Šis dokuments ir izvilkums no tīmekļa vietnes EUR-Lex.
Dokuments 62017TJ0160
Judgment of the General Court (Ninth Chamber, Extended Composition) of 10 January 2019.#RY v European Commission.#Civil service — Temporary staff — Article 2(c) of the Conditions of Employment of Other Servants — Contract for an indefinite period — Dismissal — Breakdown in the relationship of trust — Right to be heard — Burden of proof.#Case T-160/17.
Vispārējās tiesas spriedums (devītā palāta paplašinātā sastāvā), 2019. gada 10. janvāris.
RY pret Eiropas Komisiju.
Civildienests – Pagaidu darbinieki – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punkts – Uz nenoteiktu laiku noslēgts līgums – Atlaišana – Uzticības saiknes zudums – Tiesības tikt uzklausītam – Pierādīšanas pienākums.
Lieta T-160/17.
Vispārējās tiesas spriedums (devītā palāta paplašinātā sastāvā), 2019. gada 10. janvāris.
RY pret Eiropas Komisiju.
Civildienests – Pagaidu darbinieki – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punkts – Uz nenoteiktu laiku noslēgts līgums – Atlaišana – Uzticības saiknes zudums – Tiesības tikt uzklausītam – Pierādīšanas pienākums.
Lieta T-160/17.
Eiropas judikatūras identifikators (ECLI): ECLI:EU:T:2019:1
Pagaidu versija
VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
2019. gada 10. janvārī (*)
Civildienests – Pagaidu darbinieki – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punkts – Uz nenoteiktu laiku noslēgts līgums – Atlaišana – Uzticības saiknes zudums – Tiesības tikt uzklausītam – Pierādīšanas pienākums
Lietā T‑160/17
RY, bijušais Eiropas Komisijas pagaidu darbinieks, ko sākotnēji pārstāvēja J.‑N. Louis un N. De Montigny, vēlāk – J.‑N. Louis, advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Berscheid un L. Radu Bouyon, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2016. gada 27. aprīļa lēmumu, ar kuru izbeigts prasītāja uz nenoteiktu laiku noslēgtais līgums,
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši L. Madise [L. Madise], R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], K. Kovalika‑Baņčika [K. Kowalik‑Bańczyk] un K. Makiokī [C. Mac Eochaidh],
sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 12. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs RY sāka darbu Eiropas Komisijas dienestā 2014. gada 1. novembrī kā pagaidu darbinieks, kas pieņemts darbā saskaņā ar Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 2. panta c) punktu, noslēdzot līgumu uz nenoteiktu laiku.
2 Saskaņā ar 2. un 3. pantu darba līgumā, ko 2014. gada 11. decembrī parakstījis Komisijas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors, prasītājs kopš 2014. gada 1. novembra pildīja Komisijas locekļa biroja vadītāja vietnieka funkcijas AD 12 pakāpes 2. līmenī.
3 Piemērojot darba līguma papildinājumu, kas parakstīts 2015. gada 2. oktobrī un piemērojams kopš 1. oktobra, prasītāja funkcijas tika mainītas, un kopš tā laika viņš ieņēma Komisijas locekļa biroja eksperta posteni un bija klasificēts AD 13 pakāpes 2. līmenī.
4 Ar Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora 2016. gada 27. aprīļa lēmumu (turpmāk tekstā –“apstrīdētais lēmums”) Komisija saskaņā ar PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu pārtrauca prasītāja pagaidu darbinieka līgumu no 2016. gada 1. augusta. Šajā lēmumā bija paredzēts trīs mēnešu uzteikuma periods no 2016. gada 1. maija līdz 2016. gada 31. jūlijam, kad prasītājam bija jābūt pieejamam kādam no ģenerāldirektorātiem. Ņemot vērā prasītāja slimības atvaļinājumu uzteikuma perioda laikā, tas faktiski beidzās 2016. gada 30. oktobrī.
5 2016. gada 27. jūlijā prasītājs vērsās Komisijas institūcijā, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNDL”), ar sūdzību par apstrīdēto lēmumu atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam. Savu sūdzību prasītājs pamatoja ar apgalvojumu, ka, no vienas puses, ir pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. pants un, no otras puses, nav ievērots PDNK 2. panta c) punkts.
6 Attiecībā uz iespējamo Hartas 41. panta pārkāpumu prasītājs savā sūdzībā apgalvoja, ka apstrīdētajā lēmumā vispār nav norādīts pamatojums un ar to tiek pārkāptas viņa tiesības tikt uzklausītam. Sūdzības B daļā “Lietas būtība” prasītājs 1. punktā tostarp izklāstīja, ka nav ticis informēts par iemesliem, kas bijuši par pamatu viņa līguma izbeigšanai, tādējādi viņš nav varējis IPNDL norādīt uz pārkāpumiem apstrīdētajā lēmumā. Tās pašas daļas 2. punktā viņš piebilda, ka ne attiecīgais Komisijas loceklis, ne kāda cita persona nebija viņu informējusi par uzticības saiknes zudumu.
7 Ar 2016. gada 28. novembra lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”) Komisijas priekšsēdētāja vietniece, kas atbild par budžetu un cilvēkresursu jautājumiem, rīkojoties IPNDL statusā, noraidīja prasītāja sūdzību.
8 Šajā lēmumā IPNDL uzskatīja, ka pienākums uzklausīt ieinteresēto personu pirms atlaišanas nepastāv tādos gadījumos kā šis, kad pagaidu darbinieks ir pieņemts darbā, balstoties uz PDNK 2. panta c) punktu, un lēmums par līguma izbeigšanu pieņemts, to pamatojot ar uzticības saiknes zudumu. Katrā ziņā IPNDL uzskatīja, ka arguments par to, ka nav nodrošinātas tiesības uz aizstāvību, ir jānoraida, jo prasītājam bija tikusi dota iespēja paust savu viedokli par biroja amata atstāšanu, it īpaši sanāksmēs, kas bija organizētas 2015. gada septembrī un decembrī.
9 Turklāt IPNDL uzskatīja, ka apstrīdētais lēmums ir pienācīgi pamatots. Šajā ziņā IPNDL norādīja, ka prasītājs ir ticis vairākkārt informēts par to, ka viņa darba rezultāti nav apmierinoši, un iespēja, ka viņa darba līgums tiks pārtraukts, ir tikusi pieminēta vismaz divreiz – gan sarunās ar biroja vadītāju, gan sarunās ar Komisijas locekli. IPNDL piebilda, ka lēmumā par sūdzības noraidīšanu prasītājam ir sniegti papildu pamatojuma elementi.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 10. martā, prasītājs cēla šo prasību.
11 Pēc devītās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa, piemērojot tās Reglamenta 28. pantu, nolēma nodot lietu izskatīšanai paplašinātā tiesas sastāvā.
12 Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (devītā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un procesa organizatorisko pasākumu nolūkā aicināt puses savos mutvārdu paskaidrojumos koncentrēties uz jautājumu, vai pamats attiecībā uz to, ka pārkāptas tiesības tikt uzklausītam saskaņā ar Hartas 41. panta 2. punktu, ir iedarbīgs vai ne, un, ja šāds pamats būtu iedarbīgs, uz veidu, kā tiesības tikt uzklausītam būtu jāīsteno, sevišķi attiecīgajam Komisijas loceklim un IPNDL.
13 2018. gada 12. septembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas šajā sēdē uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.
14 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
16 Prasītājs savas prasības pamatojumam izvirza divus pamatus. Pirmais pamats ir balstīts uz Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā garantēto tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu. Otrais pamats ir balstīts uz to, ka administrācija nav izpildījusi Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu.
17 Sākumā ir jāizvērtē pamats, kas saistīts ar tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu.
18 Pamatojot šo pamatu, prasītājs it īpaši uzsver, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas neviens viņu nav informējis par tā saucamo uzticības saiknes zudumu un Komisija nav sniegusi pierādījumus apgalvojumiem par sarunām, kas esot notikušas ar Komisijas locekli un biroja vadītāju, it īpaši 2015. gada septembrī un decembrī.
19 Komisija apstrīd prasītāja apgalvojumus. Tā tostarp uzsver, ka, pieņemot lēmumu par to, ka uzticības saiknes zuduma dēļ tiek pārtraukts līgums, kas noslēgts, balstoties uz PDNK 2. panta c) punktu, nav nepieciešams iepriekš uzklausīt ieinteresēto personu un ka jebkurā gadījumā Komisijas loceklis un biroja vadītājs vairākkārt esot uzklausījuši prasītāju pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
Par pamata, kas balstīts uz Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā garantēto tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, iedarbīgumu
20 Saskaņā ar Hartas 41. pantu “Tiesības uz labu pārvaldību”:
“1. Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.
2. Šīs tiesības ietver:
a) ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt [...].”
21 Ir jākonstatē, kā izriet no šīs normas formulējuma, ka tai ir vispārēja piemērojamība (spriedums, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 84. punkts).
22 Tiesa vienmēr ir uzsvērusi tiesību tikt uzklausītam nozīmīgumu un to ļoti plašo apjomu Eiropas Savienības tiesību sistēmā, uzskatot, ka šīs tiesības ir piemērojamas visos procesos, kuru rezultātā var tikt pieņemts personai nelabvēlīgs akts (skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Saskaņā ar Tiesas judikatūru tiesības tikt uzklausītam jāievēro pat tad, ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā šāda prasība nav skaidri paredzēta (skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Tiesības tikt uzklausītam garantē ikvienai personai iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, pieņemšanas lietderīgi un efektīvi izteikt savu viedokli (skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Lai nodrošinātu attiecīgās personas efektīvu aizsardzību, šo tiesību mērķis ir tostarp ļaut šai personai labot kļūdu vai sniegt informāciju par personisko situāciju, kas būtu par labu tam, ka lēmums tiek pieņemts vai netiek pieņemts, vai tam ir noteikts saturs (spriedums, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 37. punkts).
26 Tiesības tikt uzklausītam nozīmē arī to, ka administrācijai ir jāvelta visa nepieciešamā uzmanība apsvērumiem, kurus ir iesniegusi attiecīgā persona, rūpīgi un objektīvi izvērtējot visus atbilstošos elementus konkrētajā gadījumā (skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Tādējādi minētajām tiesībām jāļauj administrācijai izskatīt lietu, lai pieņemtu lēmumu, pilnībā apzinoties apstākļus, un to pienācīgi pamatot, lai attiecīgā gadījumā ieinteresētā persona varētu pilnībā piemērot savas pārsūdzības tiesības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 59. punkts).
28 Visbeidzot – tas, vai ir tikušas pārkāptas tiesības tikt uzklausītam, ir jāizvērtē it īpaši atkarībā no tiesību normām, kurās regulēta attiecīgā joma (skat. spriedumu, 2017. gada 9. februāris, M., C‑560/14, EU:C:2017:101, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Šajā lietā ir skaidrs, ka apstrīdētais lēmums, ar kuru izbeigts prasītāja pagaidu darbinieka līgums, ir individuāls pasākums, kas veikts attiecībā uz prasītāju un nelabvēlīgi ietekmē to Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
30 Tomēr Komisija uzsver īpašo lomu, kāda ir personām, kas pilda savas funkcijas Komisijas locekļu birojos. Tā apgalvo, ka Komisijas loceklim, kuram šīs personas ir piesaistītas, ir jāuzticas tām, līdz ar to tāda lēmuma pieņemšana, ar kuru, pamatojoties uz uzticības saiknes zudumu, izbeidz līgumu, kas noslēgts, balstoties uz PDNK 2. panta c) punktu, neparedz iepriekš uzklausīt ieinteresēto personu.
31 Šajā ziņā ir taisnība, ka Komisijas locekļa rīcībā ir birojs, kurā ietilpst līdzstrādnieki, kas ir viņa personiskie padomnieki. Šo līdzstrādnieku pieņemšana darbā tiek veikta intuitu personae, tas ir, lielā mērā diskrecionāri, izvēloties attiecīgās personas gan to profesionālo un morālo īpašību dēļ, gan ņemot vērā viņu spēju piemēroties attiecīgā Komisijas locekļa un visa viņa biroja darba metodēm (spriedums, 2006. gada 11. jūlijs, Komisija/Cresson, C‑432/04, EU:C:2006:455, 130. punkts).
32 Komisijas locekļa lielā mērā diskrecionārā vara, izvēloties savus līdzstrādniekus, ir pamatojama tieši ar Komisijas locekļa birojā veicamo funkciju specifisko dabu un ar nepieciešamību saglabāt abpusējas uzticēšanās saikni starp Komisijas locekli un viņa līdzstrādniekiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Parlaments/Reynolds, C‑111/02 P, EU:C:2004:265, 51. punkts).
33 Tomēr to funkciju specifiskā daba, kas jāveic Komisijas locekļa birojā, un nepieciešamība saglabāt abpusējas uzticēšanās saikni nevar kalpot par pamatu, lai liegtu attiecīgajam līdzstrādniekam tiesības tikt uzklausītam, pirms tiek pieņemts lēmums vienpusēji izbeigt līgumu, pamatojot to ar uzticības saiknes zudumu.
34 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka ieinteresētās personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek pieņemts jebkurš individuāls lēmums, kas var nelabvēlīgi skart tās intereses, ir skaidri noteiktas Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta noteikumos, kam kopš 2009. gada 1. decembra, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem. Tāpēc, ņemot vērā, ka Komisija atsaucas uz Vispārējās tiesas un Eiropas Savienības Civildienesta tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru gadījumā, ja lēmums par atlaišanu tiek pieņemts, pamatojoties uz uzticības zudumu, ieinteresētajai personai nav garantētas tiesības tikt uzklausītai administratīvā procesa laikā (spriedumi, 2010. gada 24. februāris, P/Parlaments, F‑89/08, EU:F:2010:11, 31.–33. punkts; 2010. gada 7. jūlijs, Tomas/Parlaments, F‑116/07, F‑13/08 un F‑31/08, EU:F:2010:77, 100. un 101. punkts, un 2011. gada 24. oktobris, P/Parlaments, T‑213/10 P, EU:T:2011:617, 43. punkts), ir jāatgādina, ka tagad ir jāņem vērā Hartas noteikumi, kuriem ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, kā to nospriedusi Civildienesta tiesa (spriedumi, 2013. gada 12. decembris, CH/Parlaments, F‑129/12, EU:F:2013:203, 37. punkts, un 2014. gada 22. maijs, CU/EESK, F‑42/13, EU:F:2014:106, 37. punkts).
35 Otrkārt, jāpiebilst, ka tiesību tikt uzklausītam ievērošana gadījumos, kad ar pagaidu darbinieku uz nenoteiktu laiku noslēgts līgums tiek pārtraukts pēc administrācijas iniciatīvas, lai cik pamatoti tas arī nebūtu, ir vēl jo vairāk nepieciešama, jo tas rada nopietnas sekas attiecīgajai personai, kura kļūst par bezdarbnieku un kuras karjeru tas varētu negatīvi ietekmēt daudzus gadus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 8. oktobris, DD/FRA, F‑106/13 un F‑25/14, EU:F:2015:118, 95. punkts).
36 Treškārt, tā kā paredzēts atlaist darbinieku, kas pilda funkcijas Komisijas locekļa birojā, pamatojot to ar uzticības saiknes zudumu, kas ir iemesls, kura izvērtēšanai attiecīgajam Komisijas loceklim ir lielā mērā diskrecionāra vara, saskaņā ar labas pārvaldības principu ieinteresētā persona būtu jāinformē par paredzēto atbrīvošanu no amata un tai jāļauj paust savu viedokli, piemēram, lai labotu iespējamās kļūdas, novērstu iespējamos pārpratumus vai sniegtu informāciju par profesionālajiem vai personiskajiem apstākļiem.
37 Ceturtkārt, it sevišķi, kad uzticības saiknes zudums radies attiecīgā Komisijas locekļa skatījumā attiecībā uz viņa līdzstrādnieku, minētais Komisijas loceklis varētu uzskatīt – pēc tam, kad līdzstrādniekam dota iespēja paust savu viedokli, – ka galu galā uzticības saikne nav zudusi.
38 Turklāt, pat ja IPNDL nav pienākuma aizstāt attiecīgā Komisijas locekļa vērtējumu ar savu vērtējumu par uzticības saiknes zuduma patiesumu, IPNDL tomēr ir pienākums vispirms pārbaudīt, vai uzticības saiknes neesamība vai zudums tik tiešām ir ticis norādīts, un pēc tam pārliecināties par faktu saturisko pareizību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 22. maijs, CU/EESK, F‑42/13, EU:F:2014:106, 41. punkts) un, visbeidzot, pārliecināties, ka, ņemot vērā izvirzīto pamatojumu, ar prasību pārtraukt līgumu netiek pārkāptas pamattiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, CH/Parlaments, F‑129/12, EU:F:2013:203, 41. punkts) un par to, vai pilnvaras nav tikušas izmantotas nepareizi. Šajā kontekstā IPNDL var, piemēram, uzskatīt, ņemot vērā ieinteresētās personas paskaidrojumus, ka īpaši apstākļi pamato citu līdzekļu piemērošanu, kas nebūtu atlaišana, piemēram, ieinteresētās personas norīkošanu darbam citā amatā Komisijā.
39 Piektkārt, jāuzsver, ka Komisijai nav pamata atsaukties uz 2004. gada 29. aprīļa spriedumu Parlaments/Reynolds (C‑111/02 P, EU:C:2004:265), lai pamatotu apgalvojumu, ka tai nebija pienākuma uzklausīt prasītāju pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Proti, šīs lietas apstākļi atšķiras no apstākļiem lietā, kurā taisīts minētais spriedums un kura attiecās uz faktiem, kas bija radušies pirms Hartas stāšanās spēkā. Turklāt strīdīgais lēmums minētajā lietā attiecās nevis uz pagaidu darbinieka atlaišanu, bet gan uz norīkojuma statusa pārtraukšanu Eiropas Parlamenta ierēdnim, kas pildīja kādas politiskās grupas ģenerālsekretāra funkcijas, un pieņemšanu darbā viņa sākotnējā ģenerāldirektorātā.
40 No iepriekš minētā izriet, ka pretēji Komisijas apgalvojumiem lēmums par tāda līguma uz nenoteiktu laiku pārtraukšanu, kas ar pagaidu darbinieku noslēgts atbilstoši PDNK 2. panta c) punktam, ko pamato ar uzticības saiknes zudumu, nevar tikt pieņemts, ja pirms tam netiek nodrošinātas šī darbinieka tiesības tikt uzklausītam, ko garantē Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkts.
41 Līdz ar to šajā prasībā prasītājs var pamatoti atsaukties uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu.
42 Šajā posmā jānovērtē, vai prasītāja tiesības tikt uzklausītam ir tikušas pārkāptas.
Par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu
43 Prasītājs apgalvo, ka nav ticis uzklausīts pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Viņš precizē, ka neviens viņu nav informējis par iespējamu uzticības saiknes zudumu pirms līguma izbeigšanas. Viņam nav ticis izsniegts neviens dokuments, kurā būtu minēta viņa nespēja pildīt savas funkcijas vai problēmas, kas būtu saistītas ar viņa darba efektivitāti un rīcību darbā. Viņš norāda, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus, kas apliecinātu, ka ar Komisijas locekli un biroja vadītāju būtu notikušas sarunas, kas minētas iebildumu raksta 28.–36. punktā, tostarp runājot par 2015. gada 3. septembra un 14. decembra sanāksmēm. Viņš piebilst, ka apstrīd Komisijas apgalvojumus šajā sakarā.
44 Komisija apgalvo, ka prasītājs pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir ticis uzklausīts vairākkārt. Prasītājam, kas sākotnēji pieņemts darbā par biroja vadītāja vietnieku, bijušas grūtības pielāgoties iestādes darba videi un pildīt savas funkcijas drošības lietās, kas ir attiecīgā Komisijas locekļa portfeļa prioritārās lietas, par ko biroja vadītājs un Komisijas loceklis esot ar prasītāju diskutējuši vairākkārt. 2015. gada 3. septembrī notikusi tikšanās starp biroja vadītāju un prasītāju, kuras laikā tikusi pieminēta prasītāja aiziešana no amata birojā. Šai sanāksmei sekojusi saruna par šo pašu tēmu ar Komisijas locekli. Komisija uzsver, ka 2015. gada oktobrī prasītājam piedāvāts eksperta postenis, lai ļautu viņam turpināt darbu birojā. 2015. gada 14. decembrī prasītājs ticis izsaukts uz sarunu ar biroja vadītāju, un jautājums par prasītāja aiziešanu ticis izrunāts konkrētāk. Prasītājs atkārtoti būtu varējis izklāstīt savu viedokli un to personiski vēlreiz izrunāt ar Komisijas locekli nākamajā tikšanās reizē. Neskatoties uz biroja iniciatīvām, prasītājs neesot uzlabojis savu sniegumu. Šī iemesla dēļ Komisijas loceklis 2016. gada aprīlī nolēma uzsākt procedūru, lai pārtrauktu prasītāja darba līgumu, pamatojot to ar uzticības saiknes zudumu.
45 Jāatgādina, ka gadījumos, kad lēmumu var pieņemt tikai, ievērojot tiesības tikt uzklausītam, ieinteresētās personas rīcībā jābūt iespējai lietderīgi iepazīstināt ar savu viedokli par paredzētajiem pasākumiem rakstveida vai mutiskas saziņas ietvaros pēc IPNDL iniciatīvas, ko pienākums pierādīt ir IPNDL (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 6. decembris, Marcuccio/Komisija, C‑59/06 P, EU:C:2007:756, 47. punkts, un 2015. gada 3. jūnijs, BP/FRA, T‑658/13 P, EU:T:2015:356, 54. punkts). Līdz ar to Komisija savā atbildes rakstā uz repliku kļūdaini apgalvo, ka pierādīšanas pienākums ir prasītājam, runājot par to, vai viņš ir vai nav ticis uzklausīts pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
46 Šajā lietā jākonstatē, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus tam, ka prasītājam ir tikusi dota iespēja atbilstoši paust savu viedokli mutvārdu vai rakstiskā saziņā attiecībā uz paredzēto pasākumu.
47 Proti, lai arī Komisija apgalvo, ka ir notikušas sarunas starp Komisijas locekli un biroja vadītāju, no vienas puses, un prasītāju, no otras puses, pat pieļaujot, ka šīs sarunas būtu varējušas nodrošināt ieinteresētajai personai iespēju atbilstoši paust savu viedokli par paredzēto pasākumu iepriekš minētā 45. punkta izpratnē, Komisija nav iesniegusi pierādījumus par to, savukārt prasītājs apstrīd tās apgalvojumus. Komisija, piemēram, neiesniedz nevienu piezīmi, elektroniskā pasta vēstuli, liecību. Turklāt tā neapgalvo, ka 2015. gada septembra un decembra sarunās ar prasītāju ir minēts uzticības zudums un līguma pārtraukšana šī iemesla dēļ.
48 Lai gan ir tiesa, kā to apgalvo Komisija, ka 45. punktā atgādinātā judikatūra neparedz uzklausīšanu un to, ka minētajai uzklausīšanai jāatspoguļojas ziņojumā vai protokolā, lai tādējādi tiktu ievērotas tiesības tikt uzklausītam, tas nemazina Komisijas pienākumu – gadījumos, kad pagaidu darbinieks apstrīd, kā tas ir šajā lietā, ka būtu ticis uzklausīts, – sniegt pierādījumus, ka ieinteresētajai personai ir tikusi dota iespēja izteikt savu viedokli par Komisijas nolūku pārtraukt tās līgumu, balstoties uz uzticības saiknes zudumu. Turklāt apstāklis, ko uzsver Komisija, ka Komisijas locekļu biroji ir maza izmēra struktūras, pats par sevi neļauj uzskatīt, ka darbinieks, kas pilda funkcijas kādā no šiem birojiem, patiešām bija uzklausīts, pirms tika pieņemts lēmums par viņa atlaišanu. Visbeidzot, kaut arī prasītājs nesniedz paskaidrojumu vai pamatojumu attiecībā uz 2015. gada septembra un decembra sanāksmēm, uz kurām atsaucas Komisija, pietiek konstatēt, ka viņš apstrīd Komisijas apgalvojumus, saskaņā ar kuriem viņš šo sanāksmju laikā esot ticis pienācīgi uzklausīts, un vienkāršiem Komisijas apgalvojumiem nav iespējams piešķirt pārākumu pār otras puses noliegumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 6. decembris, Marcuccio/Komisija, C‑59/06 P, EU:C:2007:756, 69. un 70. punkts).
49 Turklāt, kas attiecas uz Komisijas minēto jautājumu par to, vai prasītājs ir tiesīgs pārmest pārbaudes laika nobeiguma ziņojuma neesamību, pietiek konstatēt, ka šim jautājumam nav ietekmes uz secinājumu, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus par to, ka prasītāja tiesības tikt uzklausītam ir tikušas ievērotas.
50 No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja tiesības tikt uzklausītam pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nav tikušas ievērotas.
Par tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma sekām
51 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecīgā administratīvā procesa noslēgumā pieņemts lēmums var tikt atcelts tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ tikai tad, ja šī pārkāpuma neesamības gadījumā šī procesa iznākums varētu būt citāds (spriedumi, 2013. gada 10. septembris, G. un R., C‑383/13 PPU, EU:C:2013:533, 38. punkts, un 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑584/16, EU:T:2017:282, 157. punkts; skat. arī spriedumu, 2015. gada 9. septembris, De Loecker/EĀDD, F‑28/14, EU:F:2015:101, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Šajā lietā prasītājs uzsver, ka tad, ja viņš būtu ticis uzklausīts pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, viņš būtu varējis tikt informēts par iebildumiem pret viņu, nākt klajā ar savu viedokli un iesniegt elektroniskā pasta vēstules, kas pierādītu, ka Komisijas izvirzītie iemesli nav pamatoti. Viņš norāda, ka Komisijas iebildumi, ar kuriem tā pamato apstrīdēto lēmumu, ir subjektīvi elementi, kas, dabiski, varēja tikt izmainīti, ja viņš būtu ticis uzklausīts.
53 Šajā ziņā no lēmuma noraidīt sūdzību būtībā izriet, ka uzticības saiknes zudums starp prasītāju un attiecīgo Komisijas locekli radies no “[prasītāja] grūtībām pielāgoties Komisijas darba videi un pildīt savas funkcijas drošības lietās, kas ir attiecīgā Komisijas locekļa portfeļa prioritārās lietas”. Turklāt, citējot lēmumu par sūdzības noraidīšanu, prasītājs “nav varējis sniegt padomus [Komisijas loceklim] viņa lietās un jo īpaši izstrādāt stratēģiju par pilsonību”.
54 Šādos apgalvojumos, kas formulēti ļoti vispārīgi, ietverts novērtējums par to, kā prasītājs strādā, un tas balstās gan uz objektīviem elementiem, gan uz vērtējošiem spriedumiem. Tomēr attiecībā uz pēdējiem, kā to pamatoti uzsver prasītājs, to subjektīvā rakstura dēļ tie varētu mainīties pēc pārrunām ar ieinteresēto personu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 18. septembris, Wahlström/Frontex, T‑653/13 P, EU:T:2015:652, 28. punkts). Turklāt, lai cik subjektīvs nebūtu minētais novērtējums, Komisija, nesniedzot prasītājam nekādu iespēju izteikt savu viedokli, ir liegusi viņam iespēju pārliecināt, ka būtu bijis iespējams cits novērtējums par viņa darbu, un tādējādi mēģināt atjaunot uzticības saikni starp viņu un Komisijas locekli. Proti, ja prasītājs būtu ticis uzklausīts, viņš būtu varējis paust komentārus par savu darba stilu vai personisko vai profesionālo situāciju, kas varētu ļaut paraudzīties citādi uz viņam veltītajiem pārmetumiem.
55 Tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka saskaņā ar iepriekš minēto 32. un 36. punktu attiecīgajam Komisijas loceklim ir liela diskrecionārā vara, izvēloties savus līdzstrādniekus, kas tiek pieņemti darbā, balstoties uz PDNK 2. panta c) punktu, kas piešķir viņam lielu rīcības brīvību, gan ierosinot minēto līdzstrādnieku atlaišanu, gan atkāpjoties no šāda ierosinājuma.
56 Tādējādi, ja šīs lietas apstākļos tiktu uzskatīts, ka IPNDL noteikti būtu pieņēmusi identisku lēmumu, ja prasītājam būtu bijusi iespēja atbilstoši paust savu viedokli administratīvā procesa laikā, Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktās pamattiesības tikt uzklausītam zaudētu savu būtību, jo jau šo tiesību saturs nozīmē, ka ieinteresētajai personai ir iespēja ietekmēt attiecīgo lēmuma pieņemšanas procesu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 14. septembris, Marcuccio/Komisija, T‑236/02, EU:T:2011:465, 115. punkts, un 2016. gada 5. oktobris, ECDC/CJ, T‑395/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:598, 80. punkts).
57 Visbeidzot – attiecībā uz Komisijas iebildumu rakstā pausto pretargumentu, ka prasītājs nebūtu bijis tiesīgs vēlākā tiesvedības posmā iesniegt elektroniskā pasta vēstules, kas minētas prasības pieteikumā, pieņemot, ka tās pastāv un to saturs ir tāds, kādu prasītājs tām piedēvē, jānorāda, pirmkārt, ka prasītājs nav iesniedzis šīs elektroniskā pasta vēstules Vispārējā tiesā un, otrkārt, ka šo elektroniskā pasta vēstuļu iespējamā nepieņemamība Vispārējā tiesā neietekmē iespēju, kas prasītājam būtu bijusi, ja viņš būtu ticis uzklausīts, iesniegt šīs elektroniskā pasta vēstules vai katrā ziņā jebkādus citus noderīgus elementus administratīvā procesa laikā, lai mēģinātu izvairīties no tā, ka tiek pieņemts ierosinātais lēmums par atlaišanu.
58 Šajos apstākļos nav iespējams izslēgt, ka atlaišanas procedūrai varētu būt bijis cits iznākums, ja prasītājs būtu ticis pienācīgi uzklausīts.
59 No iepriekš minētā izriet, ka pamats, kas balstīts uz Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā garantēto tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, ir pieņemams.
60 Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, un nav nepieciešams izvērtēt prasītāja izvirzīto otro pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
Par tiesāšanās izdevumiem
61 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Komisijas 2016. gada 27. aprīļa lēmumu par RY uz nenoteiktu laiku noslēgtā līguma izbeigšanu.
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Gervasoni |
Madise |
da Silva Passos |
Kowalik‑Bańczyk |
Mac Eochaidh |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 10. janvārī.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – franču.