—

Kernkraftwerke Lippe‑Ems GmbH vārdā – J. Lüdicke un G. Roderburg, Rechtsanwälte,

—

Hauptzollamt Osnabrück vārdā – C. Schürle un I. Schmidtke, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un K. Petersen, pārstāvji,

—

Somijas valdības vārdā – S. Hartikainen un J. Heliskoski, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – R. Lyal un R. Sauer, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 267. pantu, Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 51. lpp.), 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu, Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvas 2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK (OV 2009, L 9, 12. lpp.), 1. panta 1. un 2. punktu, LESD 107. pantu, EAEKL 93. panta 1. punktu, 191. pantu, skatot to kopsakarā ar 7. Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību, Līgumam par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam (turpmāk tekstā – “Protokols”), 3. panta 1. punktu, kā arī EAEKL 192. panta 2. punktu, skatot to kopsakarā ar EAEKL 1. panta 2. punktu un 2. panta d) punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Kernkraftwerke Lippe‑Ems GmbH (turpmāk tekstā – “KLE”), atomelektrostacijas Emsland apsaimniekotāju Lingenā (Vācija), un Hauptzollamt Osnabrück (turpmāk tekstā – “Hauptzollamt”) saistībā ar nodokli par kodoldegvielu, kas KLE ir jāmaksā saskaņā ar 2010. gada 8. decembra Likumu par kodoldegvielas nodokli (Kernbrennstoffsteuergesetz) (BGBl. 2010 I, 1804. lpp.; turpmāk tekstā – “KernbrStG”) par to, ka KLE 2011. gada jūnijā minētās atomelektrostacijas reaktorā izmantoja degvielas kasetes.

3

Direktīvas 2003/96 preambulas 2., 3., 6. un 7. apsvērumi ir formulēti šādi:

[..]

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis uzliek nodokļus energoproduktiem un elektroenerģijai saskaņā ar šo direktīvu.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“1.   Šajā direktīvā termins “energoprodukti” attiecas uz produktiem, kuri:

2.   Šī direktīva attiecas arī uz elektroenerģiju, kas atbilst KN kodam 2716.

3.   Ja energoprodukti tiek paredzēti izmantošanai, piedāvāti tirdzniecībā vai izmantoti par motordegvielu vai kurināmo, tiem energoproduktiem, kuriem nodokļa līmenis nav noteikts šajā direktīvā, nodokli uzliek atbilstoši to izmantošanai pēc ekvivalenta kurināmā vai motordegvielas likmes.

Papildus 1. punktā noteiktajiem ar nodokli apliekamajiem produktiem jebkuram produktam, kas tiek paredzēts lietošanai, piedāvāts tirdzniecībā vai izmantots par motordegvielu vai par piedevu vai apjoma palielinātāju motordegvielai, uzliek nodokli pēc ekvivalentas motordegvielas likmes.

Papildus 1. punktā noteiktajiem ar nodokli apliekamajiem produktiem jebkuram citam ogļūdeņradim, izņemot kūdru, kas tiek paredzēts lietošanai, piedāvāts tirdzniecībā vai izmantots par kurināmo, uzliek nodokli pēc ekvivalenta enerģijas produkta likmes.

4.   Šī direktīva neattiecas uz:

[..]

5.   Šajā direktīvā atsauces uz kombinētās nomenklatūras kodiem ir atsauces uz kodiem, kas noteikti ar Komisijas 2001. gada 6. augusta Regulu (EK) Nr. 2031/2001 par grozījumiem Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu I pielikumā [(OV L 279, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “kombinētā nomenklatūra”)].

Lēmumu par kombinētās nomenklatūras kodu atjaunināšanu šajā direktīvā minētajiem produktiem pieņem reizi gadā saskaņā ar 27. pantā noteikto kārtību. Lēmums nedrīkst radīt izmaiņas minimālajās nodokļu likmēs, ko piemēro ar šo direktīvu, vai energoproduktu un elektroenerģijas pievienošanu vai svītrošanu.”

6

Direktīvas 2003/96 4. pantā ir paredzēts:

“1.   Nodokļu līmeņi, kurus dalībvalstis piemēro 2. pantā minētajiem energoproduktiem un elektroenerģijai, nedrīkst būt zemāki par šajā direktīvā aprakstītajiem nodokļu līmeņiem.

2.   Šajā direktīvā “nodokļu līmenis” ir kopējā maksa, ko uzliek attiecībā uz visiem netiešajiem nodokļiem (izņemot [pievienotās vērtības nodokli; turpmāk tekstā – “PVN”]), kurus tieši vai netieši aprēķina atbilstoši energoproduktu un elektroenerģijas daudzumam, laižot apgrozībā.”

7

Saskaņā ar šīs regulas 14. panta 1. punktu:

“Papildus [Padomes 1992. gada 25. februāra] Direktīvā 92/12/EEK [par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (OV L 76, 1. lpp.)] noteiktajiem vispārējiem noteikumiem, kas regulē ar nodokli apliekamo produktu neapliekamu izmantošanu, un neskarot citus Kopienas noteikumus, dalībvalstis saskaņā ar nosacījumiem, kurus tās nosaka, lai nodrošinātu pareizu un tūlītēju šo atbrīvojumu piemērošanu un nepieļautu nekādu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, atbrīvo no nodokļiem šādus produktus:

[..].”

8

Direktīvas 2008/118 preambulas 9. apsvērums ir formulēts šādi:

“Tā kā akcīzes nodoklis ir nodoklis par konkrētu preču patēriņu, nodoklis nav jāuzliek tām akcīzes precēm, kas noteiktos apstākļos ir iznīcinātas vai neatgriezeniski zudušas.”

9

Šīs direktīvas 1. pantā ir paredzēts:

“1.   Šī direktīva nosaka vispārēju režīmu attiecībā uz akcīzes nodokli, ko tieši vai netieši uzliek šādu preču patēriņam (turpmāk “akcīzes preces”):

[..]

2.   Dalībvalstis īpašos nolūkos var akcīzes precēm papildus piemērot netiešos nodokļus, ja tie nodokļa bāzes noteikšanas, nodokļa aprēķināšanas, nodokļa uzlikšanas iespējas un nodokļa pārraudzības ziņā, izņemot noteikumus par atbrīvojumu no nodokļiem, atbilst Kopienas noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim vai [PNV].

3.   Dalībvalstis var uzlikt nodokļus:

Tomēr tādu nodokļu uzlikšana tirdzniecībā starp dalībvalstīm nedrīkst radīt ar robežšķērsošanu saistītas formalitātes.”

10

Saskaņā ar Direktīvas 2008/118 47. pantu:

“1.   Direktīvu [92/12] atceļ no 2010. gada 1. aprīļa.

[..]

2.   Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu.”

11

Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma (Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland) 100. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts:

“Ja tiesa uzskata, ka likums, kura spēkā esamībai ir nozīme lēmuma pieņemšanā, neatbilst konstitūcijai, tai ir pienākums apturēt tiesvedību un saņemt Bundesverfassungsgericht [(Federālā Konstitucionālā tiesa)] nolēmumu šajā jautājumā [..].”

12

KernbrStG 1. pantā “Ar nodokli apliekamais objekts, nodokļu teritorija” ir paredzēts:

“(1)   Kodoldegvielai, ko izmanto rūpnieciskās elektroenerģijas ražošanā, attiecīgajā nodokļu teritorijā piemēro nodokli par kodoldegvielu. Nodoklis par kodoldegvielu ir patēriņa nodoklis nodokļu kodeksa izpratnē.

(2)   Nodokļu teritorija ir Vācijas Federatīvā Republika [..].”

13

KernbrStG 2. pantā “Likumā izmantoto jēdzienu definīcijas” ir noteikts:

“Šajā likumā:

14

Šī likuma 3. pantā “Nodokļa likme” nodoklis, kas jāmaksā par 1 gramu plutonija 239, plutonija 241, urāna 233 vai urāna 235, ir noteikts EUR 145 apmērā.

15

Minētā likuma 5. pantā “Darbība, par kuru jāmaksā nodoklis, un nodokļa maksātājs” ir paredzēts:

“(1)   Nodoklis ir jāmaksā, kad degvielas kasete vai degvielas stieņi pirmo reizi tiek izmantoti kodolreaktorā, kā rezultātā ir sākusies kontrolējama, pašpietiekama ķēdes reakcija. [..]

(2)   Nodokli maksā apsaimniekotājs.”

16

Šī paša likuma 6. panta “Nodokļa deklarācija un nodokļa iekasējamība” 1. punktā ir noteikts, ka nodokļa maksātājam ir jāiesniedz deklarācija, kurā viņš pats aprēķina maksājamo nodokli.

17

2011. gada jūnijā atomelektrostacijas Emsland reaktorā KLE izmantoja degvielas kasetes, lai izraisītu pašpietiekamu ķēdes reakciju.

18

KLE iesniedza Hauptzollamt2011. gada 13. jūlija deklarāciju attiecībā uz nodokli par kodoldegvielu, kurā tas saskaņā ar KernbrStG, kas ir spēkā kopš 2011. gada 1. janvāra, tiesību normām bija aprēķinājis minētā nodokļa maksājamo summu EUR 154117745 apmērā.

19

Pēc tam KLE attiecībā uz šo deklarāciju uzsāka iebildumu procedūru. Ar 2011. gada 16. novembra lēmumu tā prasība tika noraidīta. Līdz ar to 2011. gada 30. novembrīKLE cēla prasību par šo lēmumu Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa). Ar 2013. gada 28. augusta paziņojumu par nodokli Hauptzollamt grozīja maksājamā nodokļa summu, nosakot to EUR 154117455 apmērā. Šis paziņojums ir pamatlietas priekšmets.

20

No iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka pamatlietas dalībniekiem domstarpības it īpaši ir par jautājumu, vai KernbrStG ir saderīgs ar Savienības tiesībām.

21

KLE, pirmkārt, uzskata, ka saskaņā ar Direktīvām 2008/118 un 2003/96 ir atļauts uzlikt nodokli elektroenerģijai kā galaproduktam, nevis vienlaicīgi iekasēt akcīzes nodokli par enerģijas avotiem, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanā. Otrkārt, KLE uzskata, ka KernbrStG ir pretrunā LESD 107. pantam, jo šis likums ietekmē konkurenci starp dažādiem elektroenerģijas ražotājiem, jo atbilstoši tam nodoklis tiek uzlikts par elektroenerģijas ražošanu atomelektrostacijās, lai gan citi elektroenerģijas ražošanas veidi, kas nerada CO2 emisijas, no vienas puses, un tie, kas tās izraisa, no otras puses, ar nodokli aplikti netiek. Treškārt, tā kā KernbrStG veicinot elektroenerģijas ražotājus pievērsties elektroenerģijas ražošanas veidiem, kas īpaši nesekmē CO2 emisiju samazināšanos, tas esot pretrunā LESD 191. un nākamajiem pantiem, skatot tos kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu. Visbeidzot, pēc KLE domām, KernbrStG esot pretrunā no EAEKL 93. panta izrietošajai loģikai, kā arī EAEKL 191. un 192. pantā un Protokolā paredzētajam mērķim attīstīt elektroenerģijas ražošanu no kodolenerģijas, kas nerada CO2 emisijas.

22

Hauptzollamt uzskata, ka Direktīva 2008/118 attiecoties tikai uz akcīzes preču apriti starp dalībvalstīm un ka Direktīvā 2003/96 neesot ietverti kodoldegvielai piemērojami noteikumi. Tā uzskata, ka KernbrStG nav valsts atbalsta pasākums LESD 107. panta izpratnē un ka katrā ziņā šī LESD tiesību norma nevarot piešķirt KLE tiesības atcelt 2011. gada 13. jūlija deklarāciju par kodoldegvielas nodokli. Turklāt LESD 194. panta 2. punkta otrajā daļā dalībvalstīm esot atļauts brīvi izvēlēties pieņemt vai nepieņemt kodoldegvielas izmantošanas principu un pakļaut vai nepakļaut tās izmantošanu nodoklim. Saskaņā ar Hauptzollamt viedokli arī EAEKL tiesību normām neesot pretrunā KernbrStG, jo tajā nav paredzēts, ka Eiropas Atomenerģijas kopienai (EAEK) būtu pienākums maksāt kodoldegvielas nodokli, ne arī tai uzlikts pienākums šo nodokli maksāt saskaņā ar īpašumtiesībām. Hauptzollamt uzskata, ka šīs tiesību normas neietekmē ne dalībvalstu kompetenci noteikt savas energoapgādes noteikumus, ne arī to kompetenci piemērot nodokļus, kas saistīti ar atomelektrostaciju apsaimniekošanu.

23

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu turklāt izriet, ka Finanzgericht Hamburg ir vērsusies Bundesverfassungsgericht paralēlā tiesvedībā ar jautājumu par KernbrStG atbilstību Vācijas Federatīvās Republikas pamatlikumam.

24

Šajā ziņā iesniedzējtiesai rodas jautājums par iespēju uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus, gadījumā ja Bundesverfassungsgericht uzsāktā tiesvedība joprojām nav beigusies.

25

Tā, pirmkārt, norāda, ka, ja Bundesverfassungsgericht, kas ir vienīgā kompetentā tiesa, lai pārbaudītu federālo likumu atbilstību konstitūcijai un vajadzības gadījumā atzītu tos par spēkā neesošiem, atzītu KernbrStG spēkā neesamību un nepiemērojamību ex tunc, vispirms šī iemesla dēļ būtu jāatceļ KLE2011. gada 13. jūlija deklarācija par kodoldegvielas nodokli un Savienības tiesību interpretācijai vairs nebūtu izšķirošas nozīmes, lai atrisinātu pamatlietas strīdu. Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka vēršanās Bundesverfassungsgericht neļauj iesniedzējtiesai uzskatīt, ka tai šis likums nebūtu jāpiemēro un ka līdz ar to vairs nepastāvētu jautājums par tā saderību ar Savienības tiesībām, jo šis likums paliek spēkā līdz brīdim, kamēr netiks nospriests citādi. Turklāt Bundesverfassungsgericht var konstatēt šī likuma spēkā neesamību un nepiemērojamību vienīgi nākotnē.

26

Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka tā Vācijas Federatīvās Republikas pamatlikuma 100. panta 1. punktu interpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā tiesām ir aizliegts lemt pēc būtības, kamēr Bundesverfassungsgericht nav pieņēmusi nolēmumu, taču neaizliedz lūgt Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu.

27

Treškārt, iesniedzējtiesa apgalvo, ka, ja Savienības tiesību interpretācija ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu palīdzību varētu tikt lūgta tikai pēc tam, kad Bundesverfassungsgericht būs pieņēmusi nolēmumu, ar kuru tiek konstatēta KernbrStG atbilstība konstitūcijai, kopējais tiesvedības ilgums varētu pat sasniegt vairākus gadus. Šajā ziņā būtu jāņem arī vērā saprātīgs termiņš sprieduma taisīšanai.

28

Šādos apstākļos Finanzgericht Hamburg nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurai ir šaubas gan par valsts tiesību akta atbilstību Savienības tiesībām, gan tā atbilstību attiecīgās dalībvalsts konstitūcijai, nav iespējas vai attiecīgajā gadījumā tai nav pienākuma vērsties Tiesā ar jautājumiem par minēto tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, tādēļ ka valsts tiesā, kurai ir pienākums veikt šo pārbaudi, norisinās blakusprocess.

30

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā Tiesai ir piešķirta kompetence prejudiciālā kārtībā lemt gan par Līgumu un Savienības iestāžu un struktūru pieņemto tiesību aktu interpretāciju, gan par šo aktu spēkā esamību. Šī panta otrajā daļā ir noteikts, ka valsts tiesa šādus jautājumus var uzdot Tiesai, ja tā uzskata, ka lēmums par šo jautājumu ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un šī panta trešajā daļā ir noteikts, ka šai tiesai ir pienākums vērsties Tiesā, ja šie lēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar tikt pārsūdzēti.

31

No LESD 267. panta, pirmkārt, izriet, ka, pat ja noteiktos apstākļos var būt izdevīgi, ka lietas fakti tiek noskaidroti un problēmas, kas saistītas tikai ar valsts tiesībām, tiek atrisinātas brīdī, kad Tiesai tiek uzdots prejudiciālais jautājums (skat. spriedumus Irish Creamery Milk Suppliers Association u.c., 36/80 un 71/80, EU:C:1981:62, 6. punkts; Meilicke, C‑83/91, EU:C:1992:332, 26. punkts, kā arī JämO, C‑236/98, EU:C:2000:173, 31. punkts), valsts tiesām ir visplašākās tiesības vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka tajās izskatāmā lieta rada jautājumus par Savienības tiesību noteikumu interpretāciju vai to spēkā esamības vērtējumu un ka ir vajadzīgs nolēmums par tiem (skat. it īpaši spriedumus Mecanarte, C‑348/89, EU:C:1991:278, 44. punkts; Cartesio, C‑210/06, EU:C:2008:723, 88. punkts; Melki un Abdeli, C‑188/10 un C‑189/10, EU:C:2010:363, 41. punkts, kā arī A, C‑112/13, EU:C:2014:2195, 35. punkts).

32

Otrkārt, Tiesa ir atzinusi, ka valsts tiesai, kurai savas kompetences ietvaros ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā, nepiemērojot nevienu tām pretrunā esošu normu, pat vēlāk pieņemtu valsts tiesību normu, nelūdzot vai negaidot, kad minētā tiesību norma tiks atcelta likumdošanas kārtībā, vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (skat. it īpaši spriedumus Simmenthal, 106/77, EU:C:1978:49, 21. un 24. punkts; Filipiak, C‑314/08, EU:C:2009:719, 81. punkts; Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 45. punkts, kā arī A, C‑112/13, EU:C:2014:2195, 36. punkts).

33

Faktiski prasībām, kas izriet no pašas Savienības tiesību dabas, neatbilst ikviena valsts tiesiskās kārtības norma, pat ja tā būtu konstitucionāla rakstura, vai likumā noteikta administratīvā vai tiesu prakse, kuras rezultātā samazinātos Savienības tiesību efektivitāte, ja tiesai, kura ir kompetenta piemērot šīs tiesības, tiktu liegtas pilnvaras šajā piemērošanas brīdī darīt visu nepieciešamo, lai netiktu piemērotas tādas valsts tiesību normas, kuras, iespējams, rada šķērsli Savienības tiesību normu pilnīgai efektivitātei (skat. spriedumus Simmenthal, EU:C:1978:49, 22. punkts; Factortame u.c., C‑213/89, EU:C:1990:257, 20. punkts, kā arī Križan u.c., C‑416/10, EU:C:2013:8, 70. punkts). Tā tas būtu gadījumā, kad pretruna starp Savienības tiesību normu un valsts tiesību aktu būtu jārisina nevis tiesai, kuras uzdevums ir piemērot Savienības tiesības, bet kādai citai iestādei, kurai piešķirta novērtējuma brīvība, pat ja šāds šķērslis Savienības tiesību pilnīgai iedarbībai būtu tikai īslaicīgs (skat. spriedumu A, C‑112/13, EU:C:2014:2195, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Treškārt, Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesai, kura izskata strīdu saistībā ar Savienības tiesībām un kura uzskata, ka valsts tiesību norma ne tikai ir pretrunā Savienības tiesībām, bet arī neatbilst konstitūcijai, nav liegtas tiesības vai tā netiek atbrīvota no LESD 267. pantā paredzētā pienākuma uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, pamatojoties uz to, ka jautājums par valsts tiesiskās kārtības normas neatbilstību konstitūcijai ir obligāti jāiesniedz konstitucionālajā tiesā. Savienības tiesību efektivitāte tiktu apdraudēta, ja obligātas vēršanās konstitucionālajā tiesā dēļ valsts tiesa, kura izskata strīdu saistībā ar Savienības tiesībām, tiktu kavēta īstenot tai ar LESD 267. pantu piešķirtās tiesības uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, kas tai ļautu pieņemt nolēmumu par to, vai valsts tiesību norma atbilst Savienības tiesībām (spriedumi Mecanarte, C‑348/89, EU:C:1991:278, 39., 45. un 46. punkts; Melki un Abdeli, C‑188/10 un C‑189/10, EU:C:2010:363, 45. punkts, kā arī A, C‑112/13, EU:C:2014:2195, 38. punkts).

35

No visiem šiem apsvērumiem Tiesa ir secinājusi, ka LESD 267. panta ieviestā Tiesas un valsts tiesu sadarbības sistēmas darbība un Savienības tiesību pārākuma princips paredz, ka valsts tiesai ir jāspēj jebkurā tiesvedības brīdī, ko tā uzskata par piemērotu, un pat pēc tam, kad ir noslēdzies blakusprocess atbilstības konstitūcijai pārbaudei, uzdot Tiesai jebkādu prejudiciālu jautājumu, ko tā uzskata par vajadzīgu (spriedums A, C‑112/13, EU:C:2014:2195, 39. punkts).

36

Šī sprieduma 31.–35. punktā minēto iemeslu dēļ Savienības tiesību efektivitāte tiktu apdraudēta un LESD 267. panta lietderīgā iedarbība tiktu vājināta, ja valsts tiesa tiktu kavēta vērsties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem un nekavējoties piemērot Savienības tiesības atbilstoši Tiesas nolēmumam vai judikatūrai tādēļ, ka nav noslēdzies blakusprocess atbilstības konstitūcijai pārbaudei (šajā ziņā skat. spriedumu Simmenthal, 106/77, EU:C:1978:49, 20. punkts).

37

Attiecībā uz apstākli, ka Vācijas Federatīvās Republikas pamatlikuma 100. panta 1. punkta pirmajā teikumā valsts tiesai, kura uzskata, ka likums neatbilst konstitūcijai, papildus pienākumam lūgt nolēmumu Bundesverfassungsgericht par šī likuma atbilstību minētajam pamatlikumam ir paredzēts arī pienākums apturēt tiesvedību, ir jāatgādina, ka valsts procesuālās normas esamība nevar apdraudēt valsts tiesu tiesības iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tās, līdzīgi kā izskatāmajā lietā, šaubās par Savienības tiesību interpretāciju (spriedums Križan u.c., C‑416/10, EU:C:2013:8, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Visbeidzot, runājot par Bundesverfassungsgericht uzsāktās tiesvedības ietekmi uz to, vai Savienības tiesību interpretācijai ir nozīme, lai atrisinātu strīdu pamatlietā, ir jānorāda, ka, ciktāl šis strīds un prejudiciālie jautājumi neatkarīgi no pamatlietā aplūkoto tiesību normu atbilstības konstitūcijai attiecas uz valsts tiesiskā regulējuma, kurā paredzēts iekasēt nodokli par kodoldegvielas izmantošanu, atbilstību Savienības tiesībām, nav acīmredzams, ka lūgtajai interpretācijai nebūtu nekādas saistības ar pamatlietas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai ka problēmai būtu teorētisks raksturs, vai arī ka Tiesas rīcībā nav faktisko un tiesību elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (šajā ziņā skat. spriedumu Filipiak, C‑314/08, EU:C:2009:719, 43. un 45. punkts).

39

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesa, kurai ir šaubas gan par valsts tiesību akta atbilstību Savienības tiesībām, gan par atbilstību attiecīgās dalībvalsts konstitūcijai, nezaudē iespēju, ne arī attiecīgajā gadījumā tā netiek atbrīvota no pienākuma vērsties Tiesā ar jautājumiem par minēto tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, tādēļ ka valsts tiesā, kurai ir pienākums veikt šo pārbaudi, norisinās blakusprocess par šo pašu tiesību aktu atbilstības konstitūcijai pārbaudi.

40

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai, pirmkārt, Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un, otrkārt, Direktīvas 2008/118 1. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir paredzēts iekasēt nodokli par kodoldegvielas izmantošanu rūpnieciskā elektroenerģijas ražošanā.

41

Faktiski no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Finanzgericht Hamburg, pirmkārt, rodas jautājums par to, vai uz kodoldegvielu attiecas Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums. Iesniedzējtiesa arī jautā, vai pat tad, ja šī degviela neietilptu minētā atbrīvojuma piemērošanas jomām, tas tāpat tai būtu piemērojams pēc analoģijas.

42

Otrkārt, šī tiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/118 1. panta 1. punkta izpratnē ar KernbrStG ieviestais nodoklis ir akcīzes nodoklis, ko netieši uzliek par elektroenerģijas izmantošanu, kas ietilpst Direktīvas 2003/96 piemērošanas jomā, vai arī tas ir papildu netiešs nodoklis par šo produktu Direktīvas [2008/118] 1. panta 2. punkta izpratnē, un gadījumā, ja šis nodoklis ietilptu vienā no šo tiesību normu piemērošanas jomām, vai tas atbilst attiecīgi Direktīvas 2003/96 vai Direktīvas 2008/118 tiesību normām. Finanzgericht Hamburg it īpaši rodas jautājums, vai apstāklim, ka nodokļu slogs tiek uzlikts vai netiek uzlikts citām personām, kas nav šī nodokļa maksātāji, ir izšķiroša nozīme, lai minēto nodokli varētu kvalificēt saskaņā ar Direktīvas 2008/118 1. pantu, un vai šajā ziņā ir nepieciešamas samērīgums starp izmantoto kodoldegvielu un saražotās elektroenerģijas daudzumu.

43

Neskarot jautājumu par to, vai tādi atvasinātie tiesību akti, kas pieņemti, pamatojoties uz EAEKL 93. pantu (tagad LESD 113. pants), kā Direktīva 2003/96 ir piemērojami kodoldegvielai, uz kuru attiecas EAEKL tiesību normas par kodolmateriālu kopējo tirgu, ir jākonstatē, ka katrā ziņā šī degviela neietilpst šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma piemērošanas jomā.

44

Faktiski saskaņā ar Direktīvas 2003/96 1. pantu dalībvalstīm ir pienākums uzlikt nodokļus energoproduktiem saskaņā ar šo direktīvu, kuras mērķis, kā tas izriet no tās preambulas otrā un trešā apsvēruma, ir Savienības līmenī noteikt minimālo nodokļa likmi lielākajai daļai energoproduktu.

45

Minētās direktīvas 14. pantā ierobežojošā veidā ir uzskaitīti obligātie atbrīvojumi, kas dalībvalstīm ir jāparedz nodokļu uzlikšanas energoproduktiem un elektroenerģijai ietvaros (šajā ziņā skat. spriedumu Fendt Italiana, C‑145/06 un C‑146/06, EU:C:2007:411, 36. punkts).

46

Turklāt Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kurā paredzēts dalībvalstu pienākums šajā direktīvā paredzēto nodokļu režīmu nepiemērot “energoproduktiem vai elektroenerģijai, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, vai elektroenerģijai, ko izmanto, lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju”, ir skaidri noteikti produkti, kuriem piemērojams atbrīvojums (šajā ziņā skat. spriedumu Flughafen Köln/Bonn, C‑226/07, EU:C:2008:429, 29. punkts).

47

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Direktīvas 2003/96 2. panta 1. punktā šajā direktīvā lietotais jēdziens “energoprodukti” ir definēts, izveidojot izsmeļošu to produktu sarakstu, kas ietilpst šī jēdziena definīcijā, atsaucoties uz kombinētās nomenklatūras kodiem.

48

Pietiek norādīt, ka KernbrStG minētā kodoldegviela, tā kā tā šajā sarakstā nav iekļauta, nav “energoprodukts” Direktīvas 2003/96 izpratnē un līdz ar to neietilpst šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma piemērošanas jomā.

49

Līdz ar to nav jānoskaidro, vai šis produkts ietilpst Direktīvas 2003/96 piemērošanas jomā vai arī ir izslēgts no tās saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 3. un 4. punktu.

50

KLE apgalvo, ka Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums tomēr kodoldegvielai ir piemērojams pēc analoģijas, pamatojoties uz to, ka šīs direktīvas mērķis ir ieviest principu, saskaņā ar kuru elektroenerģijai ir piemērojama vienota nodokļa likme, kam būtu pretrunā vienlaicīga nodokļa iekasēšana gan par šo enerģiju, gan par tās ražošanā izmantotajiem avotiem. Turklāt tas, ka šī degviela nav minēta energoproduktu sarakstā minētās direktīvas izpratnē, izrietot no Eiropas Savienības likumdevēja neapzināti pieļauta tiesību roba, jo tas neesot varējis zināt, ka dalībvalstis pieņems tādu pasākumu kā KernbrStG, kurš, tā kā ar to ir ieviests nodoklis vienīgi attiecībā uz elektroenerģijas ražošanas procesu, kas nerada CO2 emisijas, ir pretrunā Savienības politikai šo emisiju samazināšanas jomā, kā arī šīs pašas direktīvas preambulas 6. un 7. apsvērumam.

51

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka KLE izvirzītie argumenti neļauj secināt, ka pastāvētu princips, kuram būtu pretrunā vienlaicīga nodokļa iekasēšana par elektroenerģijas izmantošanu un par šīs enerģijas ražošanas avotiem. Faktiski no priekšlikuma Padomes Direktīvai, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV 1997, C 139, 14. lpp.), uz kuru atsaucas KLE, pamatojuma 5. lappuses katrā ziņā izriet, ka “pastāv divi veidi, kā elektroenerģiju var iekļaut noteikumu par nodokļiem piemērošanas jomā: uzliekot nodokli elektroenerģijas ražošanā izmantotajai degvielai (priekšnodoklis) vai uzliekot nodokli pašai elektroenerģijai (galaproduktam piemērojamais nodoklis)”. No šī priekšlikuma neizriet, ka šie abi veidi principā ir savstarpēji izslēdzoši, jo Eiropas Komisija ir atzinusi, ka tie viens otru papildina, minētajā priekšlikumā dalībvalstīm atstājot iespēju “pieskaitīt [priekšnodoklim] (nesaskaņotu) papildu nodokli, ko piemēro galaproduktam, gadījumos, kad tiek izmantota videi nelabvēlīga degviela”. Turklāt no šī teksta arī neizriet, ka Komisijai būtu bijis nodoms ieteikt ieviest dalībvalstīm pienākumu pilnībā atbrīvot no nodokļa produktus, kas neietilpst saskaņotā nodokļu režīmā.

52

Turklāt ar iespējamo valsts tiesību aktu nesaderību ar Savienības politiku CO2 emisiju samazināšanas jomā nevar pamatot – ja vien pretēji skaidrajai Savienības likumdevēja gribai radikāli netiktu mainīta Direktīvas 2003/96 2. panta 1. punkta un 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērojamība –, to, ka šīs tiesību normas ir interpretējamas tādējādi, ka tās ir piemērojamas citiem produktiem, kas nav energoprodukti un elektroenerģija šīs direktīvas izpratnē.

53

No šī sprieduma 51. un 52. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums nevar tikt piemērots pēc analoģijas KernbrStG minētajai kodoldegvielai.

54

Līdz ar to Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir paredzēts iekasēt nodokli par kodoldegvielas izmantošanu rūpnieciskā elektroenerģijas ražošanā.

55

Attiecībā uz jautājumu, vai ar KernbrStG ieviestais nodoklis ir “akcīzes nodoklis” par elektroenerģiju Direktīvas 2008/118 1. panta 1. punkta izpratnē vai “papildus netiešs nodoklis” par šo produktu minētās direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē, ir jākonstatē, ka minētajā direktīvā šie jēdzieni nav definēti.

56

Tomēr no Direktīvas 2008/118 preambulas 9. apsvēruma izriet, ka akcīzes nodoklis ir nodoklis par konkrētu preču patēriņu, proti, netiešs nodoklis. Turklāt no šīs direktīvas 1. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka šī tiesību norma attiecas uz akcīzes nodokli, ko tieši vai netieši uzliek konkrētu preču, proti, energoproduktu un elektroenerģijas, uz ko attiecas Direktīva 2003/96, patēriņam.

57

Šajā ziņā ir jākonstatē, kā to norādījusi Vācijas valdība un Komisija, ka, īpašajā energoproduktu un elektroenerģijas gadījumā Direktīvas 2003/96 4. pantā, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums ievērot noteiktus minimālos nodokļu līmeņus šiem produktiem, ir sniegtas norādes attiecībā uz Direktīvas 2008/118 1. panta 1. punktā minēto nodokļu raksturu. Faktiski šīs direktīvas 4. panta 2. punktā “nodokļu līmenis”, ko dalībvalstis piemēro attiecīgajiem produktiem, ir definēts kā “kopējā maksa, ko uzliek attiecībā uz visiem netiešajiem nodokļiem (izņemot PVN), kurus tieši vai netieši aprēķina atbilstoši energoproduktu un elektroenerģijas daudzumam, laižot apgrozībā.”

58

Attiecībā uz “papildu netiešajiem nodokļiem” Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta izpratnē ir jānorāda, ka šī tiesību norma, kuras mērķis ir ņemt vērā dalībvalstu atšķirīgās nodokļu tradīcijas šajā ziņā un biežo netiešo nodokļu izmantošanu, īstenojot ar budžetu nesaistītu politiku, ļauj dalībvalstīm papildus minimālajam akcīzes nodoklim ieviest citus netiešos nodokļus, kam ir īpašs mērķis (pēc analoģijas skat. spriedumu Komisija/Francija, C‑434/97, EU:C:2000:98, 18. un 19. punkts).

59

No tā izriet, ka jēdziens “papildu netiešie nodokļi” Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta izpratnē nozīmē netiešus nodokļus, ko uzliek šīs direktīvas 1. panta 1. punktā uzskatīto preču patēriņam – un kas nav “akcīzes nodoklis” šīs pēdējās tiesību normas izpratnē – un ko iekasē īpašam mērķim.

60

Līdz ar to, lai noteiktu, vai ar KernbrStG ieviestais nodoklis ietilpst Direktīvas 2008/118 1. panta 1. punkta vai tās 1. panta 2. punkta piemērošanas jomā, vispirms ir jāpārbauda, vai šis nodoklis ir netiešs nodoklis, ko tieši vai netieši uzliek par Direktīvā 2003/96 paredzēto elektroenerģijas izmantošanu.

61

Šajā ziņā Tiesa attiecībā uz noteiktām degvielām, kas ietilpst Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvas 92/82/EEK par minerāleļļām uzlikto akcīzes nodokļu likmju tuvināšanu (OV L 316, 19. lpp.), kas tika aizstāta ar Direktīvu 2003/96, piemērošanas jomā, ir nospriedusi, ka valsts vides aizsardzības nodoklis, kas attiecas uz aviāciju un kuru aprēķina, ņemot vērā degvielas patēriņu un ogļūdeņraža un slāpekļa oksīda emisijas vidējā lidojuma laikā atkarībā no izmantotās lidmašīnas, ir jāuzskata par nodokli, ko uzliek šīs degvielas patēriņam, ciktāl pastāv tieša saikne un nesaraujama saikne starp degvielas patēriņu un šī patēriņa laikā izmestajām piesārņojošajām vielām (šajā ziņā skat. spriedumu Braathens, C‑346/97, EU:C:1999:291, 22. un 23. punkts).

62

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ar KernbrStG ieviestais nodoklis, pirmkārt, ir jāmaksā, kad degvielas kasetes vai degvielas stieņi kodolreaktorā tiek izmantoti pirmo reizi, uzsākot pašpietiekamu ķēdes reakciju, lai rūpnieciski ražotu elektroenerģiju, un, otrkārt, tas tiek aprēķināts no izmantotā kodoldegvielas daudzuma, piemērojot visiem degvielas veidiem paredzēto vienoto likmi.

63

Šajā ziņā ir jānorāda, ka no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka elektroenerģijas daudzums, kas tiek saražots vienā atomelektrostacijas reaktorā, nav tieši atkarīgs no izmantotā kodoldegvielas daudzuma, bet var atšķirties atkarībā no izmantotās kodoldegvielas veida un īpašībām, kā arī attiecīgā reaktora kapacitātes līmeņa. Turklāt, kā to norādījusi Komisija, ar KernbrStG ieviestais nodoklis varētu tikt iekasēts arī tādēļ, ka tika uzsākta pašpietiekama ķēdes reakcija, pat obligāti nesaražojot noteiktu elektroenerģijas daudzumu un tātad arī to nepatērējot.

64

Turklāt pretēji lietā, kurā taisīts spriedums Braathens (C‑346/97, EU:C:1999:291), aplūkotajam nodoklim, kas tika iekasēts tieši no noteiktiem gaisa satiksmes pakalpojumu sniedzējiem, ar KernbrStG ieviestais nodoklis netiek tieši iekasēts no akcīzes preces patērētāja, bet gan no elektroenerģijas ražotāja. Protams, šī nodokļa ekonomiskais slogs, kā to norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 61. punktā, principā varētu netieši pilnībā gulties uz gala patērētāju, ja ražotājs nodokļa summu iekļautu tieši katra patēriņam nodotā preces daudzuma cenā tā, lai nodoklis būtu neitrāls attiecībā uz ražotāju. Tomēr no iesniedzējtiesas šajā ziņā veiktās analīzes izriet, ka ar KernbrStG ieviestais nodoklis nevar tikt pilnībā “pārnests” uz elektroenerģijas gala patērētāju, it īpaši šīs preces īpašā rakstura dēļ, kas neļauj noteikt elektroenerģijas konkrētā daudzuma izcelsmi, kā arī Vācijā spēkā esošā elektroenerģijas cenu noteikšanas mehānisma dēļ, ko raksturo apstāklis, ka šī cena būtībā ir vienīgā cena, par kuru ir panākta vienošanās elektroenerģijas biržā.

65

Ņemot vērā šos apsvērumus, nešķiet ka starp kodoldegvielas izmantošanu un atomelektrostacijas reaktorā saražotās elektroenerģijas patēriņu pastāvētu tieša un nesaraujama saikne sprieduma lietā Braathens (C‑346/97, EU:C:1999:291) izpratnē. Nevar arī uzskatīt, ka šis nodoklis tiktu tieši vai netieši aprēķināts atbilstoši elektroenerģijas daudzumam, laižot to apgrozībā Direktīvas 2003/96 4. panta 2. punkta izpratnē.

66

Līdz ar to ar KernbrStG ieviestais nodoklis, kas netiek tieši vai netieši uzlikts Direktīvā 2003/96 paredzētajam elektroenerģijas patēriņam vai kādai citai akcīzes precei, neietilpst Direktīvas 2008/118 1. panta 1. punkta vai tās 1. panta 2. punkta piemērošanas jomā.

67

No tā izriet, ka šīm tiesību normām nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir paredzēts iekasēt nodokli par kodoldegvielas izmantošanu rūpnieciskā elektroenerģijas ražošanā.

68

Ņemot vērā iepriekš izteiktos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Direktīvas 2008/118 1. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir paredzēts iekasēt nodokli par kodoldegvielas izmantošanu rūpnieciskā elektroenerģijas ražošanā.

69

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 107. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir paredzēts uzlikt nodokli kodoldegvielas izmantošanai rūpnieciskā elektroenerģijas ražošanā, un vai šī tiesību norma apstiprinošas atbildes gadījumā ir jāinterpretē tādējādi, ka šāda nodokļa maksātāji var apstrīdēt tā iekasēšanu, pamatojoties uz to, ka tas ir valsts atbalsts, kas ir aizliegts šajā pantā.

70

LESD 107. panta 1. punkts attiecas uz “atbalst[u], ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem”.

71

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsta jēdziens ir vispārīgāks nekā subsīdijas jēdziens, jo tas ietver ne tikai pozitīvu palīdzību, kas ir subsīdijas, bet arī valsts pasākumus, kas dažādos veidos atvieglo izmaksas, kuras parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta, un kas, kaut gan tie nav subsīdijas šī vārda šaurākajā nozīmē, ir tām identiski pēc rakstura un rada tādas pašas sekas (šajā ziņā skat. spriedumus Adria‑Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke, C‑143/99, EU:C:2001:598, 38. punkts; Paint Graphos u.c., no C‑78/08 līdz C‑80/08, EU:C:2011:550, 45. punkts, kā arī Komisija un Spānija/Gibraltāra valdība un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 71. punkts).

72

No tā izriet, ka pasākums, ar kuru valsts iestādes atsevišķiem uzņēmumiem piešķir labvēlīgu nodokļu režīmu, kas, kaut arī nav valsts līdzekļu piešķiršana, rada saņēmējiem finansiāli izdevīgāku stāvokli nekā pārējiem nodokļu maksātājiem, ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (spriedumi Banco Exterior de España, C‑387/92, EU:C:1994:100, 14. punkts, un Paint Graphos u.c., no C‑78/08 līdz C‑80/08, EU:C:2011:550, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

73

LESD 107. panta 1. punktā ir aizliegti atbalsti, kas “do[d] priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”, proti, selektīvi atbalsti.

74

Attiecībā uz selektivitātes nosacījuma novērtējumu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 107. panta 1. punktā ir paredzēts pienākums noteikt, vai valsts pasākums konkrētajā tiesiskajā režīmā var radīt priekšrocību “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” atšķirībā no pārējiem, kas, ņemot vērā šī režīma mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā (skat. spriedumus Adria‑Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke, C‑143/99, EU:C:2001:598, 41. punkts; British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 82. punkts, kā arī Komisija un Spānija/Gibraltāra valdība un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 75. punkts).

75

Turklāt ir jāatgādina, ka LESD 107. panta 1. punktā valsts intervences pasākumi nav nošķirti, atsaucoties uz to cēloņiem vai to mērķiem, bet definēti, ņemot vērā to radītās sekas, un tādējādi neatkarīgi no lietotajām metodēm (spriedumi British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 85. un 89. punkts, kā arī Komisija un Spānija/Gibraltāra valdība un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 87. punkts).

76

Šajā ziņā KLE būtībā norāda, ka KernbrStG ietilpst enerģijas avotu, ko izmanto elektroenerģijas ražošanā, nodokļu režīmā vai vismaz enerģijas avotu, ko izmanto elektroenerģijas ražošanā, kas nerada CO2 emisijas, nodokļu režīmā. KernbrStG sekas esot tādas, ka citi enerģijas avoti, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanā un kas nav kodoldegviela, netiek aplikti ar nodokli.

77

Tomēr, ņemot vērā iesniedzējtiesas pārbaudi, no Tiesas rīcībā esošajiem elementiem neizriet, ka neatkarīgi no tā, ka enerģētikas nozarei Vācijā – saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm – nodokļu jomā ir raksturīgs plašs regulējums un pakļautība valsts pasākumiem, pastāv iespēja, ņemot vērā šo regulējumu un pasākumus, identificēt nodokļu režīmu, kura mērķis ir aplikt ar nodokli enerģijas avotus, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanā, vai arī enerģijas avotus, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanā, kas nerada CO2 emisijas.

78

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu turpretī izriet, ka saskaņā ar priekšlikuma likumam, kura rezultātā tika pieņemts KernbrStG, pamatojumu ar šo likumu uz noteiktu laiku, proti, no 2011. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 31. decembrim, tiek ieviests nodoklis par kodoldegvielas izmantošanu rūpnieciskā elektroenerģijas ražošanā ar mērķi radīt nodokļu ieņēmumus, kam fiskālās konsolidācijas kontekstā, piemērojot principu “piesārņotājs maksā”, ir jāpalīdz mazināt federālā budžeta izdevumus nepieciešamajai pazemes raktuves Asse II, kurā tiek glabāti radioaktīvie atkritumi, kas radušies no kodoldegvielas izmantošanas, sanācijai.

79

Ir jākonstatē, ka ar KernbrStG ieviestais režīms neattiecas uz citām elektroenerģijas ražošanas metodēm, kuras neizmanto kodolenerģiju, un ka tās katrā ziņā, ņemot vērā šī režīma mērķi, neatrodas salīdzināmā faktiskā un tiesiskā situācijā ar tām elektroenerģijas ražošanas metodēm, kurās tiek izmantota kodoldegviela, jo tās vienīgās rada radioaktīvos atkritumus, kas izriet no šādas izmantošanas.

80

No tā izriet, ka KernbrStG nav selektīvs pasākums LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un līdz ar to tas nav valsts atbalsts, kas ir aizliegts ar šo tiesību normu.

81

Šādos apstākļos vairs nav jāatbild uz trešā jautājuma otro daļu.

82

Līdz ar to uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 107. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir paredzēts iekasēt nodokli par kodoldegvielas izmantošanu rūpnieciskā elektroenerģijas ražošanā.

83

No iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka ar savu ceturto jautājumu šī tiesa būtībā vaicā, vai EAEKL 93. panta 1. punkts, 191. pants, skatot to kopsakarā ar Protokola 3. panta 1. punktu, kā arī EAEKL 192. panta 2. punkts, skatot to kopsakarā ar tā 1. panta 2. punktu un 2. panta d) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir paredzēts iekasēt nodokli par kodoldegvielas izmantošanu.

84

Attiecībā uz EAEKL 93. panta 1. punktu ir jānorāda, ka ar šo tiesību normu dalībvalstīm ir pienākums aizliegt visus savstarpējās ievedmuitas un izvedmuitas nodokļus un maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību, kā arī visus importa un eksporta kvantitatīvos ierobežojumus attiecībā uz precēm un ražojumiem, kas ietilpst EAEKL tiesību normu, kas attiecas uz kodolmateriālu kopējo tirgu, piemērošanas jomā.

85

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai ar KernbrStG ieviestais nodoklis, kas nav muitas nodoklis vai importa un eksporta kvantitatīvs ierobežojumus, ir maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību.

86

Šajā ziņā EAEKL 93. pants kopā ar citām EAEKL II sadaļas 9. nodaļas tiesību normām viedo īpaši specializētai jomai piemērojamās juridiskās koncepcijas, kas ir pamats vispārējam kopējam tirgum (šajā ziņā skat. spriedumu 1/78, EU:C:1978:202, 15. punkts).

87

Attiecībā uz valsts nodokļa kvalificēšanu par maksājumu ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību ir jāatgādina, ka muitas nodokļu un jebkādu maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību aizlieguma pamatojums ir meklējams faktā, ka jebkurš, pat minimāls, finansiāla rakstura maksājums, kas tiek piemērots robežu šķērsošanas gadījumā, ir uzskatāms par šķērsli brīvai preču apritei, ko apgrūtina ar to saistītās administratīvās formalitātes (pēc analoģijas skat. spriedumu Orgacom, C‑254/13, EU:C:2014:2251, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

88

Jebkurš vienpusēji uzlikts finansiāla rakstura maksājums, lai arī cik mazs tas būtu, neatkarīgi no tā nosaukuma un piemērošanas metodes, kurš skar attiecīgās preces sakarā ar robežas šķērsošanu un kurš nav muitas nodoklis parastā izpratnē, ir uzskatāms par maksājumu ar tam līdzvērtīgu iedarbību (šajā ziņā skat. spriedumus Stadtgemeinde Frohnleiten un Gemeindebetriebe Frohnleiten, C‑221/06, EU:C:2007:657, 27. punkts, kā arī Orgacom, C‑254/13, EU:C:2014:2251, 23. punkts).

89

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka maksājuma ar līdzvērtīgu iedarbību pamatiezīme ir tāda, ka tas attiecas tikai uz importēto produktu, bet neattiecas uz līdzīgu valsts produktu (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Francija, 90/79, EU:C:1981:27, 12. un 13. punkts, kā arī Orgacom, C‑254/13, EU:C:2014:2251, 28. punkts).

90

Tiesa tomēr ir atzinusi, ka maksājums, kas tiek uzlikts no citas dalībvalsts importētam produktam, gadījumā, ja nav identiska vai līdzīga valsts produkta, nav maksājums ar līdzvērtīgu iedarbību, ja tas izriet no vispārējas iekšējo nodokļu sistēmas, ko sistemātiski piemēro konkrētām preču grupām, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, neatkarīgi no preces izcelsmes vai galamērķa (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Francija, 90/79, EU:C:1981:27, 14. punkts, un CRT France International, C‑109/98, EU:C:1999:199, 13. punkts).

91

Ir jākonstatē, ka ar KernbrStG ieviestais nodoklis tiek iekasēts nevis tādēļ, ka kodoldegviela šķērso robežu, bet, kā tas izriet no šī likuma 1. panta 1. punkta, gan tādēļ, ka tas tiek izmantots rūpnieciskā elektroenerģijas ražošanā neatkarīgi no šīs kodoldegvielas izcelsmes. Tāpat arī KernbrStG nav paredzēta šāda nošķiršana attiecībā uz nodokļa likmi vai nodokļa maksātāju.

92

No tā izriet, ka ar KernbrStG ieviestais nodoklis nav maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību EAEKL 93. panta 1. punkta izpratnē.

93

Ņemot vērā šī sprieduma 90. punktā minēto judikatūru, šo konstatējumu nevar apšaubīt ar KLE apgalvojumu, ka Vācijā tiek iegūts neliels daudzums kodoldegvielas.

94

Attiecībā uz EAEKL 191. pantu un Protokola 3. panta 1. punktu ir jānorāda, ka no visu šo tiesību normu kombinētas piemērošanas izriet, ka EAEK, tās aktīvi, ieņēmumi un citi īpašumi ir atbrīvoti no visiem tiešajiem nodokļiem.

95

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar KernbrStG ir ieviests nodoklis par kodoldegvielas izmantošanu rūpnieciskā elektroenerģijas ražošanā, nevis tiešs nodoklis par šo degvielu.

96

Lai arī saskaņā ar EAEKL 86. pantu šī degviela ir EAEK īpašums, tomēr, piemērojot EAEKL 87. pantu, tiesības izmantot un patērēt šo degvielu pieder dalībvalstīm vai personām, vai uzņēmumiem, ja degviela ir pienācīgi nonākusi to īpašumā.

97

No tā izriet, ka EAEKL 191. pants, skatot to kopsakarā ar Protokola 3. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir paredzēts iekasēt nodokli par kodoldegvielas izmantošanu.

98

Turklāt tiesas sēdē KLE būtībā norādīja, ka saskaņā ar Vācijas nodokļu tiesībām akcīzes preces ir kā garantija tam, ka tiks samaksāts tām uzliktais akcīzes nodoklis. Tādējādi EAEK kā kodoldegvielas īpašniecei varētu būt uzlikta prasība garantēt, ka persona, kurai ir jāmaksā ar KernbrStG uzliktais nodoklis, šo maksājumu veiks. Tomēr šāda situācija ir pretrunā Protokola 3. pantam.

99

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka iepriekš minētais arguments, kurš pirmo reizi tika izvirzīts un apspriests tikai tiesas sēdē, nav ietverts nedz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, nedz arī ieinteresēto personu iesniegtajos rakstveida apsvērumos. Šādos apstākļos, kad par minēto jautājumu nav precīzākas un sīkākas informācijas, Tiesa uzskata, ka no tai iesniegtajiem lietas materiāliem pietiekami pārliecinoši nevar secināt, ka šis elements ir pietiekams, lai atrisinātu pamatlietas strīdu un tādējādi būtu noderīgs iesniedzējtiesai, kura, uzņemdamās atbildību par lietā pieņemamo nolēmumu, atrodas vispiemērotākajā situācijā, lai izvērtētu jautājumu, kurus tā uzdod Tiesai, atbilstību saistībā ar tajā izskatāmās lietas īpatnībām (šajā ziņā skat. spriedumu Flughafen Köln/Bonn, C‑226/07, EU:C:2008:429, 37. un 38. punkts).

100

Visbeidzot attiecībā uz EAEKL 192. panta 2. punktu ir jākonstatē, ka šajā tiesību normā dalībvalstīm ir noteikts pienākums atturēties veikt jebkādus pasākumus, kas varētu apdraudēt šā Līguma mērķu sasniegšanu.

101

Iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai ar KernbrStG ieviestā nodokļa sekas ir tādas, ka tas var apdraudēt sasniegt EAEK mērķi radīt nepieciešamos apstākļus kodolenerģētikas rūpniecības nozaru straujai izveidei un izaugsmei, kas ir paredzēts EAEKL 1. panta 2. punktā, kā arī veikt EAEK uzdevumu nodrošināt to, ka rūdu un kodoldegvielu piegādes visiem lietotājiem Kopienā ir regulāras un taisnīgas, kas paredzēts EAEKL 2. panta d) punktā.

102

Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka kombinētas EAEKL 192. panta 2. punkta un 1. panta 2. punkta piemērošanas sekas nav tādas, ka dalībvalstīm būtu uzlikts pienākums saglabāt vai palielināt savu kodoldegvielas izmantošanas apjomu, ne arī aizliegums uzlikt nodokli šādai izmantošanai, kas to padarītu dārgāku un līdz ar to mazāk pievilcīgu.

103

Otrkārt, EAEKL 2. panta d) punktā paredzētā pienākuma īstenošana ir pakļauta EAEKL II sadaļas 6. nodaļai, kurā ir ietverti 52.–76. pants un ar kuru ir izveidota rūdu, izejmateriālu un īpašu skaldāmo materiālu piegādes kopējā sistēma (spriedums ENU/Komisija, C‑357/95 P, EU:C:1997:144, 2. punkts).

104

No Tiesas rīcībā esošajiem elementiem neizriet, ka ar KernbrStG ieviestais nodoklis, kura sekas – kā to norāda KLE – neapšaubāmi ir padarīt dārgāku kodoldegvielas izmantošanu rūpnieciskā elektroenerģijas ražošanā, veido šajās tiesību normās dalībvalstīm noteikto pienākumu pārkāpumu vai, vispārīgi runājot, ir pretrunā šīs sistēmas principiem, it īpaši EAEKL 52. pantā paredzētajam principam, kurš paredz vienlīdzīgu piekļuvi piegādes avotiem, vai EAEKL 67. un 69. pantā paredzētajam cenu noteikšanas principam. Faktiski, kā to norādījusi Komisija, šis nodoklis nevar ietekmēt atomelektrostaciju apsaimniekotāju apgādi ar kodoldegvielu, jo tas netiek uzlikts kodoldegvielas iegādei, bet gan tās izmantošanai.

105

No tā izriet, ka šis nodoklis nevar apdraudēt EAEKL 2. panta d) punktā paredzētā EAEK uzdevuma veikšanu, kas ir nodrošināt to, ka rūdu un kodoldegvielu piegādes visiem lietotājiem Kopienā ir regulāras un taisnīgas.

106

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka EAEKL 93. panta 1. punkts, 191. pants, skatot to kopsakarā ar Protokola 3. panta 1. punktu, kā arī EAEKL 192. panta 2. punkts, skatot to kopsakarā ar EAEKL 1. panta 2. punktu un 2. panta d) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir paredzēts iekasēt nodokli par kodoldegvielas izmantošanu rūpnieciskā elektroenerģijas ražošanā.

107

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: