–

CJ vārdā – A. M. V. Bandhoe, A. G. P. de Boon, J. S. Dobosz un P. M. Langereis, advocaten,

–

Openbaar Ministerie vārdā – M. Diependaal, C. McGivern un K. van der Schaft,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman, M. H. S. Gijzen un J. M. Hoogveld, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Noë un M. Wasmeier, pārstāvji,

1

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI (OV 2009, L 81, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”) 6. panta 2. punktu, 12. pantu un 24. panta 1. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 6., 47. un 48. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi Nīderlandē, ko 2021. gada 31. augustā ir izsniegusi Sąd Okręgowy w Krakowie Wydział III karny (Krakovas apgabaltiesas III krimināllietu nodaļa, Polija), lai izpildītu CJ piespriesto brīvības atņemšanas sodu.

3

Pamatlēmuma 2002/584 8., 9. un 12. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Šī pamatlēmuma 1. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

[..]

3.   Šis pamatlēmums [negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”

5

Saskaņā ar minētā pamatlēmuma 2. panta 2. punktu:

“Šādi nodarījumi, ja par tiem izsniegšanas dalībvalstī var piemērot brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, un tādi, kā tie definēti izsniegšanas dalībvalsts tiesībās, saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem un nepārbaudot darbības abpusējo sodāmību, ir pamats nodošanai, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi:

[..]

[..].”

6

Tā paša pamatlēmuma 5. pantā ir noteikts:

“Izpildes dalībvalsts tiesībās var noteikt, ka izpildes tiesu iestāde izpilda Eiropas apcietināšanas orderi ar šādiem nosacījumiem:

[..]

7

Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“Izpildes tiesu iestāde ir izpildes dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.”

8

Šī pamatlēmuma 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Katra dalībvalsts var izraudzīties centrālo iestādi vai, ja tās tiesību sistēma to pieļauj, vairākas centrālās iestādes, kas palīdz kompetentajām tiesu iestādēm.”

9

Minētā pamatlēmuma 12. pants ir formulēts šādi:

“Ja personu apcietina, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, izpildes tiesu iestāde lemj par to, vai pieprasītajai personai ir jāpaliek apcietinājumā saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām. Personu var provizoriski atbrīvot ikvienā brīdī saskaņā ar izpildes dalībvalsts iekšējām tiesībām ar noteikumu, ka minētās dalībvalsts kompetentā iestāde veic visus pasākumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem, lai novērstu personas bēgšanu.”

10

Šī paša pamatlēmuma 23. pants ir formulēts šādi:

“1.   Pieprasīto personu nodod iespējami ātri dienā, par kuru vienojas iesaistītās iestādes.

2.   To nodod ne vēlāk kā 10 dienas pēc galīgā lēmuma pieņemšanas par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi.

3.   Ja pieprasītās personas nodošanu 2. punktā minētajā termiņā traucē apstākļi, ko nekontrolē neviena dalībvalsts, tad izpildes un izsniegšanas tiesu iestādes nekavējoties savstarpēji sazinās un vienojas par jaunu nodošanas dienu. Šajā gadījumā nodošana notiek 10 dienu laikā no dienas, par kuru panākta jaunā vienošanās.

4.   Nodošanu izņēmuma gadījumā var uz laiku atlikt nopietnu humānu iemeslu dēļ, piemēram, ja ir pamatoti iemesli domāt, ka tas acīmredzami apdraudētu pieprasītās personas dzīvību vai veselību. Eiropas apcietināšanas ordera izpilde notiek iespējami drīz pēc tam, kad šie iemesli beidz pastāvēt. Izpildes tiesu iestāde par to nekavējoties informē izsniegšanas tiesu iestādi un vienojas par jaunu nodošanas dienu. Šajā gadījumā nodošana notiek 10 dienu laikā no dienas, par kuru panākta jaunā vienošanās.

5.   Beidzoties termiņiem 2. līdz 4. punktā minētajiem termiņiem, ja persona joprojām atrodas apcietinājumā, to atbrīvo.”

11

Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Izpildes tiesu iestāde pēc lēmuma izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi atliek pieprasītās personas nodošanu tā, lai varētu veikt tās kriminālvajāšanu izpildes dalībvalstī vai, ja tā jau notiesāta, lai viņa tās teritorijā varētu izciest sodu par darbību, kas nav darbība, kas minēta Eiropas apcietināšanas orderī.”

12

Saskaņā ar šā pamatlēmuma 26. panta 1. punktu:

“Izsniegšanas dalībvalsts ieskaita visus apcietinājuma termiņus, kas izciesti Eiropas apcietināšanas ordera izpildes rezultātā, kopējā brīvības atņemšanas laikā, kas būtu jāizcieš izsniegšanas dalībvalstī brīvības atņemšanas soda vai piespiedu līdzekļa piespriešanas rezultātā.”

13

Pamatlēmums 2002/584 Nīderlandes tiesībās ir transponēts ar 2004. gada 29. aprīļaWet tot implementatie van het kaderbesluit van de Raad van de Europese Unie betreffende het Europees aanhoudingsbevel en de procedures van overlevering tussen de lidstaten van de Europese Unie (Overleveringswet) (Likums, ar ko īsteno Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmumu par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (Likums par nodošanu; Stb. 2004, Nr.°195; turpmāk tekstā – “Likums par nodošanu”).

14

Atbilstoši Likuma par nodošanu 1. pantam:

“Šajā likumā ir izmantoti šādi termini:

[..]

[..].”

15

Šī likuma 27. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Pirms tiesas izmeklēšanas pabeigšanas tiesa pēc savas ierosmes lemj par pieprasītās personas paturēšanu apcietinājumā, lai šī persona tiktu turēta apsardzībā vai apcietināta.”

16

Minētā likuma 33. pantā ir noteikts:

“Brīvības atņemšana, kas noteikta atbilstoši 27. pantam, beidzas – izņemot gadījumus, kad brīvības atņemšana tiek saglabāta citu iemeslu dēļ, – kad:

17

Šī paša likuma 34. pants ir formulēts šādi:

“1.   Brīvības atņemšanu, kas norādīta 33. panta b) punktā, var pagarināt uz laiku, kas nepārsniedz 10 dienas.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, brīvības atņemšanu var pagarināt uz laiku, kas nepārsniedz 30 dienas, ja:

[..]

[..]”

18

Likuma par nodošanu 35. pants ir formulēts šādi:

“1.   Pieprasītās personas faktiskā nodošana notiek pēc iespējas ātrāk pēc lēmuma, ar ko pilnībā vai daļēji atļauta nodošana, pieņemšanas un ne vēlāk kā 10 dienas pēc šīs pieņemšanas. Prokurors nosaka [faktiskās nodošanas] vietu un laiku pēc apspriešanās ar izsniegšanas tiesu iestādi.

2.   Ja īpašu apstākļu dēļ faktiskā nodošana nevar notikt 1. punktā noteiktajā termiņā, tad, savstarpēji vienojoties, tiek noteikts jauns datums. Šajā gadījumā faktiskā nodošana notiek 10 dienu laikā pēc dienas, par kuru panākta vienošanās.

3.   Izņēmuma kārtā faktisku nodošanu var atlikt tik ilgi, kamēr to nepieļauj nopietni humāni iemesli, it īpaši, kamēr pieprasītās personas veselības stāvoklis tai neļauj ceļot. Par to nekavējoties informē izsniegšanas tiesu iestādi. Prokurors pēc apspriešanās ar izsniegšanas tiesu iestādi nosaka faktiskās nodošanas vietu un laiku. Šajā gadījumā faktiskā nodošana notiek 10 dienu laikā pēc dienas, par kuru panākta vienošanās.

4.   Beidzoties 1.–3. punktā minētajiem termiņiem, pieprasīto personu atbrīvo.”

19

Šā likuma 36. pantā ir paredzēts:

“1.   Lēmuma par faktiskās nodošanas datumu un vietu pieņemšanu var atlikt, ja un kamēr pret pieprasīto personu Nīderlandē tiek veikta kriminālvajāšana vai Nīderlandes tiesas spriedums krimināllietā attiecībā uz šo personu joprojām ir pilnībā vai daļēji izpildāms.

2.   Šī panta 1. punktā minētajos gadījumos ministrs pēc apspriešanās ar prokuroru var nolemt, ka pieprasīto personu jau var uz laiku nodot izsniegšanas tiesu iestādes rīcībā, lai izskatītu tās lietu tiesā vai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, kas tai piespriests ar galīgu tiesas nolēmumu, un paredzēt šādas pagaidu nodošanas nosacījumus.

3.   Ministra paredzētajos nosacījumos ir ietverts:

[..]”

20

2021. gada 31. augustāSąd Okręgowy w Krakowie Wydział III karny (Krakovas apgabaltiesas III krimināllietu nodaļa, Polija) izdeva Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz Polijas pilsoni CJ, lai Polijā izpildītu brīvības atņemšanas sodu uz diviem gadiem par trīspadsmit noziedzīgiem nodarījumiem, kas ietilpst organizēto vai bruņoto laupīšanu kategorijā Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punkta izpratnē. No iesniedzējtiesas Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) norādēm izriet, ka CJ vēl ir jāizcieš gandrīz viss par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem piespriestais sods.

21

Izpildot šo Eiropas apcietināšanas orderi, iesniedzējtiesa ar 2022. gada 2. jūnija lēmumu ievietoja CJ apcietinājumā. Ar 2022. gada 16. jūnija galīgo lēmumu šī tiesa atļāva attiecīgo personu nodot minētajā Eiropas apcietināšanas orderī norādīto noziedzīgo nodarījumu dēļ.

22

Vienlaikus ar šo tiesvedību pret CJ Nīderlandē tika veikta kriminālvajāšana par citu faktu, kas nav šī Eiropas apcietināšanas ordera pamatā. 2021. gada 15. decembrīKantonrechter in de rechtbank Den Haag (Hāgas tiesas miertiesnesis, Nīderlande) bija piespriedis CJ naudas sodu 360 EUR un pakārtoti – septiņu dienu apcietinājumu par motorizēta transportlīdzekļa vadīšanu bez vadītāja apliecības. Tomēr šis notiesājošais spriedums nav galīgs, jo ieinteresētā persona ir iesniegusi apelācijas sūdzību par šo spriedumu. Tiesas sēde apelācijas tiesā tika paredzēta 2022. gada novembrī, un apelācijas instancē taisītais spriedums vēl var būt kasācijas sūdzības priekšmets. Iesniedzējtiesa arī precizē, ka CJ nav atteikusies no savām tiesībām personiski piedalīties tiesas sēdēs, kas notiks šī kriminālprocesa ietvaros.

23

Tādējādi 2022. gada 17. jūnijāofficier van justitie bij het arrondissementsparket Amsterdam (Amsterdamas tiesas apgabala prokuratūras prokurors; turpmāk tekstā – “Amsterdamas prokuratūras prokurors”) lūdza iesniedzējtiesu pagarināt CJ apcietinājumu uz 30 dienām, jo ieinteresētās personas nodošana nevarēja notikt 10 dienu laikā “īpašu apstākļu” dēļ.

24

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka lēmums atlikt nodošanu esot jāpieņem prokuroram saskaņā ar Likuma par nodošanu 36. panta 1. punktu kopsakarā ar šī likuma 35. panta 1. punktu. Iesniedzējtiesai neesot kompetences pārbaudīt šāda lēmuma tiesiskumu.

25

Otrkārt, šī tiesa konstatē, ka tās izskatāmajā lietā vienīgais iemesls, kas Nīderlandes tiesībās attaisno apcietinājuma pagarināšanu, esot nodošanas atlikšana. Tādējādi lūgums pagarināt CJ apcietinājumu noteikti ir noticis tāpēc, ka Amsterdamas prokuratūras prokurors bija nolēmis atlikt nodošanu sakarā ar Nīderlandē notiekošo kriminālprocesu.

26

Pēc Amsterdamas prokuratūras prokurora lūguma rechtbank d’Amsterdam (Amsterdamas tiesa) var nolemt paturēt apcietinājumā pieprasīto personu katru reizi uz laiku, kas nepārsniedz 30 dienas, tik ilgi, kamēr Nīderlandē notiek kriminālprocess, ar nosacījumu, ka nodošanas procedūra ir veikta pietiekami rūpīgi un ka tāpēc apcietinājuma ilgums nav pārmērīgs.

27

2022. gada 22. jūnijā iesniedzējtiesa apmierināja Amsterdamas prokuratūras prokurora lūgumu paturēt CJ apcietinājumā un tādējādi to pagarināja uz 30 dienām.

28

2022. gada 6. jūlijā Amsterdamas prokuratūras prokurors otro reizi lūdza pagarināt attiecīgās personas apcietinājumu vēl par 30 dienām, pamatojoties uz to, ka “īpašu apstākļu dēļ faktiskā nodošana nevar notikt 10 dienu laikā”. Šis prokurors būtībā norādīja, ka šie “īpašie apstākļi” ir tādi, ka CJ neesot atteikusies piedalīties tiesas sēdē apelācijas tiesvedībā.

29

Turklāt Amsterdamas prokuratūras prokurors ir precizējis, ka viņš izdos rīkojumu atlikt nodošanu un periodiski lūgs pagarināt CJ apcietinājumu tik ilgi, kamēr turpinās pret viņu ierosinātais kriminālprocess Nīderlandē. 2022. gada 6. jūlijā iesniedzējtiesa apmierināja Amsterdamas prokuratūras prokurora lūgumu un pagarināja CJ apcietinājumu par vēl 30 dienām.

30

Šajos apstākļos iesniedzējtiesa šaubās, pirmkārt, par iespēju paturēt CJ apcietinājumā, ja nodošana izsniegšanas dalībvalstij tiek atlikta tāpēc, ka pret attiecīgo personu izpildes dalībvalstī ir uzsākts kriminālprocess.

31

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Pamatlēmuma 2002/584 12. un 24. pants pieļauj personas, kas atrodas CJ situācijā, turēšanu apcietinājumā līdz brīdim, kad Nīderlandē tiek pabeigti pret viņu vērstie kriminālprocesi. Tādējādi šīs tiesību normas kopsakarā ar Likuma par nodošanu 33.–36. pantu esot skaidrs un pieejams juridiskais pamats, kas valsts iestādēm piešķir tiesības turēt apcietinājumā personu, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ja tās nodošana ir atlikta.

32

Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka vienīgais jautājums ir par to, vai šīs personas apcietinājuma ilgums nekļūst pārmērīgs, jo tas būtu pretrunā Hartas 6. panta prasībām.

33

Otrkārt, iesniedzējtiesa atgādina, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punktu “izpildes tiesu iestādei” ir jāpieņem lēmums par nodošanas atlikšanu, lai ļautu veikt kriminālvajāšanu izpildes dalībvalstī. Kā izriet no šī sprieduma 24. punkta, šajā gadījumā iespējamā nodošanas atlikšana ir Amsterdamas prokuratūras prokurora kompetencē.

34

Iesniedzējtiesa šajā ziņā atgādina, ka Tiesa, pirmkārt, 2020. gada 24. novembra sprieduma Openbaar Ministerie (Dokumentu viltošana) (C‑510/19, EU:C:2020:953) 67. punktā jau ir nolēmusi, ka šāds prokurors nevar tikt kvalificēts kā “izpildes tiesu iestāde”, jo izpildvara var īstenot ietekmi uz šo iestādi. Otrkārt, attiecībā uz Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 2. punkta piemērošanu šī tiesa uzsver, ka 2022. gada 28. aprīļa spriedumā C un CD (Juridiskie šķēršļi lēmuma par nodošanu izpildei) (C‑804/21 PPU, EU:C:2022:307) Tiesa ir nospriedusi, ka jautājums par to, vai pastāv nepārvaramas varas gadījums šīs tiesību normas izpratnē, kā arī – attiecīgā gadījumā – jauna nodošanas datuma noteikšana, ir lēmumi par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi un tāpēc atbilstoši šī pamatlēmuma 6. panta 2. punktam, kopsakarā ar tā 8. apsvērumu, ietilpst izpildu tiesas iestādes ekskluzīvajā kompetencē.

35

Šādos apstākļos rodoties jautājums, vai Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punktā paredzētais lēmums izdot rīkojumu par nodošanas atlikšanu ir lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kas ir jāpieņem izpildes tiesu iestādei saskaņā ar šī pamatlēmuma 6. panta 2. punktu.

36

Turklāt iesniedzējtiesa konstatē, ka nodošanai ir jānotiek 10 dienu laikā saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 2. un 5. punktu, izņemot minētā pamatlēmuma 23. panta 3. un 4. punktā paredzētos nodošanas gadījumus. Šajā gadījumā, ja šie termiņi netiek ievēroti, šī tiesa šaubās, vai CJ var tikt paturēts apcietinājumā, ievērojot to, ka būtībā lēmums atlikt nodošanu ir šīs paturēšanas pamats.

37

Ja Tiesa nospriestu, ka Amsterdamas prokuratūras prokuroru nevar kvalificēt par “izpildes tiesu iestādi” un ka tātad viņš nav tiesīgs pieņemt lēmumu par nodošanas atlikšanu Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punkta izpratnē, iesniedzējtiesa šaubās par to, kādas sekas no šiem apstākļiem izrietētu attiecībā uz CJ situāciju.

38

Treškārt, iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka CJ faktiskā nodošana varētu tikt atlikta uz vairākiem mēnešiem, ņemot vērā, pirmkārt, Amsterdamas prokuratūras prokurora nodomu lūgt to atlikt līdz kriminālprocesa, kas tiek izskatīts Nīderlandē, beigām, un, otrkārt, to, ka par apelācijas tiesas nolēmumu vēl varēs iesniegt kasācijas sūdzību.

39

Otrkārt, šī tiesa norāda, ka CJ ir jāizcieš brīvības atņemšanas sods izsniegšanas dalībvalstī, lai gan izpildes dalībvalstī pret viņu tiek veikta kriminālvajāšana tikai par daudz mazāk smagu noziegumu, kas tādējādi var būt pamats vieglākam sodam. Tomēr, ņemot vērā, pirmkārt, iespējamo viņa paturēšanas apcietinājumā Nīderlandē pagarināšanu un, otrkārt, pienākumu no izsniegšanas dalībvalstī izciestā soda atskaitīt visus izpildes dalībvalstī pavadītos apcietinājuma laikposmus, kas izriet no Eiropas apcietināšanas ordera izpildes saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 26. panta 1. punktu, CJ faktiski izciestu būtisku brīvības atņemšanas soda, kas viņam ir piespriests Polijā, daļu izpildes dalībvalstī, tas ir, Nīderlandē. Šādas sekas neveicinātu attiecīgās personas sociālās reintegrācijas iespēju pasliktināšanos izsniegšanas dalībvalstī.

40

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa šaubās par to, vai tad, kad tai ir jālemj par lūgumu pagarināt personas, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, apcietinājumu, tai ir jālīdzsvaro esošās intereses. It īpaši šī tiesa šaubās, vai tai ir jāveic tāda līdzsvarošana, kas salīdzināma ar to, ko izsniegšanas tiesu iestādei ir jāveic saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktu, ja tā lemj par nodošanas atpakaļ izpildes dalībvalstī, lai tā tajā izciestu brīvības atņemšanas sodu, brīdi. Tā atgādina, ka Tiesa 2020. gada 11. marta spriedumā SF (Eiropas apcietināšanas orderis – Nodošanas izpildes valstij garantija) (C‑314/18, EU:C:2020:191) šo tiesību normu interpretēja tādējādi, ka izsniegšanas tiesu iestādei nav atļauts sistemātiski un automātiski pārcelt attiecīgās personas nodošanu uz izpildes dalībvalsti līdz brīdim, kad galīgi tiks pabeigti citi kriminālprocesa posmi saistībā ar noziedzīgo nodarījumu, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera pamatā.

41

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šīs judikatūras piemērošana pēc analoģijas lietā, kuru tā izskata, nozīmētu, ka izpildes iestāde nevar atlikt nodošanu tikai tāpēc, ka pieprasītā persona nav atteikusies no savām tiesībām personiski piedalīties tiesā, kurā ir ierosināta krimināllieta pret to izpildes dalībvalstī.

42

Šādos apstākļos Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

43

Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir lūgusi piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kas ir paredzēta Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a panta pirmajā daļā un Tiesas Reglamenta 107. pantā.

44

Šī lūguma pamatojumam minētā tiesa norāda, pirmkārt, ka CJ kopš 2022. gada 2. jūnija ir bijusi nodošanas apcietinājumā. Otrkārt, Tiesas atbildei uz prejudiciālajiem jautājumiem esot tieša un noteicoša ietekme uz attiecīgās personas apcietinājuma ilgumu.

45

Šajā saistībā jāatgādina, pirmkārt, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Pamatlēmuma 2002/584, uz ko attiecas LESD trešās daļas V sadaļa par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, interpretāciju. Tādējādi attiecībā uz šo lūgumu var tikt piemērota steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.

46

Otrkārt, attiecībā uz steidzamības nosacījumu ir jāuzsver, ka šis nosacījums it īpaši ir izpildīts, ja personai, uz kuru attiecas pamatlieta, šobrīd ir atņemta brīvība un ja tās paturēšana apcietinājumā ir atkarīga no pamatlietas atrisinājuma, precizējot, ka šīs personas situācija ir vērtējama tāda, kāda tā ir datumā, kad tiek izskatīts pieteikums par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 30. jūnijs, Valstybės sienos apsaugos tarnyba u.c., C‑72/22 PPU, EU:C:2022:505, 37. punkts).

47

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtā faktu apraksta izriet, ka pamatlietā aplūkotajai personai CJ dienā, kad tika izskatīts pieteikums par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, patiešām bija atņemta brīvība.

48

Turklāt iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu mērķis ir noteikt apstākļus, kādos persona, kas atrodas tādā situācijā kā CJ, kuras nodošana izsniegšanas dalībvalsts iestādēm, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, ir tikusi atlikta kriminālvajāšanas dēļ, kas pret viņu ir uzsākta izpildes dalībvalstī, var tikt paturēta apcietinājumā.

49

Šādos apstākļos Tiesas pirmā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, 2022. gada 3. augustā nolēma apmierināt iesniedzējtiesas lūgumu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību.

50

Ar otro jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais lēmums atlikt nodošanu ir lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kurš saskaņā ar minētā pamatlēmuma 6. panta 2. punktu ir jāpieņem izpildes tiesu iestādei. Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa jautā, vai tad, ja šādu lēmumu ir pieņēmusi cita persona, nevis izpildes tiesu iestāde, persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, vēl var tikt paturēta apcietinājumā pēdējā minētā izpildei.

51

Attiecībā uz šī jautājuma pirmo daļu jākonstatē, pirmkārt, ka Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punkta formulējumā ir skaidri norādīts, ka izpildes tiesu iestādei ir jāatliek pieprasītās personas nodošana. Tādējādi, tā kā Savienības tiesību normas jēga nepārprotami izriet no tās formulējuma, Tiesa nevar atteikties no šīs interpretācijas (spriedums, 2022. gada 25. janvāris, VYSOČINA WIND, C‑181/20, EU:C:2022:51, 39. punkts).

52

Protams, no Pamatlēmuma 2002/584 7. panta kopsakarā ar tā 9. apsvērumu izriet, ka citas iestādes, kas nav izpildes tiesu iestāde, piemēram, minētajā pantā paredzētās “centrālās iestādes”, piedalīšanās var būt tikai kompetento tiesu iestāžu praktiskās un administratīvās palīdzības veidā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, C un CD (Juridiskie šķēršļi lēmuma par nodošanu izpildei), C‑804/21 PPU, EU:C:2022:307, 65. punkts).

53

Tomēr Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punktā paredzētās iespējas izmantošana pārsniedz vienkāršu “praktisku un administratīvu palīdzību”, kuras sniegšana var tikt uzticēta centrālajām iestādēm. Proti, lēmums par nodošanas atlikšanu, ciktāl tajā ir paredzēta Eiropas apcietināšanas ordera izpildes apturēšana uz laiku, kas ir vismaz līdzvērtīgs šīs atlikšanas termiņam, skar pašu ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviesto sadarbības mehānismu starp dalībvalstu tiesu iestādēm būtību.

54

Tāpēc lēmums par nodošanas atlikšanu, ciktāl tas ir lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, ietilpst izpildes tiesu iestādes ekskluzīvā kompetencē saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 2. punktu.

55

Šajā gadījumā, runājot par iespēju Amsterdamas prokuratūras prokuroru kvalificēt par “izpildes tiesu iestādi” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 2. punkta izpratnē, jāatgādina, ka Tiesa 2020. gada 24. novembra sprieduma Openbaar Ministerie (Dokumentu viltošana) (C‑510/19, EU:C:2020:953) 67. punktā jau ir nospriedusi, ka uz viņu nevar attiekties minētais jēdziens, jo šai iestādei var būt saistoši konkrēti Nīderlandes tieslietu ministra norādījumi. Tādējādi šķiet, ka lēmumu atlikt pamatlietā aplūkoto nodošanu, ja to ir pieņēmis Amsterdamas prokuratūras prokurors, šāda “izpildes tiesu iestāde” nav pieņēmusi, bet tas ir jākonstatē iesniedzējtiesai.

56

Otrkārt, runājot par iespējamā konstatējuma par šāda lēmuma par atlikšanu prettiesiskumu ietekmi uz pieprasītās personas paturēšanu apcietinājumā, uz ko attiecas otrā jautājuma otrā daļa, Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punktā šis jautājums nav precizēts.

57

Jānorāda, ka, ja “izpildes tiesu iestāde” nav piedalījusies Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 2. punkta izpratnē lēmuma par pieprasītās personas nodošanas atlikšanu pieņemšanā, šis lēmums neatbilst šā pamatlēmuma 24. panta 1. punktā paredzētajām formālajām prasībām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, C un CD (Juridiskie šķēršļi lēmuma par nodošanu izpildei), C‑804/21 PPU, EU:C:2022:307, 67.–69. punkts).

58

Tātad, tā kā lēmums izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi ir ticis pieņemts saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 15. pantu, kurā tostarp ir paredzēta izpildes tiesu iestādes piedalīšanās, jākonstatē, ka uz šādu situāciju attiecas šī pamatlēmuma 23. pants, kurā ir noteikti nodošanas termiņi.

59

Šajā ziņā Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, tiklīdz ir pieņemts galīgais lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, izpildes tiesu iestādei pēc iespējas ātrāk ir jānodod pieprasītā vai notiesātā persona datumā, par kuru ir vienojušās attiecīgās iestādes. Lai gan šī panta 2. punktā ir noteikts, ka minētā persona tiek nodota vēlākais 10 dienas pēc galīgā lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi pieņemšanas, minētā panta 3. un 4. punktā ir noteikti nodošanas termiņi gadījumos, kad to nav iespējams īstenot, pamatojoties uz nepārvaramas varas apstākļiem vai nopietnu humānu iemeslu dēļ. Beidzoties šī paša panta 2.–4. punktā norādītajiem termiņiem, saskaņā ar šī pamatlēmuma 23. panta 5. punktu, ja pieprasītā persona joprojām atrodas apcietinājumā, to atbrīvo.

60

Šādos apstākļos, kad lēmumu par nodošanas atlikšanu nav pieņēmusi “izpildes tiesu iestāde” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 2. punkta izpratnē, jāuzskata, ka, tiklīdz galīgais lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi ir ticis derīgi pieņemts, izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei saskaņā ar šī pamatlēmuma 23. panta 5. punktu ir pienākums atbrīvot pieprasīto personu, tomēr piemērojot pasākumus, ko šī iestāde uzskatītu par nepieciešamiem atbilstoši minētā pamatlēmuma 12. pantam, lai novērstu šīs personas bēgšanu.

61

Šajā gadījumā, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 40. un 41. punktā, nevar izslēgt, ka iesniedzējtiesa var interpretēt Likuma par nodošanu normas atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punkta prasībām un aizstāt savu lēmumu par nodošanu ar Amsterdamas prokuratūras prokurora pieņemto lēmumu, kura prettiesiskumu tā iepriekš konstatējusi, vajadzības gadījumā paredzot CJ paturēšanu apcietinājumā.

62

Šajā ziņā jāatgādina – no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai gan Pamatlēmumam 2002/584 nav tiešas ietekmes, jo tas ir pieņemts, pamatojoties uz agrāko Savienības trešo pīlāru, it īpaši, piemērojot LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 69. punkts), tomēr tā saistošais raksturs rada valsts iestādēm, un it īpaši valstu tiesām, pienākumu atbilstoši interpretēt valsts tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. novembris, Ognyanov, C‑554/14, EU:C:2016:835, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Piemērojot valsts tiesības, valsts tiesai, kam tās ir jāinterpretē, tādējādi ir pienākums veikt šo interpretāciju, cik vien iespējams ņemot vērā minētā pamatlēmuma tekstu un mērķi, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu. Šis valsts tiesību atbilstošas interpretācijas pienākums atbilst LESD sistēmai, jo tas ļauj valsts tiesām savas kompetences ietvaros nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, iztiesājot tām iesniegtās lietas (spriedums, 2016. gada 8. novembris, Ognyanov, C‑554/14, EU:C:2016:835, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Tā kā Likumu par nodošanu nav iespējams interpretēt atbilstoši Pamatlēmumā 2002/584 paredzētajām prasībām, no šī pamatlēmuma 23. panta 5. punkta izriet, ka iesniedzējtiesai ir pienākums pasludināt personas, kas atrodas tādā situācijā kā CJ, atbrīvošanu gadījumā, ja tā konstatē, ka ir pārsniegti šī 23. panta 2.–4. punktā paredzētie termiņi.

65

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais lēmums atlikt nodošanu ir lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kas saskaņā ar šī pamatlēmuma 6. panta 2. punktu ir jāpieņem izpildes tiesu iestādei. Ja šī iestāde nav pieņēmusi šādu lēmumu un minētā pamatlēmuma 23. panta 2.–4. punktā paredzētie termiņi ir beigušies, persona, attiecībā uz kuru ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, ir jāatbrīvo saskaņā ar šī paša pamatlēmuma 23. panta 5. punktu.

66

Ar pirmo jautājumu, kas ir jāizskata kā otrais, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 12. pants un 24. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 6. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka persona, attiecībā uz kuru izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis un kuras nodošana izsniegšanas dalībvalsts iestādēm ir atlikta kriminālvajāšanas, kas pret to ir uzsākta izpildes dalībvalstī, veikšanai, tajā tiek paturēta apcietinājumā, pamatojoties uz šo Eiropas apcietināšanas orderi, tik ilgi, kamēr notiek attiecīgais kriminālprocess.

67

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2020. gada 18. novembris, Kaplan International colleges UK, C‑77/19, EU:C:2020:934, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Pirmkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 12. pantu, ja persona tiek apcietināta, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, izpildes tiesu iestāde lemj par to, vai šī persona ir jāpatur apcietinājumā saskaņā ar izpildes dalībvalsts iekšējām tiesībām. Saskaņā ar šīm tiesībām atbrīvošana ir iespējama jebkurā brīdī, ar nosacījumu, ka minētās dalībvalsts kompetentā iestāde veic visus pasākumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem, lai novērstu pieprasītās personas bēgšanu.

69

Turklāt atbilstoši šī pamatlēmuma 24. panta 1. punktam izpildes tiesu iestāde pēc lēmuma izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi var atlikt pieprasītās personas nodošanu tā, lai varētu veikt tās kriminālvajāšanu izpildes dalībvalstī vai, ja tā jau ir notiesāta, lai viņa tās teritorijā varētu izciest sodu par darbību, kas nav Eiropas apcietināšanas orderī minētā darbība.

70

No šo tiesību normu formulējuma neizriet, ka tās liegtu paturēt apcietinājumā personu, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām, ja pret viņu minētajā dalībvalstī tiek veikta kriminālvajāšana par nodarījumu, kas izdarīts šajā dalībvalstī un kas nav nodarījums, par kuru ir izdots šis orderis.

71

Otrkārt, runājot par minēto tiesību normu kontekstu, no Pamatlēmuma 2002/584 23. panta, protams, izriet, ka, beidzoties šī panta 2. un 4. punktā paredzētajiem termiņiem, pieprasītā persona saskaņā ar tā 5. punktu ir jāatbrīvo, proti, vēlākais 10 dienas pēc galīgā lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi pieņemšanas vai pēc jaunā datuma, par kuru panākta vienošanās, atkarībā no konkrētā gadījuma.

72

Tomēr, kā secinājumu 66. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, atliktā nodošana Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punktā minēto iemeslu dēļ ir īpašs un no tā 23. pantā paredzētajiem nodošanas īstenošanas noteikumiem atšķirīgs noteikums.

73

Tāpēc Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 5. punktā paredzētie termiņi nav piemērojami tā 24. pantā paredzētajam atliktās nodošanas gadījumam, un tātad, pamatojoties uz šī pamatlēmuma 12. pantu, izpildes tiesu iestāde var lemt par personas, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, paturēšanu apcietinājumā.

74

Treškārt, šā sprieduma 70. punktā sniegtā Pamatlēmuma 2002/584 12. un 24. panta interpretācija veicina šī pamatlēmuma mērķu īstenošanu, it īpaši, lai cīnītos pret nesodāmību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalstī ar likumu izveidota tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 62. punkts).

75

Proti, ja nebūtu iespējams paturēt apcietinājumā šādu personu laikposmā līdz brīdim, līdz kuram saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punktu ir atlikta tās nodošana, tad nenoliedzami pieaugtu risks, ka šī persona varētu aizbēgt un tādējādi tiktu apdraudēta tai piemērotā Eiropas apcietināšanas ordera pienācīga izpilde.

76

Ceturtkārt, šādu Pamatlēmuma 2002/584 12. un 24. panta interpretāciju neliek apšaubīt arī nepieciešamība interpretēt šos noteikumus atbilstoši Hartas 6. pantam, kurā ir paredzēts, ka ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību.

77

Šajā ziņā šī pamatlēmuma 1. panta 3. punktā ir skaidri atgādināts, ka tas nevar grozīt pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kādi tie minēti LES 6. pantā un atkārtoti Hartā, un ka šis pienākums turklāt attiecas uz visām dalībvalstīm un tostarp gan uz izsniegšanas dalībvalsti, gan uz izpildes dalībvalsti (spriedums, 2019. gada 12. februāris, TC, C‑492/18 PPU, EU:C:2019:108, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

78

Jāatgādina arī, ka Hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauts, ka tās 6. pantā nostiprināto tiesību izmantošanai var tikt noteikti ierobežojumi, ciktāl šie ierobežojumi ir noteikti tiesību aktos, tajos ir respektēta minēto tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko ir atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (spriedums, 2019. gada 12. februāris, TC, C‑492/18 PPU, EU:C:2019:108, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

79

Turklāt no Hartas 52. panta 3. punkta izriet, ka, ciktāl tajā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas noslēgta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECTK”), garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā konvencijā noteiktajām tiesībām. Hartas 53. pantā ir piebilde šajā ziņā, ka nekas no šajā Hartā noteiktā nav interpretējams kā tāds, kas ierobežo vai negatīvi ietekmē ECPAK atzītas tiesības (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, Lanigan, C‑237/15 PPU, EU:C:2015:474, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Šajā ziņā jāatgādina, ka Eiropas apcietināšanas ordera mehānisms, kas ir ieviests ar Pamatlēmumu 2002/584, atbilst ECPAK 5. panta 1. punkta f) apakšpunktā norādītajai situācijai (spriedums, 2022. gada 30. jūnijs, Spetsializirana prokuratura (Informācija attiecībā uz valsts lēmumu par apcietinājuma piemērošanu), C‑105/21, EU:C:2022:511, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Attiecībā uz šī pamatlēmuma 12. pantu jākonstatē – no šīs tiesību normas izriet, ka izpildes tiesu iestādei ir jāizlemj, vai pieprasītā vai notiesātā persona ir jāpatur apcietinājumā saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām, un ka saskaņā ar šīm tiesībām jebkurā brīdī ir iespējama tās provizoriska atbrīvošana ar nosacījumu, ka kompetentā iestāde veic visus pasākumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem, lai novērstu minētās personas bēgšanu.

82

Turklāt, ja izpildes tiesu iestāde nolemj atlikt nodošanu saskaņā ar minētā pamatlēmuma 24. panta 1. punktu, šī iestāde varēs nolemt paturēt apcietinājumā pieprasīto vai notiesāto personu saskaņā ar Hartas 6. pantu tikai tad, ja nodošanas procedūra ir veikta pietiekami rūpīgi un tādējādi apcietinājuma ilgums nav pārmērīgs. Lai pārliecinātos, ka tas tā patiešām ir, šai iestādei ir jāveic konkrēta attiecīgās situācijas pārbaude, ņemot vērā visus atbilstošos elementus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 25. janvāris, Vilkas, C‑640/15, EU:C:2017:39, 43. punkts).

83

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 12. pants un 24. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 6. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tas, ka persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis un kuras nodošana izsniegšanas dalībvalsts iestādēm ir tikusi atlikta kriminālvajāšanas veikšanai, kas pret viņu ir uzsākta izpildes dalībvalstī, tajā tiek paturēta apcietinājumā, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, tik ilgi, kamēr notiek attiecīgais kriminālprocess.

84

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 47. pantu un 48. panta 2. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka personas, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, nodošana tiek atlikta kriminālvajāšanas veikšanai, kas pret viņu ir uzsākta izpildes dalībvalstī, tikai tāpēc, ka šī persona nav atteikusies no savām tiesībām ierasties izpildes valsts tiesā šajā procesā. Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa jautā, kādi ir apstākļi, kas izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā, lemjot par nodošanas atlikšanu.

85

Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punktā ir paredzēts, ka izpildes tiesu iestāde pēc lēmuma izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi pieņemšanas var atlikt pieprasītās personas nodošanu tā, lai varētu veikt tās kriminālvajāšanu izpildes dalībvalstī vai, ja tā jau notiesāta, lai tā varētu izciest sodu izpildes dalībvalsts teritorijā par citu darbību, kas nav Eiropas apcietināšanas orderī minētā darbība.

86

No šīs tiesību normas formulējuma skaidri izriet, ka ar to izpildes tiesu iestādei tiek piešķirta novērtējuma brīvība, pieņemot lēmumu par nodošanas atlikšanu, kuras īstenošana ir pakļauta vienīgi nosacījumam, ka šis lēmums ir jāpieņem, lai veiktu kriminālvajāšanu izpildes dalībvalstī vai lai izpildītu sodu par darbību, kas nav Eiropas apcietināšanas orderī minētā darbība.

87

Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan saskaņā ar minētās tiesību normas formulējumu tajā paredzētās iespējas izmantošana nav pakļauta nevienam papildu nosacījumam, Pamatlēmums 2002/584, kā izriet no tā 1. panta 3. punkta kopsakarā ar tā 12. apsvērumu, ir jāinterpretē atbilstoši pamattiesību ievērošanas prasībām.

88

Taču saskaņā ar apsūdzētā tiesībām personiski piedalīties lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, kas ir Hartas 47. panta otrajā un trešajā daļā un 48. panta 2. punktā nostiprināto tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtisks elements, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt apsūdzētajam tiesības būt klātesošam tiesas sēžu telpā viņa lietas izskatīšanas laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 15. septembris, HN (Tiesvedība pret apsūdzēto, kas izraidīts no teritorijas), C‑420/20, EU:C:2022:679, 54.–56. punkts).

89

Tādējādi gadījumā, ja dalībvalsts izpildes tiesu iestāde nolemtu neatlikt pieprasītās personas, pret kuru šajā dalībvalstī tiek veikta kriminālvajāšana, nodošanu, minētajai dalībvalstij būtu jāuzņemas visas šo tiesību ievērošanas sekas saistībā ar šīs personas lietas izskatīšanas procesa organizēšanu, lai nodrošinātu minētajai personai faktisku iespēju tajā piedalīties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 15. septembris, HN (Tiesvedība pret apsūdzēto, kas izraidīts no teritorijas), C‑420/20, EU:C:2022:679, 61. punkts).

90

Savukārt, tā kā fakta, ka izpildes iestāde pieņem lēmumu par nodošanas atlikšanu, sekas nav tādas, ka process pret pieprasīto personu izpildes dalībvalstī notiek tās prombūtnē, tas principā nevar apdraudēt šīs personas tiesības piedalīties tās lietas izskatīšanā.

91

Šādos apstākļos jākonstatē, ka, lai gan izpildes tiesu iestādei nav nekāda pienākuma nolemt atlikt nodošanu, pamatojoties uz apsūdzētā tiesībām personiski piedalīties viņa lietas izskatīšanā, nekas tai neliedz, ņemot vērā tās novērtējuma brīvību šajā ziņā, atlikt nodošanu, lai nodrošinātu šo tiesību ievērošanu kriminālprocesā, kas notiek izpildes dalībvalstī.

92

Šajā saistībā to apsvērumu vidū, kuriem var būt nozīme, lai izlemtu atlikt pieprasītās personas nodošanu, tostarp ir izpildes dalībvalsts interese pabeigt pret šo personu vērsto kriminālprocesu, izsniegšanas dalībvalsts interese nekavējoties panākt tās nodošanu kriminālvajāšanas veikšanai vai soda par noziedzīgo nodarījumu, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera priekšmets, izpildei, kā arī šajās dalībvalstīs izdarīto noziedzīgo nodarījumu smagums.

93

Visbeidzot jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 2. punktu izpildes tiesu iestādei tā vietā, lai atliktu nodošanu, ir iespēja uz laiku nodot pieprasīto personu izsniegšanas dalībvalstij ar nosacījumiem, kas jānosaka, savstarpēji vienojoties izpildes un izsniegšanas tiesu iestādēm. Šajā ziņā it īpaši varētu tikt panākta vienošanās par pieprasītās personas nodošanu izpildes dalībvalstij kriminālvajāšanas veikšanai šajā dalībvalstī.

94

Ņemot vērā visus šos iemeslus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 24. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 47. panta otro un trešo daļu un 48. panta 2. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka personas, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, nodošana tiek atlikta kriminālvajāšanas veikšanai, kas pret viņu ir uzsākta izpildes dalībvalstī, tikai tāpēc, ka šī persona nav atteikusies no savām tiesībām ierasties izpildes valsts tiesā šajā procesā.

95

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: