1.

1993. gada jūnijā D. Nemec ar Murskas Sobotas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienību noslēdza līgumu par autocisternas nomu ūdens piegādei sausuma periodos (turpmāk tekstā – “nomas līgums”). Lai saņemtu maksājumus saskaņā ar šo nomas līgumu un nokavējuma procentus, kopš 1996. gada D. Nemec ir iesaistīts tiesvedībās, kuras joprojām tiek izskatītas Slovēnijas tiesās. Nokavējuma procenti tika uzkrāti gadu gaitā, tomēr galu galā to apmērs tika ierobežots ar attiecīgo valsts tiesību normu.

2.

Šajā lietā Tiesā iesniegtā tiesību jautājuma būtība ir par to, vai valsts tiesību norma, ar kuru nokavējuma procentu apmērs tiek ierobežots ar parāda pamatsummu (saukts par ne ultra alterum tantum noteikumu), ir pretrunā Direktīvai 2000/35/EK par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos ( 2 ).

3.

Turklāt ar šo galveno jautājumu ir saistīti divi papildjautājumi. Pirmkārt, ir jāpārbauda Savienības tiesību piemērojamība ratione temporis šajā lietā. Otrkārt, vai šajā lietā D. Nemec var tikt klasificēts kā “uzņēmums” un nomas līgums kā “komercdarījums” Direktīvas 2000/35 izpratnē?

4.

Atbilstoši tās 1. pantam Direktīvu 2000/35 “[..] piemēro visiem maksājumiem, kas tiek veikti kā atlīdzība komercdarījumos”.

5.

Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punkta pirmajā daļā jēdziens “komercdarījumi” tiek definēts kā “darījumi starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un valsts iestādēm, kuri izraisa preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību”.

6.

Direktīvas 2. panta 1. punkta otrajā daļā jēdziens “valsts iestāde” tiek definēts kā “līgumslēdzēja iestāde vai struktūra, kas definēta direktīvās par publisko iepirkumu [..]”.

7.

Saskaņā ar 2. panta 1. punkta trešo daļu ““uzņēmums” ir organizācija, kas darbojas, veicot neatkarīgu saimniecisku vai profesionālu darbību, pat ja to veic viena persona”.

8.

Direktīvas 2000/35 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka “[dalībvalstis nodrošina, ka] kreditoram ir tiesības uz procentiem par kavētu maksājumu tādā mērā, kā: i) viņš ir izpildījis savas līgumsaistības un juridiskos pienākumus un ii) viņš nav saņēmis attiecīgo summu laikā, ja vien debitors ir atbildīgs par nokavējumu”.

9.

Atbilstoši 6. panta 3. punktam, transponējot Direktīvu 2000/35 “[..] dalībvalstis var neparedzēt: [..] b) līgumus, kas ir noslēgti pirms 2002. gada 8. augusta”.

10.

No 2002. gada 1. janvāraObligacijski zakonik (Saistību tiesību kodekss, turpmāk tekstā – “OZ”) regulēja maksājumu kavējumu sekas. OZ 376. pantā bija paredzēts tā sauktais ne ultra alterum tantum noteikums. Saskaņā ar šo noteikumu, kas iepriekš tiesiskajā regulējumā nebija paredzēts, maksimālais nokavējumu procentu apmērs tika ierobežots ar parāda pamatsummu.

11.

Nomas līguma noslēgšanas brīdī fizisko personu saimnieciskās darbības veikšanas nosacījumus reglamentēja Obrtni zakon (Likums par individuālā darba veicējiem, turpmāk tekstā – “ObrZ/88”). Fiziskas personas varēja veikt pastāvīgu saimniecisku darbību tikai tad, ja viņām bija piešķirta atļauja tajā minētās darbības veikšanai.

12.

ObrZ/88 vēlāk tika grozīts ar tiesisko regulējumu, kurā tika paredzēts, ka patstāvīgu uzņēmējdarbību var veikt, ja par to bija paziņots kompetentajai iestādei un ja persona bija reģistrējusies komersantu reģistrā.

13.

1993. gada jūnijā Drago Nemec (prasītājs) kā iznomātājs un Gasilsko društvo Murska Sobota (Murskas Sobotas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienība; turpmāk tekstā – “Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienība”) kā nomnieks noslēdza līgumu par autocisternas nomu. Laikā, kad tika noslēgts nomas līgums, saskaņā ar Slovēnijas tiesisko regulējumu prasītājam bija uzņēmējdarbības licence, konkrēti, “virpošanas un metināšanas darbu veikšanai”.

14.

Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienība nesamaksāja nomas līgumā atrunāto atlīdzību. 1996. gadā prasītājs cēla prasību, prasot viņam samaksāt EUR 17669,51. Pēc ilgas tiesvedības 2010. gada 17. februārī Višje sodišče Maribor (Mariboras Apelācijas tiesa) nosprieda, ka Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienībai ir jāsamaksā prasītājam summa EUR 15061,44 apmērā, kā arī likumiskie nokavējuma procenti par laikposmu no 1996. gada 25. marta līdz 2001. gada 31. decembrim. Tomēr Višje sodišče Maribor (Mariboras Apelācijas tiesa) noraidīja prasītāja prasību samaksāt likumiskos nokavējuma procentus par laiku no 2002. gada 1. janvāra līdz pilnīgai samaksai (kas vēlāk tika veikta 2010. gada 18. maijā). Šī prasība tika noraidīta, pamatojoties uz to, ka 2002. gada 1. janvārī spēkā stājās OZ, kurā ir paredzēts ne ultra alterum tantum noteikums. 2001. gada 31. decembrī procenti jau bija sasnieguši parāda pamatsummas apmēru, un tādējādi to apmērs vairs nevarēja pieaugt.

15.

Atbildot uz Višje sodišče Maribor (Mariboras Apelācijas tiesa) spriedumu, prasītājs iesniedza prasību pret Slovēnijas Republiku (atbildētāja), lūdzot atlīdzināt zaudējumus EUR 84614,02 apmērā, likumiskos nokavējuma procentus, kā arī piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Prasītājs apgalvo, ka ne ultra alterum tantum noteikums nav saderīgs ar Direktīvu 2000/35 un ka ir jāatlīdzina zaudējumi, kas viņam radušies šīs direktīvas šķietami prettiesiskas transponēšanas Slovēnijas tiesību sistēmā rezultātā.

16.

Ar 2011. gada 18. maija spriedumu pirmās instances tiesa noraidīja prasītāja prasību. Ar 2012. gada 24. janvāra spriedumu apelācijas instances tiesa noraidīja prasītāja iesniegto apelācijas sūdzību par šo nolēmumu. Abu šo tiesas spriedumu pamatā ir vērtējums, ka nomas līgums neietilpst prasītāja reģistrētās uzņēmējdarbības jomā. Tādējādi viņš nedarbojās kā “uzņēmums” Direktīvas 2000/35 izpratnē, kas līdz ar to nebija piemērojama prasītāja gadījumā.

17.

Šobrīd prasītājs apstrīd Višje sodišče Maribor (Mariboras Apelācijas tiesa) vērtējumu Vrhovno sodišče Republike Slovenija (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa). Viņaprāt, nomas līguma priekšmets nebija tikai autocisternas noma. Viņš uzskata, ka nomas līgums bija “sarežģīts juridisks darījums”, kas ietver dzeramā ūdens piegādi vietējiem iedzīvotājiem sausuma periodos. Turklāt viņš apgalvo, ka viņa izrakstītajā rēķinā bija norādīts, ka viņš darbojās kā “uzņēmums” Direktīvas 2000/35 izpratnē.

18.

Atbildētāja apgalvo, ka Direktīva 2000/35 nav piemērojama šajā lietā, jo, transponējot to Slovēnijas tiesību sistēmā, tās piemērošana līgumiem, kas noslēgti pirms Slovēnijas pievienošanās Eiropas Savienībai, netika paredzēta. Turklāt atbildētāja apgalvo, ka nomas līgums nav “komercdarījums” Direktīvas 2000/35 izpratnē. Prasītājs noslēdza nomas līgumu ārpus savas komercdarbības jomas un līdz ar to nedarbojās kā “uzņēmums” šīs direktīvas izpratnē.

19.

Šādos apstākļos Vrhovno sodišče Republike Slovenija (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa) apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus jautājumus:

20.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Slovēnijas un Latvijas valdības, kā arī Komisija. Slovēnijas valdība un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 4. maijā.

21.

Tā kā šīs lietas apstākļi attiecas uz laiku pirms Slovēnijas pievienošanās Eiropas Savienībai, vispirms es izvērtēšu jautājumu par to, vai šajā lietā Savienības tiesības kopumā, it īpaši Direktīva 2000/35, ir piemērojama ratione temporis (A daļa).

22.

Runājot par uzdoto jautājumu izvērtējumu pēc būtības, es uzskatu, ka ne ultra alterum tantum noteikums pats par sevi nav pretrunā Direktīvai 2000/35. Tādēļ uzskatu, ka vispirms noderīgāk ir izvērtēt trešo prejudiciālo jautājumu (B daļa). Ja Tiesa piekritīs manam vērtējumam par šo jautājumu, faktiski nav vajadzības atbildēt uz pirmajiem diviem valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem. Tomēr pilnības labad, kā arī lai sniegtu visaptverošu atbalstu Tiesai, es izvērtēšu arī to, vai attiecības, kas izriet no nomas līguma, varētu ietilpt Direktīvas 2000/35 materiālās piemērošanas jomā (C daļa).

23.

Vērtējumam par Savienības tiesību piemērojamību laikā ir divi aspekti. Pirmais no tiem attiecas uz Savienības tiesību vispārēju piemērojamību ratione temporis, kas ir paredzēta primārajās tiesībās. Atbildei uz šo jautājumu ir arī izšķiroša loma, nosakot Tiesas kompetenci. Otrs aspekts attiecas uz konkrētu tiesību aktu, kuru piemēro šajā gadījumā: tiklīdz ir gūta pārliecība, ka Savienības tiesības var tikt vispārēji piemērotas šajā lietā, nākamais jautājums ir par to, vai konkrētais sekundāro tiesību akts piešķir kādas nianses vispārējam noteikumam?

24.

Šai pieejai ir konstitucionāla nozīme, jo jebkuru sekundāro tiesību akta (tostarp Direktīvas 2000/35) normu var vērtēt tikai tad, kad ir konstatēts, ka Savienības tiesības ir vispārīgi piemērojamas lietas apstākļiem. Jāpastāv vispārējai pieejai, kurai, ņemot vērā attiecīgo sekundāro tiesību aktu, var piešķirt nianses, ja pēdējā tas ir paredzēts.

25.

Slovēnija pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā. Saskaņā ar Pievienošanās akta (turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”) ( 3 ) 2. un 54. pantu Savienības tiesības kļuva tūlītēji saistošas Slovēnijai pievienošanās brīdī, ja vien Pievienošanās aktā vai tā pielikumos netika paredzēti citi termiņi. Tādējādi ir skaidrs, ka vispārējais, konstitucionālais noteikums ir Savienības tiesību tūlītēji saistošais spēks jeb tiešās sekas, ja vien Pievienošanās aktā nav paredzēts citādi.

26.

Šajā lietā nomas līgums tika noslēgts 1993. gadā. Tas tika daļēji izpildīts ( 4 ) 90. gadu vidū. Pēc tam 1996. gadā D. Nemec cēla prasību pret Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienību par līguma saistību neizpildi, nesamaksājot nomas maksu. Visi šie notikumi norisinājās pirms 2004. gada 1. maija. Tādēļ jautājums ir šāds: vai konkrētajā tiesiskajā situācijā Savienības tiesības ir iespējams piemērot ratione temporis?

27.

Ir taisnība, ka nav pavisam viegli orientēties Tiesas judikatūrā par Savienības tiesību piemērojamību laikā attiecībā uz jaunajām dalībvalstīm.

28.

Virspalātas izskatītajā lietā Ynos ( 5 ) Tiesa atzina, ka tās kompetencē nav atbildēt uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pamatojoties uz to, ka šīs lietas apstākļi norisinājās pirms Ungārijas pievienošanās Eiropas Savienībai. Sprieduma Ynos un tam sekojošās judikatūras piemērošana šajā lietā liek secināt, ka Savienības tiesības nav piemērojamas ratione temporis.

29.

Tomēr, lai gan ir diezgan kategoriska Tiesas pieeja spriedumā Ynos, pastāv nozīmīgs judikatūras daudzums gan pirms, gan pēc Ynos sprieduma pasludināšanas, kurā tiek izmantota niansētāka pieeja attiecībā uz Savienības tiesību piemērojamību laikā. Var teikt, ka šajās lietās tiek nodalīti apstākļi, kas iestājušies pirms pievienošanās, un to tiesiskās sekas, kas turpinās pēc pievienošanās. Es ierosinu interpretēt spriedumu lietā Ynos šajā plašākajā judikatūras kontekstā. Ja Tiesa atbalstītu šādu pieeju, šo lietu būtu iespējams uzskatīt par pieņemamu ratione temporis.

30.

Lieta Ynos attiecās uz Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos ( 6 ) piemērošanu līgumam par starpniecības pakalpojumiem. Strīds bija par šī līguma izpildi un par līguma nosacījuma par aģenta komisijas maksu godīgumu. Neizvērtējot aspektus saistībā ar līguma izpildi, Tiesa atzīmēja, ka pamatlietas fakti ir radušies pirms Ungārijas pievienošanās Eiropas Savienībai, līdz ar to Tiesas kompetencē nav interpretēt direktīvu ( 7 ).

31.

Ja lietā Ynos izstrādātais kritērijs tiktu piemērots burtiski, valsts tiesas uzdotie jautājumi, kā Slovēnijas valdība ierosināja tiesas sēdē, būtu jāatzīst par tādiem, kas neietilpst Tiesas kompetencē ratione temporis. Tāpat kā lietā Ynos, nomas līgums tika noslēgts pirms Slovēnijas pievienošanās Savienībai. Apstāklim, ka tiesvedība valsts tiesās par šī līguma neizpildi joprojām nebija pabeigta pēc Slovēnijas pievienošanās, nebūtu nozīmes, jo arī lietā Ynos tiesvedība valsts tiesā par līguma izpildi vēl nebija pabeigta pēc Ungārijas pievienošanās ( 8 ).

32.

Tomēr es ierosinātu Tiesai skatīties uz spriedumu lietā Ynos ar plašāku perspektīvu un izvērtēt judikatūru, kas pieņemta gan pirms, gan pēc šī sprieduma, kā arī īpašos faktiskos un juridiskos apstākļus lietā Ynos. Šī niansētākā judikatūra izvērtē to, vai tiesiskās attiecības, kas radušās pirms pievienošanās, joprojām rada tiesiskās sekas, kuras turpinās arī pēc pievienošanās dienas, nevis koncentrējas uz bināro atšķirību starp apstākļiem pirms un pēc pievienošanās.

33.

Judikatūrā, kas pieņemta pirms sprieduma lietā Ynos, Tiesa bija daudz atvērtāka prejudiciālo nolēmumu sniegšanā, ja attiecīgie apstākļi bija iestājušies pirms pievienošanās.

34.

Piemēram, lietās Data Delecta ( 9 ) un Saldanha ( 10 ) uzdotie prejudiciālie jautājumi bija par tādas valsts tiesību normas saderību, kurā ir prasīts, lai ārvalstu prasītāji tiesas procesā iemaksā drošības naudu tiesāšanās izdevumu segšanai. Abās lietās tiesu rīkojumi par drošības naudas iemaksāšanu tiesāšanās izdevumu segšanai tika izdoti pirms Zviedrijas un Austrijas pievienošanās Eiropas Savienībai. Tomēr par šiem rīkojumiem iesniegtās apelācijas sūdzības tika izskatītas pēc pievienošanās. Lietā Data Delecta Tiesa uzreiz izlēma lietu pēc būtības, tādējādi norādot, ka Savienības tiesības bija piemērojamasratione temporis. Lietā Saldanha tā nosprieda, ka EKL 6. pants (šobrīd LESD 18. pants) bija tūlītēji saistošs pievienošanās dienā un ka tas nepieļāva attiecīgo valsts tiesību normu. Tiesa norādīja, ka Savienības tiesības bija piemērojamas ratione temporis“tādu tiesisko situāciju sekām nākotnē, kuras ir radušās pirms [..] pievienošanās” ( 11 ).

35.

Tas, ko šīs divas lietas ( 12 ) parāda, ir apstāklis, ka, lai arī strīdi starp lietas dalībniekiem izkristalizējās pirms attiecīgās pievienošanās Eiropas Savienībai, Tiesa uzskatīja, ka ir piemēroti attiecināt Savienības tiesības un līdz ar to tās jurisdikciju uz situāciju, kuras radušās pirms pievienošanās, tiesiskajām sekām, kuras turpinās. Protams, šāds iznākums bija atkarīgs no tā, vai pēc pievienošanās tiek turpināta tiesvedība šajās lietās ( 13 ).

36.

Judikatūra, kas ir pieņemta pēc sprieduma pasludināšanas lietā Ynos, ir sarežģītāka. Tomēr, iespējams, Tiesas pieeja kļuva vēl niansētāka, uzsvaru liekot uz to, vai tiesiskā situācija bija vai nebija jau izsmelta pievienošanās brīdī.

37.

Spriedumā lietā Telefónica O2 Tiesa atzina savu kompetenci, lai arī šīs lietas faktiskie apstākļi bija radušies pirms Čehijas Republikas pievienošanās Savienībai. Tas bija tādēļ, ka reglamentējošā iestāde no jauna pieņēma apstrīdēto lēmumu ar paredzamām sekām pēc Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai ( 14 ).

38.

Tāpat lietā CIBA Tiesa atzina, ka strīds pamatlietā attiecās uz 2003. un 2004. taksācijas gadu, savukārt Ungārija pievienojās Eiropas Savienībai tikai 2004. gada 1. maijā. Tomēr turpinājumā tā norādīja, ka, “tā kā pamata lietas faktiskie apstākļi daļēji ir pēc minētā datuma, Tiesa ir kompetenta atbildēt uz uzdoto jautājumu” ( 15 ).

39.

Lieta Kuso attiecās uz austriešu darba ņēmēju, kura noslēdza savu darba līgumu 1980. gadā. Vēlāk viņa apstrīdēja piespiedu pensionēšanas datumu, balstoties uz obligāto pensionēšanos, sasniedzot 60 gadu vecumu, apgalvojot, ka tā ir diskriminācija dzimuma dēļ saskaņā ar Direktīvu 76/207/EEK ( 16 ). Tiesa nosprieda, ka tās kompetencē ir izskatīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pēc būtības, norādot, ka “[..] tiesiskā paļāvība nevar sniegties tik tālu, ka vispārēji tiek kavēts piemērot jaunu tiesisko regulējumu tādu situāciju sekām nākotnē, kas ir radušās saskaņā ar agrāku tiesisko regulējumu” ( 17 ).

40.

Tādējādi, ja spriedums lietā Ynos tiek interpretēts tā plašākajā judikatūras kontekstā, šķiet, ka vispārējā pieeja saistībā ar Savienības tiesību piemērojamību ratione temporis ir saistīta ar tiesiskajām sekām, kuras turpinās. Tiesiskajām attiecībām, kuras nav izsmeltas dalībvalsts pievienošanās brīdī, ir jāpiemērojas jaunajām tiesību normām. Protams, šāda piemērošanās ietver tikai ex nunc sekas: Savienības tiesību tiešās sekas nozīmē to, ka tiesiskās attiecības, kuras turpinās un kuru sekas nav izsmeltas pievienošanās brīdī, var tikt grozītas nākotnē. Un otrādi, ir aizliegts veikt grozījumus ar patiesi atpakaļejošu spēku, lai faktiski no jauna izvērtētu pagātnes apstākļus vai notikumus.

41.

Ņemot par piemēru līgumu, kas ir noslēgts pirms dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai, galvenais jautājums ir par to, vai līgums un ar to nodibinātās tiesiskās attiecības turpina vai neturpina radīt tiesiskās sekas pēc pievienošanās. Ja tas tā ir (piemēram, beztermiņa līgumu un/vai līguma, kurā paredzēta atkārtota atlīdzība, gadījumā), Savienības tiesības kļūst piemērojamas līgumam pievienošanās brīdī, pat ja visi (veidojošie) apstākļi ir norisinājušies pirms pievienošanās dienas. Tiesisko attiecību saturs nākotnē tiks grozīts ar Savienības tiesībām.

42.

Turklāt ir vispārīgi atzīts, ka, ciktāl tas attiecas uz procesuālo tiesību normām, vispārējais noteikums ir tāds, ka pat attiecībā uz lietām un strīdiem, kas tiek izskatīti brīdī, kad tās stājas spēkā, tās ir tūlītēji piemērojamas, ja vien konkrētajā attiecīgajā tiesību normā nav paredzēts citādi ( 18 ).

43.

Katrā ziņā vispārējie iegūto tiesību un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi, kā arī aizliegums par faktisku atpakaļejošu iedarbību darbosies kā Savienības tiesību tiešo seku korekcijas pasākumi katrā atsevišķā gadījumā.

44.

Skatoties no šīs perspektīvas, nepārsteidz Tiesas panāktais iznākums lietā Ynos attiecībā uz tā sekām: lieta Ynos attiecās uz tāda līguma noteikuma godīgumu, kurš tika apspriests un noslēgts pirms Ungārijas pievienošanās Savienībai. Tiesai uzdotais jautājums, ja uz to tiktu sniegta atbilde, izraisītu to, ka līguma noteikums, kas tika noslēgts un par kuru vienošanās tika panākta ilgu laiku pirms pievienošanās, tiktu no jauna izvērtēts pēc būtības ar atpakaļejošu spēku.

45.

Es uzskatu, ka brīdī, kad Slovēnija pievienojās Savienībai, nomas līgums nebija izsmēlis visas savas tiesiskās sekas divās dimensijās.

46.

Pirmkārt, nomas līgums tika noslēgts 1993. gada jūnijā. No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir saprotams, ka prasītājs izpildīja savus pienākumus pirms Slovēnijas pievienošanās Savienībai, savukārt Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienība savas saistības, samaksājot no nomas līguma izrietošo atlīdzību, izpildīja tikai 2010. gada maijā, proti, krietnu laiku pēc Slovēnijas pievienošanās. Tādēļ nomas līgums turpināja radīt zināmas tiesiskas sekas arī pēc Slovēnijas pievienošanās, un no līguma izrietošās līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumi joprojām bija jāizpilda.

47.

Otrkārt un, iespējams, vēl jo svarīgāk, šī lieta, pretēji lietai Ynos, neattiecas uz iepriekš noslēgta līguma noteikumu izvērtēšanu no jauna. Līguma saturs un tā noteikumu spēkā esamība netiek apspriesta. Šī lieta attiecas uz līguma izpildi, jo īpaši uzkrāto nokavējuma procentu piespiedu piedziņu saistībā ar šīs izpildes (proti, maksājumu) kavējumu saskaņā ar šo līgumu. Šī situācija radās pirms Slovēnijas pievienošanās Eiropas Savienībai, bet gala lēmums tajā ir jāpieņem pēc pievienošanās.

48.

Tādējādi apstāklis, ka jaunais tiesiskais regulējums par nokavējuma procentiem lietām, kuras atrodas izskatīšanā, tiks piemērots no dienas, kad dalībvalsts pievienojās Eiropas Savienībai, atbilst Savienības tiesību tiešajai iedarbībai pievienojošajās valstīs.

49.

Pēc tam, kad ir ticis konstatēts, ka Tiesai ir kompetence kopumā, nākamais jautājums šajā lietā ir izvērtēt, vai konkrēti Direktīvu 2000/35 ir iespējams piemērot nomas līgumam, ņemot vērā tās konkrētos noteikumus par tās piemērošanu laikā.

50.

Principā atbilstoši tās 6. panta 3. punkta b) apakšpunktam Direktīva 2000/35 ir piemērojama līgumiem, kas ir noslēgti pirms tās transponēšanas termiņa beigām, ja vien dalībvalsts neparedz tās nepiemērošanu šādiem līgumiem. Citiem vārdiem sakot, ja dalībvalsts tieši nerīkojas, direktīva attiecas uz pastāvošiem līgumiem.

51.

Attiecīgajos dokumentos par pievienošanos, kā to atzina Slovēnijas pārstāvis tiesas sēdē, nav paredzēts izslēgt Direktīvas 2000/35 piemērojamību ( 19 ). Tādējādi, ievērojot Pievienošanās akta 2. un 54. pantu attiecībā uz Slovēniju, Direktīvas 2000/35 transponēšanas termiņa beigas bija 2004. gada 1. maijs, turklāt uz šo direktīvu nebija piemērojama nekāda atkāpe.

52.

6. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētais noteikums ir svarīgs arī, lai nodalītu attiecīgo sekundāro tiesību aktu lietā Ynos. Lietā Ynos attiecīgās Direktīvas 93/13 10. panta 1. punktā bija paredzēts, ka tā ir piemērojama nākotnē tikai līgumiem, kuri ir noslēgti pēc transponēšanas termiņa beigām (kas attiecībā uz jaunu dalībvalsti bija pievienošanās datums (proti, 2004. gada 1. maijs)). Faktiski tas ir pretēji Direktīvas 2000/35 6. panta 3. punkta b) apakšpunktam, jo pēdējā minētā ir piemērojama līgumiem, kuri ir noslēgti pirms direktīvas transponēšanas termiņa beigām ( 20 ).

53.

Tādējādi, aplūkojot kopsakarā Direktīvas 2000/35 6. panta 1. punktu un 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu un Pievienošanās aktu, pēc Slovēnijas pievienošanās Savienībai Direktīva 2000/35 bija tūlītēji piemērojama pastāvošajiem līgumiem, kuri tika noslēgti pirms šīs dienas, tostarp attiecīgajam nomas līgumam šajā lietā. Tādēļ es secinu, ka Direktīva 2000/35 kļuva piemērojama ratione temporis šajā lietā no 2004. gada 1. maija.

54.

Visbeidzot es uzskatu, ka Tiesa ir kompetenta atbildēt uz valsts tiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

55.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai ne ultra alterum tantum noteikums ir saderīgs ar Direktīvu 2000/35. Līdzīgi Slovēnijas un Latvijas valdību paustajai nostājai to rakstveida apsvērumos, kā arī Slovēnijas valdības un Komisijas nostājai tiesas sēdē es uzskatu, ka šis noteikums ir saderīgs ar Direktīvu 2000/35.

56.

Kā jau Tiesa ir iepriekš norādījusi ( 21 ) un kā to Komisija tieši atzina tiesas sēdē šajā lietā, Direktīva 2000/35 ir minimālās saskaņošanas līdzeklis.

57.

Tādējādi direktīva aptver tikai izraudzītus un līdz ar to ierobežotus elementus, kas attiecas uz maksājumu kavējumiem komercdarījumos un kas jo īpaši ir saistīti ar i) nokavējuma procentiem, ii) īpašumtiesību saglabāšanu un iii) bezstrīdus prasību piedziņas procedūrām.

58.

Attiecībā uz noteikumiem par nokavējuma procentiem Direktīvas 2000/35 3. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir samērā detalizēta tiesību norma par šādu procentu minimālo līmeni un veidu, kādā tie tiek aprēķināti. Tomēr Direktīvā 2000/35 nav paredzēti nekādi noteikumi, kuri aizliegtu noteikt procentu pieauguma griestus.

59.

Tādējādi, manuprāt, lēmums par to, vai noteikt vai nenoteikt šādus griestus, ir dalībvalstu kompetencē, ar nosacījumu, ka tās ievēro divus nosacījumus – par līdzvērtību un efektivitāti ( 22 ).

60.

Būtībā līdzvērtības princips aizliedz diskrimināciju starp prasībām, kuras ir pamatotas ar valsts tiesību aktiem, un prasībām, kuras ir pamatotas ar Savienības tiesību aktiem. Citiem vārdiem sakot, attieksme pret tiesībām, kas izriet no Savienības tiesību aktiem, nevar būt mazāk labvēlīga kā attieksme pret attiecīgajām tiesībām, kas izriet no valsts tiesību aktiem.

61.

Šīs lietas apstākļi nerada problēmas saistībā ar ne ultra alterum tantum noteikuma atbilstību šim principam. Neviens no lietas dalībniekiem šajā ziņā neizvirzīja iebildumus.

62.

Saskaņā ar nosacījumu par efektivitāti dalībvalstīm tiek liegts Savienības tiesībās piešķirto tiesību izmantošanu padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu.

63.

Protams, varētu apgalvot, ka maksājumu kavējumu komercdarījumos novēršanas efektivitātes vispārējais mērķis tiktu paplašināts, ja nokavējumu procentu pieaugums netiktu ierobežots. Tiklīdz ir sasniegti griesti, ir skaidrs, ka parādniekam ir tikai neliels papildu stimuls veikt maksājumus. Procentu apmērs vienkārši pārstāj pieaugt.

64.

Tomēr, piemērojot šādu loģiku, jebkura valsts tiesību norma varētu tikt apšaubīta vai tiktu pieprasīts radīt jaunu tiesību normu. Piemēram, vai direktīvas, kura ir vērsta uz maksājumu kavējumu novēršanu, lietderīgā iedarbība netiktu pastiprināta, ja no jauna tiktu ieviesti parādnieku cietumi ( 23 ), ieslogot parādnieku uzreiz cietumā, ja maksājums tiek kavēts? Tas būtu efektīvs līdzeklis, lai piespiestu personu un/vai tās radiniekus ātri veikt maksājumus.

65.

Absurdi piemēri palīdz veidot labāku izpratni par vajadzību noteikt sapratīgas robežas iespējami neierobežotajam nosacījumam par efektivitāti. Manuprāt, nosacījums par efektivitāti būtu jāattiecina tikai uz diviem gadījumiem: neiespējamību vai patiesi pārmērīgām grūtībām. Manuprāt, ne ultra alterum tantum noteikums neizpilda nevienu no šiem kritērijiem. Saistībā ar pēdējo apgalvojumu īpaši nozīmīgi ir divi aspekti.

66.

Pirmkārt, valsts regulatīvajā telpā, kuru nav skārusi minimālā saskaņošana saskaņā ar Direktīvu 2000/35, ne ultra alterum tantum noteikums pauž noteiktu likumdošanas izvēli par ar maksājumu kavējumu saistītu izmaksu sadali starp kreditoriem un parādniekiem. Noteikums atspoguļo sociālo vīziju par slogu sadalījumu, ja runa ir par parāda piespiedu piedziņu. Pati par sevi šāda izvēle nešķiet patvaļīga vai nepazīstama. Faktiski noteiktus procentu ierobežošanas ar parāda pamatsummu veidus ir iespējams atrast jau romiešu tiesībās ( 24 ).

67.

Turklāt ne ultra alterum tantum noteikums var tikt uzskatīts par tādu, kas nodrošina zināma veida līdzsvaru starp ātru maksājumu garantēšanu un citām interesēm vai vērtībām. Parasti maksājumu kavējumi vienmēr ir saistīti ar parādnieka nevēlēšanos vai neiespējamību veikt maksājumus. Tomēr kreditora bezdarbība var palielināt uzkrātā parāda apmēru. Tāpēc tāds noteikums, kāds ir ne ultra alterum tantum noteikums, mudina kreditoru savlaicīgi aizstāvēt savas tiesības. Proti, tāds pats noteikums ir atrodams arī citu valstu tiesību sistēmās dažādos kontekstos. Piemēram, Austrijas un Čehijas Republikas Civilkodeksos ir ierobežotas kreditora iespējas saņemt nokavējuma procentus, kas pārsniedz parāda pamatsummu, par laikposmu pirms lietas izskatīšanas tiesā, ja kreditors savlaicīgi nav veicis darbības parāda piespiedu piedziņai ( 25 ).

68.

Otrkārt, kā ir ierosinājusi Slovēnijas valdība, tāds valsts tiesību noteikums, kāds ir ne ultra alterum tantum noteikums, nebūtu jāizvērtē izolēti, bet gan ņemot vērā citu attiecīgo valsts tiesību aktu kontekstu, kurā noteikums par ierobežojumu darbojas.

69.

Šajos tiesību aktos ir paredzēta iespēja celt pret parādnieku prasību atlīdzināt faktiski ciestos zaudējumus (ja šo zaudējumu apmērs pārsniedz maksājamo nokavējuma procentu apmēru). Proti, lai arī prasība samaksāt nokavējuma procentus parasti “tiek uzskatīta par ērtu veidu, kādā kreditors var piedzīt ciestos zaudējumus, nepastāvot vajadzībai tos īpaši pierādīt” ( 26 ), tas noteikti nenozīmē, ka kreditoram tiek liegts celt prasību par ciestajiem zaudējumiem saistībā ar uzkrāto procentu apmēru. Tas, vai šāda iespēja pastāv, ir atkarīgs no piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, turklāt šis apstāklis ir jāizvērtē valsts tiesai. Tomēr, kā Slovēnijas valdība to izskaidroja tiesas sēdē, saskaņā ar Slovēnijas tiesībām kreditors tiešām var celt prasību atlīdzināt faktiski ciestos zaudējumus pilnā apmērā.

70.

Turklāt, ja kreditora ciestie zaudējumi tiek piedēvēti tiesu sistēmas darbības trūkumiem, tostarp nepamatotām kavēšanām un tiesvedības pārmērīgajam ilgumam, zaudējumu prasība pret valsti var būt vēl viens veids, kādā saņemt kompensāciju ( 27 ).

71.

Šo iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdoto trešo jautājumu atbildēt tādējādi, ka Direktīva 2000/35 neliedz valsts tiesību normu, kurā ir paredzēts, ka maksimālais maksājamo nokavējuma procentu apmērs tiek ierobežots ar parāda pamatsummas apmēru.

72.

Kā jau iepriekš minēju, ja Tiesa uz valsts tiesas uzdoto trešo jautājumu atbildētu noliedzoši, nebūtu vajadzības atbildēt uz pirmo un otro jautājumu. Tā kā Direktīva 2000/35 nav pretrunā ne ultra alterum tantum noteikumam, prasītāja prasību nevar apmierināt, pat ja tiktu konstatēts, ka tiesiskās attiecības, kas izriet no nomas līguma, ietilpst Direktīvas 2000/35 piemērošanas jomā. Tomēr, ja Tiesa uzskatītu, ka Direktīva 2000/35 nepieļauj attiecīgo noteikumu, pirmie divi prejudiciālie jautājumi būs nozīmīgi.

73.

Šajā sadaļā pirmais un otrais jautājums ir analizēti kopīgi. To abu mērķis ir noskaidrot, vai prasītājs, noslēdzot nomas līgumu, darbojās kā “uzņēmums” Direktīvas 2000/35 izpratnē, ņemot vērā to, ka nomas līguma objekts neietilpst viņam piešķirtās valsts licences jomā. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu, atbildot uz otro prejudiciālo jautājumu, jo īpaši ņemt vērā apstākli, ka attiecīgajam darījumam bija saimniecisks raksturs un prasītājs par to izrakstīja rēķinu.

74.

Atbilstoši tās 1. pantam Direktīvu 2000/35 piemēro “visiem maksājumiem, kas tiek veikti kā atlīdzība komercdarījumos”. Tādēļ, lai atbildētu uz jautājumu par to, vai darījums saskaņā ar nomas līgumu ietilpst Direktīvas 2000/35 piemērošanas jomā, ir jānoskaidro jēdziens “komercdarījums”, kurā savukārt ir izmantots jēdziens “uzņēmums”.

75.

Pirms izvērtēt to, vai valsts piešķirtā licence konkrētas darbības veikšanai ir nozīmīga attiecībā uz jēdzienu “uzņēmums” (c) sadaļa), tiks izpētīti abi šie jēdzieni (attiecīgi a) un b) sadaļa). Visbeidzot tiks izdarītas vairākas noslēguma piezīmes par nomas līguma otras puses, proti, Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienības, juridisko statusu (d) sadaļa).

76.

Saskaņā ar Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punkta pirmo ievilkumu “komercdarījumi” ir darījumi “starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un valsts iestādēm, kuri izraisa preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību”.

77.

Šķiet, šo definīciju veido šādi elementi: i) darījuma pusēm ir jābūt uzņēmumiem vai uzņēmumiem un valsts iestādēm, ii) ir jāpiegādā preces vai jāsniedz pakalpojumi un iii) par šo preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu ir jābūt paredzētai atlīdzībai.

78.

Nav šaubu par to, ka nomas līgums atbilst ii) un iii) punktā minētajiem nosacījumiem. Pakalpojums tika sniegts, proti, autocisterna tika iznomāta. Par šo pakalpojumu tika atrunāta atlīdzība, kas galu galā tika samaksāta. Tādēļ atklāts paliek jautājums par to, vai ir arī izpildīts i) punktā minētais nosacījums. Ir skaidrs, ka prasītājs nav valsts iestāde. Vai viņš var tikt klasificēts kā “uzņēmums”?

79.

Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punkta trešajā ievilkumā jēdziens “uzņēmums” ir definēts kā “organizācija, kas darbojas, veicot neatkarīgu saimniecisku vai profesionālu darbību, pat ja to veic viena persona” ( 28 ).

80.

Lai subjekts būtu “uzņēmums” Direktīvas 2000/35 izpratnē, i) attiecīgo personu ir jāklasificē kā organizāciju un ii) veiktajai darbībai pēc rakstura ir jābūt neatkarīgai saimnieciskai vai profesionālai darbībai.

81.

Es norādu, ka Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punkta trešajā ievilkumā ir tieša atsauce uz “jebkādu organizāciju”, tostarp tādu, kuru veido viena persona, kas darbojas, veicot neatkarīgu saimniecisku vai profesionālu darbību.

82.

Tādējādi šīs tiesību normas teksts norāda, ka jēdziens “organizācija” nav jāsaprot kā tāds, kas atsauktos uz kādu noteiktu juridisku formu, bet gan uz strukturētas un notiekošas darbības veikšanu. Šajā shēmā attiecīgajai personai ir jāorganizē sevi tā, lai tā veiktu pastāvīgu ilgtermiņa uzņēmējdarbību.

83.

Līdzīgi tam, ko Tiesa ir noteikusi citā kontekstā, šādas organizācijas struktūra var būt samērā vienkārša, jo atsevišķās nozarēs “darbība galvenokārt [var būt] balstīta uz darbaspēku” ( 29 ).

84.

Manuprāt, apstāklis, ka prasītājs par saskaņā ar nomas līgumu sniegto pakalpojumu izrakstīja rēķinu, ir nozīmīgs elements, kas norāda, ka viņš darbojās, veicot organizētu saimniecisku darbību.

85.

Runājot par nomas līguma darījuma raksturu, tas ir tīri saimnieciskas dabas, jo prasītājs nodrošināja autocisternu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienībai par atlīdzību. Nauda pārgāja vai tai bija jāpāriet cita rokās.

86.

Tādējādi pirmšķietami šķiet, ka Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punkta trešajā ievilkumā ietvertās jēdziena “komercdarījums” definīcijas prasības ir izpildītas.

87.

Tomēr iesniedzējtiesa ir nobažījusies par to, ka nomas līguma objekts neietilpst prasītājam piešķirtās valsts licences apjomā. Minētā dēļ Slovēnijas valdība un Komisija uzskata, ka prasītājs nevar tikt klasificēts kā “uzņēmums” saskaņā ar Direktīvu 2000/35. Būtībā tās ierosina to, ka izdotās valsts licences precīzam apjomam ir jābūt noteicošam, lai konstatētu atbilstību jēdziena “uzņēmums” definīcijai saskaņā ar Direktīvu 2000/35.

88.

Es tam nepiekrītu divu galveno iemeslu dēļ.

89.

Pirmkārt, iepriekš norādītā jēdziena “uzņēmums” definīcija nekādā ziņā neatsaucas uz dalībvalsts tiesību aktiem. Tādējādi šis jēdziens ir autonoms Savienības tiesību jēdziens. Tas ir jāformulē neatkarīgi no valsts atļaujas vai reģistrācijas sistēmām ( 30 ).

90.

Otrkārt, šajā lietā autonomai Savienības tiesībās paredzētai definīcijai drīzāk ir papildu, nevis pamatmērķis: tādu komercdarījumu paredzamība, kuri ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Ja jēdziena “uzņēmums” apjoms saskaņā ar šo direktīvu tiktu attiecināts uz tādas atļaujas apjomu, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir piešķirta noteiktas uzņēmējdarbības veikšanai, līguma pusēm būtu pienākums katru reizi pārbaudīt to, vai otra puse faktiski noslēdz līgumu atbilstoši savas darbības apjomam saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai ārpus tā. No minētā izrietošā juridiskā sadrumstalotība ir ne tikai nevēlama pati par sevi. To būtu arī ārkārtīgi apgrūtinoši īstenot uzņēmējdarbības praksē, it īpaši veicot pārrobežu darījumus.

91.

Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka valsts licences apjomam nav nozīmes attiecībā uz jēdziena “uzņēmums” definīciju saskaņā ar Direktīvu 2000/35. Tomēr tas nenozīmē, ka valsts reģistrācijas vai atļaujas sistēmas pastāvēšana ir pilnībā nenozīmīga. Tā var radīt prezumpciju, ka puse bija rīkojusies savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros.

92.

Citiem vārdiem sakot, ja nomas līgums ietilptu prasītājam piešķirtās valsts licences apjomā, būtu izveidota prezumpcija, ka prasītājs darbojās, veicot neatkarīgu saimniecisku darbību. Un otrādi, apstāklis, ka nomas līguma objekts neietilpst prasītājam piešķirtās licences apjomā, neizslēdz to, ka prasītājs var tikt klasificēts kā uzņēmums, ar nosacījumu, ka ir izpildīti iepriekš izklāstītie Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punktā paredzētie autonomie nosacījumi.

93.

Pilnības labad piebildīšu, ka, manuprāt, situācijas, kuras nav aptvertas ar jēdzienu “uzņēmums” Direktīvas 2000/35 izpratnē, ir tās situācijas, kad personas atsevišķos gadījumos veic darbību, kuru varētu klasificēt kā “saimniecisku darbību”. Lai arī tiem ir zināms saimnieciskas darbības raksturs, šos gadījumus nevar uzskatīt par strukturētu vai notiekošu uzņēmējdarbību.

94.

Izskatāmajā lietā autocisternas iznomāšana var tikt uzskatīta par prasītāja vispārējas un notiekošas uzņēmējdarbības sastāvdaļu. Turpretim, piemēram, situāciju, kad prasītājs pārdotu bērnu kūkas svētdienas tirdziņā ikgadējā skolas festivāla laikā, būtu gandrīz neiespējami uztvert tādā pašā gaismā. Tāpat arī personas, kura citādi darbojas kā uzņēmējs, sniegtais atbalsts kaimiņam dārza darbos apmaiņā pret tasi tējas vai pat kūku, diezin vai var tikt uzskatīts par tādu, kas ietilpst šīs personas strukturētā un notiekošā uzņēmējdarbībā.

95.

Citiem vārdiem sakot, personas veic daudzveidīgas saimnieciska rakstura darbības, bet tikai dažas no tām būs personas strukturētas un notiekošas uzņēmējdarbības sastāvdaļa. Novērtējot to, vai attiecīgā darbība ir strukturētas un notiekošas uzņēmējdarbības sastāvdaļa, iesniedzējtiesai ir jāņem vērā visi attiecīgie pierādījumi, kas atbalsta vai kavē šo secinājumu.

96.

Valsts tiesas kompetencē ir piemērot šīs vispārīgās pamatnostādnes apstākļiem šajā lietā. Tomēr, ievērojot Tiesā sniegtos faktus, proti, ka attiecīgais darījums var tikt pamatoti uzskatīts par prasītāja veiktas plašākas, strukturētas, turklāt notiekošas neatkarīgas saimnieciskas darbības sastāvdaļu, par kuru tika izrakstīts rēķins, man ir jāsecina, ka, noslēdzot nomas līgumu, varēja uzskatīt, ka prasītājs darbojas kā “uzņēmums” Direktīvas 2000/35 izpratnē.

97.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punktā paredzētais autonomais jēdziens “uzņēmums” ietver personas, kuras veic strukturētu un notiekošu neatkarīgu saimniecisku vai profesionālu darbību. Tam, vai šāda darbība atsevišķos gadījumos, kā, piemēram, atsevišķs līgums, ir aptverta ar valsts reģistrācijas vai atļaujas režīma apjomu, nav izšķirošas nozīmes attiecībā uz šī jēdziena definīciju. Tomēr apstāklis, ka šāda persona darbojās valsts reģistrācijas vai piešķirtās atļaujas apjoma ietvaros, izveido prezumpciju par labu secinājumam, ka šī persona darbojās savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros. Rēķina izrakstīšana arī ir elements, kas norāda uz to, ka šāda persona darbojās, veicot strukturētu un notiekošu saimniecisku darbību.

98.

Pēcvārda vietā es atzīmēju, ka pirmais un otrais prejudiciālais jautājums pievērš uzmanību jēdziena “uzņēmums” definīcijai Direktīvas 2000/35 izpratnē tikai attiecībā uz prasītāju. Tomēr tas, vai attiecības, kas izriet no nomas līguma, ir iespējams klasificēt par “komercdarījumu” saskaņā ar šo direktīvu, būs galu galā atkarīgs arī no otras līgumslēdzējas puses, proti, Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienības, statusa.

99.

Kā minēts iepriekš, saskaņā ar Direktīvu 2000/35 “komercdarījums” ir darījums “starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un valsts iestādēm”. Attiecībā uz pēdējā minētā jēdziena definīciju Direktīva 2000/35 ietver atsauci uz “līgumslēdzēju iestādi vai struktūru, kas definēta direktīvās par publisko iepirkumu”.

100.

Minētajās direktīvās par publisko iepirkumu “līgumslēdzēja iestāde vai struktūra” ir valsts, reģionālas vai vietējas iestādes, publisko tiesību subjekti vai apvienības, ko izveidojusi viena vai vairākas šādas iestādes vai publisko tiesību subjekti”. Savukārt saskaņā ar piemērojamajām direktīvām “publisko tiesību subjekts” ir jebkura struktūra, “kas nodibināta ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības un neveic rūpnieciskas vai komerciālas darbības, kas ir juridiska persona un ko galvenokārt finansē valsts, reģionālas vai vietējas iestādes vai citi publisko tiesību subjekti, vai ko šie subjekti pārrauga, vai kuru vadībā, pārvaldē vai uzraudzības struktūrā vairāk nekā pusi locekļu ieceļ valsts, reģionālas vai vietējas iestādes vai citi publisko tiesību subjekti” ( 31 ).

101.

Ņemot vērā šos kritērijus, lai izlemtu jautājumu par to, vai bija vai nebija veikts “komercdarījums” Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punkta izpratnē, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, kāds tieši juridiskais statuss bija Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienībai atbilstoši valsts tiesībām lietas apstākļu iestāšanās brīdī.

102.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Vrhovno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Uz pirmo un otro jautājumu:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/35/EK par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir sniegta autonoma jēdziena “uzņēmums” definīcija, kas ietver personas, kuras veic strukturētu un notiekošu neatkarīgu saimniecisku vai profesionālu darbību. Tam, vai šāda darbība atsevišķos gadījumos, kā, piemēram, atsevišķs līgums, ir aptverta ar valsts reģistrācijas vai atļaujas režīma precīzo apjomu, nav izšķirošas nozīmes attiecībā uz šī jēdziena autonomo definīciju. Tomēr apstāklis, ka šāda persona darbojās valsts reģistrācijas vai piešķirtās atļaujas apjoma ietvaros, izveido prezumpciju par labu secinājumam, ka šī persona darbojās savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros. Rēķina izrakstīšana arī ir elements, kas norāda uz to, ka šāda persona darbojās, veicot strukturētu un notiekošu saimniecisko darbību.

Uz trešo jautājumu:

Direktīva 2000/35 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek liegta valsts tiesību norma, kurā ir paredzēts, ka maksimālais maksājamo nokavējuma procentu apmērs tiek ierobežots ar parāda pamatsummas apmēru.