—

A. Brouillard pats,

—

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, L. Van den Broeck un C. Pochet, pārstāves, kurām palīdz P. Levert un P. E. Paris, avocats,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Hottiaux un H. Støvlbæk, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 45. un 49. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 22. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp A. Brouillard un Jury du concours de recrutement de référendaires près la Cour de cassation [konkursa tiesas locekļa palīga pieņemšanai darbā Cour de cassation atlases komisija, turpmāk tekstā – “atlases komisija”), kā arī État belge par atlases komisijas lēmumu noraidīt A. Brouillard pieteikumu reģistrācijai šim konkursam.

3

Direktīvas 2005/36 preambulas 41. apsvērumā ir noteikts:

“Šī direktīva neskar [LESD 45. panta 4. punkta un 51. panta] piemērošanu, jo īpaši attiecībā uz notāriem.”

4

Šīs direktīvas 1. pantā “Mērķis” ir noteikts:

“Šī direktīva paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalsts, kas darbības sākšanai vai veikšanai reglamentētā profesijā savā teritorijā izvirza nosacījumu, ka vajadzīgas specifiskas profesionālās kvalifikācijas (turpmāk “uzņēmēja dalībvalsts”), saistībā ar darbības sākšanu vai veikšanu šajā profesijā atzīst profesionālās kvalifikācijas, kuras iegūtas vienā vai vairākās citās dalībvalstīs (turpmāk “izcelsmes dalībvalsts”) un kuras ļauj personai ar šādu kvalifikāciju veikt darbību tajā pašā profesijā šajā dalībvalstī.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā “Joma” ir paredzēts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz visiem dalībvalstu pilsoņiem, kas vai nu kā pašnodarbinātas personas, vai kā darbinieki vēlas veikt darbību reglamentētā profesijā, tostarp brīvajās profesijās, dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņi ieguvuši savu profesionālo kvalifikāciju.

[..]”

6

Direktīvas 2005/36 3. pants “Definīcijas” ir izteikts šādi:

“1.   Šajā direktīvā lieto šādas definīcijas:

[..]

[..].”

7

Atbilstoši šīs direktīvas 4. pantam “Atzīšanas ietekme”:

“1.   Profesionālās kvalifikācijas atzīšana no uzņēmējas dalībvalsts puses ļauj attiecīgajai personai šajā dalībvalstī sākt darbību tajā pašā profesijā, kurai viņš kvalificēts izcelsmes dalībvalstī, un veikt to uzņēmējā dalībvalstī atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem.

2.   Šīs direktīvas nolūkā profesija, kurā pretendents vēlas veikt darbību uzņēmējā dalībvalstī, ir tā pati profesija, kurai viņš kvalificēts izcelsmes dalībvalstī, ja tajā ietvertās darbības ir līdzvērtīgas.”

8

Minētās direktīvas 13. pantā “Atzīšanas nosacījumi” ir noteikts:

“1.   Ja attiecībā uz darbības sākšanu vai veikšanu reglamentētā profesijā uzņēmējā dalībvalstī pastāv nosacījums, ka vajadzīgas specifiskas profesionālās kvalifikācijas, tad šīs dalībvalsts kompetentā iestāde atļauj sākt vai veikt darbību šajā profesijā – ievērojot tādus pašus nosacījumus, kādi attiecas uz tās pilsoņiem – pretendentiem, kuriem ir kompetences apliecinājums vai kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kāds vajadzīgs citā dalībvalstī, lai sāktu un veiktu darbību šādā profesijā pēdējās minētās dalībvalsts teritorijā.

[..]”

9

Code judiciaire [Tiesas kodeksa] 135.a pantā ir paredzēts, ka:

“Cour de cassation palīdz tiesas locekļu palīgi, kuru minimālais skaits nav mazāks par pieciem un lielāks par trīsdesmit, ko nosaka tieslietu ministrs.

Pirmais priekšsēdētājs un ģenerālprokurors, kopīgi vienojoties, nosaka tiesas locekļu palīgu skaitu, kuri strādā attiecīgi viņu pakļautībā.

Tiesas locekļa palīgi sagatavo padomnieku un prokuratūras locekļu darbu; viņi piedalās dokumentācijas, kā arī spriedumu tulkošanas un publikācijas un tekstu franču un nīderlandiešu valodā saskaņošanas uzdevumu veikšanā.”

10

Šī kodeksa 259.k pantā ir paredzēts, ka:

“Kandidātam, lai viņš varētu tikt iecelts tiesas locekļa palīga amatā Cour de cassation, ir jābūt sasniegušam 25 gadu vecumu un viņam ir jābūt tiesību zinātnes doktora vai licenciāta grādam.

Kandidāti konkursa laikā tiek klasificēti iecelšanas amatā nolūkā.

Tiesa konkursa priekšmetu nosaka atbilstoši dienesta vajadzībām. Tā nosaka konkursa nosacījumus un izveido atlases komisiju.

Katra atlases komisija, ievērojot valodu līdzsvaru, sastāv no diviem tiesas locekļiem, kurus ieceļ Cour de cassation pirmais priekšsēdētājs, diviem prokuratūras locekļiem, kurus ieceļ šīs tiesas ģenerālprokurors, un četrām personām ārpus šīs iestādes, kuras ieceļ Karalis, pamatojoties uz diviem sarakstiem, no kuriem katrā ir četras personas un ievērots valodu līdzsvars, un kurus attiecīgi iesaka pirmais priekšsēdētājs un ģenerālprokurors.

Konkurss ir spēkā (sešus) gadus.”

11

Saskaņā ar minētā kodeksa 259.l pantu:

“Karalis ieceļ tiesas locekļa palīgus uz 3 gadu pārbaudes praksi, ņemot vērā 259.k pantā paredzēto klasifikāciju. Šo trīs gadu termiņa beigās viņu iecelšana amatā kļūst par galīgu, ja vien Karalis, vēlākais, pārbaudes prakses trešā gada pēdējā trimestrī un vienīgi pamatojoties uz pirmā priekšsēdētāja vai ģenerālprokurora priekšlikumu, nelemj citādi.

Cour de cassation pirmais priekšsēdētājs un šīs tiesas ģenerālprokurors, kopīgi vienojoties, ieceļ tiesas locekļu palīgus stažierus un galīgi ieceltos tiesas locekļu palīgus, kuri norīkoti darbā otra pakļautībā.”

12

A. Brouillard, Beļģijas pilsonis, ir nodarbināts Cour de cassation dokumentācijas un tekstu saskaņošanas dienestā. Viņam ir licenciāta grāds tulkošanā, grāds tiesībās un diploms specializētās studijās cilvēktiesībās, ko piešķīrusi Beļģijas universitāte, kā arī maģistra diploms tiesību zinātnēs, ekonomikā un vadības zinībās, privāttiesību novirzienā, specialitātē jurists lingvists, ko pēc atbilstošās apmācības piešķīrusi Puatjē [Poitiers] universitāte (Francija) (turpmāk tekstā – “profesionālais maģistra grāds”).

13

2011. gada 24. maijāA. Brouillard reģistrējās dalībai konkursā uz tiesas locekļa palīga amatu Cour de cassation.

14

2011. gada 23. jūnijā viņš iesniedza Beļģijas Franču kopienai pieteikumu par pilnīgas līdzvērtības atzīšanu starp viņa profesionālā maģistra diplomu un Beļģijas tiesību zinātnes maģistra grāda diplomu 2.

15

2011. gada 6. septembrīCour de cassation priekšsēdētājs paziņoja A. Brouillard atlases komisijas lēmumu, ar kuru viņa pieteikums reģistrācijai konkursam tika atzīts par nepieņemamu, norādot, ka, lai personu varētu iecelt Cour de cassation tiesas locekļa palīga amatā, ir nepieciešams Beļģijas universitātes piešķirts doktora, licenciāta vai maģistra grāds tiesību zinātnēs, lai nodrošinātu kandidāta atbilstību darbam šajā profesijā Beļģijā. Šajā lēmumā konkursa atlases komisija norādīja, ka A. Brouillard neizpildīja šo nosacījumu, jo Beļģijas Franču kopiena viņa profesionālā maģistra grādu nav atzinusi par līdzvērtīgu doktora, licenciāta vai maģistra grādam, ko piešķir Beļģijā, un viņš nav piedalījies līdzvērtības kursos Beļģijas universitātē.

16

2011. gada 27. oktobrī Beļģijas Franču kopiena noraidīja A. Brouillard pieteikumu atzīt, ka ieinteresētās personas profesionālā maģistra diploms ir līdzvērtīgs tiesību zinātnes maģistra akadēmiskajam grādam, un atzina tā līdzvērtību tikai akadēmiskajam maģistra grādam. Šis lēmums bija pamatots ar Beļģijas Franču kopienas Līdzvērtības atzīšanas komitejas Tiesību un kriminoloģijas nodaļas atzinumu, kurā bija apgalvots šādi:

17

Federālais valsts tieslietu dienests publicēja atzinumu, norādot, ka ar 2012. gada 20. septembra Karaļa dekrētiem Cour de cassation amatā tika iecelti trīs tiesas locekļu palīgi uz trīs gadu pārbaudes praksi (2012. gada 28. septembraMoniteur belge, 59905. lpp.).

18

A. Brouillard ar divām iesniedzējtiesā celtajām prasībām lūdz atcelt atlases komisijas lēmumu un minētos Karaļa dekrētus.

19

Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Pēc ģenerāladvokāta secinājumu sniegšanas prasītājs pamatlietā ar 2015. gada 17. augustā iesniegto procesuālo rakstu lūdza Tiesu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Šajā ziņā A. Brouillard būtībā norāda uz kļūdām lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un ģenerāladvokātes secinājumu tulkojumā dažās valodu redakcijās, kā arī uz risku, ka starp Tiesas spriedumu šajā lietā un Vispārējās tiesas spriedumu Brouillard/Tiesa (T‑420/13, EU:T:2015:633) varētu rasties pretrunas, ja viņam nebūs iespējas apgalvot, ka minētajos secinājumos, pēc prasītāja domām, nav padziļināti izpētīts jautājums par “iegūtās pieredzes apliecināšanu”, uz ko viņš ir atsaucies abās lietās.

21

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, jebkurā brīdī var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apspriedušas.

22

Tiesa uzskata, ka nav neviena iemesla, kas pamatotu šīs tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, jo A. Brouillard izvirzītā argumentācija konkrēti neattiecas uz nevienu Tiesas Reglamenta minētajā tiesību normā paredzētajiem gadījumiem.

23

Tādēļ lūgums atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu ir jānoraida.

24

Ar pirmo un trešo jautājumu, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā, pirmkārt, vaicā, vai LESD 45. un 49. pants ir piemērojami tādā situācijā kā pamatlietā, kad dalībvalsts pilsonis, kurš dzīvo un strādā šajā dalībvalstī, ir ieguvis diplomu citā dalībvalstī, uz kuru viņš atsaucas, lai pamatotu savu pieteikumu reģistrācijai konkursā uz tiesas locekļa palīga Beļģijas Cour de cassation amatu pirmajā dalībvalstī, un, otrkārt, vai uz šādu situāciju attiecas LESD 45. panta 4. punkts.

25

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka LESD 49. pants, kas attiecas uz darbību kā pašnodarbinātām personām sākšanu un izvēršanu, nav piemērojams pamatlietā.

26

Attiecībā uz LESD 45. pantu, pirmkārt, no pastāvīgās judikatūras neapšaubāmi izriet, ka LESD noteikumi personu brīvas pārvietošanās jomā nevar tikt piemēroti darbībai, kura nekādi nav saistīta ar Savienības tiesībās norādītajām situācijām un kurā visi elementi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti (skat. spriedumus López Brea un Hidalgo Palacios, C‑330/90 un C‑331/90, EU:C:1992:39, 7. punkts, kā arī Uecker un Jacquet, C‑64/96 un C‑65/96, EU:C:1997:285, 16. punkts).

27

Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka personu brīva pārvietošanās netiktu īstenota pilnībā, ja dalībvalstis varētu neļaut atsaukties uz minētajiem noteikumiem tiem saviem pilsoņiem, kuri ir izmantojuši atvieglojumus, kurus paredz šīs Savienības tiesības, un kuri ir ieguvuši profesionālo kvalifikāciju citā dalībvalstī, nevis savā pilsonības valstī. Šis apsvērums ir piemērojams arī tad, ja dalībvalsts pilsonis citā dalībvalstī ir ieguvis universitātes kvalifikāciju papildus savai pamatizglītībai, uz kuru viņš vēlas atsaukties pēc atgriešanās izcelsmes valstī (skat. spriedumu Kraus, C‑19/92, EU:C:1993:125, 16. un 17. punkts).

28

Šajā gadījumā A. Brouillard savas pilsonības dalībvalstī atsaucas uz citā dalībvalstī iegūtu universitātes diplomu.

29

Līdz ar to viņam nevar liegt atsaukties uz LESD tiesību normām par personu brīvu pārvietošanos. Apstāklim, ka viņš šo diplomu ir ieguvis pēc studijām tālmācībā, šajā ziņā nav nozīmes.

30

Otrkārt, LESD 45. panta 4. punktā ir noteikts, ka šī panta noteikumi neattiecas uz nodarbinātību civildienestā.

31

Tomēr šis izņēmums attiecas vienīgi uz citu dalībvalstu pilsoņu piekļuvi noteiktām valsts pārvaldes funkcijām (skat. spriedumus Vougioukas, C‑443/93, EU:C:1995:394, 19. punkts; Grahame un Hollanders, C‑248/96, EU:C:1997:543, 32. punkts; Schöning-Kougebetopoulou, C‑15/96, EU:C:1998:3, 13. punkts, kā arī Österreichischer Gewerkschaftsbund, C‑195/98, EU:C:2000:655, 36. punkts).

32

Faktiski minētajā tiesību normā ir ņemtas vērā dalībvalstu likumīgās intereses atstāt saviem pilsoņiem visas darbavietas, kas saistītas ar valsts pārvaldi un vispārējo interešu aizsardzību (skat. spriedumus Komisija/Beļģija, 149/79, EU:C:1980:297, 19. punkts, un Vougioukas, C‑443/93, EU:C:1995:394, 20. punkts).

33

No tā izriet, ka, neraugoties uz jautājumu, vai uz amatu, kuram A. Brouillard vēlas piekļūt, attiecas LESD 45. panta 4. punkts, šī tiesību norma nav piemērojama tādā situācijā kā pamatlietā, jo A. Brouillard vēlas piekļūt amatam savas pilsonības dalībvalsts valsts pārvaldē.

34

Šādos apstākļos uz pirmo un trešo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, tas ir piemērojams tādā situācijā kā pamatlietā, kad dalībvalsts pilsonis, kurš dzīvo un strādā šajā dalībvalstī, ir ieguvis diplomu citā dalībvalstī, uz kuru viņš atsaucas, lai pamatotu savu pieteikumu reģistrācijai konkursā uz tiesas locekļa palīga Beļģijas Cour de cassation amatu pirmajā dalībvalstī, un, otrkārt, ka uz šādu situāciju neattiecas LESD 45. panta 4. punkts.

35

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai tiesas locekļa palīga Beļģijas Cour de cassation amats ir “reglamentēta profesija” Direktīvas 2005/36 izpratnē.

36

Ir jāatgādina, ka uz jēdziena “reglamentēta profesija” Direktīvas 2005/36 izpratnē definīciju attiecas Savienības tiesības (skat. spriedumus Rubino, C‑586/08, EU:C:2009:801, 23. punkts, kā arī Peñarroja Fa, C‑372/09 un C‑373/09, EU:C:2011:156, 27. punkts).

37

Atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktam jēdziens “reglamentēta profesija” nozīmē profesionālu darbību vai profesionālu darbību kopumu, uz kuras sākšanu, veikšanu vai veikšanu kādā noteiktā veidā tieši vai netieši attiecas normatīvos vai administratīvos aktos paredzēta prasība par īpašas profesionālās kvalifikācijas esamību.

38

Kā to norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 53.–55. punktā, no Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta b), c) un e) apakšpunkta izriet, ka šīs direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais jēdziens “īpaša profesionālā kvalifikācija” attiecas nevis uz jebkuru kvalifikāciju, ko apliecina vispārēju kvalifikāciju apliecinošs dokuments, bet gan tādu, ko apliecina specifisku kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kas domāta, lai sagatavotu tās ieguvējus noteiktai profesijai.

39

Šajā gadījumā Code judiciaire 259.k pantā paredzētie kvalifikāciju apliecinošie dokumenti, lai varētu piekļūt tiesas locekļa palīga Cour de cassation amatam, nav konkrēti domāti, lai šos kvalifikāciju apliecinošo dokumentu ieguvējus sagatavotu šim amatam, bet tie dod iespēju piekļūt plašākam juridisko profesiju lokam.

40

Līdz ar to ar šiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem nav piešķirta “īpaša profesionālā kvalifikācija” Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kuras iegūšanai būtu pakļauta piekļuve tiesas locekļa palīga Cour de cassation amatam vai arī šī amata pildīšana.

41

Turklāt tiesību normas attiecībā uz šo amatu mazāk līdzinās tām, kas regulē profesiju, bet vairām tām, kas attiecas uz amatu tiesā.

42

Līdz ar to minētais amats nav reglamentēta profesija Direktīvas 2005/36 izpratnē, tātad šī tiesību norma nav piemērojama situācijai pamatlietā.

43

Apstāklim, ka tiesas locekļu palīgi Cour de cassation amatā tiek iecelti pēc konkursa, kura priekšmets tiek noteikts atbilstoši dienesta vajadzībām un kurš ir spēkā sešus gadus, nav nozīmes šajā vērtējumā. Tiesa jau ir nospriedusi, ka faktu, ka persona ir veiksmīgi izturējusi procedūru, kurā tiek izvēlēts iepriekš noteikts personu skaits, pamatojoties uz kandidātu salīdzinošu izvērtēšanu, nevis piemērojot vispārējus kritērijus, un kuras rezultātā tiek piešķirta kvalifikācija uz precīzi noteiktu laiku, nevar uzskatīt par tādu, kas piešķir profesionālu kvalifikāciju Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē (skat. spriedumu Rubino, C‑586/08, EU:C:2009:801, 32. punkts).

44

Tā tas ir arī gadījumā, kad saskaņā ar Code judiciaire tiesību normām tiesas locekļu palīgu iecelšana amatā Cour de cassation kļūst galīga tikai pēc trīs gadu pārbaudes prakses. No šīm tiesību normām un Beļģijas sniegtajiem skaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka pārbaudes prakse ir līdzīga pārbaudes laikam, kura beigās var tikt izlemts neveikt galīgo iecelšanu amatā. Šāda pārbaudes prakse tātad neatbilst apmācības laikposmam, kas būtu vajadzīgs, lai pildītu tiesas locekļa palīga amatu Cour de cassation.

45

Šādos apstākļos uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2005/36 ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesas locekļa palīga amats Cour de cassation nav “reglamentēta profesija” šīs direktīvas izpratnē.

46

Ņemot vērā uz pirmajiem trim jautājumiem sniegtās atbildes, ceturtais un piektais jautājums ir jāizvērtē vienīgi saistībā ar LESD 45. pantu.

47

Ar savu ceturto un piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka konkursa uz tiesas locekļa palīga amatu dalībvalsts tiesā atlases komisija, izskatot šīs dalībvalsts pilsoņa iesniegtu pieteikumu dalībai minētajā konkursā, izvirza šai dalībai nosacījumu, ka attiecīgajai personai ir jābūt minētās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem diplomiem, vai arī citas dalībvalsts universitātes izsniegtam maģistra grāda diplomam ir jābūt atzītam par akadēmiski līdzvērtīgu, neņemot vērā visus ieinteresētās personas diplomus, sertifikātus un citus kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kā arī profesionālo pieredzi, veicot ar tiem apliecinātās profesionālās kvalifikācijas salīdzināšanu ar šajos tiesību aktos pieprasīto kvalifikāciju.

48

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka gadījumā, ja nav saskaņoti nosacījumi, ar kādiem drīkst darboties kādā profesijā, dalībvalstīm ir tiesības noteikt, kādas zināšanas un kvalifikācijas ir vajadzīgas šīs profesijas veikšanai, un pieprasīt iesniegt diplomu, kas apliecina šo zināšanu un kvalifikāciju esamību (skat. spriedumus Vlassopoulou, C‑340/89, EU:C:1991:193, 9. punkts, un Peśla, C‑345/08, EU:C:2009:771, 34. punkts).

49

Tā kā šobrīd Savienībā nav saskaņoti nosacījumi piekļuvei tiesas locekļa palīga amatam dalībvalsts tiesā, dalībvalstis ir kompetentas noteikt šos nosacījumus.

50

No tā izriet, ka šajā gadījumā Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka Beļģijas tiesību aktos piekļuve tiesas locekļa palīga amatam Cour de cassation ir pakļauta nosacījumam par zināšanu un kvalifikāciju, kas atzītas par nepieciešamām, esamību.

51

Tomēr dalībvalstīm sava kompetence šajā jomā ir jāīsteno, ievērojot LESD paredzētās pamatbrīvības (skat. spriedumus Komisija/Francija, C‑496/01, EU:C:2004:137, 55. punkts; Colegio de Ingenieros de Caminos, Canales y Puertos, C‑330/03, EU:C:2006:45, 29. punkts, un Nasiopoulos, C‑575/11, EU:C:2013:430, 20. punkts).

52

It īpaši pieņemtās valsts tiesību normas nedrīkst radīt nepamatotu šķērsli LESD 45. pantā garantēto pamatbrīvību faktiskai īstenošanai (skat. spriedumus Kraus, C‑19/92, EU:C:1993:125, 28. punkts, un Peśla, C‑345/08, EU:C:2009:771, 35. punkts).

53

Tādējādi saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts tiesību normas, kurās ir paredzēti nosacījumi par kvalifikāciju, pat ja tos piemēro bez diskriminācijas pilsonības dēļ, var kavēt minēto pamatbrīvību īstenošanu, ja attiecīgās valsts tiesību normas abstrahējas no zināšanām un kvalifikācijām, ko ieinteresētā persona jau ieguvusi citā dalībvalstī (skat. spriedumus Vlassopoulou, C‑340/89, EU:C:1991:193, 15. punkts; Morgenbesser, C‑313/01, EU:C:2003:612, 62. punkts, un Peśla, C‑345/08, EU:C:2009:771, 36. punkts).

54

Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka dalībvalsts iestādēm, kuras ir saņēmušas Savienības pilsoņa lūgumu atļaut darboties profesijā, kurai piekļuve saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pakļauta nosacījumam, ka [attiecīgajai personai] ir jābūt diplomam vai profesionālajai kvalifikācijai vai arī jābūt izietai praksei, ir jāņem vērā visi diplomi, sertifikāti un citi kvalifikāciju apliecinoši dokumenti, ka arī ieinteresētās personas pieredze, veicot, ar šiem dokumentiem un pieredzi apliecinātās kompetences, no vienas puses, un valsts tiesību aktos pieprasīto zināšanu un kvalifikācijas, no otras puses, salīdzināšanu (skat. spriedumus Vlassopoulou, C‑340/89, EU:C:1991:193, 16. punkts; Fernández de Bobadilla, C‑234/97, EU:C:1999:367, 31. punkts; Dreessen, C‑31/00, EU:C:2002:35, 24. punkts, kā arī Morgenbesser, C‑313/01, EU:C:2003:612, 57. un 58. punkts).

55

Salīdzinošās pārbaudes procedūrai ir jāļauj uzņemošās dalībvalsts iestādēm objektīvi pārliecināties, ka ārvalstu diploms apliecina, ka tā īpašniekam ir zināšanas un kvalifikācijas, kas ir ja ne identiskas, tad vismaz līdzvērtīgas tām, kuras apliecina valsts diploms. Šī ārvalstu dokumenta līdzvērtīguma pārbaude ir jāveic, tikai ņemot vērā personas, kam tas izsniegts, zināšanu un kvalifikāciju līmeni, ko šis dokuments, ņemot vērā studiju un ar to saistīto praktisko mācību raksturu un ilgumu, ļauj prezumēt (skat. spriedumus Vlassopoulou, C‑340/89, EU:C:1991:193, 17. punkts; Morgenbesser, C‑313/01, EU:C:2003:612, 68. punkts, un Peśla, C‑345/08, EU:C:2009:771, 39. punkts).

56

Veicot šo pārbaudi, dalībvalsts var ņemt vērā objektīvas atšķirības, kas saistītas gan ar attiecīgās profesijas tiesisko regulējumu izcelsmes dalībvalstī, gan darbības jomu, kurā tā ietilpst (skat. spriedumus Vlassopoulou, C‑340/89, EU:C:1991:193, 18. punkts; Morgenbesser, C‑313/01, EU:C:2003:612, 69. punkts, un Peśla, C‑345/08, EU:C:2009:771, 44. punkts).

57

Ja šīs salīdzinošās diplomu pārbaudes rezultātā tiek secināts, ka zināšanas un kvalifikācijas, ko apliecina ārvalstu diploms, atbilst tām, kas prasītas valsts tiesību normās, dalībvalstij ir pienākums atzīt, ka šis diploms atbilst tajās izvirzītajiem nosacījumiem. Savukārt, ja salīdzinājumā atklājas tikai daļēja zināšanu un kvalifikāciju atbilstība, uzņemošā dalībvalsts var pieprasīt, lai ieinteresētā persona pierāda, ka tā ir ieguvusi trūkstošās zināšanas un kvalifikācijas (skat. spriedumus Vlassopoulou, C‑340/89, EU:C:1991:193, 19. punkts; Fernández de Bobadilla, C‑234/97, EU:C:1999:367, 32. punkts; Morgenbesser, C‑313/01, EU:C:2003:612, 70. punkts, un Peśla, C‑345/08, EU:C:2009:771, 40. punkts).

58

Šajā ziņā kompetentajām valsts iestādēm ir jānovērtē, vai zināšanām, kas iegūtas uzņemošajā dalībvalstī vai nu studiju cikla, vai praktiskas pieredzes ietvaros, var būt nozīme, lai pierādītu, ka ir iegūtas trūkstošās zināšanas (skat. spriedumus Vlassopoulou, C‑340/89, EU:C:1991:193, 20. punkts; Fernández de Bobadilla, C‑234/97, EU:C:1999:367, 33. punkts; Morgenbesser, C‑313/01, EU:C:2003:612, 71. punkts, un Peśla, C‑345/08, EU:C:2009:771, 41. punkts).

59

Tomēr tiktāl, ciktāl visa praktiskā darba pieredze, kas iegūta, veicot līdzīgas darbības, var paaugstināt pieteikuma iesniedzēja zināšanas, kompetentajai iestādei ir jāņem vērā visa praktiskā darba pieredze, kas var būt lietderīga tās profesijas veikšanai, kurai pieeja tiek lūgta. Konkrētā šai pieredzei piešķiramā nozīme kompetentajai iestādei ir jānosaka, ņemot vērā konkrētos veiktos pienākumus, šo pienākumu izpildē iegūtās un pielietotās zināšanas, kā arī attiecīgajai personai uzticēto atbildību un tai piešķirto neatkarības pakāpi (skat. spriedumu Vandorou u.c., C‑422/09, C‑425/09 un C‑426/09, EU:C:2010:732, 69. punkts).

60

Šī sprieduma 53.–59. punktā atgādinātā judikatūra neliedz tādai struktūrai, kas veic norīkošanu darbā, kā atlases komisija pamatoties uz tādas kompetentās iestādes lēmumu kā Beļģijas Franču kopienas Līdzvērtības atzīšanas komitejas Tiesību un kriminoloģijas nodaļa, lai noteiktu vai attiecīgais ārvalsts diploms ir līdzvērtīgs vajadzīgajam valsts diplomam.

61

Tomēr attiecībā uz pamatlietu no Tiesas rīcībā esošajiem dokumentiem izriet, ka atlases komisija A. Brouillard pieteikumu reģistrācijai konkursam uz tiesas locekļa palīga amatu Cour de cassation noraidīja, pirms minētā komiteja bija lēmusi par ieinteresētās personas pieteikumu atzīt viņa profesionālā maģistra grādu par līdzvērtīgu akadēmiskajam maģistra grādam Beļģijā.

62

No Tiesas rīcībā esošajiem materiāliem arī izriet, ka A. Brouillard nebija ieguvis pilnīgu juridisko izglītību, kādu apliecina Beļģijas universitātes piešķirts doktora, licenciāta vai maģistra grāda diploms.

63

Kā tas tika apstiprināts tiesas sēdē, šķiet arī, ka profesionālais maģistra grāds, uz kuru atsaucas A. Brouillard, neietver nevienu mācību kursu Beļģijas tiesībās un neapliecina nekādu apmācību administratīvajās tiesībās un sociālajās tiesībās, lai gan Beļģijas Franču kopienas Līdzvērtības atzīšanas komitejas Tiesību un kriminoloģijas nodaļa uzskata, ka mācību kursi šajās jomās ir nepieciešami tiesību zinātņu studiju otrā cikla beigšanai Beļģijas Franču kopienā.

64

Ņemot to vērā, tiesas sēdē tika arī norādīts, ka maģistra grāds ietver mācību kursu Francijas civiltiesībās, tostarp saistību tiesības un līgumtiesības. Līdz ar to nevar noliegt, ka ar maģistra grādu apliecinātajām zināšanām un kvalifikācijai ir kāda nozīme, izvērtējot to zināšanu un kvalifikāciju esamību, kas vajadzīgas, lai varētu ieņemt tiesas locekļa Cour de cassation amatu.

65

Turklāt A. Brouillard norāda uz savu profesionālo pieredzi, it īpaši Cour de cassation dokumentācijas un tekstu saskaņošanas dienestā iegūto. Šī pieredze varētu būt nozīmīga minētajā vērtējumā.

66

Līdz ar to atlases komisijai bija pienākums izvērtēt, vai A. Brouillard profesionālais maģistra grāds un profesionālā pieredze pierāda, ka viņš ir ieguvis vajadzīgās zināšanas un kvalifikāciju. Iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus attiecīgos pamatlietas apstākļus, ir jāpārbauda, vai atlases komisija ir izpildījusi šo pienākumu, un attiecīgajā gadījumā, vai ieinteresētā persona ir pietiekami pierādījusi, ka viņai ir vajadzīgā kvalifikācija.

67

Šādos apstākļos uz ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka tādos apstākļos kā pamatlietā konkursa uz tiesas locekļa palīga amatu dalībvalsts tiesā atlases komisija, izskatot šīs dalībvalsts pilsoņa iesniegtu pieteikumu dalībai minētajā konkursā, izvirza šai dalībai nosacījumu, ka attiecīgajai personai ir jābūt minētās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem diplomiem, vai arī citas dalībvalsts universitātes izsniegtam maģistra grāda diplomam ir jābūt atzītam par akadēmiski līdzvērtīgu, neņemot vērā visus ieinteresētās personas diplomus, sertifikātus un citus kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kā arī profesionālo pieredzi, veicot ar tiem apliecinātās profesionālās kvalifikācijas salīdzināšanu ar šajos tiesību aktos pieprasīto kvalifikāciju.

68

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: