–

UP vārdā – D. Andrien, advokāts,

–

Beļģijas valdības vārdā – par M. Jacobs, C. Pochet un M. Van Regemorter, pārstāves, kurām palīdz C. Piront, advokāte,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Azéma un A. Katsimerou, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretējams Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 6. un 8. pants.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp trešās valsts valstspiederīgo un Centre public d’action sociale de Liège (Ljēžas Valsts sociālās darbības centrs, Beļģija; turpmāk tekstā – “CPAS”) par šīs iestādes lēmumu atcelt viņas tiesības uz sociālo palīdzību.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 4. apsvērumu:

“Ir jānosaka skaidri, pārskatāmi un taisnīgi noteikumi, kas paredzēti efektīvai atgriešanas politikai kā labi pārvaldītas migrācijas politikas būtiskam elementam.”

4

Šīs direktīvas 3. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:

[..]

[..].”

5

Minētās direktīvas 6. pantā “Atgriešanas lēmums” ir noteikts:

“1.   Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.

[..]

4.   Dalībvalstis var katrā laikā pieņemt lēmumu piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Šādā gadījumā atgriešanas lēmumu nepieņem. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai atliek uz uzturēšanās atļaujas vai citu likumīgas uzturēšanās tiesību derīguma laiku.

[..]”

6

Direktīvas 2008/115 8. panta “Atgriešana” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar 7. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja atgriešanās pienākums nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai.”

7

1976. gada 8. jūlijaloi organique des centres publics d’action sociale (Konstitutīvais likums par Valsts sociālās darbības centriem; 1976. gada 5. augustaMoniteur belge, 9876. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums par CPAS”), 57. panta 2. punktā ir noteikts:

“Atkāpjoties no citām šī likuma normām, Valsts sociālās darbības centra uzdevums ir tikai:

[..]”

8

1980. gada 15. decembraloi sur l’accès au territoire, le séjour, l’établissement et l’éloignement des étrangers (Likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu; 1980. gada 31. decembraMoniteur belge, 14584. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Ārvalstnieku likums”), 9.ter panta 1. punktā ir noteikts:

“Ārvalstnieks, kurš uzturas Beļģijā [..] un kurš cieš no tādas slimības, kas rada reālu risku viņa dzīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai vai reālu risku, ka pret viņu var izturēties necilvēcīgi vai pazemojoši, ja viņa izcelsmes valstī vai valstī, kurā viņš uzturas, nepastāv atbilstoša ārstēšana, var lūgt atļauju uzturēties Karalistē [..].”

9

Karaļa 2007. gada 17. maija dekrēta, ar ko nosaka īstenošanas kārtību 2006. gada 15. septembra likumam, ar ko groza [Ārvalstnieku likumu] (2007. gada 31. maijaMoniteur belge, 29535. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Karaļa 2007. gada 17. maija dekrēts”), 7. pantā ir paredzēts:

“Izņemot Likuma 9.ter panta 3. punktā minētos gadījumus, ministra pilnvarotais pārstāvis uzdod pašvaldībai reģistrēt attiecīgo personu ārvalstnieku reģistrā un izsniegt tai A parauga reģistrācijas apliecību. [..]”

10

Karaļa 2007. gada 17. maija dekrēta 8. pantā ir noteikts:

“Pagaidu uzturēšanās atļauja un apliecība par reģistrāciju ārvalstnieku reģistrā, kas izsniegtas, pamatojoties uz Likuma 9.ter pantu, ir derīgas vismaz vienu gadu.”

11

2014. gada 19. augustā prasītāja pamatlietā, kas ir Kongo Demokrātiskās Republikas valstspiederīgā, Beļģijā iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

12

Ar 2014. gada 24. septembra lēmumu Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides (CGRA) (Ģenerālkomisārs bēgļu un bezvalstnieku jautājumos, Beļģija; turpmāk tekstā – “CGRA”) noraidīja šo pieteikumu, atsakot viņai gan bēgļa, gan alternatīvās aizsardzības statusu (turpmāk tekstā – “CGRA lēmums”).

13

2014. gada 13. oktobrīÉtat belge (Beļģijas valsts) ar Office des étrangers (Ārvalstnieku birojs, Beļģija) starpniecību paziņoja prasītājai pamatlietā rīkojumu atstāt valsts teritoriju.

14

2014. gada 16. oktobrī prasītāja pamatlietā par CGRA lēmumu cēla prasību Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija). Rīkojums atstāt valsts teritoriju netika pārsūdzēts.

15

2015. gada 19. janvārī prasītāja pamatlietā iesniedza Ārvalstnieku birojā pieteikumu uzturēšanās atļaujas piešķiršanai medicīnisku iemeslu dēļ saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 9.ter pantu.

16

Tā kā Ārvalstnieku birojs šo pieteikumu atzina par pieņemamu, 2015. gada 8. jūnijā prasītājai pamatlietā saskaņā ar Karaļa 2007. gada 17. maija dekrēta 7. pantu tika piešķirta reģistrācijas apliecība. Tādēļ CPAS tai piešķīra finansiālu sociālo palīdzību.

17

2015. gada 22. jūlijāConseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) noraidīja prasītājas pamatlietā celto prasību par CGRA lēmumu.

18

Ar 2016. gada 20. aprīļa lēmumu Ārvalstnieku birojs noraidīja pieteikumu uzturēšanās atļaujas piešķiršanai medicīnisku iemeslu dēļ, tādējādi reģistrācijas apliecība prasītājai pamatlietā vairs netika piešķirta. Šis lēmums prasītājai pamatlietā tika paziņots 2016. gada 29. aprīlī.

19

Prasītāja pamatlietā par minēto lēmumu Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) iesniedza prasību, kurai nav apturošas iedarbības.

20

Ar 2016. gada 31. maija, 28. jūnija un 19. jūlija lēmumiem CPAS atcēla viņas tiesības uz sociālo palīdzību no 2016. gada 1. maija un nolēma atgūt pēc 2016. gada 29. aprīļa izmaksāto summu 56,69 EUR.

21

Ar 2016. gada 7. novembra spriedumu tribunal du travail de Liège (Ljēžas Darba un sociālo lietu tiesa, Beļģija) noraidīja prasītājas pamatlietā celto prasību par šiem trim lēmumiem.

22

Ar 2017. gada 15. marta spriedumu cour du travail de Liège (Ljēžas Darba un sociālo lietu apelācijas tiesa, Beļģija) noraidīja prasītājas pamatlietā par šo spriedumu iesniegto apelācijas sūdzību, būtībā pamatojoties uz to, ka rīkojuma atstāt valsts teritoriju, kas pieņemts pirms pieteikuma uzturēšanās atļaujas piešķiršanai medicīnisku iemeslu dēļ iedarbība tika apturēta, vienlaikus paturot to spēkā, un ka šī apturēšana beidzās brīdī, kad reģistrācijas apliecības vairs netika piešķirtas. Prasītājas pamatlietā uzturēšanās dalībvalstī laikposmā no 2016. gada 1. maija līdz 2. novembrim tādējādi bija nelikumīga. Līdz ar to saskaņā ar Likuma par CPAS 57. panta 2. punktu viņa nevar saņemt sociālo palīdzību, kas nav neatliekamā medicīniskā palīdzība.

23

Prasītāja pamatlietā par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā – Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Beļģija). Tā būtībā apgalvo, ka pēdējais minētais spriedums nepamatoti piešķir iedarbību rīkojumam atstāt valsts teritoriju, kas viņai paziņots 2014. gada 13. oktobrī. Proti, reģistrācijas apliecības izsniegšana trešās valsts valstspiederīgajam, kurš, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma 9.ter pantu, lūdz uzturēšanās tiesības medicīnisku iemeslu dēļ, norāda, ka tam ir atļauts uzturēties valstī – kaut arī uz laiku un bez garantijas – un tādējādi netieši tiek atsaukts iepriekš paziņotais rīkojums atstāt valsts teritoriju. Līdz ar to pasludinātajā spriedumā nevarēja atsaukties uz šo rīkojumu atstāt valsts teritoriju, lai nospriestu, ka prasītāja pamatlietā laikposmā no 2016. gada 1. maija līdz 2. novembrim dalībvalstī uzturējās nelikumīgi un ka tādējādi viņai nebija tiesību uz attiecīgo sociālo palīdzību.

24

Cour de cassation atgādina, ka Beļģijas tiesībās Likuma par CPAS 57. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka Valsts sociālās darbības centru pienākumi attiecībā uz ārvalstnieku, kurš nelikumīgi uzturas valstī, aprobežojas ar neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu. Saskaņā ar šīs tiesību normas ceturto daļu ārvalstnieks, kurš deklarējis, ka ir bēglis un ir lūdzis atzīt viņu par bēgli, Beļģijā uzturas nelikumīgi, ja patvēruma pieteikums ir noraidīts un ja viņam ir ticis paziņots rīkojums atstāt valsts teritoriju.

25

Šī tiesa norāda, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktu dalībvalstīm principā ir jāpieņem atgriešanas lēmums par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, un, otrkārt, ka saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 1. punktu tām ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu atgriešanas lēmumu. Tomēr saskaņā ar minētās direktīvas 6. panta 4. punktu dalībvalstis katrā laikā var pieņemt lēmumu trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ un šādā gadījumā, ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai aptur uz uzturēšanās atļaujas vai citas atļaujas, kas dod tiesības uzturēties, derīguma laiku.

26

Šajā ziņā Cour de cassation norāda, ka Tiesa 2018. gada 19. jūnija sprieduma Gnandi (C‑181/16, EU:C:2018:465) 36. punktā ir konstatējusi, ka rīkojums atstāt valsts teritoriju, ko Ārvalstnieku birojs ir izdevis trešās valsts valstspiederīgajam pēc viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas, ir uzskatāms par “atgriešanas lēmumu” Direktīvas 2008/115 3. panta 4. punkta izpratnē.

27

Tiesa 2016. gada 15. februāra sprieduma N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84) 75. punktā esot uzsvērusi, ka Direktīvas 2008/115 lietderīgā iedarbība prasa, lai atbilstoši šai direktīvai uzsākta procedūra, kuras ietvaros ir pieņemts atgriešanas lēmums, varētu tikt atsākta tajā posmā, kurā tā tikusi pārtraukta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas dēļ, tiklīdz šis pieteikums ir noraidīts pirmajā instancē, jo dalībvalstīm ir pienākums neapdraudēt minētajā direktīvā izvirzītā mērķa sasniegšanu, proti, efektīvas trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izraidīšanas un atgriešanas politikas ieviešanu.

28

Šajā ziņā šī sprieduma 76. punktā Tiesa esot precizējusi, ka gan no dalībvalstu lojalitātes pienākuma, kurš izriet no LES 4. panta 3. punkta, gan no efektivitātes prasībām, kas tostarp paredzētas Direktīvas 2008/115 4. apsvērumā, izriet, ka šīs direktīvas 8. pantā dalībvalstīm noteiktais pienākums īstenot izraidīšanu ir jāizpilda cik vien iespējams drīz un ka šis pienākums netiekot ievērots, ja izraidīšana tiek aizkavēta tāpēc, ka pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas pirmajā instancē tāda procedūra kā šajā lietā aplūkotā ir jāatsāk nevis tajā posmā, kurā tā tikusi pārtraukta, bet gan no sākuma.

29

Iesniedzējtiesa uzskata – no tā izriet, ka, izskatot apelācijas sūdzību pamatlietā, ir jāinterpretē Direktīvas 2008/115 6. un 8. pants.

30

Šādos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2008/115] 6. un 8. pantam ir pretrunā valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru uzturēšanās atļaujas piešķiršanas – izskatot uzturēšanās atļaujas pieteikumu medicīnisku apsvērumu dēļ, kurš ir atzīts par pieņemamu, ņemot vērā iepriekš minētos kritērijus, – rezultātā trešās valsts valstspiederīgajam, kamēr tiek izskatīts šis pieteikums, ir atļauts uzturēties valstī, kaut arī uz laiku un bez garantijas, un šādas atļaujas izsniegšana tādējādi nozīmē, ka tiek netieši atsaukts atgriešanas lēmums, kas iepriekš pieņemts patvēruma procedūras ietvaros, ar ko tas nav saderīgs?”

31

Beļģijas valdība uzskata, ka uz prejudiciālo jautājumu nav jāatbild, jo tam neesot nozīmes attiecībā uz risinājumu pamatlietā. Proti, valsts tiesību norma, uz kuru iesniedzējtiesa atsaucas šajā jautājumā, Beļģijas tiesībās nepastāvot. Šajā ziņā šī tiesa balstoties uz kļūdainu pieņēmumu divu iemeslu dēļ.

32

Pirmkārt, reģistrācijas apliecība, kura saskaņā ar Karaļa 2007. gada 17. maija dekrēta 7. pantu un Ārvalstnieku likuma 9.ter pantu ir izsniegta personai, kuras pieteikums uzturēšanās atļaujas piešķiršanai medicīnisku iemeslu dēļ ir atzīts par pieņemamu, neesot uzskatāma par atļauju, kas dod tiesības uzturēties valstī, bet ar to šai personai ir vienīgi piešķirtas tiesības uz laiku palikt tās teritorijā.

33

Otrkārt, Beļģijas tiesiskajā regulējumā tiesības palikt valsts teritorijā nenozīmējot attiecībā uz ieinteresēto personu iepriekš pieņemta atgriešanas lēmuma netiešu atsaukšanu. Proti, Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) ar 2017. gada 23. maija spriedumu šādu interpretāciju esot noraidījusi, atsaucoties uz 2016. gada 15. februāra spriedumu N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84). Turklāt un it īpaši Beļģijas likumdevējs esot ņēmis vērā šo spriedumu, kad ar 2017. gada 24. februāra likumu, kas stājies spēkā 2017. gada 29. aprīlī un kas piemērojams visām uzsāktajām procedūrām, tas Ārvalstnieku likumā ir iekļāvis 1/3 pantu. Šajā tiesību normā kopš tā laika esot skaidri precizēts – tas, ka ārvalstnieks iesniedz uzturēšanās pieteikumu vai starptautiskās aizsardzības pieteikumu, neietekmē atgriešanas lēmumu, un ja ieinteresētā persona uz laiku var palikt dalībvalsts teritorijā, gaidot lēmumu par šo pieteikumu, atgriešanas lēmuma izpildāmība tiek vienīgi apturēta.

34

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tikai valsts tiesai, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, vai prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai tā varētu izspriest lietu, gan tas, vai jautājumiem, ko tā uzdod Tiesai, ir nozīme. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir par tiem jālemj. No tā izriet, ka uz valsts tiesu uzdotajiem jautājumiem attiecas nozīmīguma prezumpcija. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja lūgtajai interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz minētajiem jautājumiem (spriedums, 2022. gada 24. februāris, Viva Telecom Bulgaria, C‑257/20, EU:C:2022:125, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

It īpaši šajā ziņā jāuzsver, ka Tiesai saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Savienības tiesām un valstu tiesām ir jāņem vērā faktiskais un tiesiskais konteksts, kādā iekļaujas prejudiciālie jautājumi un kāds tas ir norādīts iesniedzējtiesas nolēmumā. Līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāizskata, ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto valsts tiesību interpretāciju, nevis dalībvalsts valdības norādīto interpretāciju (šajā nozīmē skat. tostarp spriedumus, 2016. gada 21. jūnijs, New Valmar, C‑15/15, EU:C:2016:464, 25. punkts, un 2021. gada 15. aprīlis, État belge (Apstākļi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas), C‑194/19, EU:C:2021:270, 26. punkts).

36

Šajā gadījumā, kā skaidri izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un it īpaši no Tiesai uzdotā jautājuma formulējuma, iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai izspriestu pamatlietu, vispirms ir jāpārbauda, vai Direktīvas 2008/115 tiesību normas nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kurā paredzēts, ka, ja trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir iesniedzis pieteikumu uzturēšanās atļaujas piešķiršanai kāda no šīs direktīvas 6. panta 4. punktā minētajiem iemesliem dēļ, uzturēšanās tiesības tiek piešķirtas šī pieteikuma pieņemamības dēļ, šo tiesību piešķiršana izraisa attiecībā uz šo valstspiederīgo iepriekš pieņemta atgriešanas lēmuma netiešu atsaukšanu pēc viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas.

37

Tā kā ar šādu jautājumu šī tiesa apgalvo, ka Beļģijas tiesībās ir ietverta šāda norma, Tiesa šīs prejudiciālā nolēmuma tiesvedības vajadzībām nevar piekrist Beļģijas valdības aizstāvētajai šo tiesību interpretācijai, saskaņā ar kuru atļauja, kas piešķirta trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir šādā situācijā, pirmkārt, nedod viņam uzturēšanās tiesības un, otrkārt, izraisa tikai to, ka tiek apturēta iepriekš attiecībā uz viņu pieņemtā atgriešanas lēmuma iedarbība.

38

Tātad tikai iesniedzējtiesai ir jāinterpretē pamatlietā piemērojamās valsts tiesības, it īpaši pārbaudot, vai šim strīdam ir piemērojams Ārvalstnieku likuma 1/3 pants, kas iekļauts ar 2017. gada 24. februāra likumu, kurš stājās spēkā 2017. gada 29. aprīlī, proti, tiesvedības laikā.

39

Tādējādi prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

40

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, ja trešās valsts valstspiederīgajam, kas nelikumīgi uzturas tās teritorijā, gaidot pieteikuma – ar kuru lūdz piešķirt uzturēšanās atļauju kāda no šajā tiesību normā minētajiem iemesliem dēļ – izskatīšanas iznākumu, šī pieteikuma pieņemamības dēļ tiek piešķirtas uzturēšanās tiesības, šo tiesību piešķiršana izraisa attiecībā uz šo valstspiederīgo iepriekš pieņemta atgriešanas lēmuma netiešu atsaukšanu pēc tam, kad ir noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums.

41

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā tās formulējums, konteksts, kādā tā iekļaujas, un tiesiskā regulējuma, kurā tā ir ietverta, izvirzītie mērķi (šajā nozīmē skat. tostarp spriedumu, 2022. gada 20. jūnijs, London STEAM‑Ship Owners’ Mutual Insurance Association, C‑700/20, EU:C:2022:488, 55. punkts).

42

Jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punkta pirmo teikumu dalībvalstis “katrā laikā” trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, var piešķirt “atsevišķu uzturēšanās atļauju” vai “citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties”“ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ”.

43

Tādējādi no paša šīs tiesību normas formulējuma, it īpaši no atsauces uz “citiem” iemesliem, izriet, ka ar šo tiesību normu dalībvalstīm jebkurā posmā ir atļauts piešķirt šādiem valstspiederīgajiem tiesības uzturēties ne tikai tieši norādīto iemeslu, proti, ar līdzjūtību saistītu vai humānu iemeslu dēļ, bet arī jebkāda cita iemesla dēļ, kuru tās uzskata par piemērotu.

44

No tā izriet, ka dalībvalstīm ir ļoti plaša rīcības brīvība, lai, ievērojot Savienības tiesības, piešķirtu uzturēšanās tiesības trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas to teritorijā.

45

Līdz ar to dalībvalstij nekas neliedz šādam valstspiederīgajam, kurš iesniedzis pieteikumu, ar kuru lūdz piešķirt uzturēšanās atļauju kāda no Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punktā minētajiem iemesliem dēļ, gaidot tā izskatīšanas pēc būtības iznākumu, šī pieteikuma pieņemamības dēļ piešķirt uzturēšanās tiesības.

46

No Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punkta trešā un pēdējā teikuma nepārprotamā formulējuma un it īpaši no saikļa “vai” lietojuma izriet, ka dalībvalstis, piešķirot uzturēšanās tiesības ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ, lai gan tās, protams, var paredzēt, ka uzturēšanās tiesību piešķiršanas rezultātā šīs uzturēšanās atļaujas spēkā esamības laikā tiks apturēts jebkurš attiecībā uz ieinteresēto personu iepriekš pieņemts atgriešanas lēmums, tās tikpat labi var paredzēt, ka uzturēšanās tiesības izraisa šāda agrāka atgriešanas lēmuma atcelšanu.

47

Līdz ar to dalībvalsts – kas trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas tās teritorijā, gaidot pieteikuma – ar kuru lūdz piešķirt uzturēšanās atļauju kāda no Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punkta izrietošajiem iemesliem dēļ – izskatīšanas iznākumu, šāda pieteikuma pieņemamības dēļ piešķir uzturēšanās tiesības – saskaņā ar šīs tiesību normas formulējumu var paredzēt, ka uzturēšanās tiesību piešķiršana izraisa iepriekš attiecībā uz šo pašu valstspiederīgo pieņemta atgriešanas lēmuma netiešu atsaukšanu.

48

Pretēji tam, ko apgalvo Beļģijas valdība, šādu Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punkta interpretāciju nevar likt apšaubīt tiesiskā regulējuma, kurā šī tiesību norma ir ietverta, konteksts un sasniedzamie mērķi.

49

Protams, Direktīvas 2008/115 mērķis ir ieviest efektīvu trešo valstu valstspiederīgo, kuri nelikumīgi uzturas valstī, izraidīšanas un atgriešanas politiku, ievērojot attiecīgo personu pamattiesības un cieņas neaizskaramību (spriedums, 2022. gada 10. marts, Landkreis Gifhorn, C‑519/20, EU:C:2022:178, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Gan no dalībvalstu lojalitātes pienākuma, kas izriet no LES 4. panta 3. punkta, gan tostarp no Direktīvas 2008/115 4. apsvērumā minētajām efektivitātes prasībām izriet, ka šīs direktīvas 8. pantā dalībvalstīm noteiktais pienākums šī panta 1. punktā paredzētajos gadījumos īstenot izraidīšanu ir jāizpilda cik vien iespējams drīz (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 6. decembris, Achughbabian, C‑329/11, EU:C:2011:807, 45. punkts).

51

Tādējādi Tiesa 2016. gada 15. februāra sprieduma N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84) 74.–76. un 80. punktā būtībā ir nospriedusi, ka Direktīvas 2008/115 lietderīgā iedarbība prasa, lai atbilstoši šai direktīvai sākta procedūra, kuras ietvaros ir pieņemts atgriešanas lēmums, tiktu atsākta nevis no tās sākuma, bet tajā posmā, kurā tā pārtraukta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas dēļ, tiklīdz šis pieteikums ir noraidīts pirmajā instancē, jo dalībvalstīm ir pienākums neapdraudēt šajā direktīvā izvirzītā mērķa īstenot izraidīšanu sasniegšanu cik vien iespējams drīz.

52

Tomēr, kā prasītāja pamatlietā un Komisija ir pamatoti norādījušas, iepriekšējā punktā minētā Direktīvas 2008/115 interpretācija nav attiecināma uz šo lietu.

53

Proti, šo interpretāciju Tiesa ir attīstījusi saistībā ar strīdu, kurš radies pēc tam, kad trešās valsts valstspiederīgais, kas dalībvalstī uzturējās nelikumīgi, bija iesniedzis vairākus starptautiskās aizsardzības pieteikumus, un kurā radās jautājums par sekām, kādas ir jāizraisa šāda veida jauna pieteikuma iesniegšanai, jo Savienības tiesībās nav ietverta tāda tiesību norma, kurā būtu skaidri noteiktas atļaujas palikt teritorijā piešķiršanas sekas attiecībā uz agrāka atgriešanas lēmuma procedūru.

54

Savukārt uzdotais jautājums rodas saistībā ar strīdu, kurš attiecas uz to, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, pēc viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas ir iesniedzis pieteikumu, ar kuru lūdz piešķirt uzturēšanās atļauju ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punkta izpratnē.

55

Šādā gadījumā, kā tas konstatēts šī sprieduma 46. un 47. punktā, šīs tiesību normas trešais un pēdējais teikums dalībvalstīm – kad tās šādam valstspiederīgajam nolemj piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties, – skaidri ļauj paredzēt, ka to piešķiršana izraisa attiecībā uz šo valstspiederīgo iepriekš pieņemta atgriešanas lēmuma atcelšanu.

56

Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, ja trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas tās teritorijā, gaidot pieteikuma – ar kuru lūdz piešķirt uzturēšanās atļauju kāda no šajā tiesību normā minētajiem iemesliem dēļ – izskatīšanas iznākumu, pieteikuma pieņemamības dēļ tiek piešķirtas uzturēšanās tiesības, šo tiesību piešķiršana izraisa attiecībā uz šo valstspiederīgo iepriekš pieņemta atgriešanas lēmuma netiešu atsaukšanu pēc tam, kad ir noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums.

57

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 6. panta 4. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, ja trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas tās teritorijā, gaidot pieteikuma – ar kuru lūdz piešķirt uzturēšanās atļauju kāda no šajā tiesību normā minētajiem iemesliem dēļ – izskatīšanas iznākumu, pieteikuma pieņemamības dēļ tiek piešķirtas uzturēšanās tiesības, šo tiesību piešķiršana izraisa attiecībā uz šo valstspiederīgo iepriekš pieņemta atgriešanas lēmuma netiešu atsaukšanu pēc tam, kad ir noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums.