1

Savā prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, neveicot vajadzīgos pasākumus, lai pilnībā un pareizi izpildītu visas prasības, kas tai noteiktas Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīvas 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (OV L 375, 1. lpp.), 5. panta 4. punktā, lasot to kopā ar šīs direktīvas II pielikuma A punkta 1)–3) un 5) apakšpunktu, kā arī III pielikuma 1. punkta 1)–3) apakšpunktu un 2. punktu, Francijas Republika nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

2

Atbilstoši Direktīvas 91/676 preambulas vienpadsmitajam apsvērumam rīcības programmām “būtu jāiekļauj pasākumi, kas paredzēti tam, lai ierobežotu visu slāpekli saturošo mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu zemē un, jo īpaši, lai noteiktu īpašus ierobežojumus kūtsmēslu lietošanai”.

3

Minētās direktīvas 1. pantā ir paredzēts, ka tās mērķis ir samazināt ūdens piesārņojumu, ko rada vai izraisa lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, un novērst turpmāku šādu piesārņojumu.

4

Šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Nolūkā nodrošināt vispārēju līmeni visu ūdeņu aizsardzībā pret piesārņojumu četru gadu laikā pēc šīs direktīvas paziņošanas dalībvalstis:

[..].”

5

Direktīvas 91/676 5. pantā ir paredzēts:

“1.   Divu gadu laikā pēc 3. panta 2. punktā minētās j[u]tīgo zonu saraksta sākotnējās pieņemšanas vai viena gada laikā pēc katras 3. panta 4. punktā minētās saraksta papildināšanas 1. pantā noteikto mērķu īstenošanai dalībvalstis izveido rīcības programmas attiecībā uz noteiktajām īpaši j[u]tīgajām zonām.

[..]

3.   Rīcības programmās ņem vērā:

4.   Rīcības programmas īsteno četru gadu laikā pēc to izveidošanas, un tās veido šādi obligāti pasākumi:

[..]”

6

Šīs direktīvas II pielikuma, kura nosaukums ir “Labas lauksaimniecības prakses kodekss(‑i)”, A punkta 1)–3) un 5) apakšpunkts ir formulēti šādi:

“Labas lauksaimniecības prakses kodeksā vai kodeksos, kas paredzēti tam, lai samazinātu piesārņojumu ar nitrātiem un lai ņemtu vērā apstākļus dažādos Kopienas reģionos, būtu jābūt noteikumiem, kas aptver elementus še turpmāk, ciktāl tie ir nozīmīgi:

[..]

[..].”

7

Atbilstoši šīs direktīvas III pielikuma “Pasākumi, kas jāiekļauj 5. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētajās rīcības programmās” 1.–3. punktam:

[..]”

8

Direktīvas 91/676 5. pants Francijas tiesību sistēmā ir transponēts ar 2001. gada 10. janvāra Dekrētu Nr. 2001‑34 par rīcības programmu īstenošanu, lai aizsargātu ūdeņus pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti. Šī dekrēta noteikumi ir kodificēti Vides kodeksa R. 211‑80.–R. 211‑85. pantā.

9

2001. gada 6. marta rīkojums par īpaši jutīgās zonās ieviešamo rīcības programmu ūdeņu piesārņojuma, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, samazināšanai (2001. gada 25. martaJORF, 4712. lpp.; turpmāk tekstā – “2001. gada 6. marta rīkojums”) tika pieņemts, pamatojoties uz Dekrētu Nr. 2001‑34.

10

2005. gada 1. augusta rīkojumā, ar ko nosaka īpaši jutīgā zonā ieviešamās minimālās prasības un groza 2001. gada 6. marta rīkojumu par īpaši jutīgās zonās ieviešamo rīcības programmu ūdeņu piesārņojuma, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, samazināšanai (2005. gada 16. septembraJORF, 15019. lpp.; turpmāk tekstā – “2005. gada 1. augusta rīkojums”), minētās prasības ir noteiktas it īpaši saistībā ar slāpekļa maksimālā daudzuma kūtsmēslos, kurus var iestrādāt ik gadu, aprēķināšanas kārtību.

11

2003. gada 15. maija apkārtrakstā “Norādījumi par [lauksaimnieciskas izcelsmes piesārņojuma kontroles programmas (PMPOA)] ieviešanu: vienkāršošana un pielāgojumi” ir noteiktas slāpekļa izplūdes, ko rada dzīvnieku sugas, rādītāji (turpmāk tekstā – “2003. gada 15. maija apkārtraksts”).

12

Ar 2011. gada 10. oktobra Dekrētu Nr. 2011‑1257 par rīcības programmu īstenošanu, lai aizsargātu ūdeņus pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (2011. gada 11. oktobraJORF, 17097. lpp.), ir grozīts Vides kodeksa R. 211‑80.–R. 211‑85. pants.

13

2011. gada 19. decembra rīkojums par īpaši jutīgās zonās ieviešamo valsts rīcības programmu ūdeņu piesārņojuma, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, samazināšanai (2011. gada 21. decembraJORF, 21556. lpp.: turpmāk tekstā – “2011. gada 19. decembra rīkojums”) tika pieņemts, pamatojoties uz Dekrētu Nr. 2011‑1257.

14

2001. gada 6. marta rīkojumā ir ietverts pielikums ar nosaukumu “Rīcības programmu izstrādes tehniskie noteikumi”. Šī pielikuma otrajā daļā tostarp ietilpst 2.3.–2.5. punkts. Minētajā 2.3. punktā, kura nosaukums ir “Slāpekļa mēslojuma līdzsvars zemesgabalā, tostarp apūdeņotajām kultūrām”, ir noteikts:

“Augsnē iestrādājama mēslojuma daudzums ir ierobežots, pamatojoties uz līdzsvaru starp kultūru paredzamo vajadzību pēc slāpekļa un visa veida slāpekļa ienesām un avotiem. Slāpekļa ienesas jāņem vērā attiecībā uz visiem mēslojumiem [..].

Iestrādes noteikumi, kas jāievēro šī mēslošanas līdzsvara nodrošināšanai, tostarp ar apūdeņotajām kultūrām saistītās korekcijas, ir noteiktas rīcības programmā. Attiecībā uz kultūru, nodalot apūdeņotās un neapūdeņotās kultūras, tie ir vismaz daudzuma aprēķināšanas parametri (ražīguma prognoze, augsnes apgāde ar slāpekli [..]) un sadalīšanas noteikumi.

Šie aprēķināšanas parametri un noteikumi tiek noteikti, pamatojoties uz pieejamiem vietējiem agronomijas standartiem, ņemot vērā ar ūdens kvalitātes prasībām saderīgu nitrātu noplūdes līmeni.

Lauksaimniekam ir jāzina slāpekļa daudzums, ko piegādā kūtsmēsli vai cits organiskais mēslojums [..]. Ja šo vielu izcelsme ir ārpus lauku saimniecības, norādes, kas ļauj lauksaimniekam uzzināt šo informāciju, kā arī mēslojuma veidu, pie kāda tās pieder, ir jāpieprasa no šo vielu piegādātājiem.”

15

2001. gada 6. marta rīkojuma 2.4. punktā “Mēslošanas līdzekļu veidi un iestrādes augsnē aizlieguma laikposmi” ir noteikti minimālie laikposmi, kuros dažādu veidu mēslojuma iestrāde augsnē ir aizliegta. Atbilstoši šajā punktā ietvertajai tabulai attiecībā uz zemkopības kultūrām, kas iesētas rudenī, II tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde augsnē ir aizliegta no 1. novembra līdz 15. janvārim un III tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde augsnē – no 1. septembra līdz 15. janvārim. Attiecībā uz zemkopības kultūrām, kas iesētas pavasarī, I tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde augsnē ir aizliegta no 1. jūlija līdz 31. augustam, bet II tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde – no 1. jūlija līdz 15. janvārim, un III tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde – no 1. jūlija līdz 15. februārim. Attiecībā uz ganībām, kas iesētas pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem, II tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde augsnē ir aizliegta no 15. novembra līdz 15. janvārim un III tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde augsnē – no 1. oktobra līdz 31. janvārim.

16

Minētā rīkojuma 2.5. punktā “Iestrādes augsnē īpašie nosacījumi” ir noteikts:

“[..]

2) [Iestrāde] augsnē stāvās nogāzēs

Mēslojuma iestrāde augsnē stāvās nogāzēs ir aizliegta. Rīcības programmā tiek precizētas situācijas, kurās ir noteikts aizliegums, ņemot vērā izplūšanas riskus ārpus iestrādes zemesgabala vai, ja tādu nav, slīpuma leņķi, kuru pārsniedzot, iestrāde augsnē ir aizliegta.

3) [Iestrāde] sasalušā, applūdušā vai ar ūdeni piesātinātā, ar sniegu klātā augsnē

Turpmāk tabulā ir noteikti iestrādes augsnē ierobežojumi. Reglamentētas iestrādes gadījumā rīcības programmā paredz iestrādes augsnē veikšanas nosacījumus. [Atbilstoši tabulai, kas minēta šajā punktā, sasalušā augsnē I un III tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde augsnē ir aizliegta vai reglamentēta un II tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde ir aizliegta. Ar sniegu klātā augsnē I tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde ir aizliegta vai reglamentēta un I un II tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde ir aizliegta.]

Ja ir sasalusi vienīgi augsnes virskārta, kas 24 stundu laikā pārmaiņus sasalst un atkūst, ir atļauta visu mēslošanas līdzekļu iestrāde augsnē.

[..]”

17

2005. gada 1. augusta rīkojuma II pielikuma 1. punktā “Lauku saimniecībai pieejamos kūtsmēslos ietilpstošā slāpekļa daudzuma aprēķināšana” ir paredzēts:

“Dzīvnieku saražotā slāpekļa [daudzumu] iegūst, reizinot [dzīvnieku] skaitu ar iestrādājamā slāpekļa ražošanas rādītāju uz dzīvnieku, un vajadzības gadījumā koriģē ar slāpekļa daudzumu, ko iestrādā trešo personu [saimniecībās], un slāpekļa daudzumu, ko iegūst no trešām personām.

[..]”

18

Saskaņā ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma 2. pantu:

19

Minētā rīkojuma I pielikuma II daļā, kuras nosaukums ir “Kūtsmēslu uzglabāšanas prasības”, paredzēts:

20

Šī paša rīkojuma II pielikuma A–E punktā ir noteiktas slāpekļa ekskrēcijas normas uz katru dzīvnieku sugu, lai ieviestu šī rīkojuma I pielikuma V daļu, kura attiecas uz slāpekļa, ko satur kūtsmēsli, kurus katra lauku saimniecība ik gadu var iestrādāt augsnē, maksimālā daudzuma aprēķināšanas kārtību.

21

Komisija, uzskatot, ka Francijas Republika nav pareizi un pilnīgi ieviesusi prasības, kas noteiktas Direktīvas 91/676 5. panta 4. punktā, skatot kopsakarā ar II pielikuma A punkta 1)–5) apakšpunktu un III pielikuma 1. punkta 1)–3) apakšpunktu, kā arī tā 2. punktu, ierosināja LESD 258. pantā paredzēto pienākumu neizpildes procedūru.

22

Pēc tam, kad Komisija bija lūgusi šai dalībvalstij iesniegt savus paskaidrojumus, uzskatot, ka saistībā ar norādītajiem apstākļiem šie paskaidrojumi nav apmierinoši, tā 2011. gada 28. oktobrī izdeva argumentētu atzinumu, aicinot Francijas Republiku veikt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai divu mēnešu laikā no tā saņemšanas brīža izpildītu šī atzinuma prasības.

23

Francijas Republika ar 2011. gada 29. decembra vēstuli atbildēja uz argumentēto atzinumu, tostarp apgalvojot, ka saistībā ar Komisijas iebildumiem esot notikusi būtiska Francijas tiesību normu pārstrukturēšana. Tādējādi atbilstoši Dekrētam Nr. 2011‑1257 sistēma, kas balstīta uz apgabalu rīcības programmām, esot aizstāta ar valsts rīcības programmu un reģionālajām rīcības programmām. Turklāt ar 2011. gada 19. decembra rīkojumu esot apstiprināta valsts rīcības programma, lai nodrošinātu, ka nākamajā lauksaimniecības gadā būs pastiprināts vides aizsardzības līmenis. Attiecībā uz reģionālajām rīcības programmām Francijas Republika minēja apstākli, ka, ņemot vērā obligātās sabiedriskās apspriešanas un vides novērtējuma procedūras, nav iespējams tās reāli īstenot pirms 2013. gada vidus.

24

Komisija nebija pilnībā apmierināta ar Francijas Republikas atbildi uz argumentēto atzinumu un cēla šo prasību, taču atteicās no argumentētajā atzinumā formulētā iebilduma par Direktīvas 91/676 II pielikuma A punkta 4) apakšpunktā paredzēto prasību.

25

Vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvas 91/676 mērķis ir radīt nepieciešamos instrumentus, lai Eiropas Savienībā nodrošinātu ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (spriedums Komisija/Nīderlande, C‑322/00, EU:C:2003:532, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Lai sasniegtu šos mērķus, dalībvalstīm, kā izriet no Direktīvas 91/676 5. panta 1. punkta, ir jāizstrādā un jāievieš rīcības programmas attiecībā uz noteiktajām īpaši jutīgajām zonām.

27

No Direktīvas 91/676 preambulas vienpadsmitā apsvēruma izriet, ka šīm rīcības programmām būtu jāietver pasākumi, kas paredzēti, lai ierobežotu visu slāpekli saturošo mēslošanas līdzekļu iestrādāšanu augsnē un, it īpaši, lai noteiktu īpašus ierobežojumus kūtsmēslu lietošanai.

28

Saskaņā ar Direktīvas 91/676 5. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktu minētajām rīcības programmām, kuras dalībvalstīm ir jāievieš, it īpaši jāietver daži obligāti šīs direktīvas II un III pielikumā uzskaitītie pasākumi.

29

Atbilstoši Direktīvas 91/676 5. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktam un II pielikuma A punkta 1) apakšpunktam šajās rīcības programmās jāņem vērā labākās pieejamās zinātniskās un tehniskās atziņas (skat. pēc analoģijas spriedumu Komisija/Īrija, C‑418/04, EU:C:2007:780, 63. punkts), kā arī katra reģiona fiziskie, ģeoloģiskie un klimatiskie apstākļi (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Nīderlande, EU:C:2003:532, 136. un 155. punkts).

30

Tāpat ir jānorāda, ka, lai gan dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība, izvēloties Direktīvas 91/676 prasību ieviešanas detalizētus noteikumus (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Nīderlande, EU:C:2003:532, 46. punkts), tām katrā ziņā, kā savu secinājumu 30. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, ir jānodrošina, lai tiktu sasniegti šīs direktīvas mērķi un, attiecīgi, Savienības politikas mērķi vides jomā atbilstoši LESD 191. panta 1. un 2. punkta prasībām.

31

Turklāt saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru attiecībā uz tādu direktīvu, kas, tāpat kā Direktīva 91/676, ietver tehniska rakstura noteikumus vides jomā, dalībvalstīm ar mērķi pilnībā ievērot tiesiskās noteiktības prasību ir īpaši jānodrošina, lai to tiesību akti, kas paredzēti šīs direktīvas transponēšanai, būtu skaidri un precīzi (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑6/04, EU:C:2005:626, 21. un 26. punkts, un Komisija/Beļģija, C‑120/09, EU:C:2009:802, 27. punkts).

32

Visbeidzot, vēl ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesvedībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi Komisijai ir jāpierāda apgalvotā pienākumu neizpilde un jāiesniedz Tiesai nepieciešamie pierādījumi, lai tā varētu pārbaudīt, vai ir notikusi valsts pienākumu neizpilde, un Komisija nevar balstīties ne uz kādiem pieņēmumiem (spriedums Komisija/Kipra, C‑340/10, EU:C:2012:143, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tādējādi šajā lietā Tiesai ir jāpārbauda, vai Komisija ir iesniegusi nepieciešamos pierādījumus, ar kuriem var tikt pierādīts, ka Francijas Republikas veiktie Direktīvas 91/676 transponēšanas pasākumi neatbilst tās prasībām.

34

Komisija savas prasības pamatojumam izvirza sešus iebildumus.

35

Komisijas pirmais iebildums, kas iedalās piecās daļās, attiecas uz 2001. gada 6. marta rīkojumā noteiktajiem minimālajiem laikposmiem, kuros dažādu mēslojuma tipu iestrāde augsnē ir aizliegta. Šajās piecās daļās Komisija attiecīgi pārmet Francijas Republikai, ka tā:

36

Šī iebilduma pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka Francijas tiesībās esot jāparedz noteikumi, kuros konkrētos laikposmos ir aizliegta jebkāda veida mēslojuma iestrāde augsnē, ņemot vērā, ka dažu mēslojumu iestrāde augsnē bez pārtraukuma visa gada garumā ir kaitīga un nenodrošina direktīvas mērķus aizsargāt pret ūdens piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, un samazināt to.

37

Šī iestāde, pamatojoties uz pieejamiem zinātniskiem datiem, norāda, ka, lai arī I tipa organiskajos mēslošanas līdzekļos ietilpstošā slāpekļa izdalīšanās process ir lēns un rada mazāku risku salīdzinājumā ar citiem mēslošanas līdzekļu tipiem, tomēr slāpekļa daudzums, kas izdalās, var piesārņot ūdeni ar izskalošanos un izplūšanu. Komisijas skatījumā ūdens piesārņojuma riski ir īpaši nozīmīgi ziemas un rudens periodā, kad augi nevar tūlītēji uzņemt slāpekli zemās temperatūras dēļ (zemāka par 5° C) un liela nokrišņu daudzumu dēļ, kas kavē to augšanu.

38

Sava pirmā iebilduma otrajā līdz piektajā daļā Komisija tādu pašu apsvērumu dēļ, kādi norādīti pirmās daļas pamatojumā, apgalvo, ka Francijas tiesiskajā regulējumā noteiktie laikposmi, kuros ir aizliegta dažādu mēslošanas līdzekļu tipu iestrāde augsnē, ir nepietiekami un tie būtu jāpagarina, lai pilnībā aptvertu laikposmus, kuros pastāv nozīmīgs ūdens piesārņojuma risks, ko rada augu neuzņemtais slāpeklis.

39

Komisija piebilst, ka argumentētā atzinuma III pielikumā norādīto iemeslu dēļ ar 2011. gada 19. decembra rīkojumu noteiktie jaunie iestrādes aizlieguma laikposmi pilnībā neatbilst Direktīvas 91/676 prasībām. Savā replikas rakstā Komisija pauž savu kritiku par iestrādes augsnē datumiem, kā arī par dažādu mēslošanas līdzekļu tipu klasifikāciju, kas ir apstiprināta minētajā rīkojumā, un lūdz Tiesu arī šajā ziņā konstatēt, ka Francijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus.

40

Francijas Republika vispirms iebilst, ka pēc 2011. gada 19. decembra rīkojuma pieņemšanas tagad valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts I tipa mēslošanas līdzekļu iestrādes augsnē aizlieguma minimālais laikposms attiecībā uz zemkopības kultūrām, kas iesētas rudenī, un attiecībā uz ganībām, kas iesētas pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem.

41

Turklāt šī dalībvalsts norāda, ka ar šo pašu rīkojumu ir pilnībā grozīti ar 2001. gada 6. marta rīkojumu noteiktie datumi, izņemot II un III tipa mēslošanas līdzekļu iestrādes augsnē aizlieguma minimālos laikposmus attiecībā uz pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētām ganībām, kuri tās skatījumā atbilst Direktīvai 91/676.

42

Francijas Republika uzskata, ka 2011. gada 19. decembra rīkojums Tiesai ir jāņem vērā, ciktāl tajā paredzēta pilnīga un tieši piemērojama sistēma, kas ieviesta pirms Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa. Tā uzsver, ka, ja arī konkrēti tajā paredzētie pasākumi nav nekavējoties piemērojami, tas tā ir tādēļ, ka šo pasākumu rakstura dēļ tie nevar tikt ieviesti lauksaimniecības gadā. Turklāt tiesiskās noteiktības princips pieprasot privātpersonām dot pietiekami ilgu laiku, lai pielāgotos ieviestajām izmaiņām.

43

Turpinājumā Francijas Republika, balstoties uz tās rīcībā esošajiem zinātniskajiem datiem, apgalvo, ka I tipa stabilo organisko mēslošanas līdzekļu, kas mazāk, kā arī lēni un ilgstoši izdala slāpekļa daudzumu visā ziemas un rudens periodā, iestrādes aizliegums var radīt pretēju efektu, jo slāpekļa pārveidošanās augsnē parādības dēļ var būt izdevīgi tos iestrādāt augsnē rudenī, lai slāpekli, kas no tā izdalās, augs varētu izmantot, kad tas ir augšanas posmā. Turklāt tas ļautu novērst draudus videi, ko rada mēslošanas laikposmu koncentrēšana pavasarī un vasarā.

44

Tāpat Francijas Republika norāda, ka zinātnieki ir vienisprātis, ka ganību sistēmas, kurām raksturīga pastāvīga augu sega, ir sistēmas ar zemu slāpekļa noplūdi, kas sniedz spēcīgu aizsardzību pret ūdens objektu piesārņojumu, ko tostarp rada daži I tipa organiskie mēslošanas līdzekļi. Tādējādi Komisijas iecerētais aizlieguma laikposms attiecībā uz pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem iesētām ganībām esot pārmērīgi ilgs.

45

Visbeidzot, Francijas Republika uzskata, ka kritika par 2011. gada 19. decembra rīkojumu, ko Komisija ir norādījusi savā replikas rakstā, ir nepieņemama, jo savā prasībā šī iestāde savus iebildumus ir vērsusi tikai pret tiesību normām, kas izriet no 2001. gada 6. marta rīkojuma.

46

Par savas prasības pamatojumam Komisijas izvirzītā pirmā iebilduma pieņemamību ir jākonstatē, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu šī iestāde savus pārmetumus ir attiecinājusi tikai uz 2001. gada 6. marta rīkojumā noteiktajiem datumiem. Attiecībā uz jaunajiem iestrādes augsnē datumiem, kas noteikti 2011. gada 19. decembra rīkojumā, Komisija savu kritiku nav paudusi citādi kā tikai ar vienkāršu norādi uz argumentētā atzinuma III pielikumā minēto vērtējumu.

47

Turklāt Komisijas prasības pieteikumā izklāstītā kritika ir saistīta vai nu ar aizlieguma laikposmu nenoteikšanu, vai ar tādu aizlieguma laikposmu noteikšanu, kas nav uzskatāmi par pietiekami ilgiem. Turpretim savā replikas rakstā Komisija savu iebildumu formulē, pirmkārt, saistībā ar tādu aizlieguma laikposmu nenoteikšanu, kurus tā uzskata par atbilstošiem un kuri ir noteikti vienīgi argumentētā atzinuma III pielikumā, un, otrkārt, saistībā ar nepareizu dažādu mēslošanas līdzekļu tipu klasifikāciju, par ko prasības pieteikumā vispār nekas nav minēts.

48

Šajā ziņā jānorāda, ka ikvienā prasības pieteikumā, kas iesniegts atbilstoši LESD 258. pantam, kā tostarp izriet no Tiesas Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunkta – prasības celšanas dienā spēkā esošajā redakcijā – un no Tiesas judikatūras par šo tiesību normu, ir jānorāda strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums un tie ir jānorāda pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi (spriedums Komisija/Itālija, C‑68/11, EU:C:2012:815, 51. punkts un tajā minētā judikatūra). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis pienākums nav izpildīts, ja Komisijas iebildumi ir minēti pieteikumā par lietas ierosināšanu tikai kā vienkārša norāde uz pamatiem, kas minēti brīdinājuma vēstulē un argumentētajā atzinumā (spriedums Komisija/Grieķija, C‑375/95, EU:C:1997:505, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Turklāt, pat ja ar minēto Reglamenta 42. panta 2. punktu – redakcijā, kas bija spēkā Komisijas replikas raksta iesniegšanas dienā, – ir ļauts ar konkrētiem nosacījumiem izvirzīt jaunus pamatus, lietas dalībnieks nevar grozīt pašu strīda priekšmetu tiesvedības laikā (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Francija, C‑256/98, EU:C:2000:192, 31. punkts, un Komisija/Slovēnija, C‑627/10, EU:C:2013:511, 44. punkts).

50

Tādēļ, ciktāl Komisija pārmet Francijas Republikai pienākumu neizpildi papildus tiem, kas vismaz pietiekami precīzi ir minēti prasības pieteikumā, tās pirmais iebildums ir jāatzīst par nepieņemamu.

51

Taču ir jānorāda, ka Komisija, tiesvedības laikā vēršot savu prasību pret 2011. gada 19. decembra rīkojuma noteikumiem, kuros ir tikai pārņemti 2001. gada 6. marta rīkojumā noteiktie aizlieguma laikposmi attiecībā uz II un III tipa mēslošanas līdzekļu iestrādi ganībās, kas iesētas pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem, strīda priekšmetu nav grozījusi (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Beļģija, C‑221/03, EU:C:2005:573, 39. punkts, un Komisija/Francija, C‑197/12, EU:C:2013:202, 26. punkts). Komisija faktiski ir tiesīga prasīt, lai tiktu konstatēta pienākumu neizpilde saistībā ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma noteikumiem, kuros ir vienīgi pārņemti 2001. gada 6. marta rīkojumā noteiktie aizlieguma laikposmi.

52

Vispirms jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pienākumu neizpildes esamība ir jāvērtē atkarībā no situācijas attiecīgajā dalībvalstī, kāda tā bija argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, un ka vēlāk notikušās izmaiņas nevar tikt ņemtas vērā (spriedums Komisija/Itālija, C‑85/13, EU:C:2014:251, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Komisijas argumentēto atzinumu, datētu ar 2011. gada 27. oktobri, Francijas Republika saņēma 28. oktobrī, un šai dalībvalstij noteiktais termiņš bija divi mēneši no šī atzinuma saņemšanas datuma; līdz ar to, lai izvērtētu pārmestās pienākumu neizpildes esamību, ir jāņem vērā 2011. gada 28. decembris.

54

Tādējādi, lai gan 2011. gada 19. decembra rīkojums ir ticis pieņemts pirms argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, ir jāņem vērā šī rīkojuma noteikumi, kas jau bija stājušies spēkā 2011. gada 28. decembrī, bet ne noteikumi, kas stājušies spēkā tikai pēc šī datuma.

55

Saskaņā ar minētā rīkojuma 2. panta II daļu noteikumiem par minimālajiem laikposmiem, kuros dažādu mēslošanas līdzekļu tipu iestrāde augsnē ir aizliegta, bija jāstājas spēkā tikai 2012. gada 1. septembrī, proti, pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām. No minētā izriet, ka Tiesa nevar ņemt vērā ar šiem noteikumiem ieviestās izmaiņas.

56

Otrkārt, jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi balstās uz objektīvu konstatējumu par to, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti Savienības tiesībās, tāpēc tā nevar atsaukties uz noteikumiem, praksi vai situācijām savā iekšējā tiesību sistēmā, lai attaisnotu direktīvā paredzētu pienākumu un termiņu neievērošanu (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Īrija, C‑55/12, EU:C:2013:274, 45. punkts, un Komisija/Čehijas Republika, C‑241/11, EU:C:2013:423, 48. punkts).

57

Tādējādi Francijas Republikas minētie sarežģījumi, lai attaisnotu 2011. gada 19. decembra rīkojuma pakāpenisku piemērošanu, šajā lietā nevar būt šķērslis objektīvam konstatējumam par Direktīvas 91/676 pārkāpumu.

58

Par šī iebilduma būtību jānorāda, ka šīs pašas direktīvas 5. panta 4. punktā, to lasot kopsakarā ar tās II pielikuma A punkta 1) apakšpunktu un III pielikuma 1. punkta 1) apakšpunktu, ir paredzēts pienākums iekļaut minētajās rīcības programmās noteikumus, kas aptver laikposmus, kuros mēslojuma iestrāde nav piemērota, pat aizliegta. Tiesa jau ir lēmusi, ka aizliegums veikt iestrādi noteiktos gada periodos ir būtisks Direktīvas 91/676 noteikums, kas neparedz atkāpes (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Luksemburga, C‑526/08, EU:C:2010:379, 54., 55. un 57. punkts).

59

Šajā lietā attiecībā uz Komisijas pirmā iebilduma pirmo līdz ceturto daļu ir pietiekami konstatēt, ka Francijas Republika nenoliedz, ka ar 2001. gada 6. marta rīkojumu noteiktie iestrādes augsnē datumi neatbilst Direktīvas 91/676 prasībām. Šī dalībvalsts tikai vērš uzmanību uz to, ka jaunajos 2011. gada 19. decembra rīkojuma noteikumos ir noteikti vai pagarināti minimālie laikposmi, kuros dažādu mēslošanas līdzekļu tipu iestrāde ir aizliegta.

60

Kas attiecas uz iebilduma piekto daļu, jānorāda, ka Francijas Republika procesuālajos rakstos, ko tā iesniegusi Tiesai, apgalvo, ka II tipa organiskie mēslošanas līdzekļi, kuri ātri mineralizējas, kā arī III tipa minerālie mēslošanas līdzekļi ir jāiestrādā augsnē laikposmā, kas ir pēc iespējas tuvāks augu augšanas periodam. Šī dalībvalsts nenoliedz nedz to, ka augu uzsūkšanas spēja visā Francijas teritorijā beidzas līdz 15. novembrim, nedz to, ka kalnainos reģionos temperatūra ilgāk saglabājas zem sliekšņa (5° C), sākot no kura augi var uzņemt slāpekli.

61

Turklāt ar Francijas Republikas norādīto argumentāciju par I tipa stabilajiem organiskajiem mēslošanas līdzekļiem, kuras kopsavilkums atrodams šī sprieduma 35. un 36. punktā, nevar tikt attaisnota II tipa organisko mēslošanas līdzekļu iestrādes atļauja laikposmā, kurā augi neuzņem slāpekli. No Tiesai iesniegtajām lietas materiālu daļām, kuras Francijas Republika nav apstrīdējusi, izriet, ka ar to iestrādi tādā laikposmā saistītais ūdeņu piesārņojuma risks ir augstāks, jo šie mēslošanas līdzekļi mineralizētā formā jau satur lielāku slāpekļa daļu. Tas pats noteikti attiecas uz III tipa minerālajiem mēslošanas līdzekļiem.

62

Tāpat, kā ir atzīmēts šī sprieduma 29. punktā, ir jākonstatē, ka, nosakot dažādu mēslošanas līdzekļu tipu iestrādes aizlieguma laikposmus, ir jāņem vērā kalnaino reģionu īpašie klimatiskie apstākļi.

63

Turklāt, runājot par Francijas Republikas argumentu, ka ganībām ir pastāvīga augu sega, kas nodrošina ūdeņu aizsardzību pret nitrātu noplūdi, ir jāprecizē, ka zinātniskajā pētījumā, uz kuru ir balstīts šis arguments, nekādā ziņā netiek noliegts ar mēslojuma iestrādi saistītais piesārņojuma risks, kad augi neatrodas augšanas procesā, jo patiesībā minētajā pētījumā ir tikai konstatēts, ka ganību sistēmās ticis izmērīts mazāks slāpekļa zudums.

64

Šādos apstākļos Komisijas pirmais iebildums ir uzskatāms par pamatotu.

65

Savā otrajā iebildumā, kuram ir trīs daļas, Komisija kritizē ar 2001. gada 6. marta rīkojumu un apgabalu rīcības programmām noteiktās prasības par kūtsmēslu uzglabāšanu. Šīs daļas attiecīgi attiecas uz:

66

Sava iebilduma pirmās daļas pamatojumā Komisija apgalvo, ka valsts tiesiskajā regulējumā nav ietverts neviens skaidrs, precīzs un objektīvs kritērijs, kas lauksaimniekiem ļautu aprēķināt glabātuvju ietilpību, kāda tiem jānodrošina, un administrācijai ļautu pienācīgi kontrolēt kūtsmēslu apsaimniekošanu. Šī iestāde uzskata, ka glabātuvju ietilpības izteikšana kūtsmēslu ražošanas mēnešos un nedēļās, saistot to ar kūtsmēslu ražošanas apjoma identificēšanu atkarībā no dzīvnieku kategorijas, ir šim nolūkam vislabākā metode.

67

Sava otrā iebilduma otrā daļas pamatojumam Komisija norāda, ka Francijas tiesībās nav noteikts, ka glabātuvju ietilpībai jāietver glabāšanai nepieciešama drošības rezerve gadījumā, ja kūtsmēslu iestrāde nebūtu iespējama īpašu klimatisko apstākļu dēļ. Komisijas skatījumā būtu jāpieprasa glabātuvju minimālā ietilpība, kas atbilstu vismaz pieciem mēnešiem Languedoc-Roussillon, Aquitaine, Midi-Pyrénées un Provence-Alpes-Côte d’Azur reģionu apgabalos, un vismaz sešiem mēnešiem citu Francijas reģionu apgabalos.

68

Saistībā ar šīm pirmajām divām daļām Komisija arī norāda, ka 2011. gada 19. decembra rīkojumā paredzētā glabātuvju ietilpības novērtēšanas metode DEXEL nav atbilstoša, ciktāl ar to ir noteikti sarežģīti noteikumi, kurus katrai lauku saimniecībai individuāli piemēro sertificēts eksperts. Turklāt līdz 2016. gada 1. jūlijam glabātuvju ietilpību joprojām var aprēķināt, pamatojoties uz nepareiziem iestrādes aizlieguma laikposmiem, kas paredzēti 2001. gada 6. marta rīkojumā. Katrā ziņā Komisija apgalvo, ka minētās metodes patiesais mērķis ir piemērot glabātuves ietilpību katras lauku saimniecības ekonomiskajiem un agronomiskajiem ierobežojumiem, nevis iestrādes aizlieguma laikposmiem.

69

Ar sava iebilduma trešo daļu Komisija norāda, ka praktiski visās apgabalu rīcības programmās ir atļauta desmit mēnešus ilga kompakto salmu kūtsmēslu uzglabāšana tieši uz lauka. Kā uzskata šī iestāde, šis uzglabāšanas veids tik ilgi un bez aizsardzības starp augsni un kūtsmēsliem, kuri nav apsegti, ietver būtiskus ūdens piesārņojuma riskus un būtu jāaizliedz. Savā atbildes rakstā Komisija piebilst, ka valsts iestādēm nav iespējas kontrolēt šīs uzglabāšanas ilgumu, jo 2011. gada 19. decembra rīkojumā nav prasīts, lai lauksaimnieks reģistrētu novietošanas uz lauka datumu.

70

Francijas Republika apstrīd Komisijas nostāju. Tā apstiprina, ka DEXEL metodē tiek ņemti vērā visi atbilstoši parametri, lai ticami noteiktu katras īpaši jutīgajā zonā atrodošās lauku saimniecības uzglabāšanas vajadzības, tostarp neparedzamus klimatiskos apstākļus. Līdz ar to šīs metodes izmantošanas rezultātā minimālā glabātuves ietilpība pārsniedzot uzglabāšanai visilgākajā iestrādes aizlieguma laikposmā nepieciešamo ietilpību. Šīs dalībvalsts skatījumā sešu mēnešu uzglabāšanas ietilpības noteikšana lielākā daļā Francijas reģionu un sešu mēnešu ietilpības noteikšana Francijas dienvidu reģionos neļaujot rēķināties ar lauku saimniecību dažādību un klimatiskajiem un agronomiskajiem apstākļiem Francijā.

71

Par Komisijas izvirzītā otrā iebilduma trešo daļu Francijas Republika vispirms apgalvo, ka tas nav pieņemams, jo skar pašu atļaujas uzglabāt kompaktos salmu kūtsmēslus uz lauka principu, nosacījumus, ar kādiem šī uzglabāšana tiek veikta, kā arī piemērojamo valsts noteikumu kontroles mehānismus, jo Komisija pirmstiesas procedūras laikā ir kritizējusi tikai pārmērīgi ilgo laikposmu, kurā šāda veida uzglabāšana ir atļauta.

72

Par šīs daļas būtību Francijas Republika apgalvo, ka 2011. gada 19. decembra rīkojumā, kurā pārņemtas iepriekš apgabalu rīcības programmās noteiktās prasības, ir paredzēts, ka uzglabāt uz lauka var tikai pēc divu mēnešu uzglabāšanas ēkā un ar nosacījumu, ka kūtsmēsli nevar izplūst. Šīs prasības ļaujot novērst jebkādu ūdens piesārņojuma risku.

73

Attiecībā uz Komisijas otrā iebilduma pieņemamību ir jākonstatē, ka argumentētajā atzinumā Komisija nav kritizējusi nedz kompakto salmu kūtsmēslu uzglabāšanas uz lauka atļaujas faktu kā tādu, turklāt nepārprotami piekrītot, ka tāda uzglabāšana var notikt ar nosacījumu, ka tā nepārsniedz dažas nedēļas, nedz neiespējamību iestādēm pārbaudīt šī uzglabāšanas veida faktisko ilgumu.

74

Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai saskaņā ar LESD 258. panta celtas prasības priekšmetu nosaka šajā normā minētā pirmstiesas procedūra un tādēļ tā tiesas procesa laikā vairs nevar tikt paplašināta. Komisijas argumentētajam atzinumam un prasībai ir jābūt pamatotiem ar tiem pašiem argumentiem un pamatiem, tāpēc Tiesa nevar izskatīt iebildumu, kas nav ticis formulēts argumentētajā atzinumā, kurā ir jābūt loģiskam un detalizētam to iemeslu izklāstam, kas Komisijai radījuši pārliecību, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi kādu no pienākumiem, kas tai uzlikts saskaņā ar Līgumu (skat. spriedumus Komisija/Vācija, C‑160/08, EU:C:2010:230, 43. punkts, un Komisija/Spānija, C‑67/12, EU:C:2014:5, 52. punkts).

75

Līdz ar to Komisijas otrais iebildums, kurā tā pārmet Francijas Republikai pienākumu neizpildi papildus tiem, kas norādīti argumentētajā atzinumā, ir jāatzīst par nepieņemamu.

76

Turpretim attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem tiek veikta kompakto salmu kūtsmēslu uzglabāšana uz lauka, ir jāatzīmē, ka iebilduma formulējums pirmstiesas un tiesas stadijā ir līdzīgs. Komisijas argumentētajā atzinumā jau bija minēti ar šo uzglabāšanas veidu saistītie ūdens piesārņojuma riski tieši tādu apstākļu dēļ, kādos tā ir atļauta, neraugoties uz Francijas Republikai nosūtīto informāciju par prasībām, kuras jāizpilda pirms tādas uzglabāšanas.

77

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Komisija nav paplašinājusi savu iebildumu šajā jautājumā un savā prasībā ir tikai precizējusi pārmetumus par minētajiem nosacījumiem un prasībām, tostarp, lai sniegtu atbildi uz Francijas Republikas izvirzītajiem argumentiem.

78

Tādējādi, tā kā Komisijas otrais iebildums skar nosacījumus, ar kādiem tiek veikta kompakto salmu kūtsmēslu uzglabāšana uz lauka, tas ir jāatzīst par pieņemamu.

79

Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 51. punkta, ir jānorāda, ka Komisija ir tiesīga prasīt atbilstoši tās replikas rakstā norādītajam lūgumam, lai tiktu konstatēta pienākumu neizpilde saistībā ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma noteikumiem, ciktāl šajā rīkojumā ir tikai pārņemtas apgabalu rīcības programmu prasības par kūtsmēslu uzglabāšanu uz lauka.

80

Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma 2. panta I daļas 1. punktu šī rīkojuma noteikumi par kūtsmēslu glabātuvēm ir jāīsteno pēc šī rīkojuma publicēšanas, proti, pirms argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām. Līdz ar to šī sprieduma 52.–54. punktā minēto iemeslu dēļ minētās normas ir jāņem vērā šīs prasības izskatīšanā.

81

Attiecībā uz šī iebilduma būtību ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 91/676 5. panta 4. punktu, to lasot kopā ar tās II pielikuma A punkta 5) apakšpunktu un III pielikuma 1. punkta 2) apakšpunktu, rīcības programmās ir jāiekļauj noteikumi par kūtsmēslu glabātuvju ietilpību un konstrukciju, lai novērstu ūdens piesārņojumu. Turklāt paredzētajai glabātuves ietilpībai ir jāpārsniedz ietilpība, kas vajadzīga glabāšanai visilgāko laiku no laikposmiem, kad ir aizliegta mēslojuma iestrādāšana augsnē īpaši jutīgajā zonā, ja vien nevar tikt pierādīts, ka kūtsmēslu daudzums, kas pārsniedz faktisko glabātuves ietilpību, tiks aizvākts tā, ka netiek kaitēts videi.

82

Attiecībā uz otrā iebilduma pirmo daļu jānorāda, ka 2011. gada 19. decembra rīkojuma I pielikuma II daļas 1. punktā ir paredzēts, ka visiem ganāmpulkiem, kas atrodas īpaši jutīgajā zonā, jābūt glabātuvēm, kuru ietilpībai jābūt pietiekamai, ņemot vērā iespējas apstrādāt vai iznīcināt šos kūtsmēslus, neapdraudot ūdens kvalitāti, vismaz minimālajos iestrādes aizlieguma laikposmos un jāņem vērā ar klimatiskajiem apstākļiem saistītie papildriski. Glabātuvju minimālā ietilpība ir jāizsaka kūtsmēslu glabāšanas nedēļās.

83

Glabātuvju nepieciešamās ietilpības aprēķinam šī rīkojuma 2. panta I daļas 1. punktā ir izmantota par DEXEL dēvēta diagnosticēšanas metode. Kā izriet no informācijas Tiesai iesniegtajos lietas materiālos, šo diagnosticēšanu veic sertificēts eksperts sadarbībā ar lauksaimnieku. Tā dod iespēju aprēķināt glabātuves ietilpību cietiem, kā arī šķidriem kūtsmēsliem, kas ir pielāgota katras lauku saimniecības raksturlielumiem, ļaujot lauksaimniekiem veikt iestrādāšanu augsnē kultūraugu vajadzībām piemērotākajā brīdī. Tāpat no minētās informācijas izriet, ka aprēķina metode un kārtība, uz kuriem balstās šī diagnosticēšana, ir detalizēti noteikta, tostarp arī dati par dzīvnieka sugas mēneša laikā saražotajiem kūtsmēsliem.

84

Kaut arī Komisija apgalvo, ka DEXEL metode nav piemērota prasītās glabātuvju ietilpības aprēķināšanai, ir jākonstatē, ka Komisija precīzi nepierāda, kādā veidā minētā metode pēc būtības varētu būt neefektīva.

85

It īpaši nevar tikt atbalstīta Komisijas kritika par sadarbību starp sertificētajiem ekspertiem un lauksaimniekiem saistībā ar DEXEL metodi. Kā savu secinājumu 65. pantā ir norādījusi ģenerāladovokāte, ekspertu līdzdalība Direktīvas 91/676 īstenošanā direktīvā nebūt nav izslēgta.

86

Turklāt pretēji Komisijas apgalvotajam no Tiesai iesniegtās informācijas par DEXEL metodi neizriet, ka glabātuvju ietilpība tiek aprēķināta, pārkāpjot Direktīvā 91/676 paredzētās prasības.

87

Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisijas otrā iebilduma pirmā daļa nav pamatota.

88

Attiecībā uz otrā iebilduma otro daļu vispirms ir jākonstatē, ka 2011. gada 19. decembra rīkojumā ir noteikts, ka glabātuvju ietilpībā jāņem vērā ar klimatiskajiem apstākļiem saistītie papildriski. No tā izriet, ka pretēji Komisijas apgalvojumam valsts tiesiskajā regulējumā prasītajai glabātuvju ietilpībai jāietver drošības rezerve, kas ļautu palielināt uzglabāšanas apjomu, kad iestrāde klimatisko apstākļu dēļ nav iespējama.

89

Tāpat attiecībā uz uzglabāšanas minimālajiem laikposmiem, kas Komisijas skatījumā būtu jāparedz dažādos Francijas reģionos, pietiek norādīt, ka, pirmkārt, kā izriet no Komisijas iesniegtā zinātniskā pētījuma, Francijas reģionos, kas atrodas Vidusjūras klimatiskajā zonā, glabātuvju ietilpībai tikai uz četriem mēnešiem būtu jābūt pietiekamai.

90

Otrkārt, arī no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka katram ganāmpulkam tādi raksturīgie faktori kā saražoto kūtsmēslu veidi un iesētās kultūras var ietekmēt nepieciešamo glabātuvju ietilpību. Šajā ziņā Francijas Republikas minētie zinātniskie dati, kurus Komisija nav kritizējusi, it īpaši liecina, ka ar lopkopības sistēmām saistītie piesārņojuma riski, ko rada tikai I tipa stabilie organiskie mēslošanas līdzekļi – galvenokārt tad, ja tās ir ganību sistēmas, – ir zemāki.

91

Visbeidzot, jānorāda, ka 2011. gada 19. decembra rīkojuma 2. panta I daļas 2. punktā ir atļauts laikposmā līdz pat 2016. gada 1. jūlijam aprēķināt glabātuvju ietilpību, balstoties uz 2011. gada 6. marta rīkojumā – kurš, kā ir ticis konstatēts šī sprieduma 64. punktā, neatbilst Direktīvas 91/676 prasībām – paredzētajiem iestrādes aizlieguma datumiem. Līdz ar to Komisija pareizi ir apgalvojusi, ka Francijas Republika nav paredzējusi noteikumus, kas nodrošinātu, ka lauku saimniecībām ir pietiekama glabātuvju ietilpība.

92

Tādējādi jākonstatē, ka Komisijas otrā iebilduma otrā daļa ir pamatota, ciktāl tā apgalvo, ka līdz 2016. gada 1. jūlijam glabātuvju ietilpības aprēķinā joprojām varēs tikt ņemti vērā Direktīvas 91/676 prasībām neatbilstoši iestrādes aizlieguma datuma.

93

Kas attiecas uz Komisijas otrā iebilduma trešo daļu, no Tiesai iesniegtajos lietas materiālos ietilpstošās informācijas, ko Francijas Republika neapstrīd, izriet, ka pēc kompakto salmu kūtsmēslu uzglabāšanas celtnē pirmos divus mēnešus šie kūtsmēsli, lai arī lēni un ilgstoši, tomēr joprojām izdala slāpekli. Turklāt no tā ir secināms, ka augsnē izdalītā slāpekļa imobilizācijas posms, kurā ar tādu mēslojumu saistīts piesārņojuma risks ir samazināts, ir īslaicīgs. Tādējādi, ja mēslojums ir iestrādāts rudenī, minētais fenomens principā turpinās līdz ziemas beigām.

94

Līdz ar to, tā kā neapsegta mēslojuma uzglabāšana tieši uz lauka ir atļauta ne ilgāk kā desmit mēnešus un šis laikposms var būt ilgāks par slāpekļa imobilizācijas posmu, nevar tikt izslēgts ar šiem uzglabāšanas nosacījumiem saistītais ūdens piesārņojuma risks.

95

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, jākonstatē, ka savas prasības pamatojumam Komisijas izvirzītā otrā iebilduma trešā daļa ir pamatota.

96

Šādos apstākļos Komisijas otrais iebildums ir jāatzīst par pamatotu, ciktāl valsts tiesiskajā regulējumā, pirmkārt, ir paredzēts, ka līdz 2016. gada 1. jūlijam glabātuvju ietilpības aprēķinā joprojām varēs tikt ņemti vērā Direktīvas 91/676 prasībām neatbilstošie iestrādes aizlieguma datumi, un, otrkārt, ir atļauta desmit mēnešus ilga kompakto salmu kūtsmēslu uzglabāšana uz lauka.

97

Ar savu trešo iebildumu Komisija pārmet Francijas Republikai noteikumu, kas ļautu lauksaimniekiem un uzraudzības iestādēm precīzi aprēķināt slāpekļa daudzumu, kāds var tikt izmantots, lai nodrošinātu līdzsvarotu mēslošanu, neesamību.

98

Sava iebilduma pamatojumam šī iestāde norāda, ka, lai arī ar 2001. gada 6. marta rīkojumu ir ieviesta metode, dēvēta par “provizorisko bilances metodi”, lai novērtētu piegādājamā slāpekļa daudzumu, vairumā apgabalu rīcības programmu nav noteikti visi aprēķinam nepieciešamie parametri (katras kultūras un ganību vajadzības pēc slāpekļa, slāpekļa efektivitāte kūtsmēslos, slāpekļa saturs augsnē un kūtsmēslos utt.) vai arī šie parametri tajās ir izklāstīti tik sarežģīti, ka nav garantēta to pareiza piemērošana. Komisija uzskata, ka maksimāli pieļaujamā aprēķinātā kopējo slāpekļa ienesu noteikšana dažādām kultūrām ļautu atvieglot minētās metodes piemērošanas grūtības un izpildīt prasību par tiesisko noteiktību.

99

Tāpat Komisija savā replikas rakstā norāda, ka 2011. gada 19. decembra rīkojumā ir definēti tikai provizoriskās bilances metodes pamatprincipi, kamēr reģionālo atskaites parametru definēšana šīs metodes operatīvai piemērošanai pēc “Nitrātu” reģionālās ekspertu grupas ieteikuma ir atstāta reģionu prefektu ziņā. Turklāt tā daudz kritizē šajā rīkojumā, kā arī reģionālo prefektūru rīkojumos šī rīkojuma īstenošanai noteiktās prasības.

100

Francijas Republika uzskata, ka provizoriskā bilances metode ir piemērota, lai nodrošinātu slāpekļa mēslojuma līdzsvaru, jo tā ļauj noteikt izmantošanas standartus, kas ierobežo iestrādāto mēslojumu daudzumu to rašanās vietā, ņemot vērā katras lauku saimniecības agronomiskās un klimatiskās raksturiezīmes.

101

Turklāt šī dalībvalsts apgalvo, ka ar 2011. gada 19. decembra rīkojumu ieviestās izmaiņas ļaujot nodrošināt līdzsvarotas mēslošanas principa pareizu piemērošanu. Šajā ziņā tā norāda, ka tagad šis rīkojums tieši attiecoties uz provizorisko bilances aprēķināšanas metodi un tajā esot norāde uz tiešsaistē pieejamu dokumentu, kurā šī metode ir aprakstīta. Tāpat šajā rīkojumā esot noteiktas līdzsvarota slāpekļa daudzuma aprēķināšanai nepieciešamās prasības, kas ir tieši saistošas lauksaimniekiem, negaidot, kamēr tiks pieņemti prefektūru rīkojumi par operatīvajiem atskaites parametriem reģionālā līmenī.

102

Runājot par Komisijas trešā iebilduma pieņemamību, ir jāatzīmē, ka šī iestāde pirmo reizi tikai savā replikas rakstā Francijas Republikai pārmet pienākumu neizpildi saistībā ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma un prefektūru rīkojumu normām, kurās vienīgi ir pārņemts 2001. gada 6. marta rīkojuma normu saturs.

103

Tādējādi, ciktāl Komisija šajā iebildumā pārmet Francijas Republikai papildu pienākumu neizpildi, kas nav minēti nedz argumentētajā atzinumā, nedz prasības pieteikumā, šis iebildums, kā izriet no šī sprieduma 49. un 74. punkta, ir jānoraida kā nepieņemams.

104

Vispirms ir jākonstatē, ka atbilstoši 2011. gada 19. decembra rīkojuma 2. panta II daļai šī rīkojuma noteikumiem, ar kuriem lauksaimniekiem ir noteikti pienākumi attiecībā uz slāpekli saturošu mēslojumu iestrādi īpaši jutīgā zonā, bija jāstājas spēkā tikai 2012. gada 1. septembrī, proti, pēc argumentētajā atzinumā norādītā termiņa.

105

Turklāt ir skaidrs, ka, beidzoties šim termiņam, reģionālie atskaites parametri, kas nepieciešami, lai īstenotu šī rīkojuma noteikumus par mēslojuma radītā slāpekļa daudzuma aprēķināšanu atbilstoši provizoriskās bilances metodei, joprojām nav noteikti.

106

No tā izriet, ka šī sprieduma 52.–54. punktā norādīto iemeslu dēļ nav jāizvērtē, vai ar šo rīkojumu ieviestās izmaiņas varētu tikt uzskatītas par pieņemamu Direktīvas 91/676 III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunktā paredzēto pienākumu izpildi.

107

Vēl ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 91/676 5. panta 4. punktu, lasot to kopā ar tās III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunktu, pasākumi, kas jāiekļauj rīcības programmās, ietver noteikumus par ierobežojumu mēslojuma iestrādāšanai augsnē, kas pamatojas uz līdzsvaru starp kultūru paredzamo vajadzību pēc slāpekļa un slāpekli, ko kultūrām piegādā augsne un mēslošanas līdzekļi.

108

Šajā lietā ir jākonstatē, ka provizoriskās bilances metodes pamatā esošajai argumentācijai, kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, principā vajadzētu nozīmēt optimāla slāpekļa daudzuma nodrošināšanu katrai kultūrai, taču Francijas Republika pati atzīst, ka 2001. gada 6. marta rīkojuma noteikumi par slāpekli saturošā mēslojuma līdzsvaru neļauj nodrošināt pilnīgu Direktīvas 91/676 III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunkta piemērošanu pietiekami skaidri un precīzi.

109

Šajā ziņā jānorāda, ka šī dalībvalsts gan lietā par šo prasību, gan pirmstiesas procedūras posmā ir vienīgi norādījusi uz izmaiņām, kas tikušas ieviestas ar 2011. gada 19. decembra rīkojumu, lai provizoriskās bilances metodes ieviešana būtu “vienkārša un skaidra” un ļautu lauksaimniekiem un uzraudzības iestādēm pareizi aprēķināt slāpekļa daudzumu, kāds var tikt izmantots, lai nodrošinātu Direktīvā 91/676 paredzēto mēslošanas līdzsvaru, kas no juridiskā viedokļa ir pietiekams pierādījums, ka 2001. gada 6. marta rīkojuma spēkā esamības laikā tas tā nebija.

110

Līdz ar to Komisijas trešais iebildums, kas izvirzīts tās prasības pamatojumam, ir jāuzskata par pamatotu.

111

Vispirms ir jāprecizē, ka Komisija pēc iepazīšanās ar Francijas iestāžu iebildumu rakstā izvirzītajiem argumentiem savā replikas rakstā nolēma atteikties no sava ceturtā iebilduma daļas, ciktāl tas attiecās uz slāpekļa izplūdes rādītājiem, kas noteikti cūku šķidrajiem kūtsmēsliem, un līdz ar to šī daļa vairs nav šīs prasības priekšmets.

112

Savā ceturtajā iebildumā, kuram ir astoņas daļas, Komisija, balstoties uz zinātniskajiem pētījumiem, apgalvo, ka 2003. gada 15. maija apkārtrakstā dažādām dzīvnieku sugām paredzētie slāpekļa izplūdes rādītāji, uz kuriem ir atsauce vairumā apgabala rīcības programmu, ir tikuši aprēķināti, pamatojoties uz nepareizu slāpekļa daudzumu, ko izdala dzīvnieki, un pārāk augstu aprēķinātiem slāpekļa zuduma izgarošanas dēļ koeficientiem. Līdz ar to šis apkārtraksts neļaujot nodrošināt, lai būtu ievērots Direktīvā 91/676 noteiktais kūtsmēslu iestrādes ierobežojums, kas noteikts 170 kilogrami slāpekļa gadā uz hektāru. Astoņas daļas, kas veido šo Komisijas iebildumu, attiecīgi ir šādas:

113

Sava ceturtā iebilduma pirmajā daļā Komisija norāda, pirmkārt, ka piena govīm noteiktais slāpekļa izplūdes rādītājs balstās uz izdalīto slāpekļa daudzumu, kurā nav ņemti vērā dažādi piena ražošanas līmeņi, kaut gan kūtsmēslos ietilpstošais slāpeklis ir mainīgs atkarībā no dzīvnieka saražotā piena koeficienta un vairākiem Francijas reģioniem ir raksturīga intensīva ražošana. Otrkārt, minētais rādītājs esot balstīts uz pārāk augstu izgarošanas koeficientu, jo izgarošanas vidējais koeficients būtu jānosaka 24 % apmērā.

114

Turklāt šī iestāde apgalvo, ka 2011. gada 19. decembra rīkojuma II pielikuma B daļā paredzētais pagaidu noteikums, saskaņā ar kuru laikposmā no 2012. gada 1. septembra līdz 2013. gada 31. augustam piena govju ganāmpulkiem, kuriem vairāk nekā 75 % ir zālāju platības kopējā lopbarības platībā, piemēro vidējo rādītāju, nozīmē augsnes pārmēslošanu un atkāpi no augšējās robežas – 170 kilogramu slāpekļa gadā uz hektāru – ievērošanas.

115

Sava ceturtā iebilduma otrajā daļā Komisija apgalvo, ka citiem liellopiem noteiktais izgarošanas koeficients ir pārāk augsts, jo atbilstoši zinātniskajiem datiem izgarošanas koeficients ir zemāks par 21 %. Komisija savā replikas rakstā apšauba arī izdalītā slāpekļa daudzumu, ko Francijas Republikas izmantojusi minēto rādītāju noteikšanai.

116

Šī iebilduma trešajā daļā Komisija pauž viedokli, ka slāpekļa izplūdes rādītāji ir jānosaka arī cietajiem cūku kūtsmēsliem.

117

Minētā iebilduma ceturtajā daļā Komisija norāda, ka zinātniskajā literatūrā ieteiktais izgarošanas koeficients vircai ir 30 %. Tātad Francijas tiesiskajā regulējumā attiecībā uz mājputniem, kas ražo vircu, noteikto rādītāju dēļ iestrādājamā slāpekļa saturs mēslošanas līdzekļos tiekot novērtēts daudz par zemu.

118

Šī paša iebilduma piektajā un sestajā daļā šī iestāde apgalvo, ka aitām, kā arī kazām noteiktie izgarošanas koeficienti ir pārāk augsti, jo zinātniskajos pētījums ir minēti koeficienti 9,5 % apmērā.

119

Runājot par sava ceturtā iebilduma septīto daļu, Komisija apgalvo, ka zinātniskajā literatūrā attiecībā uz zirgiem noteiktais 13,1 % izgarošanas koeficients ir zemāks nekā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais.

120

Visbeidzot, šī iebilduma astotajā daļā Komisija pierāda, ka valsts tiesiskajā regulējumā trušiem noteiktais izgarošanas koeficients arī ir pārāk augsts. Šajā ziņā tā norāda, ka dažādos zinātniskajos pētījumos ir minēti koeficienti 28 % un 44 % apmērā.

121

Francijas Republika vispirms iebilst, ka Komisijas, piemērojot par atbilstošiem uzskatītos izgarošanas koeficientus, pārrēķinātie slāpekļa izplūdes rādītāji ir kļūdaini, ciktāl minētie koeficienti ir jāpiemēro tikai tai slāpekļa daļai, kas ir izplūdusi celtnē vai uzglabāšanas laikā. Komisija tāpat tos esot piemērojusi brīvā dabā izplūdušajam slāpekļa daudzumam.

122

Šī dalībvalsts turklāt uzskata, ka Komisijas pārmetums saistībā ar paredzēto izdalītā slāpekļa daudzumu attiecībā uz liellopiem, izņemot piena govis, nav pieņemams, jo tas pirmo reizi ir minēts tikai replikas rakstā.

123

Tāpat Francijas Republika norāda, ka tagad 2011. gada 19. decembra rīkojumā, pirmkārt, attiecībā uz piena govīm ir paredzēts zemāks izgarošanas koeficients, proti, 25 %, un, otrkārt, ir noteikti cūku cietajiem kūtsmēsliem piemērojamie slāpekļa izplūdes rādītāji.

124

Visbeidzot, Francijas Republika atzīmē, ka Francijas tiesiskajā regulējumā noteiktie izgarošanas koeficienti ir balstīti uz Comité d’orientation pour les pratiques agricoles respectueuses de l’environnement (Corpen, Videi labvēlīgas lauksaimniecības prakses virzības komiteja) darbu un ir tikuši iegūti, pamatojoties uz bilances metodēm, kas ietver izgarošanas izskaidrošanu ar starpību starp slāpekli, ko izdala dzīvnieki, un slāpekli, kas ir noteikts ekskrementos ārpus ēkas vai glabātuves. Šīs metodes esot piemērotākas slāpekļa izplūdes rādītāju aprēķināšanai nekā tiešas mērīšanas metode, uz kuru balstās Komisijas iesniegtie pētījumi un kurā ir analizēti celtnēs un glabāšanas iekārtās izejošā un ienākošā gaisa plūsma un gāzes daudzums. Šī dalībvalsts apgalvo, ka par kūtsmēslu radītajām gāzveida slāpekļa emisijām pieejamie zinātniskie pētījumi katrā ziņā liecina par ļoti lielu ar šīm emisijām saistīto rādītāju mainību.

125

Attiecībā uz Komisijas izvirzītā ceturtā iebilduma pieņemamību ir jānorāda, pirmkārt, ka pārmetumi par 2011. gada 19. decembra rīkojuma II pielikuma B daļā paredzēto pārejas noteikumu par iestrādājamo slāpekli, ko ražo piena govis, argumentētajā atzinumā neparādās. Otrkārt, kaut gan savā pieteikumā par lietas ierosināšanu Komisija skaidri apliecināja, ka tā neapstrīd noteiktā slāpekļa daudzumu, ko izdala citi mājlopi, tomēr savā replikas rakstā tā apstrīd šos aprēķināšanas parametrus.

126

Līdz ar to, ciktāl Komisija ar šo iebildumu kritizē 2011. gada 19. decembra rīkojuma II pielikuma B daļā ietilpstošajā pārejas noteikumā piena govīm noteikto vidējo rādītāju, kā arī 2003. gada 15. maija apkārtrakstā attiecībā uz citiem liellopiem noteikto izdalāmā slāpekļa daudzumu, minētais iebildums šī sprieduma 49. un 74. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ir jānoraida kā nepieņemams.

127

Turpretim no šī sprieduma 51. punkta izriet, ka Komisija atbilstoši tās replikas rakstā iekļautajam lūgumam ir tiesīga prasīt, lai tiktu konstatēta pienākumu neizpilde saistībā ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma noteikumiem, kuros ir pārņemti liellopiem, izņemot piena govis, kā arī mājputniem, aitām, kazām, zirgiem un trušiem noteiktie slāpekļa izplūdes rādītāji.

128

Vispirms ir jākonstatē, ka saskaņā ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma 2. panta II daļu tās noteikumiem par slāpekļa maksimālā daudzuma kūtsmēslos, kurus ikviena lauku saimniecība var iestrādāt ik gadu, aprēķināšanas kārtību bija jāstājas spēkā tikai 2012. gada 1. septembrī, proti, pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa. Tas pats noteikti attiecas uz šajā pašā rīkojumā minēto noteikumu ieviešanai uz katru dzīvnieku sugu paredzētajām slāpekļa ekskrēcijas normām. Kā jau tika teikts šī sprieduma 52.–54. punktā, Tiesa līdz ar to nevar ņemt vērā ar 2011. gada 19. decembra rīkojumu ieviestās izmaiņas.

129

Tāpat ir jāatgādina, ka Direktīvas 91/676 5. panta 4. punktā, to lasot kopā ar tās III pielikuma 2. punktu, ir paredzēts pienākums rīcības programmās iekļaut noteikumus par ierobežojumu mēslojuma iestrādāšanai augsnē, kura mērķis ir nodrošināt, lai “[augsnē] iestrādāto kūtsmēslu daudzums gadā attiecībā uz katru lauku saimniecības vai ganāmpulka vienību, ieskaitot pašus dzīvniekus, nepārsnie[gtu] noteikto daudzumu uz hektāru”. Šis ierobežojums atbilst mēslošanas līdzekļu daudzumam, kas satur 170 kilogramus slāpekļa, taču dalībvalstis, ja pastāv Direktīvas 91/676 III pielikuma 2. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi, var atļaut citu mēslošanas līdzekļu daudzumu.

130

Kā izriet no šīs direktīvas preambulas vienpadsmitā apsvēruma, īpašu ierobežojumu noteikšana kūtsmēslu lietošanai ir īpaši svarīga, lai tiktu īstenoti ūdens piesārņojuma, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, samazināšanas un novēršanas mērķi.

131

Saskaņā ar minētās direktīvas III pielikuma 3. punktu kūtsmēslu, kurus var iestrādāt augsnē, daudzums var tikt aprēķināts, pamatojoties uz dzīvnieku skaitu. Šajā ziņā dalībvalstīm, kā tika norādīts šī sprieduma 29. punktā, ir jāņem vērā labākās pieejamās zinātniskās un tehniskās atziņas, kā arī katra reģiona fiziskie, ģeoloģiskie un klimatiskie apstākļi.

132

Šajā gadījumā atbilstoši 2005. gada 1. augusta rīkojuma II pielikuma 1. punktam lauku saimniecībā esošo dzīvnieku saražotā slāpekļa [daudzuma] aprēķins tiek veikts, reizinot [dzīvnieku] skaitu ar iestrādājamā slāpekļa ražošanas rādītāju uz dzīvnieku. Ir skaidrs, ka šie rādītāji, atskaitot no dzīvnieku izdalītā slāpekļa bruto daudzuma slāpekli, kas ir izgarojis, gan dzīvnieka atrašanās celtnē, gan kūtsmēslu uzglabāšanas laikā, ir noteikti, piemērojot izgarošanas koeficientus.

133

Ņemot vērā iepriekšējos apsvērumus, vispirms ir jākonstatē, ka Komisijas slāpekļa izplūdes rādītāju pārrēķinā pieļautās kļūdas, kuras tā pati atzīst savā replikas rakstā, nepadara nederīgus tās pārmetumus par dzīvnieku izdalītā slāpekļa bruto daudzumu, kā arī par valsts tiesiskajā regulējumā dažādām dzīvnieku sugām noteiktajiem slāpekļa zuduma izgarošanas dēļ koeficientiem. Francijas Republika, kas šajā ziņā tikai apgalvo kļūdainu attiecīgo koeficientu piemērošanu dzīvnieku izdalītā slāpekļa kopējam daudzumam, šo secinājumu nav apstrīdējusi.

134

Tātad attiecībā uz Komisijas ceturtā iebilduma pirmo un trešo daļu ir pietiekami konstatēt, pirmkārt, ka Francijas Republika, norādot uz šajā ziņā ar 2011. gada 19. decembra rīkojumu ieviestajām izmaiņām, atzīst, no vienas puses, ka pirms šī rīkojuma pieņemšanas tā ir noteikusi pārāk augstu izgarošanas koeficentu piena govīm un, no otras puses, nav noteikusi slāpekļa izplūdes rādītājus attiecībā uz cūku cietajiem kūtsmēsliem.

135

Otrkārt, attiecībā uz saražotā piena koeficienta neņemšanu vērā, aprēķinot piena govju izdalītā slāpekļa bruto daudzumu, ir jāuzsver, ka Francijas Republika nav apstrīdējusi Komisijas argumentāciju, ka tagad minētajā rīkojumā ir paredzēti vairāki iestrādājamā slāpekļa ražošanas līmeņi, kas ir atkarīgi no saražotā piena.

136

Visbeidzot, attiecībā uz šī iebilduma otro daļu un ceturto līdz astoto daļu, kuras ir jāizvērtē kopā, ir jāprecizē, ka Komisija, lai pamatotu savus pārmetumus par izgarošanas koeficientiem, kuri valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikti, pamatojoties uz Corpen secinājumiem, balstās uz vairākos zinātniskos pētījumos minētiem tehniskajiem datiem.

137

Francijas Republika, neapstrīdot secinājumus, kas ir ietverti pētījumos, uz kuriem atsaucas Komisija, būtībā vienīgi norāda, pirmkārt, ka tiešas mērīšanas metodei, uz kuru balstās minētie pētījumi ganāmpulku vienībām piemērojamo izgarošanas koeficientu aprēķināšanā, ir trūkumi. Otrkārt, šī dalībvalsts uzsver, ka izgarošanas koeficienti no zinātniskā viedokļa, šķiet, nav precīzi nosakāmi un šī nenoteiktība izpaužas kā zinātniskajā literatūrā pieejamo izgarošanas koeficientu rādītāju mainība.

138

Pirmkārt, attiecībā uz tiešās mērīšanas metodes atbilstību ir jānorāda, ka ar Francijas Republikas iebildumiem kā tādiem nevar tikt apšaubīta Komisijas izvirzīto izgarošanas koeficientu atbilstība. No Tiesai iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka gan minētā metode, gan bilances metode ir balstītas uz eksperimentiem, kuros ir ņemta vērā tikai katra pētītā lopkopības veida īpašā situācija. Turklāt pēdējā Corpen parametru atkārtotā izvērtēšana neliecina, ka kādai no metodēm būtu dodama priekšroka.

139

Otrkārt, attiecībā uz zinātniskajās publikācijās minēto izgarošanas datu diapazonu ir jāuzsver, ka no Direktīvas 91/676 III pielikuma 2. punkta teksta skaidri izriet, ka šajā noteikumā ir prasīts, lai kūtsmēslu iestrādei noteiktais īpašais ierobežojums, proti, 170 kilogrami slāpekļa gadā uz hektāru, tiktu regulāri ievērots katrā lauku saimniecībā vai ganāmpulka vienībā, tostarp arī tad, ja atbilstoši minētā pielikuma 3. punktam dalībvalstis nolemj šo ierobežojumu aprēķināt, pamatojoties uz dzīvnieku skaitu.

140

Turklāt no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka zinātniskajā literatūrā pieejamo izgarošanas koeficientu rādītāju mainība tostarp var tikt izskaidrota ar lopkopības nosacījumu un klimatisko apstākļu, kas ir veikto pētījumu priekšmets, neviendabīgumu, un Francijas Republika tostarp tiesas sēdē vērsa uzmanību uz Francijas lopkopības daudzveidību.

141

Kā savu secinājumu 123.–126. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, šajos apstākļos vienīgi izgarošanas koeficientu noteikšana, balstoties uz datiem, kuros slāpekļa zudumam izgarošanas dēļ noteikts zemākais procentuālais rādītājs, ļauj nodrošināt, lai Direktīvā 91/676 noteiktais kūtsmēslu iestrādes ierobežojums tiktu pienācīgi ievērots visā Francijas lopkopībā.

142

Ņemot vērā, ka Francijas Republikas paredzētie izgarošanas koeficienti liellopiem, izņemot piena govis, kā arī mājputniem, aitām, kazām, zirgiem un trušiem ir daudz augstāki par koeficientiem, kurus Komisija ir noteikusi uz zinātnisko datu pamata un kuru precizitāti šī dalībvalsts neapšauba, ir jākonstatē, ka minētie valsts tiesiskajā regulējumā noteiktie izgarošanas koeficienti neatbilst Direktīvas 91/676 prasībām.

143

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisijas prasības pamatojumam izvirzītais ceturtais iebildums ir jāatzīst par pamatotu.

144

Savā piektajā iebildumā Komisija pārmet Francijas Republikai pieņemamu noteikumu, kas ietvertu skaidrus, precīzus un objektīvus kritērijus par mēslojuma iestrādi augsnē stāvās nogāzēs, neesamību. Šīs iestādes skatījumā valsts tiesiskajā regulējumā, lai nodrošinātu atbilstošu Direktīvas 91/676 prasību īstenošanu, būtu jānosaka slīpuma leņķis, kuru pārsniedzot, mēslojuma iestrāde augsnē ir aizliegta.

145

Francijas Republika iebilst, ka ar 2001. gada 6. marta rīkojumu ir aizliegta iestrāde augsnē stāvās nogāzēs, jo tā rada izplūšanas riskus ārpus iestrādes zemesgabala. Turklāt tā apgalvo, ka ūdens piesārņojuma riski ir atkarīgi ne tikai no slīpuma leņķa, bet arī no daudziem citiem faktoriem, tādiem kā nogāzes gludums, augu segas izvietojuma veids un virziens, augsnes veids, zemesgabala forma, augsnes apstrādes veids un virziens, kā arī mēslojuma veids. Tādējādi iestrādes aizliegums, pamatojoties vienīgi uz nogāzes slīpuma leņķi, neesot atbilstošs.

146

Šī dalībvalsts piebilst, ka 2011. gada 19. decembra rīkojumā ir paredzēti noteikumi par iestrādes nosacījumiem, kuri attiecas uz ūdenstecēm un kopā ar iestrādes augsnē aizliegumu stāvās nogāzēs veicina Direktīvas 91/676 mērķu sasniegšanu.

147

Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar 2011. gada 19. decembra rīkojuma 2. panta II daļu šī rīkojuma noteikumiem par iestrādes nosacījumiem, kas attiecas uz ūdenstecēm, bija jāstājas spēkā tikai 2012. gada 1. septembrī, proti, pēc argumentētajā atzinumā norādītā termiņa beigām. No minētā izriet, ka šī sprieduma 52.–54. punktā norādīto iemeslu dēļ Tiesa nevar ņemt vērā šī rīkojuma noteikumus par iestrādes nosacījumiem attiecībā uz ūdenstecēm.

148

Attiecībā uz būtību ir jānorāda, ka atbilstoši Direktīvas 91/676 5. panta 4. punktam, lasot to kopā ar tās II pielikuma A daļas 2) punktu un III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunkta a) daļu, rīcības programmās ir jāiekļauj noteikumi, kas aptver mēslojuma iestrādes nosacījumus augsnē stāvās nogāzēs.

149

Turklāt, kā jau tika teikts šī sprieduma 31. punktā, dalībvalstīm ir īpaši jārūpējas par to, lai to tiesību akti, kas paredzēti Direktīvas 91/676 transponēšanai, būtu skaidri un precīzi.

150

Pirmkārt, šajā ziņā jānorāda, ka Komisija apgalvo – Francijas Republika šajā jautājumā to nav apstrīdējusi –, ka dažās apgabalu rīcības programmās nav ietverts neviens noteikums par mēslojuma iestrādes nosacījumiem augsnē stāvās nogāzēs, kas būtu balstīts uz slīpuma leņķi vai citiem faktoriem, kuri, kā uzskata šī dalībvalsts, būtu jāņem vērā. Turklāt vairumā apgabalu rīcības programmu ir tikai atkārtots ar 2001. gada 6. marta rīkojumu noteiktais vispārējais princips, ka iestrāde augsnē nedrīkst notikt apstākļos, kas rada izplūšanu ārpus iestrādes zemesgabala.

151

Otrkārt, no 2001. gada 6. marta rīkojuma atbilstošo noteikumu pārbaudes izriet, ka tajā pirmām kārtām ir tikai aizliegta mēslojuma iestrāde augsnē stāvās nogāzēs un otrām kārtām ir tikai paredzēts, ka rīcības programmās ir jāprecizē situācijas, kurās aizliegums ir noteikts, ņemot vērā izplūšanas riskus ārpus iestrādes zemesgabala vai – pretējā gadījumā – slīpuma leņķi, kuru pārsniedzot, iestrāde augsnē ir aizliegta.

152

Jākonstatē, ka šie noteikumi ir tik vispārīgi, ka ar tiem nevar tikt novērstas rīcības programmu nepilnības un tātad pietiekami skaidri un precīzi un atbilstoši tiesiskās noteiktības principa prasībām nodrošināta pilnīga Direktīvas 91/676 II pielikuma A daļas 2. punktā un III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunkta a) daļā ietilpstošo noteikumu piemērošana.

153

Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka Komisijas piektais iebildums ir pamatots.

154

Komisija savā sestajā iebildumā, balstoties uz zinātniskiem datiem, pārmet Francijas Republikai, ka tā nav pieņēmusi noteikumus, ar kuriem būtu aizliegta jebkura tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde sasalušā vai ar sniegu klātā augsnē, kaut gan tāda iestrāde ietver būtiskus izplūšanas un izskalošanās riskus. Šajā ziņā Komisija norāda, ka 2001. gada 6. marta rīkojumā ir paredzēts, ka ir jāreglamentē I un III tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde sasalušā augsnē, kā arī I tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde ar sniegu klātā augsnē. Turklāt atbilstoši šim rīkojumam jebkāda mēslojuma iestrāde esot atļauta tikai tad, ja atbilstoši sasalšanas un atkušanas 24 stundu ciklam ir sasalusi vienīgi augsnes virskārta. Visbeidzot, dažām lauku saimniecībām esot iespēja iestrādāt sasalušā augsnē kompaktos salmu kūtsmēslus un kompostētus kūtsmēslus.

155

Atbildot uz šo argumentu, Francijas Republika norāda, ka Direktīvā 91/676 ir prasīts, nevis lai mēslojuma iestrāde ar sniegu apklātā vai sasalušā augsnē vispār būtu aizliegta, bet gan lai tā būtu reglamentēta. Tā atzīst, ka, ņemot vērā riskus, kurus var radīt mēslojuma iestrāde šādos apstākļos, tāda darbība ir jāpakļauj būtiskiem ierobežojumiem. Taču šī dalībvalsts uzskata, ka ar 2001. gada 6. marta rīkojumu šādi ierobežojumi ir noteikti, ciktāl II tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde sasalušā augsnē, kā arī II un III tipa mēslošanas līdzekļu iestrāde ar sniegu klātā augsnē katrā ziņā ir aizliegta.

156

Direktīvas 91/676 5. panta 4. punktā, to lasot kopā ar šīs direktīvas II pielikuma A punkta 3) apakšpunktu un III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunkta a) un b) daļu, ir prasīts, lai dalībvalstis veiktu pasākumus, kas paredzēti iestrādes ierobežošanai sasalušā vai ar sniegu apsnigušā augsnē.

157

Turklāt, kā tika teikts šī sprieduma 29. punktā, saskaņā ar minētās direktīvas 5. panta 3. punkta a) apakšpunktu rīcības programmās jāņem vērā labākās pieejamās zinātniskās atziņas.

158

Šajā gadījumā, kā savu secinājumu 144. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, atbilstoši zinātniskajam pētījumam, kuru Tiesai iesniedza Komisija un kura secinājumus Francijas Republika nav apstrīdējusi, mēslojuma iestrādāšana sasalušā vai ar sniegu klātā augsnē katrā ziņā ir jāaizliedz. Sasalusi augsne vai sniega sega ierobežo barības vielu kustību augsnē un ievērojami paaugstina risku, ka šīs barības vielas, it īpaši izplūšanas dēļ, pēc tam pārvietosies uz virszemes ūdeņiem.

159

Turklāt piesārņojuma riski, kas ir sagaidāmi, ja iestrādāšana notiek sasalušā vai ar sniegu klātā augsnē, nav mazāki, ja atbilstoši sasalšanas un atkušanas 24 stundu ciklam ir sasalusi tikai augsnes virskārta. Tieši pretēji, no iepriekšējā punktā minētā zinātniskā pētījuma izriet, ka sasalšanas un atkušanas cikli būtiski ietekmē mineralizācijas ātrumu, jo atkusušas augsnes sasalšana veicina slāpekļa mineralizāciju.

160

Līdz ar to Komisijas sestais iebildums ir jāatzīst par pamatotu.

161

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Francijas Republika, neveicot pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu pilnīgu un pareizu visu tai noteikto prasību, kas paredzētas Direktīvas 91/676 5. panta 4. punktā, to lasot kopā ar šīs direktīvas II pielikuma A punkta 1)–3) un 5) apakšpunktu, kā arī III pielikuma 1. punkta 1)–3) apakšpunktu un 2. punktu, īstenošanu, nav izpildījusi tai minētajā direktīvā noteiktos pienākumus, jo valsts tiesiskajā regulējumā, kas pieņemts, lai nodrošinātu tās īstenošanu:

162

Pārējā daļā prasība ir noraidāma.

163

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

164

Tā kā šajā lietā Komisija ir lūgusi piespriest Francijas Republikai, kurai spriedums ir galvenokārt nelabvēlīgs, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai ir jāpiespriež atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: