—

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman, C. Schillemans un M. Gijzen, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – W. Bogensberger, R. Troosters un V. Soloveytchik, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 267. panta un Tiesas Reglamenta 94. panta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta otrās daļas un 48. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šīs lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību par Dānijas tiesas sprieduma krimināllietā, kas pasludināts pret Atanas Ognyanov, atzīšanu un brīvības atņemšanas soda izpildi Bulgārijā.

3

Atbilstoši Reglamenta 94. pantam “Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturs”:

“Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu papildus Tiesai uzdoto prejudiciālo jautājumu formulējumam ietver:

4

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka atbilstoši Nakazatelno‑protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “NPK”) 29. pantam iztiesāšanas sastāvā nevar būt tiesnesis, kurš tostarp var tikt uzskatīts par neobjektīvu. Atbilstoši Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) judikatūrai tas, ka tiesnesis ir paudis provizorisku viedokli par lietas būtību pirms galīgā lēmuma pieņemšanas, ir īpašs neobjektivitātes gadījums.

5

Neobjektivitātes gadījumā iztiesāšanas sastāvam ir sevi jāatstata no lietas izskatīšanas, kas nozīmē, pirmkārt, ka tas izbeidz izskatīt šo lietu, otrkārt, ka šī lieta tiek nodota citiem attiecīgās tiesas tiesnešiem, un, treškārt, ka jauns norīkots iztiesāšanas sastāvs no jauna uzsāk attiecīgās lietas izskatīšanu.

6

Ja tiesnesis sevi neatstata no lietas izskatīšanas, turpina to izskatīt un pieņemt galīgo nolēmumu, šis nolēmums būs ar trūkumiem, jo tas būs ticis pieņemts, pieļaujot “būtisku procesuālo pārkāpumu”. Augstākas instances tiesa atcels minēto spriedumu, un lieta tiks nodota citam iztiesāšanas sastāvam jaunai izskatīšanai.

7

Iesniedzējtiesa precizē, ka Bulgārijas judikatūrā “neobjektivitātes” kritērijs tiek interpretēts īpaši strikti. Šajā ziņā tā it īpaši norāda, ka šī kritērija pārbaude tiek veikta pēc savas ierosmes un ka pat visnenozīmīgākā norāde par attiecīgās lietas faktiskajiem apstākļiem vai to juridisko kvalifikāciju automātiski rada pamatu tiesnesim sevi atstatīt no lietas izskatīšanas.

8

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet arī, ka, ja tiesnesis pauž provizorisku viedokli, viņam ne tikai ir sevi jāatstata no lietas izskatīšanas un viņa galīgais nolēmums ir jāatceļ, bet pret viņu arī tiek ierosināta disciplinārlieta par disciplinārpārkāpumu. Proti, atbilstoši Kodeks za etichno povedenie (Ētikas kodekss) 2.3. un 7.4. punktam tiesnesim ir aizliegts publiski izteikties par viņa izskatīšanā esošas lietas iznākumu vai attiecīgi paust provizorisku viedokli. Turklāt šā ētikas kodeksa 7.3. punktā ir paredzēts, ka tiesnesis drīkst paust viedokli par juridisko principu jautājumiem, tomēr atturoties atsaukties uz konkrētiem faktiskajiem apstākļiem un to juridisko kvalifikāciju.

9

Ar 2012. gada 28. novembra spriedumu Retten i Glostrup (Glostrupas tiesa, Dānija) Bulgārijas valstspiederīgajam A. Ognyanov piesprieda ieslodzījuma sodu uz piecpadsmit gadiem par slepkavību un zādzību atbildību pastiprinošos apstākļos. Izcietis daļu no viņam noteiktā brīvības atņemšanas soda Dānijā, 2013. gada 1. oktobrīA. Ognyanov tika nodots Bulgārijas iestādēm, lai izciestu viņam piespriestā soda atlikušo daļu.

10

Ar 2014. gada 25. novembra lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas iesniegts lietā C‑554/14, Ognyanov un kas atkārtots un papildināts vēlāk ar diviem citiem 2014. gada 15. decembra lūgumiem, Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) Tiesai uzdeva dažādus jautājumus par Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmuma 2008/909/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (OV 2008, L 327, 27. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas veikti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI (OV 2009, L 81, 24. lpp.), interpretāciju.

11

Pēc šo prejudiciālo jautājumu iesniegšanas lietā C‑554/14, Ognyanov, Sofiyska gradska prokuratura (Sofijas pilsētas prokuratūra, Bulgārija), kas ir pamatlietas puse, pieprasīja tostarp, lai Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) iztiesāšanas sastāvs, kurš izskata šo lietu, sevi atstata no lietas izskatīšanas, to pamatojot tādējādi, ka, lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 2.–4. punktā izklāstot minētās lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, šī tiesa ir paudusi savu provizorisko viedokli par faktu un tiesību jautājumiem pirms lietas apspriešanas.

12

Iesniedzējtiesa pauž šaubas par to, vai Savienības tiesību kontekstā ir pieļaujama tāda valsts tiesību norma, par kādu ir runa pamatlietā, kas liek Bulgārijas tiesas iztiesāšanas sastāvam sevi atstatīt no lietas izskatīšanas, ja tas Tiesai adresētā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir paudis provizorisku viedokli, jo ir izklāstījis pamatlietas faktiskos un juridiskos apstākļus.

13

Šādos apstākļos Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

14

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 267. pants un Reglamenta 94. pants, skatot tos kopsakarā ar Hartas 47. panta otro daļu un 48. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāda valsts tiesību norma, kas tiek interpretēta tā, ka ar to iesniedzējtiesai ir uzlikts pienākums atstatīt sevi no izskatīšanā esošas lietas izskatīšanas, pamatojoties uz to, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tā ir izklāstījusi šīs lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus.

15

Vispirms ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētās prejudiciālā nolēmuma tiesvedības, kas ir Savienības tiesu sistēmas stūrakmens, mērķis ir izveidot tiesnešu dialogu starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, lai nodrošinātu Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju, tādējādi ļaujot nodrošināt to saskanību, pilnīgu iedarbību un autonomiju, kā arī – galu galā – ar Līgumiem izveidoto tiesību īpašo raksturu (skat. atzinumu 2/13, 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 176. punkts un tajā minētā judikatūra).

16

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ar kuru Tiesa dalībvalstu tiesām sniedz norādes jautājumā par Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas (skat. rīkojumus, 2011. gada 8. septembris, Abdallah, C‑144/11, nav publicēts, EU:C:2011:565, 9. punkts un tajā minētā judikatūra; 2015. gada 19. marts, Andre, C‑23/15, nav publicēts, EU:C:2015:194, 4. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Capoda Import‑Export, C‑354/14, EU:C:2015:658, 23. punkts).

17

Atbilstoši arī pastāvīgai judikatūrai ar LESD 267. pantu tiesām ir piešķirtas visplašākās iespējas vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka lietā, kuru tās izskata, rodas jautājumi par Savienības tiesību normu, kas nepieciešamas to izskatīšanā esošā strīda atrisināšanai, interpretāciju vai spēkā esamības vērtējumu. Turklāt valsts tiesām ir brīva izvēle izmantot šo iespēju jebkurā tiesvedības brīdī, kuru tās uzskata par atbilstošu (skat. spriedumus, 2010. gada 5. oktobris, Elchinov, C‑173/09, EU:C:2010:581, 26. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2014. gada 11. septembris, A, C‑112/13, EU:C:2014:2195, 39. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, vislabākā brīža izvēle vērsties Tiesā prejudiciālā kārtā ir to ekskluzīvā kompetencē (skat. spriedumus, 2012. gada 15. marts, Sibilio, C‑157/11, nav publicēts, EU:C:2012:148, 31. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 7. aprīlis, Degano Trasporti, C‑546/14, EU:C:2016:206, 16. punkts).

18

Nepieciešamība nonākt pie valsts tiesai noderīgas Savienības tiesību interpretācijas prasa, lai valsts tiesa izklāstītu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus (skat. rīkojumus, 2011. gada 8. septembris, Abdallah, C‑144/11, nav publicēts, EU:C:2011:565, 10. punkts un tajā minētā judikatūra; 2015. gada 19. marts, Andre, C‑23/15, nav publicēts, EU:C:2015:194, 5. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedumu, 2016. gada 10. marts, Safe Interenvíos, C‑235/14, EU:C:2016:154, 114. punkts).

19

Prasības par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu ir skaidri noteiktas Reglamenta 94. pantā, kam LESD 267. pantā paredzētās sadarbības ietvaros iesniedzējtiesai ir jābūt zināmam un kas tai ir stingri jāievēro (skat. rīkojumu, 2014. gada 3. jūlijs, Talasca, C‑19/14, EU:C:2014:2049, 21. punkts).

20

Turklāt ir labi zināms, ka lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertā informācija ir paredzēta ne tikai tam, lai Tiesai ļautu sniegt lietderīgas atbildes, bet arī lai dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām dotu iespēju iesniegt savus apsvērumus atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantam, un Tiesai, ņemot vērā, ka saskaņā ar šo pantu ieinteresētajām personām tiek paziņoti vienīgi lēmumi par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ir jānodrošina šīs iespējas saglabāšana (skat. rīkojumu, 2011. gada 8. septembris, Abdallah, C‑144/11, nav publicēts, EU:C:2011:565, 11. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedumu, 2016. gada 10. marts, Safe Interenvíos, C‑235/14, EU:C:2016:154, 116. punkts).

21

Visbeidzot, ja nav norāžu par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, tas var būt iemesls lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu acīmredzamai nepieņemamībai (skat. šajā ziņā rīkojumus, 2011. gada 8. septembris, Abdallah, C‑144/11, nav publicēts, EU:C:2011:565, 12. punkts; 2012. gada 4. jūlijs, Abdel, C‑75/12, nav publicēts, EU:C:2012:412, 6. un 7. punkts; 2014. gada 19. marts, Grimal, C‑550/13, nav publicēts, EU:C:2014:177, 19. punkts, kā arī 2015. gada 19. marts, Andre, C‑23/15, nav publicēts, EU:C:2015:194, 8. un 9. punkts).

22

Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstot pamatlietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, tāda iesniedzējtiesa kā Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) tikai pilda no LESD 267. panta un Reglamenta 94. panta izrietošās prasības.

23

Šādos apstākļos tas, ka iesniedzējtiesa, par kādu ir runa pamatlietā, savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāsta pamatlietas atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus, atbilst sadarbības prasībai, kas raksturīga prejudiciālā nolēmuma procedūrai, un būtībā nepārkāpj ne Hartas 47. panta otrajā daļā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu, ne arī tiesības uz nevainīguma prezumpciju, kas ir garantētas tās 48. panta 1. punktā.

24

Šajā gadījumā no NPK 29. panta, kā to interpretē Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa), un no Ētikas kodeksa 2.3., 7.3. un 7.4. punkta kombinētas piemērošanas izriet, ka Bulgārijas tiesneša sniegts pamatlietas faktisko un tiesisko apstākļu izklāsts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek uzskatīts par šī tiesneša provizoriska viedokļa paušanu, kā rezultātā ne tikai viņš atstata sevi no lietas izskatīšanas un tiek atcelts viņa galīgais nolēmums, bet pret tiesnesi arī tiek ierosināta disciplinārlieta par disciplinārpārkāpumu.

25

No tā izriet, ka tādas valsts tiesību normas rezultātā, par kādu ir runa pamatlietā, valsts tiesnesis, iespējams, izvēlēsies atturēties uzdot prejudiciālus jautājumus Tiesai, lai izvairītos vai nu no sevis atstatīšanas un disciplinārsoda piemērošanas, vai no nepieņemamu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas. Tādējādi šāda norma aizskar valsts tiesu prerogatīvas, kas tām ir atzītas LESD 267. pantā, un tādējādi Tiesas un valsts tiesu sadarbības, kura izveidota ar prejudiciālā lūguma procedūru, iedarbīgumu.

26

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 267. pants un Reglamenta 94. pants, skatot tos kopsakarā ar Hartas 47. panta otro daļu un 48. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, ar kuru iesniedzējtiesai ir uzlikts pienākums atstatīt sevi no lietas izskatīšanas, pamatojoties uz to, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tā ir izklāstījusi šīs lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus.

27

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības, īpaši, LESD 267. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj to, ka pēc prejudiciālā kārtībā pieņemta sprieduma pasludināšanas iesniedzējtiesa neveic grozījumus faktu un juridiskajos konstatējumos, ko tā ir izdarījusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, vai, gluži pretēji, to, ka pēc šīs pasludināšanas minētā tiesa veic pušu uzklausīšanu no jauna, kā arī jaunu pierādījumu vākšanu, kas varētu grozīt šos konstatējumus.

28

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 267. pants prasa, lai iesniedzējtiesa nodrošinātu Tiesas sniegtās Savienības tiesību interpretācijas pilnīgu iedarbību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 5. aprīlis, PFE, C‑689/13, EU:C:2016:199, 38.–40. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Savukārt ne šajā pantā, ne jebkādā citā Savienības tiesību normā netiek prasīts, lai iesniedzējtiesa pēc prejudiciālā kārtā pieņemta sprieduma pasludināšanas grozītu konstatējumus par faktiem un tiesībām, ko tā ir izdarījusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Neviena Savienības tiesību norma arī neaizliedz šai tiesai pēc sprieduma pasludināšanas grozīt savu vērtējumu par atbilstošajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.

30

Ņemot vērā visus iepriekš minētos faktorus, uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības, īpaši LESD 267. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neprasa un arī neaizliedz iesniedzējtiesai pēc prejudiciālā kārtā pasludināta sprieduma no jauna uzklausīt puses vai īstenot jaunus pierādījumu vākšanas pasākumus, kas varētu tai likt grozīt faktiskos un juridiskos konstatējumus, kurus tā ir izdarījusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja vien šī tiesa nodrošina Tiesas sniegtās Savienības tiesību interpretācijas pilnīgu iedarbību.

31

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās neļauj tiesai piemērot tādu valsts tiesību normu, par kādu ir runa pamatlietā, kas ir atzīta par pretēju Savienības tiesībām, lai arī šī norma nodrošinot pušu pamattiesību plašāku aizsardzību.

32

Šajā ziņā uzreiz jānorāda, ka pieņēmums, uz ko ir balstīts šis jautājums, ka aplūkotā valsts tiesību norma garantējot prāvniekam tā tiesību uz taisnīgu tiesu Hartas 47. panta otrās daļas izpratnē lielāku aizsardzību, nav pieņemams. Proti, kā ir norādīts šā sprieduma 23. punktā, tas, ka valsts tiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. panta un Reglamenta 94. panta prasībām ir izklāstījusi pamatlietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, savā būtībā nav pretrunā šīm pamattiesībām. Tādēļ pienākums atstatīt sevi no lietas izskatīšanas, ko šī norma uzliek iesniedzējtiesai, kura ir veikusi šādu izklāstu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav uzskatāms par šo tiesību aizsardzību veicinošu.

33

Pēc šī precizējuma jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesas sniegtais prejudiciālais nolēmums ir saistošs valsts tiesai attiecībā uz konkrēto Savienības iestāžu aktu interpretāciju vai spēkā esamību, lai panāktu risinājumu pamatlietā (skat. spriedumus, 2011. gada 20. oktobris, Interedil, C‑396/09, EU:C:2011:671, 36. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 5. aprīlis, PFE, C‑689/13, EU:C:2016:199, 38. punkts).

34

Turklāt jāuzsver, ka atbilstoši iedibinātai judikatūrai valsts tiesai, kam savas kompetences ietvaros ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā nepiemērojot jebkuru tām pretrunā esošu normu, nelūdzot vai negaidot, kad tā vispirms tiks atcelta likumdošanas kārtībā vai ar kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (skat. spriedumus, 2011. gada 20. oktobris, Interedil, C‑396/09, EU:C:2011:671, 38. punkts un tajā minētā judikatūra; 2015. gada 4. jūnijs, Kernkraftwerke Lippe‑Ems, C‑5/14, EU:C:2015:354, 32. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 5. aprīlis, PFE, C‑689/13, EU:C:2016:199, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Visbeidzot jāpiebilst, ka prasība nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu iedarbību ietver valsts tiesu pienākumu vajadzības gadījumā grozīt pastāvīgo judikatūru, ja tā ir balstīta uz Savienības tiesībām neatbilstošu valsts tiesību interpretāciju (skat. šajā ziņā spriedumu, 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

No tā izriet, ka šajā gadījumā iesniedzējtiesai ir pienākums nodrošināt LESD 267. panta iedarbību pilnībā, ja nepieciešams, nepiemērojot NPK 29. pantu, kā to interpretē Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa), ja šāda interpretācija ir nesaderīga ar Savienības tiesībām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 34. punkts).

37

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās liedz iesniedzējtiesai piemērot tādu valsts tiesību normu, par kādu ir runa pamatlietā, kas ir atzīta par pretēju Savienības tiesībām.

38

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: