2009) 647 galīgā redakcija, 24.11.2009.

(2)  Lai gūtu pārskatu par šķēršļiem, kas joprojām kavē vienotā tirgus darbību, skatīt EESK Vienotā tirgus novērošanas centra pētījumu (http://www.eesc.europa.eu/smo/news/index_en.asp).

(3)  14891/09, 23.10.2009.

(4)  OV C 317, 23.12.2009., 80. lpp.

(5)  OV C 277, 17.11.2009., 6. lpp.

(6)  OV C 77, 31.3.2009., 15. lpp.

(7)  Iekšējā tirgus rādītāji (2008. gada decembris).

(8)  Nīderlandes darba devēju federāciju (VNO – NCW, MKB) publikācija “When will it really be 1992 – Specific Proposals for Completing the Internal Market” (skatīt http://www.eesc.europa.eu/smo/prism/moreinformation/literature/7/index_en.asp).

(9)  CESE 1195/2009, OV C 317, 23.12.2009., 80. lpp.

(10)  Pētījums par euro ietekmi uz tirdzniecību un tiešajām ārvalstu investīcijām (http://ec.europa.eu/economy_finance/publications/publication12590_en.pdf).

(11)  OV C 116, 28.4.1999., 35. lpp., un OV C 221, 7.8.2001., 20. lpp.

---

---